Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Ceļojumi
Pāri Līcim [pie Eestimosiem]

Autors: Māra Leitāne [ AUTORE?]
Foto: Gatis Višņevskis (Gasha, viņš arī Zorro)
2006. gada jūnijs, Rīga

Kā tas gadījās kā ne, bet jau piektdienas vakars bija klāt. Ne īsti piekrītot, ne nepiekrītot, it kā ar domu, ka varētu, bet varbūt prātīgāk būtu "nē", tomēr pulksten nedaudz pāri deviņiem vakarā esam Juglas Statiol’ā.

O, mašīna ar laivām arī ir, parādās Šulcs. Njā, laikam tomēr pasākums notiks… Tā kā smiedamies, tā kā bailīgi un tomēr ar jautājumu paši sev, vai mēs tiešām to darīsim?, esam gandrīz visi sanākuši – Jurģis, Kristaps, Ingus, Vents, Raivo, Rolfs, Gasha un es. Pa ceļam vēl savācam Krastu.

Ceļš šķiet tik garš! Luksofori, vakara saulriets - tik oranži rozā debesis un jūru nekad vēl nebiju redzējusi! Vai tās ir zīmes? :) Miegs ik pa laikam aizver plakstiņus un ik pa laikam atkal pamostos. Salacgrīva.

Sameklējam ostas robežpunktu, sagaidām robežsardzeni, nokārtojam visas formalitātes, lai no rīta varam doties ceļā. Visi smaida ir nedaudz uztraukušies un nervozi. Kārtojam somas, liekam mantas [plastikāta mucu] bunduļos. Ātrākie mantu krāmētāji un sagurušākie jau nolikušies slīpi. Es un Gasha uzceļam teltiņu, Ingus ātri vien jau iekšā un guļ. Citi guļ tikai guļammaisos zem klajas debess. Kāda, nu, sanāca gulēšana, vietējie tur pat blakus uzgriezuši pumpsiku, tā, ka nez vai paši dzirdēja, ko runāja… Sasmērējam vēl maizītes ceļam, it kā viss, beidzot lienu teltī, vismaz pāris stundas pagulēt.

Eu, modinātājs zvana - 3am. Tā nāk miegs! Izbāžu galvu no telts – tumšs, pārējie pa vienam arī negribīgi sāk kustēties. Auksts. Kristaps izlien no busa un kursē apkārt satinies guļammaisā. Izlienu no telts. Ģērbjamies, sakrāmējam vēl atlikušās mantas apaļajos bunduļos, izmantojam iespēju uz zemes ieiet tur un tur, nokārtot dabiskās vajadzības, un… esam gatavi – īsti kam, laikam uzreiz atbildēt nevar neviens. :) Robežsardzes meitene, atbalsta grupa un kaijas mūs svinīgi pavada.



4.30am izbraucam no Salacgrīvas. Pirmie īrieni un ir apziņa, ka viss sākas! Ir vēl krēsliņa neliela. Tai seko skaists saullēkts – rozīgi oranžīgs, migliņa virs jūras, Salacgrīvas kontūras – vēl ir :) Visi, optimisma pilni un miegaini, airējam. Kur? Pribambas rāda virzienu un Raivo sparīgi airē visiem pa priekšu. Mēs sekojam. Miegs manās actiņās diezgan ilgi vēl spēlējas… Diena ir skaista – debess gaiši zila, jūra tikpat. Kontūru starp jūru un debesīm izšķir tikai plāna, nedaudz tumšākā tonī novilkta strīpa. Airējam, piemērojamies viens otra airēšanas ātrumam un stilam. Man paveicies, sēžu laivas priekšā, Gasham jāpielāgojas manai airēšanas intensitātei. Airējas labi. Vienīgi ik pa laikam iemiegu, bet arī guļot, turpinu airēt. :) Ir diezgan nepatīkami, ka neko nevari izdarīt, lai miegs izlektu no laivas un liktu mieru. Laikam vajadzēja iepriekšējās naktīs mazliet vairāk pagulēt. Kārtējo reizi apsolos – pirms nākošā šāda pasākuma gan noteikti kārtīgi izgulēšos (arī citiem iesaku)! Ik pa laikam jūtu, ka arī Gasha iesnaužas.

No rīta puses, spožajā saulītē gaidījām siltāku laiku, bet nekā - prasās pēc kāda siltāka apģērba, nez no kurienes vējš un baigais - pūš! Ir mazliet par vēsu. Bet jūra joprojām gluda kā spogulis. Mani nepamet viena doma - pagaidām ir labi, bet kā, kā varēs nokārtot dabiskās vajadzības - pačurāt?... Joprojām par to domāju…

Airējam jau krietnu laiciņu, citas ekipāžas iestiprinās, man negribas ēst, laikam kuņģītis vēl iemidzis. Turpinām airēšanu.

Krasts kaut ko nelāgu atklājis! No laivas korpusa nāk ārā gaiss… :( Tiek mēģināts kaut ko atrisināt, bet bez rezultāta. Ko tas nozīmē? Man nemaz tas nepatīk…

Nu jau viss labi, kamēr pārējie ņemas ap Krasta laivu, es atrisināju savu lielo problēmu. Vesela pārdzīvojumu virkne. Pirmkārt, tas taču ir tik intīms process, bet Gasha sēž laivas aizmugurē. Otrkārt, lai nu kā, tomēr līdzsvaru noturēt un pār laivas malu diez vai varētu izdoties… Labi, ka SOT laivām priekšā ir [ūdens noteces] caurumi. Tur arī tika atrisināts spiedošais jautājums. Šinī brīdī apskaužu vīriešus. Vismaz es domāju, ka viņiem viss ir vienkāršāk. Bet par to mazliet vēlāk.

Atgriežoties pie Krasta un Ingusa laivas, tiek izlemts, ka aizdomīgajai laivai jābrauc atpakaļ – nedrīkst riskēt! Raivo pieņem lēmumu, ka viena laiva nevar braukt, tātad viņa laiva arī dodas atpakaļ. Divu ekipāžu - Ingusa un Krasta SOT un Raivo un Rolfa SOT izaicinājums beidzās 17 km no krasta. Skumji.



Tikko atsākam airēt, nedaudz satraucos, jo tagad esam palikušas tikai trīs laivas: Vents (vienvietīgā jūras kajakā), Kristaps un Jurģis (SOTā), Gasha un es (SOTā). Kāpēc uztraucos? Esmu vienīgā sieviete šajā kompānijā, kopā ar šiem "trakajiem". Laikam būs grūti, pat aizdomas, ka ļoti… :( Cerams, ka viņi pārāk nemocīs!

Diena ir fantastiska. Saule, visapkārt jūra, jūra vien! Ir dīvaini, uz visām pusēm skats vienāds, tikai neliela horizonta līnija. Jūtos fantastiski. Nekas nesāp, var airēt un airēt. :) Biju iedomājusies, ka nebūs interesanti, jo mērķi, kurp airējam nav redzams. Varbūt tas nešķiet būtiski, bet viss ir forši. Neuztraucos gandrīz par neko, ja nu vienīgi par to, kā noturēties ķīlī aiz Kristapa laivas. Ik pa laikam atpaliekam, kaut airus kustinām nedaudz biežāk kā Kristaps un Jurģis. Laikam Gasha iesnaudies. Uzdodu dažus kontroljautājumus un joprojām airējam.



Ir nelielas pauzes un ik pa laikam kaut ko apēdam. Pusceļā iedzeram un arī [pamatīgāk] uzkožam. Kad ir paēsts un padzerts, tad jau urīnpūslis atkal sāk spiest. Šoreiz par vīriešiem. Kajakā šis process, šķiet, ir vissarežģītākais - šinī reizē noder plastmasas pudele. SOT laivās – bez pudeles ir arī varianti kaut kā tupus un stāvus laist pār laivas malu. Bet mūsu vidū ir arī Gasha, kuram urīnpūslis ir šaušalīgi liels un viņam nemaz nevajag…

Tiek stāstītas anekdotes un iesmiets par šo un to. Kristaps un Jurģis ik pa laikam uzliek kādu mūzikas disku. :) Mēs ar Gashu mēģinām pievienoties, bet tikai brīžiem pieslēdzamies, jo grūti uzķert, kāda dziesma tiek atskaņota, neesam nekādi dižie dziedātāji.

Pribambasi rādot kursu: mazais mākonītis, pa labi. :) 40 km līdz salai. Vents jautā: "Redzat? Divi tornīši!?" Visi sameklē pamalē nelielos mietiņus (es nekādi nevaru tos saskatīt!), virziens tagad ir redzams, nav vairs jāpakļaujas tikai uz "priboriem". :) Ilgi ir redzami tikai nelielie tornīši. Dažiem šķiet netaisni, ka airējam jau stundu un nekas nemainās. Man gan viss šķiet superīgi! Mazi, vai lieli tornīši, ir vai nav, ir labi!



Ievērojam, ka tiekam novēroti – roņi ar lielu ziņkāri, ik pa laikam skatās izbāzuši galvas no ūdens. Un vēl kaut kas aizdomīgs ūdenī… Kustās! Pietuvojamies! Vents saka: "Varbūt zobenzivs!?" Kristaps gan izsaka citu versiju – kaut ko par zivju vairošanos… :) Tā kā es tuvumā neredzēju, tad īsti nezinu, kuram ir taisnība. :)

Jocīgi, jūras vidū uz Jurģa kājas nosēdās ods. Kaut kad arī parādījās viena muša. Ko šie kukaiņi dara tik tālu no krasta? Un kā viņi šeit nokļuvuši? Un putni arī, savādnieki, 32 km no krasta? Tāds neliels lidojums uz ligzdu…

Tuvojamies šīs dienas mērķim, tornīši lēnām, lēnām, bet tomēr kļūst lielāki. Iznirst no jūras arī neliela salas kontūra, kas lēnām, lēnām mainās, redzam jau mazliet vairāk no salas kontūrām, tomēr tālu... Vakarpusē kļūst mazliet siltāks. Skatos, ka Vents ir novilcis kreklu ar garām rokām. Man arī gribas pasauļot rociņas, novelku kreklu.

10 km līdz krastam. Lācis jau sveicina, mājot ar ķepu... Sajūta , ka sala jau tepat - tuvu, tuvu. Maldīgi. Airējam, airējam, tik tuvu esam, tūlīt jau uz salas, bet airēšana ir krietni ilgāka nekā sākumā varētu šķist. Vents aizairējas [tālu uz priekšu]. Kristaps un Jurģis arī. Es arī gribu, bet mana intensīvā airēšanās nelīdz. Gasha kā parasti - neiespringst.

Ir jau redzams [ostas] mols. Viņi mūs gaida. No ostas izbrauc kuģītis. Izskatās pēc apsardzes kutera. Eu! Laikam jau mūs ievedīs ostā?! Kuģītis izrādās izklaides – pilns ar tūristu. Tuvojas vilnis, diezgan liels. Laivā iešķeļas ūdens šļakatas. Krekls tiek izmērcēts (it kā biju izlikusi žāvēties…)!

Jou! Vēl tikai ostā jāieairē. Krastā ar lielu interesi mūs sagaida robežsargi un citas vietējās [ostas] autoritātes. Esam laimīgi. Sajūta ir fantastiska! Esam paveikuši lielo pusi, pusi no lielā plāna. Laimes krunciņas redzamas saules apdegušajās sejās. Smaidām! :) Foto. Vietējais onka izjautā mūs par braucienu un secina vienu: "Vi prosto psihi!" (krievu valodā [ar igauņu akcentu] – "Jūs vienkārši esat ķerti!")



Tiek nokārtotas formalitātes – atrādītas pases un [laivu reģistrācijas] lapa, ko iedeva Salacgrīvā, tiek uzlikts zīmogs. Izģērbjamies, saģērbjamies un izliekam slapjās drēbes žāvēties (tur par pie krasta uz mola akmeņiem). Sameklējam pa bunduļiem kaut ko apēdamu, Jurģis uzliek vārīties ūdeni kafijai uz līdzi paņemtā prīmusa, un tur pat ostmalā iestiprināmies. Kristaps atvedis uz salu arī nelielu kārumu – olīves.



Ostā ir sabraukušas dažādas jahtas, tostarp viena ar Latvijas karogu. Satiekam arī dažus latviešus. Viņi atkuģojuši no Rīgas. Iznesam savas laivas un saliekam pie nelielās [ostas kantora] mājiņas. Noskaidrojam, kur var celt teltiņu un pamazām nesam mantas baltās būdiņas virzienā, kas ir tikai kādus 100 m uz priekšu. Atrodam ideālu telts vietu – kādus 4x4 m nopļautu zāles laukumu. Uzceļam teltiņas un būtu tā kā jāiet izlūkot salu. Gandrīz visi ir tik noguruši, ka labprātāk paliek turpat. Vienīgi Gasha izrāda interesi par salas iepazīšanu. Vents dod norādes veikala un baznīcas atrašanās vietai un mēs dodamies uz pilsētu.



Saule jau riet. Meža ēnā un aizvējā parādās odi - daudz odu. :( Gasham zvana Jurģis un jautā par pasēm, mums tās ir līdz. Viņi ir satikuši robežsargus un nokārtojuši visas formalitātes, lai no rīta agrumā varam doties tālāk. Mums esot jāstopē džips. Turpinām iet, brauc arī bobiks, nostopējam. Robežsargi vēlreiz iespiež zīmogus uz jau iepriekš pieminētās lapas un piedāvā mūs aizvest līdz veikalam. Kā izrādās, esam jau diezgan daudz nogājuši. Veikals atrodas ekskluzīvā vietā – kempinga teritorijā, mājiņa tāda, ka jāzina, ka tur ir veikals, darba laiks elastīgs - kad kāds pircējs ir atnācis, tad veikals tiek atslēgts. Robežsargi piezvana un veikalu atver. :) Tiekam pie saldējuma un sulas, Gasha vēl pie vietējā aliņa.

Netālu no veikala ir divas baznīcas. Vēl uz nelielās salas ir arī [vēsturisks] auto – sarkans džips, divi autobusi un pāris traktori. Bet viss ir diezgan vecs un sarūsējis. Ir arī daži mājdzīvnieki – redzējām kaķi, kas sargāja piena kannas un suni, kas pat pamanījās riet. Uz salas ir zemes ceļi. Lielais ceļš aptuveni 4 m plats, pa vidu saaugusi zālīte. Tāpat arī bedres, ne pārāk lielas, bet kas gan tie pa ceļiem bez bedrēm.

Nogurums sāk parādīties aizvien izteiktāks un arī ilgākai cīņai ar odiem spēka nav, tāpēc atpakaļceļu no pilsētas skrienam. Saule jau norietējusi, bet pamale vēl maigi rozīga. Skaisti. Atgriežoties nometnes vietā, manāms klusums... Kur pārējie? Vents teltī krāc. Jurģis un Kristaps arī guļ. Gasha uzvāra zupiņai ūdeni. Ārpus telts uzturēties neiespējami – odi, tāpēc ēdam teltī. Siltā tēja sāk lipināt actiņas ciet. Pārējie jau skatās trešo sapnīti, mēs arī lienam guļammaisos. Un ko atrodam? :) Konjaku saldākam miedziņam atstājuši mums. :) Aizmiegu ātri.

Rīts, 5am. Jāceļas. Aizpampums. Nedaudz sūrstoša seja... Ķermenis saguris. Ui, ārā odi un diezgan vēss... Pārējie arī jau kaut ko čubinās, vāra ūdeni, gatavo brokastis: tēja, auzu putriņa, aplejamās zupiņas. Ēdam. Rīta jociņi. Krāmējam atkal bunduļos mantiņas, sajaucam [sporta dzēriena] dzeramo dienai un dodamies pie laivām. Aizlīmējam laivām dibena caurumus ar sudraba līmlenti, lai sēdēšana sausāka kādu laiciņu – "dibentiņš sausāks, mazulis laimīgāks".



Foto atmiņām no salas. Un jau atkal laivā un airējam. Šodien jūra ir savādāka – viļņi. Ieslīpais sānvējš pagaidām netraucē. Ir savādāk kā vakardien. Man patīk. Airējam, šodien virzienā uz mēnesi, citu (mākoņu) virzienu pagaidām nav, jo debess zila, zila. Priekšējās laivas ķīļūdenī šodien grūti noturēties, viļņi ļoti šūpina laivu. Spēks izrādās vēl ir un optimisms nekur nav zudis. Airēju sparīgi. Gasha laikam saguris. Neko gan nesaka, viss esot oki, bet mūsu laiva ik pa laikam atpaliek.

Viļņi ir palieli. Brīžiem pat aizdomājies, ka varētu būt vēl savādāk... Viens vilnis šķeļas uz Venta laivas un tikai nedaudz pietrūkst lai kajaks būtu apgāzts (šeit panesās joki par Eestimotu apgriezienu, tādu lēnu, lēnu…). Citi viļņi gan jūrā nešķeļas.

Ieturam pauzītes, ieēdam kādu batoniņu, maizīti. Un turpinām airēt. Pēc pailga laika parādās arī pirmie torņu gali no kontinenta celtnēm. Vienu [īsu] brīdi ir redzamas abu krastu līnijas, priekšā Latvija – kaut kur Roja, un aiz muguras – Roņu sala. Skats nemainīgs, diezgan ilgi. Pribambasi ik pa laikam nedaudz pamaina virzienu – sānu vējš mūs pūš uz Kolkas pusi.

O, parādās kuģis. Un aizslīd garām aptuveni kilometra attālumā. Tur ir kuģu ceļš. Mēs esam pietiekami tālu no tā. Gaidām vilni. Atnāk iespaidīgas ūdens masas un izšūpina mūsu laivas.



It kā ir saskatāms krietni vairāk un vairāk no krasta. Airējamies. Ilgi. Ir jau redzama pludmale - Roja. Acis meklē sagaidītājus. Neredzam. Esam jau pavisam tuvu, ieraugām arī sagaidītājus. Krastā redzu Artu un Līgu, Raivo pa ūdeni pretī skrien ar fotoaparātu. Tiklīdz izkāpjam no laivām mums sniedz šampanieti. Superīno! Mēs to paveicām! Bija labais!!!

Vēl pēc pārģērbšanās un dalīšanās ar gūtajiem iespaidiem (Krasts un Ingus [pirmajā dienā] veiksmīgi atgriezušies Salacgrīvā, laiva izrādās vesela. Rolfam gan čābīgāk gājis – pūtis pār laivas malu – vēdera vīruss… Raivo jau plāno revanša un mierinājuma braucienu. Gasha (viņš arī Zorro) – kā vēlāk izrādās, guvis nelielu muguras traumu), Rojas ostā nokārtojam formalitātes. Robežsargs uzliek štempeļus uz lapiņām un smaidot saka: "Ā, ar laivām atbraucāt!?"

Novēlu:
Visiem slimajiem atgūt veselību!
Pārējiem slimajiem saglabāt šo neizsīkstošu piedzīvojumu kāri un skaidro saprātu!

Paldies:
Laivojuma organizatoriem par šo vienreizējo iespēju šķērsot Rīgas jūras līci!
Visiem fantastiskajiem jūras braucējiem par jauko kompāniju!
Īpašs paldies Ventam par airi!
Un sagaidītājiem - par šampanieti pludmalē!




Bildes no šī brauciena: [ FOTO GALERIJA]

Diskusija par šo braucienu: [FORUMA TĒMA]



Brīdinājums! Šī vortāla veidotāji Jūs brīdina par to, ka aktivitātes, kuras ir saistītas ar laivošanu, gan dabīgās, gan mākslīgās ūdenstilpnēs, ir potenciāli bīstamas Jūsu veselībai un dzīvībai! Šo bīstamību var novērtēt tikai balstoties uz pieredzi. Savukārt pieredzi var iegūt tikai apgūstot zināšanas un praktiskās iemaņas. Mēs rekomendējam šo pieredzi iegūt zinošu un kvalificētu instruktoru klātbūtnē! Vortāla veidotāji neuzņemas nekādu atbildību par sekām, kuras var rasties izmantojot publicēto informāciju.

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv