Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Dēku stāsti
Latvijas vienīgās (jūras) salas gūstā

Autors: Raivo Šulcs (www.seakayak.lv) [ AUTORS?]
Foto: Ivars Dannebergs

Lasot laikrakstos vai atverot Internetā darba piedāvājumus pie prasībām ar pārsteidzošu konsekvenci uzduramies teikumam "spējas strādāt komandā". Spējas strādāt komandā "pie virpas", lai pelnītu kādam naudu bieži arī mutvārdos tiek pasniegtas ar tādu svarīgumu un pārliecību, ka izklausās jocīgi salīdzinot ar īstu nepieciešamību strādāt komandā (lai piedod tie, kuri balstās uz Maslova piramīdas virsotni nezinot, kā ir apakšā). Īstenībā šīs spējas mēs apjēdzam nokļūstot nedaudz tuvāk apakšai. Izklausās banāli, bet no otras puses, retais to ir izmēģinājis. Tādā nozīmē, ka nav iespējas izstāties no distances. Cik esmu novērojis, tie, kuri atrodas piramīdas virspusē drīzāk sev netic un būtu ar mieru pakustināt rokas, ja laivai pieliktu motoru vai, ja vismaz, ja pavadītu līdz pēdējai iespējai noekipēta glābēju motorlaiva ar visām ekstrām.

Sestdienas 3. jūnija Kolkas jūrasbrauciens - pikniks savā ziņā izvērtās par nepieciešamību strādāt komandā un kopumā veicina ticību cilvēces labākajai daļai.



Bariņš piedzīvojumu meklētāju ir gatavi doties jūrā. Vedot laivas uz Kolku izskatās daudzsološi. Spīd saule, rādās OK. Saglabājot interesi, nebūs jākuļas pa dīķi, bet nebūs arī lieks "ieberziens". Arī Windguru stāsta ko līdzīgu: 7-10m/s, nav pirmā reize, pēc prognozes ir priekšstats, ko tas nozīmē, vērā ņemami mākoņi tikai uz vakaru, tieši paspēsim. Kolkā jau pūš niknāk, bet rādās "mākoņains, brīžiem skaidrosies" vai otrādi variants. Instruktāža ar piebildi "nevienam gan tas nav izdevies", ja sanāk "nolikt uz vāka". Maija treniņbraucieni no praktiskā viedokļa SOT īpatnību iepazīšanā nav bijuši pa tukšo. Lēmums aizmugurē sēdošajiem piesieties ar štropēm pie laivas. Līdz Ragam braucam gar krastu aiz diviem iemesliem - patrenēties, sastrādāties ekipāžā un grupā, saprast vai visi jūtamies komfortabli.

Piestājam Kolkasragā pārbaudīt vai netek laivas. Laivas netek. Ir parastā problēma: nemākam turēties visi kopā. Uz sēkļa viļņiem baltas galotnes, bet ir skaidri redzams, ka tās paliek sēklī un var apbraukt pa labo pusi. Nav tā, ka publika netiek brīdināta - būs jāpacīnās, ja kāds šaubās, šī ir vienīgā iespēja izstāties tagad. Ar mājienu uz mūsu lepnumu - meiteņu ekipāžu. Visiem viss kārtībā. Vēlreiz mājiens ar slapju airi par to, ka mums jāturas kopā. Tā ir vienīgā drošības garantija. Braucam.



Sākums labs, pēc tam parādās meiteņu ekipāžas problēma. Meitenēm viss patīk, viņas smaida, bet laivas turēšana kursā īsti nesokas. Nes jūrā prom no "Kobas" (© Krasts, lasi Kolkas bāka). Krasts šodien "kačā būri" vizinot Kāmi (tiem, kuri nav ar žargonu uz tu, trenējas garākam braucienam kopā ar meiteni, kura netrenējas garākam braucienam, bet kurai patīk šitās štelles) un šajā sakarā Krasts pieņem lēmumu paņemt divas papildus meitenes tauvā. Redz harēmu viņam griboties :) Variants a) atpakaļ uz Kolkasragu, variants b) uz bāku, bet tad jums skaidrs, ar ko rēķināties. Meitenes izvēlas atbildi b) un turpinām ceļu.

Par spīti zilajām debesīm aiz mākoņa, brāzmas negrasās rimties. Pieņemas spēkā un ilgāk "neatlaiž". Kuļ jūru. Esam jau diezgan tālu no krasta. Par laimi situācijas nopietnība liek grupai mobilizēties un puslīdz turamies kopā. Brīžiem sanāk gaidīt pēdējās ekipāžas. Man pašam tas gods braukt kā pēdējam, un tas nav no vieglajiem pasākumiem. Pret vidu draņķīgs vilnis no aizmugures parauj vienu ekipāžu un šie "noliek uz vāka". Gods kam gods, no visām pusēm atskan svilpieni - tātad lielākā daļa tomēr seko līdzi kolēģiem. Laivas sāk grozīties. Šeit jūras kajaka priekšrocība, ar ko braucu rēķinoties, ka nāksies paskraidīt - paspēju pirmais (no pareizās puses, uz ko šajā stāstā būs norāde vēlāk). Krasts aizņemts ar savām trīs beibēm un nav īpaši manevrētspējīgs, Armands mobilizē grupu. Uzguļos, lai papildus nostabilizētu avarējušo laivu, pieturu airi, lai vieglāk iekāpt atpakaļ. Džeki rīkojos ātri un perfekti - airi krītot nav palaisti, saskaņota rīcība; apgāž atpakaļ laivu, viens uzguļas uz priekšgala, nostabilizē, otrs veikli ierāpjas no sāna. Tad nosacītajā sausumā esošais kolēģis palīdz otram. Domāju, ka stabilizācija no malas noderēja tieši brīdī, kad laivā kāpa iekšā otrs cilvēks un pieturot airi, lai neaizpeld.

Situācija atrisināta, bet līdz patvērumam vēl ir ko braukt. Brāzmas joprojām pieņemas spēkā un laika apstākļi pārvēršas par vienu lielu un nepārejošu brāzmu. Netālu no "Kobas" iestājas krīze man. Plīstošie sānviļņi komplektā ar brāzmām saķer kajaku un ar drausmīgu spēku un lielu ātrumu met uz sāniem, priekšu, visos virzienos, kā nu sanāk, runājot žargonā, "kolbasī". Šeit kajaka mīnuss. Kajaks ir ātrāks un manevtrētspējīgāks par SitOnTop, bet arī vieglāks, vieglāk sagriežams un nesalīdzināmi nestabilāks. Lai gan neuzskatu, ka esmu lūzeris "eskī" (eskimosu apgriezienā), ir skaidrs, ka izdotos tikai pie apstākļu sakritības: tādā laiciņā ir ļoti grūti izcelt virs ūdens airi un pēc pirmā neveiksmīgā mēģinājuma (jo nav jau tā, ka tikko pirms 10 min. iebraukts ar mērķi trenēties eskim) stresā var izkrist ceļi, tad "čau". Laivu parautu un atšķirībā no SOT, piesmelts kajaks-bura strādātu virzienā zem ūdens uz leju. Tātad tajā brīdī spēju domāt tikai par sevi.



Kas ir veselais saprāts krīzes situācijā? Autoskolā medicīnas kursos māca, ka veselais saprāts ir pirmkārt padomāt par sevi. Ja uz Jūrmala šosejas krēslas stundā steigsities pie cietušā, "bumeris" nonesīs, ka nebūs ko redzēt. Vispirms ir jāizliek avārijas trīsstūris. Uz Armanda jautājumu "kā var šiem palīdzēt" (iet runa par Krastu, kurš pa aizmuguri šlepē savu harēmu), spēju vien izsaukties - "NEKĀ!"... Un tā arī ir... Nepārprotiet - tā vēl nav Maslova piramīdas zemākā pakāpe - ir ticība, ka Krasts tiks galā. Par šaubām: ir arī stress, ka braukt kādam klāt 30 metrus ir pārcilvēcīgi un neiespējami.

Tā nu pamazām Krasts atšlepē savu harēmu.



Izkāpšana Kobā liek padomāt: izdodas atrast tikai kādas trīs iespējamās "točkas". Citur putas sitās pret betonu. Šoreiz laivas izvelkam augstu jo augstu. Un noslēpjamies iekšpagalmā. Ir par ko padomāt. Zvans uz kontinentu, topā jautājums par laika prognozi. Izrādās, ka Kobā nebūs jāpaliek līdz Jāņiem, jo vējš pēc prognozes rimstas. Sāk līņāt un nepārstāj. Cepam uz līdzpaņemtām oglēm desas, sildāmies, "rasslabuha" un viss patīkamais...



Laiks doties mājup. Drosmīgās meitenes tiek izsēdinātas pie večiem. Lēmums "na prošib": štrunts, ka iespējams būs jānoairē lieki kilometri, braucam pret vilni. Pēc tam gar krastu kaut kā aizairēsies. Par liekiem kilometriem vairs nav jautājums pēc būtības, salīdzinot ar visu pārējo.

Salas mūru aizsardzībā izskatās, ka vējš rimstas. Izkāpjot ārpus mūriem šķiet, ka nekā. Bet īstenībā rimstas. Sākumā nē, braucam pret vilni, tad aizpūš vajadzīgajā virzienā. Viss būtu OK, ja ne tā lieta, par kuru negribas runāt, bet vajag - PSIHOLOĢISKĀ PROBLĒMA. Varbūt es kļūdos, bet šķiet, ka nevis meitenei, bet vecim. Labi, ka tikai atpakaļceļā. Dēļ tā izjuka drošāka braukšana visiem kopā - ego darīja savu.

Tas nekas, ja kāds nevar fiziski. Katram var gadīties. To var viegli risināt ar to pašu darbu komandā. Tauta, kuri pabakstīs uz labu vai aizvilks, atradīsies. Vajag tikai to atzīt, kā to izdarīja iepriekš minētā meiteņu ekipāža. Neviens tāpēc nesāk iebilst.

Varētu par godu problemātikai atvērt jaunu diskusiju, bet iepriekšējā ir šis tas vērtīgs no padomu un atziņu sērijas (piem. norādes uz lietām, par ko jāpadomā) un linki uz pasākuma bildēm.

Par labo. Pārdomas tapušas no kajaka pozīcijām. SitOnTop laivā ir drošāk. Ļaudis pārsvarā atsaucas pozitīvi, jo tas bija Piedzīvojums. Tātad OK.




Vēl viena šī pasākuma dalībnieka, Kārļa, iespaidi:

Tad nu mazliet apkopošu savas pārdomas par Kolkas braucienu.

Pirmais - instruktāža, kur tiek apstāstīti pamatprincipi airēšanā un ko darīt, ja laiva tomēr apgāžas (sargi galvu, turi airi, meklē laivu) - iekāpšanas metodika u.c. Kopīgs foto, pirmās un pēdējās laivas nozīmēšana, kopīgais foto un aiziet...

Tā kā startējam ne no paša raga, bet gan metrus 200 (?) pirms tā, tad mums ir iespēja saprast, kas ir kas, laikus nobīties un pie raga izstāties. Uzreiz kļūst skaidrs - jūras ūdens tiešām ir "biezāks" - airis tajā "ķeras" krietni stiprāk kā upē. Mazliet attālināmies no krasta un viļņi... Sākumā tie izraisa lielu neizpratni kas notiek - tie ir visur, nāk virsū, bet nekas nenotiek. Kur tad viņi paliek? Vērtējot situāciju, saprotu, ka šī tiešām ir īsta jūras laiva - viļņi tai ir pilnīgi vienaldzīgi - paceļ augstāk, nolaiž atkal lejā... Laiva nemaz nemēģina apgāzties, zvalstīties vai līdzīgi. Sajūta ir mazliet jocīga, bet jūras slimība tā arī nepiemetas. Knapi ielieku airi ūdenī, vienreiz izskaitīt laivas un tēmēt uz pirmo ekipāžu, kad Kolkas rags jau klāt. Pie tā piestājam, tiek pārbaudītas laivas, vai netek, pēdējās sarunas, pēdējā iespēja izstāties, komanda ciešāk turēties kopā (kuru gan neviens neizmanto), tiek nokomandēts ciešāk turēties kopā un - aidā!!!

Jūra tiek vērtēta kā nemierīga - vējš ir liels, tālumā redzami arī viļņi ar baltām galvām, maršruts izvēlēts sēklim pa labo pusi, jo dziļumā būšot mazāki viļņi. Sajūta fantastiska! Viļņi šad tad pāriet laivai arī pāri - laiva pilna ar ūdeni, bezgalīgs slapjums, bet ūdens, kurš laivā strauji ienests, smuki iztek pa caurumiņiem... Sajūta vienkārši lieliska. Šad tad pārskaitu laivas, situācija nu galīgi nešķiet bīstama - laiva ir stabila un iet forši, lai arī bāka vēl arvien ir dikti maziņa un krasts attālinās lēni. Aizbraucam pie pāris laivām, cenšamies turēties pie pirmās laivas un šad tad atskan svilpiens, kurš liecina apstāties, pagaidīt pēdējos un sabraukt ciešāk bariņā.

Mēs ar Miķeli atrodam labu izklaides veidu - braucam pret viļņiem un labi ieskrienamies - seko slaids lēcieniņš (palecas gaisā gan tikai laivas priekšgals, Miķelim ir labas izjūtas, man arī prieks lēkāt). Šādi izklaidējāmies diezgan daudz, jo sajūta tiešām forša un apziņa, ka esam jūrā tik mazā laiviņā arī ir interesanta.

Iemesls, kāpēc tik bieži ir jāapstājas - vienā ekipāžā ir divas meitenes un tām īsti labi nevelk. Kāds spēcīgs laivinieks paņem viņas striķītī un tā kā aste iet nevis smuki pa pēdām, bet gan mēdz iziet uz sāniem un mainīt velkošās laivas kursu, viegli viņam noteikti nav.

Drīz seko arī pirmais apkritiens - Miķelis taisni tad arī skatījās uz to pusi un bija pirmais, kurš nobļāvās, ka laiva riņķī. Mums līdz viņiem pamatīgs gabaliņš, redzam, ka instruktors piebrauc, bet nolemjam arī mēs iet palīgā, diezgan strauji piesteigdamies. Pirmais no laiviniekiem paspēja laivā pa priekšgalu ierausties ļoti ātri - vēl pirms instruktora ierašanās. Otrais ierausās pa sānu, kamēr instruktors uzgūlās laivelei no otras puses. Laimīgi turpinājām ceļu, vēl piebraucām pie instruktora apprasīties, no kuras puses bākai labāk piebraukt - no aizvēja vajagot. Uzreiz no instruktora neaizskrienam - viņam savu kajaku noturēt pret viļņiem krietni vieglāk nekā mums savu SOTu un - viņam tur arī palīgu nebūtu, ja apkristu. Vispār, tādu kajaku apmetot, ziepes ir lielas, īpaši - ja nav kas palīdz. Salai piebraucām starp neērtajiem trijžuburiem, uzcēlām laivu augšā un... Atkal - nenormāls prieks - esmu vienīgajā Latvijas jūras salā... Kaiju sūdi ir visur! Taču - ja mašīnu mazgājot tie šķiet īpaši pretīgi - te alternatīvu nav, jāturas pie nokakāta betona gabala un kaiju mēsli nešķiet pārāk pretīgi. No mucas izvelku fotoaparātu, pāris ne pārāk labu bilžu (prieks, mazliet nogurums, slapjums, aukstums - tas viss neļauj pārāk piedomāt pie bildēm). Vienam no apkritušās laivas braucējiem kabatā bija fotoaparāts... Lai arī nelielā maisiņā ietīts, tomēr mitruma skarts. Vēl kādā laivā jūrā redzēju, ka braucēja turēja rokās fotoaparātu. Absolūts neprāts, ņemot vērā vispārējo mitruma līmeni.

Miķelis uz betoniem pamanījis kaiju ligzdiņu - tajā viens mazs pūkaini-punktainais cālēns ir iekšā, otrs no olas tik knābīti pabāzis un to mazliet kustina. Acīm redzot, izšķilšanās ir ilgstošs process. Vēlāk no manis ar fotoaparātu rokā deso prom divi jau drusku lielāki kaijulēni - skrien apkārt bākai. Dodos salas iekšienē pa centrālo ieeju - pie piestātnes. Tā izskatās diezgan aizgruvusi un aizsūdota.

Pati bāka arī šķiet neierasti maza - biju gaidījis, ka tā būs krietni lielāka. Uz salas ir pāris mājeles, svaigiem sarkani krāsotiem Ranillas jumtiem, visas - izdemolētas un piecūkotas. Pašā bākas tornī iekšā netiek. Vienā no telpām ir dīzeļģenerators un divi pamatīgi akumulatori. Rādās, ka dīzelis varētu būt vēl strādātspējīgs - uzmet tik klemmes, spied pogu "Pusk" un - lai top gaišs... Tālāk ir pāris elektrosadales skapji un telpa ar mīiiiilzīgām stacionārām dīzeļa mucām. Vienā telpā ir krievu laika gultiņas - savulaik (līdz 1985.), kad bākā vēl nebija saules gaismas paneļi, to apkalpoja un darbināja vīri - katru vakaru iekurbulēja ģeneratoru un droši vien, pamatīgi dzēra - cita nekā ko darīt uz tādas salas nav. Ja nu vienīgi rakstīt zinātniskos darbus par kaiju dzīvi, vērot laikapstākļus vai netraucētā vidē pie jūras (kā smejies - nevis pie jūras - bet jūrā!) var rakstīt romānus un ko tik vēl ne. Un, kad pa rāciju Kolhoza priekšnieks ziņo, ka vajag viņa pagalmu apgaismot, griez lielo prožektoru uz 7 km attālo ciematu, lai saimnieks var polšu atrast, savukārt, ja ģenerators neiet - nākas smagi rauties, kamēr dabū pie dzīvības līdz vakaram...

Sāk līt lietus, mēs ēdam organizatoru saceptās desiņas un smejam uz nebēdu. Viens laivotājs paspēj uzzvanīt picas piegādātājiem, bet šie uz Kolkas bāku nepiegādājot picas... :) Dabonam arī saldo un tad sākas komandu saspēles tests – vārītu olu mešana un ķeršana uz attālumu, tās nesasitot. Uzvarētāji dabū balzāmiņu, kuru kopīgi iztukšojam un vīkšājamies prom. Miķelis vēl palīdz instruktoram nocelt savu kajaku un izbraucam. Līst lietus, laivu rinda ātri izklīst, tikai - šoreiz - nevis uz sāniem, bet gan vienā garā strīpā - pēdējiem nevelk, pirmie grib ātrāk tikt sauszemē... Viena ekipāža, šķiet, sagribējusi laist uz Sāremā - laiž pa kreisi... Instruktors šos sagana, bet viņiem vairs nav īsti dukas airēt ar pilnu jaudu. Kamēr mēs šos gaidām - atpūšamies, bet viņiem pašiem atpūtai laika nav. Tā nu lēnām bars tiktāl iestiepjas, ka gaidīt vairs nav jēgas - pirmie ir tik tālu, ka nav sasaucami. Lēnām nesamies, citi no mums un mēs no citiem attālināmies tā, ka apgāšanās gadījumā, lai arī cik tizli mēs tai laivā līstu un cik reizes kristu atpakaļ, tik un tā mēs iekāptu laivā pirms palīdzības ierašanās. Viļņi, pa kuriem vēl nesen lēkājām, jau norimuši, mazliet līst lietus un bāka nu jau kļuvusi mazāka. Mierīgi airējam, apdomājam par garo braucienu - kā laivā var pagulēt. Pamēģinām - aizverot acis un atlaižoties tāda jocīga sajūta, šķiet, ka tūliņ var izvelties no laivas. Gan jau pēc 12 stundu airēšanas šī sajūta pāriet un var gulēt arī uz vestes turoties ārpus laivas... :) Tuvojamies ragam. Pēdējās laivas redzamas kā mazi punktiņi - nav labi tā attālināties... Artis arī palicis aiz muguras...

Pa ragu dzīvojas kaut kādi tūristi - bērni ar pieaugušajiem - nodomāju - vot nabadziņiem - viss tūrisms izbojāts - lietus līst, auksti un vispār grūta dzīve... :) Pats esmu slapjš, tā teikt, līdz kaulam, mazliet noguris, bet laimīgs. Rags pie mums nāk lēni, taču neatlaidīgi. Laiva tiešām ir šķība ;), kā jau instruktors teica... Laikam būsim to pie betoniem mazliet ielocījuši un tagad nes uz sānu ;), nākas piestūrēt. Ir doma sauszemes žurkām pateikt "Tere! Vi nemozeteee patskazatj kdje mi nahotimsa? Zdes Ruhnuu?" Bet nu neko, mēģinām pieveikt pēdējos 200 metrus. Jāatzīst, ka tagad tie 200 m ir kriieeeeetni garāki. Speciāli pārbraucam vēl pāri zvejas tīkliem - iedzenam tajos zivis :), vēl pāris metri un... Finišs!!! Miķelis vēl nopeldas, aizstiepjam laivu un vēl drusku pafoķēju pārējos ierodošos. Visi savīkšās, 11 laivas tiek saceltas smukā tornī piekabē, viena uz jumta un - Aidaho. Pa ceļam gandrīz dabonam mežacūkas medījumu 1,5 kEur vērtībā, taču laivu piekabe nav ļāvusi attīstīt pietiekamu ātrumu, lai panāktu mežacūku.

Kā pēdējā vakara izklaide atlicis tikai kilometru 10 garais posms uz lauku mājām golfiņā bez durvīm... :) Līst lietus, peļķu ir pietiekami un laivinieki mums piedāvā hidrotērpu, siltākai braukšanai... :) Golfam trūkst arī izpūtējs, loga slotiņa kreisajā pusē un... Kā pēdējais bonuss - pāris metrus pēc starta tam nokrīt un pazūd ģeneratora siksna. Ko padarīsi - iestumju Golfu un Miķels gāž mājup. Kad pēc brīža gaismas paliek vāras, tās tiek izslēgtas un braucam pa pilnīgu tumsu - ir jau pusvienpadsmit vakarā... Ceļš - mazs meža celiņš - pilns ar peļķēm, bet pārāk daudz ūdens salonā netiek, vienīgi kāds sprungulis trāpa Miķelim, kamēr šis izliecies no mašīnas, lai vismaz kaut ko redzētu brauc, nemaz ne tik lēni. Miķelis mazliet satraucas par vētras sagāztiem kokiem, kuri tiek nozāģēti tieši tik plati, lai mašīna knapi varētu izbraukt - tos vienkārši neredz tumsā. Lai nu kā, Miķelim šis ceļš bija labi pazīstams un dažus līkumus viņš izņēma uz slīdes robežas, taču mēs mājās tikām diezgan laimīgi.

Skaidrs ir, ka lieta patīk, bet pirms tālāka brauciena ir vēl jāpatrenējas. Slikti jau mums negāja, taču arī 2 x 1,5 h airēšana tomēr beigās bija jūtama un pa kādai atpūtai gribētos tādā garā posmā. Galvenais varētu būt psiholoģiskais moments - te bāka bija labi redzama - tur – sazin' kā būtu, jo GPS ziņotie cipariņi pēc pāris stundu airēšanas šķistu kaut kas abstrakts... Bet trenēties vēl gribu pilnīgi noteikti un uz Sāremā arī gribu! Paldies organizatoriem par lielisko pasākumu!




www.adventurerace.lv sadaļā "Galerija" skatāma vēl kāda brauciena uz Kolkas bāku fotoreportāža. Un vēl – šeit aplūkojams iespējamais šīs vasaras nopietnākais laivošanas projekts "Pāri līcim".



Brīdinājums! Šī vortāla veidotāji Jūs brīdina par to, ka aktivitātes, kuras ir saistītas ar laivošanu, gan dabīgās, gan mākslīgās ūdenstilpnēs, ir potenciāli bīstamas Jūsu veselībai un dzīvībai! Šo bīstamību var novērtēt tikai balstoties uz pieredzi. Savukārt pieredzi var iegūt tikai apgūstot zināšanas un praktiskās iemaņas. Mēs rekomendējam šo pieredzi iegūt zinošu un kvalificētu instruktoru klātbūtnē! Vortāla veidotāji neuzņemas nekādu atbildību par sekām, kuras var rasties izmantojot publicēto informāciju.

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv