Riga CHALLENGE
Nolikums
Ekipējums
Komandas
Starta vieta
Prasmju pārbaude
Rezultāti
Galerija
Reportāža Nr.1

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Sacīkstes > Rīgas IZAICINĀJUMS! 18.-20.08.2006.
Reportāža Nr.1

Piedzīvojuma stenogramma

Autors: Dainis Caune, žurnāls SPORTS
Foto: Gatis Kalniņš un Eascon komanda
2006. gada augusts, Rīga

45 stundās un 57 minūtēs pievarot aptuveni 325 km garu maršrutu, kurā bija jāveic daudzi speciālie uzdevumi, par Latvijā lielāko piedzīvojumu sacīkšu Rīga Challenge absolūtajiem uzvarētājiem kļuva Dace Linde, Gatis Kalniņš, Guntars Mankus un Raivis Spēlmanis no Eastcon komandas. Šajā laikā, miegam atvēlot ne vairāk par pusotru stundu, orientēšanās sporta režīmā viņi 220 km veica ar velosipēdiem, 70 km — kājām, 17 km ar laivām, 14 km ar skrituļslidām un 3,5 km peldus. Elites klasē Eastcon bija vienīgā komanda, kas iekļāvās kontrollaikā.

Gada sākumā alpīnists Kristaps Liepiņš un orientierists Edgars Liepiņš, kuri nemaz nav radinieki, izveidoja Pilsētas piedzīvojumu aģentūru (www.adventurerace.lv), pasludinot, ka tās abreviatūra PPA lasāma arī kā — piedzīvojumi pārveido attieksmi! Augusta vidū viņi sarīkoja Latvijā pirmās starptautiskās piedzīvojumu sacīkstes, kas daļēji risinājās Rīgā, ļaujot programmā iekļaut arī dažas līdz šim nebijušas disciplīnas. Uz starta stājās 95 komandas (katrā četri abu dzimumu atlēti) — 13 elites klasē, 33 sporta klasē un 49 tautas klasē. Vairākums finišu nesasniedza.

Eastcon galvenais navigators bija IT speciālists Guntars Mankus — 2002. gada pasaules čempions rogairingā — 24 stundu orientēšanās sacensībās komandām izvēles distancē. Šādu titulu, kuru Guntars guva kopā ar olimpisko spēļu dalībnieci soļošanā Anitu Liepiņu un Raimondu Lapiņu, iespējams izcīnīt ik pēc diviem gadiem. Iepriekšējā čempionātā ASV Arizonas štata Klinšu kalnos latviešu vienība tādā pat sastāvā finišēja trešā. Guntars Mankus piedzīvojumu sacīkstēs piedalās kopš to pirmsākumiem Latvijā. Viņš laipni piekrita Sportam sniegt savas komandas uzvaras stenogrammu.

Komanda un nodomi
Piedzīvojumu sacīkstēs pazīstamā Eastcon komanda šādā sastāvā radās tikai nedēļas trīs pirms Rīga Challenge. To izveidoja Gatis Kalniņš, pazīstams kā azartisks kajakists, kam patīk lēkt no ūdenskritumiem un kurš pēdējā laikā aizraujas ar visai ekstrēmu klinšu kāpšanu. Biju priecīgs, ka beidzot komandā ir viens īsts virvju speciālists, kas zina visu, kas jādara, lai tiktu pa vertikāli uz augšu. Tas šajās sacensībās bija ļoti būtiski. Ar Daci Lindi iepriekš nebiju kopā startējis, zināju tikai, ka viņa cītīgi brauc visās MTB sacīkstēs. Izrādījās izturīga meitene. Kopā ar Raivi Spēlmani pēdējos gados regulāri esam cīnījušies dažādās piedzīvojumu sacīkstēs. Viņš arī ir kalnietis, Ata Plakana ekspedīcijās sasniedzis dažas nopietnas virsotnes. Sarīkojām vairākus komandas koptreniņus, galvenokārt nestandarta disciplīnās, kurās visi nebija tik stipri. Ar Sit On Top (SOT) jūras kajakiem pasērfojām pa viļņiem, pamācījāmies, kā ar tiem rīkoties pēc apgāšanās. Nodarbības ar virvēm sevišķi svētīgas bija Dacei, kurai alpīnisma iemaņas agrāk bija pasvešas. Noalgojām pat treneri, kas ierādīja skrituļslidošanas tehnikas pamatus.



Starts piektdien vienpadsmitos vakarā Rātslaukumā. Kontrollaiks 48 stundas. Tātad līdz finišam sporta centrā Mežaparks jātiek pirms sākusies svētdienas pēdējā stunda. Kas mūs gaida šajās divās kustībā pavadāmajās diennaktīs, varam vienīgi nojaust. Piedzīvojumu sacīkstēs tikai pēc finiša vienā posmā kļūst zināms nākamā maršruts un tajā veicamie uzdevumi.

Ceram tikt galā ātrāk par divām diennaktīm, bet, pazīstot sacīkšu rīkotāju Kristapu Liepiņu, mūs māc klusas bažas, ka distance varētu būt tik sarežģīta, ka kontrollaikā nespēs iekļauties neviens. Tomēr pārtiku ņemam līdzi tikai 36 stundām, galu galā šoreiz piedzīvojumu sacīkšu vide ir tik urbanizēta, ka nepieciešamības gadījumā tās krājumus būs iespējams papildināt. Beigās izrādījās, ka ar divdesmit šim nolūkam līdzi ņemtajiem latiem gandrīz nepietika. Mugursomā katram obligātais inventārs, no kura visvairāk vietas aizņem alpīnisma iekares sistēma un izdzīvošanai nepieciešamais minimums.

Ar tramvaju sacīkstēs!
Vecrīga grimst nedēļas nogales uzdzīvē. Gandrīz 400 jaunu cilvēku ar ķiverēm, pieres lukturīšiem un mugursomām, kas tajā metas sportot, izskatās visai dīvaini. Pirmajā posmā elites klases komandas tiek sadalītas. Divi dodas uz Akmens tiltu, no kura ar virvēm nolaižas jūras kajakos, lai nakts tumsā airētu kontrolpunktu meklējumos pa Daugavu un pilsētas kanālu. Mēs šo uzdevumu uzticam Gatim un Dacei. Man kopā ar Raivi un visiem pārējo klašu dalībniekiem — pilsētas orientēšanās sacīkstes skriešus izvēles distancē. Vecrīgā šogad esmu otro reizi un nejūtos omulīgi. Paskriet nevar, visur pūļi, apdzērušies cilvēki kaut ko bļauj...

Distance pagara — kilometri piecpadsmit. Vairāki kontrolpunkti arī Pārdaugavā — pie Dzelzceļa muzeja, Saules akmens, dambja galā Ķīpsalā, uz Vanšu tilta balsta, centra pusē zem tiltiņa pār kanālu pie operas, zem Stockmann tirdzniecības centra... Uz stundām trim Rīgas centrā tiek radīts pamatīgs juceklis. Laivotāji finišējuši pirmie un mūs gaida Rātslaukumā. Vienos tiekam uz pašu pirmo organizatoru pasūtīto tramvaju, kas līdz trijiem naktī kursē uz Mežaparku. Pieturā esam pirmie un varam jau sākt pētīt, kas būs nopietnākie konkurenti. No mūsu elites klases uz pirmo tramvaju vēl paspēj somu komanda Team Schneider Electric, ViXotāji un Ar putniem. Braucienu izmantojam, lai uzņemtu pirmās papildkalorijas. Ja iespēja vizināties tramvajā būtu nevis pēc pirmā, bet gan pirms pēdējā posma! Un ja vēl tad mums būtu tik daudz sporta dzēriena...

Skrituļorientēšanās naktī
Pirms diviem naktī saņemam uzdevumu doties orientēšanās sacīkstēs ar skrituļslidām pa Mežaparku. Pavēles distance. Šķita, ka šī būs mūsu vājākā disciplīna, tomēr esam trešie labākie. Varbūt arī tāpēc, ka Mežaparkā visus ceļus zinu no galvas. Ne tikai kā orientierists, dažkārt braucu tur arī paslidot. Protams, ne jau naktī.

Pirms nākamā — veloposma ar speciālu uzdevumu klinšu kāpšanā — organizatori sarīkojuši mākslīgu izklaidi. Lai dabūtu maršruta karti un atzīmi kontrolpunktā, nakts melnumā jāatrod Ķīšezerā pret zoodārzu noenkurotas divas laivas, līdz kurām teorētiski var arī aizbrist. Par laimi šis uzdevums nav jāveic visai komandai, pietiek, ja to dara viens tās dalībnieks. Riskēju brist basām kājām, jo ļoti būtiski saglabāt iespējami ilgāk sausus apavus. Noberztas kājas nereti ir spēcīgākas par visstiprāko gribasspēku.

Tornī, peldus un bunkurā
Uz nākamo starpfinišu Mangaļsalā netālu no Daugavas ietekas jūrā jādodas ar velosipēdiem. Pa ceļam divi speciālie uzdevumi kontrolpunktu sasniegšanai. Vispirms klinšu kāpšana — pa ārējo sienu jātiek augšā Aldara tornī. Divi kāpj, divi drošina. Sen neesmu kāpis, turklāt joprojām tumsa, stresiņš drusku traucē. Otrais kontrolpunkts uz Sniķeru salas, kas atrodas pret Mīlgrāvja kanālu Ķīšezerā, Dacei un Gatim jāsasniedz peldus. Mēs ar Raivi varam palikt krastā enerģijas atjaunošanas režīmā. Spriežu, ka pēc fiziskās kondīcijas esam kāda piektā sestā komanda, tāpēc maksimāli jāizmanto taktikas gudrības.

Atšķirībā no triatlona piedzīvojumu sacīkstēs peldot vienmēr ir obligātas glābšanas vestes. Pieturamies pie savas taktikas — iespējami ilgāk saglabāt sausas drēbes. Kamēr mūsējie pārģērbjas, garām aiziet somi un ViXotāji. Pārējos tuvumā nemana.



Mangaļsalā, saulei austot, komanda atkal tiek sadalīta. Gatis un Dace sēžas SOT kajakā, lai meklētu kontrolpunktus uz pusnogrimuša kuģa vraka un bojām. Mēs ar Raivi kājām veicam speciālu uzdevumu, pamestos militāros objektos pēc leģendas, kurā norādīts tikai azimuts un attālums, meklējot savējos. Atrodot vienu no 17 punktiem, saņemam norādes, kā nokļūt pie nākamā. Ilgs, arī interesants process — jāmeklē slēptie punkti, jāložņā pa nocietinājumu pazemes bunkuriem... Septiņi kilometri mums prasa vismaz pusotru stundu. Tomēr panākam somu Team Schneider Electric un no ViXotājiem atpaliekam minūtes piecas.

Velostūrmanis un piloti
Smags, kilometrus septiņdesmit garš kā autorallijā pēc leģendas veicams velomaršruts dienvidus saulē līdz Kadagai Ādažu poligonā. Viens lasa leģendu, otrs seko veloodometra rādītājiem. "500 metri taisni! 45 grādu pagrieziens pa kreisi, 75 metri līdz nākamajam krustojumam..." Smiltis uz meža ceļiem sausas kā milti, riteņi grimst, pabraukt nevar. Lai arī ūdens divlitrīgajās muguras pudelēs paliek arvien mazāk, mugursomas šķiet arvien smagākas, bet glābšanas vestes pavisam smieklīgas.

Starpfinišu pie Dūņezera sasniedzam aptuveni pusstundu pēc Vixotājiem. Savukārt somi mazliet vairāk atpaliek no mums. Atšķirībā no mūsu Daces viņu meitene izrādās pavāja. Piedzīvojumu sacīkstēs visos posmos komandas dalībniekiem atļauts savus nogurušākos biedrus vilkt. Ar īpašas sistēmas palīdzību to dara, pat skrienot. Pierīgas mežos somi savai meitenei palīdzēt nevarēja — ar tik dziļām smiltīm katram bija jātiek galā pašam.

Peldēšanā izmantojam iepriekš organizatoru šurp atvestos hidrotērpus, kā arī ezerā līdzi ņemam ūdensdrošu maisu ar diviem kroseņu pāriem, jo 2,6 kilometru peldus maršrutā vairākas reizes jākāpj krastā (vispirms uz salas), lai tur meklētu kontrolpunktus. Basām kājām to darīt nav prātīgi. Turklāt izrādās, ka pēc vienas atzīmes jārāpjas četrus metrus augstā kokā. ViXotāji ilgi nevar atrast kādu kontrolpunktu. Finišējam praktiski reizē, arī somi gandrīz visu zaudēto atguvuši. Kad atkal kāpjam uz velosipēdiem, ezerā parādās poļi. Mums priekšā 25 km pa smilšainiem mežiem uz Vangažu pusi, ceļā jāapmeklē viens kontrolpunkts Gaujā uz salas.



Urbānā vide pazūd, sākas neapdzīvotas teritorijas. Zinot, ka nākamais būs kāju posms, svarīgi to sākt iespējami ātrāk pirms tumsas iestāšanās. Mežonīgajos Rampas un Baltajā purvā starp Ādažiem un Murjāņiem naktī ar navigāciju varētu rasties lielas problēmas.

Kārtējā starpfinišā esam klāt tūlīt pēc septiņiem vakarā. ViXotāji kāju posmu sāk minūtes desmit pirms mums. Somus satiekam velomaršrutā, labākus ceļus meklējot. Tā arī ir pēdējā reize, kad mēs viņus šajā sacīkstē redzam.

Stabs purvā
Saņemot karti, pirmajā brīdī kāju posms nešķiet briesmīgs. Pavēles distance, deviņi kontrolpunkti, tāds aplītis — gandrīz līdz Vangažiem, tad gandrīz līdz Murjāņiem un pēc tam pa purviem atpakaļ. 35 kilometri, it kā nekā ekstrēma, liekas pa stundām sešām septiņām mierīgi iziesim. Šis pieņēmums izrādījās ļoti maldīgs. Šo distanci mēs gājām divreiz ilgāk! Un arī tad tas bija ļoti labs rezultāts. Tieši šajā posmā, kuru visi vadošie pārsvarā veica naktī, kad pēc starta jau bija pagājusi vairāk nekā diennakts, izšķīrās sacīkšu liktenis. Maz ceļu, vietām — nekādu, jāorientējas tikai pēc kompasa, turklāt karte ne sevišķi precīza. Lai sasniegtu dažu kontrolpunktu atzīmēšanās ierīces, vēl nepieciešamas speciālas iemaņas. Piemēram, viens kontrolpunkts atrodas astoņu metru augstumā kokā ar pilnīgi gludu stumbru. No virves cilpām jāveido kaut kas līdzīgs kāpšļiem, kādus lieto elektromontieri. Vismaz 45 minūtes paiet, kamēr pieveicam šos astoņus metrus. Toties daļa komandas varēja pagulēt.



Pārvietošanās lēna, kājas grimst sūnās, un, četrreiz šķērsojot Gauju, beidzot arī krosenes tiek totāli saslapinātas. Turklāt tajās birst iekšā zariņi, skujas un citādi krikumi. Parādās tulznas. Otro punktu vēl gaismā atrodot, izvirzāmies vadībā un pie trešā satiekam sporta klases līderus 4 slapji krekli AGS/Briksnis.lv, kuriem ir ļoti labs navigators — Latvijas izlases orientierists Jānis Krūmiņš. Dažu punktu iekarošanā kooperējamies, jo komandām sadarboties nav aizliegts, bet drīz mūsu ceļi šķiras, jo sporta klasei jāveic īsāks maršruts. Arī mēs mazliet apmaldāmies. Droši zinu, ka apvidu ķemmēt nevajag, jāiet pēc azimuta ārā līdz kādam ceļam un jādodas atpakaļ no citas vietas. Lai vēlreiz nekļūdītos, jo kompjūters uz pleciem jau vairs nespēj strādāt kvalitatīvi, pusstundu līdz ausmai nolemjam pagulēt. Posmu beidzam septiņos no rīta. Vidējais ātrums — nepilni 3 km/h. Organizatori rādās ļoti priecīgi, ka vismaz kāds elites klasē no meža iznācis ārā. ViXotāji tā arī paliek šajā purvā.

Zupa un tālskatis
Tālāk, pa ceļam orientējoties un uzkāpjot pie dažiem kontrolpunktiem kokos, minamies cauri Krimuldai un Turaidai uz Siguldu. Ir svētdiena, līst lietus, un skaidrs, ka esam pārliecinoši līderi. Tādēļ pat atļaujamies Siguldā kādā bistro iestrēbt karstu zupu. Tomēr laiku pa laikam skats izklīst ārā pa logu, vai tik tur neparādās vēl kāds izkāmējis dubļainis uz velosipēda?

Pēc tam ātri finišējam pie Ķeizarskata netālu no Kaķīškalna. Tur ar tālskati Gaujas otrā krastā jāatrod kontrolpunkts, līdz kuram pašiem bez kādām kartēm pēc tam jāatrod ceļš un ar virvēm jāuzkāpj 25 metrus augstā priedē, kur karājas tālskatis, ar kuru saskatīt nākamo punktu Siguldas pusē. Jaukas izpriecas, kad kustībā pavadītas jau gandrīz 35 stundas! Turklāt pie Lorupes priedē pa virvi pati piesakās kāpt Dace, kas viņai arī sekmīgi izdodas. Kad beidzam šo apli, neviena cita komanda starpfinišā vēl nav ieradusies.

Ierodas zirnekļcilvēki
Skaidrs, ka tagad jau ceļš ved tikai uz mājām. Šī patiesība, veicot veloorientēšanās posmu pa Allažu, Inčukalna un Vangažu meža ceļiem, motivē kustēties možāk. Tomēr pieļauju dažas navigācijas kļūdas. Galva uzvedas dīvaini, vairs negrib strādāt.

Beigās armijas bāzē Garkalnē sarežģīts tehniskā alpīnisma uzdevums. Pamestā ovālas formas dzelzsbetona angārā jāsasniedz augstākais punkts, izmantojot tikai sienās iedzītos klinšu āķus. Raivim jākļūst par zirnekļcilvēku. Pārējie dodam padomus. Kāpšana ir ne tikai tehniski, bet arī fiziski grūta.

Sākas jau astotā vakara stunda, rīkotāji atsakās no sākotnējās ieceres likt uz finišu Mežaparkā airēt no Juglas ezera un mūs uzreiz ievirza totāli urbānā vidē. Pa Pleskavas šoseju ripinām uz finišu. Šāda distanču saīsināšana piedzīvojumu sacīkstēs ir ierasta prakse. Otrās vietas ieguvēji Ar putniem uz finišu pa taisno devās jau no Siguldas.

Eiforijā snaužot, vairākas stundas Mežaparka bāzē gaidām tuvākos konkurentus, lai organizatori varētu sarīkot apbalvošanas ceremoniju. Kas tālāk notiks ar mūsu šīm sacīkstēm izveidoto komandu, neviens vēl nedomā. Par sevi zinu tikai to, ka man nākamais nopietnais starts būs pasaules čempionātā rogairingā oktobra vidū Austrālijā kopā ar vecajiem cīņu biedriem — Anitu Liepiņu un Raimondu Lapiņu.

Vēl Eastcon komandas bildes no Rīga Challenge 2006 skatāmas www.adventurerace.lv sadaļā "Galerija".

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv