Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Ceļojumi
Ar motocikliem - ceļā uz brīvību!

Autori: Andis Pikāns, Jānis Kļaviņš (www.enduroadventure.lv)
Foto: no ekspedīcijas mājas lapas

Šis ir stāsts par divu latviešu ekspedīciju no Rīgas līdz Melnburnai. Pagaidām gan tas uzrakstīts tikai līdz pusei – pašreiz nobraukta aptuveni puse ceļa… Ar laipnu ekspedīcijas dalībnieku atļauju publicējam (un turpināsim publicēt ar turpinājumiem!) viņu dienasgrāmatā rakstīto.



Ekspedīcijas galamērķis ir Melburna (Austrālija) - vieta, uz kuru cilvēki no Eiropas visbiežāk nokļūst ar lidmašīnu. Anda Pikāna (SIA "Kurbads un Ko" direktors, ekspedīcijas iniciators un vadītājs) un Jāņa Kļaviņa (TV raidījumu producents, ekspedīcijas tehniskais koordinators, vairākkārtējs Latvijas čempions motokrosā) izraudzītais transporta veids ir stipri atšķirīgs - tie ir KTM-ADVENTURE 950 cm3 Enduro motocikli, un pats maršruts ir ne vien neparasts un nekad pirms viņiem neveikts, bet arī piedzīvojumiem un notikumiem bagāts. Caur trijiem kontinentiem. Nepilna pusgada laikā paredzēts veikt gandrīz 40 000 km caur stepēm un purviem, tuksnešiem un kalnu pārejām, caur vairāk kā divpadsmit dažādām valstīm un kultūrām.



Ekspedīcijas dienasgrāmata (Augusts, 2006)

Brauc tur, kur sen jau tavas domas!
Ewan McGregor




AIZIET!
Viss sākās 1. augusta pievakarē, Rumbulā, kur prāvs pavadītāju pulciņš bija ieradies, lai pavadītu Andi un Jāni tālajā ceļā. Uz speciāli šim gadījumam izveidota postamenta tika sarīkota improvizēta preses konference. Novēlēt Andim un Jānim visu labāko bija ieradušies gan ģimenes locekļi, gan draugi, gan biznesa partneri. Parunājuši ar viesiem, iemūžinājuši šo mirkli fotogrāfijās un mazliet iestiprinājušies, 20:00 puiši uzsāka ceļu. Pirmie simts kilometri līdz Koknesei, kur plānots palikt pa nakti.

KOKNESE - VEĻIKIJE LUKI (KRIEVIJA)
02.08.2006. Nobraukti 420 km
No rīta mūs pārsteidz trīskilogramīgs sams, kuru Arnis pa nakti nozvejojis upē. Pēc samīgajām brokastīm mēs dodamies robežas virzienā. Pie Zilupes Janka uzraujas uz radara, bet tā kā policista kungs vakar ir skatījies „Panorāmu”, tad no tik drosmīgiem puišiem naudu kauns prasīt. Arī uz robežas Terehovā latviešu robežsargi un muitnieki par mums jau ir informēti un uzņem ļoti laipni. Satiekam itāļu mototūristus, kuri ir ceļā no Milānas uz Maskavu un palīdzam tiem krievu pusē ar tulkošanu. Paši uzjautrināmies par robežsargu neviltoto izbrīnu, kad uz jautājumu, kur dodamies, atbildam, ka uz Austrāliju. Saskrien visa maiņa un uzlūko mūs kā citplanētiešus. Divu stundu laikā esam noformēti un bez pārsteigumiem lietus pavadībā iebraucam Krievijā.

VEĻIKIJE LUKI – MASKAVA
03.08.2006. Nobraukti 350 km
Pieceļamies lielceļa malā līdz ar lietus lāšu dziesmu logos. Viss apmācies tā, ka velkam vien prežus un dodamies uz Maskavu. Īsi pirms galvaspilsētas lietus mitējas, toties ceļš ir kā nosēts ar treku kolonnām, braukšana smaga, jo močus mētā pa risēm. Jau pirms pašas Maskavas var sajust tās iespaidīgo auru, kas ievelk mūs tāpat kā pārējos. Mūs aptur milicija, bet tikai tāpat vien, lai aplūkotu močus un apjautātos par sodiem Latvijā. Tiekamies ar Bruni un dodamies uz centrālo rokeru bāru Sexton, kur mūs gaida Uldis Cekuls. Visi Maskavas rokeri ar Ķirurgu priekšgalā gan ir devušies uz tusiņu Kaļiņingradā, bet, neskatoties uz to, mūsu pasākums ievelkas līdz vēlai naktij.



MASKAVA - PETUŠKI
04.08.2006. Nobraukti 180 km
No rīta mēs pamostamies Bruno dzīvoklī Krilatskā. Kopš vakardienas uzradušies daudz draugu, un viens no tiem, Andrejs, ir gatavs ar savu baiku mūs pavadīt līdz Nižnijnovgorodai. Lai pēcpusdienā izkļūtu no Maskavas ir krietni jānopūlas, jo pilsēta ir sastrēgumu pilna, un manevrēt starp mašīnām ir grūti, jo traucē sānu kastes. Pēc brīža Jānim uzvārās dzesēšanas sistēma. Brīdi nogaidījuši, mēs braucam tālāk, un šķiet, ka viss ir kārtībā. Braukšanas stils un kultūra, līdzīgi kā pie mums, ir zem jebkādas kritikas - maģistrāle, kurā jāpārvietojas pa četrām joslām, bieži pārtop piecu un sešu joslu ceļā. Labajā pusē aiz apmales atrodas arī vieta džipiem un vietējiem džigitiem, mēs arī ļaujamies plūsmai un sekojam tiem. Lūk, arī pirmie zaudējumi: Kļaviņš atstājis Bruno busā mūsu tualetes maku, un tagad ar apkopi būs jāpiecieš. Nakšņojam 120 kilometros no Maskavas, Andreja ieteiktā motelī uz 7. ceļa.

PETUŠKI-ŅIŽNIJNOVGORODA
05.08.2006. Nobraukti 300 km
Atkal līst lietus, šķiet, tas būs mūsu mūžīgais pavadonis. Pamazām skaidrojas. Pa ceļam Andrejs ar savu R6 rāda paraugdemonstrējumus braukšanā uz pakaļējā rata. Ap sešiem vakarā ieripojam Nižnijnovgorodā, bijušajā Gorkijā, kur pirmais, kas mūs sagaida ir fantastisks skats uz Volgu saulrietā, no vecā Kremļa un Čkalova monumenta puses. Iemitināmies viesnīcā Rossija, pašā Volgas krastā. Tā tiek gatavota rekonstrukcijai, bet tas ir lieliski, jo viscaur ir jūtama vecās iekārtas smarža un aura, kāda Rīgā, piemēram, ir saglabājusies VEF Kultūras Pilī. Tiesa, Krievijā, īpaši ārpus divām galvaspilsētām, tā ir sastopama daudz biežāk. Mēs izejam apgaitā pa Pokrovku – pilsētas galveno gājēju ielu, kur, gandrīz kā Rīgā, daudzās nelielas autentiskas koka ēkas mijas ar lielajām mūra mājām, vien arhitektūra ir krietni slāviskāka, per ko atgādina arī daudzi apaļie baznīcu kupoli. Atrodam pilsētas rokeru bāru, kur grabina grupa Čkalov, šeit arī izmetam enkuru.

NIŽNIJNOVGORODA - ZAVOLŽJE
06.08.2006. Nobraukti 100 km
Ap pusdienas laiku braucam uz ūdenskrātuvi, kuras nosaukums ir Gorkija jūra. Mākslīgi izveidotajā tilpnē stāvkrastu skati gandrīz kā Jūrkalnē, žēl tikai, ka viss ir piemēslots. Pa ceļam ieraugam baržu, kuras nosaukums ir... Rīga ! Uzraušamies uz klāja un filmējam apkalpi. Vakaru mēs pavadām sarunās ap ugunskuru, beidzot ir arī lielisks laiks.



ZAVOLŽJE – KAZAŅA
07.08.2006. Nobraukti 500 km
No rīta laika apstākļi ir tieši tādi, lai ķertu kaifu no braukšanas, to mēs arī darām. Zābakiem ir radusies nepieciešamība pēc ventilācijas, un Jānis mēģina izbakstīt tajos caurumus. Šodien ir riktīga miliču diena – mūs apstādina vairākas reizes – ja pirmajā vietā apstādina intereses pēc, lai aplūkotu tehniku, tad otrajā – par ātruma pārsniegšanu. Bet mēs jau no iepriekšējās pieredzes zinām īsto valūtu – mūsu ekspedīcijas uzlīmes! Trešajā vietā mūs aiztur par nepareizu apdzīšanu, un šoreiz attieksme nav no labākajām: savu uzlīmi mēs varam uzlīmēt vienā vietā, un vispār mūsu ideja milicim liekas pilnīgi nepareiza un nevajadzīga, kategorijā "bīstamas un bezjēdzīgas nodarbes" ietilpstoša. Tomēr, 300 rubļi visu nokārto. Lielceļa motelī iebraucam līdz ar tumsu. Šeit satiekamies ar 4x4 braucējiem, kuri dodas cīnīties uz Urālu kalniem, visu vakaru pavadām profesionālās sarunas. Lai kā gribētos informēt līdzjutējus par saviem piedzīvojumiem laicīgi, internets atkal nestrādā, tā kā ar informācijas nosūtīšanu atkal nekas nesanāk.

KAZAŅA - UFA
08.08.2006. Nobraukti 500 km
Pa nakti, uzdzenot bērnības atmiņas zem gultas skrubinājās vai nu pele vai žurka. No rīta laiciņš ārā jauks, un mēs viegli aizbraucam līdz pilsētai Naberežnije Čelni, kur 15 gadus atpakaļ tika ielikti pamati manai uzņēmējdarbībai. Kopš tā laika daudz kas mainījies, galvenokārt ceļu kvalitāte ir ievērojami uzlabojusies. Neticiet tiem, kuri saka, ka aiz Maskavas ir slikti ceļi un zemas cenas! Vienīgais, kas šeit ir lēts, tā ir degviela. Viss pārējais, kas saistīts ar nepieciešamo ceļojuma laikā, ir pārsniedzis Latvijas cenas, turklāt kvalitāte nebūt nav labāka. Tā, lūk. Vakarā iebraucam Ufā.

UFA - MAKSIMA GORKIJA CIEMS
09.08.2006. Nobraukti 240 km
Xäyerle irtä! Labrīt Baškīrijā!
Septiņos no rīta pēc mūsu pulksteņiem mūs pamodina Kārkliņa kunga zvans. Var jau būt, ka šeit agri ceļas. Sarunājam tikšanos pulksten vienpadsmitiem Ufas piepilsētā Čašmi. Laiks ideāls – gaisa temperatūra ap plus 20. Ik pa brīdim ceļa malās parādās dīvaina izskata naftas sūknēšanas iekārtas, kas, izrādās, visas pieder valstij, tomēr, tas nebūt nenozīmē, ka tāpēc degviela šeit būtu lētāka. Iebraucam pilsētelē Čašmi pulksten vienpadsmitiem, kā runāts. Mums par lielu izbrīnu, izrādās, ka pulkstenis ir jau viens! Savā braukšanā uz austrumiem aizmirsām piefiksēt laika joslu maiņu. Kārkliņa kungs, vietējās latviešu biedrības priekšsēdētājs, liela auguma vīrs, uzreiz pamanāms starp sīkajiem baškīriem. Ap pulksten pieciem ierodamies Arhlatviešu jeb Maksim Gorkij latviešu ciemā.

Šobrīd Baškīrijā dzīvo ap 1000 latviešu, bet to skaits ir samazinājies kādas desmit reizes, salīdzinot ar pagājušā gadsimta 30-jiem gadiem. Tikšanās notiek vietējā skolā, pēc tam mūs izmitina mājiņā, kurā mācību sezonā dzīvo skolotājas no Latvijas, kuru galvenais darbs ir mācīt vietējo latviešu bērniem latviešu valodu. Pastaigājamies pa sādžu, un ik pa brīdim kāds, pārsvarā vecāki cilvēki, pienāk un uzsāk sarunas latviski. Visai dīvainas izjūtas. Mums par godu ir izkurināta pat īsta krievu pirts, kurā pie reizes taisām arī veļas dienu. Vakarā sākas vētra.



MAKSIMA GORKIJA CIEMS - KAGA
10.08.2006. Nobraukti 200 km
No rīta vētra vēl nav rimusies. Mēs pārrakstām kompī meiteņu atstāto latviešu mūziku. Paldies, meitenes! Pie vārtiņiem mūs jau gaida Naģežda Anatoļjevna, skolas direktora vietniece, un aicina mūs brokastīs. Viņa ir tikko atgriezusies no Latvijas, kur kopā ar ciema bērniem pabijusi, pateicoties skolotājas Kristīnes realizētajam projektam. Naģežda Anatoļjevna ir ļoti emocionāls un patīkams cilvēks. Skatāmies viņas brauciena fotogrāfijas un pie vienas no bildēm caur ķermeni izskrien elektrība! Fotogrāfijā redzams Krimuldas baznīcas altāris, pie kura ar divu dienu intervālu tika veikts aizlūgums mūsu braucienam. Grūti komentēt! Ar pilnīgu piepildījuma sajūtu dodamies ceļā pāri Urālu kalnu pārejai Beloreckas virzienā. Ap astoņiem vakarā kalnos uzduramies simtgadīgai koka celtnei, kura ir pārveidota par tūristu bāzi Baltās upes (baškīru valodā Akhidel) krastā.

KAGA – ČEBARKUĻA (PIEROBEŽA)
11.08.2006. Nobraukti 300 km
Mums ir maza ķibele. Lielajam Canonam noklājusies karte. Žēl, jo šos fantastiskos skatus, kas mums ir apkārt bija vērts iemūžināt nopietnāk. Beidzot tiekam arī pie īsta interneta un nosūtam informāciju. Veicot aptauju, nolemjam Čeļabinskā nebraukt, jo neviens no aptaujātajiem cilvēkiem pilsētā koka trotuārus nav redzējis, tāpēc nav nekādas jēgas. Izbraucam ap pusdienas laiku un pa līkumotiem, gleznainiem Dienvidurālu ceļiem dodamies robežpilsētas Troickas virzienā. Pa ceļam acis priecē jaukie baškīru ciemati ar koka namiņiem visās varavīksnes krāsās un guļošiem lopiem tieši ceļa vidū. Kalni lēnām pārtop līdzenumos, Urāli nokāpj stepē. Ap astoņiem vakarā uz kāda no pauguriem nolemjam pārlaist nakti. Braucot kalnā nākas braukt pa bezceļu, bet tas izrādās diezgan stāvs, nosēts ar lieliem akmeņiem un aiz viena no tiem aizķeras Jānis ar sānu kasti. Seko momentāns kritiens un slaids kūlenis. Kastei norauti kronšteini, bet tas laimīgā kārtā arī viss. Kalns ar zaudējumiem ir ieņemts, balvā dāvājot mums lielisku saulrietu.

ČEBARKUĻA - SARIKOLA (SARYKOL)
12.08.2006. Nobraukti 450 km
Ap sešiem no rīta burtiski kāds rausta aiz pleca, un, izbāžot galvu no telts, mēs redzam vēl lieliskāku saullēktu. Pēc tādiem skatiem vairs nav iespējams aizmigt, tāpēc dodamies ceļā neparasti agri. Robežpilsētā Troickā ceļmalas servisā pielabojam Jāņa moci un gāžam uz robežu. Laiks spiedīgs un karsts, termometrs rāda +28, un, piebraucot robežai, mūsu bikses pārtop elegantos šortos. Rinda ir apmēram uz piecām stundām, bet kā jau pierasts apbraucam to un nostājamies priekšā. No būdas iznāk krievu robežsargs un paziņo, ka mums te nav ko darīt un jāstājas rindas galā. Skaidrojam, ka visur pasaulē motocikliem nav jāstāv rindā, bet tas viņu neinteresē. Pa to laiku ap motocikliem jau ir sastājies paprāvs pulciņš interesentu no automašīnām, kuras gaida rindā. Ļaudis sāk mūs aizstāvēt stāstot robežsargam, ka "rebjata jedut v mežkontiņentalku", un viņiem nav nekas pret to, ka braucam bez rindas nevis cepināmies saulē. Pēc vispārēja spiediena robežsargs padodas un mēs iebraucam muitas zonā. No krievu muitniekiem uzzinām, ka divas nedēļas atpakaļ virzienā no Taizemes caur robežu braukušas divas anglietes ar moto rikšu, Taizemē dēvēto par
tuktuku. Arī viņas braukušas caur Ķīnu, un tas nozīmē to, ka kustība tur notiek. Kad piebraucam pie kazahu robežas, viss notiek savādāk. Jūtama atsaucība un laipnība no robežsargu un muitnieku puses. Pirmā lieta, kas izbrīna Kazahijā ir policistu attieksme ceļa malā. Visi kā viens māj ar rokām, sveicina nerunājot par stādināšanu un dokumentu pārbaudi.

SARIKOLA (SARYKOL) - ASTANA (ASTANA)
13.08.2006. Nobraukti 660 km
Rīts mūs pārsteidz būdelē ceļa malā, kura nodēvēta par viesnīcu. Galvenais, ka jumts virs galvas, jo teltij vietu atrast ir nereāli. Divas gultas vietas - 8$, ūdens arī ir ...no spaiņa. Bet pirmo reizi brauciena laikā benzīntankā iepriekš neprasa naudu! Degviela ir vēl lētāka kā Krievijā, un kvalitāte ir OK. Tikai grūti noorientēties daudzajos oktāna skaitļos - 91, 92, 93, 95, 96, 98. Cenšamies pieturēties pie 95.



Ceļa abās pusēs kuplojas nepārredzami miežu lauki. Mieži Kazahijā esot labākie pasaulē, tieši tagad ir sācies ražas laiks. Temperatūra noslīdējusi līdz +12, un ik pa brīdim mūs spīdzina lietus. Ceļi ir pietiekoši labi, lai turētu vidējo ātrumu 100 km stundā. Ap astoņiem vakarā iebraucam galvaspilsētā - kādreizējā Akmolā (tulkojumā no kazahu valodas – "baltās kapenes"), vēlāk Ceļinogradā, bet tagad "ziemeļu galvaspilsēta". Pilsēta aug kā sēnes pēc lietus. Iedzīvotāji it kā 700 tūkstoši, bet īstenībā daudz vairāk, jo neviens nevar saskaitīt turku, uzbeku un kirgīzu viesstrādniekus. Jau pēc īsa brīža esam iepazinušies ar pilsētas vietējiem baikeriem, kuri mūs zibenīgi noformē viesnīcā un uzrīko vakariņas par godu mums. Esam apmulsuši no tādas viesmīlības, bet viss notiek tik dabiski, it kā savādāk nemaz nevarētu būt.

ASTANA
14.08.2006.
Ū.... vecais rekords ir kritis - šodien ceļamies vienos dienā pēc vietējā laika! Bet tā kā Rīgā ir tikai desmit, tad tas mums ir piedodams. Kazahijā, tāpat kā Krievijā, cilvēki nesaprot, ja glāzes līdz galam netiek iztukšotas. Pie viesnīcas gaida galma galvenā arhitekta Sašas limuzīns ar šoferi, un mēs dodamies darīt paredzētos darbus. DHL birojā, kas izvietots 2001. gadā pabeigtajā debesskrāpī Astana Tower, nosūtam diskus, turpat netālu arī salabojam fototehniku. Pārvietojoties pa sastrēgumiem, pienāk arī vakars. Esam uzaicināti pie Sašas vecākiem nobaudīt vakariņas korejiešu gaumē. Jānis pirmo reizi noprovē zupiņu un fileju no suņa gaļas. Kā jau biju paredzējis, turpmāk suņu saimniekiem Garkalnes pagastā būs jāuzmanās. Ieradušies visi pilsētas baikeri, apmēram desmit veči. Jautri.

ASTANA - PAVLODARA
15.08.2006. Nobraukti 470 km
Pulksten divpadsmitos dienā pie Astanas Torņa pavadīt mūs ieradusies visa pilsētas baikeru plejāde. Džeki gatavi mūs pavadīt līdz pat Pavlodarai, bet tā kā, izbraucot no pilsētas gāž lietus, mēs cenšamies viņus atrunāt. Sajūta ir tāda it kā mēs būtu pazīstami vairākus gadus. Stiprs vējš, brīžiem lietus, temperatūra +7-8 grādi, apkārt stepe, bet tas netraucē saķert kaifu no braukšanas. ON THE WAY OF FREEDOM! Nekādu ātruma ierobežojumu! Moči uz šiem ceļiem jūtas lieliski. Vismaz Kazahijas ziemeļu daļā, pa kuru pārvietojāmies, ceļu kvalitāte ir labākā nekā Latvijā. Mums tas bija pārsteigums, jo pēc McGregora filmas spriežot, te vajadzēja braukt ar tanku "žiletēm". Abās pusēs ceļam stepe, transporta līdzekļu maz, no policijas arī nav jāuzmanās, jo tiem nav ne mazākās intereses par ātruma pārkāpējiem. Tas izklausās neticami, bet tā ir patiesība. Pavlodarā iebraucot, Saša mums sagatavojis vēl vienu pārsteigumu. Tiekam uzņemti viesnīcā Pavlodar Irtišas upes krastā devītā stāva prezidenta apartamentos. Tikai prezidenta Nazarbajeva bildes pie sienas trūkst! Svētku vakariņās atkal jaunumi: šoreiz slavenais nacionālais ēdiens, bešbarmak no īstās zirga gaļas, protams. Visiem iesaku! Tā ir lieliska dāvana pēc pavadītām divām nedēļām ceļā.



PAVLODARA - RODINO (ALTAJA APGABALS)
16.08.2006. Nobraukti 270 km
Viesnīcu pametam visai negribīgi - cilvēks ātri pierod pie ērtībām. Ar nolemtības sajūtu uzvelkam "prežus", jo ārā atkal lietus un dodamies robežas virzienā. Cik raiti mūs noformē kazahu pusē, tikpat ilgi dricelē krievu pusē. Tomēr pēc četrām stundām atkal iebraucam Krievijā, šoreiz Altaja pusē. Ceļi uzreiz jūtami sliktāki. Vakarā ātri sāk krēslot. Nocīnāmies vēl 150 kilometrus un ap deviņiem vakarā sādžā Rodino, būvē ar nosaukumu "viesnīca", metamies pie miera. Pēc vakardienas hiperspēcīgs kontrasts, bet tā arī ir viena no foršajām lietām, ka tu nekad nezini, kādi apstākļi tevi sagaidīs rīt. Uzraksts pie izlietnes, no kuras nāk neforšas smakas, brīdina: "Prosjba k žiļcam!!! Ņe brosaķ okurki, čainuju zavarku v rakovini! Poļzuiķes musornim vedrom! " ("Lūgums iedzīvotājiem nemest izsmēķus un tējas biezumus izlietnē! Lietojiet atkritumu spaini!") Logu rāmji gaiši zilā krāsā un palagi ar zilonīšiem, bijušais bērnudārzs, vai? Super! Spokoinoj noči!

RODINO - GORNOALTAJSKA
17.08.2006. Nobraukti 570 km
Es uzstājīgi pieprasu rīta krosu. Kundziņš piekrīt. No sādžas ir grūti izbraukt, jo vietējie iedzīvotāji mūs ir burtiski ielenkuši - kā nekā, citplanētieši ieradušies ciemā! Īsi pirms Barnaulas abi sajūtam spiedienu ausīs: tātad lēnām paceļamies. Nākas uzvilkt visas iespējamās drēbes, jo temperatūra nekad nav augstāka par +10, un cilvēki staigā rudens apģērbā. Degvielas uzpildes stacijās ievērojam dīvainu apzīmējumu - motocikliem 15 metrus pirms benzīntanka jāizslēdz dzinējs. Aiz Barnaulas uz ceļa tiekamies ar baikeriem no Omskas. Ainava ceļa malās ir mainījusies: nepārredzamo plašo stepju vietā atkal parādās reljefs un īstas priedes. Arī smaržas apkārt ir savādākas. Īsi pirms Gornoaltajskas parādās arī īsti kalni. Cik bieži savā iztēlē lasot Rēriha grāmatas biju par tiem domājis! Taksometra pavadībā nonākam par viesnīcu sauktā namiņā, kurš īstenībā ir privātmājā iekārtota pansija. Tieši tas, kas mums vajadzīgs, jo arī močiem atrodas vieta slēgtā pagalmā. Mūs laipni izvieto telpās, kurās vēl vakar mitinājies slavenais profesors Muldaševs – ķirurgs-novators, kam pirmajam pasaulē izdevās pārstādīt cilvēkam aci, zinātnisko traktātu "No kā esam cēlušies? " un "Dievu pilsēta" autors. Profesors jau ne vienu vien reizi ir ceļojis Himalajos – Tibetā, Nepālā un Indijā – tantrisko spēku noslēpumu, netradicionālās medicīnas un cilvēces pirmsākumu meklējumos. Šorīt viņš ar savu komandu devies ekspedīcijā kalnos Mongolijas virzienā.



GORNOALTAJSKA
18.08.2006.
Visa diena paiet saimnieciskos darbos - mainām močiem riepas un eļļas, it kā prasītos arī tos mazgāt, tomēr bail, ka viņi mums to nepiedos. Vēlāk, pilsētā, kura sastāv no vienas centrālās ielas, ap kuru izveidojies tāds pagarš centrs (šķiet, tādu iespaidu atstāj visas nepazīstamas nelielas pilsētas), iepērkam nepieciešamās lietas braucienam uz Beluhas piekāji. Nevienā veikalā tā arī neizdevās atrast visparastāko vilnas cepuri, visur saņemot atbildi "da u nas eščo ņe sezon" ("pie mums vēl nav sezona"). Jau pēc trim pavadītām dienām Altajā, ir skaidrs, ka kazahu viesmīlību var atstāt jaukās atmiņās - lielākoties cilvēki apkalpojošā sfērā ir nīgri un neatsaucīgi. Viens piemērs: pilsētas bufetē, kur mums ieteica paēst vakariņas, ienākot, viesmīle uzreiz tiešā tekstā paziņoja, lai labi pārdomājam, jo jāgaida būšot ne mazāk kā stunda. Arī sarunas uzsākt pagrūti. Vakarā aizejam iemest aci izklaides pasākumā pie Aja ezera, kas saucas dīdžeju parāde - it kā esot sabraukuši labākie Eiropas dīdžeji. Ieeja pļavā, kas skaitās pasākuma laukums, 1000 rubļu (apm 30 Eur), ap 10x10 metrus lielu skatuvi lēkā kādi trīsdesmit appīpējušies jaunieši. Mums šis pasākums laikam tā kā garām. Toties, pāris kilometrus tālāk, tūrbāzē pie Katuņas upes atrodam foršu bāru ar bārmeņiem no Barnaulas – tas gan mums der.

GORNOALTAJSKA - PĀREJA KURZUNSKIJ
19.08.2006. Nobraukti 140 km
Pakojamies, kravājamies - kā nekā ir jādomā kā pēc paku saņemšanas visu salikt, jo papildus siltās drēbes un proviants prasa risinājumus mūsu bagāžas izvietošanai. Kas tad nu? Brokastīs karaliska omlete, salīdzinot ar vakardienas plānajām vēršacīm! Izrādās nomainījusies maiņa mūsu pansijā. Atrodam pilsētā telegrāfu, kur izvietojusies arī piekļuve internetam - šeit viena no nedaudzajām vietām, kur pretimnākoša darbiniece palīdz cīnīties ar man adresētajiem atskaišu kalniem. Pēcpusdienā izbraucam uz M-52, tā saukto "Čuiskij trakt", ceļš vijas gar Katuņas upi. Pie Čergas, nogriežamies pa labi Ustj-Kan virzienā. Brīžiem līst, un tumsa iestājas pavisam negaidīti, it kā kāds būtu norāvis aizkaru. Jau dziļā krēslā pie upes ciedru mežā atrodam vietu teltij, bet ugunskuru iekurt ir grūti, jo visapkārt viss ir izmircis. Tikko tas ir aizdedzies, un ūdens gandrīz sācis vārīties katlā, uznāk lietusgāze. Benzīna prīmusam uzreiz noklājas dīze. Metam mieru un lienam guļammaisos.



PĀREJA KURZUNSKIJ - TJUNGUR
20.08.2006. Nobraukti 270 km
Visu nakti turpina līt, un no rīta arī bez izmaiņām. Apnicis jau - pat krāšņie kalnu skati nespēj uzlabot garastāvokli vācot kopā salijušās mantas. Temperatūra neceļas augstāk par 10 grādiem - "nav vēl sezona"! Asfaltu nomaina grunts segums, un jābrauc uzmanīgi, jo uz ceļa kustību kontrolē lopu bari. Šķērsojuši divas kalnu pārejas pēcpusdienā galīgi slapji un izlijuši ieripojam ciematā Tjungur, kur ceļš arī beidzas. Par Šveices kūrortu cenām izmitināmies tūristu un mednieku bāzē Uš-Agač. Cenām gan ar servisu nav nekāda saistība. Šeit mēs uzsākam pavadoņa meklējumus kāpienam uz Beluhas piekāji. Uz pārrunām ierodas vietējais šerps, altajietis vārdā Miša. Arī viņam, kā jau lielākajai daļai šeit mītošo iezemiešu, ir problēmas ar alkoholu. Jānis stāsta, ka tieši to pašu pieredzējis arī Aļaskā un pie Amerikas indiāņiem - šai rasei acīmredzot ir gēnos ielikts kāds kods, kurš nesaprot ugunīgā ūdens lietošanu lielos daudzumos kaitniecisko ietekmi uz indivīdu. Par piecu dienu kāpienu ar diviem zirgiem Miša grib saņemt 6000 rubļu, bet arī par velti mēs ar viņu kalnā nekāptu. Citu variantu nav. Blakus bāzē iepazīstos ar džeku, kurš ierāda mums karti un palīdz sarūpēt mugursomas. Iezīmējam maršrutu un nolemjam doties ceļā rīt vieni paši bez pavadoņa.

TJUNGUR - APMETNE PIE TRĪS BĒRZIEM (VIRZIENĀ UZ BELUHU)
21.08.2006. Kājām noieti 14 km
No rīta ierodas Miša un izskatās, ka pat skaidrā. Kad paziņojam, ka iesim paši kājām, bez pavadoņa un zirgiem, viņš izliekas ļoti neapmierināts. Pēc pārrunām ieminas, ja kā sāpju naudu izsniegšot 100 rubļus, viss būs kārtībā. Nedodam, bet tāpat ir kārtībā. Nododam močus un atlikušās mantas bāzes glabātuvē un dodamies ceļā. Jau pie ciemata Kučerla sākas straujš 30 grādu kāpums. Mugursomās sver ap 30 kg un, protams, tieši tagad mūs beidzot lutina saule! Pirmajai pārejai 1400 metru augstumā viscaur slapji pārveļamies pāri triju stundu laikā. Pārsvarā nākas iet pa dubļainu ciedru un lapu koku mežu. Ap sešiem vakarā nonākam pie Ak-kem upes, vēl pēc divām stundām atrodam vietu nometnei. Beluhu vēl aizvien neredz.

TRĪS BĒRZI - TEKEĻU ŪDENSKRITUMS
22.08.2006. Kājām noieti 20 km
Ik pa brīdim uzlīst lietus. Sākas akmeņaini pacēlumi un kritumi. Kāpšanu apgrūtina dubļi un slapjie akmeņi, un ir maksimāli jākoncentrējas, lai nesatraumētos. Cenšamies ieturēt tempu stundu kāpjot, 10 minūtes pauzējot. Kaut kur lejā zem mums rēc upe, bet tā īsti saskatīt to caur biezo ciedru un lapegļu audzi nevar. Ap pieciem pēcpusdienā taka noslīd pie upes, un brīžiem iešana jāveic pa pavasara straumes iezīmēto, izžuvušo upes gultni. Vietām nepietiek ar to vien, ka jāskatās zem kājām, jo pa labi virs mums pacēlusies stāva metrus simts augsta akmens bluķu siena, kur korē kā lielgabali pārkārušies dažāda izmēra akmens bluķi. Un tad parādās viņa! Tai brīdī ap sniegoto virsotni ir vien daži mākoņi un saskatāma tā ir lieliski. Ap septiņiem vakarā atrodam vietu nakšņošanai upes krastā ar skatu uz Beluhu. Ko vēl cilvēkam var vajadzēt – tikai lai ieraudzītu šo kalnu uz šejieni brauc ne tikai tūristi, bet arī reliģiozo, pētniecisko un mistisko interešu vadīti cilvēki. Beluha ir svēts kalns vietējiem iedzīvotājiem, tā leģenda lēš, ka tas esot tjurku dievietes Umaj mājoklis. Šeit esot arī mistiskā paslēptā valsts Belovodje, kas noteikti nākusi no ceļotāju iztēles lidojuma, ko iedvesmo vietējie elpu aizraujošie skati – tumšie ciedru meži, neskaidri jaušamās cēlās kalnu virsotnes, skaļā upes balss, kas atbalsojas ielejā un vēl vairāk migla, kas, liekas, slēpj kaut ko vēl vairāk.



TEKEĻU ŪDENSKRITUMS - AK-KEMAS EZERS - JARLU PĀREJA
23.08.2006. Kājām noieti 14 km
Pa nakti telts priekšā atstātajā pārtikas maisā kāds bija izmisīgi centies ieskatīties, bet tā kā viss ir savā vietā, tad nekas lielāks par burunduku tas nevarētu būt. Tos šeit var redzēt bieži, viņi ir ļoti ziņkārīgi, pietuvojas takai vien dažu metru attālumā, saslejas pakaļkājās un uzmanīgi vēro mūs. Atkal lietus. Pēc divu stundu kāpuma esam pacēlušies līdz 2080 metrus augstai atzīmei un sasniedzam pirmo bāzes nometni "Visotņik". Koka jurtā, sauktā ail, mēs žāvējamies un izskatam iespēju jau šodien šķērsot 3040 metrus augsto pāreju Karatjurek, lai uzņemtu virzienu ciemata virzienā. Instruktors Dima, ar kuru konsultējamies, mūs atrunā, jo pārejas šķērsošanai ir nepieciešamas vismaz četras stundas. Dima piedāvā pievienoties viņa grupai, kura šodien dodas uz Jarlu upes ieleju, šeit saukto par Šambalas slieksni. Šambala ir vieta, kur mīt garīgi apskaidroti cilvēki, kuru dvēseles ir vienotas ar dievišķo un kas ir pelnījuši mācītāja vārdu, parastiem mirstīgajiem tajā ieiet vai pat to ieraudzīt nav iespējams. Šambalu ir daudz meklējis un pētījis arī Rērihs. Beluhai, starp citu, kā jau svētam kalnam, nevar piekāpties nešķērsojot ūdens barjeru, tātad neapmazgājot kājas.



Ar laiku mums uz brīdi ir paveicies un pēc nepilnu divu stundu kāpiena parādās Jarlu. Labi, ka palikām, skats ir vienreizējs – kalniem ir visdažādākās nokrāsas, ko vēl vairāk pastiprina rietošā saule vakarā un mākoņi no rīta un dienas vidū. Ir tik jocīgi redzēt kā izmainās ainava, no kuras mākoņu migla nogriež daļas pēc saviem ieskatiem. Nogāzes gar upi ir klinšainas, ūdens sagrauztas – šeit nav nepieciešama seismiskā darbība, lai kalns pēkšņi ielūztu vai nomestu kādu no saviem pleciem – to pašu viegli panāk arī Zemes ārējie spēki. Dzeltenzaļie alpīno pļavu lauki, ledāju žilbinošs baltums un nogāžu asās muguras veido pārāk neparastu ainavu, lai tā liktos reāla, jau nemaz nerunājot par nomācošo sajūtu, ko izraisa kalnu, kas neliekas ne zinis par mūsu sīko klātbūtni, mierīgā eksistence, un vienlaicīgi pacilājumu no piederības pie šīs pasaules.



Pēc visiem pārpilnīgiem iespaidiem Dimas vadītā jauniešu grupa no Barnaulas uzaicina mūs vakariņās pie ugunskura. Vēlāk dodamies uz netālu esošo glābēju bāzi (KKS), lai kopā ar glābējiem uzdziedātu krievu dziesmas ģitāras pavadībā.

AK-KEMAS EZERS - TRĪS BĒRZI
24.08.2006. Kājām noieti 35 km
Jau sāk piegriezties - visu nakti līst, arī no rīta nekas nemainās. Līdz pulksten 11 tupam teltī. Pēc konsultācijām ar Dimu atsakāmies no Karatjurek pārejas šķērsošanas, jo augšā krīt sniegs, taka ir slidena un pārāk bīstama mūsu ekipējumam. Dodamies atpakaļ pa jau vienreiz iestaigāto maršrutu. Psiholoģiski grūti vēlreiz to šķērsot. Dubļiem zem kājām šķīstot, kāpjam lejā un runājam par virsotni. Vienā brīdī iestājas tāds kā miers, jo abi saprotam, ka nākošgad atgriezīsimies. Atgriezīsimies, lai sasniegtu to.

TRĪS BĒRZI – TJUNGUR
25.08.2006. Kājām noieti 25 km
Pamostoties, vienīgās sausās drēbes ir zeķes, kuras tika iebāztas guļammaisā. Viss pārējais ir pilnīgi slapjš. Nav variantu iet kaut kur vēl, atskaitot atpakaļceļu. Uz kailas miesas uzvelkam lietus tērpus, izmirkušos zābakus un dodamies šturmēt pēdējo posmu. Pāreja noslidināta dubļos kā bobsleja trase. Ik pa brīdim kāds no mums paslīd un krīt, bet tā kā akmeņainais posms ir aiz muguras, tad vairāk par kādu stiprāku vārdu, nekas sliktāks nevar nākt. Cīnoties ar slideno pāreju spēlējam spēli, ko kurš vairāk tagad vēlētos. Janka sapņo par pudeli sarkanā burgundieša ar sieru un vītināto gaļu, bet es nemainītu pilnīgi pudeli užavnieka ne pret ko, nekādās kombinācijās. Pēdējos piecus kilometrus pirms bāzes, es atsakos pat no ūdens un eju sapņodams par alus kausu. Ap trijiem pēcpusdienā iestreipuļojam bāzē un vismaz daži no mūsu sapņiem - par aliņu - piepildās.



TJUNGUR - USTJ-KAN
26.08.2006. Nobraukti 260 kilometri
Pat būdā iekurtā krāsns nav palīdzējusi izžāvēt slapjās drēbes. Tādas pašas mitras mēs bāžam arī maisos un taisāmies ceļā. Beidzot atkal uz močiem - piecas dienas jau izrādās bija par ilgu bez tiem. Šodien gatavojamies šķērsot pāreju, kuru ar autiņiem izbraukt nav iespējams, jo šī taka paredzēta vien lopu pārdzīšanai. Daži vietējie apgalvo, ka ar močiem pārbrauksim, jāuzmanās vien no 10 kilometrus garā posma, kur taka ved gar aizas malu un tuvu piespiežas klints sienai. Izbraucot šo ceļu, mēs izkļūtu uz lielās trases bez liekiem kilometriem, ko pretējā gadījumā nāktos mērot pa ceļu līdz Ustj-Kanai atpakaļ. Iebraucot ciemā un jautājot pēc ceļa, mums notika nepatīkama tikšanās ar indiāņiem, kā mēs esam iesaukuši altajiešus - viņi ir izteikti agresīvi noskaņoti, un tikai par mata tiesu mēs izvairāmies no nopietnāka konflikta. 20 kilometrus nokratāmies pa lopu izdauzītu ceļu gar Katuņas upi līdz mums priekšā parādās apmēram 40 metrus plata kalnu upe, kur dziļākajās vietās ūdens noteikti būs pāri riteņu asīm. Tomēr kaut kā mums tā ir jāšķērso. Jānis pārbrauc, bet es gan straujākajā vietā nenoturu līdzsvaru un peldos kopā ar moci. Pirmais burkāns iestādīts!



Kad piebraucam pie iepriekš aprakstītās bīstamās vietas, kur pa labi lejā plēšas aiza ar brīvo kritienu ap 100 metriem, novērtējam situāciju un saprotam, ka ar savām sānu kastēm un lielo smagumu pa tādu taku būtu neprāts braukt, jo pirmais akmens, kurš aizķers kasti būs arī pēdējais. Pieņemam lēmumu neriskēt un braucam atpakaļ. Ap sešiem vakarā iebraucam rajona centrā Ustj-Kan (ciems Kanas upes ielejā). Termometrs ārā rāda +6 grādus. Pirkstus nevar atlocīt kādu brīdi savās vietās. Atrodam vienīgo viesnīcu, kurā ir pieejams arī kalorīfers, savelkam numurā striķus un turpinām žāvēt drēbes. Vēl jāatrisina jautājums, kur atstāt močus pa nakti, jo "admiņistratorša” mūs brīdina, ja atstāsim pie viesnīcas, no rīta varēsim turpināt ceļu ar alternatīviem transporta līdzekļiem. Vienīgā vieta, kura garantē drošību, ir milicija. Bet operatīvais dežurants atsakās pieņemt lēmumu, jo abi pēc izskata atgādinām čečenu teroristus, īpaši jau Kļaviņš. Kastēs mums var atrasties sprāgstvielas un vispār priekš kam viņam liekas problēmas. Ja priekšnieks atļaus - lūdzu. Pēc divām stundām ap astoņiem vakarā ierodas arī pats priekšnieks, izrādās normāls vecis. Parunājam par šo un to, un saņemam atļauju novietot tehniku "za šļuzom" kas izrādās 3 metrus plati un 4 metrus augsti dzelzs vārti milicijas garāžai.

USTJ-KAN - KOŠ-AGAČ
27.08.2006. Nobraukti 400 kilometri
Saule! Beidzot īstā saule! Lai arī ir pavēss, tomēr prieks no braukšanas superīgs. Esam izbraukuši atpakaļ uz Čujas trakta. Asfalta segums ir lielisks un tādi paši ir arī skati visapkārt. Vienīgais kas traucē tos baudīt, ir uzmācīgie indiāņi, kuri uzrodas uzreiz līdzko esam apstājušies. Ja vēl pirms Altaja biju plānojis pabraukāt pa kalnu ciematiem un pavērot pamatiedzīvotāju dzīvi un tradīcijas, tad tagad ir pilnīgi skaidrs, ka tam jēgas vairs nav, jo lielākā daļa jau ir degradējusies. Žēl. Koš-Agač situācija nedaudz labāka, jo lielāko daļu ciema apdzīvo kazahi. Atkal var redzēt smaidus sejās, un sajusties brīvāk. Ciemats ar mošeju centrā un dīvainajiem koka namiņiem bez jumtiem sniegoto kalnu ielokā liekas ļoti omulīgs. Ātri atrodam arī vietu, kur apmesties par 150 rubļiem no sejas (4,5 $).



KOŠ-AGAČ
28.08.2006.
Izejot uz ļodzīgā Sergeja pansijas balkoniņa un ievelkot pilnu krūti saltā kalnu gaisa, gribas gavilēt. Beidzot ir sākusies eksotika, vārda vistiešākajā nozīmē - apkārt šīs smaržas ko nevar sajust nevienā citā vietā, nesteidzīgā un paviršā, nekārtīgā dzīve visapkārt. Viss, kas ir bijis līdz šim, ir bijusi tikai iesildīšanās. Ārā pulksten septiņos no rīta tikai +2 grādi, peļķes sasalušas, jo naktī bijis sals. Mūsu pansija, kura dažus gadus atpakaļ pārcietusi deviņu baļļu zemestrīci, vairāk atgādina skudru pūzni - sienām, kuras sanaglotas no papes, var dzirdēt cauri visu. Krītošu monētu šķindoņu, trauku graboņu, ūdens nolaišanu podā, televīzijas centrālo ziņu diktores izteiksmīgo monologu un Sergeja sievas nepārtraukto burkšķēšanu virtuvē. Sergejs ir viens no pilsētas cienījamākajiem biznesmeņiem – 200 kvadrātmetru lielo koka būdeli, viņš prātīgi sadalījis divpadsmit ar papes sienām atdalītās istabās un tās reti kad stāv tukšas, jo nevienas citas apmešanās vietas šajā tranzītpilsētā pie Mongolijas robežas vienkārši nav. Nākotnes projektos pagalmā, kurš šobrīd pilns ar visu iespējamo sadzīves drazu, ir ieplānots būvēt baseinu un pirti. Galvenais, lai plānus atkal neizjauktu kāda zemestrīce. To šeit atceras visi.

Līdz pulksten diviem dienā sēžam pie ciema vienīgā interneta pieslēguma un nosūtam informāciju. "Dowsonā", kā mēs jau esam to nodēvējuši, tās vietas kur var dabūt ko ēdamu sauc par "stolovajām", un ar izvēli tajās sevišķi nav jāpiepūlas, jo pārsvarā piedāvājumā viens un tas pats. Plovs, lagmans, gulašs un beļaši. Pēc pusdienām uzņēmuši gaitu uz pansiju, netālu no mošejas satiekam divus zviedru motobraucējus, kuri gaida savus biedrus ar vēl 11 spēkratiem. Šie ir ceļā no Dienvidkorejas caur Sibīriju, tad Mongoliju un tālāk Skandināvijas virzienā. Jautri zeperi - viens no viņiem vairākkārtējs pasaules čempions spīdvejā. Tā nemanot, apmainoties ar informāciju un diskutējot par tik kopīgām tēmām, arī aiziet visa diena.

KOŠ-AGAČ — TOLBO NUUR (EZERS MONGOLIJAS RIETUMOS)
29.08.2006. Nobraukti 180 km
No rīta mēs sirsnīgi, ar fotografēšanos atvadāmies no zviedriem, bet ap pulksten 9.30 piebraucam pie Mongolijas robežas. Mašīnu par laimi nav - ja būtu, nāktos stāvēt rindā. Laiks ir pavēss, ārā nav vairāk par +8, tomēr ir pārliecība, ka lietus vairs tik drīz nebūs. Ar muitu problēmu nav, ar robežsargiem veca dziesma - atkal pārkāpti kaut kādi vīzu režīmi, tomēr pēc stundu ilgām diskusijām (šoreiz gan bez naudas), mūs atbrīvo. Paliec sveika, Krievija!

Starp Krievijas un Mongolijas robežpunktiem ir 20 km gara neitrālā teritorija, kuras augstums ir 2400 metri virs jūras līmeņa. Braucot tam pāri bieži var redzēt tūļīgus rudus dzīvniekus kaķa lielumā, kuri bieži pārskrien pār ceļu un ātri pazūd alās. Tie ir tarbagani, lielie murkšķi - viena no Mongoļu delikatesēm. Dzīvnieciņi ir ļoti ziņkārīgi, un tā ir arī viņu bēda - mongoļu mednieki uzvelk baltu apģērbu, demonstratīvi pietuvojas alām, noguļas un nošauj tos no tuva attāluma. Mongolijas muitā viss notiek ļoti ātri. Tiek palūgti $10, un pēc nepilnas stundas mēs jau iebraucam Mongolijā. Ir pamats uzskatīt, ka mēs esam pirmie latvieši, kuri ar motocikliem šķērsojuši šīs zemes robežu. Apkārt viens vienīgs kolorīts - asfaltēts ceļš uzreiz pēc robežas beidzas un, kā mēs saprotam, tik drīz neparādīsies. Braukšana ir sarežģīta - lai noturētu vidēji 80 km/s ir krietni jānopūlas, pastāvīgi jāizvairās no bedrēm, dziļām špūrēm un asiem šķautņainiem akmeņiem. Distance no otra moča jātur ne mazāka par 500 metriem, jo putekļi liedz saskatīt ceļu. Nu, tāds feinais offrouds būtu, ja vien aizmugurē nebūtu simtkilogramīgās bagāžas.



Ap pieciem iebraucam kazahu pilsētā Ölgiy, kur pie tirgus uz ielas vietējo ielenkumā samainām $100 pret tugrikiem. Viens dolārs ir apmēram 1100 tugriki. Tālāk braucam uz kartē norādīto Tolbo Nuur ezeru 35 km attālumā no ciema. Ap pulksten astoņiem mums izdodas atrast to, ieskautu akmeņainu kalnu ielokā. Apkārt neredz nevienu dzīvu būtni, bet mēs lieliskā vietā uzraujam telti.

TOLBO NUUR - HOVD
30.08.2006. Nobraukti 240 km
Sain baina uu! Sveicināti Mongolijā!
No rīta Jānis pirmo reizi ceļojuma laikā izvelk makšķeri. Lai arī pēc nostāstiem ezers pilns zivīm -harjusu, osmanu, sultanku - no krasta mētājot nav nekādu rezultātu. Varbūt vajadzīga laiva? Uz ceļiem orientēties pēc kartes ļoti grūti, vietējie arī ne vienmēr zina pareizo virzienu. Akmeņainā stepe iebraukta krustu, šķērsu un nekas neliecina par to, ka šeit varētu iet galvenais maģistrālais ceļš, kurš savieno rietumus ar austrumiem, kā tas maldinoši norādīts kartē. Transportu uz ceļiem var sastapt ļoti reti. Pārsvarā tā ir krievu tehnika - uaziki, kamazi un iži. Ja kāds iedomājas pa Mongoliju pārvietoties ar vieglo mašīnu, tad būtu derīgi zināt, ka tas ir nereāli. Klīst runas, ka it kā pēc pāris gadiem sākšoties trases būve, bet pagaidām gan par to nekas neliecina. Bieži ceļš ved pār kalnu pārejām 2000-2500 metru augstumā. Temperatūra šeit ir ap nulli un arī šeit mūs pavada lietus mākoņi. Jāšķērso arī kalnu upes bez tiltiem, bet tā kā šobrīd ir sausais periods, tad pagaidām grūtības mums tas nesagādā, jo dziļākajās vietās līmenis nepārsniedz 30 cm.



Ik pa brīdim ielejās, kur zālei izdevies izcīnīt vietu starp akmeņiem, var redzēt jurtas, ko mongoliski sauc "ger" un lopu ganāmpulkus, kuri zālei nedod ne mazāko iespēju paaugties. Kad mēs braucam gar jurtām, no visām izskrien cilvēki un ar interesi mūs uzlūko. Dažviet bērni un arī pieaugušie māj mums ar rokām un sveicina. Kad pie vienas no jurtām apstājamies, mūs uzaicina uz tēju. Pirms ieejas jurtā jāievēro dažas lietas. Pirmkārt jāapstājas no tās, kādus 50 metrus un jāpagaida, kad saimnieks piesien suņus. Tā ir pirmā zīme, ka viņš gatavs sarunai. Pie ieejas nedrīkst uzkāpt uz sliekšņa, tā ir slikta zīme. Pēc tam jāpagaida, kad saimnieks ierādīs vietas. Lepnākā vieta ir jurtas ziemeļu galā, pretīm durvīm. Tur arī parasti ciemiņi tiek nosēdināti. Kad visi iekārtojušies, sākas tradicionālā tējas dzeršana, tabakas apmaiņa un pīpēšana. Visas lietas jāpasniedz un jāpieņem ar labo roku, vai arī ar abām. Kreiso vienu pašu nebūtu vēlams izmantot. Mūs uzņem ļoti viesmīlīgi. Komunikācija notiek ar sarunvalodas vārdnīcas palīdzību un žestiem - nekāda vaina.



Ap sešiem vakarā iebraucam vienā no lielākajām Rietummongolijas pilsētām Hovdā, kurā ir pat viens luksofors. Iekārtojamies par $15 centrālajā viesnīcā, kur silto ūdeni sola no septiņiem līdz astoņiem vakarā. Ejot vakariņās notiek arī nejauša tikšanās ar slavenā Muldaševa ekspedīcijas grupu. Sarokojamies un pārmijam dažus vārdus arī ar pašu profesoru.

HOVD - KĀDA NO KALNU PĀREJĀM CEĻĀ UZ MANHAN (2000 M VJL)
31.08.2006. Nobraukti 140 km
Pirms došanās tālāk alu, kuras iekļautas mūsu maršrutā, virzienā pilsētā atrodam internetu un bankā samainām naudu. Laiks pilsētā silts, varētu būt kādi +18. Vadāmies tikai pēc koordinātēm, kuras ievadītas navigācijā. Pēc nobrauktiem 50 km ciematā Duud pielejam bākas ar 80. markas degvielu. Šeit ir jārēķinās ar to, ka labāku degvielu var dabūt tikai lielajās pilsētās, un tā ir arī dārga - vidēji viens litrs maksā vienu dolāru. Sūknis ir arhaiskas konstrukcijas, ar rokām darbināms. Par alām, līdz kurām pa taisno jābūt vien 25 km, neviens neko nezina.



Dodamies pa ceļu, kurš mūs izved cauri pasakainai ielejai. Ap sešiem vakarā, kad pa aizvien grūtāk izbraucamiem kalnu ceļiem un takām esam pietuvojušies meklējamām koordinātēm vien 8 km attālumā, ceļš beidzas. Dusmas mijas ar nelielu paniku. Mēģinām kalnu šturmēt tālāk pa bezceļu, tas ved augšā 30 grādu slīpumā, pamatne ir cieta, bet nosēta ar lielajiem klints bluķiem. Kad saule jau sāk rietēt, sasniedzam gandrīz pašu pārejas virsotni, bet tad nākas konstatēt, ka tālāk braukt ir bezjēdzīgi, jo seko straujš kāpums, un nevar jau zināt, kas mūs gaida otrā pusē. Uzmanīgi nošļūcam ar močiem kādu kilometru zemāk un tad jau mūs arī pārsteidz tumsa. Stiprā vējā ar mokām uzceļam telti un savācam apkārt izkaltušos lopu mēslus, no kuriem izdodas aizkurt ugunskuru.

Ekspedīcijas dienasgrāmatas otrā daļa lasāma šeit: Septembris, 2006.
Sekot ekspedīcijas jaunumiem var šeit!


[ EKSPEDĪCIJAS FOTO GALERIJA]

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv