Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Sacensības
Parīze – Dakāra… ar velosipēdu! (Āfrika)

Autori: HAWAII EXPRESS komanda
Foto: no komandas mājas lapas

2006. gada 10. septembrī 10.00 tika dots starts pirmo reizi organizētajam rallijam "Parīze – Dakāra"… ar velosipēdiem! Arī HAWAII EXPRESS komanda četru cilvēku sastāvā (Latviju tajā pārstāv velobraucējs Roberts Draugs), uzsāka šo distanci, lai censtos pievarēt vairāk kā 7000 kilometrus garu ceļu. Komandas dienasgrāmatas pirmā daļa (Eiropa) lasāma šeit.


HAWAII EXPRESS komanda Marokā

Komandas dienasgrāmatas turpinājumi (Maroka – Mauritānija)

Hawaii Express komanda ir sasniegusi Āfriku!
09.10.2006.
Šodien nācās celties nedaudz agrāk, lai baudītu normālu zviedru galdu viesnīcā. Tā kā šonakt gulējām īstā gultā, ilgi nevarēju aizmigt, pie tam vēl bija jāskatās televizors. :)

Prāmis pāri Seucas kanālam bija paredzēts 10.00, bet sakarā ar to, ka nebija vietas mūsu lielajam kravas auto, nācās gaidīt nākošo kuģi. Ceļā tikai 1 stunda, toties uz robežas ar Maroku, kas atrodas dažus kilometrus no ostas, nācās nīkt vairāk nekā stundu. No sākuma visiem vajadzēja aizpildīt veidlapas. Kad pienāca mana kārta pie pasu pārbaudes, sāka streikot muitnieka dators un tikai pēc vairākkārtējas fiziskas iespaidošanas, tas atkal kļuva darbaspējīgs. Turpinājumā ierēdnis nekādi nevarēja atrast savā datu bāzē Latviju un jau sāka interesēties, vai tas nav ASV štats. Kad paskaidroju, ka Latvija ir ES dalībvalsts, problēmu vairs nebija. Zaudēto laiku uz robežas vienā mirklī atguvām pagriežot pulksteni 2 stundas atpakaļ. Tādējādi starpība ar Latvijas laiku tagad ir jau 3 stundas.

Laiks šodien apmācies un sutīgs, pagaidām īpašu starpību ar Eiropas kontinentu nejūtu, vienīgi visur jūtama nepatīkama smaka vārda īstajā nozīmē. Arī apkārtne ir nedaudz biedējoša - pusuzceltas mājas, ugunskuri ceļu malās. Toties tik daudz Mercedes taksometru vienuviet redzēju pirmo reizi, tiesa visi vismaz 25 gadus veci. Daudz cilvēku vienkārši bezdarbībā klīst apkārt, kaut arī ir pirmdiena. Vietām redzama cilvēku drūzmēšanās, it kā kaut ko pārdod vai pērk, īsti nevar saprast. Meklējot kempingu, kurš atrodas tikai 30 km no ostas, ieklīdām puspamestā kūrortā. Visas ielas netīras, piemētātas ar atkritumiem, veikalu un kafejnīcu logus sedz pa pusei norūsējuši slēģi, apmetums un krāsa pa pusei nokritis. Cilvēku praktiski nav, vienīgi vietējie "klaiņojošie"... :) Nevar īsti saprast, vai šeit sezona vēl nav sākusies, vai varbūt jau beigusies pirms gadiem desmit. Uzklausot vietējos iedzīvotājus, iekūlāmies tādā kempingā, kur bez sprāgušiem suņiem, pussagruvušām tualetēm un pusķieģeļiem klātā izgāztuves laukumā, trūka vienīgi aizdedzināta auto. Šī ainiņa atgādināja kaut ko no datorspēles CS16. Toties viena no izejām veda tieši uz jūru...

Liktenis šodien mums bija labvēlīgs - dabūjām kempingu ar pavisam dzīviem kaķiem un kazām.



Piparmētru tēja un hašišs
10.10.2006.
Šodien bija pirmais īstais etaps pa Marokas ceļiem. Nobraucām 145 km. Ja atceraties, visu laiku mums nācās pievarēt kalnus, nobraucienus, kas šo veloralliju padarīja daudz grūtāku! Āfrikas posmos mēs cerējām piedzīvot līdzenāku reljefu, bet šodien atkal kāpums virs jūras līmeņa sasniedza 1600 metrus! Kāpēc? Cik ilgi vēl? Pēc kartes paskatījāmies, it kā vēl dažas dienas un tad tikai smiltis, smiltis, smiltis.



Starts agri – 6:30, iedzērām piparmētru tēju un devāmies ceļā! Kaut arī mums šī rīta stunda likās ļoti agra, vietējie bērni pirms skolas spēlē futbolu! Bet tas jau ir skaisti, saule spīd un visi priecājas. Smieklīgi liekas tas, ka visur ņirb no zilās krāsas. Visiem skolniekiem ir zilas formas, un viņi ir visur. Uz skolu viņi dodas ar vienu vecu skolas autobusu, bet visi kliedz un priecājas, kad braucam garām.

No sākuma viss liekas forši, bet pēc 20 km mēs ieraugam stāvo kāpumu, un atkal ir grūti... Šodien mēs bijām 5 cilvēki līderu grupā, 4 sarkanie jeb Hawaii Express komanda un Mazais Robs, kurš nesēdēja aizvējā, bet cītīgi strādāja kopā ar mums! Cepums viņam... :) Vienīgi lietuvietis tāds jocīgs izskatās, laikam vēl jāpagaida dažas dienas, kad redzēsim, kāds "lietuviešu nezvērs" viņā sēž iekšā! :) Bet visā visumā ir ļoti interesanti, var vērot apkārtni, kur cilvēki neko nedara, viņi vienkārši tup un vēro! Tup! Šobrīd divi tādi tipiņi ir mūsu priekšā - viens tup, otrs grib mums pārdot hašišu! :)

Mēs nesalūzām! :)
11.10.2006.
Vieta, kur apmetāmies bija ļoti jauka un skaista, bet tad notika kas negaidīts. Tieši blakus sabrauca ļoti daudz cilvēku un notika karnevāls. Mums bija tik grūti, jo tur uzstājās vēderdejotājas, kas eleganti izpildīja savas dejas! Margus visu laiku mūs mēģināja pavedināt un sauca: "Camooooooon, let`s go partyyyy!" :) Bet mēs nesalūzām, jo zinājām, ka rīt atkal grūts posms.

Šodienas posms karsts, + 34°C, laika kontrole 70 km. Paldies Dievam šodien pavējš, vidējais ātrums pāri 40 km/stundā! Braucām visi kopā, izņemot dažus, kas fotogrāfē dabu. Vienīgi Roberts mēģināja sakūdīt Hawaii Express komandu mukt prom, bet visi atrunājās, ka nav jēgas, jo šajā samērā īsajā distancē vairāk par 3 minūtēm nevinēsim... Tā arī finišējām.

Ēdiens, ēdiens, ēdiens un dzēriens...
12.10.2006.
No rīta mēs parasti ēdam musli un kaut ko līdzīgu "kosmosa" pienam! :) Tad parasti ir baltmaize ar šokolādes krēmu un kafija vai tēja. Distancē mēs līdzi ņemam banānus un PowerBar batoniņus, lai katru stundu būtu ar ko uzņemt enerģiju. Lietojam arī PowerBar Gel. Katru dienu līdzi vedam 0.75 litru pudeles, no kurām vienā ir enerģijas dzēriens, otrā tīrs ūdens. Tagad, kad esam Āfrikā, laikam būs jāņem vēl divas pudeles ar ūdeni, lai pietiktu šķidruma karstajā laikā. Distances vidusdaļā parasti mūs sagaida pavadošais auto, kur mēs varam papildināt savus krājumus, kaut ko uzēst, parasti mums tas aizņem 3 minūtes. Pēc distances dzeram PowerBar atjaunošanās proteīnu, lai pietiktu spēks visai garajai distancei. Kad esam finišējuši, apmēram pēc 50 minūtēm mums pasniedz kaut ko līdzīgu gaiļa zupai! :) Un vēl baltmaizi, baltmaizi, baltmaizi, baltmaizi, baltmaizi, baltmaizi, baltmaizi, baltmaizi, baltmaizi... šokolādes krēmu un džemu, no kā jau šķebina, kafiju un atkal baltmaizi, baltmaizi, baltmaizi, baltmaizi, baltmaizi... Vakarā mēs varam paēst sātīgi - rīsus, kartupeļus, salātus, gaļu. Saldajā vienmēr ir kaut kas garšīgs, kāds jogurts, pudiņs! Bet tik daudz baltmaizes: baltmaize, baltmaize, baltmaize, baltmaize… kāpēc nav rupjmaize, mums tā viņu vajag?! :) Protams, arī daudz vitamīnu!

Ā, par distanci: šodien viegla - tikai 81 km... :)


Margusa kāja tagad izskatās kā Igaunijas karte, gandrīz... :)

Brīvdiena Fesā!
13.10.2006.
Kad ieradāmies Fesā, gājām apciemot pilsētu un, vienā no svarīgākajām pieturvietām, sen gaidītā pirts/masāžas salons - HAMAM. Nebija viegli atrast, bet beigās tomēr izdevās. Hamam - kaut kas līdzīgs turku pirtij, tikai viss notiek uz grīdas. Šeit nav tradicionālo lāvu, bet grīda ir silta, pat karsta. Un tad sākas - tēvainis (pirtnieks) ņem aiz rokām, aiz kājām, staipa, lauž, velk, grūž. No sākuma bija nedaudz bailīgi, bet visi bija apmierināti. Piedevām vēl pamatīgi noberza ar speciālu cimdu un nomazgāja. Žēl vienīgi, ka lietuvietis Sauliuss ieraudzījis vietējās pirts kolorītu, paņēma naudu atpakaļ un palika sargāt mantas. Paspējām laicīgi pazust no pirts, jo pirtnieki nekādi nespēja sadalīt dzeramnaudu un gandrīz sakāvās...

Neliels šoks mūs gaidīja uz ielas - nevienas automašīnas miljons iedzīvotāju pilsētā, pat visur esošos taksometrus nekur nemanīja. Pēc Ramadana tradīcijas visi ieturēja maltīti un dzīve atsākās pēc stundas.

Brīvdienu Fesā veltījām vecpilsētas apskatei, kas pilnībā ir nodota tirgotāju ziņā. Atšķirībā no iepriekšējās dienās redzētās nekārtības un netīrības, šeit tomēr mazās ieliņas izskatījās nesen mazgātas.


Velosipēdu veikals kādā no Fesas ielām

Tirgotāji ir gana ieinteresēti savu preču pārdošanā, runā vismaz divās valodās, neskaitot dzimto, kaulējas neatlaidīgi. Kāda vietējā biznesmeņa aģents (aptuveni 12 gadus vecs) stundu sekoja mums pa pēdām un piedāvāja ļoti plašu preču sortimentu, tajā skaitā arī Hamam, ar sekojošu dzigi-dzigi (vietējais leksikons)...

180 km
14.10.2006.
Šis posms pēc Fesā pavadītās brīvdienas bija garākais līdz šim veiktais un man ar Priitu noteikti arī smagākais. Rēķinājos ar 7 stundām, jo reljefs ļoti kalnains. Tomēr sanāca tā, ka 20 km pēc starta pirmajā kalnā kopā ar Priitu atrāvāmies no pārējiem. Marguss palika kopā ar Mazo, kurš nespēja sekot. Galvenokārt baidījāmies aizbraukt pa neīsto ceļu, jo jau pēc veiktajiem 10 km kāpuma sekotājus nevarēja redzēt. Turpinājām braukt savā uzstādītajā tempā, tādējādi palielinot atrāvienu. Pirms sasniedzām "pit stopu", paspējām pieveikt vēl vienu 10-12 km garu kāpumu un pirmo reizi dabā redzējām mērkaķus. Tas gan īpaši nepalīdzēja, jo, sasniedzot plato 2000 m augstumā, sāka pūst vējš. Pēc organizatoru info, trases otrajai daļai vajadzēja būt tikai uz leju, tomēr reāli nobrauciens sākās tikai 20 km pirms finiša. Vējš pieņēmās spēkā - Priits laiku pa laikam izteicās, ka grib mājās. Pēdējā kāpumā, pūšot stipram vējam, ātrums brīžiem nokritās līdz 9 km/stundā un man pirmo reizi gribējās paieties kājām.

Nobrauciens nāca kā atvieglojums un arī problēmu ar ceļa atrašanu nebija. Vējš iegriezās tieši no muguras, klajumā saceļot nelielu smilšu vētru, un, braucot pa ieleju, ātrums nedaudz pārsniedza 70 km/stundā, tādējādi nācās apdzīt vienu kravas auto.

Rezultāta Mazajam Robam vinnējām 23 minūtes, kaut gan bijām cerējuši vairāk. Neskatoties uz to, gandarījums par divatā nobrauktajiem 160 km pārspēja nogurumu un zaudētās 5600 kcal...

Pavisam mierīgi…
15.10.2006.
Pēc smagā vakardienas posma prāts uz varoņdarbiem nenesās. Šodien nedaudz vairāk laika veltījām apkārtējiem skatiem un lielu daļu distances veicām 10 cilvēku grupā. Sauliuss, izmantojot mūsu aizkavēšanos, startā bija nedaudz atrāvies, tomēr, pieveicot kalnu, viņu noķērām. Šodien skaisti dabas skati, kā teica Margus, beidzot sākas īstā Maroka. Pēdējos 10 km ceļš vijas caur kanjonu. Šie varenie kalni no abām pusēm asociējas ar lielu amfiteātri.

6 km pirms finiša, uz līdzenas vietas, Margusam izjuka pedālis. Kā izrādījās vēlāk, tās bija Spānijā piedzīvotā kritiena sekas, kuras nebijām laicīgi pamanījuši, tomēr labi, ka tas nenotika iepriekšējā dienā.



Lietuva, Lietuva, Lietuva...
16.10.2006.
Tikai 99 km. Igauņi neuzskata, ka tik īsā posmā ir vērts censties kaut ko vinnēt. Arī vēja praktiski nav. Distances sākuma daļā viens neliels (5 km) kāpums. Ātrums neliels un lietuvietis nolemj izmēģināt spēkus solo. Sarunājām, ka nedaudz vēlāk mēģināšu viņam pievienoties, tomēr izdevība neradās, jo visu laiku bija tikai klajums, vējš pūta no muguras. Gods kam gods, Sauliuss izturēja visu distanci un finišēja pirmais.

Rītdien paredzēts 20 km garš pāru brauciens! Nevar saprast, kam tas ir vajadzīgs?

Pāru brauciens
17.10.2006.
Baigi gribas mājās, skaitu dienas... Šodien īsais posms - tikai 85 km. Atkal jaunumi, lai interesantāk dzīvot - pāru brauciens. Margus brauc kopa ar Priitu, es - ar Sauliusu. Reljefs pilnīgi līdzens, bet atšķirībā no vakardienas, vējš pūš tieši sejā. Tas ir zināms pluss priekš HE komandas, jo ja būtu pavējš, mūsu MTB velosipēdiem vienkārši nepietiktu pārnesumu.

Igauņi startē pirmie, pēc tam, ar divu minūšu intervālu, mēs ar lietuvieti. Uzreiz kļūst skaidrs, ka lielu ātrumu nebūs, pie tam Sauliuss pēc vakardienas solo finiša nedaudz saguris. Ceļa malās ganās kamieļi, kurus gan nav laika aplūkot. Uz skolu ejošie bērni jautri sauc un uzmundrina, bet meitenes kautrīgi novēršas. Finišs pienāk nedaudz ātrāk nekā cerēts, tomēr nogurums ir pamatīgs. Rezultātā igauņiem zaudējām 1 minūti, bet Mazo Robu apsteidzām par 2 minūtēm.

Rītdien atkal paredzēts līdzenuma posms. Ja vējš būs tāds pats kā šodien, noteikti mēģināsim atrauties, tādējādi laupot spēkus konkurentiem un mēģinot pēc iespējas vairāk vinnēt, kamēr vēl nav sākušies tuksneša posmi.

Beidzot esam vadībā
18.10.2006.
Šodien pūta stiprs vējš. Kā jau paredzēts, kalniņu nebija, tomēr laika ziņās solīja lietu. Ātrums tikai nedaudz pārsniedza 20 km/stundā. Kad bijām nobraukuši 20 km un labi iesildījušies, kāpinājām tempu un atrāvāmies no Mazā Roba. Tā kā lietuvietis Sauliuss pēc pēdējiem posmiem nejūtas īsti labi, atstājām viņu pieskatīt holandieti. Jau pirmajos atrāviena kilometros bija skaidrs, ka Robs nespēs mūs noķert, tomēr, pēc Sauliusa vārdiem, viņš vēl cīnījās 30 kilometrus. Pēc nobrauktajiem 65 kilometriem, sasniedzām launaga vietu, kas bija ierīkota kādas pilsētiņas nomalē.

Šajā pilsētiņā valdīja ļoti dzīva satiksme, pie tam lielākā daļa cilvēku un velosipēdistu šķērsoja brauktuvi neskatoties ne pa labi, ne pa kreisi, motorolleri brauca pa ceļa vidu, mainīja virzienu bez jebkādiem gaismas vai roku signāliem. Protams, Marokā tas ir pilnīgi normāli, un visi pie tā ir pieraduši, tomēr mums šādi manevri ir ļoti bīstami un dažbrīd tikai laba reakcija glābj no sadursmes.

Kanādietim Lenam gan šodien tik ļoti nepaveicās, jo, braucot cauri pilsētai, no kalna lielā ātrumā, kāds cilvēks bija nostājies ceļa vidū. Ar svilpienu Lens mēģināja brīdināt šo vīru par savu straujo tuvošanos, tomēr tas nevis gāja nost no ceļa, bet gan tieši riteņbraucēja virzienā. Sekoja sadursme, kuras rezultātā gājējam tika pārsista uzacs un izsists viens no trijiem zobiem. Kanādietim kaut kādā veidā izdevās noturēt līdzsvaru un nenokrist, kaut gan sadursmes brīdī viņš dabūja triecienu pa plecu un ķiveri. Avārijas vietā sapulcējās cilvēku pūlis un vēroja notiekošā sekas. Kā vēlāk stāstīja Lens, viņš jūtas vainīgs, ka braucis tik ātri un bija ļoti apmierināts, ka iedodot cietušajam 600 Dh (60 Euro), abi šķīrušies kā draugi.

Pēc launaga, kurā vienīgi papildinājām PowerBar dzēriena krājumus, braukt kļuva nedaudz vieglāk. Ceļš vijās nedaudz no kalna un braucot cauri ciematiem, apkārt esošās mājas nedaudz slāpēja vēja spēku.

Arī mūsu trijotnei gadījās daži nepatīkami mirkļi. Kādā līkumā, kurā pārredzamību aizsedza dzīvojamā māja, pretimbraucošā kravas automašīna nogrieza stūri un iebrauca mūsu pusē. Priits instinktīvi grieza uz malu. Lai neuzkārtos uz Margusa aizmugurējā riteņa, dabūju pabraukt pa akmeņaino ceļa nomali, gandrīz aizķerot mājas stūri. Nedaudz vēlāk kāds taksometrs taisnā ceļa posmā lielā ātrumā vienkārši brauca pa ceļa pretējo pusi. Labi, ka tagad ir Ramadana laiks un alkoholu legāli nevar iegādāties! Negribas nemaz domāt, kā šie ļautiņi brauks, kad Ramadans būs beidzies.

Turpmākā distance veda pa klajumu ar lēzeniem un īsiem pauguriņiem, vienīgi beigu posmā pārvarējām vienu stāvāku, garāku kāpumu. Šoreiz par 5 kilometriem mazāk nekā kartē uzrādīts - 141 km vietā 136. Finišu sasniedzām gandrīz pusotru stundu pirms tuvākajiem sekotājiem, pie tam lietuvietis bija pamanījies no viņiem aizmukt pēdējā kalnā, žēl, ka nesanāca saglabāt šo pārsvaru līdz beigām.

Rīt un parīt atkal kalni. Brīvdiena pēc dažām dienām Marakešā.

Pēdējais finišs kalnos...
22.10.2006.
Vakar pēc vakariņām bija sapulce, kura bija nedaudz garāka, nekā parasti, jo visi ir ļoti noguruši, fiziski un morāli ļoti vāji! Visi atzinās, ka ir tik grūti, ka īsti nezin, ko iesākt...

Šodien Hawaii Express komandai ļoti grūti, jo pirmā diena, kad velorallijs tiek aizvadīts bez Roberta Drauga. Kā nekā, spēcīgākais un pirmās vietas ieguvējs ir devies atpakaļ uz Latviju. :) Un devies kā uzvarētājs, palīdzot Hawaii Express komandai izcīnīt pirmo vietu un nodrošinot vairāk par 2 stundu atrāvienu no tuvākā konkurenta.

Šodien distances garums 151 kilometrs, no kuriem 40 kilometri jāveic augšup, kas tiešām atkal bija liels pārbaudījums. Pirmos 15 - 20 kilometrus braucām kopā, pēc tam palikām mēs, Hawaii Express komanda, un vēl 4 braucēji. Pirmajos kāpuma kilometros visi atpalika, izņemot dāni, kuram, pēc mūsu domām, bija atvērusies otrā elpa... :) Kad sākās sānu vējš, lietuvietis neizturēja un arī atpalika! Pēdējie kilometri bija ļoti smagi, dzeramais bija beidzies, nogurums un karstums pārņēmis visu! Reklāma, kas rotāja kādu māju, ilgi paliks atmiņā: Coca Cola! :) Finišu sasniedzām trijatā: Priits un Maks no Hawaii Express un dānis! Bet prieks ir milzīgs, jo kalni vairāk nebūs! Tagad tikai smiltis, smiltis, smiltis…

Maks atkal krīt!
23.10.2006.
Kādam no Hawaii Express komandas, šonakt bija pats pats pats saldākais miegs, un tas nebija neviens cits kā Priits, jo vakar atbalstīt (diez kā?) viņu atbrauca… viņa sieva! ;)

Pirmie 40 distances kilometri ātri un gari nobraucieni. Vidējais ātrums pārsniedza 40 km/stundā. Nedaudz atkal nomaldījāmies, bet viss kārtībā, paspējām nepareizi nobraukt tikai 8 kilometrus, ātri atradām pareizo ceļu un noķērām pārējos. Pēc kāda laiciņa Margusam (Maksam) aizmugurējā riepa izlaida gaisu! Nācās stāties un mainīt! Kad atkal bijām atguvuši tempu, pēkšņi Maks krita, un diezgan pamatīgi! Kritienā diezgan spēcīgi sadragājot celi, plecu un elkoni! Protams, arī ritenis cieta, tika salauzts kreisais pedālis! Par laimi, tas nebija labais, jo to jau Maks kādu laiku atpakaļ salauza, vairāk mums nav... Nolīmējām viņu ar plāksteriem, nomainījām pedāli un devāmies tālāk, bet ar to problēmas nebeidzās. Viņa aizmugurējā riepa visu laiku laida nost gaisu un nācās ik pēc 10 minūtēm stāties un pumpēt, gala rezultātā mēs, Hawaii Express komanda, atbraucām 10 minūtes pēc pārējiem... :(

Visā visumā šodien tāda jocīga diena. Bet dānis, kurš vakar finišēja ar vadošajiem Hawaii Express braucējiem, šodien drebēja un atbrauca stipri pēc mums... Par to prieciņš!

Karsti
24.10.2006.
Tagad mēs sākam saprast, ko nozīmē karstums! Ēnā nav mazāk par 32 grādiem, bet braucot ar riteni ēnas nav, tātad gaisa temperatūra ir daudz lielāka. Priits visu laiku kaut ko skatās gaisā, laikam cer ieraudzīt kādu mākonīti! :) Kā viņš saka: "Es atdotu visu par kārtīgu negaisu!" Bet no otras puses, mēs saprotam, ka nevaram vēl čīkstēt, jo drīz ēnā gaisa temperatūra varētu sasniegt +40°C.


Margusa asinis pēc kritiena

Šajā, pirmo reiz pasaules vēsturē rīkotajā šāda veida velorallijā, ir daudz nepilnību, tāpēc mums, Hawaii Express komandai, bieži nākas organizatorus pamācīt, ieteikt, kā būtu rīkoties pareizāk un kā nevajadzētu darīt! Piemēram, šorīt organizatori paziņoja, ka būs tikai nobraucieni un taisnie posmi, bet kā izrādās, atkal kāpumi, cik var, cik ilgi vēl būs tie kalni... :( Gala rezultātā mēs pacēlāmies 1900 metrus virs jūras līmeņa, nobraucām 115 km, kurus pieveicām 4 stundās.

Priits ir pazaudējis sava pulsometra siksniņu, bet kā viņš pats saka, varbūt tā ir labāk, ka viņš braucot šajos nebeidzamos kalnos, neredz savu pulsu, var koncentrēties vienīgi kalnam...


Priits no Āfrikas sūta ziņas savējiem

Atkal ir uznācis tāds nogurums, neko nevar saprast
25.10.2006.
Vismaz labi tas, ka esam vadošajā pozīcijā, tūlīt sāksies smiltis, un arī riteņi mums ir vislabāk piemēroti smiltīm. Negribas jau tagad izdarīt secinājumus, bet ja jau asfaltu posmos esam spējuši izcīnīt pirmo vietu, protams, pateicoties nevienam citam, kā Robertam, tad mums gribas ticēt, ka mēs būsim pirmie, kas izcīnīs uzvaru velorallijā Parīze - Dakāra.

Šobrīd visvairāk ir apnikusi tā kravāšanās. Katru vakaru jāceļ telts, aaaaaaa, pat grūti to visu atkal stāstīt, jāklāj guļas vieta, no rīta agri jau jāceļas, un atkal viss no sākuma, jāklāj, kārtīgi jāsaloka, lai viss aizņemtu pēc iespējas mazāk vietas, jāēd atkal tas pats ēdiens, aaaaaaaa! Gribas mājās, gultā, gulēt, ilgi, ilgi, ļooooti ilgi!!!

Šobrīd esam nobraukuši 4700 kilometrus! Cik diez' vēl? :) Margusam diezgan liela problēma ar roku pēc kritiena, visu laiku sāp... :( Cerams, ka pāries!



Vētra!
26.10.2006.
Visu laiku mums likās, ka Āfrikā nelīst, ka varētu atdot visu, lai sagaidītu kādu lietus pilīti! Bet... Bet četros no rīta mēs piedzīvojām tādu vētru, tādu vētru, ka nevarēja saprast, kur ir zeme, kur debesis. Tā gāza, tā pūta, ka bez kārtīgas laivas no telts projām nevarēja tikt. :) Pēc stundas vētra pierimās un mēs devāmies uz viesnīcu, jo gribējās arī nedaudz pagulēt. Bet tad okeāns neļāva mums gulēt. Tāda skaņa: "Bum! Bum!" aaaaaaaa

Kad no rīta braucām tālāk, sapratām, ka esam piedzīvojuši tikai pavisam nelielu daļu vētras, visas ceļa malas izskalotas, tāds bardaks... Uzzinājām, ka šajā rajonā viņa ir plosījusies 3 dienas, tā ka varam uzelpot, jo mums ir ļoto ļoti paveicies!

Vīri, Vīri...
27.10.2006.
Šodien, kad ēdām brokastis, mūs sagaidīja brīnums - papildus dabūjām vārītas olas un dārzeņus. Tā pieēdāmies, ka nevarējām pakustēties. Tik patīkami, ka brīvdiena, varējām doties gulēt... Ir tāds, tāds, tāds nogurums... Bet kāpēc? :)

Bet vakar mēs redzējām īstos večus... Žēl, ka viņi gulēja savā teltī un mums nesanāca parunāt, jo bija jādodas tālāk. Bija arī Harley, kuri, laikam grib nokļūt Dakārā!



Bezceļš
28.10.2006.
Paldies Dievam, esam jau vairāk Dienvidos. Īsti nesaprotam, kāda nozīme šim reģionam, te dzīvo kādi 300 000 cilvēki, kuri, mūsuprāt, īsti neko nedara... Skaista vietiņa - Sidi Infi - ap 15 000 iedzīvotāju un milzīga pludmale.

Šodien pirmā stunda ļoti grūta, laikam tādēļ, ka vakar bija brīvdiena. Šodien atkal kāpums, ap 6 km, kā Jūs domājat, kurš mēģināja mukt projām? Jā, neviens cits, kā Klauns, viņš ir atgriezies, žēl tikai, ka "gaismas gadus" atpalicis no mums. Pēc tam bija taisni gabali, kur noķērām Klaunu un slavējām, cik "spēcīgs" viņš ir... :)

171 km, pēdējie septiņi - bezceļš, beidzot sākam izmantot savus MTB velosipēdus.

Jēēēēēē, 5000 km jau nobraukti!
29.10.2006.
Šodien veselas divas reizes mūs apturēja policija, bet organizatori parādīja visu pases un pārējos nepieciešamos dokumentus, un viss bija kārtībā! Vienīgais, pēc šī velorallija noteikumiem, šis laiks, ko runājām ar policistiem, skaitījās klāt mūsu distances laikam... :)

Šodien mūsu apmešanās vietā bija mācības, kā pareizi novietot visas mantas, lai no rīta mūs nepārsteigtu kāda čūska, skorpions vai zirneklis.

Ļoti žēl lietuvieša, kurš neturas kopā ar Hawaii Express komandu. No sākuma atbrauca ar tādu pārliecību, ka uzvarēs Āfrikas posmā, bet samocījās kalnos un tagad viss... Nav vairs motivācijas. Tiešām žēl, ka viņš nevar izbaudīt šo braucienu!

0,7 litri ūdens
30.10.2006.
Kā Priits stāstīja, šonakt pamodies trijos naktī, bet tas jau neesot nekāds brīnums, ja gulēt ejam astoņos vakarā un modinātājs uzlikts uz 5:30. Un tās brokastis, tas musli un nebeidzamā baltmaize... Āāaaa! Mājās kādu laiku pat redzēt šo ēdienu neviens negribēs...

15 minūtes pirms starta kanādietis Lenni paziņoja, ka viņš beidz šo veloralliju un dodas mājās. Viņam pietiekot... Priits ar Margusu darīja visu, kas bija viņu spēkos, stāstīja, cik skaista ir Kanāda, ka tur esot labākie hokejisti u.t.t. Un notika brīnums, pēc 10 minūtēm viņš bija pārģērbies un gatavs startam.

Šodien 33 grādi un pats trakākais ir tas, ka dienā vienam cilvēkam paredzēti tikai 0,7 litri auksta ūdens. Labi, ja?

Šodien nobraucām 141 km, paldies Dievam, pietika dzeramais. Šodien atkal bija mācības par čūskām! Nedrīkst kliegt un ir jārībina pret zemi kājas, jo čūskas no nesaprotamām vibrācijām mūk prom.

Tāds nogurums...
31.10.2006.
Priits: "Es esmu tā noguris, ka nav spēka pat par to padomāt, vienkārši nav spēka... Šobrīd ir pagājušas četras stundas pēc finiša, bet mēs sēžam un neko nevaram izdarīt, pat pārģērbties... Nav spēka..."


Margus un Priits. Un nogurums...

Viens no šī neiedomājamā noguruma iemesliem ir tas, ka mūsu pavadošā smagā automašīna, kura parasti mūs sagaida finišā, šodien tā nedaudz aizkavējās, par trīs stundām... Labi, saprotam, nav ko dzert, nav ko ēst, grūti, bet tādas situācijas ir bijušas, bet kad ir neprātīgs karstums un nav ne mazākās iespējas paslēpties no saules, tas tiešām ir jocīgi! Tik jocīgi... Tāds karstums, tāds nogurums, un Tev nav ne jausmas, kad tas viss beigsies...

Runājot par šodienas distanci - mierīgi, kaut kādi jaunie varoņi mēģināja mukt prom, bet mums vienalga, mēs vaktējam tikai Mazo Robu, jo pārējie ir ļoti ļoti atpalikuši.

Sacīkstes
01.11.2006.
Šonakt bija diezgan aizraujoša nakts, bija liela vētra... Angļa telts sabruka un viņam nācās kādas 30 minūtes cīnīties, lai to atkal uzceltu, kā rezultātā viņa mute, acis un deguns, vienvārdsakot, viss bija smiltīs.

No rīta lija lietus, nu kā jau tuksnesī pienākas! :) Hawaii Express komandas braucējam no Lietuvas problēmas ar celi, kaut kas nav kārtībā. Līderu grupā šodien Priits un Margus no Hawaii Express komandas, Mazais Robs, Klauns un kanādietis Lens, kurš tikko vēl gribēja beigt šo veloralliju. Braucām kopā, tad sākās bezceļš, smiltis, smiltis un mēs palikām trijatā: Priits, Margus un Mazais Robs. Turpinājām ceļu mierīgi, distances vidū apstājāmies, lai padzertos, bet tad notika negaidītais, Mazais Robs nevis apstājās kā mēs, bet no visa spēka muka prom... Margus vēl noteica, ka varbūt grib uz tualeti, tāpēc ātrāk pabrauks uz priekšu, lai mums nebūtu jāgaida, bet tā īsti nelikās! Sapratām, ka viņš ne vien mēģina mūs "piečakarēt", bet to arī ir izdarījis! Tad mēs sākām strādāt, smagi strādāt, kas ilga stundu, lai viņu noķertu, un kad to bijām izdarījuši, jautājām Mazam Robam, kāpēc viņš muka, uz ko viņš atbildēja, ka gribējis pavizināties viens... Nu ja, mēs jau noticējām... :)

7 km pirms finiša, Mazajam Robam pārsprāga riepa, kas deva iespēju mums aizbraukt projām, bet mēs tā nedarījām, mēs "nepiečakarējām", mēs palīdzējām!
P.S. Jau trešā diena, kopš neesam mazgājušies…


Pirmā ceļa zīme ar norādi - DAKARA

Zirneklis
02.11.2006.
Šodiena sākās ļoti skaļi un biedējoši. Kāds ārprātīgi bļāva, spiedza vai kliedza, īsti saprast nevarēja, bet katrā ziņā kāds bija panikā! Izrādījās, ka pie vainas bija zirneklis, kurš bija ielīdis paciemoties pie angļu puiša teltī un bija pamatīgi viņu pārbiedējis.


Ir nedaudz biedējošs, ne? :)

Šodienas distance bija ļoti smaga. Varbūt atceraties, ka mūsu vidū ir tāds Lielais Robs, kurš kādu laiku jau nebrauc kopā ar mums, jo bija pārmocījis sevi, bet tagad viņš ir nolēmis atgriezties. Viņš ar Mazo Robu šodien bija nolēmuši darīt visu, lai aizmuktu, lai atkal būtu vadībā. Tiešām bija ļoti smagi, kopā mēs nobraucām 174 km, kurus pieveicām pa 4 stundām un 20 minūtēm, kas parāda, ka vidējais ātrums bija lielāks par 40 km/stundā - ĀFRIKĀ!!! Ārprāts! Tagad ir tāds nogurums, kājas pulsē un pulsē... ai...

41 grāds pēc Celsija - ēnā!!!
05.11.2006.
Šodien Priitam bija ļoti grūta dienas pirmā daļa, varbūt tādēļ, ka vakar tika ēstas visas tās tabletes pret slimībām un infekcijām, bet kas to lai zina... Pirms starta Priita vēderā bija karš, tiešām, KARŠ!

Pirmās divas stundas distancē mocīja ļoti spēcīgi vēdera krampji. Nācās izlikties, ka viss ir kārtībā, jo savādāk vienkārši šie "svaigie spēkavīri" mēģinātu aizmukt un droši vien, viņiem tas arī izdotos. Priitam visu laiku lija auksti sviedri, bija tik smagi, tiešām, likās, ka jākāpj nost no riteņa, bet nē, to nedrīkst... Pēc trīs stundām palika nedaudz labāk un tika sasniegt finišs. Tiešām milzīgs paldies Margusam, kurš palīdzēja tikt līdz galam. Uzreiz gājām pie ārsta, kurš darīja visu, kas bija viņa spēkos un kas arī nebija. Tējas un vēl visādi brīnumi...

Šodien jauns karstuma rekords, +41°C ēnā, 153 kilometri, labi, ka debesīs bija daži mākoņi, bet vienalga bija ļoti, ļoti grūti...

Karsts, karsts, karsts...
06.11.2006.
Šodien, kā par brīnumu :), atkal bija ļoti grūti, jo bija vēl karstāks... Saule, smiltis un karstums sākās jau no paša rīta. Tu brauc, brauc, brauc, saule, saule, saule, smiltis, smiltis, smiltis, vienā vārdā - TUKSNESIS! Šodien ēnā gaisa temperatūra sasniedza +43 grādus pēc Celsija. Tas bija tik labi... :)

Šodienas etaps 164 kilometri, pēdējos 15 kilometrus īsts bezceļš. Distanci pieveicām 5 stundās un 20 minūtēs. Kad sākās bezceļš, viens pēc otra visi pazuda. Mūsu Classic velosipēdi sāk sevi pierādīt. Sākām kāpināt tempu, kā rezultātā šo 15 kilometru laikā vinnējām 37 minūtes. Pēc finiša dzērām, dzērām, dzērām, izstaipījāmies, un atkal, dzērām, dzērām un dzērām! Rīt uz Mauritāniju!

Ātrums: 2 km / stundā
07.11.2006.
Sasniedzam piekto valsti - Mauritāniju. Šodien laiks netika ņemts, un visi kopā devāmies uz robežu, kas atradās 50 kilometru attālumā. Marokas puiši arī grib būt Lieli vīri un lika mums rakstīt milzīgu kaudzi ar dokumentiem, kad tas viss tika izdarīts, viņi vēl mums atņēma dažas pudeles ar ūdeni... Tad gan varēja doties tālāk.



Starp Marokas un Mauritānijas robežu ir 6 kilometri, kuros segums bija šausmīgas smiltis un milzīgi akmeņi. Mums ar riteņiem gāja diezgan raiti, bet mūsu pavadošajai smagajai automašīnai gāja smagi un lēni, kā rezultātā šie 6 kilometri mums aizņēma nieka 3 stundas... :) Vidējais ātrums sanāk 2 kilometri stundā! :) Kad ieraudzījām Mauritānijas robežu, gandrīz apkritām - 2 koka būdas 2 metru platumā!



Kad bijām veiksmīgi tikuši Mauritānijā, visi kopā mierīgi devāmies uz apmešanās vietu 40 kilometru attālumā. Pa ceļam bija redzamas metāla mājas, uz kurām bija rakstīts - restorāns, viesnīca vai kempings. Ak, Dievs... :)

Par vēju! Latvijā parasti vējš ir vēss un skarbs, bet šeit, tik karsts, tik karsts, ka nevar saprast, kā vispār tā var būt...

Kad nebijām tikuši vēl līdz Marokai, Hawaii Express komandas plānos bija aizbraukt līdz galam, bet tagad mums ir tikai viens mērķis - UZVARĒT, par ko jāpateicas Robertam Draugam, kurš smagi strādāja, lai izvirzītu komandu vadībā un dotu pareizo motivāciju.

Smilšu vētra
08.11.2006.
Šodienas labās ziņas ir tādas, ka viss šodienas etaps - 149 kilometri, bija pilnīgi gluds asfalts! Kādas ir sliktās ziņas? Tādas, ka viss šis gludais asfalts bija vienās smiltīs, jo bija smilšu vētra. Visa seja, mati, rokas, kājas, viss bija smiltīs, vējš ar spēku pūta smiltis virsū tā, ka sāp. Brīžiem nevarēja saprast, kur ir zeme, kur debesis! Temperatūra ap +40°C. Kā Jums liekas, kā bija? Baigi traki! Mūsuprāt, viens no smagākajiem posmiem līdz šim! Brīžiem Margusam jau rādījās vīzijas, ka priekšā ir mūsu pavadošā mašīna, ka priekšā ir finišs, bet īstenībā tik daudz vēl "priekšā"! Protams, ļoti bieža vīzija bija ūdens! Tas mums rādījās visu laiku! :)

P.S. Redzējām garāko vilcienu - 2,5 km garš - un braukt tajā var par brīvu!

Nogurums!
09.11.2006.
Tā gribam mājās! Tā gribam mājās! Tas ir ārprāts, kā mēs gribam mājās! Margus ir tā noguris, ka pēc etapa vairs nestaipās, nedara neko, dodas pa taisno gulēt! Mūsu organismi ir pilnīgi atbrīvoti no enerģijas, var ēst ko gribi... Vēl nedaudz vairāk par nedēļu, un tad viss! Mēs to būsim izdarījuši, bet līdz tam vēl jānodzīvo!

Daudziem nopietni ādas apdegumi, nepalīdz nekādi krēmi, nekas - saule ir nežēlīga, vēja nav...

Šodienas posms 132 kilometri. Sākām 7.00 no rīta, nedaudz agrāk, nekā parasti. Paldies Dievam, jo ar katru minūti paliek karstāks. Vēja vairāk nav... jocīgi! Pa nakti arī ļoti grūti, jo gaisa temperatūra nenokrīt zem +26 grādiem...

Vēl 120 kilometri līdz atpūtas dienai - Nouakchott`i - Mauritānijas galvaspilsētai, kurā 200 dienas gadā ir smilšu vētras un visi auto ir vienādā krāsā - smilšu krāsā! :)

Galvaspilsēta
10.11.2006.
Tikko ieradāmies galvaspilsētā. Vēl 10 kilometrus pirms šīs pilsētas nebija nekādas nojausmas, ka varētu būt Mauritānijas galvaspilsēta, jo uz ceļa reizi 30 minūtēs parādījās labi ja viena mašīna. Palikām Motelī - vismaz tā viņš izskatījās!

Vakar bija briesmīgi, jo pēc etapa nez no kurienes parādījās baltie moskīti, kuri uzbruka un koda, un 40 grādu karstumā tas ir šausmīgi, kad Tev nav kur paslēpties, jo teltī nav ko elpot...

Šodienas etaps bija labais, visu laiku kāds mēģināja mukt, vismaz tas neļāva aizmigt uz riteņa, jo nogurums ir neaprakstāms... Mūsu komandas biedrs Sauliuss no Lietuvas šodien mūs pārsteidza. It kā viņam šodien vajadzēja finišēt pēdējam, jo tā bija teicis ārsts - viņam esot klepus un nedrīkst aplipināt citus. Bet kad Priits un Margus finišēja, nez no kurienes uzradās lietuvietis un vēl mēģināja uzvarēt šajā etapā.



Pēc etapa devāmies uz vietējo veļas mazgātavu, kur par 3000 vietējām naudiņām varēja izmazgāt drēbes.

Karš!
11.11.2006.
Šodien beidzot atpūtas diena, gulējām uz moteļa jumta, un mums pat prātā neienāca, ka tūlīt tiks piedzīvots karš! Nez no kurienes uzradās milzīgi, tiešām milzīgi moskīti, kuri gribēja mūs pārsteigt. Mēs burtiski 5 sekunžu laikā bijām pieveikuši kādus 15 gabalus. Bija tik daudz asiņu, tik daudz. Neviens aktieris filmā tik īsā laikā nav piebeidzis tik daudz uzbrucēju... :) Mēs atstājām beigtos moskītus turpat blakus, kur gulējām, lai pārējie saprot, ka joki nebūs!



Tagad mēs tiešām esam Āfrikā. Maroka vēl bija ļoti tīra un kārtīga… Vietējās sievietes gan te ir lepnas, bet skaistas, gara auguma un slaidas, ar maziem deguniem, brūniem matiem un skaistām krūtīm.

Sasprindzinājums
12.11.2006.
Īstenībā, vakardienas brīvdiena bija smaga! Tā tiek tā gaidīta, bet kad pienāk, gribas ņemt ričuku un doties tālāk, lai ātrāk viss šis beidzas! Vienīgais labums tas, ka var gulēt cik ilgi gribi!

Šodienas etaps 141 kilometrs, vairāk nav tik karsts, kādi +36 grādi, tas ir viegli, ja iepriekšējo nedēļu temperatūra svārstījās no +40 līdz +46 grādiem. It kā šodien bija plānoti 130 kilometri, bet kaut kādas kļūdas rezultātā bija 141 kilometrs, bet kad esi tā pārguris, šie nieka 11 kilometri ir ļoti nepatīkams pārsteigums.

Kāds puisis, kas pēc veiktajiem 1000 kilometriem devās mājās, tagad ir atgriezies, un pēdējos 6 etapus viņš brauc kopā ar sievu ar TANDĒMU. :)

Dienasgrāmatas turpinājums lasāms šeit!

[ VELOBRAUCIENA FOTO GALERIJA]

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv