Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Ceļojumi
Brīvdienas uz Dieva pēdas malas

Autotrs: Ilze Krišlauka (OK "Purva bridējs") [ AUTORE?]
Foto: Dina Zobena un Ieva Pētersone
2006. gada maijs, Rīga

Sena leģenda vēsta, ka tāltālos laikos, kad zemes dzīve bija tikko kā sākusies, Sardīnijas vietā atradās kontinents, saukts Tirrenide. Tas bija klāts ar bagatīgu augu segu, tur dzīvoja stipri ļaudis un pasakaini dzīvnieki. Pēkšņi, bez iemesla, Dievs sadusmojās, un centās nopostīt visu paša izveidoto, arī šo burvīgo zemi. Kad Radītājs rimās, viņš saprata ko izdarījis, un mēģināja glābt to kas vēl atlicis no iznīcinātā skaistuma: to viņš veica ar kāju sastumjot kopā zemes atliekas - nu viņa pēdas formu var atpazīt skaistās Sardīnijas salas kontūrās.

Sardīnijas sala
Teritorija : 24094 km 2
Iedzīvotāji: 1 680 000
Galvaspilsēta: Kagliari

Lai arī zilās Tirēnu jūras apskalotās, Itālijai piederošās Sardīnijas apveidu līdzība ar pēdu ir visai nosacīta, neba nu bez Radītāja ziņas pasaules kartē tā ievietota tieši kultūru, karu, civilizāciju uzplaukumu un norietu krustcelēs, starp Itāliju, Tunisiju, Korsiku un nedaudz attālāko Spāniju. Mirdzošās saules pielietās salas vēsture ir sena, Sardīnija apdzīvota jau gadu tūkstošus pirms mūsu ēras. Ar šo zemi saistās arī kāda pavisam pārsteidzoša teorija, kas vēsta, ka mītiskā Atlantīda, ar tās augsti attīstīto kultūru, ar gudrajiem, skaistajiem un labajiem cilvēkiem, nav nekas cits kā Sardīnija (www.atlantisdiscovered.org). Leģendas paliek leģendas, bet Dieva klātbūtni uz salas tiešām nevar noliegt. Tā manāma gan pasakaini skaistajā dabā, gan cilvēku smaidos un klusajā mierā.



Sardīnija mūs sagaida pašā ziedonī. Maigā Vidusjūras klimata apveltītajā zemē vasara ilgst no aprīļa līdz pat novembrim. Jau maija pirmajās dienās garā un drēgnā Latvijas pavasara nogurdināto ziemeļnieku acis, sirdis un prātus pārsteidz salas mežonīgā puķu deja. Ir tik mulsinoši no vēsā pavasara nokļūt reibinošā vasarā. Šķiet plaukst un zied pilnīgi viss – klinšu rozes, oleandri, mimozas un gundegas, mīlestības kociņi un alpu vijolītes. Tieši uz akmeņiem dižojas spilgti magoņu lauki, bet dažs citruskoks savos zaros vienlaikus sakāris gan gatavus augļus, gan košus ziedus. Kā jau kārtīgi baltieši izbrīnā ieplešam acis ieraugot pie mums tikai puķu podos augošo „ausaino” kaktusu audzes un milzīgās alojes. Vēlāk redzēsim, ka šeit pat vienkāršs piegājiens klintīm līdzinās pastaigai pa labi veidotu akmensdārzu ar pamatīgu krāsu daudzveidību, ko vēl košāku padara starp ziediem un akmeņiem skraidošās zaļās ķirzaciņas. Salas daba nudien līdzinās skaistai pasakai.

Latvieši uz salas klintīm

Klinšaino piedzīvojumu meklētāji esam paprāvs skaits. Kopā aptuveni 20 ļaudis (nemitīgi kāds piebrauca-aizbrauca) ar visraibāko motivāciju kāpšanai un atšķirīgu dzīves filozofiju kopumā. Dažam Sardīnijas brauciens ir nopietns treniņš lielākiem kalniem, citam saulaina izklaide, vēl kādam nejaušība un izaicinājums, kura iekrišana rokās ir pārāk neatvairāma, lai pretotos. Es laikam piederu pie pēdējiem, bet vienojošais mums visiem ir mīlestība pret kalniem un kodētais nosaukums "Kristapa Kalnu grupa 2". :) Piebildīšu, ka mana sagatavotība klinšu maršrutiem nebūt nav spīdoša. Līdz Sardīnijas braucienam vien pāris reizes esmu kāpusi Aldara tornī un ķepurojusies uz Slokas dzirnavu mūriem, līdz ar to kopā ar vēl dažiem tādiem pat slaistiem diezgan atpalieku no trenētajiem, labi motivētajiem kāpējiem, kas regulāri kopuši savas iemaņas kaut vai uz mākslīgajām sienām. Ar trekinga un ferratu pieredzi šoreiz ir stipri par īsu. Tāpēc arī turpmākais stāsts lasāms no iesācēja skatupunkta, un apzīmējums "mēs" kāpšanas sakarā attiecas galvenokārt uz mani un Dinu. Pieredzējušajiem kāpējiem šis pasākums noteikti likās pavisam savādāks. :) Un tas jau būtu cits stāsts.



Vienlaikus ar mums salā atrodas vēl paprāvs tautiešu ešelons. Kaut kur otrā krastā vasaru bauda kaitbordisti, bet pa kalnu serpentīniem pedāļus min velolatviešu grupiņa. Smejam, ka maija sākumā Sardīnijas ceturtā populārākā valoda aiz itāļu, sardīniešu un franču, pavisam noteikti bija latviešu.

Mūsu mājas veselu nedēļu ir mežonīgo klinšu ieskautais Tirēnu jūras piekrastes ciemats Cala Gonone, viena no krāšņākajām Eiropas klinšu kāpšanas vietām. Dažādu grūtības pakāpju un garumu aprīkoto un arī neaprīkoto maršrutu daudzveidībā ko sev piemērotu var atrast ikviens kāpējs. Kartē šī vieta meklējama Dieva pēdas labajā malā, jeb salas austrumu pusē.

Klintis – "varu" un "nevaru" trauslā robeža

Par klinšu sektoru un struktūru dažādību sanāk pārliecināties tā kārtīgi. Te varētu rakstīt ilgi un dikti, stāstīt par sevis un pārējo izkāptajiem maršrutiem, pievarētajām grūtību kategorijām un neizbēgamajiem noraušanās gadījumiem. Bet tā kā gari rakstīt negribas, un diez vai tas kādu, izņemot pašus interesē, aprobežošos ar kāpšanas dienu spilgtākajiem iespaidiem.

Il Budinetto

Pirmajā dienā dodamies uz Il Budinetto sektoru. Sapucēšanās kāpienam līdzinās veselam rituālam. Ķivere, klinšu kurpes, iekare, kas tiek apkabināta ar visādiem loriņiem. Aizmirst nedrīkst neko. Klints ir pelēka, diezgan gluda, ar nelielām aizķerītēm. Kāpju. Mana pirmā izpildīšanās uz īstām klintīm. Tā kā īsti nezinu ko tas nozīmē, ko spēju un ko nē, iet tīri labi. Brīnos, ka diezgan veiksmīgi varu ieķerties vismazākajos caurumos, pat ar pirkstu galiem un tik čubinos augšup. Bailes tobrīd nejūtu, ir tikai satraukums, un protams, izbrīns, kā tas ar mani ir gadījies, ka tobrīd esmu tieši tur, uz klints. :) Jāpiebilst, ka pēc nedēļas ilgas pieredzes un treniņiem, kad tīri teorētiski ņemot šim maršrutam vajadzētu būt vieglāk izejamam, tas man nebūt nedevās rokās tik viegli. Stindzinošas bailes norauties neļāva tikt pāri kādam riebīgam izcilnim. Protams, brīžiem nākas pacīnīties tā krietnāk gan ar sevi, gan klinti. Stabilas aizķeres atrast nav nemaz tik viegli, jo sevišķi, ja nav pierasts paļauties uz klinšu kurpju berzi un savām spējām noturēties visai apšaubāmās vietās. Abas ar Dinu pa vairākiem lāgiem izkāpjam pa pāris maršrutiņiem. Ir ok, varam ar sevi mazliet lepoties. Arī sajūtas kāpjot, uzkāpjot un tiekot lejā ir foršās. Grūti pateikt, kuras foršākas. :) Bet zināms kaifs no tā visa ir. Pirmajai dienai gan ātri pietiek. Sevi manīt liek neierasto kustību radīts nogurums un siltā Cala Gonones saule. Klinšu sienas ielokā esam kā uz pannas. Pēc līdzpaņemtās maltītes notiesāšanas slinkums ņem virsroku un tipinām atpakaļ uz kempingu. Šobrīd domāju – stulbi, ka tā. :) Iespēju kāpt tak vajadzēja izmantot līdz galam. Bet tobrīd likās jau gana pastrādāts, jaunas sajūtas mutuļo gan prātā, gan ķermenī. Lielākā grupas biedru daļa gan ņemas tā no sirds, daži pat līdz melnai tumsai. Visu cieņu! Nekas, nākamreiz arī mēs tāpat. Šoreiz vēl par daudz ko ir jābrīnās. Jābrīnās tik ļoti, ka kāpšanai atliek visai mazs laiks. :) Bet galvenais, āķis lūpā ir panākts. Gribas vēl!

Biddiriscottai

Otrā klinšu diena sākas ar nelielu pārgājienu gar pašu jūras krastu. Labajā pusē slejas nogāzes sienas, kreisajā pret piekrastes akmeņiem puto jūra. Skaisti. Ceļš ved uz ziemeļiem no Cala Gonones, uz pagrūti izrunājamu vietu "Biddiriscottai". Šis klinšu sektors dalās divās daļās, pirmo no tā veido fantastiskā grotā paslēpti dažādām spējām atbilstoši maršruti, bet atlikusī Biddiriscottai teritorija izvietojusies pašā jūras krastā. Klintis pirmajā acu uzmetienā šķiet ne pārāk grūtas, lai arī tās ir stāvas, izskatās, ka labu labās aizķeres te ir gan rokām, gan kājām. Bet izskats maldina, dzeltenie un apaļīgie klinšu izciļņi ir diezgan slideni, nav viegli uz tiem noturēties.



Dienu sākam kādā mums ne pārāk veiksmīgā maršrutā, kas sākas ar diezgan pamatīgu negatīvu karnīzīti, ko ne visiem izdodas pārvarēt. Pietrūkst gan roku spēks, gan tehniska pieredze. Daudz labāk neklājas arī kādā no skata nebūt sarežģītā plaisā. Spēki tiek patērēti ne mazums, un kad beidzot tieku, lai arī pēc grūtību kategorijas sarežģītākā, bet manuprāt tomēr vieglākā maršrutā bez negatīvām karnīzēm un plaisām, mana jauda ir galā. Kapitulēju pavisam nedaudz pirms maršruta beigām. Atkal jau pietrūka ticība saviem spēkiem. Šai brīdī mazliet nožēloju pēdējā mēneša laikā nenoskrietos krosiņus, jo fiziskais rūdījums varēja būt maķenīt labāks. Bet nu jau par vēlu kaisīt pelnus uz galvas, klusībā solu nopūst putekļus no sporta kluba abonementa kartītes un iet trenēt lokanību vakaros, bet skriet krosiņus rītos. Garo un fiziski pagrūto dienu uz klintīm nobeidzam ar nelielu pārgājienu vēl mazliet ziemeļu virzienā. Nākas mazliet papūlēties, lai pievarētu pamatīgos klinšu bluķus, kas nogūluši tieši mūsu pastaigas maršrutā. Priecājamies par skaistajām alām, jūru pie kājām un vienbalsīgi nolemjam, ka diena ir izdevusies!

La Poltrona

La Poltronas diena iezīmējas ar nedaudz vēsāku laiku kā ierasts. Klinšu siena atgādina tādu kā piltuvi, kas kādreiz iesūkusi sevī kalnu upes varenību, bet mūsdienās šo sienu šķērso tik vien mirgojošs strautiņš, kuram jo uzmanīgi jātraversē pāri. Mazliet neuzmanības, un var sanākt slidkalniņa variants. Dienu sākam ar novērošanas darbiem. Kristaps kā zirneklis rāpjas un izvieto augšējo drošināšanu uz pāris maršrutiņiem ar nosaukumiem "I wanna hold your hand" un "Banzai"... diezgan izsmeļoši! Sienas te ir stāvas, gludas, ar maziem caurumiņiem. Izskatās diezgan nopietni Apņēmīgi cīnāmies un metru pa metram pievaram to ko varam pievarēt, šoreiz tie ir pāris 5+ maršrutiņi. No skata vieglais 4 maršrutiņš izrādās visai skarbs, jo visa turēšanās un rāpšanās balstās uz 3-5 kapeikas lieliem caurumiņiem, kuros labi ja pirkstu galus (ari kāju pirkstu galus) vari ievietot. Nosaucam to par Kaķa taku, jo vienīgais veids tikt uz augšu ir kustēties ātri. :) Brīdī, kad jūtamies vareni apmierinātas ar sevi un gatavas beigt varoņdarbus, mūs izsauc GURU – Kristaps. Lai nu nākot, būšot jākāpj Deutsche Wall pirmās virves.



Sākam ar vieglu papukstēšanu un neticību saviem spēkiem, jo siena nudien izskatās pabaisa, bet kamēr vēl pukstam, Kristaps ar dubulto virvi jau gabalā, spēj tik padot šņorīti. Viss, kas sekoja pēc tam bija sajūtu virpulis, kurā mijās negribu, nevaru, laidiet mani zemē, ko darīt?, f@#$#%!, saņemamies, cīnāmies, ko es te daru... par nožēlu jāsaka, ka šajā augstākajā kāpienā dominēja negatīvās izjūtas. Pasākumam tajā brīdī nebijām gatavas ne fiziski, ne morāli. Kā kronis visam ir mana noraušanās no sienas, un lidojums līdzi virves stiepienam. Ja sākumā vēl turu līdzsvaru, un kritiens šķiet diezgan nekaitīgs, tad finālā aizķeros aiz Dinas, kura kāpj kā otrā, un diezgan smagi zveļos pret klinti, gandrīz paraujot līdzi arī viņu. Pēc tam saņemties augšupceļam ir vēl grūtāk, tādas izbailes un adrenalīna pieplūdumu sen nebiju jutusi. Slapja mugura un saraustīta elpa ir tās vieglākās izmisuma pazīmes. :) Tiekot līdz Kristapam, kurš mūs no augšas drošina un gaida ap 50 m no zemes, esam gatavas pateikt pāris „maigus” vārdus. Viss beidzās labi, augšā esot uz brīdi jūtu pat tādu kā prieku par paveikto, lai gan neliela "aptaurētības" sajūta neatkāpās vēl labu laiciņu. Tomēr kārtējo reizi pierādījās, ka galvenā nevarēšanas problēma slēpjas mūsu galvās! Jo uzkāpt tad uzkāpām. Un ja kāptu vēsu prātu un mierīgu elpu, klātos daudz vieglāk. Tāpat nav viegli pieņemt, ka noraušanās ir pie kāpšanas piederīgs process, un tas nav nekas tāds, ko būtu smagi jāpārdzīvo un jākaunas. Norauties nebūt nenozīmē "es nevaru". Post factum jau viegli spriedelēt, bet tā brīža sajūtas bija tādas kā bija. Bailes, prieks, asaras un sajūsma vienlaikus.

Vakarā esmu spējīga vienā piegājienā izdzert spaini saldas un krāsainas limpenes, lai arī ikdienā tādi dzērieni man neeksistē. Jau vēlāk izlasu, ka pastiprināti izdalījies adrenalīns noārda cukuru organismā, un vēlme pēc limonādes ir gluži dabiska.

Cala Fuili

Cala Fuili klintis domātas tiem, kas pēc iepriekšējās dienas piedzīvojumiem La Poltrona sektorā vēl bija spējīgi kāpt. Mēs tās nebijām. :) Nolēmām aizstaigāt apskatīt līcīti ar 3 km attālajām kāpšanas vietām, pastaigāties tāpat baudot dabas skatus un pie reizes apkopot domas un vēlmes. Klintis pie jūras ir savādākas, asākas, brīžiem atgādināja pat tādus kā stalaktītus. No Cala Fuili iekšzemē stiepjas akmeņains kanjons. Piesēžu uz akmens palasīt grāmatu un tikt galā ar savām domām, bet Dina ar Zandu dodas lūkot kanjonu. Taka mijās ar akmeņu krāvumiem, aizas malas ik pa brīdim sevī slēpj alas, kurām mazliet piepūloties var arī piekļūt. Pat ļoti neatstāj sajūta, ka vēl nesen te kāds ir dzīvojis. Viens no maršrutiem beidzās ar sienu savietošanos pavisam virs galvām – veidojot gandrīz kupolu, bet otrs maršruts pa eks-kalnu upi beidzās ar uzkāpšanu līdz raksturīgajiem zemajiem mūžamežiem, kurus pārvarēt šortos būtu neprāts. Virsotņu augstumā tika izdarītas monumentālās bildes ar kāju karināšanu bezdibenī un kātots vien uz mājām.

Atkal Il Budinetto

Pelēkā klints ar mazajām, bet salīdzinoši drošajām aizķerītēm nu jau šķiet pazīstama. Šoreiz sākam ar vieglāko (pārmaiņas pēc). Līdz šim kaut kā bija sanācis vispirms iekulties grūtākos maršrutiņos, un pēc tam brīnīties, kāpēc tie diez ko viegli nedodas rokā. Loģiski skatoties, vēlme pieveikt 5+ un 6 maršrutus bez iepriekšējas pieredzes tomēr ir mazliet smieklīga, tāpēc daudz neskumstam. :) Ar apakšējo drošināšanu pa vairākiem lāgiem kāpjam trasīti ar smieklīgu nosaukumu "Pinocchio". Tas tāds iesācēju maršrutiņš, uz kura jūtos diezgan droši un stabili, pat bez izbailēm, bez sajūtas "ui, es nevaru", bez jau ierastās adrenalīna devas. Labu laiku pinķerējamies pa šo sieniņu. Taisām stacijas, drošinām no augšas, no apakšas... vārdu sakot ņemamies tā krietni. Kristaps ar pieredzējušāko kāpēju daļu dodas maršrutā pa klinšu masīva korīti, pašiem organizējot drošināšanu. Mēs paliekam čakarēties lejā. Aizejam līdz pirmās dienas kāpšanas vietai. Lai arī siena viegla, vienā vietā iestrēgstu kā pielīmēta. Jāteic, ka pirmajā dienā konkrētajam izcilnim tiku pāri daudz nedomājot. Ehh, bailes, bailes... Un tomēr, ir forši.

Biddiriscottai grota

Pēdējā dienā mazā dāmu kompānijā dodamies kāpt uz Biddiriscottai grotu. Daļa mūsējie dodas izbraucienā ar kuģīti, daži kāpj Cala Fuili, stiprāko puišu plānos ir Deutsch Wall pievarēšana La Poltronas sektorā (Kristaps, Jānis un Māris to arī izdara!), tā kā rāpojienā pa alas sienām dodamies trijatā. Vieta pati par sevi ir tāda, ka mierīgi varētu nekāpt, bet raudzīties uz to un priecāties, ka tā ir. :) Zeltaini oranžās grotas grubuļainās sienas ir aprīkotas ar vairākiem sporta kāpšanas maršrutiem, pa kuriem var nokļūt līdz pašiem griestiem. Sienas ir vertikālas, ar grubuļainiem izciļņiem, kas gan ir diezgan slideni, un tādu drošu pārliecību un pamatu zem rokām/kājām nedod. Ir arī vairāki augstākās grūtību kategorijas maršruti ar negatīvām pārkarēm. Līdz tiem mums vēl jāpaaugas, bet vēlāk atnākušie vācieši un franči tos pieveic bez problēmām. Mums atliek lepoties ar to, ka Sardīnijas klinšu apmācības kursa nobeigumā jau spējam pastāvīgi pieveikt kaut 5 kategoriju. :) Mēs, līdzšinējie nekāpēji, pie tam jau sen aiz muguras ir trakie tīņa gadi, kad pārgalvīgi vajadzēja izmēģināt visu ko! Diena izvēršas pat ļoti skaista. Atkal jau nākas cīnīties ar savu "es tak nevaru", līdz beigu beigās Ieva mani burtiski uzrunā augšā līdz finiša punktam, kārtējo reizi pierādot, ka spēks ir ne vien rokās un kājās, bet arī smadzenēs! Bet tikt galā ar galvu ir ne mazāk grūti, kā ar fizisko formu.



Abas ar Dinu ielienam kādā aizdomīgā alas caurumā. Tas atrodas paaugstu no zemes, un visticamāk, ja ne svaigi iegūtā klinšu pieredze, tur kāpt pat neienāktu prātā. Izložņājam alu, pafotografējamies, un līdz pat ausīm nošmulējušās ar putekļveidīgām smiltīm, šļūcam ārā, ar savu diezgan sušķīgo paskatu pievēršot nedalītu turpat tusējošu vāciešu uzmanību. :) Pamērcējamies jūrā, paēdam pusdienas un cilpojam atpakaļ uz Cala Gononi. Šoreiz ejam nevis pa taciņu, bet lēkājam mājup pa pašiem krastmalas akmeņiem. Sekojot Krimas tradīcijām atrodam kādu dabas veidotu džakūzī, šoreiz tas ir klinšu plāksnē izskalots minibaseins, kurā ielienam vismaz nobildēties. :) Piekraste izskatās mazliet sirreāli. Tā pamatā sastāv no palieliem trīs veidu akmeņiem. Melni/brūniem raupjiem, baltiem gludiem, un pelēki/zeltainiem asiem. Tie visi sajaukušies nekārtīgā rosolā veido visai dīvainu ainu. Kā uz citas planētas.



Sadzīves ainiņas

Iebraukšanas dienā dodamies pievakares krosa skrējienā. Pirmie pārsimts metri padodas grūti, ātri vien kaklā iesmeldzas mitrā un sāļā gaisa radīta sāpe. Pēc tam jau tā lieta aiziet, tipinām arvien tālāk, kalnā augšā, skriešanu pamazām pārvēršot par iešanu ar skriešanas elementiem. Vicojot pa stāvu, uz klintīm vedošu nogāzi nejauši iekuļamies kādā privātīpašumā. Nelielas pakalna slīpumā uzstutētas būdeles piedurvē ganās omulīgs ruksis, no savas būdas uz mums blenž draudzīgi noskaņots šunelis. Sajūta nelūgtām ienākot svešā pagalmā nav pārāk patīkama, jo vairāk, kad pamanām pašu saimnieku, kurš kaut ko skaļi saukdams nāk uz mūsu pusi. Liels ir pārsteigums, kad saprotam, ka klaigas nav bāršanās par iemaisīšanos viņa teritorijā, bet gan ielūgums uz vīna glāzi būdiņas terasē. Pēc nelielas un pieklājīgas tielēšanās ar tekstiem par „sportistiem” uzaicinājumu pieņemam, pēc trakās fizkultūras pa pakalniem kas spirdzinošs ir kā naglai uz galvas. :) Tā nu mēs tur stāvam, krosenēs, skrienamklozītēs, ar skrējienā iesilušiem vaigiem un malkojam vietējo vīnu. Tālu lejā pie mūsu kājām plešas Cala Gonone, un mirdzošā Tirēnu jūra. "Bella... " - mūsu namatēvs ar plašu rokas vēzienu norāda uz pastkartes cienīgo ainu mūsu degungalā. "Bellisima…", ar aizkustinātu nopūtu apstiprinu viņa teikto. Sajūta ir mazliet sirreāla. Pārāk gan neaizraujamies, pakomunicējam ar viesmīlīgo namatēvu, kurš stāsta kaut ko par kazām (caprico, caprico) un rāda augšā uz klintīm, un desojam tālāk. Tā ari īsti nav skaidrs, vai ar "caprico" bija domāti mūsu kolēģi klinšu kāpēji, vai īstās, riktīgās kazas, tās, kuras saka "mē, mē".

***
Atbilstoši īsti itāliskām tradīcijām, arī Cala Gononē neiztikt bez kārtīgas siestas. No pusdienlaika līdz pat agrai pievakarei visi pārtikas veikali ir slēgti, un vienīgā iespēja tikt pie kā apēdama ir daudzie krodziņi un bāri. Neraugoties uz tirgotavu blīvumu pilsētiņa pat darba dienās ir kā izmirusi. Klusa, rāma un mierīga. Aktuāls saglabājas jautājums, kur gan pazūd, un ar nodarbojas tie miestiņa iedzīvotāji, kuri nestrādā ēdināšanas/dzirdināšanas biznesā. Pēdējos minētos vismaz var sastapt laiski dirnam pie savu darba vietu lievenīšiem, bet kur slēpjas pārējie burvīgo mājiņu iemītnieki? Vai tiešām guļ? :)

Par diezgan laikietilpīgu pasākumu izvēršas pastmarku pirkšana. No pastkaršu bodītēm tiekam aizsūtītas uz tabakas veikaliņu. No tabakas veikaliņa uz pastu. Bet pasts strādā tikai no 8-13, laikā, kad esam uz klintīm. Visticamāk pastkartes tā arī paliktu nenosūtītas, ja ne Una, kura labprātīgi uzņēmās smalko pastmarku iegādes misiju.

***
Ja uz ielas atskan priecīgs "Buon Giorno", pat tad, ja šajā vietā esi pirmo reizi, un nevienu nepazīsti, ir visai liela iespēja, ka skanīgais labas dienas vēlējums un saulainais smaids ir domāts tieši Tev. Tāpat vien, tāpēc, ka Tu esi. Un sveicinātājs var būt gan pavecs kungs, gan spožacains pirmsskolas vecuma bērnelis vai spuraina pusauga jaunkundze. Cilvēku labsirdīgie smaidi un gaišā attieksme pret apkārtējiem ir patiesi aizkustinoša. Kad pēdējā dienā uz atvadām iegriežamies kādā omulīgā krodziņā uz alus kausu, vairs jau izbrīnu nerada fakts, ka apsveicināties ar mūsu trijotni atnāk teju vai viss apkalpojošais personāls, pašu saimnieku ieskaitot. Galu galā šeit esam jau trešo reizi.

***



Kādā citā pievakares izskrējienā dodamies pretējā virzienā, augšup uz kalnu pāreju, kas ir viens no ceļiem uz netālo Dorgali pilsētiņu. Šķiet retums ir garām braucošs auto, kurš uz mums nekā nereaģē. Visi sveicina, taurē un māj ar rokām. :) Šis izgājiens/izskrējiens atzīmējams arī ar pieradinātās faunas iepazīšanu - pakomunicējam ar omulīgām melnrozā cūciņām, kas gozējas piesaulītē un pabaidām tramīgās kalnu kazas, kuras sākumā var dzirdēt un tikai pēc tam ieraudzīt.

***
Savdabīga izvēršas saziņa ar vietējiem. Ar mums zināmo angļu/vācu/krievu valodu zināšanām viņiem ir tikpat spoži, kā mums ar itāļu. Retums ir kāds angliski runājošs Cala Gonones iedzīvotājs. Tad nu sarunājamies kā protam. Izrādās tīri labi var sazināties arī itāļu-latviešu mēlē, sevišķi ja palīgos ņem aktīvu žestu valodu. Man joprojām nāk smiekli atceroties, kā kādā suvenīru bodīte no pārdevējas centos izvilināt, vai daudzo nieku krājumos nav paslēpies kāds eņģelītis. Vicināju rokas kā spārnus un saucu: "Angelo, angelo!" Sapratāmies. :) Dažus vārdus itāliski gan bijām apguvuši, pateicoties līdzpaņemtajai itāļu valodas mācību grāmatiņai. Galvenais bija neizrunāties par Lettone tēmu, jo nepareizi izrunājot uzsvaru tekstiņa "es esmu no Latvijas" vietā varēja izsprukt "Es esmu no gultas…" :)

***



Ja jau par ikdienu, tad par ikdienu. Nevaru nepieminēt vietējo virtuvi. Ņamm! Sākot ar krodziņā baudīto lazanju, beidzot ar mūsu nekāpjošās ceļabiedrenes Unas uzburtajiem brīnumiem turpat kempinga virtuvītē. Itāļu pasta, tuncis un kaperi, olīvas un Parmas šķiņķis, olīveļļa un vietējā "pankūkmaize", siers un tomāti, kas garšo pavisam savādāk kā mūsējie. Un kur nu vēl slavenās Vidusjūras zivis! Šo maltīšu dēļ vien būtu vērts atgriezties Cala Gononē.

***
Kādā dienā, kad prāts un ķermenis sāk prasīt atelpu no klinšu iekarošanas, omulīgā dāmu kompānijā dodamies uz izslavēti skaisto Cala Goloritza līcīti. Turpat atrodas daudzu kāpēju sapņu smaile Aguglia di Goloritzi, kas līdzīga smailai adatai, paceļas jūras krastā. Par pusstundas garo ceļu motorlaivā šķiramies no 25EUR katra. Dārgs prieks, bet ir cerība, ka tas būs to vērts. Plānā neliels haiks pa Goloritzas kanjonu un sauļošanās pastkartei līdzīgā pludmalītē. Smailes iekarošanu vienojamies vēl uz gadiņiem 5 atlikt. :)



Kuģītim apstājoties skaistajā līcītī uz brīdi pat aizraujas elpa. Tik paradīzisku skaistumu vel nebiju redzējusi. Ūdens zilums un smilšu baltums ir vienkārši neticams, un tas viss zem spirgta debesu kupola majestātisku klinšu ielenkumā. Vairākas stundas rāmi kātojam pa skaisto kanjonu, priecīgi sveicinoties ar visiem garāmgājējiem. Ar kādu sparīgu itāļu četrotni pensijas gados pat izvēršam diezgan spraigu un dzīvespriecīgu diskusiju jau zināmajā latviešu-itāļu žestu valodā. Vēlāk jau atpakaļ čāpojot no šiem pašiem ļaudīm izpelnāmies bravo saucienus un aplausus mūsu ceļadziesmām. :) Izstaigājāmies un izdziedājāmies no sirds. Ar sauļošanos gan tā bija kā bija – saskaņā ar visiem cūcības likumiem tieši todien bija strauji jānomācas un mazliet jāuzlīst. :( Atpakaļceļš motorlaivā paiet vējā un mitrumā, bet tas tomēr netraucē pa ceļam uz kempingu iegriezties saldējuma kafejnīcā uz pamatīgu saldā kāruma porciju. Tobrīd līdzināmies izsalkušiem un pārsalušiem skolaspuikām, kas saltumā drebinādamies no saldējuma atteikties tomēr nespēj, lai arī lūpas jau sāk pieņemt viegli zilganu nokrāsu. :)

***
Pie sadzīves ainām pieder arī rīta skrējieni. Jau tradicionāli esot ārpus LV, dodamies rīta krosiņos. Nez kas tas par brīnumu, kas atvaļinājumā ļauj kāpt no gultas jau ap 7:00, lai dotos sportiskā izskrējienā? Ikdienā kas tāds ir neiespējams. :)

Liriska atbilde uz biežāk uzdoto jautājumu – "kam Tev tas viss?"

Piederu pie prātīgās 30gadnieku grupas, kam iespēja kāpt klintīs ir aktīvs brīvdienu pavadīšanas veids, bet ne mērķis par varītēm izkāpt ko varen sarežģītu. Klintis – tās ir jaunas sajūtas un izjūtas. Jaunas bailes un izaicinājums vienlaicīgi. Protams, esmu domājusi, kas gan ir tas, kas mani trenc to darīt. Laikam jau galvenokārt tā ir vēlme būt garīgi un fiziski stiprākai kā esmu. Vēlme būt tādai, kā saulē iedegušie un lokanie klinšu kalnu puiši un meitenes. Līdz tam gan vēl tālu. Un jāaug ne vien fiziski, bet arī garīgi. Spēks ir galvā! :) Bet tādu rāpšanās slimību saķēru pērn jūnijā Krimā, Vasīlija Nikolajeviča vadībā kāpjot Sokol klintī. Apzinos, ka neesmu nekāds supertalants nedz augstu virsotņu iekarošanā, nedz klinšu kāpšanā, varbūt no tā arī manas pieticīgās vēlmes netiekties pēc daudztūkstošmetru smailēm un ārkārtīgi sarežģītiem maršrutiem. Es vienkārši baudu. Baudu kalnus, dabu, ceļu zem kājām, siltās klintis zem plaukstām, zaļos mežus, straujās kalnu upes un bezgalīgos itin nekā klajumus augšpus veģetāciju robežas. Tāpat kā citi bauda vēstures elpu senu gleznu galerijās, vai dienvidu sauli un pludmales kņadu ļaužu pilnās pludmalēs.

Paldies

Kristapam par iespēju būt tur
Grupas biedriem par jauko un iedvesmojošo kompāniju
7 rūķīšu namiņa iemītniekiem par omulību
Unai par gardajām maltītēm
Dinai par kopīgo kāpšanu un palīdzīgo roku teksta tapšanā
Ievai, par morālo atbalstu dažu sieniņu pievarēšanā un šņorītes pieturēšanā :)


Vēl fotogrāfijas no kāpieniem Sardīnijas klintīs skatāmas www.adventurerace.lv sadaļā "Galerija"

[FORUMA TĒMA]

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv