Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Sacensības
"Maucam, maucam!"
jeb Tautas klase Rīga Challenge 2006

Autors: Kārlis Priedītis, Tautas klases komanda Nr.75 "LuzerX"
Foto no www.adventurerace.lv sadaļā "Galerija" publicētām autoru galerijām
2006. gada augusts, Rīga

Stāsts patiesībā ir par to, kā mūsu čika mūs piečakarēja - ņukstēja, gaudās, ka nevar, ka negrib, ka nav motivācijas, bet, kad sacīkstes sākās, tad atstāja kaunā gandrīz visu pārējo komandu. Mūžīgais kalnu orku respekts Dacei.

Gatavošanās
Pēc saspringtas darbadienas piektdienas pēcpusdienā es, kā komandas kapteinis ierados Ķeizarmežā un reģistrēju Lūzeru komandu. Pa pusei jokojot, bet dziļi sirdī cerot uz veiksmi, mans mērķis bija Tautas klases desmitnieks - varbūt izdodas aizķerties pat sešiniekā. Kā nekā, visas komandas ar vārdu ir Sporta un Elites klasēs. Tā kā šīs man piektās sacīkstes, tad daudzi pazīstami cilvēki grozījās gan kā dalībnieki-konkurenti, gan organizatori (jaukais Concorde kolektīvs, ar kuru man bija tas gods iepazīties tuvāk, ir Rīgas izaicinājuma autoru/tiesnešu godā). It kā garais laiks līdz startam paiet lēnā garā gatavojoties, komandu pārstāvju sapulcē, ieturoties krodziņā, u.c. - skat, klāt jau ilgi kārotais brauciens ar speciālo tramvaju uz Rātslaukumu - jautri noskatoties uz sašutušajām cilvēku sejām, kuri nāk uz ielas, lai kāptu tramvajā(os), un aplaužas, kad no tramvaja veras sarkani tērptā orda, tramvaja durvīm nepielūdzami paliekot aizvērtām. Gājiens cauri Vecrīgas cackotajām čikām un alkohola pārņemtajiem ārzemniekiem, kuri uz pirmajiem dalībniekiem skatās pārsteigti un nedaudz nicīgi, bet 350 cilvēku kolonna noslauka savā ceļā visu – vīri un sievas ir noskaņoti startam. Gaidot starta signālu, tiek iztirzāta tēma, kā varētu būt sagatavojies šim pasākumam (kas nav īsti viņa gaumē) nekad neiespringstošais Māris Valdats - versijas ir:
1. speciālais vīna pudeles sporta korķis;
2. speciālais piedzīvojumu tējas katliņš;
3. Sport sērkociņi (ugunsdrošie!) ugunskura kurināšanai, lai uzvārītu tēju... :)


Rātslaukums, sacensību dalībnieki pirms starta

Starts
Afrikāņu bungu skaņām slāpējot spalgo Kristapa svilpi komandas metas kur nu kurā. Četri punkti, kur katrā norādes vēl uz diviem KP (kontrolpunkts). Mūsu ilgi smadzeņotā izvēles distance ved pāri pa akmens tiltu uz dzelzceļa muzeja lokomotīvi, kur noskaidrojam papildpunktus pie Uzvaras pieminekļa un AB dambja galā. Izvēlētā stratēģija liek skriet (vismaz sākumā) un no 54tajiem, kas ir mūsu fiziski spēcīgie draugi/paziņas, mūs šķir pāris minūtes. Tā kā viņi pamanās pazaudēt kontrolkartiņu, tad pie otrā KP, kas ir zem Vanšu tilta Pārdaugavas galā, esam vienlaicīgi. Tur valda haoss, jo karte ar norādēm ir augšā uz tilta balsta, kur var piekļūt lienot pa balstu. Stāv rinda, kādas 15 komandas un tas viss izskatās nereāli lēni.


KP un karte ar norādēm zem Vanšu tilta balsta

Nostādām Daci rindā un sākam meklēt alternatīvu risinājumu. Izmantojot dzelzs āķu atliekas betonā mēģinu komandas biedru balstīts uzrāpties pa taisno. Pietrūkst kādu 10 cm lai aizsniegtos līdz augšējam armatūras stieņa galam. Palūdzu, vai Kaspis ar Tomu nevarētu mani pacelt uz rokām tos 10 cm un - olala - esmu augšā. Sākās protesti no citām komandām, lai gan nevienam netraucēju, izmantodams alternatīvu ceļu. Iemetu aci kartē, ieraugu pirmo punktu un nespēju atrast, kur ir otrs. Kad atrodu otru un nokāpju lejā esmu pamanījies aizmirst, kur bija pirmais – laikam tomēr vajadzēja pārzīmēt, lai nebūtu jākāpj otrreiz. Kāda cita komanda mēģina atkārtot manu stiķi, bet augums ir ievērojami mazāks par maniem 198 cm un nekas neiznāk. 75tie – maucam par CD dambi (balasta dambis jeb akmeņu krāvums Daugavā uz leju no Vanšu tilta).

Daudzas komandas jau ir uz metāla trubas, pa kuru notiek izmisīga tipināšana. Lai neradītu vēl lielāku sastrēgumu, sūtam Tomu vienatnē un sākas ilgā gaidīšana ar spriedelējumiem, cik stulbi būs, ja tiesnesis rūpīgi pārbaudīs vai visa komanda ir ieradusies KP. Pēc daždesmit minūtēm Toms ir atpakaļ, stāstot par vīriņu, kurš skrējis pa slidenajiem akmeņiem ātrāk kā mēs pa asfaltu (vēlāk uzzinājām, ka viņa bija naglenes) un skrējiens pēc miljona jau nu nē, bet pirmā tramvaja gan, turpinās.

Nākamais KP ir Andrejostā zem kanāla tiltiņa. Tur ilgi meklēju KP zem tilta līdz Tomašs nāk palīgā un uzreiz to atrod – sūdīgi man ar to redzi. Ostā ir kaut kāds baļļuks, kurā tauta ietusē piektdienas vakarā – eh, kas gan tās ir par leimām izklaidēm – būtu labāk uzskrējuši pa Vecrīgu. :) Viesturdārza un Kronvalda parka KP noskrienam spēju robežās – ir jau tomēr gana skriets. Pie Operas tilta ierodamies, kad tur tusē pāris komandas un secinām, ka lēmums nelīs lielajā barā, kas ņēma šo punktu kā pirmo, visticamāk bijis pareizs. Mierīgi aiztipinam līdz Stokmanim, kur nez kāpēc gribu meklēt punktu pie dzelzceļa tilta un tikai pateicoties jaukajiem jauniešiem, kas pabļauj, ka jālien zem veikala pie kanāla, izvairāmies no bezjēdzīgi notērēta laika. Atliek vien tikt atpakaļ uz Basteikalnu – pa ceļam satiekam 54.tos, kuri vēl tikai dodas uz Operas tiltu. Jā, Dacītei ir tomēr iekšā. :)

SF (starpfinišs) esam pirmie no Tautas klases, kas glaimo bez gala, divus atlikušos punktiņus Vecrīgā paņemam, šausminoties (vismaz es) par nožēlojamo atmosfēru, kas valda piektdienas vakara Vecrīgā un divas minūtes pirms pirmā tramvaja atiešanas laimīgi nokrītam uz vagona grīdas, lai baudītu daždesmit minūtes atpūtas.

Mežaparks
Pēc tramvaja sākt kustēties ir grūti, bet laika nav daudz – skrienam. Pirmkārt uz ezeru nedaudz kājas samērcēt. Nu tā, ka metrus 20 nākas papeldēt ar karti un lukturīti augstu gaisā paceltu. Kaspis izpelnās nosodījumu no komandas, jo novelk apavus pirms brišanas kā rezultātā - gaidām. Pie kartes pārzīmēšanas izlīdzam otrai Tautas klases komandai, kura nav paņēmusi rakstāmo un pa tai jezgai saslapinu karti (bla…). Slapjās kartes vēdinot maucam uz Mežaparka tālo stūri pie ezera. Konkurenti vienā brīdī braši paņem pa labi brikšņos – es pieņemu lēmumu, ka labāk skriesim pa asfaltētu celiņu. Kad nevaram saprast, kur šie palikuši, tad vārds pa vārdam, līdz beidzot no Kaspja teiktā secinam, ka šajā posmā ir jābūt pavēles distancei, kuru esam vienkārši noignorējuši. A ko ta' tagad darīt? Brist vēlreiz, lai pārzīmētu? Nē, maucam. Noskrienam pa punktiem līdz Meža prospektam, kur autobusa pieturā visa komanda izgriežam/sakārtojam zeķītes ar jautājumu skrituļojošajiem sportiniekiem: "A kad nāks autobuss?" Estētiski.


Kāpiens Aldartornī – SU 2 un KP 21 neatrodas uz zemes…

Veloiesildīšnās
Uzpildām ūdeņus SF Mežaparkā un sākam mīšanos – patīkama pārmaiņa pēc ilgās kājošanas. Pie Aldartorņa atkal pienākam kā pirmā "tautiņas" komanda – spēcīgu matemātiķi (komandas biedru) rauts es pāris reižu pieskaroties sienai esmu uzvilkts pie KP un veikli to iekompostrēju nepareizajā vietā. Bet tā kā turpatās jāizdara vēl viena kompostrēšanās, tad saņemam tiesnešu sankciju samainīt tos caurumiņus vietām – SU 2 pie KP 21 un otrādi. Minamies uz Mangaļsalu. Cerīgi sāk vilkt uz gaismas ataušanu. Jāpeld kā "sportiniekiem" nav, līdz ar to Mangaļsalā pie Daugavas ierodamies kā 5tais velokomplekts. Pēdējā reize, kad esam pirmie tautiņieši.

Mangaļu murgainie stabi
Garais kāju posms ir veidots pēc līdz šim neredzētas metodes – katrā nākamajā punktā (kopskaitā 17) ir dots virziens grādos un attālums metros. Turam azimutu un skaitam soļus. Pa brikšņiem nevedās ne viens, ne otrs. Lienam pa bunkuriem – KP ir noslēpti ar īpašu centību. Viens ir tādā di.. – tunelī, kur apgriezties nav iespējams – lien tālāk līdz paplatinājumam, kur vari apgriezties. Kopumā iet palēni, bet sūdzēties nevar – it kā visu atrodam. Pēc KP, kas atrodas angārā, kur jāiekāpj lūkā pa troses kāpnēm 6 m pazemē, sākās suņa darbs – meklējam stabus, pie kuriem apstāties. Mežs ir pilns ar stabiem, kur dažiem klāt ir cedule ar nākošajām norādēm. Kad pēc pirmā staba ir uzdots 440 m attālums un jau pēc ~100 m ir stabs ar norādi, apjūkam. A ko darīt? Pa ziloneni krūmos, vai ignorēt organizatoru speciālo padlu novešanai no pareizā ceļa? Nolemjam ignorēt un tā zaudējam otro vietu – soda stunda klāt un nokrītam no pjedestāla… Tālāk pa kāpām augšā un lejā, līdz riebumam, bet visu sameklējam, iztērējot nieka 4 stundas (organizatoru plānoto 3 vietā). Ir lauciņš, kur attīstīties. :)


KP pazemes bunkuros – "slēpti" ar īpašu centību

Man pēc šīs burvības sāk sāpēt celis (Monā sāpēja otrs) un es šausmām gaidu velo – nekas labs nav sagaidāms. Kaspīts pamanās pārplēst tulznu un sākumā, durot gar jūru uz mola galā esošo KP, velkas nopakaļ, bet, kad Analgīns iedarbojas, tad atkal viss ir čikeniekā. Nākot no mola sastopam 79. komandu – panika, jo tagad mums min uz papēžiem.

Veloleģenda
Uzkāpjot uz velo seja savelkas sāpīgā izteiksmē – celis nav kustināms, neskatoties uz ļoti spēcīgo tableti. Pirmie dažsimt metri ir iekustināšana, tālāk seko pulsa noregulēšana un pakaļdzīšanās komandas biedriem, kuri tik močī pa priekšu.

Leģendas sākums – Kalngales pārbrauktuvē. Paļaujoties uz Toma apgalvojumiem, pa ierastajām meža taciņām no Vecāķiem uz Garciemu, turpat, kur nedēļu iepriekš bija komandas vienīgais koptreniņš, maucam uz Kalngali. Pa asfaltēto celiņu no jūras līdz stacijai un ļoti apmierināti sasniedzam vietu, kur sākas nebeidzamie attāluma un virziena bļāvieni. 50 m krustā pa labi, 420 m taisni, pienāk ceļš no kreisās utt. Sākums iet pārsteidzoši labi – pamanāmies pat vienus noķert (viņi gan tūlīt atkal aizlaižas). Līdz purviņam viss iet gludi, bet pēc mokošā stūmiena (kas gan ir ziediņi salīdzinot ar Liepāju…) Kaspīc izbeidzās.


Veloleģendas posms pa Jaunciema mežiem un "purviņiem"

Lēni čunčinām uz priekšu, līdz brīdim, kad no muguras parādās konkurenti. Kaspja lūgums apēst šocenīti tiek noraidīts – liesmas ir pakulās un minamies cik varam. Dacīte, kura visu laiku ir mierīgi pildījusi ļoti labās un spēcīgās čikas lomu, pēkšņi kļūst par komandas līderi, nodemonstrē apbrīnojamu spurtiņu uz metriem 150 – aiziet visiem garām kā stāvošiem. Motivācija IR! Pēdējie 15 leģendas punkti. Ja ne kļūda leģendā, kuras dēļ zaudējam 4 min minstināšanās, tad visticamāk mums būtu otrais distances laiks, bet brīdī, kad izlienam no būdeļnieku kooperatīva priekšnieka pagalma (kurā mūs solīja nošaut, bet mēs atbildējām, ka uzsūtīsim vēl 90 komandas…) konkurenti ierodas tieši īstajā brīdī un lepni pamauc mums garām pa pareizo ceļu (smaga nopūta…).

Iršanās
Viņi ir pirmie punktā, pirmie dabū laivu un aizņem starta placi. Atkal jāgaida, kamēr viņi izčammājas, lai mēs varētu sākt savējo čakarēšanos. Tālākais ir īsta fināla cienīgs: vispirms mēs metros 300 viņus noķeram un apdzenam – viņi ir sasēdušies līki un laiva īsti nav vadāma. Mūsu 10 gadu laivošanas pieredze ļauj uzturēt nemainīgi pareizu kursu. Iebraucot ezerā kļūdāmies un izmaucam caur niedrēm – šie ir tikām pārsēdušies pareizi un tuvojas. KP uz pussalas paņemam pirmie, bet neizdomājam par stratēģisko gājienu ar zirdziņu – pārnest laivu. Rezultātā uzsākot finiša taisni pāri ezeram atpaliekam par daždesmit metriem. Nekas – noairēsim. Liela ir mūsu škrobe, kad neskatoties uz vislielākajām pūlēm, varonīgu ne-pozu no Kaspīša u.c. lietām, finišā atpaliekam no uzvarētājiem par metriem 100…

Rezultāti
Komanda, kas uzrādīja labāko distances laiku, arī nav paņēmusi to pašu slēpto KP (SL 1) un atkrīt uz trešo vietu, mūs zemāk pabīda tie, kuri finišēja 10 minūtes pēc mums. Vairāk neviens stundas laikā nebeidz un mēs kopvērtējumā ieņemam godpilno ceturto vietu, kas ir manāmi vairāk kā es cerēju pat visoptimistiskākajos sapņos. 54. komanda pienāk kaut kur padsmitniekā – Dacīte var laimīgi uzsmaidīt savam motivātoram (viņas motivācija distancē bija sportiskā Māra izteicieni, ka nu šie parādīšot mums – nīkuļiem – kā tad jāpiedalās šādās sacenēs: izrādās, ka šie neuzmanīgi izteiktie vārdi ir motivējuši Daci par katru cenu apsteigt tieši 54.os)! Mūsu distances laiks 14 h, kas ir veselas 10 h pirms kontrollaika. :)


Motivātors Māris no 54.tās – joprojām draugi! :)

Pēc finiša runas, tikšanās ar draugiem (jo sevišķi Dacītei), kā vienmēr ēšana bez garšas receptoru piedalīšanās (ka tik paika :)!) un veldzējošs piebaldzietis

www.adventurerace.lv lasāms vēl viens "Rīga CHALLENGE 2006" komandas piedzīvojumu apraksts - "Piedzīvojuma stenogramma" - Daiņa Caunes (žurnāls SPORTS) saruna ar Elites klases līderkomandu "Eastcon".

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv