Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Treniņi, pieredze
Par to kā rāpties, rāpties augstāk (2. daļa)

Autors: Ilze Krišlauka [ AUTORE?]
Foto: Ieva Pētersone, Kristaps Liepiņš
2006. gada septembris, Rīga

Stāsta "Par to kā rāpties, rāpties augstāk" 1. daļas turpinājums

Pa pastkaršu bildīšu takām. Beidzot kaut kas priekš cilvēkiem. :)
Nav viegl` latvieš sievietei būt:
Stiprai kā Lāčplēsim jāmācās kļūt,
Drošai kā Sprīdītim, gudrai kā Muļķītim,
Čaklai kā Pelnrušķītei,
Jā, tādai tai vajadzēs būt
(Čikāgas piecīši)


Kārtējā pirmdiena atnes brīvo plānu nedēļu. Katram padomā kas cits. Mums ar Ievu iesākumā tie ir Šamonī apkārtnes burvīgie ezeri jeb vieglas formas pensionāru izgājiens divu dienu garumā. Pasākums gan nav tik nevainīgs kā izklausās. Nāksies nokājot ne vienu vien kilometru desmitu.

Rīts sākas ar pankūkām, tātad visnotaļ cerīgi. :) Vakarā neapdomīgi esmu pieminējusi šo našķi, nu vairs atpakaļceļa nav. Kristaps mani burtiski izbukņī no mīkstajiem pēļiem, un vēl pusaizmigusi ķeros pie bļodām un pannām, dungojot veco labo dziesmiņu par latviešu sieviešu grūto likteni. Pusceļā mani nomaina Ieva, bet punktu pieliek pats Profesors, nodemonstrējot pankūkas apmešanu lidojumā. Bakstoties ap plīti secinu, ka iespēja sakravāt somu līdz norunātajam iziešanas laikam ir nekāda. Divu dienu mantiņu savākšanai vajadzīgs ilgāks brīdis kā pārējiem, kuru plānos ir kāpelēšana pa L’Index klintīm (2585 m). Nekas, pievienosimies vēlāk. Galvenais, ka Skolotājs paēdis. Kurš gan nezin, ka kalnos nekas nav bīstamāks par izsalkušu instruktoru. :) Iesākumā raugām iedzīvi iemānīt mazajās mugursomās. Diemžēl tas neizskatās reāli, lai arī ejam vieglajā variantā, ar minimālu pārtikas devu un noīsinātiem snaužampiederumiem. Līdzi ņemam tikai guļammaisus, iztiekam pat bez smalkajām pidžamām. :) Zirga daļu no mantām aizņem klinšu kāpšanas ekipējums.



L’Index atrodam bez problēmām. Kad tiekam līdz augšai, citi jau pilnā sparā darbojas pa skaistajām Aigulles Rouges klintiņām. Bez padoma mazliet pabaidāmies augstu nesties, pārliecība par spējām pašām organizēt stacijas diemžēl nav 100%. Tāpēc kur varam, kāpjam bez drošināšanas, pāris stundas pavadām bolderingā klinšu pakājē. Arī jauki. Bez stresa izmēģinu visādas kāpšanas kustības, uz kurām kaut kur augšā karājoties prāts nenestos. Tur labāk pārbaudītas lietas. Minūtēm ritot atmetam cerības sagaidīt pie debesu kores esošo Profesoru, kuram vajadzētu atrādīt smaidīgos vaibstus, iekams uz pāris dienām pazūdam savās sārtvaidžu gaitās. Stūrējam uz klintīm paralēli izbirušo kuluāru, kas lai cik negants nebūtu, šoreiz ir labākais ceļš lejup. Par pārsteigumu ieraugam no augšas nesamies pašu Skolotāju un vēl dažus savējos. Nomierinoši pačalojam, un ceļi šķiras.

Pāris stundu gājiens slīpi lejup uz Lac Blanc (2353m) rit viegli un omulīgās pļāpās. Nedz nogurums, nedz aizdusa šoreiz nav mūsu brālis. Priecājamies par skaisto ainavu. Kādā varen gleznainā vietā, kraujas pašā maliņā, skaļi un sirsnīgi padziedam tematiski vairāk nekā iederīgo gabaliņu par stāvēšanu un dziedāšanu augstajā kalnā…

Izslavētais Lac Blanc gan pirmajā mirklī gandrīz sagādā vilšanos. Ieraugām to ne no tā rakursa. Tālākais jau ir līdzīgs salkani banālai pastkartei. Grūti noticēt, ka bez kāda naivista gleznotāja līdzdalības pati daba ir sabūvējusi ko tik neticami skaistu. Pat par daudz saldi sīrupainu. Kalnu mājā pasūtam vakariņu omleti un alu, un dodamies īsā fotosesijā.



Uznāk neliela dusma, ka ir jau vakars un tuvāko stundu laikā jālūko pēc naktsguļas. Līdz ar to nedrīkstam ļauties eleganto klintiņu vilinājumam, kas prasīt prasās pēc roku un klinšu čību viegliem pieskārieniem pabrīvā kāpienā. Vienā augstumā ar mums lido helikopteri un lidmašīnas. Moines kāpienā tās vizinājās vēl zem mums. Negribīgi cilpojam lejup uz La Flegere (1877m) pusi. Mērķis ir atrast guļvietu ne vien pietiekami siltos augstuma metros, bet arī tuvu kārtīgu brokastu iespējām. Pēc kartes tas plānojas kaut kur starp Fležēru un Planpratz (2000 m). Pa ceļam atminam mīkliņu, kā kalnu mājā tiek nogādāts nule kā baudītais ne pārāk gardais franču alus - smagu nastu nes saguris ēzelītis. Kādās krustcelēs pamatīgi satrūkstos no pēkšņi ieraudzītām kalnu kazām. Izbīlis ir abpusējs. Koriskas spiegšanas pavadītas, Ievai par sajūsmu, lecam katra uz savu pusi.

Un tad jau Fležēra, ar cerību uzpildīt ūdens pudeles. To arī izdarām, ignorējot uzrakstu "Non Portable" vai tamlīdzīgi, kas visticamāk nozīmē "Nav Dzerams". Bet garšo normāli. Jau sāk krēslot. Uzstutēju uz pieres lukturīti (Dinuča halogēns, tautā saukts arī par "moci"!), un desojam Planpraz virzienā. Kā jau kalnos, nakts nāk virsū ar joni. Abās pusēs takai krauja. Pa labi uz augšu, pa kreisi uz leju. Atliek gulēt uz trases, vai ar pašdrošināšanu iekārties kādā klints sienā un čučēt tur. Glābiņš nāk īstajā brīdī. Ir jau gandrīz satumsis, kad mazliet augšup no mums pamanām daiļi mīkstu pļaviņu; tur arī uzraušamies, atrodot kādas senas ēkas drupas. Ideāla vieta! Zem kājām Šamonī, pretim Monblāns ar lecošā Mēness lukturi pie kores, bet aiz muguras jauku eglīšu ieloks, kas liecina, ka lavīnas gluži te pāri nebrāžas. Pasaka! Uztaisu pāris bildes, ieritinos guļammaisā un aizmiegu, fiksi kā Alpu svilpis (murkšķis). Zem tāda zvaigžņu sargājošā kupola saldi negulēt nevar. Mazliet gan pafilozofēju, diez kas tās par drupām, un kas šajā vietā ir darījies pirms daudziem gadsimtiem. Neraugoties uz mīkstu pēļu neesamību ciešā miegā noguļam gandrīz 12 stundas!

Iepriekš uzdotais jautājums jautrāks kļūst no rīta, kad pa zemāk esošo taku sāk nēsāties gidu vadīti atpūtnieku ešeloni, kas visi kā viens apstājas stipri netālu no mūsu guļamistabas. Pavisam interesanti kļūst, kad ieraugām, ka nogāzi daždesmit metru attālumā no mums vertikālā veidā šķērso iespaidīgs laukakmeņu mūrējums. Varbūt nakšņojām kāda Luija (smalka franču karaļa) vasaras rezidences drupās? :) Ja kāds zina kas par desām, dodiet ziņu. Mums, kā vēsturniecēm, šis jautājums paliek tumša bilde. Līdz Planprazai, atliek vairāk kā stundas diebiens pa akmeņainām taciņām. Virzāmies vienā tempā ar dažiem franču džekiem, kas neļaujas mūs apsteigt pat aicināti. Tipinām raiti, kā nekā ir motivācija – balta kafija un brokastis Planpraz restorānā. Baisais atpūtnieku tūrisms, ne? Kā teiktu Skolotājs, "meitenes, tas tak nav jūsu līmenis!". Līmenis, vai ne līmenis, bet beidzot virzāmies bez noguruma un adrenalīna, kas drīz vien sāk pat pietrūkt. :)

Planpraz kafejnīca atveras sinhroni ar mūsu ierašanos. Nopietni. Kad esam metrus piecus no ieejas, tiek novākta terasi šķērsojošā barjera. Ar baudu atkrītam mīkstajos sēdekļos, pasūtam picu un vietējās modes salātu porciju uz abām. Labi, ka neņēmām katra pa komplektam, knapi noēdām to pasākumu divatā. Kolorīta saimniece uzklausa mūsu vēlmes, atnes kafiju un netraucēta sēžas pie brokastgalda, ar mūsu maltīti nesteidzoties. Ak, šie franči! :) Bet ir jau labi. Ēdam lēni, pamatīgi un garšīgi, apzināti sasaldinām kafiju līdz maksimumam, priecājamies par atraktīvās saimnieces skaļo dziedāšanu, vērojam paraplānu starta laukumu zem mums, un ar acīm cenšamies iezīmēt turpmāko ceļu augšup, pāri Aigulles Rouges korei (2414m), vēl neredzamā Lac Cornu (2276m) virzienā. Uhh, izskatās augstu. Bet gluži kā tajā tautas dziesmiņā par acīm kas darba izbijās, bet rokām (šajā gadījumā kājām), kas darbiņa nebijās, pasākums nebūt nav tik traks. Uzcilpojam augšā viegli un bez piepūles. Lūk, arī kore, aiz tās skatam paveras nākamā ieleja, un pavisam cita pasaule. Sniegotie kalni ir palikuši aiz muguras. Cik vien tālu acs redz, manāmi vien brūni pelēki akmens monstri. Īpaši uzmanību piesaista kāda iespaidīga klinšu rinda ar tādām kā nolauztām galotnēm. Tieši iepretī laistās kārtējais pastkaršu ezers – Lac Cornu.



Mazliet piesēžam, bet tā kā diena ir jau stipri pusē, drīz vien sprinģojam tālāk. Šoreiz pa taku, kas vairs īsti nav taka, bet pārlēcieni no viena akmens uz nākamo; kartē šis ceļš iezīmēts kā "difficult". Mērķis ir trešais no šāspuses ezeriem, Lac Noire (2550m). Cilpojiens jau kļūst mazliet tā kā apnicīgs. Nedaudz sabremzēju, kamēr Ieva aizskrien pa priekšu palūkot vai aiz nākamās kores ir noslēpies ilgi gaidītais brīnums, un vai taka turpinās tālāk uz L’Index, kur ceram ielēkt pacēlājā. Ezers ir gan, bet taku nemana.



Baisi negribas iet atpakaļ. Apceram iespēju raut pa taisno pāri korei. Šīs puses klintiņas izskatās labi kāpjamas, par iespēju tikt līdz augšai šaubu nav. Mazliet noraustāmies par to kas mūs gaida pretējā pusē. Ja kāpjamās – šļūcamās klintis, tad OK, bet ja riebīgi birstošs kuluārs, tad labāk neriskēt. Ieberzties neplānotā traversā arī negribas. Ir jau pēcpusdiena, un līdz tumsai velk tikt lejā. Tā nu izvēlamies to pašu "difficult" taku (ar iepriekš ieto gan pārklājas tikai mazs gabaliņš) un vālējam lejā. Satiekam mūkus pilnā ieģērbā. Protams, pašā šaurākajā vietā kur jābalansē gar margām. Melni tērptie puikas džentelmeniski pakāpjas malā, paši paliekot kaut kur virs bezdibeņa. Nez kāpēc uzskatu to par labu zīmi. :)

Tālākais pāris stundu riksis līdz L‘Index paiet nesatiekot nevienu dzīvu dvēseli un ir raksturojams kā diezgan apnicīgs, neraugoties uz majestātisko kalnu ielenkumu. Te nu bija, laikam jau ar vienkārši skaistām ainām man vairs nepietiek, prasās asumu! Burtiski par dažām minūtēm nokavējam pēdējo pacēlāju, stacijas darbinieki priecīgi aizžvidzina pār mūsu galvām bezkaunīgi pamājot. Tas nozīmē vairāku stundu gājienu lejup, visticamāk līdz Šamonī, diez vai arī Fležēras pacēlājs mūs gaidīs. :( Apnikumam pievienojas arī pamatīgas slāpes, tas noskrējiena tempu līdz Fležērai palielina par kādiem 50 %. Neklausoties Ievas protestus, ka tādā noguruma pakāpē krāna ūdens nekontrolējamos daudzumos nudien nav tas labākais, pieploku pie tā pašas "Non Portable" trubas. Mana dzīvība ir glābta. Un nu jau esmu gatava dzert arī Ieviņas sarūpēto sulu.

Braucienu uz ieleju, jeb Šamonī galā esošo Les Praz protams atkal esam nokavējušas. Tātad bezgalīgais ceļš turpināsies vēl vismaz 2 h. Tālāko var raksturot kā diezgan nejēdzīgu klumburēšanu pa kaut ko Siguldas apkārtnei līdzīgu. Smuks mežs, smuks celiņš, mazliet reljefs un nogurums. Izklaidējam sevi dziedot muļķīgas dziesmiņas. Turpinām dungot maršējot arī pa Šamonī ielām. Kaut kas no sērijas "Čto vižu, to poju". Ar visām mugurenēm pēdējā mirklī pirms slēgšanas ienesamies veikalā, nu ir sirds mierīga, badu šovakar nemirsim. Arī vīna pudele ķešā. :) Mājās atrodam vienu pašu miegainu Profesoru, pārējie aizsūtīti divdienniekā uz L'M klinšu virsotnēm, bet Juris un Jānis Ķ. tikai šodien atgriežas no Dolomītiem. Atgriežas ar', un iečāpo pasērst mūsu apartamentos. Vakars paiet jautros stāstos, no kuriem amizantākais ir par ciešu "auksto nakšņošanu" ekskavatora kabīnē Dolomītu kalnos. Labā pieredze! :) Liekam to aiz auss, kas zina, ja nu noder!

Vakara gaitā Kristaps ierosina atlikušajās dienās aizdoties trekingā uz Helbronnera pāreju Itālijā. Esot baisi skaisti. Un tieši mums piemēroti. Pāri Midi plato, caur sniega laukiem. Tikai 3–4 h gājiens turp, pēc tam tikpat atpakaļ. Varot to izstiept uz divām dienām, ar nakšņošanu jau Itālijas pusē. Pārgājiens esot vienreizējs, ar plaisām, serakiem un skaistākajām Alpu spicēm līdzās. Sākumā pa "tādu mazu korīti" lejup, un tad jau tālāk tik pa plato uz priekšu, paturot acīs Monblāna panorāmas gaisa tramvajiņu. Uzķeros uz nosaukuma Le Grand Capucin, kas esot aplūkojams un aptaustāms tieši pa ceļam. Neatceros vai no R. Mesnera, vai H. Kammerlandera, vai varbūt V. Rutkevičas grāmatām, bet šī virsotne kaut kā dikti ieķērusies atmiņā. Tās dēļ esmu gatava doties kaut tūlīt. :) Tūlīt gan nesanāk. Priekšā vēl atpūtas diena.

Beidzot īsta brīvdiena! Rakstu memuārus, vīlēju nagus, klabinu SMS uz dzimteni un neatmetu cerības kaut kad tālā nākotnē (vakarpusē) aizdoties līdz pilsētas klintīm. Plānus nojauc Kristaps, Jānis Ķ. un Juris, ierodoties ar vīna pudeli un našķīšiem. Un kas tad vairs par kāpšanu ar promilēm... Laiski niekojamies ar franču gardumiem, bīdām nesteidzīgas sarunas, kad ar blīkšķi atveras durvis, un istabiņā iebrāžas Dace un Elīna, kurām mājās būtu jāparādās tikai stipri vakarpusē. Esot bijis piedzīvojumiem pilns pasākums. Sejas abām aizdomīgi apjukušas un šķelmīgas, bet tālāki stāsti tā ari neseko. Vismaz izspiežam atbildi, ka visi L'M kāpēji ir dzīvi un veseli. Pamazām sagaidām arī info par dažu supervaroņu neplānotu nakšņošanu uz klints plaukta, par pārgrieztām un sabojātām virvēm, bet tas jau ir cits stāsts, ar citiem "pasaku" tēliem. Puiši aizjoņo uz "zēnu mājiņu" pēc informācijas no pirmavotiem, bet mums ar Ievu kārtējās brašo latviešu sieviešu izklaides – sarūpēt pārtiku vakariņām un turpmāko divu dienu varoņgaitām. Diena tiek nobakstīta nemanot, un trakākais, ka nav pat žēl šķietami zemē nomesto laiku. Tātad, tā vajadzēja. Pamājam atvadas Dacītei, kura aizdodas dzimtenes virzienā kopā ar tautiešu Monblānā kāpēju grupu, pavakarējam ar puikām, un tad jau klāt nemierīga nakts ar murdziņiem par Midi kores pievarēšanu. :)

Helbronner Point. Cirks uz naža asmens.
Katram kaut kur
drīz ir jābūt,
katrs domā -
varbūt, varbūt...
Katram kaut ko
vajag dabūt,
katram kaut kas, kaut kas tiek.
(V. Kalniņš, I. Kalniņš)


No rīta nekur negribu doties. Brēcu pēc siltajām pilsētas klintīm. Nu tā, ka gandrīz līdz asarām. Tomēr idejas vārdā ļaujos pierunāties, un izspiežot no Ievas solījumu, ka ja kaut kas būs ne tā, un tā "mazā korīte" būs pārāk baisa, laidīsim lejā. Labi, ka nevienam labvēlim neienāk prātā parādīt man kores foto! Tad mani ārā no istabas varētu dabūt tikai ar visu gultu, lai gan izskatās, ka torīt Ieva un Skolotājs mani līdz pacēlājam aizstumtu arī komplektā ar migu. :) Katrā ziņa Ieviņa pretstatā man ir mutuļojušas enerģijas pārpilna.

Kristaps ar Jāni Ķ. aizdodas savos alpīnistu plānos. Elīna, kura mājās beidzot paliek par vecāko, pavada mūs līdz Midi pacēlājam. Daži atvadu foto, un šļūcam augšā. Uzbrauciens ir pamatīgs, līdz pat 3842 m augstajai Aiguille du Midi stacijai. Esam piespiestas cieši blakus pāris lakatos satītām musulmaņu meitenēm un viņu "bruņiniekiem", kas liek aizdomāties par šīs pasaules dažādību. Meičas lakatos, savu vīriešu pasargātas. Mēs ar ķiverēm, mugursomām un cirtņiem, gatavībā pielabināties vienam no lielākajiem Eiropas sniega plato. Bet tieši tas jau dara pasauli tik krāšņu! Skatienam pamazām paveras Midi ar visu slaveno korīti. Pirmajā brīdī neticu tam, ko redzu. Pa daždesmit centimetru platu ledus celiņu ar iespēju paslīdot velties kaut kur zemu, zemu, lēnā solī brien pāris alpīnistu sasaites. Izskatās baisi. Uz mūsu kaimiņieņu jautājumu vai arī mēs grasāmies tur doties, varu atbildēt vien ar samocītu smaidu un biklu galvas mājienu. Tādu baigo varonību un aicinājumu kaut kā nejūtu. :)



Bez problēmām atrodam ledus alu, kas esot iecerētā gājiena sākumpunkts. Taču ceļu uz kori, pēc kuras tā alkstu, aizšķērso noslēgta barjera, ar uzrakstu, ka tūristiem tālāk iet aizliegts. Priekš mountaineers gan ceļš esot vaļā. Tas "montainieris" būtu es, vai kā? Katram gadījumam sameklējam kādu vīriņu no stacijas personāla, kurš vairākas reizes pārjautā, vai tiešām grasāmies doties uz Helbronnera pāreju kājām, nevis izmantojot trošu tramvajiņu. Ja tā, lai tik rāpjoties pāri barjerai, un "laimīgu taciņu". Tā arī darām. Ar svarīgām sejām palūdzam pavākties malā tūristus, kuri tur bildējas un pārbumsījam pāri aizžogojumam. Stāvam uz neliela laukumiņa, aiz kura sākas, kā tobrīd man šķiet, bezdibenis. Skats uz plato un visur esošajām sniegainajām klintīm ir fantastisks. Zeme zem kājām mazliet šūpojas. Gan no satraukuma, gan straujās augstuma starpības. Lēnām pošamies lielajam izgājienam. Marķējam virvi, lienam sistēmās, rūpīgi sprādzējam dzelkšņus, sašņorējamies vienotā sasaitē, ar savām iespaidīgajām izdarībām nokļūstot ne viena vien barjeras otrā pusē esoša tūrista "fotokolekcijā". Vēl pamanāmies piezvanīt Skolotājam, un pajautāt, ko lai darām ar pelēkajiem mākoņiem, kas velkas kaut kur pie pamales. Laikam jau vienkārši gribas dzirdēt viņa mierinošo balsi. :) Saņemam ieteikumu padebešus ignorēt, un derīgu padomu pārgājiena pirmo metru sakarā, proti, ja viena no mums paslīd un krīt lejup pa nogāzi, otrai jāmetas karāties kores otrā pusē… ! Jauki, tā arī darīsim… Kad iepīkstos, ka varbūt tomēr braucam lejā, Ievas arguments, par to, ka pēc tādas zīmēšanās padoties būtu baisais negods, ir ļoti pārliecinošs.

Drosmīgi speru kāju pretim bezdibenim, tas ir uz kores. :) Pirmie soļi iet lēni, bet visā visumā nav tik traki. Mazliet gan jūtos kā balansējot uz naža asmens, tomēr virzos lejā tīri žiperīgi, Ieva turas virves attālumā aiz manis. Pat spējam pieklājīgi palaist garām pretimnācējus, kuri izskatās diezgan pabriesmīgi un pilnīgā bezspēkā, nākot mājup no savām sapņu virsotnēm un takām. Katrā ziņā viņiem pakāpt sāņus un stabili iestiprināties nogāzes ledū ir stipri grūtāk kā mums. Kādā tādā reizē nopozējam tālu augšā panorāmas laukumiņā stāvošajiem atpūtniekiem, kuri priecīgi māj mums. Tikpat priecīgi (HA!) vicinām pretim savus cirtnīšus. Lūk, tas tik būtu kadrs, ja tajā brīdi zaudētu līdzsvaru! Baigās alpīnistes atradušās, pašām smiekli nāk. :) Īsts ceļojošais cirks! Tā laipni sveicinoties un parunājoties trakās kores finišs pienāk nemanot, un esam bezgalīga sniega klajuma malā. Kāds garām ejošs puisis uz mūsu sveicienu atbild nevis ar jau ierasto "Bonjour", bet ar izmisīgu "I am dying". Kādas skaistas izredzes atgriežoties! :)

Ejamais ceļš izskatās iespaidīgs. Drošu soļu iebristā šaurā taciņa līkumo starp klinšu čupām un ledus plaisām. Brienam pēdu pēdā. Virs galvas žvidzina Monblāna panorāmas tramvajiņa kosmiskās kabīnes. Bumbuļi ik pa laikam apstājas un karājas kaut kur augstu, augstu, ļaujot tajos sēdošajiem pamieloties ar apkārtējo ainavu. Kas šiem nekaiš, fiksi turp, fiksi šurp, un bildes albumā vēl dižākas par mūsējām. Kādā brīdi ienāk prātā doma tās sabojāt ar pliku dibenu parādīšanu, bet tas tomēr būtu pārāk sarežģīti – jālien ārā no sistēmas…



Joprojām parādās pa kādam pretimnācējam, lieki teikt, ka mūsu sievišķīgā sasaite izraisa neviltotu ziņkāri skarbo kalnu veču sejās. Otru dāmu duetu šajās dienās tā arī nesastopam. Minūtēm ritot klajums kļūst arvien tukšāks, sāk kļūt pat mazliet tā kā vientuļi. Uz Kapucīnam līdzās esošajām klintīm gan kāds kūņojas. Ja tomēr pamanīšos iegāzties plaisā, varbūt būs, kas atsaucīgi palīdzēs izkāpt. :) Plaisā tik tiešām iebrūku! Nu ne jau pavisam, bet saskari ar zemi (sniegu) zaudē viena mana kāja. Izbirstu cauri ledus kārtai, zem kuras ir tukšums. Nekas briesmīgs, tāds mazs un nekaitīgs lidojums, kas pieder pie lietas, tomēr tālāk soļus speru jau piesardzīgāk. Šķērsojam seraku joslu. Diezgan neomulīgs pasākums. Atliek tikai rāpties, rāpties augstāk. Soli pa solim tuvojamies korei, kuras otrā pusē ir Itālija. Esam ceļā gandrīz 4 stundas. Nokļūšana uz kores jeb Ponte Helbronner (3462), kas ir arī Francijas – Itālijas robeža, tomēr nenes gaidīto atvieglojumu. Otra puse tinas drūmos mākoņos. Gaidīto naktsmītni Refuge Torino (3371 m) neredz. Toties acu priekšā ir kas līdzīgs pacēlāja stacijai, kuras esamība mazliet silda sirdi. Ļaunākajā gadījumā nakšņosim tur. Pavisam labi paliek, kad ieraugam oranžu telšu pilsētiņu, tak jau kāda dzīvība tuvumā. Un tad jau skatienam paveras arī mājiņa, kura sākumā gan rādās tumša, klusa un remontā. Kad ieraugam pie durvīm izstutētu kalnu zābaku pāri, prieks ir neviltots. Patvērums ir klāt. Un nevis knapa būdiņa, bet riktīga pils. Vairākos stāvos, ar kamīnu un prāvām atpūtas telpām. Tiekam pat pie atsevišķas istabiņas. Te nu ir mūsu Turīna! Bijām tak plānojušas! Tiesa gan, ne Torino kalnu mājas izskatā, bet to lielo, īsto, netālu esošo Itālijas pilsētu.

Ierakstāmies kalnu mājas mājasgrāmatā. Ar lepnumu ieskricelēju, ka esmu no organizācijas OK "Purva Bridējs". Ieva atzīmējas kā Kristapa Kalnu Grupas dalībniece. Ar baudu atbrīvojamies no smagā inventāra, un omulīgi izstiepjamies uz terases ar visu Itāliju pie kājām. No kaut kurienes uzrodas paprāvs kalnu saulē un vējos plosītu ne ta glābēju, ne robežsargu pulks, kuriem mūsu ziemeļnieciski bālās biroja meiteņu sejas izraisa patiesu interesi. Laikam izskatāmies pēc tēliem ne no tās pasakas. :) Painformējam Kristapu, ka esam galā. Viņš ar abiem Jāņiem un Māri ir turpat netālu, Midi stacijā. Fakts, ka relatīvi blakus ir vēl kāds savējais, silti mierina. :) Jānim V. un Mārim rīt plānā Monblāns. Skolotājam un Jānim Ķ. – kāds tehniski sarežģīts klinšu maršruts.



Baudot vakariņas aiz loga sākas pamatīga zibeņošana. Atkal jau iekrītu pavisam sirreālās sajūtās. Kāda mārrutka pēc es esmu tik tālu no mājām, un tā vietā lai kurinātu ģimenes pavardu, tusēju kaut kur starp Itāliju un Franciju, ar negaisu aiz loga, vienā telpā ar baru skarbu vīru? Paēdam un lienam pa migām. Aizmigt neizdodas, nopļāpājam ne vienu vien stundu, līdz veselais saprāts pavēl aizvērties. Plāns ir celties un iet agri, iekams sniegs vēl stingrs, lai plaisu un seraku zonai tiktu cauri bez lieliem ekscesiem. Turpina zibeņot. Mazliet domāju, ka klājas viņiem tur, Midi. Nav tur nedz gultiņas, nedz sedziņas. Toties ir tas pats negaiss un aukstums, kas mums. Un smalkās franču tualetes…

Agrā iziešana par stundiņu aizkavējas, iecerētajā laikā vēl ir pārāk tumšs un mākoņains. Itālijas puse tinas draudīgos mākoņos arī tad, kad jau aujam kājas. Terasē lēni vāram tēju, likvidējam līdzpaņemtos pārtikas krājumus un nīgrojamies, ka arī šoreiz esam pieļāvušas mums jo mīļu kļūdiņu – maizes ta' nav… Pārtiekam no desas, siera un pastētes tīrā veidā. Kamēr čammājamies pa terasi, uz pagaru klaču ar mums savelk kāds šveiciešu gids, kurš ar saviem britu klientiem ir ceļā uz Monblānu. Pastāstām, ka Latvijas augstākais kalns ir dažsimts metru augstais Gaiziņš, un kopīgi nosmejam, ka ja Šveicē nav jūras, bet ir kā biezs ar burātājiem, tad Latvijā, zemē bez kalniem, ik uz soļa pa alpīnistam. Simpātiskais puisis atzinīgi novērtē patstāvīgo izgājienu un mēģina mūs pierunāt kāpt Monblānā. Sak, ja jau esat tik tālu, tad būtu muļķīgi tur neuzkāpt. No mājas izbirst vesels pulks vīru, kuri laikam ieradušies vēl pēc mums. Veču sataisīšanos tā arī nesagaidām, ejam pirmās. Jūtos ļoti labi un spēkā pārpilna. Varbūt beidzot esmu aklimatizējusies?

Neraugoties uz smago somu un līdzi stiepjamajiem dzelžiem, kājas pašas nes uz priekšu. Savukārt Ievai šodien sanīkums. Mums kaut kā uz maiņām. Tas labi, varam viena otru stumt un bakstīt. Mazliet saniknojos, kad Ieviņa izdomā atvilkt elpu un papriecāties par dabas varenību stāvot tieši zem seraka. "Nu luuuudzu, vēl 5 solīšus!". Sākas mazie kašķīši. :) Ievai liekas, ka es eju pārāk ātri, sevišķi kāpumos, savukārt man šķiet, ka Ieva baigi velkas. Mēģinām viena otrai pielāgoties, tikai tas rezultāts tāds ir kāds ir. Tas viss ir normāli, gara iešana sasaitē mums abām ir kas jauns. Līdz klopei ar ledus cirtnīšiem tā arī nenonākam.

Atkal iebrūku kādā plaisiņā, un nopriecājos, ka rokā ir cirtnis, nevis šajā gadījumā nekam nederīgās trekinga nūjas. Plaisu zona paliek aiz muguras, steigties vairs nav kur. Ik pa laikam piestājam, lai fotokadros un savu smadzeņu atmiņā iemūžinātu pasakaini skaistās ainas ar sudrabaini mirdzošo sniegu un daudzām sapņu smailēm visapkārt.



Jāpiebilst, ka pārējie uz plato esošie netraucas daudz ātrāk. Citi šlumburē vēl lēnāk un daži arī nevarīgāk. Lielākā daļa iet īsajās sasaitēs, gidu pavadībā. Droši vien treniņgājieni pirms Monblāna. Bet ir arī patstāvīgi trio un dueti, neba nu mēs vienas tādas. Viens tāds no mugurpuses strauji lidojošs pāris brīdi līksmi māj ar rokām un cirtņiem. Satiekam pašu Profesoru un Jāni Ķ., kuriem sliktie apledojušo klinšu maršruta apstākļi nojaukuši lielo kāpienu. Esot bijis baigais adrenalīns. Brītiņu draudzīgi gozējamies saulītē visi kopā. Gatavā pludmale! Lejup uz Šamonī galīgi nevelk. Jānis aizmirsis brilles, un nu diezgan bezcerīgi cīnās ar saules un sniega spožumu, raugot neapdedzināt acu radzeni. Mierinājumam Kristaps dalās ar savām saulenēm un apsolās viņu pierakstīt nākamajā iesācēju grupā, kur studiju procesā tiek izsniegts arī obligātais līdzi ņemamo lietu saraksts. :) Puikas aiziet pirmie, pēc brīža dodamies arī mēs.



Par lielu sajūsmu attālu manām vēl divus šķietami atpazīstamus punktiņus. Māris un Jānis V., kuri atgriežas no Monblāna. “Māaarii!” - pāri plato atskan Kristapa saucēja balss tuksnesī. Punktiņi tiešām apstājas un neizpratnē mēģina saskatīt skaņas avotu. Ir, ir tie mūsējie, diez vai pa ledāju tobrīd pastaigājas vēl kāds Māris. Neplānota un negaidīta tikšanās. Puiši ir veiksmīgi sasnieguši Monblāna virsotni, un nu mudīgi aizdodas uz Midi stacijas kafejnīcu pēc pelnītā alus kausa. Arī mēs lēnām virzāmies augšup, šoreiz pat pārāk neatpaliekam no Profesora un Jāņa. Mazliet sabremzējam uz leģendārās korītes, kuru uz brīdi nobloķē kaut kāda ar uztveres traucējumiem apveltīta fotomodeļu grupiņa, un tad jau esam drošībā, laukumiņā pie ledus alas, kur ar saucienu: "Meitenes, es ar jums lepojos!", mūs sagaida smaidošs Kristaps. Arī mēs lepojamies. Saņemam atzinību pat no paša Jāņa Ķ.! Mazs piesēdiens kafejnīcā, un tad jau kopā ar mūsu stiprajiem puišiem dodamies lejup. Ir pat kaut kā mazliet skumīgi. Jo vairāk apzinoties, ka jau pēc pāris dienām šajā laikā būsim kaut kur starp Ženēvu un Berlīni, un nekādi kalni vairs nespīd vismaz līdz nākamajam gadam. :(

Beidzot jūtos nedaudz kā īsta alpīniste, mazliet kā viena no viņiem. It kā man būtu dota iespēja pa aizkaru spraudziņu ielūkoties skarbajā kalnu draugu pasaulē. Nu jau zinu, ka vēlos būt tai piederīga vēl vairāk.

Finita La Comedia!
Man pāri prieks un bēdas slīd
Kā raiba rudens lapa,
Kas atnāk ļaudis pavadīt
No šūpuļa līdz kapam.
…………………………
Viss nāk un aiziet tālumā, tālumā
Viss nāk un aiziet tālumā, - un sākas viss no gala.
(L. Vāczemnieks, R .Pauls)


Ceļojuma pēdējā diena pienāk ar skumjām. Šoreiz tiešām uz māju pusi nevelk itin nemaz. Jau zinu, ka pietrūks gan kalni, gan dzīvespriecīgā kņada mūsu "apartamentos". Dzīves saldināšanai atkal cepu pankūkas. Pēc garām brokastīm dodamies šopingā uz "normāliem veikaliem", gribas jau ko skaistu arī ikdienai, ar sarkaniem alpīnistu zābaciņiem nepietiks. :) Neko vairāk par dažiem mājās vedamiem našķiem gan neiepērkam. Pusi dienas laiski nobumbulējam nedarot neko, kamēr pāriet nejēdzīgais karstums, tad savīkšājam sviestmaižu sainīti un vīna pudeli, un mazā, omulīgā kompānijā (Kristaps, Ieva, Elīna un es) dodamies pakāpt uz pilsētas klintīm. Beidzot, beidzot! Jau cik dienas pēc tām raudu. Neizskaidrojamu iemeslu dēļ man no kāpšanas nekas prātīgs nesanāk. Laikam esmu pārgribējusies un pārsatraukusies. Piemetas kaut kāds drebulis pat noņemoties ar drošināšanu, līdz kāpšanai netiekot. Nez kāpēc šķiet, ka es neko neprotu un nevaru. Pašai dusmas uz sevi, šo dienu biju iedomājusies pavisam savādāku. Te nu bija mans skaistais kāpiens! Kad vēl tikšu pie īstām, dienvidu saules apspīdētām klintīm? Savelk pat tā kā uz pinkšķi. Vienu maršrutiņu gan izkāpju. Ar piepūli. Vakaru pavadu drošinot Ievu un vērojot kā turpat blakus Elīna cenšās izkāpt kādu 6c trasīti. Viņai tas gandrīz izdodas, malacis!



Jau puskrēslā metam mieru kāpšanai, ir laiks piknikam. Uzorganizējam fotosesiju par tēmu "Klintis un Vīns". Jeb "Vīns un Klintis". Diezgan jautri. Mauriņā klinšu pakājē sariktējam improvizētu svētku galdu, un pikniks var sākties. Ir skaisti, un smeldzīgi skumji.

Krietnā tumsiņā esam mājās. Kaut kā jāpārcieš nepatīkamais somu kravāšanas process, rīt agri jau jāstartē uz lidostu. Uz vakara papļāpāšanu atnāk Jānis Ķ. un Juris, pēc brīža arī nule kā atbraukušie latvju kāpšanas guru Jānis Ventiņš un Valts V., kuriem lielā ņemšanās vēl tikai priekšā. Jezga mazajā istabiņā ir pamatīga un sarunas aizraujošas. Diemžēl prāts galīgi nenesas uz aktīvo komunicēšanu, joprojām īgņojos uz sevi par neizkāptajiem klinšu maršrutiem, mazliet skumstu par faktu, ka nākamie kalni sekos tikai kaut kad nākamgad, un to vien vēlos kā iegrimt grūtsirdīgās apcerēs par to, kā būt tālāk. Muļķīgs raudiens lauztin laužas uz āru, esmu nesavācams ķīselis… Iebāžu galvu zem spilvena, un kas pats dīvainākais, tūlīt atplīstu, neraugoties uz apkārtējo jampadraci. Vienkārši elegants paņēmiens kā uzņemt viesus. :) Arī rīts pienāk diezgan nīgrs. Laikam esmu izšāvusi visas savas enerģijas rezerves. Pie tam - neciešu garus pārbraucienus un nīkšanu lidostās. Bet bez tā neko. :(

Tā īsti atgūstos jau Rīgā esot. Dienas pēc atbraukšanas pavadu vieglā eiforijā, ar smaidu noraugoties reālās dzīves kņadā, saglabājot imunitāti pret visādām ikdienas nepatikšanām. Domās ar vienu kāju atrodos nākamajos kalnos. Un laikam jau esmu izraudzījusi arī savu sapņu virsotnīti. Nē, tas nav nedz Materhorns, nedz Eigers, arī ne Everests vai Elbruss! Lai paliek noslēpums. Galu galā līdz tai man vēl ilgi, ilgi jāaug un izpļāpāti sapņi dažkārt mēdz nepiepildīties.

Sarunās ar tuviniekiem joprojām līdz galam neatbildēts paliek jautājums, kam man to visu. Varu pastāstīt vien to, ka alpīnisms nebūt nav jāuztver kā skarbu veču un dzelzs lēdiju izklaide uz spēku izsīkuma robežas. Ir tajā visā kaut kas neatvairāmi skaists un juteklisks. Laimes sajūtu radošs. Bet divu nedēļu laikā piedzīvotās kalnu epizodes rezumēšu ar H. Kammerlandera vārdiem: "Es aizcirtu karabīni, un iekabināju tajā savu dzīvi. Uz mūžu. "



www.adventurerace.lv sadaļā "Galerija" skatāmas Normunda Patmalnieka bildes no šī "mācību" ceļojuma!

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv