Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Treniņi, pieredze
Par to kā rāpties, rāpties augstāk

Autors: Ilze Krišlauka [ AUTORE?]
Foto: Normunds Patmalnieks, Kristaps Liepiņš
2006. gada septembris, Rīga

Es esmu bagāts – man pieder viss,
Kas ar mani ir noticis.
Ātri skrejošās laimes stundas
Un gaidu minūtes garās
(M. Čaklais, I. Kalniņš)
* šeit un turpmāk izmantoti Šamonī dungādziesmiņu fragmenti


Ir pagājušas tikai dažas dienas kopš atgriešanās no Šamonī (Chamonix). Vēl āda nav nolupusi no apdedzinātajām ausīm, vēl zilumi nav sadziedēti un pirkstu gali līdzinās dīvainiem ādas pušķīšiem, bet domas jau atkal esmu tur, kalnos. Lai kā arī negāja, zinu, ka kāpšu vēl. Un nu jau zinu arī to, ka nākamajiem kalniem gatavošos daudz rūpīgāk.

Savu pastāstu šoreiz sākšu ar vairākiem Lieliem Paldies. Vispirms jau Kristapam. Skolotājam, Trakajam Profesoram un vienkārši lieliskam sabiedrotajam par iespēju būt tur. Par Kalnu Grupā iegūto pieredzi un zināšanām. Par uzticēšanos brīžos, kad vairs neticēju pati sev. Par trāpīgajiem jokiem, dziesmiņām un nepiespiestajām rūpēm. Par spēju saglabāt smaidu brīžos, kad ar savu uzvedību tiešām biju pelnījusi ar slapju airi. :) Vēl viens paldies veltīts Ievai. Mūsu darbošanās vienā sasaitē šķiet ļāva uzlēkt augstāk par pašu smaguma centru. :) Ceru, ka kopā uzkāpsim vēl kaut kur vēl pirms mūsu 70tās dzimšanas dienas. Un protams, paldies mūsu grupiņas supermeņiem un multimāksliniekiem par fizisku un vārdisku izpalīdzēšanu ne pārāk vieglos brīžos; arī par spēju skaļi nekurnēt tajās reizēs kad bijām stipri palēnas.

Alpos aizvadītās 15 dienas vērtēju kā neatsveramu, ne par kādu naudu nenopērkamu pieredzi. Liekot roku uz sirds varu apgalvot, ka esmu laimīga, ka tur pabiju. Tā ir mana bagātība, ko neviens nespēs atņemt. Uzreiz piebildīšu, ka zemāk aprakstītais ir mācību process, nevis ārkārtīgi bīstama ekspedīcija, ar šo cerot izvairīties no mūžam skeptisko pilsoņu piekasīšanās, ja kaut kas no manām sajūtām un izdarībām šķitīs pagalam nepareizs. :) Neesmu alpīniste, es tikai mācos. Un Šamonī mācībstunda bija lieliska.

Sākums
Nē, dvēsele man neizputēs,
Es visu naudu lieku stutēs.
Nē, dvēsele man neizputēs,
Nemūžam nepieļaušu to.
(M. Melgalvs, J. Kulakovs)


Ceļš uz kalniem sākās pavasarī, īsi pēc atgriešanās no Sardīnijas. Alpi īsti neietilpa manos plānos (ko nu es, ko nu es ;)), līdz brīdim, kad Ievai un Vinetai tomēr izdodas mani pierunāt aut kājas to virzienā. Jau maijā iegādājam lidmašīnas biļetes, un sākam skaitīt dienas līdz Šamonī.

Dienu pirms braukšanas no iecerētās rāmi cienīgās dāmu sasaites darba dēļ atbirst Vineta, un "tām, kam pāri trīsdesmit" godu turpmākajās divās kalnu nedēļās nākas aizstāvēt ar Ievu divatā. Vineta pavada mūs līdz pat lidmašīnai, ceļamaizei iedodot sainīti ar Latvijas gardumiem, kas vēlāk tik ļoti noder. Paldies!



Pirmais Alpu rīts pienāk ar lietus plakšķināšanu pa palodzi, nerimstošām upes šalkām aiz loga un pamatīgu kņadu mūsu istabiņā. Dažos kvadrātmetros dzīvojam pieci. Kristaps, Ieva, Dace, Elīna un es. Supermeņi, Multimākslnieki, Masteri un visādi citādi leģendāri tēli (Māris, Jānis, Normunds, Vents, Jānis un Juris - pēdējie divi ir vīri ar pieredzi un kāpj atsevišķi) mīt citā mājā ieslīpi pāri pagalmam. Skats no balkona nebūt neliecina, ka kaut kur tuvumā ir Rietumeiropas nopietnākie kalni. Viss miglā un mākoņos. Dienas pirmais uzdevums – iepirkšanās īsto alpīnistu Mekā, Templī un pārpilnības ragā, veikalā Snell Sports. Kārotā inventāra kaudze aug augumā. Summu, par kādiem tieku pie skaistiem (sarkaniem! ;)) kalnu zābaciņiem un dubultās virves pusītes labāk neminēšu, lai nepiebaidītu nervu tiku kādām vājākam lasītājam. Varu vien piebilst, ka ikdienas apavus par tādu summu neesmu pirkusi nekad. Grupas kopīgā pirkumu čupa uz kases aparāta ekrāna veido visnotaļ iespaidīgu četrciparu skaitli. Veikalam šodien veiksmes diena.



Lietus pamazām rimst, un priekšā ir nākamais piedzīvojums – aklimatizācijas gājiens uz Brevent. Tā kā mērķis tinas mākoņos, ceļš tiek pagriezts pretējā virzienā, un Kristapa vadībā dragājam augšā Plan de Aiguille virzienā. Pārgājiens kā pārgājiens. Fiksi vien esam augšā un atkal lejā. Atgādina sensenos laikos veiktās pastaigas pa Zemajiem Tatriem un Morāvijas pakalniem, tikai šoreiz tas viss tiek veikts triecientempā. Esam pievarējuši vairāk kā 1 km augstuma starpību. Tas viss tikai iesildīšanās. Rīt ies vaļā pa īstam… Vakara sanākšanā godīgi pasaku, ka man ir bail, ka man pieredze ir nekāda, un tādā veidā nonāku vienā sasaitē ar pašu Skolotāju Kristapu un Ievu. Tāda kā lielā, laimīgā loze.



Petite Aiguille Verte. Franču tualešu un sniega romantika.
Kad vēji kalnos rāpjas, kad balti, biezi snieg,
Tad tikai rudens roze joprojām neaizmieg.
(I. Kalniņš)


Rīts sākas ar garām brokastīm un vēl ilgāku somu kārtošanu. Iesim divdienniekā. Mugursomas saturs tiek pārdomāts un pārcilāts vēl un vēl, līdz plānotais autobuss uz Aržentjēru (Argentiere) ir nokavēts. Zaudējam gandrīz stundu dārgā laika gaidot nākamo. Ar pacēlāju uzšļūcam līdz 3300 m augstumā esošajai Grands Montets stacijai un piedzīvojums var sākties. Plānā Le Petite Aiguille Verte "Nord direct" maršruts. Sniegs, ledus un klintis. Apsnigušas klintis. Aiz pacēlāja platformas gaudo stiprs vējš, apkārtne tinas mākoņos, tomēr vēl nekas neliecina, ka tuvākās pāris stundas izvērtīsies diezgan dramatiskas.



Man šī diena iezīmējas ar vairākiem vārdiņiem "pirmo". Pirmo reizi esmu augstāk par Tatru un Slovēnijas Alpu spicēm. Pirmo reizi gatavojos iziet īstos kalnos ar dzelkšņiem pie kājām un cirtnīti pie rokas. Pirmo reizi šķērsošu īstu ledus nogāzi un galu galā – pirmo reizi piedzīvošu īstu sniegavētru, kas stipri pārspēj Latvijas ziemas puteņus.

Sākums ir visai nevainīgs. Pa iespaidīgām metāla kāpnēm nocilpojam lejup no stacijas un gandrīz jau esam uz sniega nogāzes. Noslēpjam lielās mugurenes zem klintīm un Kristapa vadībā, kā rātna bērnudārza grupiņa, līkločiem stūrējam augšup. Ir kaut kā smagi. Organisms mazliet protestē pret retināto gaisu un neierasto fizisko slodzi. Bet īstā kāpšana vēl tikai priekšā. Sadalāmies pa sasaitēm, Kristaps ierīko staciju un pēc mirkļa ļaujoties manai drošināšanai jau redzams aiz netālā bergšunda cienījamā ātrumā traucoties augšup pa ledus sieniņu. Spēju tik padot striķi. Pēc brīža laiks kāpt man un Ievai. Ieviņa iet kā pirmā. Ar interesi skatos kā viņai izdosies pārvarēt neomulīgo plaisu starp sniega lauku un apledojušo klinti, kas sākas ar diezgan vertikālu posmu. Veiksmīgi. Mana čakarēšanās šajā vietā gan ir mazliet garāka, bet sekojot blakus sasaites puišu padomiem, arī man izdodas bergšundu šķērsot un tālākais jau aiziet kā smērēts. Kūņojos uz priekšu naski kā Alpu murkšķis (tautā saukts arī par Svilpi). Forši, izrādās, ka man tīri labi patīk vazāties ar bleķa kaudzēm (dzelkšņiem) pie kājām un karabīņu virteni jostasvietā. Varbūt jākļūst par metālisti? :)



Palaižam Kristapu nākamajos 60 m, un tad tik sākas podi. Klints vairs neizskatās pēc vienmērīgas ledus sieniņas, bet pēc pēdējā pasaules kara bombardēšanu pārcietušām kaut kā atliekām. Pamatīgi apledojuši un nosniguši bluķi. Tikai nestāstiet, ka TE var uzkāpt ar smagajiem zābakiem un dzelkšņiem. Klinšu čībās cita runa. Bet čību nav, vējš pieņemas spēkā, ilgi filozofēt nav laika, un mazliet lamādamās raušos vien augstāk. Jau pie šķietamā finiša ceļu augšup aizšķērso kluči manā augumā. Te nu izdvešu kādu kreptīgāku vārdu un ar skaļiem solījumiem "nekad vairs!" , liekot lietā visu savu radošo iztēli un fiziskos spēkus uzsvempjos augšā pie Kristapa, kurš smaida kā kalnu saulīte un izliekas nemanām manu izmisušo tēlu. Pārējie ņemas pavisam netālu. Viņiem paveicies – kāpiens ar 50m virvēm ir stipri īsāks. Sakarā ar mazāko pieredzi un garāko veicamo gabalu, mazliet ievelkam garumā lejā laišanos. Kristaps nošļūc pirmais, pēc tam Ieva, bet es gaidot savu kārtu pamanos krietni pasalt. Pailgi čakarējos ar sastingušajiem pirkstiem nojaucot staciju, un nu arī mana kārta atgriezties pie civilizācijas. "$&%#!!" – kādā klinšu plaisā ieķeras mans dzelksnis, gandrīz apveļos ar galvu uz leju. Rumpis aizšļūc fiksāk kā labā kāja, kas paliek karājoties kaut kur pie kores. Ar gribasspēka palīdzību atgriežos normālā stāvoklī un bubinot visādas negantības nesos lejup. Nu vairs ne tikai pūš, bet jau putina. Atlikusi vēl viena virve, līdz kuras sākumpunktam uz malas klintiņām diezgan riebīgi jātraversē pa nogāzi. Atkal jaunas kustības, iemaņas un emocijas. Pateicoties sev, Kristapam un Radītājam ar šo uzdevumu kaut kā galā tieku, un pēc mirkļa nu jau vētrai gaudojot laižos lejā pie mazliet jau apsalušiem grupas biedriem.



Un tad tikai iet vaļā īstā jezga. Teorētiski zinām, ka turpat netālu ir klintis ar mūsu somām zem tām, un vēl pēc maza gabaliņa tās dienas dievišķais patvērums – Grands Montets kalnu stacija ar kāpēju leģendās izslavētajām franču tualetēm. Praktiski redzamība nav lielāka par pāris metriem. Vējš gaudo kā Sky Forger, dzenājot pa gaisu ne vien baltu un pūkainu sniegu, bet arī ko lipīgiem ledus gabaliem līdzīgu, aizķepējot brilles kā no iekšpuses, tā ārpuses, un pamatīgi masējot seju līdz pat riskam norauties zilu aci no kādas brangākas "sniegpārsliņas". Soli pa solim kustamies lejup. Kādā stiprākā brāzmā mani 63 kg zaudē līdzsvaru un sāk šļūkt Šamonī virzienā. Laikam grib mājup. Pati sev par izbrīnu reaģēju pavisam mierīgi. Bezkaislīgi lieku lietā cirtni, un savu Lielo Lidojumu nobremzēju vēl nesākušos. Čāpojam tālāk. Eju tieši aiz Trakā Profesora, kurš uzmanīgi cenšas savu ganāmpulku aizvadīt līdz finišam sveiku un veselu, bez ievelšanās kādā no neredzamajām plaisām vai nosalšanas kaut kur kupenā. Uz brīdi mūsu karavāna apstājas – Kristaps gaida paveramies mākoņu un puteņa žalūzijas, lai noorientētu atrašanās vietu. Stāvu un grimstu filozofiskās pārdomās par tēmu, vai tiešām mani pirmie lielie kalni izrādīsies arī pēdējie? Viss notiek vēsā mierā, nav ne mazākā panika, tikai klusi secinājumi. Atceros lasītos 1996.gada Everesta notikumus, kad dažiem liktenīgs kļuva sniegputenis teju pie patvēruma namdurvīm. Tai pašā laikā ir bezgalīga paļāvība uz Kristapu, ka viss būs kārtībā. Tā arī ir, un pamatīgi apledojuši, bet dzīvi tiekam pie savām mantiņām. Lai slava Goretex izgudrotājiem! Neraugoties uz faktu, ka gandrīz visi izskatāmies pēc lāstekām, tā īsti izsalt pamanījies nav neviens.



Seko pēdējais lielais uzdevums – uzrausties pa stacijas bezgalgarajām, kāpnēm, kas izrādās fiziski smagākais tās dienas uzdevums. Un tad jau fināls. Izlobāmies no apledojušajām drēbītēm, un diezgan bezcerīgi mēģinām nodauzīt cieto kārtiņu no inventāra. Ļoti aizraujoša nodarbe. Laikam esmu iekūlusies kāda kino uzņemšanas laukumā. Neticu, ka tas viss patiešām notiek. Ka tā esmu es, kas cenšas pēc iespējas omulīgāk iemājoties vakarēšanai un nakšņošanai tualetē kaut kur 3300 m "virs zemes", turpat gaudojot sniega vētrai. Vakars izvēršas jauks. Prīmuss un zupa, sarunas un karsta tēja. Telegrammas (SMS) uz dzimteni. Un tad jau gultiņā (uz paklājiņa) un čučēt. Aizmigt gan neizdodas. Dienas emocijas, fiziskās sajūtas un retinātais gaiss dara savu. Visu nakti pavadu grozoties tādā dīvainā pusnemaņā.

Rīta pusē vētra pierimst. Mostos īgna un neizgulējusies. Un pilnīgi bez spēka. Īsti nesaprotu, kādā veidā esmu izšāvusies vairāk - morāli vai fiziski. Ticamāk, ka abējādi. Nespēju sevi iedomāties kaut kur kāpjam. Kājas metas uz līdzenas vietas. Dusmojos pati uz sevi, tomēr ar asarām acīs pieņemu vienīgo pareizo lēmumu mest pie malas savas ambīcijas un kaunu par nevarēšanu, un nekāpt. Neesmu viena. Tāpat rīkojas Ieva. Kamēr Profesors, Supermeņi un Mazās Meitenes dodas šturmēt kārtējo piesnigušo klinšu čupu, dodamies pastaigā ar fotosesiju lejup – augšup - lejup pa kāpnēm; to visu nobeidzam kafejnīcā ar tēju un mufinu. Logā, gluži kā TV ekrānā redzam visu uz nogāzes notiekošo. Lai arī laiks nav ideāls, kāpēji un gājēji čum un mudž – brīvdiena. Redzam arī mūsējos. Nevaram nepasmaidīt vērojot Kristapa vadītās grupiņas lejupceļu. Tas ir reizes 3 ātrāks kā pārējiem kalniešiem. Fiksie latvieši. Īstas raķetes! :) No sirds sapriecājamies par kādu jampampiņu kompāniju šortos, kuru varenais mērķis "uzbraukt augšā un smuki nofotografēties" ir beidzies ar pamatīgu salšanu. Labi, ka ir kafene, kur gaidīt pacēlāju.



Kopumā aizvadīto divu dienu pieredze, fiziskās un garīgās sajūtas veido tādu emociju masu, kas kļūst jau apgrūtinoša. Laukā sāk lauzties ikdienā dziļi manī apslēptais niķīgais mazulis, kuram no smiekliem līdz asarām ir tikai viens solis. Katram gadījumam atvainojos visiem, kam ar savu emocionalitāti varbūt sakāpu uz nerva. Visvairāk jau Ievai.

Un tad jau laimīgais piezemēšanās mirklis. Vakars aizrit omulīgās un gudrās sarunās ar visai lielu humora piedevu. Jūtos ļoti apmierināta ar kompāniju, kura satilpusi mazā dzīvoklīša nedaudzajos kvadrātmetros. Katrs esam ar savu, atšķirīgu nodarbošanos un dzīves pieredzi, kas kopā veido ļoti interesantu buķeti. Garlaicīgi nav ne mirkli.

Visa starpā mazliet "atraujamies" no Skolotāja par nepietiekamo ēšanu. Apsolām nopirkt maz lietoto cukuru, un arī ikdienas maltītes gatavot brangākas. Šobrīd jūtot savu nošļukošo bikšu dibenu prātoju, cik skaļi gan grabētu mani kauliņi, ja turpinātu māžoties pa savam. Tauciņi ir pakusuši ar visām pamatīgajām brokastīm un vakariņām, ar cukuru un ievārījumu. Varu droši ieteikt kaislīgām diētu ievērotājām un svara vērotājām maršēt kalnu virzienā. Izkāmējiens garantēts!

Pilsētas klintis. Ar sauli zem plaukstām.
No augstākā punkta, ja skatās uz leju viss citādi rādās,
Saule par kapeiku tuvāk un zeme, pat vilina mazliet.
(Prāta Vētra)


Pilsētas klinšu diena, salīdzinājumā ar divām iepriekšējām, ir kā garda medusmaize izsalkušam ceļiniekam. :) Sākumā gan nākas mazliet iespringt, lai pārvarētu noraušanās baiļu sajūtu, un piespiestu savu ķermeni kustēties līganā klinšu režīmā. Sadalāmies gan klints masīvu, un katrs kāpjam pēc savām spējām. Arī mēs ar Ievu izkāpjam pāris maršrutus ar apakšējo drošināšanu. Ir tik labi un mierīgi. Nekur nav jāskrien, nekas mūs neapdraud.



Atklāju sev dažas jaunas augšupejošas kustības ar ieķīlēšanos plaisās. Un secinu, ka kāju joprojām varu uzcelt augstāk, kā domājos to varam. Ja progress tā turpināsies, pensijā aizejot spēšu uztaisīt pat špagatu un izkāpt kādu 7a. :) Kristaps saņem komplimentus no kāda britu kāpēju pāra. Gan par paša izdarībām uz klints, gan par viņa vadīto beginneru izsmalcināto kāpšanas stilu. :) Priecājos par augu vasaru cilātajām hantelītēm. Atšķirībā no Sardīnijas, nogurumu roku muskuļos šoreiz nejūtu itin nemaz. Saules sasildītie akmeņi zem plaukstām sagādā patiesu baudījumu. Šķiet, ka saplūstu vienā veselumā ar klinti, sauli un dabu.



Notiek mazs brīnums. Skolotājs ir tas, kurš saka, ka šodien jābeidz. Esam kāpelējuši kādas 5-6 stundas. Atceroties Sardīniju, man šķiet, ka mēs bijām tās, kas kā nerātni skolas puikas no mācību platformas centās aizlavīties ātrāk. Bet šoreiz ir otrādi. Nedrīkstot pārpūlēties pirms gaidāmā vairāku dienu izgājiena…

Le Mer de Glace, Aiguille de Moine. Spēles uz ledus turpinās.
visu dienu tu meklē trepes
meklē trepes, lai rāptos augšā
…………………….
uzrāpies uz mākoņa malas
skaties apkārt neviena nav
mazliet sevi samīlē, mazliet sevi samīlē
un tad rāpies, rāpies augstāk
(Dzelzs Vilks, J. Kaukulis )
*šo jo īpaši ieteicams arī noklausīties


Trīs dienu pasākums ar mēģinājumu sasniegt Aiguille de Moine (3412 m) man vairāk iezīmēsies ar nežēlīgi smago atpakaļceļu. Tagad varu vien pabrīnīties, kā dažu stundu gājiens par relatīvi līdzenu vietu varēja izvērsties tik neciešami smags, kad eleganta kalnu kazas lēkšana pār akmeņiem un lediem izvērsās par vārgas večiņas bezspēcīgu klumburēšanu ar asarām acīs. It kā nebūt neesmu baisā vārgule. Bail iedomāties kas notiktu bez regulāri skrietajiem krosiņiem. Laikam tur uz Mer de Glace arī paliktu. Bet šobrīd viss vēl priekšā.

31. augusta rītā piezīmju blociņā ieskricelēju teikumu "aizejam kalnos", un dodamies ceļā. Lai arī somā ir savietots it kā minimums, tā šķiet smaga kā zemeslode uz vaļu pleciem. Līdz Montenversai braucam visur esošo japāņu piepildītā kalnu tramvajiņā. Parastajā dzīvē šis būtu tas brīdis, kad vilkt ārā fotokameru un dvest "oh" un "ah". Bet šoreiz mans Nikons guļ mājās. Pagaidām neesmu izbildējusi nevienu kadru. Ir ne līdz tam. Skolotājs savos stāstos ir paguvis sabiedēt ar leģendām par Briesmīgajām Trepēm, ar kurām jācīnās pirms tikt pie balvas, t.i. Mer de Glace ledāja. Līdz trepēm tieku jau zaļi bālā noģīmī. No augstuma it kā nebaidos, bet no tā, ka kādā nebrīdī varu sapīties savās rokās un kājās gan. Dīvaini skan no cilvēka, kurš lielu daļu sava apzinātā mūža pavadījis spēlējot labu kustību koordināciju prasošo basketbolu. Diemžēl piesardzība, lai cik lieka tā dažkārt arī nebūtu ir kļuvusi par man diezgan raksturīgu īpašību. Tā vietā, lai mierīgi, soli pa solim kāptu lejup, pati sev sarīkoju veselu traģēdiju, un lejā piezemējos jau diezgan sakrenķējusies.



Esam uz La Mer de Glace jeb Ledus Jūras, kas ir viens no lielākajiem Eiropas ledājiem. Ņemšanas pa milzīgo klajumu sākas ar pareizas iešanas, lekšanas un skriešanas mācībstundu, kas ir visai nopietna un respektējama alpīnisma sastāvdaļa. Līdzīgi pirmsskolas knēveļiem spurgdami un dzelkšņus grabinādami traucamies pa grubuļaino ledus segumu, lēkājam pāri plaisām kā rūķīši cirtnīšus dūrītēs vicinot un mēģinot izpildīt Skolotāja demonstrēto veco, labo joku ar ieciršanos plaisas malā. Pēc vairākiem mēģinājumiem arī man izdodas kas tāds, ko nosaukt par pareizu piezemēšanos. Kombinēto izgājienu ar ieskrējienu, palēcienu, iecirtienu, traversu un izkāpienu gan mans organisms (prāts) atsakās izpildīt. Domās redzu savu rumpīti iesprūdušu kaut kur plaisas dibenā, un eju maliņā aprunāties ar sevi. Sākas Sardīnijas variants - fiziski spēks pietiek, bet smadzenes bremzē. Vēl mazliet paskraidelējam un sākas garais gājiens pāri ledus jūrai uz plānoto naktsmītni Refuge de Couvercle (2687m). Saskaņā ar Kristapa rīkojumu Supermeņi tiek pie dažu manu un Ievas mantiņu stiepšanas. Savukārt es nesu Jāņa pārtiku. Pie nākamajām briesmīgajām trepēm puikas tiek no nastas atbrīvoti, jo sistēmas tiek "uzsistas" mugurā. Augšup rāpjamies pa kāpnēm izmantojot drošināšanas virves un stacionārās cūkastes (klinšu āķus) a la Via Ferrata stilā. Vēl neliels klumburis augšup pa diezgan smuku taku, un tad jau esam naktsmītnēs. Puikas + Dacīte steidz meklēt romantisku vietu teltīm, bet Skolotājs + "tās kam pāri 30" + Elīna nobāzējas kalnu būdā, ar prieku izmantojot Kristapam, kā alpīnisma instruktoram, pienākošās atlaides.



Pavakariņojam, pajūsmojam par apkārtnes pastkaršu ainavām un vēl pirms vakara pasaciņas laika liekamies uz auss. Kā nekā esot jāceļas jau 4:00. Kristaps stāsta kaut ko par 12 stundu izgājienu. Tā īsti negribas ticēt. Kādas vēl 12 h, ja grāmatiņā viens gals līdz Moines spicei aizņem ne vairāk kā 3 h. Pamazām pārņem bažas, ka atkal esam sakļūdījušās ar pārtikas daudzumu. Īsti nav pat maizes ko paņemt līdzi garajā pasākumā, toties ir franču siers, kas jau kuro stundu omulīgi smird manā mugursomā, un nu jau visā namiņā, atgādinot par "Trīs vīriem laivā". Bet nav laika prātuļot, jāguļ. No rīta nekādi nevaru sagrābstīt modinātāju, t.i. savu telefonu, lai to apklusinātu. Vispirms kārtīgi pabakstu savus lāviņas kaimiņus Ievu un Kristapu, līdz Ieva attopas iespiest man rokās maigi, bet skaļi brēcošo mehānismu. Pamodināju visu kalnu būdu. Bet nav prātīgi prasīt tik agru celšanos no cilvēka, kas savā būtībā ir susurs. Skaidrs, ka tobrīd vēl gulēju!



Guļu arī tad, kad jau dodamies ceļā. Tumsā, ar lukturīšiem. Pāri akmeņiem, augšup pa sniega nogāzi, kur nobāzējamies pašā Aiguille de Moine pakājē. Iestiprinām cirtņus ledū, iekabināmies pašdrošināšanā, un stāvam visi rindiņā kā uz… nu labāk neteikšu kādas pusaizmiguša cilvēka asociācijas manī tobrīd raisījās. Turpinu snaust. No prieka par kāpienu un mundruma ne vēsts. Esmu gatava tur stāvēt visu dienu, tikai nelieciet man nekur kāpt. Ievai neklājas vieglāk. Pilnai laimei nokrīt viņas lukturītis, kas daudzu acu pāru pavadīts nokūleņo līdz pat nogāzes pakājei (vēlāk to omulīgi degošu arī atradīsim). Par laimi aust jau gaisma. Kristaps, kā jau ierasts, aizdiebj pirmais. Kā nākošajām jākāpj man un Ievai. Bet kā? Priekšā pamatīgs apsnidzis klints bluķis. Kā tur uzrausties aizmigušā stāvoklī, ar zābakiem, dzelkšņiem un lielo mugursomu, nespēju pat iedomāties. No šaurās bezizejas izvelk Jānis, kurš ar saviem svētīgajiem padomiem palīdz pārvarēt briesmīgos pirmos metrus. Tālāk jau tā lieta aiziet normāli.



Ar katru centimetru augšupceļš šķiet arvien vieglāks. Pieredze aug minūti no minūtes. Pierodu, ka cirtni var ne vien iecirst, bet arī ieskrāpēt, ieķīlēt, iegrozīt, un vispār izmantot kā labu instrumentu veiksmīgam kāpienam. Ir labi. Tas gan netraucē teju pēc katra 60 m posma (virves garuma) pakāpt uz nerva Kristapam ar saviem solījumiem nekad vairs nekāpt un izmisīgajiem pukstiem, ka gribu lejā, pretī dabonot kādu anekdoti vai trāpīgu dziesmiņu. Un tad jau viss liekas gaišāks. Joprojām smaidu atceroties balansēšanu uz piesniguša klinšu plaukta, vairāku simtu metru augstumā virs tuvākās puslīdz horizontālās virsmas, trīsbalsīgi dungojot par to kā "atnāk silta vasariņa un ziedos bites dūc…". :) Ar pārtiku gan bēdīgi. Paldies Skolotājam, kurš padalās ar līdzpaņemtajiem enerģijas batoniņiem. Tobrīd jebkurš spēka avots ir no svara. Jūtos kā mazs bērns, kurš bez Lielā Gudrā Pieaugušā neko un nekā.



Diena jau stipri pusē, Kristapam laikam taisnība - pasākums aizņems pat vairāk kā 12 h. Diemžēl līdz virsotnei netiekam. Pats pēdējais posms izskatās visai neejams dranķīgo sniega apstākļu dēļ. Varbūt dažiem tas arī izdotos, bet tā kā šis ir grupas pasākums, pēc astoņu virvju augšupejas tiek pieņemts lēmums laisties lejā. Salasāmies čupiņā, Kristaps uztaisa staciju un kā pirmais nozūd kaut kur bezdibenī. Drīz arī mana kārta, visiem par izbailēm un jautrību man atkal izdodas vecais labais joks ar "gandrīz kājām gaisā". Kaut kur ieķeras labās kājas dzelksnis. Pat nepagūstu izbīties. Nu zinu kā gulēt ejot jūtas sikspārņi… Mierinu sevi ar domu, ka man laikam smaguma centrs izvietojies smadzenēs, tātad vismaz esmu gudra, ja ne veikla.



Tālākais šļūciens rit gludi, laikam tomēr mācos no savām kļūdām. Lai arī brīžam jūtu rūgto adrenalīna garšu, varu apgalvot, ka tas man patika. 400 m lejup! Juhū!! Kādā starpstacijā gaidot savu nolaišanās kārtu uzbūvēju mazu sniegavīru. Vēlāk šļūcošie stāsta, ka līdz viņu vizītei šai punktā mazais radījums esot paguvis apaugt ar dažādiem dzimumu atšķirības atribūtiem. Esam ne vien alpīnisti, bet arī skulptori. Vēlā pēcpusdienā esam veiksmīgi piezemējušies Moines pakājē, vēl tikai pārgājiens līdz mājiņai, un tad jau arī ilgotās paciņzupu vakariņas un siltā lāviņa. Super! Ar aizvadīto dienu esmu ļoti apmierināta, jūtos pat mazliet tā kā laimīga, neraugoties uz fiziskajām un emocionālajām grūtībām. Lai nu kā, vēl pirms neilga laika es sevi tādā ainavā, kā šodien piedzīvotā, nu nekā nevarēju iedomāties. Kristapam nudien izdodas izvilināt pašus slēptākos talantus. :)



Baudot rīta kafiju, Skolotājs no kaut kurienes uzbur cukurgraudiņu. Nez kāpēc man tas liekas ļoti svarīgi un tāpēc spilgti ieķēries atmiņā. Neviļus atceros savu bosu Uģi un viņa teoriju, ka sievietēm no rīta jānobauda kāds saldumiņš. Tas veicinot laimes sajūtu. Tātad šai jābūt manai ideālajai dienai, kas izvēršas pilnīgi ačgārna un ir apstāstāma kā smagākā visā kalnu pasākumā laikā. Esmu totālā besī. Garo klumburi pār Mer de Glace pat negribas atcerēties. Kāpienu pa negantajām trepēm tāpat. Te paldies Normundam par izpalīdzēšanu! Sev par attaisnojumu varu teikt, ka nebiju nemaz tik bezgalīgi lēna. Turējos vienā ritmā ar kādu franču trio, bet vācu džeks aiz muguras bija vēl stipri bremzētāks. Man laikam nepalaimējās/palaimējās ar ātrākiem grupas biedriem, kam īsti līdzi turēt nespēju. Fiziskā un psiholoģiskā spiediena rezultātā jūtos kā īsta nelaimes čupiņa. Tobrīd pavisam nopietni prātoju pārdot inventāru un nopirkt kaut ko sievišķīgi skaistu. :) Ieviņai klājas tāpat. Skaidri pierādās, ka dāmas virs 30 nav tas pats, kas Supermeņi un Rembomeitenes zem 30. :)

Jau pusdienlaikā esam Šamonī. Lai dienu neizbojātu ar stāvēšanu pie plīts (kas patiesībā man tīri labi patīk), ejam ēst uz tuvējo kebabu ēstuvi. Kļūda. Mans izbrīnītais organisms uz savircotās gaļas un baltmaizes čupu reaģē visai bēdīgi. Vakara gaitā kļūstu vēl zaļāka kā uz slavenā ledāja un eju gulēt "reizē ar vistām". Toties izvairos no leģendām apvītās sapulces ar aizvadīto dienu kopsavilkumu, nostāsti, par kuru mani vajās visu atlikušo dzīvi, jo neatminēts paliek noslēpums, kas īsti tur notika. :) Pa vidu kebabam pagūstam aizstiept drēbes līdz mazgātuvei. Pietiek smirdēt kopā, laiks sākt smaržot.

Svētdiena – brīvdiena. Atpūta un avenes.
Stāvēju, dziedāju augstajā kalnā
Lai mana balstiņa skanēja tālu
(Latviešu tautas dziesma)


Šodien beidzot tādā kā brīvdiena. Ilgi guļam, lēni ēdam un prātīgi kaļam tālākos plānus. Supermeņi un nule kā atbraukusī Līga aizdodas Materhorna virzienā. Mēs ar Ievu vai pusi dienas nodarbojamies ar dārzeņu sagādi un to sašņakarēšanu vakara lielā sautējuma vajadzībām. Mazās meitenes, un vēlāk arī Kristaps, aizdodas uz pilsētas klintīm, bet "tās, kam pāri 30", dodas kalnos ar vīna pudeli un sviestmaižu sainīšiem patīkami vieglajās mugursomiņās. Dodamies augšup uz Planpraz pusi, kur saskaņā ar Profesora teikto aug kolosālas avenes. Ceļš pats rit zem kājām, lai arī diezgan strauji augšup. Ietās neparasti viegli, aši vien esam labu gabalu virs pilsētas ar baudu lūkojoties iepretīm esoša Monblāna pierē. Skaists un arī garšīgs izgājiens, jo ogas nudien te kā biezs. Lielas, sarkanas un sulīgas. Pieēdam pilnus punčus, līdz pat riskam parēsties, un sejaskrāsu atkal nomainīt uz zaļu. :) Augšā atraujam vīna pudeli un lielā klača var sākties. Lielu vakara daļu nez kāpēc veltām 1991. gada augusta notikumu apspriešanai. Secinām, ka dzīvojam interesantā laikā. Vienīgi žēl, ka vecuma ziņā tieši tas bija īstais brīdis, lai sāktu kāpt tā pa īstam. Diemžēl ar iespējām to darīt tā bija, kā bija. Nekas, visam savs laiks. Varbūt mans Lielais Kalns mani sagaidīs jau kā sirmgalvi. :) Tikai jāpapūlas atrast īsto motivāciju. Lejupceļā salasām ogas arī mājās palicējiem. Žēl, ka nav līdzi vismaz spainis. Pat to piepildīt būtu nieks.



Mājās savāru milzīgo sautējuma katlu. Saldajā avenes. Ņamm. :) Mierīgs noslēgums rāmai dienai. Visi paēduši un Profesors laimīgs. Pārrodas Materhorna braucēji ar ziņu, ka kalns šobrīd ir nepieejams. Atkal žēl. Tāda žēlojamā diena. :)

Vakarā atkal mocos sarunā ar sevi. Par savām kāpšanas vēlmēm un vajadzībām. Gribu, negribu, varu, nevaru… Secinu, ka gribu, bet pārāk maz varu. Jātrenējas! Ieva nāk klajā ar ierosinājumu rīt pa tiešo no kolektīvi ieplānotajām Sarkanajām Smailēm (Aiguilles Rouges) doties divu dienu "pensionāru pastaigā" gar pasakainajiem Alpu ezeriem. Piekrītu daudz nedomājot, jo nākamā nedēļa tāpat veltīta individuālajiem plāniem, un kāpēc lai iesākumā tie nebūtu ezeri?



Stāsta "Par to kā rāpties, rāpties augstāk" turpinājums: 2. daļa

www.adventurerace.lv sadaļā "Galerija" skatāmas Normunda Patmalnieka bildes no šī "mācību" ceļojuma!

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv