Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Ceļojumi
Pamirs - Ļeņina smaile (7134m) 2006

"No 22. jūlija līdz 10. augustam četri draugi, aktīvās atpūtas piekritēji un kalnu mīļotāji – Rita Magdaļenoka, Aigars Bērziņš (Bērziņš), Aigars Zaļūksnis (Garais) un Andris Balodis mēģināja uzkāpt Čon To (Ļeņina smaile) 7134 m augstajā virsotnē, kas atrodas Pamira kalnos Kirgizstānā. Par ekspedīcijas gaitu (PPA, augusts, red.), sajūtām, emocijām, redzēto un piedzīvoto ir šis stāsts, kas tapis izmantojot Andra Baloža dienasgrāmatas pierakstus, kā arī personiski pārrunājot piedzīvoto ar katru ekspedīcijas dalībnieku."
Irīna Odziņa

2006. gada septembris, Rīga

I. daļa
Ceļš līdz bāzes nometnei

Piektdiena, 21. jūlijs

Beidzot ir klāt ilgi gaidītā diena, kad kuplā pavadītāju pulkā esam ieradušies lidostā "Rīga" lai 11:15 sēstos iekšā "Uzbekistan Airways" lidmašīnā un dotos ekspedīcijā "Ļeņina smaile 2006". Atvadu bučas, asaras, laba vēlējumi, ciemakukuļi un laba vēlējumi no draugiem un radiem tiek saņemti krietnām porcijām. Ar dažādām viltībām un lūgumiem esam tikuši garām check-in meitenēm, kuras kontrolē bagāžas somu smagumu. Atļautajos bagāžas bezmaksas 20 kg nav izdevies iekļauties nevienam, bet "rokas bagāža" vismaz man personīgi arī bija ~20 kg, atļauto 5 kg vietā. :) Sākās gaidīšana uz uzaicinājumu iekāpt lidmašīnā, bet tā vietā ik pa laikam atskan tikai informatora paziņojumi, par to, ka reiss aizkavēsies.

Pa lidostas logu vērojam, kā pie mūsu lidmašīnas Boeing 767 notiek tehniķu un personāla rosība. Pēc pāris stundu neziņas un gaidīšanas izrādās, ka šai lidmašīnai, kura atlidojusi no Ņujorkas un caur Rīgu bija jālido uz Taškentu, ir radusies degvielas noplūde. Tagad pieņemts lēmums izsaukt no Londonas citu lidmašīnu, kura mūs un pārējos 150 pasažierus, no kuriem lielākā daļa ir tranzītnieki – uzbeki no ASV, aizvedīs līdz mērķim – Taškentai. Nabaga uzbeki paliek nīkt lidostā, bet mēs dodamies mājās, lai lidostā atgrieztos 24:00, kad būs ieradusies jaunā lidmašīna. Grūti pateikt, kā šis pirmais piedzīvojums ietekmēs mūsu tālāko ceļojuma gaitu – vai tā ir laba, vai slikta zīme?



Sestdiena, 22. jūlijs
Otrais izlidošanas mēģinājums. Atkal neliela atvadīšanās, atkal vairāku stundu neziņa par izlidošanas laikiem un beidzot 4:00 izlidojam. Rīga – Taškenta 3646 km nolidojam 4 h 30 min (2 stundas laika starpība ar Latviju). Plkst. 10:20 esam Taškentas lidostā, gaisa temperatūra pilsētā + 33ºC. Mūs sagaida ASIA TRAVEL pārstāve ar uzrakstu VIRSOTNE rokās, un ar minētās kompānijas Ford busiņu dodamies Kirgizstānas pilsētas Ošas virzienā. Pa ceļam Taškentā samainām naudu 1$=1200 somi. Līdz Ošai garš ceļš.

Piestājam, it kā, vienā no labākajām ceļmalas ēstuvēm – plovs, aukstā zupa, sula, tēja, maize - ~2000 somu (garšīgi). Visapkārt skarba nabadzība. Vidējā alga Taškentā (neoficiāli) ~150$, minimālā Uzbekistānā – 8,5$. Busiņā miegojamies, karsts, nosēdēt grūti, vienīgi kolorītie skati aiz loga liek sajūsmināties par šejienes dzīvi un sadzīvi. Temperatūra ārā +38ºC. Ja esot + 40ºC un vairāk, tad pēc Uzbekistānas likumdošanas uz darbu nav jāiet. Šāds karstums esot bieži, taču valdība oficiāli ziņo, ka esot tikai +39,3ºC.



Pārbraucam pirmo kalnu pāreju 2200 m un plkst. 20:00 esam sasnieguši Uzbekistānas/Kirgizstānas robežu. Šeit neliels incidents – izkāpu pafotografēt mūsu autobusu, kas beidzās ar manu aizturēšanu. Divi ar kalašņikoviem bruņojušies robežsargi aiztur mani un manu fotoaparātu. Fotografēt nevar, jo es bildes varot nodot teroristiem, bet viņi savukārt uzzīmēs karti, kur ir robežpostenis. Tiek izsaukts priekšnieks, visiem tiek pārbaudīti sabildētie kadri, divus kadrus liek izdzēst un šķiramies kā draugi. Posteņa priekšnieks vēl tikai nosaka – lai mēs nepadomājam, ka uzbeki ir neviesmīlīga tauta. Robežu šķērsojam kājām, kur mūs sagaida citi ASIA TRAVEL pārstāvji un KAMAZ mašīna, kas pārveidota par busiņu cilvēku un kravu pārvadāšanai. Plkst. 21:00 esam Ošā, kur tiekam izmitināti ļoti labā viesnīcā. Izejam līkumu pa galveno ielu, paēdam vietējā krogā. Par labu maltīti ar šašliku un alu par 4 cilvēkiem samaksājam ~11$. Aprunājamies ar vietējiem par dzīvi. No ASIA TRAVEL puses izjūtam reālas rūpes par mums.

Svētdiena, 23. jūlijs
9:00 pamostos no čabināšanās trokšņa - Garais jau šiverē – viņa somā saspiedusies šprotes bundža, ko arī brokastīm apēdam. Tagad un visu turpmāko ekspedīcijas laiku vairāk vai mazāk mūs pavadīja šprotu smarža. Gulēju labi, jo numurā ir kondicionieris, bet ārā ļoti karsts. Izejam līkumu pa Ošas centru, iepazīstam vietējo sadzīvi un kultūru.



11:00 salādējamies savā KAMAZā: mēs četri + pieci slovāki + viens turks + pārtika bāzes nometnei un dodamies jurtu nometni "TALDIK" 2200 m augstumā. Sapazīstamies ar slovāku alpīnistiem, turks gan nerunīgs. Ceļš nav no vieglajiem – izdangātu asfaltu vietām nomaina šķembu segums. Mūsu šoferītis – djadja Vitja – pieredzējis daudz, savā laikā vedis ieročus uz Afganistānu PSRS armijai (Afganistānas robeža ~150 km). Pa ceļam daudz fotografējam. Apstājamies pārējā 3600 m, kur vietējie atļauj ieiet apskatīt viņu jurtas un sadzīvi. Tiekam uzcienāti ar kumisu – ķēves pienu. Visi ļoti laipni un apbrīnojami pretimnākoši, viesmīlīgi. Šausmīga nabadzība, bet naudu neviens nediedelē, tas pārsteidz. Neticas, ka mūsdienās cilvēki tā dzīvo. Ļaujam bērniem fotografēt ar mūsu aparātiem – viņiem liels brīnums, ka uzreiz ekrānā var redzēt foto. 15:00 ierodamies "TALDIK" – pusdienas. Šeit slovāki paliek aklimatizēties un viņu vietu ieņem trīs japāņu kompānija kalnu gida Hiro vadībā. Ar mums kopā brauc Doks (ārsts) - jauneklis, kurš beidzis Ošā medicīnas augstskolu un jau 3 gadus strādā ASIA TRAVEL par ārstu un reizē arī bāzes nometnes "Lukovaja Poļana" priekšnieku. Ar viņu mums izveidojās visdraudzīgākās attiecības.



Dodamies tālāk jau pa sūrākiem ceļiem. Visapkārt tikai kirgīzu ganu jurtas, pa retam kāds ciematelis no māla ķieģeļu būdiņām. Mums priekšā vēl 5 stundas līdz bāzes nometnei. Aiz stepei līdzīga līdzenuma paceļas varenie Pamira kalni, beidzot ieraugam arī mūsu mērķi - Ļeņina smaili, kura ir vakara saules skaisti apmirdzēta. Esam nobraukuši ~ 450 km un 22:00 vakarā ierodamies bāzes nometnē "Lukovaja Poļana" 3800 m. Izlādējam mantas. Nometnē mūs jau gaida siltas vakariņas. Laika apstākļi labi +18ºC. Vietējie saka, ka mums veicās. Parasti šeit vakaros līst lietus, bet šis vakars ir mierīgs un silts. Tas vieš cerību.

II daļa
Aklimatizācija

Pirmdiena, 24. jūlijs

7:30 mostamies. Visu nakti novārtījos, jo bija neizturami karsts. Teltī +10ºC, bet biezais BASK guļammaiss sildīja nežēlīgi. Ap 4:00 sāka sāpēt galva – skābekļa trūkums liek sevi manīt. Sagrābstīju Citramona tableti un pēc pusstundas beidzot iemigu.



8.00 brokastis – nometnes ēdnīcas rīsu putra ar tēju. 10:40 visi četri izejam pirmajā izlūkgājienā uz "Pereval Putešestveņņikov" 4200 m. To sasniedzam 1 h 20 min. Ejam bez somām, man līdzi tikai prīmuss un viena jaka. Skats fantastisks – krāsaini kalni un priekšā milzīgs ledājs, bet ir ļoti karsts. Apkārt redzam daudz labi nobarojušos murkšķus. Uzvāram tēju. Pats jūtos labi, it kā spēka daudz. Satiekam čehu, kurš pabijis virsotnē. Viņam paveicies, jo virsotnē bijis labs laiks Viņam vienīgajam no savas trīs cilvēku grupas izdevies sasniegt mērķi. Šīs sezonas statistika esot, ka virsotni sasniedz tikai 25% no visiem uzkāpt gribētājiem. Atceļā uz bāzes nometni sajūtu nogurumu, arī vēders beidzot neiztur vietējo pārtiku.

14:15 pusdienas. Ēdu normāli, it kā pat gribas, taču zinu, ka vēlāk būs "ātrās kājas". Pārējiem ar apetīti sliktāk, bet visi it kā jūtas labi. Pēc pusdienām nolemjam atlaisties, bet es teltī nevaru pagulēt, šausmīgi karsts, tāpēc piemetos aiz telts vienīgajā ēnā. Izdodas pat nedaudz pasnaust. Pēc gulēšanas mūs sagaida pārsteigums – mūs apciemo Elvita Ruka no Vides filmu studijas, kas mūs sazīmēja pēc izkarinātajiem karogiem. Elvita šeit veido filmu par krievu bērniem – alpīnistiem, kuri mēģināja uzkāpt smailē, bet diemžēl šoreiz viņiem tas neizdevās.



Vakarā sākam justies slikti. Man drudzis, caureja. Arī Bērziņš saslimst. Laikam esam pārkarsuši saulē. Vakariņu laikā galvenajā jurtā tiek sveikts čehs, kurš ir iekarojis virsotni. Pašsajūta slikta, Doks iedod zāles pret vēdergraizēm. Nakts paiet murgā.

Otrdiena, 25. jūlijs
Ceļš no bāzes nometnes 3800 m līdz 1. nometnei 4400 m

7:30 Beidzot nakts ir garām. Izlienot no telts mūs sagaida spirgtais kalnu gaiss ar saules apmirdzētām sniegotajām virsotnēm. Jūtos jau labāk, bet Bērziņš ir nopietni slims – temperatūra 39ºC. Mēs ar Garo plānojam doties tālāk uz 1 nometni 4400 m, bet Bērziņš ar Ritu paliks bāzes nometnē, līdz uzlabosies veselība.

Lielo bagāžu – ap 60 kg nosūtam ar zirgiem, pašiem to nest nav reāli. Mums katram ir ~15 kg soma. Izejam 10:00. Rita pavada mūs abus līdz "Pereval Putešestvennikov", tad griežas atpakaļ pie Bērziņa. Mēs ar Garo ejam, ejam, ejam, ejam – priekšā nebeidzams ceļš pa stāvām nobiru nogāzes takām. Pusceļā ir jāšķērso strauja kalnu upe, kura nedaudz zemāk mutuļodama patek zem Ļeņina ledāja. (Pagājušo sezonu kāds instruktors esot ierauts ledus aukstajā upē un panests zem ledāja, vēl 20 min pārējie dzirdējuši viņa saucienus, tad klusums...) Upi daži šķērso kājām, bet zābaki un bikses tad ir garantēti slapjas. Mēs ar Garo upi šķērsojam zirga mugurā – serviss, kuru piedāvā vietējie par 2,5$ no katra. Pavērojam, kā pār šo upi tiek transportētas mūsu un citu somas, dodamies tālāk.



Apkārt krāšņi skati ar neskaitāmām virsotnītēm, kuru krāsu gamma ir no tumši brūnas, spilgti sarkanas līdz sniegoti baltas. Man iestājas konkrēts "lūziens". Biju domājis, ka ceļš no 3800 uz 4400 m būs vieglāks. Vēders arī streiko. Ceļš liekas nebeidzams. Šķērsojam ledāju, kurā ir ne mazums plaisu un 16:30 pēc 6,5 stundu gājiena beidzot esam nometnē. Nometnē jau ir informēti par mūsu ierašanos un mūs jau gaida. Pacienā ar tēju. Šajā nometnē dzīve ir daudz skarbāka, arī alpīnistu sejas apkārt liek izturēties ar pietāti un bijību. Jūtos apmēram tā kā varētu justies Everesta bāzes nometnē. ;) Pašam milzīgs nogurums, bet pēc buljona un tējas sāku justies labāk. Garais arī saguris, taču diezgan darbīgs. ASIA TRAVEL jurtās šeit ir pieejams gan dators, gan diskotēka, gan alus.

Nolemjam abi no rīta 6:00 startēt uz 2. nometni 5300 m. Pašam gan nedaudz bail, vai izturēšu – tas ir 7 h gājiens (brīžam pat ļoti stāvs gājiens) pa ledāju, šķērsojot plaisas. Karstā laika ietekmē tās šogad parādījušās daudz jaunas un bīstamas. Jāiet būs sasaitē un ar visu aprīkojumu.

21:00 vakariņas. Es tikai paknakstos, jo vēders galīgi streiko. Nosūtām e-pastu uz mājām. Centrālā jurtā notiek tusiņš. Laiks mūs lutina! Fantastisks saulriets, kurš izgaismo Ļeņina smailes pašu galotni. Milzīgs skaits zvaigžņu mierīgajās debesīs un pieaugošs mēnestiņš pāri visam. 23:00 pie miera. Cerams, šai nometnē rīt ieradīsies arī Rita un Bērziņš.

Trešdiena, 26. jūlijs
Garais visu nakti mocījās – arī viņu piemeklējis Bērziņa drudzis un naktī pat biezajā guļammaisā un dūnu jakā ir auksti. Es gan guļu, kā jau kalnos – pietiekoši labi. Teltī naktī + 3ºC, bet tas priecē, jo beidzot nav karsti. Ņemot vērā Garā veselības stāvokli, no rīta nolemjam uz 5300 m neiet.

9:00 brokastis – paēdam vietējo mistisko putru. Mans vēders turpina streikot. Garais pavisam nerunīgs, nav pat pierunājams uz pastaigu. No rīta daudzas grupas izgājušas uz augšu, kā arī vēlāk redzam citas grupas atgriežamies. Binoklī vērojam, ka visas grupas ļoti kavējas pie plaisām. Acīm redzot tās ir grūti pārvaramas. Mutiskais pasts mums ziņo, ka Rita un Aigars ir izgājuši pie mums, ceram ap 17:00 viņus sagaidīt. Laiks labs, tikai daži mākonīši, saule cepina uz nebēdu, bet ir pietiekami spirgts vējiņš. Skarbi vīri te sabraukuši no visām pasaules malām kā pie Bābeles torņa – bulgāri, poļi, somi, turki, japāņi, vācieši, spāņi u.c. Visi tusē, dalās piedzīvojumu stāstiem dažādās valodās. Pats jūtos labi, pat ļoti labi, ja ne vēders. Biju domājis, ka šādā augstumā jutīšos krietni sliktāk.



Ap 13:30 Garo iesūtu nosnausties, bet pats nolemju paieties Ļeņina virzienā – izmēģināt zābakus un dzelkšņus. Daudz lielas plaisas, lēnā garā eju, fotografēju. Pretī nāk grupas sasaitēs. Pa ledāju uzkāpju līdz 4700 m līdz apstājos pie tiešām lielas plaisas, kuru bez drošināšanas bīstami šķērsot. Pavēroju, kā mokās citas grupas dalībnieks uz stāvā pacēluma, kurš mums būs rīt jāveic. Skats bēdīgs. Griežos atpakaļ, pa ceļam satieku Garo, kurš jūtas labāk un arī dodas pastaigā. Uzzinu, ka Rita un Bērziņš sasnieguši 1. nometni – tas viņiem prasījis daudz spēka un 8 h laika.



Atgriežoties nometnē, redzu Ritu un Bērziņu nogurušus guļam teltī. Mjā... Būs smagi. Vēlāk top skaidrs, ka Garais ir konkrēti slims, Bērziņš arī nav formā un līdz ar to rītdienas gājiens augšup atkal atkrīt. Internetam arī šodien nav sakaru – smieklīgi, bet ASIA TRAVEL beigusies nauda uz kaut kādas kartiņas konta un tāpēc nestrādā ne internets, ne satelīta telefons. Ejam gulēt. Labi, ka visi esam kopā un ceru, ka viss normalizēsies.

Ceturtdiena, 27. jūlijs
Gulēju labi, pamodāmies ap 9:00, teltī + 6ºC. Brokastis. Vēders uzlabojies, taču nenormāli sāp galva. Tabletes visi rijam uz nebēdu. Pārējiem ar veselību arī daudzmaz normāli. Secinu, ka 70% sarunu ir tikai par to, kā kurš jūtas un kas kuram sāp. Super atvaļinājums. ;) Arī mūsu ceļabiedri japāņi, beidzot sasnieguši 1. nometni. Aprunājamies ar viņu vadoni Hiro Kuraoku, kurš izrādās ir dzīvā leģenda! Bijis Everestā, 15 reizes Elbrusā, Han Tengri, utt. Viņš ir pasaules kontinentu 7 augstāko virsotņu gids. Ļeņinā kāps ceturto reizi, jo iepriekš tas nebija izdevies sliktu laika apstākļu dēļ. Uzzinājis, ka esam no Latvijas, japānis stāsta, ka 1984. gadā bijis kāpt klintīs Venecuēlā un tur saticis latvieti Laimi, par kuru Latvijā ir iznākusi grāmata "Laimes upe". (Piezīme: vēlāk sarakstoties, japānis Garajam uz e-pastu atsūtīja bildi no 1984. gada ekspedīcijas, kur ir redzams arī Laime). Hiro, izrādās, ir sastapis arī "dīvaino" latvieti Bruno Šulcu, kurš ar velosipēdu ir "nobraucis" no Elbrusa un jau izmisīgi kādu trešo reizi mēģina nobraukt no Muztagata kalna Ķīnā. Pasaule tomēr ir maza.



13:00 Izejam "vieglā" pastaigā uz rītdienas ledāja maršrutu. Izmēģinām sasaites un plaisu pārvarēšanas tehniku. Satiekam krievu puišus, kuri aizvakar bijuši virsotnē. Mūs visus moka galvassāpes – aklimatizācijas neatņemama sastāvdaļa. Mani vienkārši nenormāli moka. Varbūt tiešām aklimatizācijas augstuma uzņemšana bijusi par strauju. Sasniedzam 4700 m – vietu, kur sākas stāvais kāpums un nolemjam, ka šodien pietiks. Uzvārām zupu, pasēžam ~40 min un stūrējam lejā. Galva plīst pušu.



Atceļā redzam aizgājušo laiku alpīnista paliekas - brezenta mugursomu, zābakus, kaulus. Inventārs ~1970-80 gadi. Šogad ledājs viņu atsedzis. Nokāpjam lejā. Es neesmu spējīgs neko padarīt, padomāt, galva plīst. Uz 30 min "izslēdzos". Pārējie gatavo pārtiku rītdienas kāpienam uz 5300 m. Vakariņas. To laikā atkal sirsnīga ceremonija par godu ASIA TRAVEL klientiem – 3 alpīnistiem, kas iekarojuši virsotni.

Rīt ir doma iziet 6:30. redzēs, kas sanāks, jo laiks šodien sāk bojāties – krusa, mākoņi. Uzrakstam e-pastu uz mājām, jo ir parādījušies sakari. Saņemu arī vēstuli no sieviņas – dusmīgu; lai neriskējot ar veselību utt., bet ko nu vairs... Runā, ka uz 5300 m pa dienu ir + 40ºC, bet naktī -40ºC. Tad jau manīs.

Piektdiena, 28. jūlijs
No 4400 m līdz 5300 m

6:00 ceļamies. Brokastu laikā Rita paziņo, ka nekur neies. Tas mūs visus nedaudz šokē, bet godīgi sakot, to arī varēja gaidīt, jo kalns patiešām ir kļuvis sarežģīts un vakar redzētās milzīgās plaisas Ritu ir psiholoģiski uzvarējušas. Pie visa ir vainīgs šīs vasaras karstais laiks, kā arī globālā sasilšana, kuras rezultātā ledāji ir sākuši kust, kustēties un plaisāt. Arī Bērziņš dziļās pārdomās, ko tagad darīt. Tiek pieņemts lēmums iet trijatā uz 2. nometni. Sapakojamies un izejam. Es nesu pārtiku, Garais telti, Bērziņš virvi. Ārā laiks jauks +5ºC, sāk sildīt saulīte. Rita mūs pavada ar asarām acīs. Nezinu, ko es esmu savā somā sabāzis, bet tā sver virs 20 kg.

Tiekam līdz ledāja stāvumam, sasienamies sasaitē – es-Garais-Bērziņš. Pats jūtos labi, bet draugus brīžam nākas pavilkt. Saule cepina ne pa jokam. Tiekam pāri vairākām bīstamām plaisām. Bērziņš demonstrē alpīnista iemaņas un superdrošināšanu, tikai, manā uztverē tas šoreiz ir lieki, jo šis process kavē laiku un tērē enerģiju. Jūtu, ka esam pamatīgā ķezā – Garo pavilkt nevaru, pēc katriem trīs soļiem seko lielas pauzes arī plkst. ir 18:00, bet līdz nometnei vēl ūuuuuu... Mēģinu uzmundrināt un pielikt soli, bet rezultātā pats vienkārši "nomirstu". Ap 19:30 skaidrs, ka līdz nometnei vēl kāda stunda, bet mūsu stāvoklī pat visas divas stundas ejamas. Nometni redzam, bet paiet nevaram. Nolemjam nakšņot uz plato ~5200 m.



Es esmu beigts, jūtos kā citā realitātē, praktiski autopilotā uzslienam telti, vāram tēju. Pats neesmu spējīgs neko prātīgu paveikt. Paldies dievam, laiks nav skarbs, kādi -7ºC un minimāls vējš. Garais gan izskatās mundrs un, no kāpiena atguvies, pagatavo mums tēju un buljonu. Bezspēkā salienam migās. Kaut ko tādu neesmu piedzīvojis – vai nu smagā soma, vai sasaites priekšgals manus spēks bija izsmēluši pilnībā. Šīs rindas rakstu 30.07., jo iepriekš neko padomāt, parakstīt nespēju. Domāju, ka pie vainas ir vāja fiziskā sagatavotība, jo pirms brauciena biju krietni izpumpējies gan fiziski, gan garīgi un pastāvīgās vēdera problēmas pēdējo četru dienu laikā pielika visam punktu. Nakts paiet kārtējā murgā. Miegs šādā augstumā, aklimatizācijas procesa laikā, ir visai nosacīts jēdziens. Guļu apmēram 3x15 min, nevaru sagaidīt rītu.

Sestdiena, 29. jūlijs
Mostamies ap 6:00, ārā sāk spīdēt saule un tas ir glābiņš, jo man ir tik slikti, kā nekad agrāk. Izlienu no telts un pa saules pielieto plato staigāju turp un atpakaļ, jo iekšas burtiski griež uz āru. Labi, ka ir silts. Esmu pilnīgi izsmelts, jāizlemj, ko darīt: iet lejā – tas ir kādas trīs stundas, tādā stāvoklī, vai iet augšā līdz nometnei un mēģināt tur atpūsties, kas aizņem apmēram vienu stundu. Kamēr abi Aigari darbojas, es izvelku no telts paklājiņu saulē un uz kādu stundiņu aizmiegu. Paldies puišiem, kuri spēja darboties, jo arī viņi nejutās daudz labāk. Ap 10:30 beidzot esam nojaukuši telti un sapakojušies. Izejam uz augšu, uz otro nometni. Pēc pāris stundām es to sasniedzu. Manis var teikt "nav" – es tikai noraugos pārējo rosībā. ASIA TRAVEL gidi tikai nogroza galvas par mūsu vakardienas nakšņošanu, jo tā esot ļoti bīstama vieta. Aigari meklē vietu teltij, ko nav tik viegli izdarīt, jo visas vietas ir jau aizņemtas. Beidzot ar vietējo gidu Sašas un Žeņas palīdzību sākam ierīkot, skaldīt, rakt laukumiņu uz ledāja – platformu telts vietai. Šis process velkas visu dienu. Esmu diezgan bezpalīdzīgs un jau par 90% nolemju rīt pie pirmās iespējas doties lejā uz 4400 m.



Ap 18:00 beidzot telts uzstādīta. Aigari, lai gan piekusuši, kaļ plānu tomēr rīt doties uz trešo nometni 6100 m. Nolemjam savu telti atstāt uz 5300 m, Aigari par 10$ no cilvēka uz 6100 m nakšņos ASIA TRAVEL gidu teltī. Vēl dažas grupas rīt taisās uz augšu. Ceļš uz augšu sākas ar 400 m augstu pacēlumu. To novērtējot, es saprotu, ka tas man nav pa spēkam šādā stāvoklī un no rīta došos lejā pie Ritas uz 4400 m.



Svētdiena, 30. jūlijs
No 5300 m līdz 4400 m

8:00 izlienu no telts. Uzreiz, bez domāšanas, sāku krāmēties iešanai lejā. Izskatās, ka Bērziņš man labprāt piebiedrotos, taču pa rāciju pienāk ziņa, ka Rita dotas uz augšu pie mums! Malacis! Bērziņam nekas cits neatliek, kā gaidīt savu mīļumu. Virsotni nesasnieguši, lejā ir nolēmuši doties arī divi spāņi, vietējā gida Sašas pavadībā. Saša piedāvā man piebiedroties viņu sasaitei, lai drošāk pārvarēt plaisas. Sākumā atsaku, jo baidos, ka viņu temps varētu būt man par ātru. Saša saka, ka viens spānis ir stipri slims un tāpēc temps nebūs ātrs. Es tomēr izeju viens, un, sarunājam, ka pie plaisām viņus pagaidīšu. Pēc pusstundas gājiena saprotu, ka esmu par biezu saģērbies un apstājos lielai pārģērbšanās pauzei. Jāpārģērbj ir pilnīgi viss un līdz ar to jāpārkrāmē soma. Tas aizņem pusstundu un dodos tālāk. Satieku Ritu, kura kāda ukraiņu puiša pavadībā labā ritmā dodas augšup. Apstāstu viņai, kā atrast mūsu telti, jo Aigari jau būs izgājuši uz augšu. Viņa ir spēka un apņēmības pilna. Sabučojamies un dodamies katrs savā virzienā. Te mani panāk Saša ar spāņiem un es piekrītu piekabināties viņu sasaitei. Tā nu es, Saša un divi spāņi (viens no viņiem Fernando) soļojam lejā praktiski klusēdami. No slodzes sāk trīcēt ceļi, bet vēlme nokļūt lejā ir liela. Fernando knapi dveš. Lielās plaisas pārvaram bez īpašas drošināšanas un grūtībām. Jau uz ledāja ejam garām tai vietai, kur ir mirušo alpīnistu atliekas. Saša saka, ka viņš vienmēr izvairās no šīs vietas, taču spāņi, kaut bezspēkā, fotografē uz nebēdu. Mani ir pārņēmusi pilnīga vienaldzība, tāpēc neko nebildēju.



Beidzot, pēc trīs stundu gājiena esam nometnē 4400 m. "Fanta" par 5$ vieš laimi! Pārējo dienas daļu truli noguļu un mazliet ieknābāju pusdienas un vakariņas. Atkal streiko vēders. Uz vakaru sāku justies labāk, bet e-pastu uz mājām nerakstu, lai nepaliktu skumji un nebiedētu mājiniekus. Nometnē ieradušies 17 vācieši ar savu pārtiku un saviem gidiem – visi izskatās super moderni un super stipri. Truli noskatos viņu sagatavošanās procesā un ielienu savā migā gulēt.

Pirmdiena, 31. jūlijs
6:00 pamostos no vāciešu rosīšanās. Viņi šodien dodas aklimatizācijas izgājienā uz augšu. Secinu, ka esmu gulējis vislabāk no visām pēdējām naktīm. 8:30 izlienu no telts novērtēt, kas notiek. Viens no vāciešiem ir pavisam savārdzis, zobu sāpes ir viņu piebeigušas un viņš ar zirgu tiek transportēts lejā pie Doka. Pārējie vācieši jau tikuši samērā augstu pa stāvo nogāzi. Paēdu ne pārāk garšīgas brokastis. Pastaigāju pa apkārni, fotografējot un vērojot dabas skarbumu un krāšņumu. Binoklī vēroju, vai nevar redzēt mūsu grupas nokāpējus. Laiks atkal brīnišķīgs, pamazām pieņemas spēkā kūstošo ledāju ūdens murdoņa. Varbūt Aigari būs mēģinājuši iekarot virsotni? Tas būtu Super! Jo, ja tagad man kāds jautātu, ko iesākt, es balsotu par došanos prom kādā ekskursijā pa vietējo reljefu. Bet... ja tomēr kādam būtu vēlme turpināt mēģināt iekarot, es viņu atbalstītu, kaut arī sevī spēkus pagaidām vēl neatrodu.



Ap plkst. 11:00 binoklī novēroju lielu grupu ~ 20 cilvēkus, kuri sakoncentrējušies pie lielās plaisas un dodas lejup. Varbūt starp viņiem ir arī Rita un Aigari, jo pēc plāna tam tā būtu jābūt. Paejos nedaudz pretī. Satiekamies. Izrādās Aigari bijuši 6100 un nakšņojuši tur. Rita pavadījusi vienu nakti mūsu teltī 5300 m. Man atkal (varbūt no priekiem, ka esam kopā) sākas vēdera problēmas, pat baisas problēmas, domāju, ka nomiršu. :) Vakars paiet pārskrējienos starp telti un tualeti. Laiks maitājas. Visi runā, ka būšot slikta laika periods, tuvojoties ciklons. Mani personiski tas maz uztrauc, jo jau sāku noskaņoties, ka ekspedīcija man ir beigusies. Arī nīkšana sāk apnikt. Sākas pārdomas par to, cik daudz vērtīgu darbu šajā laikā varētu izdarīt mājās. Es jau bikli izsaku domu - mest mieru, un doties ekskursijās - Isikula ezers, Samarkanda, Buhara utt., bet neviens nepiekrīt (un labi vien ir – malači). Rita iedod kaut kādas "burvju" vēdera zāles, tās nedaudz palīdz. Naktī pāris reizes aizskrienu uz WC, iejaucu pretatūdeņošanās zāles. Pret rītu paliek jau stipri labāk. Pārējie moži un veselīgi.



Otrdiena, 1. augusts
Šodien mums atpūtas diena. Brokastīs ēdu tikai paša pagatavotu putru un šprotes. No vietējās pārtikas esmu atteicies pavisam. Naktī redzēju dīvainu, bet jauku sapni. Manuprāt, tā ir laba zīme, ka viss izdosies! Esmu jau atkal labākā noskaņojumā un redzot dzīvesprieku arī pārējo acīs secinu – TOMĒR KĀPSIM LĪDZ GALAM. Šodien maz cilvēku iet kalnā. Mēs to gatavojamies darīt rīt.

Esmu noilgojies pēc savējiem. Bieži vien, domās redzot viņus, acīs sariešas asaras. Visu dienu pavadām laiskojoties, ēst arī negribas. Uzspēlējam kārtis. Aklimatizācija ir izsūkusi visus spēkus. Pārējiem arī tāds - laisks noskaņojums. Vakarā no kalna atgriežas viens japāņu vīrietis – 53 gadus vecs, kuru pavadīja divi ASIA TRAVEL gidi un viena japāņu gide, bet virsotni neizdevās vīram sasniegt – tika līdz ~ 7000 m, kur uz mutes esot iekritis kupenā un gidi šo novilkuši lejā. Izrādās, viņš jau trešo gadu cenšas iekarot šo kalnu, bet bez panākumiem.



Atgriežas no aklimatizācijas kāpiena arī slovāku slēpotāji. Viņi vakarā, kopā ar vietējiem gidiem un pavārēm uzrīko pamatīgas dzīres, jo nolēmuši sev piešķirt 2 brīvdienas pirms izšķirošā kāpiena. Rezultātā mēs pirms sava kāpiena nepaguļam gandrīz nemaz. Dzīres ilgst līdz 4:00, ceļamies jau 5:00.

III. daļa
Izšķirošais ekspedīcijas posms

Trešdiena, 2. augusts
No 4400 m līdz 5300 m

Izlienu no telts 5:30 – uz nometnes brokastīm. Pēc dzīrēm nometnes personāls paģirains, mēs dusmīgi un brokastis pavisam šķidras. Mani tas īpaši neskar, jo no vietējās pārtikas esmu atteicies. Sapakojamies un 7:00 izejam uz ledāja, lai atkal sevi "mocītu". Ar mums kopā iziet vēl kādas 5 sasaites – bulgāri, vācieši u.c.



Sākums jau diezgan jestrs, es pa priekšu, tad Garais, tad Rita un Bērziņš. Nepaiet ne stunda un sākas domstarpības. Ritai nepatīk, ka pārāk ātri, pārāk stāvu utt. Rezultātā pēc lielās plaisas virve tiek pārgriezta un izveidotas divas sasaites. Saule karsē nenormāli, paiet grūti. Kustamies kā gliemeži, citiem neiet vieglāk. Velku Garo, jo esmu pārliecināts, ka viņš ir spējīgs iet ātrāk. Rita ar Bērziņu atpaliek. Rezultātā nometni 5300 sasniedzam 14:15 pēc septiņu stundu kāpiena. Tas nav nemaz tik slikti. Taču šeit Garais arī "nomirst"! Ielien teltī, kura jau mūs gaida kopš pagājušās reizes, un izlien tikai vienu reizi. Rita ar Bērziņu ierodas pēc vairāk kā astoņu stundu kāpiena pilnīgā bezspēkā, bet pēc nelielas atelpas izskatās tīri omulīgi. Šoreiz mana reize uzvārīt visiem zupu un tēju. Rita sūdzas, ka sāp auss. Tā jau ir. Šī ekspedīcija ir pamatīgs pārbaudījums miesai un garam. :) Nav paredzams kā organisms reaģēs uz augstumu un lielo slodzi. Visi laikam domā, ka nekad vairs uz kalniem nebrauks. Arī pats iepriekš nedomāju, ka viss būs tik grūti, bet šobrīd jūtos pietiekoši aklimatizējies un pat spēcīgs.



Tuvāk vakaram top skaidrs, ka Garais rīt nekāds gājējs nebūs un mans vienīgais partneris varētu būt Bērziņš. Nu tad jau manīs. Es aizeju 20:00 gulēt, rīts rādīs, kas jādara, jo laiks ir labs un pagaidām neliekas, ka ciklons tuvotos. Vakarā, esot jau teltī dzirdu, kā alpīnistu grupa no Almatas pa rāciju sazinās ar bāzes nometni un saņem apstiprinājumu tam, ka rīt drīkst doties uz augšu, jo laika apstākļi paredzami labi. Man jau vairs negribas mest plinti krūmos. Esmu apņēmības pilns.

Ceturtdiena, 3. augusts
No 5300 m līdz 6100 m

8:00. Laiks atkal ideāls. Garais tomēr slikti jūtas un izdomā iet lejā. Arī Ritai sāp auss, tāpēc abi pēc brokastīm savāks mūsu liekās mantas un dosies lejā uz 4400 m. Mēs ar Bērziņu dosimies tālāk uz 3. nometni 6100 m augstumā. It kā esmu izgulējies labi, pat ļoti labi, tāpēc ar spēku nevajadzētu būt problēmām. Arī apetīte normāla. Ieēdu griķus ar "tušoni", tēju. Ar Garo sarunāju, ka varēšu izmantot viņa mantas, kuras viņš atstājis trešajā nometnē iepriekšējā reizē, lai man mazāk jāstiepj. Savukārt Garais manas liekās mantas nonesīs lejā.



11:00 ar Bērziņu sākam kārtējo kāpienu. Lai tiktu līdz trešajai nometnei, ir jāpārvar divi ļoti stāvi kāpumi. Sākas kārtējā sevis spīdzināšana, kura ilgst sešas stundas. Lielāko daļu es eju pa priekšu, saule cepina, atkal visas maliņas būs apdegušas. Uz beigām mani pārņem "besis". Bērziņš pēdējo posmu aiziet pa priekšu un ierodas nometnē kādas 15 min ātrāk. Lai gan esam uznesuši savu BASK North Peak telti, izmantojam švako, bet brīvo ASIA TRAVEL Red Fox telti, lai nav jātērē savi spēki vietas meklēšanai un telts celšanai. Tas mums izmaksās 20$, bet šai mirklī naudai nav nekādas vērtības. :)



Ar mūsu atnākšanu laiks pasliktinās – savelkas mākoņi, neko apkārt nevar redzēt, sāk nedaudz snigt. Tas ir briesmīgi. Visu laiku laiks bija ideāls, tagad, kad rīt virsotnes diena, laiks kļūst slikts. Bērziņš pagatavo vakariņas no "tušoņiem", kurus šeit uznesis jau pirmajā reizē. Paēdam. Nespēks pamazām atkāpjas. Nolemjam rīt celties 3:30 un iet cik tālu varēsim, tad griežamies atpakaļ un viss.

Nometnē ir vēl kādas 25 teltis. Jauniešu grupa no Almatas taisās startēt plkst. 5:00 – tas varētu sakrist ar mūsu gatavības laiku. 20:00 salienam migās un gaidīsim rītu. Ceru, ka rīt viss izdosies. Ceru!!!

Piektdiena, 4. augusts
No 6100 m līdz VIRSOTNEI un atpakaļ uz 6100 m

Protams, ka pirms tik atbildīga un izšķiroša brīža pagulēt nespēju ne mirkli. Nezinu, varbūt kādu pusstundu kaut ko arī pamurgoju. Ceļamies 3:30. Lai gan pamodāmies pirmie, izgājām vieni no pēdējiem. Mūsu mīcīšanās ir apbrīnojama! 5:00 izejam. Šorīt, cik varēja nojaust, uz virsotni izgāja ~ 40 cilvēku. Laiks arī pagaidām pieņemams. Tas ir labi! Visas cerības uz labvēlīgu iznākumu. Paejot nedaudz prom no nometnes vietas un ejot jau pa atklātu kori kļūst skaidrs, ka laiks nemaz tik labs nav. Lai gan nav ļoti auksts, ir ļoti spēcīgs vējš, kurš brīžiem liek apstāties un balstīties uz nūjām, lai nenopūstu no kājām.



Te seko pirmais trieciens – pēc straujas nokāpšanas no 6100 m uz 5950 m un strauja pacēluma līdz 6400 m, kas ir diezgan grūts gabals, Bērziņš paziņo, ka viņa vēdera sāpes ir neizturamas un viņš uz priekšu neies!!! Šoks! Es palieku viens pats pašā kāpiena sākumā! Bet GPS un kopējs termoss? Paņemu no Bērziņa tikai termosu, ar GPS tāpat nemāku darboties. Sarunājam, kuras mantas viņš no telts nesīs lejā. Paņemu arī Bērziņa fotoaparātu, jo manam sāk izlādēties baterijas un dodos tālāk, kamēr vēl redz priekšā citus kāpējus.



Ir diezgan stiprs vējš, -15ºC. Vēja šalkas neļauj nekam sakoncentrēties un domas ir tikai par kāpšanu uz priekšu – tikai kāpju, kāpju. Priekšā man ir Almatas jaunieši - alpīnisti, kuri ir ļoti ātri, no viņiem neglābjami atpalieku, jau sāku uztraukties, ka varētu palikt viens. Tad ievēroju, ka man seko pārējās kāpēju grupas, nolemju tos īpaši negaidīt, bet arī nesteigties. Vēlāk pavērojot, kā veicās bulgāriem, somiem, saprotu, ka man ir cerības. Jo vismaz pats sev liekos spēcīgāks par lielāko daļu no viņiem.

Mani noķer polis Ireks, jauks puisis, kurš arī palicis viens. Pēc vairākiem stāvumiem redzu, ka kāpjam līdzīgā tempā un viņš būs mans ceļa biedrs, parunājam, padzeram tēju. Kāpjam kopā. Ap plkst. 13:00 jūtu, ka spēki sāk zust. Almatieši jau nāk no virsotnes, liela daļa kāpēju stiprā vēja dēļ pagriezušies atpakaļ. Esam palikuši tikai daži, kuri vēl dodas virsotnes virzienā un Ireks sāk skubināt. Man bezspēks, bet tomēr nepadodos.



14:45 jau krietnā "besī" sasniedzam VIRSOTNI – liels plato ar vairākiem akmens krāvumiem, vienā no tiem iesprausts miets un nolikta konjaka bundža (tikai lejā uzzinu, ka iekšā bija konjaka pudele, kuru nesen uznesuši ukraiņi, no kuras var nobaudīt uzvaras malku). Apskaujamies ar Ireku, fotografēšanās. VIRSOTNI novēlu saviem mīļajiem!!!

Seko atpakaļ ceļš – sākas murgs. Ireks redz, ka man vairs nav spēka, līdz paņemtā pārtika arī beigusies. Viņš uzcienā mani ar rozīnēm, batoniņu un dodamies lejā, bet es esmu izsmelts, pašam paliek bail!!! Esmu palicis pēdējais uz kalna. Vējš gaudo, putenis. Ireks sākumā gaida, tad tomēr attālinās. Vienīgais, ko šajā situācijā varu darīt – ielienu starp akmeņiem aizvējā mazliet atpūsties. Tā daru vairākas reizes. Kājas neklausa, krītu, vairākas reizes mēģinu šļūkt, vienreiz pat misējās un pašļūcu kādu gabalu ar galvu pa priekšu (gluži vai skeletons :), bet paldies Dievam, veiksmīgi. Ap plkst. 18:00 saprotu, ka ir pavisam slikti, enerģijas nav. Izdzeru pēdējo malku tējas. Tikai ar pašiedvesmu tieku uz priekšu. Baidos nomaldīties. Par laimi, dažās kritiskā vietās izdodas atrast pareizo ceļu, jo pēdas daļēji jau aizputinātas. Beidzot ap 19:00 esmu nonācis pie kritiskā punkta – nogāzes no 6400 m uz 5950 m, kam seko kāpums līdz 6100 m, kur otrā pusē redzamas nometnes teltis!!! Es lejā vispār nevaru vairs pakāpt – ceļi trīc. Pēdējie 450 m bija cirks – klupu, kritu, cēlos, vēlos utt. Skats no malas laikam baisais, bet nav kas mani vērotu. Paliek tumšs un tikai spēcīgais vējš gaudo. Bet mani nedaudz silda tas, ka es tomēr esmu iekarojis Ļeņinu! Beidzot, ap 21:00, iekrītu teltī. Bezspēks. Un rīt vēl jādodas lejā uz 4400 m, labprāt pat nokāptu līdz 3800 m. Tad jau manīs...



Sestdiena, 5. augusts
No 6100 m uz 3800 m

Pagulēt nevaru, tāpēc nolemju pēc iespējas ātrāk doties lejā. 4:00 saraušu sniegu, uzvāru tēju. Ēst negribas. Ārā stipri snieg, tāpēc nogaidu līdz 7:00, nu gan lejā! Sliktā laika dēļ uz virsotni šodien neviens neiet. Man atkal bija paveicies! ;) Izeju no telts un redzu, ka vēl viens angļu pāris jauc nost telti un dosies lejā. Tātad būs kompānija! Sakrāmējos, lieko pārtiku atstāju ASIA TRAVEL teltī – varbūt kādam nākotnē noder. Savācu visas mūsu mantas – tās izrādās krietni daudz – 15 kg, un sāku savu ceļu lejup. Stipri snieg, apkārt viss balts, taka aizputināta.



Nojaušu tikai virzienu un dodos lejup pēc intuīcijas. Pēc kādas pusstundas saprotu, ka tā varu aiziet nepareizi, jo redzamība ir tikai kādi 20 metri un visapkārt tikai balts palags. Esmu nokāpis pirmo nogāzi un nolemju apstāties un pagaidīt angļu pārīti. Pēc 15 min viņi mani panāk. Izrādās arī viņi ne pārāk labi pārzina apkārtni, bet redzams, ka pieredze viņiem lielāka un sarunājam, ka sekošu viņiem. Viņiem šodien bija paredzēta virsotnes diena, bet sliktā laika dēļ ir spiesti kāpt lejā. Pēc divu stundu gājiena sasniedzam otro nometni 5300 m. Šeit arī ir uzsnigusi 20 cm bieza sniega kārta. Visi mīcās pa sniegu. Sameklēju ASIA TRAVEL mantu telti – to nemaz nav viegli izdarīt, jo visas teltis apsnigušas. Paņemu vēl atlikušās mantas – virvi, leduscirtni, sistēmu. Teltī atrodu un ar lielu baudu izdzeru kondensētā piena bundžu – tā neliela kompensācija par trešajā nometnē atstāto pārtiku.



Tagad sākas bīstamais posms pāri plaisām, atkal palaižu angļus pa priekšu. Viss ir aizputināts – mēs esam pirmie, kas šodien mēro ceļu lejup. Beidzot ieraugam, ka no lejas arī cilvēki dodas augšā. Satieku slovākus, kuri dodas augšup – saņemu pirmos apsveikumus! Uzzinu, ka Rita ar Bērziņu jau devušies lejā uz 3800 m. Traucos lejup pāri plaisām bez drošināšanas. Pa gabalu jau redzu, ka nometnē rosās Garais. Viņš panāk man pretī un palīdz nest somu. 14:00 ierodamies pirmajā nometnē 4400 m. Apsveikumi no Garā – viņā redzu neviltotu prieku par panākumu. Apsveikumi no nometnes meitenēm, alus. Satieku arī Hiro, kurš arī apsveic mani ar panākumu un interesējās par virsotni – skatāmies bildes. Sakrāmējam beidzamo iedzīvi. Lielie maisi atstāti zirgiem. Garais paņēmis visu smagumu – man soma vieglāka un dodamies lejā uz 3800 m.



18:30 sasniedzam bāzes nometni. Apsveikumi no Ritas un Bērziņa. Apsveikumi no Doka un pārējiem. Lai kā arī būtu gājis, ekspedīcija tomēr ir uzskatāma par veiksmīgu. Arī vidējais statiskais rādītājs 25% mūsu grupā nostrādāja. Vakariņu laikā svinīga ceremonija ar sertifikātu pasniegšanu visiem ekspedīcijas dalībniekiem. Par virsotnes sasniegšanu nometnes meitenes pat uzcepušas man torti ar cipariem 7134 virsū.



Bērziņš joprojām mokās ar vēdera sāpēm, izskatās pavisam slims. Ceram vēl šovakar braukt uz Ošu, bet mašīna neatnāk. Sarunājam, ka rīt no rīta mūs vedīs džips. Neko darīt, jāpaliek vēl viena nakts. Laiks pavisam sabojājies – stipri līst. Man liekas, tiem, kuri palikuši kalnā, būs mazas cerības sasniegt virsotni, jo ciklons ir klāt.

Epilogs
Svētdiena, 6. augusts un pārējās dienas

7:00 izbraucam no Ļeņina smailes pakājes. Atkal pasaules malas ceļš 8 stundu garumā līdz Ošai. Ošā pavadām divas dienas sajūsminoties par kirgīzu sadzīvi, apmeklējot Suļeimankas kalnu ar tur ierīkoto novada muzeju, mošeju, tirgu un, protams, neskaitāmus krodziņus. Pārrunājam neskaitāmas reizes ekspedīcijas gaitu, kļūdas, panākumus, secinājumus utt. Tad seko pārbrauciens uz Taškentu un lidmašīna uz Rīgu.



Šodien spēju sakopot domas un vēlreiz pārdzīvot piedzīvoto. Manī ir neliels uzvaras prieks, citos jūtu atvieglojumu, ka viss ir beidzies, jo nemitīgās veselības problēmas visus spēkus ir izsmēlušas. Visi no mums ir ieguvuši milzīgu pieredzi, izjutuši ekspedīcijas gaisotni, pārbaudījuši savas spēju robežas. Arī personiskie augstuma rekordi ir krietni uzlaboti. Izjūtu nelielu vilšanos, ka kopumā ekspedīcijas rezultāts nav tik labs, kā biju cerējis, bet uzskatu, ka mana panākuma pamatā bija tikai un vienīgi paša neatlaidība, jo puse no tiem, kas 4. augustā izgāja uz virsotni, atgriezās siltumā un drošībā, bet es, kā tādas misijas vadīts, apmāts sekoju savai virsotnei. Daudzi satiktie cilvēki aklimatizācijas procesā, sajūtot grūtības, teica, ka viņiem trūkst motivācijas. Arī man, aklimatizācijas gaitā radās dažādas pārdomas par vispārējo šīs ekspedīcijas jēgu, taču izejot šo aklimatizācijas procesu, uzlabojās pašsajūta un līdz ar to atgriežas arī dzīvesprieks. Man motivācija bija! Man BIJA jāuzkāpj tai 7134 m augstajā kalnā, lai pierādītu, ka to VAR izdarīt! Un es jutu, ka pēdējā posmā, sevišķi virsotnes dienā, man "visas kārtis ir rokā"! Šodien, atceroties aizvakardienas notikumus, es neņemu nost brilles no acīm, lai neviens neredzētu, CIK DAUDZ TAS MAN MAKSĀJA!



Paldies maniem draugiem – Ritai, Aigaram un Aigaram, jo bez viņiem šī virsotne netiktu sasniegta!
Paldies mūsu ģimenēm par sapratni un līdz jušanu!
Paldies "Latvijas Vēstnesim" par materiālo atbalstu!
Paldies veikalam "VIRSOTNE" par ekipējuma sagādāšanu.
Paldies Oļegam Silinam un Atim Plakanam par konsultācijām.


www.adventurerace.lv sadaļā "Galerija" skatāmas papildus bildes no šīs ekspedīcijas!

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv