Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Dēku stāsti
Uz MTB World Cup ar mēneša nokavēšanos

Autors: Arnis Cīrulis (www.calypso-team.com)

Neliels revjū par Skotijas braucienu vairāk nekā divu nedēļu garumā. Droši vien no Garā (laikam, Andris) kaut kur sekos detalizēts brauciena apraksts, jo viņš veica kaut kādus pierakstus, kaut kādā blociņā. :) Un iespējams kādā no grāmatnīcām parādīsies neliela formāta grāmatiņa ar nosaukumu "Griečas pērles"… :)

Es biju septītais, lai arī no Rīgas izbraucām seši, jo Kārlis pievienojās Anglijā. Mūsu, riteņiem un jautriem cilvēkiem pilnais, VW buss pa abām ceļa pusēm aizveda tur, kur vēlējos nokļūt jau ilgāku laiku. Īpašo Skotijas auru jau izjutu uz Anglijas-Skotijas robežas. Vējš dzenā biezus miglas mutuļus, ka pat lāgā nevar saskatīt lielo akmeni ar uzrakstu "Scotland", lai arī pirms neilga laika cepāmies busiņā un bija spoža saule.

Man kartē apzīmēti trīs rimbuļi: Pitlochry, Fort William un Inverness, ko nosaucu par Bermudu trijstūri. Vienvārdsakot, paredzēts ar zariem nomaskēt busu un tālāko piedzīvojumu pa Skotijas augstākajiem kalniem un dziļākajiem ezeriem baudīt ar divriteņiem. Manējais Scott ar grūtībām pārdzīvo to, ka viņam pieskrūvēts bagāžnieks un uzlikta tūristu soma, njā, pazemojums ne pa jokam.



Nu nemāku vārdos uzrakstīt kā stenējām par skaisto dabu, akmens sētām, mazajām mājiņām un aitām, bet nu bildēs redzami daži procenti no tā.

Trijstūris darīja savu, pēc ilgas cīņas ar knišļiem, tomēr piekāpāmies un pirmo naktsvietu jau pametām ap 6iem no rīta. Lai tiktu pie brokastīm, tikvien kā jāpārvar daži Teletūbiju zaļie pakalni vairāku jūdžu garumā līdz tālumā redzamajam ceļam. Šis VXīgais pārsteigumu pārgājiens ar riteņiem un smagajām somām man beidzās pēc pusdienas laika. Te es arī pazudu, pārpurvojušos ezeriņos, kalnu strautos un viltīgajos pakalnos. A likās ta' - paiešos ātrāk un pārējos uz šosejas sagaidīšu…



Lai arī uz ceļa ātrāk par pārējiem biju ticis, tomēr viņiem tur augšā pie elektrības stabiem, bija vieglāk. Badā pēc mīšanās, tajā pat dienā aizvilku līdz Fort William. Par cik ārzemēs neesmu mobils, izmantoju te Latvijā aizmirsto telefona automātu, lai paziņotu pārējiem, ka esmu dzīvs. Sākumā gan tie mani nobiedēja, jo iemestās mārciņas noskaitīja kā hronometrs, ka otrs gals pat klausuli nepaspēja pacelt, bet kad pastā nopirku zvanīšanas karti, viss atrisinājās. Tā nu trīs dienas dzīvoju pēc sava plāna, līdz pārējos atkal satiku pirms Nesijas pilsētas Drumnadrochit, kad pielavījos no aizmugures, jo tajā dienā braucu apkārt 150 km Lochness ezeram meklēt briesmoni.



Vispār Fort William, pilsēta pie Skotijas augstākā kalna Ben Nevis, bija vieta, kur noteikti gribētos atgriezties vēl un vēl. Maija beigās te notika UCI MountainBike WorldCup. Žēl, bet nu laikam pa lēnu minos, jo no šī notikuma mani šķīra vesels mēnesis. Tomēr XC trasi man neviens izbraukt neliedza, tā pat bija speciāli marķēta kā "WorldCup".



Pie trases tiešām liekas pielikts liels roku un traktoru darbs. Sanaglotas daudz, dažādas koka laipas, sakrauti akmeņi, bīstamākajās vietās izlikti matrači utt. Vārdu sakot viss, par ko parasti siekalojos skatoties "EX", vai lasot "MountainBikingUK". Braukājot brīžiem iešāvās doma, diez šajā vietā sanāca vismaz ātrāk kā Dālei :), neskaitot to brīdi, kad gonkā viņa dabūja prokolu. Bet nu tādā trasē, līdzīgi kā Somijas Tahko, par citām lietām nav laika domāt, citādi iestādīsi bieti.



Vispār jau daudz piedzīvojumu akmeņainajās un strautainajās kalnu takās, ko var izbaudīt tikai uz turieni aizbraucot. Ja nepatīk braukt ar riteni, var iet arī kājām. Kalnos satiku daudz apaugušus Skotu rūķus, kas ar mugursomām no A uz B iet vairākas dienas.

Patika daudzās brīdinājuma zīmes. :) Vienas dienas 150 km pārbraucienā pār kalniem, kurā devos divatā ar Kārli, pēc simtā kilometra parādījās iedvesmojoša zīme ar brīdinājumu, ka laika apstākļi pat vasarā te ir draudīgi, nebūs vietas kur paslēpies un ceļā nebūs nekas ēdams. Un tas brīdī, kad apsēdos, lai izdzertu šokolādes dzērienu un apēstu pēdējos cepumus…



Uzraksts uz viskija brūža par trauslo jumtu, ar lika aizdomāties, kāpēc maksāju 4 mārciņas…

Brauciena noslēgumā Edinburga. No vienas puses gribas teikt, pilsēta kā pilsēta, no otras puses - daudz īpaša, kas nav citām pilsētām, un nav jau nemaz tik peļami pēc aitu takām atgriezties civilizācijā. Kāds tika pie kiltiem, cits pie glāzītes vai ledusskapja magnētiņa. Lai dzīvo Smidija krogs!:)))



 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv