Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Dēku stāsti
Kaķa pēdējais ceļš, jeb "mūžības skartie"

Autors: Normans Graustiņš [ AUTORS?]
Foto: no p.p.a un Normana Graustiņa personīgā arhīva
2006. gada novembris, Rīga

p.p.a: Tiem, kas lasījuši Normana Graustiņa stāstu "Noķet Kaupo" (to var lasīt šeit), kurā aprakstītas dēkas ar pašbūvētu katamarānu (kaķi), noteikti būs interesanti izlasīt arī šo stāstiņu, kas drīzāk gan būtu saucams par Patiesi Skumju Epilogu. Kāpēc? 2006. gada 25. jūlijs kļuva par dienu, kurā kaķis devās savā pēdējā ceļā…

* * *
Pagāja pāris gadu un jau biju piemirsis visas kaķa epopejas un dēkas. Kādu dienu zvana Mārtiņš – katamarāna pircējs. Vai es varot uzrakstīt tādu papīru, ka es to katamarānu esmu viņam aizdevis, jo oficiāli pārrakstījuši to netikām. Es, protams, biju ar mieru, bet interesējos, kāda vajadzība spiež to darīt. Un Mārtiņš savā nosvērtajā, pat aizdomīgi mierīgajā balsī sāk...

“Bija jau pagājis labs laiks, kā nopirku tavu kaķi. Jahtklubā sapazinos ar īstajiem jūras vilkiem. Tie mani pamācīja ko un kā darīt. Biju pat stiklašķiedras pontonā iebūvējis aizskrūvējamu kārbu mantām. Tā nu es vienu dienu domāju – jāaizlaiž uz Roņu salu. Vai maz dzirdēts – tur letiņi pat ar "smailītēm" tikuši (stāsts par to lasāms šeit, red.)!”


Normans ar bērniem uz "kaķa" Daugavā, pirms katamarāna saimnieka maiņas (2004. gads)

“Tu esi dulls!” es šo pārtraucu, “Tas kaķis tak nav jūrai paredzēts...”

Mārtiņš tikai mierīgi turpina: ”Nē, nē mēs jau tā prātīgi visu darījām – es jau esmu kuģošanas tiesības nokārtojis, GPS (navigācijas iekārtu) nopirku, pases paņēmām un braucienu pat robežsardzē pieteicām.”

Es nopūšos – ar dulliem pa labam... Mārtiņš ir neiedomājami godīgs vecis. Viss viņa dzīvē ir pilnīgi likumīgs un iespējams, ka viņš pat ne reizes nav satiksmes noteikumus pārkāpis, bet šī likumība reizumis spēlējas uz saprāta robežas.



“Tā nu mēs laidām trijatā,” šis dzejiski deklamē. “Todien bija labs vējelis. Mēs jau neesam traki, lai brauktu no Rīgas pa taisno. Tādēļ kuģojām gar krastu Ainažu virzienā, lai grieztu jūrā no turienes. Nebijām jau tālu no krasta – kādi septiņi kilometri...”

“7 kilometri”, es nopūšos un apsēžos. Es lielākais esmu bijis kādus 3-4 un tad jau horizonts ir maza strīpiņa un tu ar visu kaķi jūties, kā puteklis okeāna vidū.

“Gāja diezgan labi: spirgts vējš, vienīgais viļņi drusku palieli - visu laiku gāzās pāri klājam. Turklāt vēja, kursa un viļņu virziens sakrita tāds nelāgs, ka visu laiku dauzīja mastu vantīs (vants - masta atsaite, kura stiepjas uz sāniem).”

Tomēr viņš ir ķerts, es nodomāju un atcerējos, kā mums reiz tādā brīdī atrāva vantij karabīni un mēs abi turējām mastu, bet nebija ne viena, kurš varētu pagriezt buru aizvējā vai piestiprināt atpakaļ karabīni. Atcerējos un noskurinājos.



“Tā nu tas masts dauzās, dauzās un skatos, ka vienam pontonam vants kopā ar stiprinājumu ir atplēsusi viena pontona virspusi. Tā nu mēs braucam un domājam, ka laikam tas nav labi,” melanholiski stāsta Mārtiņš, “Es atveru pontona vāku un skatos, ka viļņi lej pontonā ūdeni. Laikam būs jāsmeļ ārā. Ņemu krūzīti un smeļu ārā. Tomēr pēc laiciņa secinu, ka iekšā līst vairāk, nekā izsmeļu. Krūzīte bija par mazu un caurums, pa kuru to izceļ, pārāk šaurs. Izskatās, ka nāksies griezt uz krastu.”

Klausos un šausminos. Nezinu, kam ir jānotiek, lai satricinātu Mārtiņa nervu sistēmu.

“Tā nu mēs kuģojam krasta virzienā, viļņi lej ūdeni pontonā un es smeļu to ārā...”

“Nu-nu, kā tālāk...” mani nervi netur tik lēnu notikumu izklāstu.

“Tā mēs smeļot un lejot braucām apmēram Lilastes virzienā. Nu apmēram tikai kilometrs pietrūka...” Mārtiņš mierīgi pabeidz stāstījumu. Klausulē iestājas klusums. “K-kā t-tā pietrūka?” es izmoku.

“Nu tad pontons piepildījās ar ūdeni, nogrima un katamarāna apgāzās uz sāniem” Mārtiņš bez emocijām paskaidro. Es gara acīm redzu oranžo pontonu grimstam dzelmē, bet tad atceros par kuģa apkalpi. “A ko jūs?!”



“Mēs peldējām uz krastu, jo tālāk jau braukt nevarēja. Izpeldējām kaut kur pie Lilastes. Stāvam krastā kā aborigēni – vienīgās mantas peldbikses, peldvestes un viens GPS, kas bija palicis man kaklā. Mobilie telefoni, pases, nauda, dokumenti – tas viss palika katamarānā. Stāvam krastā un nevaru pat piezvanīt sievai, lai atbrauc pakaļ. Beigās tomēr aizņēmāmies mobilo, sazvanīju sievu, tikām, kā sak’ cilvēkos. Vakarā atbraucu ar niršanas inventāru un piepūšamo laivu, bet viļņi tik lieli, ka nevaram iebraukt jūrā. Nosēdējām visu vakaru skatoties, kā otrs pontons šūpojas viļņos. Atbraucām nākamajā rītā, braucām jūrā nirt, bet pontona virs ūdens vairs nebija. Trīs dienas nirām, bet neatradām pat nevienu atlūzu. Laikam straume aiznesusi. Tā nu man jāraksta paskaidrojumi par pazaudētajiem dokumentiem. Vai uzrakstīsi man to papīru par kaķa aizdošanu?” Mārtiņš pabeidz tik pat mierīgi, kā sācis.

“Tu esi baigais vecis!” es novelku. Tad attopos no dzirdētā un sāku atkal domāt. “Klau! Bet no vienas puses baigi cēli, mūsu vecajam kaķim ir kārtīgas mūža mājas – jūras dzelme, nevis kaut kāda izgāztuve. Kā jau kārtīgam kuģim pienākas! Skaista aiziešana mūžībā vai nē?! Tu arī tagad esi kārtīgs jūras vilks – pat ne katrs diplomēts kapteinis ir nolaidis kādu kuģeli uz grunti... Vari jau sev uz piedurknes vienu kuģīti uzšūt. Ko domā darīt?”

Mārtiņa balss beidzot mainās un parādās azarta dzirkstis – “Esmu jau noskatījis nākamo...”

* * *
Gatavojot šo rakstu, bija vēlme pievienot tam arī kādas bildes no kaķa pēdējām dienām. Dažas Mārtiņš atsūtīja. Lūk viņa komentārs:

Čau, Norman!
Nekādas dižās fočenes gan man par jahtu nav saglabājušās, tās labākās no pēdējā brauciena jūrā pa lielajiem viļņiem tur arī palika - jūras dibenā.
Veiksmīgu Tev dienu, laimīgi!
Mārtiņš




www.adventurerace.lv Arhīva sadaļā "Dēku stāsti" lasāmi vēl vairāki interesanti, pieredzes un pašironiska humora bagāti Normana Graustiņa raksti.

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv