Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Preses ziņas
Atrauties VX stilā
jeb Latvijas piedzīvojumu sporta aizsākumi

Autors: Kristaps Liepiņš [ AUTORS?]
Raksts publicēts žurnāla "XPiedzīvojumi" 2004. gada aprīļa numurā

Piedzīvojumi VX stilā – šis īpašais piedzīvojumu apzīmējums pēdējo gadu laikā dzirdēts daudzkārt. Lielākoties – saistībā ar Piedzīvojumu portāla VX un Latvijas Alpīnistu savienības organizētajām VX sērijas piedzīvojumu sacīkstēm, kuru aizsākumi meklējami alpīnistu treniņos – lai fiziskā slodze būtu pēc iespējas lielāka un daudzveidīgāka, nav smādēta neviena no "ārdurvju" aktivitātēm. Ir gan skriets, gan slēpots, gan braukts ar velosipēdiem un skrituļslidām, gan kāpts dažādās kāpjamās vietās (torņi, ēku sienas, tilti, koki), gan laivots pa upēm. Un kāpēc lai to nepārvērstu sacīkstē? Piedzīvojumus mīlošie dēkaiņi Latvijā nav retums! Un nu jau ceturto gadu VX sērijas piedzīvojumu sacīkstes aicina uz piedzīvojumiem aizvien jaunus un jaunus "trakos".

Vārdu "ekstrēms" šie īpatņi ne visai mīl – daudziem no viņiem piedzīvojumu sacīkstes ir krietni nopietnāka aizraušanās par to "extreme", par ko ierasts runāt platbikšainu un "jo, cool" bārstošu jaunuļu sabiedrībā. Lai neapvainojas! Katram jau savs...

Iepriekšējo triju gadu laikā, zem VX zīmes notikušas nu jau septiņas dažādas piedzīvojumu sacīkstes. Pēdējās no tām, "VX Velo Leģenda 2003", kas startēja aukstā un tumšā novembra naktī, gan bija nedaudz atšķirīgas no iepriekšējām sešām, jo skaitāmas vairāk par velo ralliju, bet arī ar krietnu devu skarbu piedzīvojumu un adrenalīna rašanos stimulējošu darbību (gan pamatīgi un strauji nobraucieni pa Gaujas Nacionālā parka takām Cēsu pusē, gan dažu mazo upju šķērsošana pa sakritušiem, sarmas un ledus klātiem kokiem, gan kāpiens pa virvēm gandrīz līdz priežu galotnēm). Nu jau par tradīciju kļuvušās VX sērijas piedzīvojumu sacīkstes turpināsies arī šogad – maijā paredzētas "VX Vidzeme 2004" un septembrī "VX Latgale 2004". Gaidāmas arī vēl vairākas līdz šim vēl nebijušas aktivitātes – viena no tām varētu būt piedzīvojumu sacīkste pilsētā.

VX gadalaiku un Latvijas novadu sērijas

Pirmās VX sacīkstes – "VX Ziema 2001" notika 2001. gada februāra vidū, un ar piedāvājumu četru cilvēku komandā veikt vairāk kā 65 kilometrus garu pārgājienu pa jūras piekrasti no Ainažiem līdz Lauču dižakmenim, startējot ziemas nakts pašā vidū, spēja pulcināt 45 (!) komandas, tajā skaitā arī pa vienai no Lietuvas un Igaunijas (zīmīgi, ka tās ieņēma attiecīgi pirmo un trešo vietu, ļaujot uz uzvarētāju pjedestāla vienlaicīgi nostāties visu trīs Baltijas valstu komandām!). Šāds necerēti liels pasākuma dalībnieku skaits iedvesmoja uz turpinājumu, un jau šī paša gada kalendārās vasaras pēdējās dienās (septembra beigās, pēc nedēļas ar ļoti vēsu un lietainu laiku) tika dots pirmajai reālai daudzdisciplīnu piedzīvojumu sacīkstei Latvijā. "VX Vasara 2001", kas startēja Kolkas ragā un līkumoja pa Irbes upes mežiem un pašu Kurzemes piekrasti no Kolkas līdz Liepenei, bija pirmā, gan pēc atbilstošā garuma (krietni pāri 100 kilometriem), gan pēc sarežģītības (problēmas ar virvju/peldēšanas posmu, sarežģītā navigācija Irbes mežos), gan pēc disciplīnu dažādības (laivošana jūras piekrastē, velo braukšana, virvju šķēršļu posmi ar peldēšanu, pārgājiens vietām ļoti šķēršļotā apvidū). Pirmā sacīkste, kurā finišēja tikai piecas komandas no piecdesmit, kas izsauca ļoti vētrainu vārdu apmaiņu VX diskusiju forumā...

2002. gadā notika divas VX "gadalaiku" sērijas sacīkstes: "VX Pavasaris 2002" un "VX Rudens 2002". Katra no tām pārsita iepriekšējos rekordus, gan sacīkšu kilometrāžas un kontrollaika garuma ziņā, gan arī savu dalību pieteikušo komandu ziņā. Pavasara dubļus Mordangas ezera krastos, netālu no Usmas, uzsāka brist nu jau sešdesmit četru cilvēku komandas. Dažām no tām liktenīgi kļuva Stendes upes džungļainie krasti, kuri bija jāizbrien ar velosipēdu plecos, vēl citas "atkodās" Mordangas ezera pussalas savienojošās virvēs: atklāt peldēšanas sezonu maija pirmajās dienās, vēl pie tam naktī, vēl pie tam ar velosipēdu rokās – tas nav vienkārši. Finišēja atkal (!) tikai piecas komandas, ātrākie – lietuvieši (komanda "Mazeikiu TK"). "VX Rudens 2002" – eksperimenti turpinājās. Nu jau ar 85 (!) komandu līdzdalību, kas šajā reizē bija sadalītas divās klasēs – Tautā un Elitē. Starts – netālu no Pļaviņām, pie Odzes ezera. Daudzas komandas spītības dēļ joprojām pieteicās startēt Elites klasē... Tautas klases kontrollaika beigas iezīmēja pirmā slapjā sniega snigšana. No Elites klases piecdesmit divām komandām šoreiz finišēja deviņas.

Četri gadalaiki izmēģināti. Kas mums vēl Latvijā četri? Novadi! Maija pirmajās dienās Saldus rajonā startē "VX Kurzeme 2003" – pirmā sacīkste, kurā piedalās tāds komandu skaits, kas nu jau pārsniedz simtu! Iespējams, ka šī ir pirmā tāda veida piedzīvojumu sacīkste ne tikai Baltijā, bet visā Eiropā. Tautas klasē 55 komandas, Elites klasē – 56! Arī no Igaunijas, Krievijas, Ukrainas, Polijas. Jauns izaicinājums – Elites klases distances garums nu jau sasniedzis vairāk kā 150 kilometrus, kas veicami 40 stundās. Šķiet, ka velo posma "upīte" (pieci kilometri ar velosipēdiem gar Letižas upes sānu gravu izvagotajiem un sakritušo koku stumbriem aizšķērsotiem krastiem) nu jau nevienu īpaši nepārsteidz. Daudz lielāks izbrīns manāms sacīkšu dalībnieku acīs, nokļūstot PSRS armijas pamestajās raķešu bāzes šahtās un pazemes labirintos netālu no Vaiņodes. Vai zināt, uz kurieni tie ved un kur ir izeja? Vai zināt kas ir klaustrofobija? Vai zināt, kur maija sākumā vēl iespējams ielūst ledū un izpeldēties ledus aukstā ūdenī? Un vēl viens pārsteigums: līdz pat pēdējam brīdim noslēpumā tiek turēta šo sacīkšu slepenā disciplīna, kas distances vidū šokē daudzus Elites klases piedzīvojumu meklētājus – vismaz diviem dalībniekiem no komandas ar pašu uzbūvētu plostu jāveic astoņpadsmit kilometrus garš nobrauciens pa Ventu, tajā skaitā veicot arī vienas no skaistākajām Ventas upes krācēm. Otri divi komandas biedri var iet gar krastu. Visā Elites klases sacīkšu maršrutā Venta jāšķērso divas reizes, viena no tām – peldus. Daudziem tas nav "pa zobam". No šīs klases finišē tikai piecas komandas (tajā skaitā trīs Latvijas komandas, un viena Krievijas, viena Polijas komanda). Tradīcija?

Kā loģisks turpinājums aizsāktajai novadu apceļošanai, 2003. gada oktobra sākumā, kopā ar gada pēdējo atvasaru risinājās "VX Zemgale 2003" sacīkstes. Lai arī nedaudz mazākā skaitā (kopā 101 komanda divās klasēs), tomēr aizvien ar pieaugošu azartu un spēju tikt galā ar tiem uzdevumiem un šķēršļiem, kas sarūpēti no organizatoru puses, un ko pati daba Latvijā sarūpējusi. Velo posms pa slikti izbraucamiem ceļiem, orientēšanās rudens nakts miglas pienā, pārgājiens purvainās vietās meklējot kontrolpunktus, atzīmēšanās tajos (daži no tiem piekārti kokos, līdz pat astoņus metrus no zemes, un komandai nemaz ne tik vienkārši aizsniedzami!), pašbūvētā plosta nolaišana Daugavas ūdeņos, airējot Sēlpils un Oliņkalna pilskalnu "salās" meklēt paslēptos kontrolpunktus (daudzi tikai pēc tam uzzināja, ka zem viņu ne visai pārliecinošo peldlīdzekļu "dibena", Daugavas dziļums šeit pārsniedz trīsdesmit metrus...). Kārtējais jauninājums šajās sacīkstēs – velo posms orientējoties ne pēc kartes, bet pēc "leģendas", kas sastādīta pēc 4x4 auto rallija principiem. Orientieris, attālums līdz nākošajam orientierim, pagrieziens... Un tā kādi 40 kilometri, pa lielākiem un mazākiem ceļiem, takām, dzelzceļa uzbērumu... līdz nākošajam posmam. Vēl tikai virves un klinšu kāpšana, un iespaidīga garuma brauciens ar laivu Sakas upes un Daugavas ūdeņos. Ātrākā Elites klases komanda (Igauņu "Hekotek Adventure") to visu veica gandrīz divdesmit astoņās stundās...

Team VX – arī Latvijā, bet vairāk gan ārpus tās

Arī paši VX sacīkšu organizētāji nav mājās sēdētāji. Par to liecina arī VX komandas vārds daudzu sacīkšu dalībnieku sarakstos. 2003. gads ir bijis "ražīgs" – VX komanda, ar nelielām izmaiņām komandas sastāvos, ir startējusi gan Polijā, gan Somijā, gan Horvātijā. Protams arī Latvijā. Tomēr tieši starti ārpus Latvijas (2002. gadā arī Igaunijā un Krievijā) ir kļuvuši par lielāko izaicinājumu – konkurence šādās sacīkstēs ir ļoti nopietna. Piedzīvojumu sports Eiropā, pēdējo piecu gadu laikā ir strauji attīstījies un komandu attieksme pret gatavošanos šāda veida sacīkstēm ir ļoti nopietna. Par to var spriest arī pēc komandu nosaukumiem, kuros bieži vien parādās nopietnu un pazīstamu atbalstītāju vārdi – Salomon, Silva, Bask, The North Face, Intersport, Nokia un citi. Protams, ārzemēs gūtā pieredze palīdz veidot arī Latvijas sacīkstes aizvien interesantāk un kvalitatīvāk.

Pagājušais gads iesākās ar piecu Latvijas "divnieku" komandu startu Polijā, sacīkstēs "Lion Winter Chalenge 2003". Aptuveni 160 kilometrus garais maršruts bija sadalīts trijos posmos, no kuriem divi veicami ar velosipēdiem, viens ar kājām. Distances vidū arī vairāki nopietni virvju šķērši – pārceltuve pāri upei, kura jāveic kopā ar velosipēdu, kāpšana vairākos torņos pa trošu kāpnītēm, kādas lieto speleologi, un vertikālām virvēm. Gandrīz trīsdesmit stundas tika pavadītas intensīvi minot pedāļus un soļojot pa ledainajiem un sniega klātajiem Polijas ceļiem. Tomēr viens no sarežģītākajiem pārbaudījumiem izrādījās tieši pēdējais virvju posms – jāatzīst, Polija ir viens no attīstītākajiem industriālā alpīnisma reģioniem Eiropā.

Gatavojoties nākošajiem startiem ārpus Latvijas, vasaras sākumā VX komanda startēja vairākās Latvijas sacīkstēs. Tika izmēģināts gan orientēšanās kluba "Mona" rīkotais "Ekstrēmais Kauss", gan "Campo" nu jau trešo reizi piedāvātais "Ultramaratons". Pēdējais ir viens no lielākajiem ūdenstūristu gada pasākumiem Latvijā. Jau iepriekšējā gadā VX komanda piedalījās 225 kilometru garajā trīs dienu laivošanā pa Gaujas augšteci, radot "dzīvīgu" konkurenci starp "vecajiem airu vicinātājiem". Pateicoties dažām taktiskām viltībām, apnesot pāris palielus Gaujas līkumus (kas sacīkšu nolikumā netika aizliegts!), mēs tikai mazliet atpalikām no ļoti spēcīgām airētāju ekipāžām. Šis bija izaicinājums – vai patiešām mēs airējam sliktāk? 2003. gada "Ultramaratona" 150 kilometrus garais maršruts vijās cauri neskaitāmiem Latgales ezeriem: Jašezers, Kategrades ezers, Zalvu ezers, Rušons, Cirišs, Dziļūksnas ezers, Bešona ezers, Jazinkas ezers, Cārmaņa ezers, Lejas ezers, Ardavas ezers, Sīvers, Drīdzis... Un vēl vairākas upes, kas savieno šos ezerus. Airēšana pa vēja viļņotiem ezeriem, stumšanās un brišana aizaugušās caurtecēs, vairāku kilometru garie laivas pārnesieni no viena ezera uz otru, kontrolpunktu atpazīšana ezeru līču meldros... VX komandas trijās dienās izcīnītā pirmā vieta kanoe laivu klasē un arī kopvērtējumā, bija ļoti smaga un intensīva "darba" rezultāts.

Pašā vasaras vidū, VX komanda devās uz Somiju, lai piedalītos līdz šim tehniski sarežģītākajā sacīkstē, kādā vien esam startējuši. "Endurance Quest" ir vienas no nopietnākajām piedzīvojumu sacīkstēm Skandināvijā. Tajās esošās disciplīnas runā pašas par sevi: laivošana ar jūras kajakiem, koastīrings (orientēšanās sarežģīta reljefa krastos – gan peldēšana, gan klinšu kāpšana...), orientēšanās apvidū, skrituļslidošana, alpīnisma tehnika un virvju šķēršļu joslas, peldēšana, jāšana ar zirgu, velo braukšana, laivošana ar kanoe laivu, kā arī dažādi īpašie uzdevumi (piemēram: vikingu āvas mešana, šaušana ar loku, lekšana ūdenī no 5 metru augstuma). Tas viss aptuveni vairāk kā trīssimts kilometru garumā (kopā nopeldēto kilometru skaits vien ir vismaz seši). Mūsu galvenais uzdevums šajā sacīkstē bija iepazīt sevi un saprast, vai esam spējīgi šādu sacīksti "izvilkt". Kā izrādās – esam. Vairāk kā septiņdesmit sešās (!) stundās...

Esam "traki". VX stilā...

Lūk daži citāti no Somijā piedzīvoto "Endurance Quest" sacensību dienasgrāmatas:
"Līdz saullēktam vēl nepilna stunda. Bengtskāras bāka uz akmeņainas salas divdesmit piecus kilometrus no Somijas dienvidrietumu krasta. Līdz tuvākajām nelielajām saliņām kilometri četri pieci, bet arī tās ir tikai viļņu nogludinātas granīta bruņurupuču muguras. Dzestrs rīta vējš plivina mūsu atpazīšanas un drošības karogus, kas piestiprināti pie glābšanas vestēm. Šī ir pirmā iespēja. Iespēja paskatīties uz sevi sacensību distancē, kādā līdz šim neesam uzdrošinājušies doties."

"Pie pirmā kontrolpunkta, kas atrodas uz pirmās, ar retiem nelieliem kokiem un zāli apaugušās salas pieairējam dzeltenīgi iesārtā saules gaismā, jau ne vairs pēdējie. Otrajā kontrolpunktā esam iedzinuši vēl vienu komandu. Šeit saņemam papildus karti, atstājam kajakus uz piekrastes akmeņiem, un skriešus dodamies atzīmēties desmit papildus kontrolpunktos, kas izvietoti uz... kādām septiņām nelielām, atsevišķām salām. Attālumi starp salām nav lieli, tos pārvaram peldus ar visām drēbēm un apaviem. Klintis ir slidenas, vietām no ūdens izrāpties pagrūti, savukārt salu iekšpusē daba sagādājusi citus pārbaudījumus – ar sūnām noaugušas klinšu pieres, mētru un paparžu gravas..."

"Līdz ar vakara krēslu nonākam starpfinišā. Šeit plānota disciplīnu maiņa – priekšā mūs gaida trīsdesmit kilometrus garš skrituļslidošanas posms, kura vidū – vertikālas virves. Kartē iezīmēta kārtējā bāka, un no iepriekšējo komandu atbalstītājiem jau uzzinām, kas mūs sagaida – 40m augsta bāka ar krietnu pārkari augšējā daļā, no kuras brīvi gaisā šūpojas virves, pa kurām jātiek augšā, jāatzīmējas kontrolpunktā un jānolaižas atpakaļ uz zemes."

"Rītausmas gaismu aizsedz pelēku mākoņu gubas, jau pēc brīža nogāž vasarīgs lietus. Nākošais kontrolpunkts un arī nākošais pārbaudījums – pēc pusotra simta metru peldējuma jāizrāpjas uz vertikālām klintīm, un jāveic dažus simtus metru garš kāpiens pa klintīm, kas desmit piecpadsmit metru augstumā virs ūdens savilkts zigzagos ar virvēm, pie kurām drošināties. Kāpiena beigās paredzēts atkabināties no virvēm un... nolekt no piecu metru augstuma melni brūnajā ūdens dzelmē!"

"...minam pedāļus. Jau pirmajos kilometros ceļš vijas viss dažādākās virāžās. Tiek lietoti visi iespējamie ķēdes pārnesumi un saslēgumi, jo stāvi nobraucieni mijas ar gariem un velkošiem pacēlumiem. Ar rupju granti un šķembām klātie ceļi nomainās ar šauriem meža ceļiem, līdz beidzot nonākam līdz asfaltam. Divu stundu intensīva pedāļu mīšana mūs noved pie kārtējā "quest" uzdevuma – uz trijiem baļķiem jāizvieto mūsu trīs velosipēdi, mantas un pašiem peldus šis improvizētais plosts jāpārceļ ūdensšķēršļa otrā krastā, kur velo braukšana atsākas ar jaunu sparu, nu jau krietni mežonīgākā apvidū, ik pa brīdim stumjot un nesot velosipēdu caur aizaugušiem, vasaras saulē izžuvušiem mežiem."

"Pēdējos piecus kilometrus airējam jau pilnīgā tumsā, nemitīgi pieairējot labo laivas malu, jo pēdējais līcis līdz jūras kajaku posma beigām ir ļoti atvērts no jūras nākošajiem viļņiem. Šūpojamies un airējam pēc kompasa izvēlētajā virzienā. Līganās šūpas un naksnīgi zvaigžņotās debesis nežēlīgi uzdzen miegu. Rokām automātiski airējot, acis veras ciet un apziņa "atslēdzas"..."

"Laužamies ar velosipēdiem pa kokiem sagāztu mežu, kurā vietām zāle sniedzas līdz krūtīm. Mūsu izvēlētais ceļš, kā arī to plānojuši sacensību organizatori, ved pāri milzīgiem sfēriskiem granīta vairogiem. Labā laikā šeit būtu ļoti interesanta un tehniska velo braukšana. Lietū, sūnām, ķērpjiem un mazām priedītēm apaugušais granīts ir ļoti slidens un lielākoties stumjam velosipēdus pie rokas. Izdodas arī nedaudz braukt, bet braukšana ir sarežģīta un bīstama, kas var beigties ar kādu traumu vai velosipēda salaušanu..."

Kvalifikācija Eiropas čempionātam

Tomēr ar Somiju mums vēl bija "par maz". Jau 2003. gada septembrī VX komanda startēja vēl vienā skarbā pārbaudījumā. Šoreiz Eiropas dienvidaustrumu daļā – Horvātijā (stāsts par šo sacīksti jau publicēts žurnāla "XPiedzīvojumi" 2003. gada decembra numurā). "Terra Incognita Adventure Race 2003 ir līdz šim garākā "non stop" piedzīvojumu sacīkste, kādā jebkad piedalījusies Latvijas komanda – 102 stundās tika veikti vairāk kā 400 kilometri, izcīnot astoto vietu šajā sacīkstē. Dažas epizodes no šī "dabas krāšņuma, fiziskā noguruma, un nomoda murga" ir palikušas ļoti spilgtās atmiņās:
"Pirmajā jūras posmā pamatīgi tiekam slacīti ar Adrijas jūras sāļo ūdeni (ko vēlāk baudījām bez mitas). Drēbes kļuva stīvas no sāls, un arī mati, āda pārklājusies ar sāls kārtiņu. Nav arī nekādu iespēju sāli noskalot, jo saldūdens uz šīm salām nav. Dienas vidū saule krietni karsē, pieskrienot soļo, svīsti, sāls kož acīs. Maršruti ieplānoti tā, ka sala jāšķērso visā garumā uz vienu pusi, pēc tam atpakaļ uz sākuma punktu, šķērsojot tikai citu kalnu grēdu. Visu dienu pavadījām, ejot pa akmeņu laukiem. Akmeņainas, dadžainas pļavas, kurās sakrāmēti akmeņu mūri 1,60 līdz 1,70 metru augstumā."

"Līdz salas vidum pārkāpām pāri turpat 50 mūriem, kas sabūvēti ik pa pārsimts, vietām pārdesmit metriem. Pat ne mūrēti vai būvēti, tikai salikti no akmeņiem un augšpusē "papildināti" ar asu, dzeloņainu žagaru krāvumiem. Dažu komandu dalībniekiem tādi mūri bija sabrukuši uz kājām, kas nozīmēja kārtējo iedzīvošanos traumās. Tā "lēkājām" apmēram līdz pusdeviņiem vakarā, līdz nonācām kontrolpunktā salas augstākajā vietā. Vakars. Dažu minūšu laikā iestājas pilnīga tumsa un uzreiz kļūst krietni vēsāks."

"Jau trešā diennakts. Ziedojam nepilnas divas stundas miegam. Līdz ar pirmo gaismu dodamies velo posmā, kas izvēršas par ļoti "jautru" pasākumu. Ceļš sākās pie jūras, nākošais kontrolpunkts nepilnu pusotru kilometru virs jūras līmeņa, kalnos. Ātrums apmēram 7-8 kilometri stundā. Visu laiku jāminas pret kalnu. Pirms paša kontrolpunkta ceļš tik akmeņains, ka pabraukt vairs nav iespējams. Tad asfalts, tad šķembas, vietām meža ceļš, vietām stāvi pacēlumi, vietām nobraucieni (ātruma rekords 63 km/h!). Brīnos, kā mēs pārsitām tikai vienu riepu un tikai vienu reizi..."

"Septiņos vakarā devāmies kāju posmā pa kalniem. Visu nakti pa mežiem, pa marķētām takām. Problēmas atrast īsto taku, jo tās marķētas vienādi un vietām marķējums zūd dižskabāržu lapās, kas tuvojoties rudenim biezā slānī klāj zemi. Vietām uz pārejām iziet klinšainas pļavas. Visu nakti soļojām līdz kontrolpunktam... Līdz nākošajam posmam - kajakiem piekrastē ejam atpakaļ pa tādu pašu klinšainu mežu, ļoti smags nokāpiens, milzīga slodze ceļiem. Ap divpadsmitiem esam lejā, sakrāmējam mantas, ņemam kajakus, stiepjam tos pārsimts metrus līdz ūdenim un airējām līdz ceturtajai – Pagas salai, kas izrādījās trakāka nekā visas trīs iepriekšējās kopā ņemtas... Akmeņi, akmeņi un akmeņi... Tie pat nav vienkārši akmeņi. Ūdens, sagraužot kaļķakmeni, izveidojis tādus kā haizivs zobus. Asus zobus. Desmit kilometros apavus iznīcinājām pilnībā."

"Nakts, zvaigznes, šķembaina ceļa beigas, tiesnesis pieraksta komandas numuru, samesta kaudze ar glābšanas vestēm. Variet peldēt! Tomēr pirms to darīt, nolēmām pagulēt, jo no pēdējās gulēšanas reizes bija pagājušas stundas 28, 29... Pēc pusotras stundas miega sasvīdušajās drēbēs un uz akmeņiem noliktām glābšanas vestēm, ceļamies un velkam hidrotērpus. Auksti. Peldējām pāri. Gaismu nekādu nav. Līcī vēl pie tam ir izteikta sānu straume, kas nes jūrā un jātrāpa pretējā krastā uz vienas no trim nelielām oļainajām pludmalēm. Pārējais krasts – klintis, un izkāpt tur nav kur."

"Līdz nākamajam kontrolpunktam jāiet gar klinšaino salas krastu. Ejam līdz saprotam, ka tālāk vairs nav kur iet. Jūra pienāk klāt klintīm. Noģērbāmies, 100 metrus bridām pa ūdeni, kas sniedzās līdz krūtīm, vietām pieturoties pie klints, somas salikuši uz galvas. Gribēdami pietaupīt sausas drēbes un apavus, gājām basām kājām, pa pliko. Lai arī spīdinājām gaismu, tomēr brienot līdz krūtīm ūdenī, brīžiem īsti neredzi kas ir zem kājām. Dažus metrus pirms krasta Kaspars uzkāpa jūras ezim. Nākamā stunda pagāja, Kasparam sēžot uz klints bluķa, pārējiem spīdinot gaismu un velkot ārā 16 jūras eža adatas. Ar tām nav tik vienkārši kā ar skabargām, āda jāatplēš un katra adata rūpīgi jāizņem."

"Atkal augšā kalnos. 10 kilometri pa kārtīgiem akmeņu laukiem, tikai šoreiz tam klāt vēl jūtams kalnu reljefs. Šķērsojām otru salas daļu līdz nākamajam jūras kajaku posmam. Tas jau ir airējiens uz finišu. Visgrūtāk bija neaizmigt. Ejot pa akmeņiem, to nav iespējams izdarīt. Līdzenā ceļa posmā tā var notikt, tad skaties tikai, ka attopies grāvī. Sēžot laivā aizmigt ir visreālāk."

"Robežas eksistē tikai cilvēka prātā" – šis bija Horvātijas sacīkšu moto, ko paši šī izturības un pacietības maratona dalībnieki papildināja ar saukli "Nav prāta, nav robežu!". Ar "nepazīstamās zemes" piedzīvojumu sacīkšu finiša līnijas šķērsošanu VX komanda ir apliecinājusi savu gatavību startēt pirmajā oficiālajā Eiropas Čempionātā, kas notiks šī gada jūnija beigās Austrijā. Iespējams, ka šī būs kārtējā iespēja pamatīgi "atrauties". VX stilā...

Redaktora piezīme: no 2005. gada decembra VX piedzīvojumu portāls vairs nepastāv. Tas ir kļuvis par vēsturi. Visam savs laiks. Bet piedzīvojumu sports Latvijā ir iesakņojies dziļi! VeiXmi nākošajos piedzīvojumos!

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv