Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Ceļojumi
Bezengija '03: kalni un lietus

Autors: Mārīte Meļņika [ AUTORE?]
Foto: Ainārs Šefanovskis, Normunds Patmalnieks, Mārīte Meļņika un no www.mountain.ru arhīva
Arhīvs: 2004. gads, Rīga

[1][2]

2004. gada februāris. Saulains, auksts ziemas rīts. Sastindzis gaiss un, šķiet, visa pasaule sastingusi, jo uz brīdi trakot piekusis vējš. Sarkanīgi oranža lec saule. Kāds putna svilpiens zibenīgi apskrien pasauli, lai tad kā dzidrs kristāls nošķindētu tepat pie kājām. Tas ir Latvijas ziemas rīts, bet atgādina man kalnus, radot gandrīz vai līdzīgas izjūtas kā ejot agrā maršrutā uz virsotni...

2003. gada vasarā biju Kaukāzā - Bezengijas ielejā, par kuru agrāk biju dzirdējusi daudz teiksmainu stāstu. Šķita, tikai tas, kurš pabijis Bezengijā, var lepoties, ka kāpis Kaukāza kalnos. Kalni šeit tiešam skaisti, bet skarbi. Arī laika apstākļi nežēloja - vietējie runāja, ka tāds laiks še pie viņiem parasti esot septembra beigās, bet bija taču jūlijs. Gandrīz nepārtraukti lija vai augšā - sniga. Tikai pāris dienas noturējās bez nokrišņiem. Tā rezultātā "varoņdarbus" nepaveicām, iecerētājās virsotnēs uzkāpām izlases kārtā. Turklāt izlasi paveica kalni paši - kopā ar nokrišņiem un mūsu saprātam piepalīdzot. Saulains ziemas rīts dara brīnumus: nebiju domājusi par to rakstīt, bet šajā rītā viss atmiņas atkal atdzīvojās un nedeva mieru. Varbūt tomēr mūsu slapjā pieredze kādam palīdzēs labāk saprasties ar kalniem, kādam citam atsauks atmiņā viņa paša pieredzi, vēl citam tāpat vien gribēsies palasīties...

2003. gada 12. jūlija pēcpusdienā vilcienā Rīga - Maskava kopā sanāca jautra kompānija, kurā visi viens otru vairāk vai mazāk pazina jau no iepriekšējiem kāpieniem - Aivars, Ainārs, Artūrs, Jānis, Normunds un Mārīte. Jauniņā bija tikai Aināra draudzene - japāniete Kyoko, uzreiz kļūstot par visas komandas dvēselīti. Priecīgi par atkalredzēšanos, par nezināmo sev priekšā triju nedēļu garumā, pilni ar lielo entuziasmu, kas pat no mugursomām lien ārā (vai neietilpst tur iekšā arī pēc "kājas" metodes), līksmi pieskandinājām vilciena vagonu. Labākie krājumi - izlases pildījuma konjaks un "blata" speķis no Centrāltirgus, ko Artūrs pusdienu bija piemeklējis, lika jautrībai sist augstu vilni. Viss sākas! ...

No dienasgrāmatas, Mārīte: "13. jūlijs, svētdiena. Maskava. Jāpārvietojas no Rīgas stacijas uz Kurskas staciju, kur pēcpusdienā mūs gaida vilciens uz Naļčiku. Kopā ar savām nenormāli smagajām mugursomām izmisīgi cenšos noturēt pareizo kursu pa Maskavas ielām un metro šaurību. Protams, ka vietējiem miličiem tas šķiet absolūti aizdomīgi, un, jau neizejot no Rīgas stacijas, esmu spiesta uzrādīt dokumentus un paskaidrot savu personu, kas kopā ar smago nastu ir gana kreņķīgs pasākums. Bet kam tagad viegli... Artūrs ir īsts čalis un bez liekiem komentāriem atņem man mazāko mugursomu un ir gatavs to nest līdz pasaules malai. Tik tālu viņš netiek - jau uz metro elevatora spēki puisi pamet un soma nogāžas. Mana sirds, atceroties tās dārgo saturu, neiztur un es atņemu savu mantu, neieklausoties nekādos paskaidrojumos. Sekmīgi tiekam līdz Kurskas stacijai, pieparkojamies bagāžas glabātuvē un acumirklī pazaudējam Artūru... Pirmās sviedru lāses uz pieres liecina par situācijas nopietnību. Artūrs ir jāatrod! Apriņķojam staciju pa vairākiem lāgiem, tomēr bez rezultātiem... Sākas jau dažādi pravietiski spriedelējumi un panesas versijas... Beigu beigās Aivars atceras, ka jāmēģina nokārtot formalitātes un jāpiereģistrējas par iebraukšanu "māmuļā". Atkal pasākums, kurš nerod piepildījumu, jo pasūtītajā Minskas viesnīcā mūs saņem kā citplanētiešus. Toties te atrodas Artūrs! Laimes pārņemti visi kopā iegriežamies "Jolki Palki Po Kitaiski", lai atstātu ne mazo naudiņu par svaigi katra potenciālā ēdēja acu priekšā apcepinātiem gaļas un dārzeņu labumiem. Kopā ar milzu lietus gāzēm aizskalojamies atpakaļ uz Kurskas staciju. Te nu ir PLŪDI! Kā rezultātā ir traucēta ne tikai pasažieru nokļūšana līdz peronam, bet arī vilcienu kustība. Izbraucam kādu pusotru stundu vēlāk nekā rakstīts biļetēs. Pat Artūrs paspēj uz vilcienu, tiesa gan, viņš sākotnēji atpaliek par vairākiem vagoniem. Nogurumā atplīstu uz augšējās ložas un uz mirkli ateju no šīs pasaules priekiem un bēdām, kamēr pārējie plēšas ap vietām un mēģina atrast ideālo kombināciju, kur katrs no mums pavadīs nākamās 2 naktis... Pamostos Tulā no briesmīgiem trokšņiem, kas drebina visu vagonu. Apkārt nav nevienas pazīstamas sejas, izņemot vēl vienu kritušo tieši zem manis, kurš īstenībā arī ir vaininieks pie "pērkona grandiem", kā rezultātā tuvumā nav ne tikai nevienas pazīstamas, bet vispār nevienas sejas... Brīdi mēģinu rast motivāciju, kāpēc šeit atrodos. Vilciens ilgi stāv. Artūrs šausmīgi krāc. Mani sāk kratīt drebuļi - laikam paliek vēsāks. Aiz logiem līst... Viss."

Nākamo dienu var aprakstīt īsi: braucam, dzeram un ēdam, stacijas, stacijas, stacijas, kurās vietējie iedzīvotāji pārdod gan siltas uzkodas (galvenokārt vārīti kartupelīši ar mazsālītiem gurķīšiem), gan žāvētas zivis un vārītus vēžus, gan augļus, kā arī rūpniecisko ražotāju labumus ar aizdomīgiem lietošanas termiņiem. Katrā ziņā, ja ir nedaudz krievu naudiņas, badā nomirt pagrūti. Artūrs gan tāds pavisam kluss...

15. jūlijā agri no rīta iebraucam Naļčikā. Savlaicīgi, vairākus mēnešus pirms šī brauciena Aivars bija sazinājies ar Bezengijas Alpīnistu nometnes priekšnieku, lai precizētu mūsu ierašanās laikus, transportu, atļaujas, nakts mītnes nometnē. Tas viss absolūti dienvidnieciskā jeb kaukāziešu garā rezultējas ar samērā neskaidru nojautu, kas tad un kā tad nu notiksies. Izkāpuši uz Naļčikas perona, bruņojušies ar neizmērojamu (vismaz tā no malas vajadzētu izskatīties) mieru un pacietību, atraidām visus enerģiskos vietējos darboņus, kas par katru cenu grib mūs kaut kur aizvest. Patiesībā jau - tikai uz Elbrusu, kā padzird Bezengijas vārdu, tā kļūst domīgi un maina tematu, lai pēc brīža atkal maltu tālāk savu maļamo par braukšanu uz Terskolu (ciematiņš Elbrusa pakājē). Bezkaislīgi gaidām savu pasūtīto transportu uz plkst. 11.00, un ar minūtes precizitāti vietējās tūristu aģentūras pārstāvis ar lepnu T-kreklu "Mountain.ru" tik tiešām ierodas. Tas nu ir pavisam nedienvidniecisks, toties pievilcīgs fakts.

No dienasgrāmatas, raksta Jānis: “Pēc pusstundas esam autobusā (kādus Latvijā kādreiz sauca par pīlēm), bet izrādās, ka tā braukšana tik ātri neiet - formalitātes, tad jāsavāc nometnes priekšnieka bērnus, krustbērnus, sievu utt. ... Tad vēl jāpapļāpā ar pa ceļam satiktiem paziņām... Ceļš arī kļūst arvien sliktāks. Ap 17.00 tomēr nometnē nokļūstam. Te valda bieza migla, sijā lietutiņš.

Izrādās, ka istabiņu (lēto) nav (dārgās ir), toties teltis varam celt, kur gribam. To arī izdarām. Plānotā pastaiga pa ledāju atkrīt. Sagaidām vakariņas nometnes ēdnīcā. Vakara rosība. Joprojām smidzina sīks lietutiņš un sniegotos kalnus gandrīz neredz, tāpēc liekamies gulēt ar domu, ka rīt gan jau iesim augšā.."


Esam ieradušies Bezengijas Alpīnistu nometnē. Statistika no www.mountain.ru:
- Galvenā Kaukāza grēda stiepjas ~ 1500 km garumā;
- Tās platums Elbrusa rajonā sasniedz maksimumu - 180 km;
- Kopējā kalnu platība mērojama teju 14500 km²;
- Sniega un ledāju josla Kaukāzā sākas no apmēram 2850 m līdz 3800 m augstuma;
- Aptuveni 1400 Kaukāza ledāji kopā varētu nosegt 2000 km² lielu platību;
- Vairāk nekā 200 virsotņu paceļas debesīm augstāk par 4000 m v.j.l.;
- 30 no tām pārsniedz 4500 m augstuma atzīmi.;
- 15 virsotnes ir augstākas par Monblānu (4810 m).;
- 8 var lepoties kā 5-tūkstošnieces.;
- Un tikai divas no tām - Elbruss un Kazbeks - neatrodas Bezengijā.;
- Šeit atrodas divas slavenas sienas - Ziemeļu siena un Bezengijas siena.



"Siltais gals", skats no Bezengijas a/n

Mūsu Bezengijas kalnu projekts dalāms vairākos etapos. Pirmā daļa - aklimatizācija t.s. "siltajā galā" - treniņu nodarbības uz Mižirgi ledāja un Ukju virsotne (4346 m). Otrā daļa - aklimatizācija "aukstajā galā" - ceļš uz Austriešu nometnēm jeb Džangi Koš, virsotnes Dihniauš Baši (4150 m) un Sella (4452 m). Trešā daļa - virsotnes Šhara (5154 m) un Gestola (4858 m). Jau no paša sākuma pasākuma plāns liekas gana neticams laika un mūsu iespēju dēļ, toties skaists un aizraujošs. Kāpšanas programma un dalībnieku sastāvs tiek saskaņots ar alpīnistu nometnes Glābšanas dienestu, uzklausot viņu rekomendācijas un padomus.

Jāsaka, ka šeit Glābšanas dienesta stingrā kārtība nedaudz atgādina aizgājušos laikus, kad stingri tika definēts, kas, kur un kādos apstākļos drīkst iet vai kāpt. Tas rada zināmu kārtību un vieš drošības sajūtu, jo kāds tur lejā par tevi domās un uzmanīs. Turklāt viņu pieredze ir vērā ņemama un aiz auss liekama.


Lietus un mākoņi "siltajā galā"

16. jūlija rīts ir mānīgi cerīgs. Gribam pakāpties kādu gabaliņu līdz Mižirgi ledājam, lai iesildītos, un tad nākamā dienā vēl augstāk līdz pieejai Ukju. Mānīgi mainīgie mākoņi uz brokastu laiku izklīst. Somu krāmēšana nedaudz ievelkas, tāpēc izejam tikai ap 10.00. Daži foto entuziasti, kas ir vairāk kā puse grupas dalībnieku, pēdas atspēruši metas iemūžināt pirmos akmeņus, vieglā dūmakā tītās sniegotās virsotnes, saplaukušās magones.

Pārējie nesteidzīgi brien augstāk. Taciņa aizvijas pa morēnas muguru, atklājot brīnišķīgus skatus. Atpūtas brīdī konstatējam, ka pirmos 200 augstuma metrus ar rūdītu kalniešu pašcieņu krūtīs esam kāpušu gandrīz veselu stundu! Artūrs ātri aprēķina, ka šādā tempā 1000 augstuma metrus mums šodien nepievarēt. Hmm... Nākamajā atpūtas vietā uz stāvas morēnas spices gandrīz tiek pazaudēta Normunda mugursoma, kas izslīd un noripo krietnu gabaliņu uz leju. Jākāpj vien pakaļ. Par laimi - bez "cietušajiem". Apmēram 2750 m augstumā ceļam pirmo nometni, jo Mižirgi ledājs ir tepat blakus.


Mižirgi (foto no www.mountain.ru)

Pēc pusdienām pāri nometnei sāk klāties lielais baltais, kas ietin visu it kā biezā pienā. No vienas telts teju otra saredzama. Tauta spriež, ka drošības nolūkos būtu striķis jānovelk un netālos maršrutos jāpārvietojas pa margu. Smieklīgi, bet tuvējie lielie akmens milzeņi dažu metru attālumā nav vairs pamanāmi. Vienīgie orientieri ir draugu balsis un krācošā upe. Mākonis sabojā omu visiem, un pavisam noteikti tas ienes pirmās korekcijas mūsu plānos. Gribot negribot nākas saprast, ka mākonis ir kā Bezengijas pastāvīgā vērtība - tas nekur netaisās pazust. Sanīkuši teltīs, pievakarē izlienam ārā papļāpāt. Izmirkstam. Pamazām izkristalizējas arī citas šīs vasaras pastāvīgās vērtības - cienīga paēšana un ilga gulēšana. Nomierinām sevi ar vienotu domu, ka no rīta mākonis būs izklīdis, mēs celsimies agri un kāpsim līdz 4000 m augstumam, kur ierīkosim nometni pirms Ukju virsotnes. Raksta Artūrs: "Naktī plosās vairākkārtējs negaiss ar pērkona dārdiem. Blakus krāc upe un liekas - tūlīt jau nāks uz telti."

17. jūlija rīts maz atšķiras no iepriekšējā vakara. Protams, pusčetros celties nav jēgas. Ap sešiem atkal saņemu komandu celties, bet ierastā slinkuma dēļ nolemju vēl 10 min pasnaust, kas mani arī paglābj no straujas ārējā mituma devas uzņemšanas līdz ar kārtējo pēkšņo pērkona negaisu. Artūrs staigā apkārt uz veic noslēpumainus rituālus, rādot ar pirkstiem uz debesīm dažādos virzienos. Ļoti gribas ticēt, ka viņam tas izdosies...

Man visu laiku ap dūšu ir tāda pārpilnības sajūta, jo ēsts ir krietni, bet kāpts - minimāli. Gribas kaut kur notērēt enerģiju. Par atbildi šīm vēlmēm lietus ar jaunu sparu sāk nikni rībināt pa telts jumtu. Vienā brīdī uz mirkli parādās saulīte, tomēr drīz vien draugs "žāvētājs" atkal ir klāt. Skaidrs, ka augšup doties nevar. Tāpēc, lai iegūtu rezerves laiku "aukstajam galam", dodamies lejup uz bāzes nometni. Akmeņi ir slapji un viltīgi slideni. Visu laiku uzmanot Kyoko, Aināram gadās nelaimīgi paslīdēt uz viena tāda, krietni sasist celi un izgriezt potīti. O-oo... Ainārs tomēr ir optimisma pilns. Apkopjam brūces, samazinām tempu un dodamies tālāk.

Nometnē izdodas dabūt vienu "lēto" istabiņu, kas šajos slapjajos apstākļos ir īsta Dieva dāvana. Pārdalām pārtiku un inventāru, jo rīt dosimies augšup uz Austriešu nometnēm "aukstajā galā". Vakarā mākoņu sega uz brīdi nedaudz pašķiras un mēs tiekam apbalvoti ar brīnišķīgu saulrieta skatu uz Bezengijas sienu tālumā, kurā ar ģeometrisku precizitāti izceļas Gestolas smaile. Skatāmies kā uz mazu Dieva brīnumiņu pelēkajā apkārtnē. Visu pēcpusdienu abi ar Normundu cenšamies sazvanīt Rīgu. Jāsaka, ka telefona sakari šeit ir oriģināli: nometnes priekšnieka Ņivā ir uztvērējs, kas caur radio-linku nodrošina savienojumu ar galveno staciju ~ 70 km tālajā Naļčikā. Viena sarunas minūte ar Rīgu maksā 100 RUR (~ 2 lati). Mobilo telefonu sakari izbeidzās, jau izbraucot no Naļčikas. Tā nu mākoņainā laikā ar klausulīti rokās var stundām ilgi riņķot ap Ņivu, bet bez īpašiem rezultātiem. Klausulītē pārsvarā dzirdama tikai šņākoņa un krakšķēšana. Tomēr šovakar mums veicas vismaz šajā ziņā. Kā pa miglu paiet mūžs... Raksta Aivars: "Ar cerībām par labākiem laika apstākļiem rītdienā visi dodas pie miera. Artūrs vēl nodod instrukcijas krākšanas sakarā - un istabā nr.11 iestājas miers."

18. jūlija rīts ir domīgi dūmakains. No ielejas ceļas bieza migla. Brokastu laikā dalāmies nakts iespaidos, jo izrādās - gandrīz visi ir sapņojuši krāsainus action sapņus. Kamēr mākonis vēl guļ pāri bāzes nometnei, nesteidzīgi pārcilājam mantas un lāpām veselību (kas nu kuram sāpīgā vieta). Negaidīti uzspīdot saulītei, rosīšanās iegūst citus apgriezienus. Ap 10.30 beidzot esam piekrāvuši somas ar pārtiku (visu no Latvijas līdzi sarūpētu) nākamajām 10 (!) dienām, kā arī personisko un grupas inventāru, atsveicināmies vēl no tikko nometnē iebraukušajiem tautiešiem Ziga virsvadībā, un dodamies ceļā.

Lai nokļūtu līdz Bezengijas sienai, no bāzes nometnes pa Bezengijas ledāja mēli jādodas vairākas stundas uz augšu. Parasti - kādas 4, 5 h, bet ar mūsu nastām un nepietiekamo līdzšinējo aklimatizāciju pasākums solās kļūt par ekstrēmo piedzīvojumu.

No www.mountain.ru:
"Apmēram stundas gājienā no nometnes pa kreisi no Bezengijas ledāja virs zaļās morēnas atrodas slavenā Misses-Koš pļaviņa, kas kopš pagājušā gadsimta 30-tajiem gadiem daudzām alpīnistu paaudzēm kalpojusi kā bāzes nometnes vieta, no kuras doties uz virsotnēm. Kopš Bezengijas alpīnistu nometnes uzcelšanas, šī vieta zaudējusi sākotnējo nozīmi un pamazām pārveidojusies par sava veida svētvietu - zemākā terase ir atdusas vieta mūžībā aizgājušajiem alpīnistiem, bet augstāk pie klints piestiprinātas piemiņas plāksnītes tiem, kuri apbedīti citur. Saulaina laika apstākļos šī vieta atgādina mazu paradīzi uz zemes - saule un zilas debesis, ziedi un zaļa zālīte, skats uz varenajām sniegbaltajām virsotnēm, kalnu spirgtais gaiss..."

2 - 3 stundu gājiena attālumā no Misses-Koš ir otra paradīzes vietiņa ar diviem nelieliem kalnu ezeriņiem - Baran Koš, kuras jaukumus mēs šovasar izbaudījām vairāk kārt. Ja tik izdodas prātīgi un veikli no ledāja tikt pāri morēnai! No šejienes kāpām uz Keļ pāreju, no kurienes ceļš ved uz Gestolu. Vietas nosaukums pilnībā attaisno tās saturu - kalnu āžu jeb aunu (definīcija pēc garastāvokļa), kazu un kazlēnu blīvums, drosme un ieražas šeit nepabijušajiem ir neaptveramas. Šoreiz šeit neapstājamies.

Elpa drīz vien kļūst tikpat smaga kā somas. Jau pirmajā atpūtas vietā puiši ar labu vai viltu izvelk no meiteņu somām daļu pārtikas un pārliek savējās. Laika apstākļi nevienu brīdi netaisās mūs lutināt. Tāpat jau jūtamies kā vienā lielā ledusskapī zem kājām esošā ledāja dēļ, bet te to atsteidz papildināt auksts lietas lietus gāzes un spīvs vējelis.


Normunds uz Bezengijas ledāja, ceļā uz Austriešu nometnēm

Esmu izmirkusi līdz ādai. Labi, ka mugursoma ar plēvi (kas atradās Jāņa somas brīnumainajos krājumos šajā augstumā) pārvilkta. Ainārs un Kyoko uzvilkuši lietus apmetņus un nedaudz atgādina vienkuprainus kamieļus, bet Artūrs viennozīmīgi definē - Betmeni!. Varētu pasmaidīt, ja sejas muskuļi nebūtu sastinguši. Raksta Ainārs: "Ļoti atpaliekam. Visapkārt akmeņi, akmeņi, akmeņi.... Gribas palīdzēt Kyoko, bet arī pašam spēki ir jau uz robežas. Kāja liek sevi manīt, palieku arvien nestabilāks. Ejam vieni, pārējos neredz. Uz ledāja vidus, pie milzīgā klints bluķa, panākam pārējos. Tiek gatavotas pusdienas. Spēka vairāk nav, bet noiets ir tikai pusceļš (to, protams, nesaku Kyoko, jo izskatās , ka arī viņai spēki ir galā). Uzvelkam siltākas drēbes. Visu laiku līņā. Ēst ļoti gribas (Kyoko pat ēd speķi!!!). Pēc pusdienām ir daudz labāk. Arī Kyoko jau var pasmaidīt, viņai ir pat parādījusies interese par fotografēšanu!"

Šajā braucienā mūsu puiši iecienījuši ķiploku lietošanu lielās devās. Līdz šim atturējos, bet te uz ledāja veselības nolūkos ēdu! Sasilt tomēr neizdodas ne pēc siltās zupas, ne tējas. Vienīgais, kas reāli palīdz, ir fiziskā slodze. Ejam tālāk, brīžiem inerces vilkti, līdz atduramies pie morēnas pieres, pa kuru stāvs kāpiens līdz augšai un tad tikai pa taciņu uz Austriešu nometni!

Uzkāpjot uz morēnas pa tās degungalu, priekšā atklājas brīnišķīga ainava uz Šharu un maldīgi tuvu šķietamā Austriešu nometne. Pa kreisi Semenovska masīvs, pa labi Bezengijas siena - šeit esam gandrīz tās centrā. Jūtamies kā pasakā! Varenā Bezengijas siena aizrauj elpu - no Canner pārejas un melno nobiru nogāzēm līdz Šharas kreisajam plecam - Dihniauš Baši pārejai. Vispirms skaistule Šhara (5154 m), turpat tālāk - Šota Rastavelli (4960 m), Džangi Tau (5085 m), Katiņ (4974 m), Gestola (4860 m), virsotne "4310" un Ļaļver (4350 m). Iespaidīgi. Sienas augstums gandrīz visu 12 km garumā saglabājas ~ 2 km. Vieglus maršrutus šeit vajag īpaši pameklēt - pārsvarā ir tikai 4B - 5B, pat 6. grūtības kategorija pēc Krievijas klasifikācijas. Apmēram stundas gājiena attālumā ir pati Austriešu nometne. Telšu vietas un neliela trīsstūrveidīga būdiņa, kas izgaisina idejas par tajā iespējamo nakšņošanu Kyoko (vietas pietiek tikai pašiem priekšniekiem un dažiem glābējiem) - Džangi Koš. Augstums - 3200 m. Līdz ar tumsu pēdējiem spēkiem ieklibojam nometnē. Visapkārt saceltas teltis, bet cilvēki tādi nemierīgi - ilgi stāv un skatās Šharas virzienā... Vēl neko daudz nezinot un nesaprotot, ātri uzceļam teltis un uzvārām tēju. Vispirms Kyoko, kura ir galīgi pārsalusi un bezspēkā sēž, ievīstīta guļammaisā. Nakts ir auksta un grūta...

19. jūlijs. Pamostos tikpat nosalusi, cik vakar uz ledāja. Nu tāda ir kalnu priekšrocība - naktīs temperatūra nokrīt stipri zem nulles. Šodien mums atpūtas dienai. Pēc brokastīm, iesilusi saulītes mīļumā, tāpat vien nometnes čībiņās eju pakāpelēties, lai atrastu īsto rakursu panorāmas foto. Kalnu kazas, viltnieces, kurām pakaļ labinos, uzvilina apmēram kādus 180 augstuma metrus tālāk.


Dih Tau virsotne pa kreisi no Austriešu nometnes

Visā varenībā un detaļās atklājās gan Šharas masīvs, gan Dih Tau, gan lielā Bezengijas siena. Pievienojas arī Normunds un Aivars, kuriem nedod mieru saulainā priekšpusdiena un blakus esošais kalns. Uz Šharas iepriekšējās dienās pazuduši divi krievu alpīnisti, viens no viņiem pēdējo reizi redzēts ap 16.00. Tagad tiek organizēti glābšanas darbi un nometnē ir satraukta atmosfēra. Viņiem esot maršrutā, bijuši ļoti slikti laika apstākļi. Uz klints kores viens izslīdējis un kritis, kamēr otrs nodrošināja uz otru pusi. Tomēr pirmajam tas nepalīdzēja, atsišanās ar galvu pret akmeņiem izrādījās liktenīga. Dzīvs palikušais bija nakšņojis klintīs pie t.s. krabja spīlēm un ar glābēju atbalstu tagad nonāca lejā. Nu jā... Diezgan neiedvesmojoša situācija, zinot, ka mēs arī plānojam pēc kāda laiciņa doties tieši pa to pašu maršrutu.

Mājās esot, skatījāmies un pētījām (visvairāk gan Aivars) Šharas bildes un visus pieejamos maršrutu aprakstus, tagad sēžam nometnē un pētām to visu dzīvajā, pat Aināra teleobjektīvs (300 mm) tiek ņemts palīgā. Ir jāsaliek svaru kausos visi "+" un "-". Un tā vēsu prātu apdomājot, to mīnusu rodas arvien vairāk, bet plusiņi zūd un pazūd. Ja vēl būtu kaut cik stabili laika apstākļi, bet tādi te šovasar nav prognozēti. Respektīvi, dūša sašļūk. Pēcpusdienā sadalām pārtiku visām nākamajām dienām un virsotnēm. Arī Šharai pagaidām tiek viens lielais maiss ar pašu, pašu piemērotāko pārtiku - daži cilvēki varētu mēģināt. Kā vēlāk atklājas, visi par to šaubījušies. Tiklīdz saulīte pazūd pēcpusdienas mākoņos, kļūst nejēdzīgi auksts. Es neatceros, kad būtu tā kalnos salusi. Pat uz Monblāna gadu iepriekš bija savādāk!

[1][2] (stāsta turpinājums)

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv