Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Ceļojumi
Bolīvijas kalnos

Autors: Jānis Ventiņš [ AUTORS?]
Publicēts "Kalnā Kāpēja" 1. numurā (1998)
Arhīvs, 1999. gads, Rīga


Ja jums ir apnikusi drūzma Eiropas un birokrātija Āzijas kalnos, tad, gluži kā kādreiz spāņu konkistadori, vērsiet savu skatu pāri okeānam uz noslēpumaino indiāņu zemi Bolīviju. Nemeklējiet tur izlaupītās Eldorado un Potosi bagātības. Tas laiks sen jau pagājis. Jūsu bagātība ir apslēpta kalnu klinšu šķautnēs un ledājos. Vienīgi mākoņu un kondoru ēnas traucē to virsotņu mieru, kas vēl jo projām gaida savus pirmuzkāpējus.

Pēdējos gados Bolīvijas vārds alpīnismam veltītajos izdevumos parādās arvien biežāk. Bolīvijas kalnus ir iecienījuši daudzi slaveni kalnos kāpēji. Jaunizveidotais šoseju tīkls ļauj iekļūt pat samērā nomaļos kalnu rajonos. Izdevumi par pakalpojumiem un pārtiku Bolīvijā nav lieli. Noziedzības un terorisma ziņā tā ir drošākā Latīņamerikas zeme. Un galvenais, lai kāptu kalnos, te nevajag īpašas atļaujas vai virsotņu nodevas.

Kordiljera Reala (Cordillera Real) ir nozīmīgākā Bolīvijas kalnu grēda. Tā ir tektoniskas izcelsmes un veido robežšķirtni starp Amazones zemienēm un Altiplana augstkalnu līdzenumu. Milzīgie virsotņu masīvi grēdas ziemeļu un dienvidu galos piešķir tai īsti himalajisku majestāti. 100 miljonus gadu atpakaļ Kordiljera Reala virsotnes sasniedza 7500 metru. Kaut arī vēl septiņdesmito gadu kartēs grēdas maksimālais augstums ir norādīts 7000 m (Ankohuma), tomēr kā augstāko šobrīd uzskata Iļimani masīva ziemeļu virsotni – 6439 m. Pie pašas Lapasas atrodas cita 6 km augsta virsotne Huayna Potosi - 6088 m. Braucot ar sabiedrisko transportu pāris stundās iespējams nokļūt bāzes nometnē kalna pakājē. Kopumā grēdā ir pieci masīvi, kuru virsotnes sasniedz sešus kilometrus.

Gandrīz 5 km dziļā Rio de Lapaz upes ieleja norobežo Kordiljera Reala no citas kalnu grēdas - Cordillera Quimsa Cruz jeb Trīs Krustu kalniem. Augstākā virsotne te ir Jacha Cuno Collo 5800 m. Grēdas ziemeļu daļa ir slavena ar granīta sienām un smailēm, kas, pēc alpīnistu atzinuma, ir vieni no labākajiem klinšu maršrutiem visā kontinentā. Kalnoskāpēji šīs "Bolīvijas Aiguilles" salīdzina ar slavenajām Šamonī Alpu virsotnēm. Grēdas dienvidu daļu klāj apledojums. Te virsotnes ir augstākas, tomēr ne tik stāvas un sarežģītas. Rajonu apmeklējuši salīdzinoši nedaudz kalnos kāpēju. Vismaz trešajā daļā virsotņu vēl neviens nav kāpis. Līdz šim nav arī izdots kāds apkopojošs ceļvedis. Tādēļ ne vienmēr ir zināms, vai attiecīgajā kalnā jau uzkāpts, vai nē.


No Trīs krustu grēdas ziemeļos redzams Iļimani vulkāna masīvs

Uz ziemeļiem no Kordiljera Reala atrodas Cordillera Apolobamba, ar augstāko virsotni Chaupi Orkho 6044 m. Tas ir viens no noslēpumainākajiem un mazāk apgūtajiem Andu rajoniem. Daudzas virsotnes vēl joprojām ir neskartas… Gluži kā senos laikos Apolobamba debesīs vēl joprojām var ieraudzīt kondorus. Nogāzēs ganās savvaļas lamas - vikunjas un guanako. Te atrodas Dienvidamerikas nozīmīgākais kalnu rezervāts Ulla - Ulla. Ielejās ir apslēpti indiāņu burvju cilts (Kallahuaya) ciematiņi. Dažādu ārstniecisku un maģisku zālīšu meklējumos, burvji dodas klejojumos pa visu kontinentu. Viņu rituālās tradīcijas un zināšanas sniedzoties gadu tūkstošiem tālā Andu iedzīvotāju pirmkultūrā.

Rietumkordiljera (Cordillera Occidental) ir vulkāniskas izcelsmes kalnu grēda uz Bolīvijas un Čīles robežas. Vairāku vulkānu konusi te sasniedz 6 km augstumu. Augstākais ir Sahama 6520 m. Tā vienlaicīgi ir arī Bolīvijas augstākā virsotne. Sahama nav tehniski sarežģīts, tomēr tā nogāzēs trakojošās īsti antarktiskās vētras un zemā temperatūra, liek kalnos kāpējiem izjust patiesu bijību pret šo milzi.

Bolīvijas DR atrodas vēl vairāki virsotņu masīvi, ko nosacīti apvieno vienā grēdā Cordillera de los Frailes. Tikai viens kalns - Nevado de Santa Vera Cruz, slejas līdz 6 kilometriem. Virsotne ir viegli sasniedzama, jo raktuvju ceļš te uzved līdz 5600 m augstumam. Kalni ir klinšaini un mazapdzīvoti. Apledojums klāj tikai dažus masīvus. Alpīnistu ekspedīcijas šajā rajonā ir retums.

Piemērotākā sezona kāpšanai Bolīvijas kalnos ir ziema (no aprīļa līdz septembrim). Šajā periodā parasti ir labi, noturīgi laika apstākļi. Nokrišņu nav daudz. Sniegs nogāzēs ir sablīvējies un veido stabilu firna segu. Spēcīgas vētras, negaisi, kā arī ekstremālas temperatūras svārstības ir retums. Rietumkordiljera vulkānos var kāpt jebkurā gadalaikā. Klimats te cauru gadu ir vienlīdz sauss un pastāvīgs.

Lapasai, atšķirībā no citām pasaules lielpilsētām, ir viena nesalīdzināma priekšrocība. Vienalga ko jūs pēc ierašanās tur darītu - skraidītu pa ielām, ietu uz baznīcu, žūpotu kādā krodziņā vai vienkārši kniebtos viesnīcas numuriņā, jūs piedalāties svarīgā organisma adaptācijas procesā, jūs aklimatizējaties kāpšanai augstkalnos. Kā nekā pilsēta atrodas gandrīz 4 km augstumā. To nākas izbaudīt jau pašā sākumā - ieēstā pica naktī pārāk neatlaidīgi sāk prasīties atpakaļ. Turpmākajās dienās seko aktīva aklimatizācijas programma, kuras laikā mēs dodamies ekskursijās uz Mēness ieleju un Titikakas ezeru. Pamazām izzūd augstuma izraisītie organisma funkcionālie traucējumi un mums sāk rasties interese par kalniem.

Labi pārdomājot iegūto informāciju un mūsu iespējas, esam izlēmuši kāpt tuvākajā un vieglākajā seštūkstošniekā Huayna Potosi. Manu grupas biedru Ulda Kristapsona, Viļa Dambiņa un Valta Vīganta kalnu pieredze nav liela. Vienīgi Vilis pirms 10 gadiem ir kāpis Kazbekā un Elbrusā. Pēc aklimatizācijas kāpiena 5392 m augstajā Charquini virsotnē un treniņiem uz ledāja, esam pietiekami sagatavoti arī kam grūtākam. Kāpiens Huayna Potosi ilgst divas dienas. No bāzes nometnes, kas atrodas 4750 m augstumā, paceļamies līdz virsotnes R plecam (5500 m). Te ierīkojam naktsmītni. Spilgtākie iespaidi man saistās ar dabiskajām vajadzībām, kuru dēļ biju spiests izlīst no telts nakts spelgoņā. Čurāju un apjūsmoju gan Lapasas spožās ugunis, gan pirmo reizi mūžā ieraudzīto Dienvidu Krusta zvaigznāju.

Pats kāpiens palicis prātā kā bezgalīga vilkšanās pa saules cepinātiem sniega cirkiem un nogāzēm. Tad straujš un stāvs uzskrējiens uz pēdējo kori, un sirdi stindzinoša žonglēšana pa tās "naža asmeni" līdz virsotnei. Īsam iespaidu aprakstam dodu vārdu saviem biedriem:
"Stulbie striķi un pakavi ( domāti dzelkšņi )! Jo stāvāks kāpums, jo vairāk cirtnis traucēja. "
"Nepatīkama sajūta, kad cirtnis dūrās cauri korei. Akmeņu krāvumi virs galvas likās teju teju sabruks pār mums."
"Prātā stāv nežēlīgās slāpes un spēka izsīkums kāpjot lejā. Arī tas, kā palīdzējām puiša pamestajai spāņu meitenei sasniegt nometni."
"Šermuļi uzmetas, atceroties kā Ventiņš rija papaiju."
"Šķiet, ka ekipējums bija labas kvalitātes, jo īpašas rūpes nesagādāja. Vienīgi vīstoklis (domāts virves rullis) žņaudza kaklu."
"Augšā nebija nekādas gaviles, tikai tāds kā transs un arī bailes par atceļu."

Toties gaviles bija lejā, Lapasā. Indiāņu zēni spēlēja skumjās Andu melodijas, bet četri bālģīmji centās kompensēt augšā piedzīvotās slāpes un pārdzīvojumus ar dažādu nosaukumu un nokrāsu šķidrumiem.

Mana pirmā nakts Quimsa Cruz kalnos. Pa pusei izlīdis no telts sajūsmā pētu spožos, man svešos zvaigznājus. Kā laiviņa tumšajās debesīs peld jauns mēness. Dienvidu Krustu vairs neredzu. To aizsedz stāvās kalnu virsotnes. Mani ceļabiedri ir devušies džungļu ekskursijā, bet es, gluži viens, esmu šeit. Šo brīdi esmu gan gaidījis, gan baidījies no tā. Tomēr pirmsceļojuma nedrošības sajūtu jau ir nomainījis nosacīts miers.

"Gringo! Gringo!", sajūsmā spiegdami mani apstāja indiāņu bērneļi, kad iepriekšējā dienā, pēc astoņu stundu gara brauciena autobusā, izkāpju kalnraču ciematiņā Viloco. Esmu vienīgais bālģīmis lielā sarkanādaiņu pulkā. Tomēr indiāņi ir draudzīgi. Kad stīvēju mugurā savu gandrīz 40 kg smago somu, šķiet, puse ciema metas man palīgā. Tā sākas mans vientuļais ceļojums Trīs Krustu kalnos.


Ezeri Ataromas ielejā Trīs krustu kalnos

Pārgājiena galamērķis ir Mocoa ieleja. Tās galvenās rotas ir kalnu ezers Laguna Blanca un 5271 m augstā klinšu smaile Cuernos de Diablo jeb Sātana Ragi. Skatoties no ezera, tā nedaudz atgādina slaveno Alpu virsotni Petit Dru, tomēr, lai Sātana Ragus ieraudzītu visā krāšņumā, ir jāpakāpjas ielejas sānu nogāzēs. Virsotne ar savu skaistumu un stāvajām klinšu sienām ir īsts "putukrējuma tortes gabaliņš" alpīnisma gardēžiem. Kā pirmie desmit gadus atpakaļ pa ziemeļrietumu sienu Sātana Ragos uzkāpa četri bavāriešu ekspedīcijas alpīnisti. No dienvidu puses to šogad ir ieplānojis izdarīt vienīgais latviešu ekspedīcijas dalībnieks. Pirmā virsotne vienatnē. Tāpēc jau tās šaubas, tāpēc bailes un satraukums. Arī nosaukums piemeklēts daudzsološs. Nekas cits jau neatliek kā paļauties uz sevi pašu, veiksmi un To Kungu debesīs.

Nometni esmu iekārtojis Laguna Blanka piekrastes pļaviņā. Vienlaicīgi tās ir arī ganības astoņām govīm un bullim. Nedaudz augstāk manu divus zirgus. Vienu brīdi krietni satrūkstos. Noslienājies un galvu pieliecis bullis stāv pie manas telts un dobji īd.

Ko man darīt, mest tam ar mazu akmeni vai pašam rāpties lielā akmenī? Paldies Dievam, aizvācās...

Greizsirdības lēkme lopam uznāk arī nākamajā dienā. Tomēr sapratis, ka esmu vienkāršs, nobijies puisis, kas ne gastronomisku, ne seksuālu interesi par viņa govīm neizrāda, bullis nomierinās.

Kaut arī nometne atrodas četru kilometru augstumā, tomēr savvaļas dzīvība ap to kūsāt kūsā. Bieži redzami uz akmeņiem tupoši vai arī pa tiem veikli lēkājoši garastaini truša lieluma dzīvnieki .Tās ir viskačas - tikai Andos sastopami grauzēji. Dzīvnieki ir ļoti uzmanīgi un, man parādoties, nekavējoties pazūd savās alās. Viskačas ir populārs medību objekts vietējiem iedzīvotājiem. Tiek izmantots gan to biezais, pelēkais kažoks, gan mīkstā gaļa. Atliek vienīgi ar bisi rokās pacietīgi tupēt slēpnī alas tuvumā un gaidīt, kad kāds no dzīvniekiem neuzmanīgi pabāzīs savu ūsaino purniņu. Liela, resna, pārbarota vāvere - tāda līdzība man rodas vērojot kā šie radījumi lēkā no viena akmens uz otra. Miljoniem gadu atpakaļ kalnu ielejās esot lēkājuši to lāča lieluma priekšteči.

Ap ezeru ir daudz putnu. Katru rītu no klints ezera vidū paceļas kaiju pāris un, satraukti ķērcot, atlido līdz manis. Apmet virs galvas vairākus lokus, uzmanīgi nopēta un tad lido atpakaļ. Turpmāko dienas daļu viņas neliekas par mani ne zinis.

Tomēr interesantākās ir karakaras - klijāna lieluma plēsējputni. Pēc izturēšanās un "inteliģentā" skatiena tās atgādina mūsu kraukļus. Karakaras ir kalnu sanitāri. Tās bieži redzamas indiāņu mājokļu tuvumā. Šķiet, ka to attiecības ar cilvēkiem ir veidotas kā savstarpēji izdevīga līdzāspastāvēšana. Biju liecinieks, kā karakara, plivinoties braucoša autobusa priekšā, to apturēja, lai pēc tam apmierināti uzlasītu pa logu izsviestos maizes gabaliņus un citas ēdamas lietas.

Apkārtnes augu valsti veido nelieli krūmiņi, durstīgas puķes un futbolbumbas lieluma sārti ziedošu kaktusu sakopojumi. Augsni klāj sīka, adataina zemsega. Uz tās nav iespējams ne apsēsties, ne pastaigāt plikām kājām.

Mana ikdienas ēdienkarte sastāv no dažādiem koncentrātiem paciņās un dažām rupjmaizes šķēlītēm. Piemēram, pusdienās ēdu speciālu, ekspedīcijām domātu, sauso pārtiku no Vācijas. Ēdiens sātīgs, bet lietojams tikai ekstremālos apstākļos, kad nekā labāka nav. Arī vienas porcijas cena - apmēram 3 lati, nebūt neveicina gremošanu. Apbrīnojami, bet mans vēders šādā "sintētiskās" barības režīmā darbojas nevainojami. Atbraukšu mājās, pāris nedēļas negausīgi rīšu, un atkal vecās kaites būs klāt… Visas trīs kārbiņas ar brētliņām tomātu mērcē pēc to atvēršanas nākas izmest ārā. Brūngani pelēkā, vienveidīgā masa drīzāk atgādina organisko vielu buljonu dzīvības izcelšanās pirmsākumos, nevis evolūcijas galaproduktu - zivi.


"Sātana Ragu" virsotne Cuernos de Diablo

Ir pievakare. Šķiroju un vācu kopā līdz ņemamos āķus un atsaites rītdienas kāpienam. Ņirbinādams ezera virsmu, žūžo viegls vējiņš. No pretējā krasta klintīm reizēm noripo kāds akmens. Govis, iebridušas ezerā, ganās ūdenszālēs. Pielido kaiju pāris un ziņkāri mani aplūko. Divas Andu zosis tramīgi iepeld dziļāk ezerā. Dzeltenā saule slīd arvien zemāk un zemāk. Virsotņu ēnas sāk tiekties pēc manis. Kļūst vēss. Satinos ciešāk savā kalnu jakā un dodos uz telti. Manu apcerīgo noskaņojumu iztraucē no Sātana Ragu puses atlidojusī dārdoņa. Gar vienu no noskatītajiem maršrutiem gāžas balts mākonis - akmeņu lavīna. Tieši tajā vietā, kur vakar stāvēju uz ledāja un pētīju klintis. Pat no nometnes redzu drēbju skapja lieluma klints bluķus pavīdam putekļu vērpetēs. Akmeņi aizrauj sev līdz nogāzē sagūlušo sniegu un ledu. Mākonis noskrien un sāk palēnām izklīst, bet pa stāvajām morēnām nedzirdami slīd bāli pelēka, netīra sniega masa...

Norimst ņirboņa. Govis netraucēti ganās ezera galā. Virs galvas iezalgojas pirmās spožās zvaigznes. Kas man šķita kā nevaldāmu dabas spēku trakošana, tas kalnu gariem ir vienīgi rotaļa. Naktī abi zirgi no augšējām pļavām nokāpj pie ezera un līdz rītam ganās netālu no telts.

Deviņos no rīta pirmo reizi pieskaros Sātana Ragu klintīm. Pieejā nākas pārvarēt vairākus morēnu vaļņus, traversēt kraujas, "jēlas" nobiras un skriešus šķērsot platu, akmens bīstamu kuluāru.

Virve tiek iztīta, āķi, karabīnes un cilpas sakārtotas ap drošības jostu. Plānoju maršrutu iziet vienā dienā, tāpēc neko lieku neesmu ņēmis līdz. Sākums ir grūts. Lai apietu milzīgu, kuluārā iestrēgušu akmens bluķi, pa šauru kamīnu ir jāpārvar pārkārušās klintis. Tad pa kraujām, akmeņainām nobirām nonāku pastāvā sniega nogāzē. Nelielās, cietās kalgosporas labi tur manu zābaku zoles. Tā kā eju bez dzelkšņiem, tad, nogāzes stāvumam pieaugot līdz 50°, pāreju uz klintīm. Sienas vidējais stāvums tās apakšējā daļā nepārsniedz 70°, tomēr jādrošinās caur āķiem, jo jāpārvar vairāki vertikāli posmi. Izeju virvi, nostiprinu to, tad ar dulferi lejā. Daļu āķu atbrīvoju. Tos, kas regulē virves virzienu, atstāju. Atpakaļ kāpju ar žumāru. Izņemu atlikušos āķus un eju nākamo virvi. Kādu vidēji grūtu klinšu posmu kāpju bez drošināšanas.

Lieliska sajūta tā izjust klintis, kalnu. Tas, kas no malas var likties kā pārgalvība un neapdomība, patiesībā ir rūpīgi apdomāts katrs solis. Bailes nejūtu, tomēr manās kustībās jaušās kas dzīvnieciski instinktīvs, it kā būtu pamodušies kādi seni izdzīvošanas likumi. Esmu reizē gan mednieks, kas zogas klāt upurim, gan medījamais, kas savu uzmanību koncentrē vismazākajām apkārtnes izmaiņām.

Klintis kļūst stāvākas, augšup vedošā plaisa šaurāka un gludāka. Aizķeres ir vienīgi roku sāniskajiem tvērieniem. Kājas jāieķīlē plaisā. Eju atkal ar virvi. Vietām saputināts sniegs un iesaluši ledus gabali. Lietojot ledus āmuriņu, izmantoju tos kā atbalsta punktus. Nu jau klintis ir gandrīz pilnīgi vertikālas. Līdz augšai atlicis, šķiet, ne vairāk kā pāris virvju sarežģītas klinšu kāpšanas. Ir vēla pēcpusdiena. Ievēroju, ka apkārtējās virsotnes ir apņēmusi gaiša aura. Nezinu, vai tas ir atspīdums, vai sniega sublimācijā radušies izgarojumi. Bet varbūt ticēt indiāņu leģendām par kalnu gariem?

Saprotu, ka virsotnē uzkāpšu jau krēslā. Naktsguļai klintīs bez telts, guļammaisa un silta apģērba neesmu gatavs. Mans aprēķins sasniegt virsotni vienā dienā ir bijis nepareizs. Pārāk lēni kāpju!

Nepieciešami 10 dulferi, un tikai tad tieku lejā uz nobirām. Pēdējā virve bezcerīgi ieķīlējas. Visi mani pūliņi to atbrīvot ir neveiksmīgi. Jau krēslo. Noplātu rokas un dodos lejup. Pie telts esmu melnā tumsā. Atkritis uz liela akmens, labu brīdi guļu un raugos zvaigznēs. To, ka netiku augšā, īpaši nepārdzīvoju. Nebija jau par katru cenu. Drīzāk ir gandarījums, ka esmu uzdrīkstējies. Beidzot saņemos un sāku rosīties - pārģērbjos, uzvāru tēju un ēdienu. Nedaudz vēlāk atrodu aiztaupīto Rīgas balzāma graķīti un nosvinu vientuļus svētkus. Galu galā, kaut arī Sātana Ragu klintis nepieveicu, tomēr ar baiļu un šaubu sienu esmu ticis galā veiksmīgi.


Vaina Potosi masīvs – neskarta daba pārdesmit kilometrus no Lapasas

Virsotnes, kurās tika uzkāpts ekspedīcijas laikā

Kalnu rajons - Kordiljera Reala:
27.08. Charquini 5392 m. RUS 1B* grūtību kategorija, ledājs, sniegs
29.08. Huayna Potosi 6088 m. Tehniskās grūtības atbilst RUS 3A
Abās virsotnēs uzkāpa - U. Kristapsons, V. Dambiņš, V. Vigants un J. Ventiņš

Kalnu rajons - Cordillera Quimsa Cruz, Mokoa ieleja grēdas ziemeļu daļā:
05.09. Cuernos de Diablo 5271 m. Kāpienu beidzu apmēram 5200 m augstumā. Izietā grūtību kategorija – RUS 5A. Visa maršruta grūtība atbilst – RUS 5B. Iespējams, ka maršruts iets pirmo reizi.
06.09. "Lielā Mūra" priekšvirsotne. RUS 1B - augšējā daļā vieglas klintis.

Atoroma ieleja grēdas centrālajā daļā:
10.09. Cerro Jankho Loma 5500 m. RUS 2B, sniegs, firns. Stāvums līdz 50°.
Trīs Krustu virsotnēs kāpa J. Ventiņš.
*Krievijas kalnu maršrutu grūtību kategoriju gradācijas skala

Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [DISKUSIJU FORUMS]

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv