Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Preses ziņas
Pirms mūžīgā noslēpuma

Autors: Dainis Caune
Publicēts NRA pielikumā MĒS 28. 02. 2004.
Foto: Aivars Prošenkovs (publicēts ar Ingas Prošenkovas atļauju)

Trešdien, 10. decembrī, Rīgā Ingas un Aivara mājās parādās dzeltens taurenis. Trīs dienas tas lidinās pa istabām, pārsteidzot ļaudis, kuri ieradušies izteikt līdzjūtību.

Ik dienu tieši divos pēcpusdienā Ingas mājās Rīgā sāk pīkstēt Aivara alpīnista rokaspulksteņa modinātājsignāls. Jaunzēlandē tad jau ir nākamās nakts pirmā stunda. 9. decembrī šis zvans modināja ceļam uz pēdējo virsotni, līdz kurai bija atlicis aptuveni pusotrs kilometrs pa vertikāli. Apmēram pēc stundas auksti dzidrā pilnmēness nakts melnumā Aivars Prošenkovs, Ilmārs Bernāns, Evija Ķirse un Teodors Ķirsis (visticamāk, ka tieši šādā secībā) sāka kāpienu uz 3754m augsto Kuka (Aoraki) virsotni. Tagad viņi ir atgriezušies.

Kas redzēja visu
Viņi ir atgriezušies un kopā ar atmiņām saviem mīļajiem nodevuši arī pa kādam lietiskam sveicienam no sava likteņkalna. Daudz to nav. Dzīvesbiedres Ainas, kā arī abu meitu - Evijas un Kārenas - fotogrāfijas, ko Teodors Ķirsis 20 gadus glabājis kabatas portfelī, ejot uz visām virsotnēm, Everestu ieskaitot. Evijas dienasgrāmata, kuru centies pabojāt tikai neliels mitruma plankums. Ilmāra videokamera ar nolauztu vāku un kasetēm, kurās ierakstīts viss viņu ceļš augšup un arī mazliet lejup. Aivara rokaspulkstenis, ko dzīvesbiedre Inga viņam noskatīja dienu pirms izbraukšanas un kas joprojām nevainojami darbojas, kā arī visas Aivara uzņemtās fotofilmas, kurās viņi redzami gan virsotnē, gan pēdējā ceļā no tās.

"Arī žumārs, ko iedevu Ilmāram, ir atgriezies mājās," plaukstā pasvārstot vieglo metāla ierīci, mazliet sausākā balsī nekā parasti piebilst viņu ilggadējais kalnu biedrs Imants Zauls. "Un pāris karabīnu." Uz žumāra joprojām ir krāsas plankumi, kas palikuši, Imantam ar tā palīdzību pērnvasar Dziesmu svētku estrādes augstumus krāsojot. "Žumārs ir redzējis visu un zina, kā tas noticis. Tikai neprot tas runāt."

Pieredzējušie alpīnisti Jānis Busenbergs un Imants Zauls, kuram 20 gadu laikā šī bija pirmā reize, kad viņš nevarēja doties kalnos līdzi Teodoram Ķirsim, ar kuru kopā iekarotas visu kontinentu augstākās virsotnes, rūpīgi pētījuši jauno informāciju, mēģinot atrast atbildi uz nežēlīgajiem kā un kāpēc?


Evija un Teodors uz priekšvirsotnes kores

Kuluāru stobri
Fotogrāfijas liecina, ka viņi bijuši teicamā fiziskā un tehniskā kondīcijā. "Ja cilvēki ar tik smaidīgām sejām var stāvēt virsotnē pēc apmēram desmit stundu kāpiena..." vērtē Imants. "Es zinu, kāds kalnos izskatās pārguris cilvēks. Tāds sēž, nerunā un nekustas.

Tikai liec viņam mieru... Ar viņiem viss ir vislabākajā kārtībā. Pēc ēnām spriežot, ir ap divpadsmitiem dienā. Laika pietiek, lai līdz tumsai tiktu pāri bīstamākajām vietām. Nekur nav pa galvu pa kaklu jāskrien. Ir tikai normāli un mierīgi jākustas lejā pa jau zināmu ceļu.


Evijas uzņemta bilde – virsotne sasniegta

Attēlos redzams, ka lejā viņi nāk pa dubultvirvēm ar drošināšanas punktiem. Viņi nebija ne pārgalvīgi, ne vieglprātīgi, neticu, ka no drošināšanas būtu atteikušies pirms nonākšanas patiesi drošā vietā. Ja izmanto tādus drošināšanas punktus, visus nevar noraut. Tad jābūt lielam spēkam. Kas to radīja? Lavīna? Ledus nogruvums? Akmens? To nepateiks neviens."

Bet šis kalns pats par sevi ir bīstams. Tā virsotnes apkaimes šauros kuluārus dēvē par šauteņu stobriem, jo pa tiem pēcpusdienās, saules siltuma izprovocētas, ārā lido sniega lavīnas un ledus nogruvumi.

Arī latviešiem, kas kāpa pa Lindas ledāja jeb "6.11" maršrutu, nācās iet gar šiem stobriem, kas jau desmitiem dzīvību paņēmuši.

Katrā ziņā viņus piemeklējusi fatāla nelaime, ko novērst nav bijis neviena spēkos. Atstātās liecības, starp kurām diemžēl nav Teodora Ķirša skrupulozi rakstītās dienasgrāmatas (fotogrāfijā redzams, ka viņš pat Aoraki virsotnē tajā fiksē kārtējos faktus), nepārprotami norāda, ka ar meteoroloģisko nepastāvību slavenajā Kuka virsotnes rajonā pēdējās trīs dienas valdījuši lieliski laika apstākļi - debesis bijušas skaidras, vējš nav traucējis. Vienīgā meteoroloģiskā ķibele mūsu ceļotājus piemeklējusi krietni zemāk, vēl pirms nonākšanas uz Tasmānijas ledāja pie kalnu būdas Ball Shelter.


Evija Aoraki kalna maršrutā "6.11"

Fragmenti no Evijas dienasgrāmatas
Piektdiena, 05.12.03.
"Lietus nu jau rimies, gandrīz vairs nav, bet toties vējš pieņemas. Pēc pusdienām tiek uzsākts pirmais kāršu mačs. Tikmēr rakstu dienasgrāmatu. Viņiem kāršu spēle ir kaut kas pēc ilgiem laikiem. Ir interesanti vērot, kā trīs "rūdīti žuļiki" ņemas, mēģinādami cits citu pārspēt viltībā.

Bija domāts, ka pēcpusdienā šamējie uznes kravu kādu gabaliņu augstāk. Diemžēl šis variants neiet cauri, vējš pieņemas ne pa jokam. Brīžiem arī ar slapju lietu. Vējam pieņemoties, būda sāk krakšķēt un vibrēt, tajā pūš iekšā auksto gaisu, mazliet ūdeni pa durvju apakšu. Metas vēsi, bet iet uz telti pēc pūķenes arī negribas. Nu, varbūt drīz pierimsies.

Tikko bijām ar tētu pēc pūķenēm. Mani viegli piepaceļ, un jāiet uzmanīgi ar pretestību pret vēju. Ielienam teltī. Tās viens sāns, kreisā mala ieliekta ne pa jokam, praktiski pie zemes. Savelkam pa virsu pūķenes, necaurlaidīgo jaku, bikses un siltās zeķes. Skrienu atpakaļ, atkal viegli palēkdamās, un jau tieku panesta garām būdas durvīm, bet, par laimi, Blondais paver būdas durvis un ierauj mani iekšā. Tādu vēju es laikam neesmu pieredzējusi. Mēģinām atcerēties, ka Rīgā jau 30 m/s skaitījās vētra, bet te 80-120.

Liekas, ka vējš pieņemas vēl vairāk, paskatāmies pa logu, bet telts bruņurupuči stāv kā stāvējuši. Apmēram ap 17.40 tēta iesaucas: "Veči, viena telts ir prom!" Visi kosmiskā ātrumā uzrauj virsū, kas nu pagadās, un metas skriet pa lietu un vēju. Esmu klāt pirmā (vismaz man tā šķiet), tēta iet vairāk labā sāna virzienā, kur atlikušās parpalas varētu lidot. Skats bēdīgs, bet par to nav laika domāt. Pavisam netālu ir gabals zaļa tenta ar abiem ledus cirtņiem. Pārējās telts ar tās saturu vairs nav. Pārredzamā attālumā ieraugu mietiņus, izslējušos gaisā kā pīķus. Tēta iet pakaļ tiem, es pārklāju tentu pāri palikušajām mantām un uzguļos virsū, lai noturētu. Aivars un Blondais ņemas ap savu telti.

Kad tēta ir atpakaļ ar mietiņiem, savācu dažas mantas, mugursomu, zāļu kasti un stiepju uz māju, tēta drīz arī. Tad jau nāk Blondais ar Aivaru, stiepdami savu telti saliktā veidā. Pie pašām būdas durvīm tajā kā lielā burā iedod riktīgi iekšā vējš un knapi visus - jau 3 stiepējus - neaiznes pa gaisu. Tēta jau noskatījies pāri pār krauju, ka šādas tādas mantas tur lejā ir, piemēram, lillā guļammaiss un telti arī var redzēt.

Ļoti veikli ap 18.10 tēta un Blondais dodas ārā šajā laikā uz leju. Varat nemaz nejautāt, ko es par to domāju, neko labu. Manuprāt, štrunts par mantām, ka tikai visi sveiki un veseli pēc šāda vēja. Aivarīno arī nevar nosēdēt iekšā, iešot no augšas malas signalizēt, kurā virzienā kaut kas no augšas redzams. Arī tas man nepatīk, vismaz pierunāju paņemt virvi. Gaidīšana un neziņa laikam ir lielākā mocība, ko spīdzinātāji varētu izdomāt saviem ienaidniekiem.

Mazliet izklaidē radio sasaukšanās ap 19.00, kas šajā būdā notiek katru vakaru. Par mums vēl neko neziņoju, bet toties noklausos laika prognozi, ka šobrīd vējš ir tikai 90 m/s, bet līdz pusnaktij taisās pieņemties spēkā līdz 120 m/s. Pa nakti sola stipru lietu.

Aivarīno uz malas kaut ko vicina lielām apļveida kustībām savā virzienā. Nez, kā tas ir domāts; ka jāiet mājās vai ka jānāk meklēt viņa virzienā?

Aivars atnāk atpakaļ, noziņo, ka šis tas ir salasīts un viņi nāk atpakaļ. Tomēr miera nav, un viņš iet viņiem pretī uz otru pusi, kā viņi bija gājuši prom, jo tas ir, kā viņi nāks atpakaļ.

Nepagāja neko ilgs brīdis, kad abi meklētāji ieveļas iekšā, bet bez Aivara. Nav viņu satikuši. Nometis savu somu, Blondais iet meklēt viņu. Jāsaka, ka necerēti daudz jau ir savākts, praktiski viss. Liela daļa lietu esot bijušas vēl iekšā teltī, citas izbirušas pa konstrukcijas caurumiem augšdaļā vai tiem, kas saplēsti kritienā.

Blondais ar Aivaru drīz ir klāt, un sākas īss rezumējums stresa atslābināšanai. Vēl svarīgāk par to: katram atrast pietiekoši daudz sausu mantu, lai pārlaistu šo nakti, jo skaidrāks par skaidru, ka praktiski viss salasītais ir pilnīgi izmircis. Tā rezultātā mums uz 4 ir viens lietojams guļammaiss.

Ir jau satumsis, tādēļ sākam riktēties drēbēs uz guļu. Uzvelkam mugurā visas sausās drēbes... Vēl tikai visiem jāsavirzās mazliet ciešāk... Vējš joprojām pastiprinās, par ko var spriest pēc tā, cik tieši skaļi nokrakšķ būda pie katra brāziena. Liekas, ka to šāds vējolis varētu aizpūst nost no kraujas..."

Sestdiena, 06.12.03.
"Rīts, sestdiena, 06.12., aust pārkrautā, pārkarinātā, aizsvīdušiem logiem un saņurcītas četrotnes pārpildītā Ball Shelter. Šobrīd tas gan vairāk izskatās pēc bomžu patversmes. Tēta mostas ar vārdiem: "Nu šo nakti mēs tomēr izdzīvojām."

Saules vēl nav, viss vēl mākoņos, un Aivars ziņo, ka kaut kas nedaudz nāk arī no gaisa.

...Tad sākam krāmēt saulītē mantas. Saulīte gan pagaidām tikai mostas, bet visas zīmes, izņemot Aivara barometru, rāda, ka saulei būtu jābūt. Tēta lāpa telti un ir pārliecināts, ka tā ir lietošanai derīga, gan ne tāda stipruma vējā.

Tikmēr Aivars un Blondais gatavojas iet uz augšu taisīt zabrosku. Tas gan aizņems diezgan daudz laika, jo daļa lietu, kas būtu jāvelk mugurā šajā misijā, Blondajam vēl ir slapjas. Tad vēl 3 x jāpārkrāmē līdzi ņemamais maiss, lai visu galīgi sakrautu, it īpaši attiecībā uz gāzes baloniem. Šamējie mazliet pāri 11-tiem ir prom, tēta sataisās vēlreiz doties lejā uz korēm izmēģināt laimi ar pārpalikušām pazudušām lietām.

Es tikmēr vaktēju un žāvēju mantas, kā arī uzkopju būdu, kura šonakt bija kļuvusi par mūsu patvērumu, lai gadījumā, ja vēl kāds grib šeit palikt, mēs neaizņemtu pārāk daudz vietas. Nenoturos arī nepaskatījusies pār malu, kur ir tēta. Jā, oranžo kasku redz labi.

Brīžiem akmeņi zem kājām sāk birt, tad viņš uzreiz apstājas, kamēr tie apstājas, un tad iet tālāk... ...Tēta ap 16.00 aiziet pastaigāties uz priekšu, laikam palūkoties, vai viņus neredz. Atnāk atpakaļ un konstatē, ja līdz 17.00 viņi nebūšot, paiešoties pretī. Priecē tas, ka vēja aizpūstās mantas ir salasītas!"



Pingvīni pa gaisu
Tā ir pēdējā rakstītā liecība. Par tālāko stāsta Ilmāra videokadri un Aivara fotogrāfijas.

Vēl pirms vētras, sēžot Ball Shelter būdā, Tedis pēta pa logu redzamo Kuka trapecveidīgo virsotni un domīgs nosaka: "Jāiet pa to pusi, jātiek tam ledājam pāri. Baigi daudz laika tas aizņems..." Bet Aivars ar Ilmāru, izmantojot saņemtās sliktās meteoziņas, nolēmuši izveidot videosižetu. Ilmārs no ārpuses filmē būdas durvis, kuru spraugā parādās bargi dusmīgs Aivara ģīmis. "No kā jūs tur esat paslēpušies?" interesējas operators. "Nāk vētra, uragāns nāk! Ar visiem pingvīniem pa gaisu no Antarktīdas!" Aivars improvizē, aci nepamirkšķinot.

Nākamie kadri jau ir uzņemti, šķiet, svētdienā, 7. decembrī. Pēc vētras visi, tīksmi sakopušies siltajā saulē, braši aizsoļo pa taku uz Tasmanijas ledāja pusi. Videokamera ik pa brīdim nopēta virsotnes kori kreisajā pusē.

Laiciņš ideāls - saule, reklāmzilas debesis, bezvējš. Priekšā balts sniega lauks, jau sasniegta ledāja mala.



Kamera atkal griežas pa kreisi un uz augšu, kur slejas Aoraki masīvais stāvs.

Nakti četrotne pārlaiž teltīs uz ledāja, bet pirmdien, 8. decembrī, ierodas Plato būdā, kas patiesībā ir visai liela un ērta būve. No šejienes nākamajā naktī jādodas uz virsotni. Lai tajā nokļūtu, jārēķinās ar 8-10 stundu kāpienu. Ne mazāk prasīs lejupceļš.


Ilmārs un franču alpīnists, kurš dodas lejup

Pēc tam objektīvā viņi visi jau smaida Jaunzēlandes augstākajā virsotnē. Daži kadri no mājupceļa, un... sākas mūžīgais noslēpums.


Pēdējais foto kadrs Aivara fotoaparātā…

Malvāni versija
Nākamajā dienā, trešdien, 10. decembrī, bojā gājušos pamana jaunzēlandiešu alpīnists Stenlijs Malvāni, kura vadītā nelielā komanda pa to pašu maršrutu dodas uz virsotni. Ap pieciem no rīta, atrodoties uz Lindas plaukta, viņš lejā uz ledāja ievēro kādu sarkanīgu priekšmetu, ko tumsā notur par pamestu mugursomu. Viņa uzmanību saista arī tālākie tumšie plankumi, bet tie atgādina lavīnas nonestas ledus atlūzas. Vēl pēc dažām stundām jaunzēlandieši nolemj virsotnes iekarošanu atlikt, jo maršruts viņiem šķiet pārāk ledains, turklāt kādai alpīnistei sāk sāpēt kāja.

Nonākot atpakaļ uz Lindas plaukta, kļūst redzama patiesā situācija. Malvāni nekavējoties nolaižas pie cietušajiem un, būdams mediķis, konstatē, ka viņi miruši, vēlākais, iepriekšējās dienas vakarā.

Izsakot dziļu līdzjūtību bojā gājušo piederīgajiem un visiem Latvijas alpīnistiem, Stenlijs Malvāni savā vēstulē Latvijas Alpīnistu savienībai detalizēti apraksta savu skumjo atradumu. Jaunzēlandietis uzsver, ka Lindas plaukts bijis ievērojami ledaināks nekā parasti, kad uz tā esot daudz sniega un iešana drošāka. Tomēr nekādas latviešu kritiena pēdas uz tā viņš nav atradis. Malvāni domā, ka mūsu alpīnisti krituši jau no Priekšvirsotnes klintīm. "Man šķiet, ka viņiem augšā trāpījusi kāda ledus atlūza," raksta Stenlijs Malvāni.

Bet arī tā ir tikai versija.



Brīdinājums! Šī vortāla veidotāji Jūs brīdina par to, ka aktivitātes, kuras ir saistītas ar kāpšanu un nolaišanos pa virvēm, dabīgu un mākslīgi veidotu klinšu vai ledus reljefu, kā arī atrašanos kalnu zonā, ir potenciāli bīstamas Jūsu veselībai un dzīvībai! Šo bīstamību var novērtēt tikai balstoties uz pieredzi. Savukārt pieredzi var iegūt tikai apgūstot zināšanas un praktiskās iemaņas. Mēs rekomendējam šo pieredzi iegūt zinošu un kvalificētu instruktoru klātbūtnē! Vortāla veidotāji neuzņemas nekādu atbildību par sekām, kuras var rasties izmantojot publicēto informāciju.

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv