Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Preses ziņas
Dzīvo, elpo, ceri. Atbrīvo sevi. Un nolec...

Autors: Kristaps Liepiņš [ AUTORS?] Foto no autora privātā arhīva
Raksts publicēts žurnāla "XPiedzīvojumi" 2004. gada maija numurā

"Es to daru tikai sevis dēļ, ne priekš kāda cita. Es neesmu pašnāvnieks. Tad, kad tu sēdi uz dīvāna un skaties TV, tu mirsti. Bet es dzīvoju skatoties sejā savām bailēm." Dans Osmans ("Master of Gravity", Ginesa rekordists lēcienā ar virvi – 9 sekundes, 1000 pēdas brīva kritiena... Gājis bojā 1998. gada 23. novembrī 35 gadu vecumā)

Šķiet, ka pēc ilgās ziemas guļas un stīvās pavasara staipīšanās, kopā ar vasara pirmajiem saules stariem un siltumu, atmostas arī vēlme dzīvot! Tieši DZĪVOT, nevis vienkārši būt, eksistēt, veģetēt, laisties pa straumi, nīkuļot, vilkt savu dzīvību... Būt dzīvam! Būt BRĪVAM! Lidot! Ak, nav jau to spārnu, nav... Bet kaut kur iekšā ir nepieciešamība pēc lidojuma. Tā visu ziemu gruzd, un ne slēpju trašu švīkāšana, ne pat kalna klinšaini ledainais kuluārs, kas līknēm piezīmēts ar sniega dēļa kantēm, ne arī ar laivu pavasara palu upē noķertais straumes ašums nav spējīgi apmierināt šo vēlmi pēc mirkļa, kas liek tik strauji iepukstēties sirdij, ietrīcēties visiem locekļiem... Īsta lidojuma. Kaut vai tikai uz sekundi, sekundes desmitdaļu. Tā, lai sirds sajūt – esam kopā ar tevi šo ziemu pārlaiduši, bet šis laiks ir bijis mums abiem smags, vienmuļš un ilgs, nu ir pienācis laiks to visu mainīt. Atbrīvojies! Virs tevis ir tik spožas debesis, gaiss ir tik dzidrs, pasauli iekrāso vasaras spilgti košās krāsas. Atbrīvo sevi! Izplet spārnus. Un lec...

-----Original Message-----
From: Sibilla B.
Sent: Wednesday, March 31, 2:20 PM
To: Kristaps Liepins
Subject: Re: Ar virvi no tilta...


Tas bija vienreizēji! Tā bija pirmā reize, kad es spēju sev pateikt – man tas ir jādara, nav kur atkāpties... Galu galā aiz manis es esmu tikai pati, un neviens manā vietā nevar pieņemt šādu lēmumu. Un tieši tas, ka šis lēmums – spert šo soli vai nē, ir jāpieņem pašai, neviens to tavā vietā neizdarīs, tieši tas ir tas visgrūtākais... un arī visinteresantākais visā šajā procesā. Es stāvu uz tilta margas un es pieņemu lēmumu! Esmu noteicēja pār savu "būt un nebūt". Nezinu kāds būs gala iznākums tam visam. Tas ir kā slieksnis ar durvīm, kuras var atvērt tikai tajās ieskrienot ar visu spēku (tā kā tajā Takeši pilī), bet tev nav ne mazākās nojausmas, kas ir aiz šīm durvīm. Un tieši šeit sākas šī pasākuma burvība – nezināt, kas ar tevi notiks, bet tomēr pieņemt lēmumu to uzzināt.

Mūsdienu ikdienišķajā pasaulē nemaz nav tik daudz šādu vietu, kur varētu paskatīties uz sevi tā kā no malas nedaudz – vai tu vari, vai nē?! Un ja vari – sajūta ir patiešām lieliska.


-----Original Message-----
From: Ivars
Sent: Tuesday, March 30, 7:09 PM
To: Kristaps Liepins
Subject: leeciens


Nolēcu pirmo reizi, daudz jaunu iespaidu, vēl tagad krata viegls drebulis. Jāatzīst – bija baisi! Gribas vēl!!! Paldies visiem, kas no apakšas morāli atbalstīja!

-----Original Message-----
From: Krams [mailto:******@yahoo.com]
Sent: Monday, March 29, 3:11 AM
To: Kristaps Liepins
Subject: Re: Ar virvi no tilta...


Sorry, nebija iekšā. Jūtos pretīgi. Tomēr neesmu vēl zaudējis cerību, ka piedalīšos nākošajā izbraucienā un tomēr to izdarīšu. Trīs lietas labas lietas. Iespējams, ka tas izskatās no malas nedaudz smieklīgi, ka vīrietis pašos spēka gados, ar pieredzi dažnedažādās sporta aktivitātēs un mazu, bet stingru krampi citās jomās, četrdesmit piecas minūtes stāv uz tilta margām... :( Nu nevarēju! Kaut kas iekšā griezās un grozījās, un jo ilgāk, jo pamatīgāk. Pareizi Tu teici – jo ilgāk stāvi, jo grūtāk nolekt! Acīmredzot, ja stāvi par ilgu – nolekt vispār nevari... :) Kaut arī ļoti gribās. Bet nelaižās vaļā tās rokas, neiznāk to vienu solīti paspert. Nav pienācis laiks. Bet būs, esmu par to pārliecināts, acīmredzot mans iekšējais "lidotājs" vēl nav pamodies. Tā vien gribējās viņu, tur uz malas stāvot, visiem mātes &@%*&#^*!! vārdiem izlamāt, bet no otras puses – visam savs laiks. Esmu mierīgs, bet ar trīcošu kāju... :) Gaidu nākošā pasākuma taures skaņas! Kad braucam?

-----Original Message-----
From: Madara
Sent: Wednesday, March 31, 2:44 PM
To: Kristaps Liepins
Subject: Re: Ar virvi no tilta...


Šūpoties lejā zem tilta jau nav nekāda māksla, bet saņemt drosmi un nolekt no pašas augšas – tas jau ir kaut kas! Nedomāju, ka tā ir pati bailīgākā lieta zemes virsū, bet jāatzīst – pietiekami bailīga, lai to nevarētu izdarīt jebkurš. Mazam bērnam nolekt ir vieglāk (tā man šķiet)*. Kad pirms dažiem gadiem pirmo reizi lecu, lekšana bija vieglāka nekā šoreiz. Kad no malas skaties kā citi baiļojas un nevar saņemties, tu domā – kas gan tur grūts, bet kad pats uzkāp un mēģini atlaist rokas no margām, dūša saskrien papēžos.

Manuprāt visgrūtākais ir pārkāpt pāri margām un atlaisties no tām vaļā. Lai arī zini, ka 99,9% gadījumos viss ir O.K., tā vai tā ir grūti. Vislabākais veids kā saņemt drosmi, ir aizžmiegt acis, aizturēt elpu un laist sevi vaļā, lai tur vai kas. Tad seko tāds mazs rāviens un attopies tu tikai tad, kad jau šūpojies augstu virs zemes un upes. Pats "lidojums" ir jauks! Tikai vēl jāuzmanās, lai nepaliec karājoties virs upes...


* Madara (12 gadi) pirmo reizi lekusi 9 gadu vecumā.

-----Original Message-----
From: IQ Big [mailto:*****@one.lv]
Sent: Tuesday, March 30, 10:45 AM
To: Kristaps Liepins
Subject: FW: Re: leeciens


Paklausies, Tu esi baigais kr***! Tevis dēļ es pagājušās brīvdienās nevarēju normāli gulēt! Kā aiztaisu acis, tā priekšā tām stāv Lorupes egļu galotnes un uz leju ejošā virve starp manām kājām. Un zeme tik tuvu, ka taisni vai riebjas! Bet acīm redzot tur ir jau tas smeķis, ka esmu pieradis lekt ar izpletni, un no lidmašīnas zeme ir tālu, nav tik reāli f****** tuvu! Lidojums īss, bet konkrēts. Sajūta ir tuvu tai, kas atgrūžoties no lidmašīnas durvīm. Protams, nav jau tas plašums un gaiss visapkārt, bet ir arī savi labumi. Pluss (lielākais) tam visam ir tas, ka vari to atkārtot vairākas reizes īsākā laikā, un arī naudas ziņā lētāk.

King's Jump, Royal Swing, Swinging Jump, Rope Jumping, Flying Rope

Lēcieni no stacionāriem, nekustīgiem, dabīgiem (koki, klintis) vai cilvēka radītiem (tilti, krāni, ēkas) objektiem, izmantojot alpīnismā izmantojamo drošināšanas ekipējumu (virves, sistēmas, virvju saspiedējmehānismus, trīšu sistēmas), pasaulē pazīstami jau vairākus gadu desmitus. Iesākumā – kā alpīnistu un klinšu kāpēju "niekošanās", pārbaudot savu psiholoģisko noturību viņiem tik pretdabīgā kustībā – kritienā. Attīstoties alpīnismā izmantojamo virvju izgatavošanas tehnoloģijai, tajās pielietotajiem materiāliem, arī eksperimenti ar virves amortizētiem brīvajiem kritieniem kļūt aizvien nopietnāki, līdz pat ieņem patstāvīgu vietu to "īpatņu" nodarbēs, kas alkst pēc kā jauna, riskanta, neizjusta. Kādos vārdos nosaukt šīs aktivitātes, tam vairs nav tik būtiska nozīme. Galvenais ir tas, ka tās ir.

Vēlme pārvarēt savas bailes, iemācīties ar tām sadzīvot – šis ir galvenais motīvs lēkšanā ar virvi. Bet ne vienīgais. Izzināt sava ķermeņa sajūtas krītot, izzināt ekipējuma izturību, pierādīt sev un citiem savu varēšanu. Iepazīt ātrumu. Un galu galā – jautri (!) un lietderīgi pavadīt laiku...

Divdesmitā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā (tā jau šķiet kā tāla vēsture...), lecot no ceļamkrāniem, autopacēlājiem, Siguldas gaisa vagoniņa un Gaujas tilta, Latviju pārņēma publiskas gumijlēcēju aktivitātes. Līdz ar to sarosījās arī kalnos kāpēji, sak' dinamiskās virves arī amortizē kritienu (dinamiskās virves elastīgās šķiedras un uzbūves īpatnības samazina triecienu un absorbē kritiena enerģiju, protams, ne tuvu tik labi, kā gumijas!), virvju mums pietiek, krist esam krituši, būtu tikai vieta un vēlme! Vēlme ir, par to šaubu nav. Vieta? Atradīsim! Un visā Latvijas teritorijā tika apsekoti vairāki objekti, bet par labākajiem atzīti trīs tilti. Pie tam jāatzīst, ka ne visi lēkšanai ar virvi potenciāli izmantojamie objekti Latvijā ir apzināti. Ir vieta "jaunatklājumiem"! Par to, ka šī nodarbe varētu arī kādam nepatikt, it sevišķi tiltu un citu objektu apsaimniekotājiem – vēl jo labāk, jo "tas aizliegtais auglis jau vienmēr saldākais"...

Virve zem tilta

Latvijā nav tik augstu objektu, lai varētu veikt efektīgu, tīri vertikālu lēcienu, kā tas ir ar gumiju, kur nepieciešamais minimālais augstums ir krietni zemāks. Tāpēc līdz šim vienīgais un visplašāk izplatītais virves lēkšanas veids pie mums līdzinās milzu šūpolēm. Lēciena virziens un šūpošanās trajektorija – atkarībā no tikta konstrukcijas (vai nu paralēli vai perpendikulāri tilta virzienam). Lēciena un tam sekojošā svārsta amplitūda - vairāk kā 30 metri. Lielākais bieds – virves garuma neprecīzs aprēķins, kā rezultātā iespējams "sabučoties" ar zemi vai kādu no tilta balstiem. Neiesaku izmēģināt!

Virves garums – precīzi no virves nostiprinājuma vietas līdz zemei. Virves viens gals tiek nostiprināts pie tilta nesošajām konstrukcijām, otrs brīvi karājas. Virves vidū, attiecīgi nomērītā vietā piekabinās lēcējs. Virves kustības trajektorijai jābūt brīvai, lēciena brīdī tā nedrīkst skarties pie metāla vai dzelzsbetona konstrukcijām, jo pretējā gadījumā virve var tikt bojāta. Lēciena brīdī rokas labāk pie virves un nolaišanās ierīces, kas nostiprināta pie sistēmas, nelikt – rāviens var traumēt pirkstus. Atkarībā no tilta konstrukcijas un lēciena trajektorijas, var lekt gan uz priekšu, gan atmuguriski. Viena no tehniski sarežģītākajām starta pozām – "sikspārnis" – uzsākt lēcienu karājoties ar kājām gaisā, kas ar pēdām aizkabinātas pie kāda tilta konstrukcijas elementa, ar galvu uz leju... Daudzveidībai ir izmēģināti arī dubultlēcieni – divas paralēlas virves un divi lecēji vienlaicīgi, kā arī divi lecēji uz vienas virves, viens virs otra, dažus desmitus centimetrus atstatu viens no otra. Katrs šāds "jaunums" liek no jauna padomāt, atsaukt atmiņā pirmās reizes pārdomas un ietrīsēties sirdij.



Latvijā visaugstākais tilts – 28 metri no margām līdz ūdenim. Lēcienam tiek izmantotas Francijā ražotas alpīnistu virves, to diametrs ir 10,5 vai 11 mm, izturība – aptuveni 7,2 kN, rekomendējamais garums ~32 - 33 m. Ar šādu virvi, prātīgi apejoties, var veikt vismaz 30 – 40 lēcienus. Pēcāk iespējamas problēmas. Virves, stiprinājuma vietas un mezglu rūpīga vizuāla, kā arī manuāla (ar tausti) pārbaude ieteicama gandrīz vai pēc katra lēciena. Izņemot virves, vēl nepieciešamas alpīnistu sistēmas (iekares, ieteicams gan apakšējo, gan augšējo!), karabīnes un nolaišanās mehānisms (viens no lietotākajiem – t.s. "astotnieks"), kā arī ķivere. Laba ekipējuma izturība ~20 kN (tas ir aptuveni divas tonnas). Šo ekipējumu iegādājoties, ļoti ieteicams pievērst uzmanību ražotāja norādēm, sertifikātiem. Ekonomēt naudu iepērkot lētu, nesertificētu ekipējumu, tas būtu tas pats, kas izmēģināt lekšanu ar virvi "uz savu galvu", bez priekšzināšanām par šajā procesā būtiskām niansēm – var arī nepaveikties!

Kāds vienmēr būs pirmais

Pieredzi var iegūt dažādi. Gan uzsākt kaut ko jaunu cilvēku uzraudzībā, kas pārzin lēkšanas "smalkumus", gan arī pašam mēģinot "ielauzties" vēl neapgūtajā, neizzinātajā. Otrajā variantā gan var arī "aplauzties"! Bet iespējams, ka tieši caur šo "aplaušanos" iegūtās zināšanas un pieredze ir tā interesantākā. Tomēr jāņem vērā, ka iespējams, arī traģiskākā... Bet tāpat, kā daudzās citās cilvēka sportiskajās un nesportiskajās aktivitātēs, tieši balansēšana uz robežas, starp zināmo un neizzināto, esošo un nepastāvošo – tas ir tas vilinošais, izaicinošais! Arī lēcienos ar virvi.

Pirmajā reizē, vairāk kā desmit gadus atpakaļ, bez īpaši pārliecinoša priekšstata par virvju dinamiskajām īpašībām, bez priekšzināšanām par iespējamo labāko virves nostiprinājuma vietu un pielietojamo mezglu izvēli, ļoti gribot un tomēr ļoti baidoties – tādi mēs stāvējām uz mūsu pirmā tilta. Pēc cinisku joku pavadītiem aprēķiniem un minējumiem par kritiena trajektoriju tika veikts pirmais virves lēciena izmēģinājuma "akts", kam vajadzēja ieviest lielāku skaidrību. Tika nomesta... virvē piesieta, ar liekajām virvēm un ekipējumu piekrauta soma. Trajektorija un ātrums skaidri. Diemžēl, soma nevarēja sniegt atskaiti par sajūtām, ko viņa izjuta kritiena un rāviena brīdī. Pat ne par to, kā viņa jutās pārvarot šo neviena vēl nepārkāpto robežu – tilta margas...



Uzsieti pareizi mezgli. Uz virves uzlikti virves aizsargi, lai pasargātu trauslās šķiedras no pārgriešanas saskarē ar raupjām tilta dzelzsbetona un asām metāla konstrukcijām. Uzvilkta sistēma. Ar karabīnēm piekabināta virve. Uzkāpts uz tilta margām. Un... Tieši šeit sākas bailes. Reālās BAILES! Tas, ka kāds ir bijis pirmais, ir ļoti mazs mierinājums jebkuram, kas nolēmis to izdarīt. Viņam tik un tā nākas būt pirmajam. Pirmajam sevī. Pieņemt lēmumu, saņemties, spert šo soli un nolekt. Kaut vai tikai vienu reizi dzīvē.

P.S. Ir vēlme iemācīties noorganizēt "lielās šūpoles", apgūt kāpšanu, virvju lietas, alpīnismu? Rakstiet!

Vēlies noskatīties video ar šādiem lēcieniem? Tas meklējams šeit!

Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [DISKUSIJU FORUMS]



Brīdinājums! Šī vortāla veidotāji Jūs brīdina par to, ka aktivitātes, kuras ir saistītas ar kāpšanu un nolaišanos pa virvēm, dabīgu un mākslīgi veidotu klinšu vai ledus reljefu, kā arī atrašanos kalnu zonā, ir potenciāli bīstamas Jūsu veselībai un dzīvībai! Šo bīstamību var novērtēt tikai balstoties uz pieredzi. Savukārt pieredzi var iegūt tikai apgūstot zināšanas un praktiskās iemaņas. Mēs rekomendējam šo pieredzi iegūt zinošu un kvalificētu instruktoru klātbūtnē! Vortāla veidotāji neuzņemas nekādu atbildību par sekām, kuras var rasties izmantojot publicēto informāciju.

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv