Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Dēku stāsti
No ice, no climbing. Very bad!

Autors: Artūrs Altbergs [ AUTORS?]
Arhīvs: 2005. gads, Rīga

Sēžam pavasarīgā Bena pakājē, dzeram tēju un bazarējam. Sniegs ir tikai pašā augšā. Ledus praktiski vispār nav. Klintis ir miklas un glumas (ak, tu tētīt, cik miklas un glumas!). Jūtamies māmuļas Skotlandes nedaudz izdupsēti. Visi normālie kāpēji uznāk augšā, patirinās, nogroza galvas un tek vien lejā: "No ice, no climbing. Very bad." Mirlas tādi! Bet mums te jāpaliek, jo, kur gan lai citur mēs liekamies…

Ar patiesu nožēlu jāatzīst, ka šis brauciens nav arī papildinājis attiecīgo kalnu rajonu ar kādu jaunu maršrutu, kas nestu kādu zīmīgu, patriotisku vai gadadienīgu vārdu, piemēram, 10 gadi kopš Mt. Gaiziņš North Face iekarošanas vai Janis x Arturs = F1 Latvian Diretissima, nav iziets neviens XXX kategorijas maršruts un vispār nav nekas tāds, ar ko varētu paplātīties, bet tomēr – bija nāvīgi feins pasākums, par kuru der informēt arī pārējos klimberus.

Bija pagājušas tikai pāris nedēļas, kopš biju atgriezies no visnotaļ jautrā, arī pieredzi un zināšanas papildinošā brauciena uz Alpiem, kas notikās prof. Liepiņa pasniegto mācību ietvaros. Svaigā atmiņā jautrā kompānija, bezbēdīgā dzīvošanās pa Chamonix, iespaidīgie Aržentjēras ledāja ledus salumi un kāpieni! Taču ne visiem šis brauciens bija sniedzis tādu baudu un apmierinājumu, kā man. Un, kad tieši tādā cilvēkā nav harmonija, viņš štuko un štuko – vajag vēl kaut ko! Un izštuko arī – jābrauc tur, kur ir ledus, un tad, kad tas vēl tur ir, t.i. tūlīt! Šaujamies! Skotija – turies! Kā teiktu mans bijušais kursa biedrs Matīss Dāvis no Detroitas: "Cimdi paši kaktā neadās!"

Atzīšos uzreiz, ka šī brauciena "rozīnīte" vai, lietojot tādu dziļdomīgi divdomīgu vārdu, kulminācija, nebija kāds konkrētais izietais maršruts, bet gan viss brauciena process no sākta gala, kad ar iekāpām lidmašīnā Rīga – Londona un iepazināmies ar meiteni vārdā Kaķja, līdz pat pašām beigām, kad, par pēdējo naudu iecirtuši Vistas P-stas un Laša Kundzes maizītes, jau sēdējām lidmašīnā atpakaļ lidojumā Londona – Rīga un klausījāmies, kā Trīs klases un deju kursi jeb latvju jaunieši – viesstrādnieki UK, iedomājoties no sevis Artūru Skrastiņu un Rēziju Kalniņu, uzstājas pa visu lidmašīnu ar atbilstošu programmu.

17. marts. Sākas…
Viss sākas jau Rīgas lidostā pie check-in, kad, nosverot somas, AirBaltic visnotaļ apburošā un uz grēcīgām domām vedinošā meitene atplauka smaidā un ar baudu paziņoja, ka somas sver n-tos kilogramus par daudz un, protams, ka jāmaksā. Šarmantais jaunības smaids un divdomīgi caururbjošais pieredzes skatiens to visu mīkstina tikai par 50% un nākas šķirties no LVL 35.-! Netiek ņemts vērā, ka mēs ne no, ne uz Viļņas tirgus braucam, bet gan veldzēt dvēseli, sportot un nest Latvijas vārdu pasaulē (tagad zinu kļūdu – mums nebija T krekliņu ar Vairuča seju kā Renāram no tās grupas)! Meitenes skatiens pauž neapstrīdamo - kas tas tāds alpīnisms? Slēpošana – jā, golfs – super! Šiem augstdzimušo sportiem ir atlaides svara pārsniegšanā, bet alpīnismam – maksā ragā! Bertold, apdomājies un maini savu politiku pret alpīnistiem!!!

Londonā saprotam, ka latviešu valoda ir viena no pasaulē visvairāk saprastajām valodām. Kad savstarpējā sarunā iztirzājam daiļā dzimuma pārstāves (tā bija tumša meitene) nenoliedzamo skaistumu, mums aizrāda tīrā latvju mēlē, ka mēs, lūk, nebūt neesam vienīgie, kas runā latviski. Pieredze un sirmais matu sukājums rēc kā kutināts, kamēr jaunība un aplauztie ragi sarkst kā ābols uz rudens pusi. Un ne tikai Londonā, bet arī Fort William pilsētiņā latvian rules. Tur fish&chips bufetē dāma aiz letes mums gādīgi iesaka: "Nemiet zif’, tā i’ menc’!"

Smago somu stiepšana un Daugavas vanagu pagraba krodziņa apmeklējums tik ļoti nogurdināja klimberus, ka vilcienā, kas veda uz Gatwick lidostu, no kurienes tālāk jālido uz Edinburgu, viens no babanoviem visam vagonam paģērēja, lai informē, kad būs pietura Edinburga, un pamodina, ja nepieciešams… Viss naksnīgais vagons rēca kā kutināts.

Turpmākais ceļš līdz Fort William, pašiem brīnoties, paiet bez īpašiem starpgadījumiem, izņemot tos, ko mēle nelokās minēt, un domāju, ka iespiedēja morālā stāja nepieļautu drukāt, vai pat pats papīrs un elektroniskais datu nesējs nepanestu!

Patīkami, ka Edinburgā angliski vārdu Edinburgh pat iezemieši izrunā latviski – [Edinburha]!

Dienas pieredze: Ceļā iegūts jauns mīļvārdiņš: Bezbožnaja cūka!

18. marts
Ierodoties Fort William, biju gatavs redzēt nu TĀDU ledu, nu TĀDUS apstākļus, ka sniegs snieg horizontāli, rokas salst kā piektajā gadā, un vispār, to tik vien darīšu, kā domāšu kāpēc… kāpēc man tas viss ir vajadzīgs???… Taču tā vietā bija pavasaris, putnu dziesmas un šķidrs lietutiņš! Ko nu darīt? Kā dzīvot, kā būt? Somas pilnas ar dzelkšņiem, ledus cirtņiem, āķiem, drēbēm, kas paredzētas eš’ mīnus 20 grādiem pie vēja ātruma 25 metri sekundē! Paldies Dievam, mūsu daudzšķautnaino personību divgalvainā kompānija nesirgst ar stresu un spriedumu nolemj pieņemt no rīta!

Ņemot vērā to, ka stratēģisko plānu apspriešana ir atlikta uz rītu, ķeramies pie visnotaļ zinātniska pētījuma turpināšanas, kas nenoliedzami ar laiku ienesīs skaidrību tādā lietā, kā alpīnisma slodzes/pārslodzes radīto seku novēršana, ķermeņa fizisko un garīgo resursu atjaunošana. Jau izsenis zināms sarkanvīna dziedējošais raksturs un tā asiņu šķīdināšanas un asinsvadu aizkaļķošanās novēršanas līdzekļa brīnumainās īpašības.

Dienas prieks: Pavasaris vējo gaisā! Lapegles dzen pumpurus ārā. Zģec kā narcises saziedējušas!

19. marts
Metam plecos somas uz dodamies high-landos. Plāns ļoti vienkāršs – nokļūt līdz CIC Hut, kas atrodas Ben Nevis ziemeļu puses pakājē. Ben Nevis ar saviem 1344 metriem ir Apvienotās Karalistes augstākais punkts, kā rezultātā taka, kas ved turp, ir kā skudru ceļš uz pūzni. Kamēr rudie un vasarraibumainie, mazās mugursomiņās, trekinga nūjiņās un saulesbrillēs tērpušies, stenēdami tipina augšup, raksta varoņi svīzdami, bet gandarīti, šerpu cienīgā stilā stiepj savu iespaidīgo mantību, no kuras uzreiz redzams – nopietni klimberi! Pa ceļam satiktais boningtons gan uzreiz saka – veči, par vēlu jūs nākat, jo ledus is gone jau 5 dienas! Pirms 5 dienām sniegs esot bijis do h...celim (Wow!!!), ledus iģeaļņikā, bet uznācis atkusnis un… Sorry, welcome to Scotland!

Mazu, īsti latvisku gandarījumu, ka neesam vienīgie, kas ieberzušies ar Skotijas untumainajiem laika apstākļiem, sniedz situācijas konstatēšana, ka sabraukuši gan rudie, gan vasarraibumainie, gan italiano, kas, skatoties uz pēdējām ledus paliekām uz ziemeļu sienas klintīm kā Ļeņins uz buržuāziju, plāta rokas un skābi (pH<5) smaida! Visi noinstalējušies The North Face, DMM, Charlet Moser… Nervi beigti – sanāk nevis kāpšana, bet gan modes skate! Uzslienam telti, iekārtojamies un lūram, kur rīt vēl kaut tik daudz ledu, cik kokčikam dabūt.

Šefs (Jānis) nolemj, ka rītdien mēģināsim kaut ko daudz maz kāpjamu atrast Observatory Gully.

Dienas p.....: Pamazām visus darbības vārdus nomainām ar vārdu p…t. Izp..ām vināru; iep..ām zupiņu; gan jau kaut kur uzp..īsim; nop..ām lejā; aizp..ām uz pabu u.t.t.

20. marts
Pieeja pie Observatory Gully ir patīkama un ērta – tikai glumi akmeņi un slīdošas nobiras, tad pakusis, bet labi noblietējies sniegs. A ledus ta’ naf! Šur un tur kaut kas šaubīgs rodams, bet kaut kā nevelk. Un labi, ka nevelk, jo nākamajā dienā, ejot pretējās sienas maršrutu, redzu skaistus skatus kā brūk un jūk ledus, un dzirdu reālu Dolby skaņu, kas to visu pavada. Gandrīz pie paša virsotnes plato, kad bijām jau Tower Gully, beidzot atrodam kaut cik pieņemamu ledu, pa kuru tik un tā ik pa laikam kaut kas lido. Ledus jau sadalīšanas stadijā, mīksts un slāņains, bet instrumentus tur ļoti labi. Pēc vienas apmēram 3. kategorijas ledus virves sākas ļoti stāva sniega nogāze otras virves garumā, un tad jau arī esam uz virsotnes plato. Slinki aizejam līdz pašai virsotnei, kur mūs gaida pārsteiguma balva. Vietējiem baigā cieņā sacensības skriešanā no pilsētas līdz virsotnei, līdz ar to atsevišķi eksemplāri tam trenējas ne pa knapam. Lūk, arī simpātiska meitene ar suni, ģērbusies tik, cik vien sevi piesegt, kamēr mēs – zābaki, sistēmas, jakas un membrānas! Nu tāds un jaņ! Sirmais trinas…


Virsotnes plato vietām sniega sega bija vēl diezgan pieklājīga

Dienas teiciens: "Ai! Jtmaķ! Kā no sēklinieka izšāva," teica Artūrs atverot šprotu bundžu.

Dienas skumjas: Skumji, skumji, skumji...Vējš aiznesa mūsu miskasti un katliņu. Vāciņu atdeva atpakaļ. Manu zilo krūzīti arī. Miskasti pa strautu salasījām. Bet katliņš aizlidoja. Tagad vāram Artūra bļodiņā. Arī labi.

21. marts
Nekas cits jau arī neatliek, kā pārorientēties uz klintīm. Un, atceroties porutčika Rževska piedzīvojumus, saprotam, ka togda toļko vsjo i načalos! Šodienas maršruts atrodas Observatory Buttress, maršruta nosaukums Observatory Ridge, kas saskaņā ar grāmatiņas aprakstu ir 420 m, IV, 4*** (VS, Fr 5a). Jāatzīmē, ka Observatory Ridge nolūkojām jau pirmajā dienā – no telts tas izskatās super - 2/3 no maršruta ir skaista siena, atlikusī 1/3 daļa pakusis ledus, kas izved tieši uz pašu virsotni. Izejam pirms plkst. 8.00, pēc minūtēm 20 esam sienas pakājē, bet Skotijas migla tā īsti neļauj saskatīt pašu sienu. Labi, ka jau vakar bijām aplūrējuši maršruta sākuma vietu.

Īss maršruta apraksts – no sienas kreisajā pusē esoša plaukta, līdz kuram jāpieiet pa Zero Gully, virzienā uz sienas labo pusi, tad pa sienas labo pusi "tieši pierē", līdz sienas augšējā daļa sašaurinās virzienā pa kreisi, un sākas Zero Gully augšējā daļa, kur beidzas klints un sākas ledus, tad pa ledus kuluāru līdz virsotnes plato.

Neskatoties uz to, ka laika apstākļi īpaši lutina (t.i. tikai migla, ik pa laikam lietutiņš, DR vējš, ko nejūtam nemaz, toties nav lietus kā no spaiņiem, un vēja, kas liek pārvietoties quatro), kāpšanai jāpiešaujas un jāpierod, jo klints slīd kā slidkalniņš. Līdz ar to pārvietošanās notiek lēni un pārdomāti, sienas traversa vietā iespējama iespaidīga pendele, kuras izmantošana neietilpst ne Jāņa, ne manos plānos. Klints bastionu pievaram ar 8 virvēm, 3 stundās ar kapeikām. Pēdējo, t.i. ledus posmu, piebeidzam ar 3 virvēm nepilnā vienā stundā. Pirms izejas uz virsotnes plato beidzot saprotu, kāpēc par Skotiju klīst jautrie & baidošie stāsti, jo dzirdu kā augšā rūc ventilators. Pabāžu galvu un redzu kā Jānis, nometies uz ceļiem, pieņem mani, vienlaikus cenšoties paslēpties no vēja, kas pūš kā nelabais.

Atkārtojam vakar veikto krusta gājienu pāri plato uz tā ziemeļu galu, kur pa Nr.4 Gully dodamies lejā uz telti. Tur ir tāda plāksnīte ar četrinieku virsū, lai nepaietu kuluāram garām. Plato šķērsošana ir baudāms pasākums, kad spīd saulīte un apkārt burvīgs skats uz Fort William, jūras līci un apkārtējiem high-landiem, kā tas bija vakar! Šodien savukārt valda jautrība, jo migla šo pasākumu padara par aklajām vistiņām – tikai labi, ka nav jāķer vienam otru vai lašus, bet gan Nr.4 Gully. Vidēji noeja līdz teltij prasa aptuveni vienu stundu.



Dienas veiksme: Sāk līt horizontāls lietus. Labi, ka paguvām pačurāt. "Vai man’ stundiņ’ kā purina!" Tā Artūrs.

Dienas dialogs:
- Jāiet pam..zt, lai kā arī negribētos!
- Ja tev negribas, kāpēc tu ej m..zt?
- Tāpēc, ka fiziski jau gribās, bet psiholoģiski nē...
Tāda, lūk, saruna teltī.


22. marts
Klimberi pelnījuši atpūtu, tāpēc jau notenterējuši lejā uz Fort William, iekārtojušies Bank Steet Lodge hostelī, vāra zupu, apseko un inspicē inventāra veikalus, apmeklē to, kas jebkuram klimberim, kas nodevis alpīnisma ideālus, ir jāapmeklē obligāti…, kā arī turpina alķīmiķu cienīgos centienus atklāt universālo spēka atgūšanas līdzekli un metodi.

Dienas kāpiens: Noeja lejā līdz viskija destilētavai ir garš un nogurdinošs kāpiens. Jau pa ceļam iegādājamies vināru un zaceni.

23. marts
Ja jau Observatory Ridge ir pieveikts, tad jāķeras klāt Britānijas garākajam maršrutam – Tower Ridge, par kuru grāmatiņa saka, ka tie ir 600 m – ¾ km, IV, 3***. Šis skaitās arī viens no visslavenākajiem maršrutiem uz Ben Nevis.

Maršrutu izvēlamies sākt pa ziemas ceļu, t.i. caur Observatory Gully, izvairoties no Douglas Boulder. Maršruts ved pa pašu kori – pāri Little Tower, tad līdz The Great Tower, kuru apejam pa Eastern Traverse ceļu, tad pāri Tower Gap un augšā uz virsotnes plato. Lai gan maršruts tehniski nav tas grūtākais, tas izvēršas par jautrāko no šī brauciena kāpieniem.

Viss sākās ar to, ka mūs slapji aplīst non-stop lietutiņš un maigi apņem vidēji caurredzama migla. Kā zināms, tad lietus kombinācijā ar sūnām apaugušām klintīm veido kaut ko līdzīgu jūras piekrastē sastopamiem akmeņiem, uz kuriem nomaucies gandrīz jebkurš no aktīvajiem jūrmalas atpūtniekiem. Tad nu tā arī klimperējam pa kori, līdz vienā vietā, kā krievu pasakā – pa labi, kreisi vai taisni iet? Tik un tā pa muti dabūsi… Un tā arī ir! Kaut kā neapzināti aizejam pa KREISI… un ieperamies tādās aļģēs un puņķos, ka ne uz priekšu, ne atpakaļ. Pat elpot bail.


Uz Ben Nevis Tower Ridge

Vecais noņemas ap to klinti nosvīdis, es jau uzdrošinos bilst par dry-toolingu, bet uz priekšu netiekam. Klints tiek iepazīstināta un aplaimota ar latviešu-krievu valodu garšīgo sacepumu, līdz kamēr ar MAP (Kas tas par zvēru? Jautājiet prof. Liepiņam!) palīdzību tiekam atpakaļ uz kores un tad ko kājas nes uz virsotnes plato.

Šodienas kāpiens vairāk apzīmējams ar vārdu jāšanās, nevis climb. Kādā citā grāmatiņā, ko skatu tagad, rakstot šos memuārus, stāv rakstīts – It is important not to traverse left too soon, mistaking the Little Tower for the Great Tower… Bet pēc kautiņa rokas jau vairs nevicina!

Dienas pārsteigums: Kad atgriežamies teltī, pretī dvako kā bomžatņikā, bet vēl pēc brīža sāk ost pēc maitas. Šķiet, kāds būs nomiris… "Elpo caur muti," saka Artūrs.

Dienas darbiņš: Uzstiepām augšā uz telti vināru. Labu darbu padarījām.


Skaidrojošā vārdnīca:
Vinārs – normāls vīns
Vinčiks – nenosakāmas izcelsmes vīns
Vinķelis – vīns ikdienai ar iespējamu etiķa piegaršu
Vunčuks – vīns šmigai
Vūnelis – lētais vīns

23. marts
Ar šo kāpienu arī mūsu Skotijas brauciena alpīnā daļa ir beigusies. Nākamajā dienā iecerētais Douglas Boulder piecinieks nojūk dēļ nepārtrauktajām lietus gāzēm.

Varu tikai piebilst, ka atpakaļ ceļš mūs pārsteidza ar jauniem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem. Tiekam piesmieti no Ryanair puses ar veco triku, ka somas par smagu un sporta inventāru par velti nepārvadā. Intīmās attiecībās ar AirBaltic vairs nestājamies vai, tautiski sakot, uz tā paša grābekļa virsū vairs neuzkāpjam – lai gan gaisa temperatūra ir krietnos plusos, Jānis uz lidmašīnu dodas pūķenē, kurai kabatas nokarājas no svara; jaunais cilvēks savukārt stiepj lidmašīnā guļammaisu un bibliotēku… ja nu gadījumā lidojuma laikā sametas auksti vai sagribas palasīt maršrutu aprakstus… Respektīvi, tagad esam eksperti, kā no tiem 65 kg, kas nododami glabāšanā lidmašīnas "vēderam", uztaisīt 40 kg!

Papildus varu piemetināt, ka kādai "ekstrēmo sportu" tūrisma firmai derētu apsvērt ideju par sezonas, t.i. pavasara, braucieniem uz kalniem ražas ievākšanai. Kā rudens pusē daudzi ar groziņiem pa kartupeļu laukiem un ābeļu dārziem šiverē, tā pavasarī alpīnisti pa apkusušajiem kuluāriem var meklēties (var arī ar groziņiem), jo zem sniega segas sakrājies daudz inventāra, kādu tik sirds kāro!

Dienas ceļojums: Ak, sapņu zeme Mongolija ar tās kalniem, zirgu ganiem, milzu taimiņiem upēs un līdakām. Nu gluži kā mūsējās, tikai acis tādas šķības, šķības...

Dienas pārmetums: Janka, vai tu dzīvē arī ko baudi? Šnabi tu kā cūka no siles loc iekšā! Vecenes tu drāz nevis mīlē! Cepumus tu rij, nevis izgaršo!

Gala slēdziens par pasākumu: Cik patīkami ir no visa tā j-bannā interneta kādu nedēļu būt prom, un pagulēt za..bis teltī kopā ar zģec lohiem!

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv