Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Sarunas, diskusijas
Reinholds Mesners: Pieredze "ejot gar robežu"

Fragmenti no Ginta Grūbes sarunas ar Reinholdu Mesneru
"Labvakar" Vakara intervija

Tikko ierakstīta saruna ar Reinholdu Mesneru. Un stāvot pie viņa Eiropas Parlamenta deputāta kabineta durvīm īsti nesaprotu, kāpēc vieglāk restaurēt sajūtas, kas bija lasot pirms desmit gadiem iznākušo grāmatu "Gājiens vienatnē". Es saprotu, ka izlasītās grāmatas kaut kur paliek, par sastaptajiem cilvēkiem neesmu tik drošs. Laikam taisnība, ka no sarunām ar sava laika gigantiem, neviens gudrāks nepaliek... Viena meitene reiz Mesneram prasīja, vai brīvību var gūt, ja kļūsti autonomāks. Viņš teica: "Varbūt..."

Sakiet, ko tas nozīmē – būt laimīgam?

Es tādu vārdu nekad nelietoju, arī vārdu "laime" ne. Tas nav sastopams arī manās grāmatās. Ja nu vienīgi manos jaunības naivuma gados. Kā tad lai definē laimi? Kas tas ir – laime? Grūti pateikt. Es negribu arī panākumus definēt. Uz ārpusi mēs parasti sakām, ka tas, kurš kaut ko sasniedz ir panākumiem bagāts. Es saku citādi – panākumi ir tam, kurš kaut ko pieredz! Nevis tas, kurš kaut ko sasniedz, bet tas, kurš kaut ko pieredz. Nevis tā pieredze, kad es eju tālāk par savām robežām, bet tā, kad es piedzīvoju neveiksmi. Cilvēki mācās tikai no tā, ka viņi piedzīvo neveiksmi, nevis no panākumiem. Mēs cilvēki esam nepietiekamas būtnes, tas nozīmē, ka mēs varam relatīvi nedaudz. Mēs esam attīstījuši savu sapratni, bet fiziski mēs atpaliekam no lielākās daļas dzīvnieku... Mēs esam ieguvuši uguni, iemācījušies to uzturēt, attīstījuši tehnoloģijas un mēs relatīvā nozīmē esam arī pakļāvuši pasauli, bet vai mums ir vērā ņemama pieredze – to es apšaubu...

Dzīves beigās mēs mirstam, un ir svarīgi nevis tas ko esam sakrājuši, kādas vērtības, kāda nauda, bet gan – ko mēs esam darījuši un tam ir kāda saistība ar pieredzi. Pieredze ir būtiskākais, ko mēs varam iegūt un pieredzei ir sakars ar "iešanu gar robežu"... Vairāku gadsimtu garumā cilvēks, to kas ir viņpus neiespējamā ir ienesis šajā pasaulē. Un tā ir tā pieredze. Mūžīgi jau mēs neesam!



Sakiet, Jūs dzīvojiet katru dienu kā pēdējo? Ticat nākotnei?

Nē. Es nedzīvoju, tā kā tā būtu pēdējā diena. Es dzīvoju vairāk uz priekšu, nekā atpakaļ. Man ir projekti, kas ir būtiski un tas, kas bija vakar, tā ir biogrāfija. To es ielieku savā mugursomā un uzņemos par to atbildību. Es sevi varu uzturēt dzīvu tikai no tā, ko es darīšu nākotnē, pēc gada vai pieciem gadiem – man ir vajadzīgs laiks, lai es savas vīzijas varētu apdomāt. Es neesmu pārliecināts par to, ko es daru šodien. Man ir ierobežots laiks, ierobežots spēks, ierobežota kreativitāte un ierobežoti līdzekļi, uz kuriem ir jābalstās. Man ir jāapdomā kur iet, vai jādara tas projekts, vai cits. Fantāzijā iedomājos sevi savas dzīves beigās, novērtēju sevi ar atpakaļ ejošu skatienu...

Vai Jūs pazīstiet to, ko senie grieķi sauca par "mācīties nomirt"?

Ar piedzimšanu jau mēs mirstam. Ekspedīciju laikā tas ir skaidrs, ka tas var notikt. Mums nav bailes no nāves, mums ir bailes no paša miršanas procesa. Mēs visi ticam, ka tas ir nepatīkams. Pāris reizes es esmu piedzīvojis "miršanu līdz galam", varu teikt, ka tas nav sarežģīts process... Izdzīvošana ir daudz sarežģītāka!

Vai tas padara gudrāku?

Ja es zinu, kā mirst, tad es varu daudz vairāk "spēlēties" dzīvē, varu dzīvot daudz atvērtāk. Nevis kā bērns spēlēties, bet spēlēties ar savām spējām. Es gribu lai manas spējas atrod sev izpausmes! Gribu dzīvot atbilstoši manai būtībai. Ja es nespēlējos, tad es dzīvoju pēc tā, kā to nosaka ārējā pasaule, bet to dara visi. Vai Jūs ievērojāt, ka kāds Parlamentā staigā bez kaklasaites? Bet vai tad tas ir patīkami visu laiku valkāt kaklasaiti? Tas ir noteikums, kuru nevar mainīt. Tā ir tikai konvensija, es varu tikai jautāt – kurš to ir izstrādājis? Staigāt bez kaklasaites – tas ir patīkamāk.

Bet Jūsu kaklarota?

Es to atradu pirms divdesmit gadiem Tibetā. Nu ne jau tā uz ielas, bet pie kāda veca cilvēka. Tas ir saistībā ar manu interesi par Tibetu, par tās kultūru. Tā ir rota, greznuma lieta, es to nēsāju kā kaklasaiti, bet tai ir noteikta mitoloģija, kuru es pēc tam atklāju. Šis akmens, ja tas pārlūzīs uz pusēm, būs zīme, ka mana dzīve ir beigusies. Es nezinu, es tam neticu, bet es to arī nenoliedzu, es to valkāju kā simbolu manām simpātijām pret Tibetu. Un arī kā greznuma priekšmetu, man tas netraucē, Jūs to redzat, bet es jau to neredzu...

Jūs savā grāmatā rakstījāt: "Vesels cilvēks grib to, ko viņš var!" Vai joprojām tā uzskatiet?

Tas ir tas ko es saprotu ar "iešanu gar robežu". Es aizvietoju vārdu "piedzīvojumi" ar "iet gar robežu". To var tikai tad, kad es pārbaudu, ko es varu un ko es nevaru. "Robežgājējs" ir katrs, kurš atklājis to, ko viņš nevar. Var to pateikt ari otrādāk – "robežgājējs" nav tas, kurš nav atklājis visu, ko viņš var!



Un ko Jūs nevarat?

Man bija tabu, ka nevaru uzkāpt augstāk kalnos ar mugursomu, ka ir nepieciešama vesela komanda, daudz palīgi, daudz naudas. Pirmā revolūcija bija, kad uzkāpu astoņtūkstošniekā un nokāpu lejā. Un tad man teica, ka augstāk par 8100 metriem nevar uzkāpt bez skābekļa maskas, bez skābekļa maskas nevar uzkāpt Everestā un visi ārsti – fiziologi, alpīnisti teica – tas nav iespējams. Un es prasīju, kur tas rakstīts? Jā ir sarakstīti zinātniski darbi par to, bet konkrēti to neviens nav mēģinājis. Un es pamēģināju, un zināju, ka Everestā var uzkāpt bez skābekļa maskas! Es nonācu arī pie tā, ka noteiktas lietas es nevaru, un to es arī nemēģināju.

Man katra tāda veida pieredze sākas galvā. Tas nozīmē, ka tāla realitāte, kas rada vīziju un priekšstatu. Ar šo priekšstatu tu nonāc tādā kā grūtniecības stāvoklī, ar šo priekšstatu tu dzīvo, arī gadiem ilgi, līdz galvā rodas pavisam skaidra vīzija. Un tad seko otrā fāze. Pirmā ir tikai priekšnoteikums. Tā pirmā varbūt ir arī svarīgāka, bet bez otrās, tā ir tikai kā gaiss, un tā vēl nav nekāda pieredze. Otrajā fāzē tu šo vīziju apsver, ko vēl vajag lai to realizētu. Es visu apsveru, līdz tas sakrīt ar to, ko esmu savā galvā jau izdomājis, tad rodas atklājums, kas līdzīgs mākslas darbam... Es daudz vairāk esmu mākslinieks, nekā sportists, visās savās akcijās, bet viens bez otra ir nekas, jo tad kad tu esi tikai mākslinieks, kas šo bildi iztēlojas, bet neglezno un tikai runā par to – nekas nenotiek. Vīzijai ir jāļauj kļūt reālai, tāpēc tai otrai pusei ir jānāk klāt!

Kāds austriešu filozofs teica, ka visi piedzīvojumi notiek galvā. Es šo teicienu pārveidoju un saku, ka tie sākas galvā. Neviens piedzīvojums nenotiek galvā. Bez pretspara nekas nenotiek! Kāds ļoti skaisti definēja alpīnismu: "Alpīnisms ir pretspars nāves izaicinājumam". Manuprāt, nāve ir tikai reāla iespēja tikt konfrontētam. Es sevi nostādu pretim miršanai un līdz ar to kaut kas manī arī notiek. Kamēr es šo piedzīvojumu izdzīvoju galvā, manī nekas nenotiek, nekādas spēcīgas emocijas. Kad cilvēks sastopas ar kalnu, tikai tad kaut kas notiek!

Vai Jūs pazīstat tādas riska situācijas, kad Jūs savu dzīvi redziet kā filmu?

Kaut ko tādu es neesmu piedzīvojis, jo man nav nācies kaut kur krist. Es esmu bijis situācijās, kad tu vairākas dienas esi vai nu izslāpis, vai badā, kad tu esi gandrīz vai miris. Esmu piedzīvojis vētru ļoti lielā augstumā, kad tiek saplosīta telts un ir ļoti mazas izredzes palikt dzīvam. Tajās situācijās man radās halucinācijas... Esmu fiktīvi sarunājies ar neesošu figūru, kas priekš manis bija reāla, konkrēta. Tas bija tādās sarežģītās situācijās.

Vai Jūs labprāt kritizējiet moderno sabiedrību?

Modernā sabiedrība nav tā, kurā mēs dzīvojam. Es varu tikai šo pasauli aprakstīt, es nevaru to izmainīt. Lai es to varētu izmainīt, man ir nepieciešamas pavisam citas varas pozīcijas, un to es negribu... Bet arī aprakstīšana ir svarīga, varbūt pat svarīgāka par izmanīšanu. Un es to aprakstu tā, kā es to redzu...



Jūs savulaik rakstījāt, ka uz visiem laikiem esiet pazaudējis mājas sajūtu. Vai tā ir taisnība?

Jā. Tajā pašā laikā ir nepieciešama vieta, kas dod sajūtu, ka tu pats to esi radījis. Mājas sajūta drīzāk ir process. Es jau šodien varu doties prom, aizbraukt uz Tibetu, un teikt – tagad es dzīvoju tur. Un tur es ari iesakņošos, es pamazām iepazīšos ar apkārtni, cilvēkiem, akmeņiem, puķēm un vēju. Un es jutīšos tur kā mājās. Cilvēki ir spējīgi manīt vietu – cilvēks ļoti ilgi bija klejotājs. Un tad viņš kļuva par pusnomadu. Arī es esmu palicis tādā pusnomada stāvoklī, kā tibetieši, kā Sahāras iedzīvotāji... Mans pēdējais dzīves periods noteikti būs klejotāja periods, es nepalikšu uz vietas, es pārcelšos, varbūt tad es arī aizbraukšu uz Latviju...

Kas ir pēc šīs dzīves? Kāda ir Jūsu attieksme pret Dievu?

Es atstāju šo jautājumu atvērtu. Jautājums par Dievu un par to, kas ir pēc šīs dzīves, es atstāju atvērtu. Man nevajag dot nekādu atbildi, es dzīvoju tagad un intensīvi, un man ir tā laime sekot līdzi savām kaislībām. Es sekoju līdzi savām kaislībām un tad arī esmu mierīgs šajā sabiedrībā, ja es sekotu kaut kam netīkamam, tad es nemaz nevarētu nostāvēt uz kājām. Es mēģinu izpildīt šo dzīvi un kas būs pēc tam – tad jau redzēsim...

Vairāk par Dievu, mani interesē dievišķais un dabai piemīt šī dievišķā dimensija. Tā ir cita dimensija, kas iet ārpus mūsu sapratnes un cilvēks ir šīs dievišķās dimensijas daļa. Šajā nozīmē esmu ticīgs cilvēks, bet tālāk es negribu iet. Ja cilvēks varētu atbildēt no kurienes viņš nāk un uz kurieni viņš iet, nebūtu nekā dievišķa.

Domāju, ka nemirstība ir neiespējama. Nemirstība ir nesvarīga. Svarīgi ir kā mēs dzīves laikā izpildām mūsu pozīcijas un kā atbilstoši savām spējām dzīvojam savas sirds virzienā. Es vienmēr esmu darījis pretēji savu naudas devēju un līdzstrādnieku padomiem. Kad es uzkāpu visos astoņtūkstošniekos man bija lieli panākumi, bet es teicu, ka man pietiek, ka vēlos doties uz Arktiku. Tad man sponsori teica, ka priekš tā es nedabūšot ne feniņa. Viņi teica – tas neatbilst tev, ja tu uzkāpsi astoņtūkstošniekā, tev būs panākumi! Bet es teicu – tas ir garlaicīgi, esmu bijis visās virsotnēs, gan viens, gan ziemā, pa dažādiem ceļiem, man nekas jauns nenāk prātā. Es sāku kaut ko pilnībā jaunu, es tur esmu nepieredzējis, es tur neko īpašu nevaru sasniegt, bet tad man ir jāmācās. Bet tas man dara lielu prieku, tas man interesē. Un es darbojos pretēji šiem cilvēkiem, un tas funkcionēja, un es daru to, ko es labprāt darītu! Tā ir vislielākā laime dzīvē – darīt to, ko es vislabprātāk daru, arī bez tā, ka kāds man par to maksā!

Sakiet, vai esiet kādreiz gribējis būt bagāts?

Es esmu bagāts, bagāts ar pieredzi, ar to laiku ko es uzņemu sevī, ar sajūtu, ka visa dzīve vēl priekšā. Es esmu brīvs, man nav jāpaliek šeit, man neko nevajag darīt. Es esmu bagāts ar to, ka varu sekot saviem sapņiem! Un es ceru, ka arī turpmāk būšu bagāts ar savām vīzijām un iespējām.

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv