Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Sacensības
Ziemas lauvas uz Polijas ceļiem

Autori: Ilze, Gatis, Ulla, Raimonds, Ieva, Kristaps
Foto: "Lion Winter Challenge 2003" organizatori
Arhīvs: 2003. gads, Rīga

Šīs bija vienas no pirmajām piedzīvojumu sacīkstēm, uz kurām devās vairākas komandas no Latvijas. 2003. gada ziema. Polija. Lion Winter Challenge. Lūk, neliels atskats par sacīkstēm, Latvijas komandu dalībnieku redzējumā.

Ilze Lapiņa (startēja komandā ar Raivi Spēlmani)
Pirms sacensībām pieejamajā informācijā bija teikts, ka visos posmos nepieciešamas ļoti labas orientēšanās iemaņas. Pirmajā velo posmā tās noteikti nebija nepieciešamas! Galvenais bija pēc iespējas ātrāk braukt pa dabā nomarķētajām taciņām. Pāris vietās riteni nācās arī nest kalnā. Kad ritenis ar pūlēm uzstiepts kalnā, cerība, ka tagad kādu laiku varēs paripināties no kalna, parasti nepiepildījās - nogāzē tāds stāvums, ka vieglāk ir atkal likt velosipēdu plecā un kāpt lejā, nevis mēģināt nostumt.


Latvijas komandas pirms "Lion Winter Challenge 2003" starta

Pirmajā veloposmā mums ar Raivi ir apmēram tāds pats ātrums, kā Ievai un Kasparam. Ik pa laikam vai nu viņi apdzen mūs, vai mēs viņus. Arī veloposma beigās esam gandrīz reizē. Nomainām ekipējumu un nolemjam nakts kāju posmā doties kopā. Četras galvas tomēr gudrākas. Uz pirmo kāju posma punktu ejam pēc azimuta. Pēc laiciņa saprotam, ka karte ir neprecīza. Karte uzdrukāta papīra lapai no abām pusēm, lai tā nebūtu pārāk liela. Sacensību rajona vidējā daļa nodrukāta gan uz vienas puses kopā ar rajona augšējo daļu, gan arī uz otras kopā ar apakšējo. Izrādās, ka šī rajona abi eksemplāri krietni vien atšķiras viens no otra… Atšķiras mežu pudurīši, ceļi, pie tam brīžiem precīzāks ir viens variants, bet brīžiem otrs.

9. punktā domājam, kā doties tālāk. Mēģināt iziet taisnāku variantu pa meža celiņiem un cauri nelielam ciematiņam, vai arī mazliet ar līkumu, bet pa lielākiem ceļiem un Gdaņskas ielām. Lēmumu atvieglo tiesneši, kuri saka, ka ciematiņā sadzērušies vietējie esot piekāvuši vienu komandu.

Izšķiramies par naksnīgās Gdaņskas apskatīšanu. Labi vien ir, jo piesnigušajā mežā ceļu un taku tīkls ir nesaprotams, nav izmantojams, lai droši orientētos. Kāju posms patiesībā ļoti neinteresants - tikai jāiet un jāiet. Uz 50 km tikai 4 KP!

Ap 22.00 man iestājas "besis". Parasti tāds pagurums pēc laika atkal pāriet, vienkārši jātiek pāri grūtākajam brīdim. Turpinu kustēties, cenšos ēst un dzert, bet labāk nepaliek. Brīžiem ejot vienkārši atslēdzos, nespēju ne domāt, ne sekot kartei. Labi, ka esam kopā ar Ievu un Kasparu, jo būtībā visu orientēšanos veic Kaspars.

Ar gaismiņu atgriežamies maiņas punktā un veicam pirmo speciālo uzdevumu – pa metāla trošu kāpnēm jāuzkāpj apmēram 10 m virs zemes un tad pa paralēlajām virvēm jātiek līdz kontrolpunktam, kas ir augstu virs zemes un pa vidu starp diviem kokiem. Liekas, ka nekad vēl nebiju darījusi kaut ko fiziski tik smagu. Trīcošām rokām un kājām tieku līdz zaram.

Ieva un Kaspars uzdevumu veic pirmie un jau dodas veloposmā, kad mēs vēl kāpjam, bet pie nākamā kontrolpunkta atkal satiekamies un distanci turpinām kopā. Pirms 16. KP gabaliņu braucam pa Gdaņskas ielām. Jūtu, ka vairs nevaru taisni pabraukt. Lai tiktu pie punkta, jāpabrauc pa asfaltētu ceļu nedaudz kalnā. Kāpums ar aci gandrīz nav pamanāms, bet es tajā vienkārši nespēju uzmīties. Pārējie aizbrauc un nepaskatās atpakaļ, bet es palieku. Stāvu ceļa malā un gremoju Snikeru, pēc tam sāku stumt riteni kontrolpunkta virzienā, vēl pēc laiciņa mēģinu lēnām mīties. Arī galva vairs nestrādā, ar grūtībām atrodu kontrolpunktu, kurā kāju posmā jau bijām…

Pārējie mani sagaida kontrolpunktā, Ieva cienā ar rozīnēm un desu, bet es pieņemu laikam vienīgo šajā brīdī pareizo lēmumu – izstāties. Atšķirībā no Latvijas sacensībām, šeit evakuācija tiek nodrošināta tikai nopietnas traumas gadījumā un citiem līdz finišam jātiek pašu spēkiem. Kontrolpunkts atrodas vietā, no kuras bez lielām problēmām pa pilsētas ielām var aizbraukt līdz sacensību centram, bet turpmākā distance atkal iet mežos un kalnos, no kuriem nokļūt līdz sacensību centram būtu jau krietni sarežģītāk. Kontrolkartiņa ir katram dalībniekam sava un viena komandas dalībnieka izstāšanās gadījumā, otrs var turpināt. Tā nu nolemjam, ka Raivis turpinās distanci kopā ar Ievu un Kasparu. Atvadāmies un lēnām ripinos uz sacensību centru. Tā kā taisni nobraukt nespēju, tad braucu pa trotuāru. Reizēm tikai pēkšņi māju sienas nāk virsū.

Man šīs sacensības noteikti bija jauna pieredze, kā nekā tās man bija tikai otrās nopietnākās piedzīvojumu sacensības, kurās piedalījos. Galvenie paguruma iemesli – iepriekšējās divas naktis nebiju kārtīgi izgulējusies, mazliet bija problēmas ar ēšanas un dzeršanas režīmu. Var jau būt, ka mazliet labāk būtu palicis, ja es pie 16 KP saulītē uz soliņa būtu kādas 15 min pagulējusi. Lai gan ticamāk arī tas daudz nebūtu līdzējis…


Sacensību "pirmais starts" pilsētā – presei un sponsoriem

Raimonds Lapiņš (startēja komandā ar Guntaru Mankusu)
Ļoti patika pirmais velo posms. Starts un pirmie kilometri gar jūras malu, tālāk pa kalnainu parku kur marķētās taciņas mijās no stāviem un gariem kāpumiem uz bīstamiem nobraucieniem. Žēl, ka šo posmu jau pašā sākumā pārtrauca Kristapa velo pārdurtās kameras maiņa… Jau pirms starta ar Guntaru bijām stingri nolēmuši turēties kopā ar Kristapa - Normunda komandu, tamdēļ ne mirkli nedomājot metāmies ātri mainīt caurdurto kameru. Labi, ka pirms jaunās kameras uzmontēšanas atcerējos pārbaudīt riepu. Biju pārsteigs tur atradis lielu krūma ērkšķi. Ziema taču, pludmale. Tā zaudēdami daudz pozīcijas (garām pabrauca arī visas Latvijas komandas), metāmies atgūt zaudēto. Laikam gan nedaudz par ātru tas temps bija un Normunds sāka iepalikt. Sarīkojuši nelielu abu komandu sapulci, nolemjam sadalīties, mēs ar Guntaru mēģināsim noķert vadošās komandas, bet VX-sisti turpina distanci ar pamatmērķi finišēt.


Tranzīta zona: beidzot siltumā!

Nākamajā (kāju) posmā mūs sagaida diezgan liela vilšanās, jo lielākā daļa šī posma veicama pa lieliem asfaltētiem ceļiem, piedevām vēl uz apm. 50 km tikai 4 (!) kontrolpunkti. Pieraduši labi orientēties Latvijas brikšņainajos mežos, saprotam, ka šajā posmā diezin vai izdosies pietuvoties līderiem, jo nav arī īsti nevienas iespējas "nogriezt" distanci, pārvietoties nākas tikai pa ceļiem. Tā nakts tumsā izvairoties no garām braucošām automašīnām un vietējo māju niknajiem suņiem, ko Guntars jokodams nosauca par lielāko piedzīvojumu šajās piedzīvojumu sacensībās, nonākam pie posma finiša, kur mūs sagaida arī pirmā virvju trase. Vertikālās trošu trepītes un tam sekojošās paralēlās virves 10 m augstumā prasīja no mums diezgan lielu piepūli. Taču vēl nepatīkamāks pārsteigums mūs sagaida posmu maiņas punktā. Iepriekšējās dienas atkušņa sniegs piesalis pie ātrumu pārslēdzējiem diezgan biezā kārtā. Kamēr mēģinu ar skrūvgrieža (?) palīdzību dauzīt to nost, Guntars sadabūjis no tiesnešiem tējkannu ar karstu ūdeni. Atkausējuši abu velo pārslēdzējus ātri dodamies tālāk, taču nenobraukuši necik daudz jūtam, ka slēdži sāk "bremzēt", jo no tējkannas lietais ūdens sācis kristalizēties. Te nu nekas neatliek, kā pāris kilometrus braukt nemitīgi slēdzot ātrumus, lai pārslēdzēji atkal nesasaltu.


Raimonds un Guntars kāju posmā: lai arī pa ceļiem, kartē skatīties nākas…

Lai cik smieklīgi tas arī neliktos mums pat izdodas apsteigt vēl dažas komandas un pie priekšpēdējās virvju trases nonākam kā 4-tie. Uzkāpšana pa vertikāli nostiprinātu virvi 15 m augstumā, izmantojot alpīnistu ekipējumu prasa daudz laika un mūs jau panāk pāris poļu komandu. Jāsaka, ka fiziski spēcīgākajiem poļiem ļoti labi padodas gan šīs virvju trases, gan arī velo posmi ar vienkāršu orientēšanos. Distance uz pēdējo KP šķiet mums gana baudāma, jo vijās gar kalna nogāzi ar bīstamiem un slideniem pagriezieniem. Iekrājuši nelielu atrāvienu esam tuvu pēdējam KP. Pēkšņi uz viena no kokiem ieraugām bultiņu ar norādi "Meta" (poļu val. "Mērķis"). Aizmirsuši par pēdējo KP ātri dodamies bultiņas norādītajā virzienā. Un tikai liela nobrauciena beigās atceramies par izlaisto kontrolpunktu. Tajā brīdī biju gatavs nolādēt visu kas kustējās tajā mežā, bet paši vien bijām vainīgi, iespējams arī nogurums darīja savu. Ātri griežam atpakaļ. Kāpums pamatīgs. Stumjam kalnā riteņus pēdējiem spēkiem. Kalna galā paveras skats uz 20 m augstu torni ar KP pašā augšā. Atkal virvju trase un vēl grūtāka par iepriekšējām. Viena no poļu komandām arī jau mūs panākusi. Vairākkārtīgi apstājoties, rāpjamies pa virvi uz augšu. Nav pilnīgi nekādu cerību noturēt sūrā cīņā gūto 4-to vietu, jo sekotāju komanda pa blakus esošo virvi mūs pārliecinoši apsteidz. Finišējam 5-tie un esam nedaudz sadrūmuši, jo īpaši tamdēļ, ka vietu zaudējām pilnīgas muļķības dēļ.

Ulla Ernštreite (startēja komandā ar Gati Višņevski)
Vispirms es gribētu pateikties visām Latvijas komandām, kas arī bija Polijā par jauko braucienu, padomiem! Manas domas par mūsu komandas gaitām un sacensībām kā tādām: velo posms bija super! Tiesa gan es pat vasarā nebiju ar riteni braukusi pa tik ekstrēmiem ceļiem (ja neskaita treniņu pasākumus Lilastē, Ogrē un VX-os, no kuriem gan ne viens nebija pat ne tuvu tik ekstrēms kā Polijā) un pie tam vēl ziemā, pa ledu lejup pa stāvām nogāzēm un ar sačakarētiem ātrumiem… ! :) Bet neskatoties uz to visu, man tas posms baigi patika, tā arī bija reāli vienīgā vieta, kur varēja sajust piedzīvojuma garšu. Lai arī sākumā bija reāls besis, kad pamanījām kartē to, ka veloposms ir iezīmētā distance, tomēr, ja viņa bija tāda bija, tad viņai bija jābūt marķētai.

Jā, visa mūsu komandas vaina bija manā ritenī, kura ķēde visu iegāza. Vēlāk analizējot ar Gašu mūsu gaitas sapratām, ka mēs zaudējām ne tikai laiku un braukšanas kvalitāti (pārslēgu dēļ), bet arī līdergrupas garu, kas kolosāli uzturēja tempu, taču, kamēr labojām riteni mums garām pabrauca 17 komandas, tad līdergrupa bija prom un vairs nebija reāla atskaites punkta par ātrumu, kuru, godīgi sakot, nebija arī vairs iespējams atgūt ar tādu riteni un mazliet arī laikam morālo sāpi… :)


Ulla un Gatis pirmajā velo posmā – viegli nav, takas ledainas

Čakars ar riteni, būtībā nozīmēja to, ka vairāk nedrīkstējām izdarīt nevienu kļūdu. Ko mēs diemžēl izdarījām... :( Pilnīgi noteikti vajadzēja orientēties TIKAI pa ceļiem, kā to darīja pārējie. Bet kas gan to būtu iedomājies, ka tā būs labāk. Pa šosejām sanāca baisie līkumi, turklāt kartē izskatījās, ka ir pietiekami daudz normālu meža celiņu, lai arī nebrienot pa briesmīgu sniegu pēc azimuta varētu uz punktu nokļūt daudz ātrāk. Šeit arī kļūda. Karte bija sakaina, ceļi aizsniguši, šādas tādas nianses nebijām ņēmuši vērā. Devīto punktu paņēmām vairāk vai mazāk normāli, bet desmitajā ieradāmies 40 minūtes par vēlu... Tur nu neko vairs nevarēja darīt. :( Jebkurā gadījumā, paldies, Gaša, tu biji kolosāls komandas biedrs! Un piedod par ķēdi. :( Sacensības kā tādas - administratīvā organizācija bija perfektā līmenī (ja neskaita Kristapa gadījumu ar virvēm un obligāto ekipējumu). Varēja redzēt, ka ir ieguldīts daudz naudas un darba, lai būtu tas, kas bija. Tomēr pašās sacensībās (ja neskaita velo posmu) es esmu vīlusies. Man visvairāk sāpēja tas, ka mums nebija dota iespēja cīnīties. Katram punktam bija kontrollaiks un pateicoties ritenim un mūsu kļūdai mēs viņā neiekļāvāmies. Reāli jebkurā citā gadījumā mums pēc šī 10taa punkta būtu iespēja savu kļūdu labot un, dodoties tālāk, ņemt vērā daudzas lietas. Neviens no mums abiem nebūtu viegli padevies. Taču mums šīs iespējas nebija. :( Parasti taču ir tā, ka nav tik svarīgs tavs sākuma ātrums startā, cik izturība uz visu distanci (tiesa gan neiebremzējot pārāk) un reāla iespēja labot kādu kļūdu. Parasti cīņa taču sākas tikai tuvāk beigām, kad daudzi ir izstājušies, apmaldījušies, noguruši. LWC vajadzēja nesties jau no paša sākuma un tehniskas ķibeles principā nedrīkstēja būt. Tik pat labi varēja gadīties, ka Kristapa un Normunda komandai mazliet ilgāk labojot riteni būtu nācies izstāties jau pie pirmā punkta, jo otrais būtu jau slēgts. Manuprāt, tas bija nepareizi. Galīgi garām.


Velo ķēdes remonts lauka apstākļos

Piekrītu, ka kontrollaikus vajadzēja pa vidu distancē, taču tad tiem vajadzēja būt uz posmiem, nevis uz katru punktu. Kāju posms - pilnīgi garām! It sevišķi, ja vēl pēc tam paklausās, ka mēs ar Gašu laikam esam bijuši gandrīz vai vienīgie muļķi, kas mēģinājuši kaut kur iet pa taisno... :) Vai tad piedzīvojumu sacīkstēs nav jābūt piedzīvojumam maz skartā dabā, nevis uz šosejas?! Nu tādas visādas lietas. Žēl, ka netikām līdz virvēm. Žēl par daudz ko. Bet nu bija laba mācība un pieredze. Labi, ka nākamajā dienā spīdēja spoža saule, ārā bija silts un mēs dabūjām iedzert karstvīnu Sopotā jūras krastā. :)

Ieva Zelmene (startēja komandā ar Kasparu Klapkalnu)
Uzskatu, ka sacensības bija ļoti labi organizētas - tur bija, ko pamācīties! Lai nu kā, bet man tie šosejas gabaliņi un ceļi cauri pilsētiņām negatīvas emocijas neradīja. Kur nu vēl labāka iespēja apskatīt Ziemeļpolijas arhitektūru! :) Domāju, ka jāspēj pieņemt fakts, ka piedzīvojumu sacensības var noritēt jebkurā vietā, ja ir pietiekami sarežģīts reljefs. Manuprāt, ir pilnīgi vienalga, vai tas ledainais kalnainais ceļš atrodas pilsētā vai mežā, vienalga tas prasa līdzīgu spēku patēriņu. Labi bija tas, ka pastāvēja izvēles iespējas - vai nu ej pa mežu, vai pa ceļu. Bija jāpievērš uzmanība tam, ka meža reljefs ir ļoti kalnains... Ļoti patika speciālo uzdevumu virvju posmi! Tas bija kaut kas neredzēts un nebaudīts. Var jau strīdēties par principiem, bet mūsu komandai nekādas nopietnas inventāra problēmas neradās. Tiesa, nācās konstatēt, ka ar mūsu Juglā izstrādāto žumarēšanās sistēmu es uz augšu nevarēju tikt, bet tienesi ātri ieviesa skaidrību. Tiesnesi bija ļoti atsaucīgi, zinoši un izpalīdzīgi, un katrā punktā bija pa kādam angliski runājošam tiesnesim. Virvju posmi sagādāja ari visvairāk emocionālo baudījumu: kalns - augsta kalna galā 15 m tornis, uz tā uzliktas virves priekš žumarēšanās un dulfera, vēls vakars, ap kalnu lejā pilsēta, vienās ugunīs, lielisks skats, nemaz tik ļoti steigties negribējās…

Pārsteidza organizatoru spēja saorganizēt ap 30 glābēju komandu! - katrā punktā bija pa kādam glābšanas komandas dalībniekam! Vienu tādu nopietnāku feileri gan mēs konstatējam - pēdējā virvju uzdevumā (ko Kristaps neizpildīja), pēc tam, kad ar zumāriem tikts līdz augšai – slideniem apledojušiem dēliem tornī, nebija iespējas uzāķēties uz pašdrošināšanās, bet krist tur bija ui...


Ieva ar Kasparu pirms došanās kāju posmā

Problemas - velo - nav pierasti tādi kalni, noberztas kājas (nepaņēmām līdzi otrus apavus). Īpaši lielu orientēšanas problēmu nebija, laikam gan vairāk pateicoties Ilzei no konkurentu komandas. Zel , ka Ilzei bija jāizstājas 16 punktā, līdz ar to par palīdzību tā īsti revanšēties neizdevās. Patiess prieks par visu Latvijas komandu savstarpējo izpalīdzību un iejūtību, pat attiecībā uz konkurentiem!

Rezultāts - 3. vieta. Grūti teikt, vai tas ir daudz vai maz, bet prieks mums ar Kasparu par to bija ļoti daudz. Radās pārliecība par to, ka vari izturēt 34 stundas un psiholoģiski nesalūzt. Iesaku visiem pamēģināt...


Ieva un Kaspars uz goda pjedestāla – 3 vieta Mix grupā

Kristaps Liepiņš (startēja komandā ar Normundu Lisovski)
Pirmkārt, gribu pateikt paldies Normundam, par lielisku komandas darbu LWC mačos, ka arī pateikties Guntaram un Raimondam, kas īpaši nedomājot metās palīdzēt tikt gala ar velo problēmu (sadurto riepu) pēc KP 1! Otrkārt vēlos pateikties Ievai, Raivim, Ilzei, Kasparam, Ullai un Gatim par vispārējo atbalstu grūtākos brīžos un par ieguldīto darbu šī brauciena organizēšanā, kopējas Latvijas komandas izveidē, lai varam "iziet" ar to "pasaulē".


Auksta nakts ļoti gar(laicīg)ā kāju posmā

Vērtējot pašu LWC - diemžēl vilšanās ir liela, jo piedzīvojumu sacīkstes mūsu (VX) izpratnē ir nedaudz atšķirīgas. Un vislielākajā mērā tas attiecināms uz LWC distances plānojumu: pompozs "lēnais" velo starts pa pilsētas ielām... otrs velo starts pludmalē... interesants 1. velo posma sākums (jūras krasts, tad piepilsētas parks - šis posms tad arī bija tas interesantākais!), tad lauki, lauku ceļi, kāju posma sākums... Viss kāju posms ieplānots tā, ka lielāku un vidēju ceļu lietošana ir krietni izdevīga, spēj tikai skriet - uz veiktajiem ~55-60 km tikai 4 (!) KP, vēl pie tam piektdienas nakts uz Polijas šosejām (mašīnas, piedzērušies vīriņi, suņi)... Tad atkal lauki ar velo (jau trešo reizi pa to pašu ceļu…), "extrēmā parkorientēšanās" piepilsētas parkā, ar lentītēm iemarķēti velo celiņi (pie tam visi nolikumā minētie attālumi mērīti pa gaisa līniju, kā rezultātā abos velo posmos 100 km vietā uz odometra gandrīz 150 km). Kāpēc pēc tik gara un garlaicīga kāju posma un 2 velo posma sakuma vajadzēja iemarķētās MTB taciņas? Vēl pie tam kartē atzīmētais ceļš nebūt nesakrita ar dabā iemarķēto...


Atgriešanās tranzīta zonā ir patīkams brīdis!

Ceturtais virvju uzdevums pilnībā sagrāva visu (manu personisko) iespaidu par LWC. Nav jau runa par to, ka šādu elementu nav varēšana veikt, bet gan par principu (!) - organizatoru piedāvātais elements "nesavietojās" ar mūsu ekipējumu, kas pirms tam tika saskaņots ar organizatoriem un pēc viņu iepriekšējā atzinuma bija derīgs… Mūsu ekipējums izradās nederīgs šāda uzdevuma veikšanai, tiesnešu uz vietas piedāvātais ekipējums un risinājums ir pilnīgi neatbilstos drošības apsvērumiem (nemaz nerunājot par virvēm, ko organizatori lietoja trašu iekārtošanai!). Neskatoties uz to, ka mēs patērējam laiku vairāk kārt mēģinot izpildīt šo uzdevumu, veicām uzdevuma otro daļu, mūsu komanda tika "sodīta" ar 3 stundām…


Velo posmā ar velosipēdu uz pleca

Vel dīvaini likās tas, ka noteiktais obligātais ekipējums nebija obligāts, un iespējams daudzi poļi jau par to zināja - komandas startēja bez somām, bez liekām mantām, jo tās varēja mainīt posmu maiņas punktos. Iespējams tāpēc vietējie tā "aizrāva uz vieglo" Tour de France cienīgā ātrumā. Vārdu sakot - dīvains multisporta, duatlona un parkorientēšanas apvienojums.

Bet nu viss kopā šis pasākums bija labs - gan kā kārtējais treniņš, jauna ekipējuma testēšanas pasākums - jaunu atziņu katrā gadījumā ir krietni daudz! Priekā! Jādodas pie ārsta pakreņķēties par veselību, kas kopš pagājušas nedēļas vidus dīvainā kārtā tā ari nav uzlabojusies... :)

Gatis Višņevskis (startēja komandā ar Ullu Ernštreiti)
Salīdzinājums ar Tour de France bija labs. Kaut vai tas, ka aizmugurējās bremzes "izbeidzās" faktiski jau pirmā posma laikā! Arī kontrollaiki priekš KMix komandām bija diezgan stingri. Velo posms man patika! Kāju posms gan bija vilšanās. Izdzīvošana Polijā piektdienas vakarā… :) Pieļāvām pāris kļūdas uz orientēšanos, un arī noskaidrojām, ka 10 km veikt 3 stundās "pa taisno" nav tā vienkārši izdarāms.

Patika organizācija. Uzdrukātas grāmatiņas ar komandu nosaukumiem, viss notiek laikā, numuri, uzlīmes un citi sīkumi. Jauki. Pirmais starts pilsētas centrā un brauciens pa galveno ielu bija neparasti. Laikam jau tāpēc, ka sponsors tāds. Braukšana pa pludmali arī bija forši. Starts mums izdevās labs, braucām tūlīt aiz vadošās grupas, orientēties bija viegli. Mežā gan atpalikām no pirmās grupas, bet braukšana notika pa jau iebrauktām sliedēm sākumā. Arī taciņas bija marķētas, bet to pamanījām vēlāk. Nobraucienā pirms PK 2 Ullas velo sametās ķēde, domājams no kratīšanās, kas to lai zina. Pārstūmāmies pāri ceļam... Tas ko es ieraudzīju, izskatījās briesmīgi! Ķēde bija ieķērusies spriegotājā, divās vietās salocīta. Nebija nekādas izredzes braukt. Ar plaķenēm mēģināju to turēt un ar kaut kādu 6-stūra stieni taisnot. Bet tāpat kādi 4-5 posmi bija savērpti mazliet. Palocīju spriegotāju, it kā braukt varēja. Tikai troksnis jocīgs, rauj pāri zobus… Braukt varēja tikai ar dažām ātrumu kombinācijām. Uztraukums man bija liels, jo "maiņas punktā" bija rezerves ķēde, kura gan ari varēja nederēt. Līdzi bija arī SRAM savienotājposms. Somā bija rezerves variants – 5 m virve, lai varētu vilkt. 15 min laikā pazaudējam 17 vietas (no 20 uz 37). Uzreiz bija grūtāk braukt, jo līdz ar mums brauca atpalicēji dažādi, kas slikti orientējās. Pazaudēju "kartes izjūtu", sākās savstarpēja nesaprašanās, arī stulbas kļūdas. Mazliet labāk palika tikai pēc PK 5. Tālāk mazliet iedzinām un "maiņas punktā" bijām ap 18:00.


Ulla un Gatis: drēbju un "dekorāciju" maiņa

Mūsējās komandas tikko bija aizgājušas kāju posmā. Nomainījām drēbes pret sausām. Bija skaidrs ka vajag saģērbties siltāk, jo palika auksts un nekādi baigie skrējēji nebijām. Kad izgājām ap 18:30 vai 18:40, laika rezerve līdz PK 8 punkta slēgšanai bija apmēram divas stundas. Iešana pa šoseju bija riktīgi stulba, lai arī ātri varēja paiet, mašīnas traucēja diezgan. Pēc tam pazaudējām daudz laika starp Bojano un Debowa Gora, mēģinot atrast un atpazīt pareizos ceļus. Pirmais kāju posms izradās ir 46 cm kartē, kas ir 11.5 km pa gaisu, nevis kā leģendā rakstīts 9 km… Ieberzāmies kaut kur neprecīzā kartē un tā arī pazaudējām daudz laika. Arī Polijas reljefs tanī parkā ietekmēja ātrumu, pa sniegotajiem meža ceļiem un kalniem ātrāk par 3 km/h paiet nevarēja. Karte gan bija stipri jocīga vietām. :( Ap 3:20 izstājamies pie PK 10.Vajadzeja maukt pa ceļiem! Bet man tas nu nekādi "neaizgāja". Nez vai organizatori paši ir gājuši to distanci pa ceļiem, vai pēc azimuta? :) Kopumā pasākums patika. Arī pieredzes vairāk. Žēl, nesanāca pa virvēm paložņāt. :)


Guntars un Raimonds: finiša šampanietis un piektā vieta…

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv