Riga CHALLENGE
Nolikums
Ekipējums
Komandas
Starta vieta
Maršruta shēmas
Rezultāti
Galerija
Reportāža Nr.1

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Sacīkstes > Rīga CHALLENGE 2007, 17.-19. augusts
Reportāža Nr.1

Rīga Challenge 2007 jeb pārsteidzam paši sevi

Autors: Kārlis Priedītis
Foto: no komandas fotoarhīva, Ieva Zvirgzda
2007. gada augusts, Rīga

Nav variantu – ir nepieciešams reabilitēties par divām iepriekšējām neveiksmēm. BAR Raid’ā pie -14oC izstājāmies pēc 11h, negūstot apsaldējumus, tikai viegli tirpstošus pirkstus nedēļas garumā. Grūts un nepatīkams, bet pareizs lēmums – jo kam gan nepieciešamas paliekošas traumas. Nepietika inventāra. :( MonaX2007, savukārt, mūsu morālo izturību sagrāva pēc 13 h ar nepiedodamām kļūdām sacīkstes sākumā, kā rezultātā vilkāmies pa pašām beigām, aukstu un slapju laiku, un nevilinošām iespējām doties uz nakti prom no sacensību centra apkārtnes, lai ilgi, ilgi mežos mēģinātu saprast kāda vella pēc, tas ir vajadzīgs. Nepietika motivācijas. :(

Bet lieliskā laikā, ar ļoti stingru motivāciju cīnīties par pagājušā gada RCh2006 līdzvērtīgu rezultātu (bijām 4.tie), gatavojāmies RCh2007. Gatavojāmies nosacīti, jo nopietnus treniņus konkrēti traucē precības un to organizēšana trīs nedēļas pirms starta…


Starts

No Imantas braukuši ar vilcienu, sabiedētajām konduktorītēm par prieku, trīs ar pusi simtu cilvēku čūskai lokoties pa stacijas laukuma gājēju tuneļiem (estētisks skats, kad čūskas galva jau ir ārā no tuneļa, bet aste vēl tikai tuvojas tam) un biedējot sadzērušos ārvalstu atpūtniekus, sasniedzam rātslaukumu, pa ceļam ievērtējot, kur jākāpj pēc pirmās no divām sākuma uzdevuma daļām. Otrā daļa nedaudz virs ūdens, pāri pār margām, krastmalā, pie Akmens tilta. Pirms starta jau uzvelku sistēmu un sagatavojos laisties pār malu. Žēl tikai, ka striķi neattinu – tas ieķērās margā un biju spiests kāpt atpakaļ, lai to atpiņķerētu. Tikām komandas atlikusī daļa veikli pa diviem paceļ Sandru līdz noskatītajai lapiņai un pat atskrien līdz krastmalai, neveiksmīgi mēģinot sabļaut mani. Kā odziņa šai momentā uzrodas Sandras māsiņa ar HotDog no Narika un Sandra var "saņemt palīdzību no malas" – apēst junk food. :)


Speciālais uzdevums - apēst "junk food"

Satinam striķēnu un sākam skriet Radison SAS virzienā. Paņemam KP1, aizejam uz KP2 un… Sākās – nav kur kompostrēt. Ieskatāmies maršruta aprakstā – nevajag mums KP2! Labi vismaz, ka tas bija tepat blakus. Skrienam uz Vanšu tiltu – gluži kā pagājušajā gadā. Pa ceļam daru to, ko esmu aizmirsis izdarīt pirms starta – novilkt Polartec jaku un uzvilkt ceļu sargus. Pēc pieredzes zinu, ka man pēc 10 h distancē "atņirdzas" ceļi, tamdēļ esmu iegādājies Nike gumijas, kas nedaudz mazina slodzi – satur locītavu kopā un neļauj tai pārmēru izļurkāties. Reāli palīdz.

Pie vantenieka jau reāls tusiņš. Sākumā neiebraucam, kas jādara, bet tad "aiziet", ka vienam jākāpj pa balstā esošajām trepēm 120 m augstumā. Lai gan bijām sarunājuši, ka kāps Toms, tomēr nez kāpēc spontāni sanāk, ka kāpju es. Man patika. Skats tiešam jauks – eklēri tikai derētu. Nodomāju, ka derētu atgriezties. :) Kāpiens tāds pašaurs – sametinātas ugunsdzēsēju parauga trepes, kur ik pa 10 m ir platformiņa, kur jāpāriet uz blakus trepi metra attālumā. Ja krīti, tad tikai vienu posmiņu… Mainīšanās augšup un lejup ejošajām plūsmām ir dažnedažāda – gan draudzīgi noberžoties vienam gar otra sasvīdušo plecu uz trepes, gan samainoties uz platformiņas, gan palaižot garām visādās akrobātiskās pozās. Ir OK.


Toms atzīmējas KP 6 kokā aiz Zunda

Viegls riksītis līdz Rīgas kempingam uz Ķīpsalas. Līdz punktam aizskrien Toms ar Jāņonkuli un atliek maukt atpakaļ uz Zaķusalu. Ne pa jokam kusaks. Īsākais ceļš – pa Dzelzceļa tiltu. Bet vai drīkst? 20 cm kartē. Otrs ceļš 24 cm ir gar Vecrīgu. Savukārt pa Pārdaugavu – 25 cm. Nolemjam močīt uz Dz.tiltu un, ja nevarēs, tad turpināsim pa Pārdaugavu. (JS kartē samērītie attālumi 4.5, 5.2 un 5.6 km). Pie Dz.tilta sēž uzraugs un ir plāksne "Aizliegtā zona". Tieši iet prečinieks un it kā varētu aizšmaukt. Bet Sandra negrib tik atklāti pārkāpt likumus un man liekas, ka varētu sabojāt tikai sacensību reputāciju iesaistoties konfrontācijā ar LDZ – lēmums: ejam tālāk pa Pārdaugavu. Starpfinišs. Jē!!!


Ceļā uz Zaķusalu, SF 1

Azimuti

Pārzīmējam nākamos trīs punktus un saņemam lielu karti (A3) un baltu lapu ar rimbuļiem, kur punkti meklējami. No 10 iespējamajiem variantiem, kuriem doti azimuti un attālumi, jāsarēķina kartē ar mērogu 1:14000, kuri ir reāli punkti un kur ir auzas nekurienē. Pirmajā piegājienā atmetam sešus. Viens liekas točna, ka ir. Trīs šaubīgi. Pārrēķinam – vēl divi atkrīt. Pārbaudām – abi der! Maucam. Vispirms uz Zaķusalu, kur uz betona konstrukcijām ir KP 12 un KP13, gandrīz vienā vietā. Elitniekiem ("Izaicinājuma" klasei) jābrien ūdenī un jākāpj - diezgan bezcerīgs punkts, vajag virvi. Mēs noskatāmies, kā vīrs cīnās par punktu un saprotam, ka būs, ko iesvīst. Plānojam nelikumību – lai Toms ar Vanagu aizskrien uz salas galu paņemt KP 9 – es tikām mēģināšu tikt augšā. Pienāk tiesnesis un dusmīgi nosaka, lai apskatoties shēmā. Atrodam mašīnu (kas labi apslēpta ar EBIKE līdzjutēju karogu, dēļ kā laikam noturējām to par līdzjutēju mašīnu – tiesnešiem, varbūt tomēr, nevajadzētu apkarināties ar kādas konkrētas komandas simboliku!), kur norādīts, ka tautiņai ("Piedzīvojumu" klasei) jāņem punkts uz otra bloka. Easy. Spēcīgu matemātiķu piepacelts, esmu augša un, vienā setā izkompostrējies, maucam tālāk. Aizskrienam līdz Lucavsalas galam – punkts uz sabrukuša tilta balsta. Ir sabrucis tilts – pieejam no nepareizās puses. Ok – apskrienam apkārt un easy paņemu. Toms gan kaut ko nomurmina par balansēšanu – diez vai viņš tik droši tur lēkātu pa slapjiem papuvušiem baļķiem. Eh - da nu! :)

Atpakaļ uz tiltu. KP 14 ir zem Salu tilta pa vidu starp diviem balstiem apmēram 4 m augstumā. Toms līdīs. Neliels sastrēgumiņš, bet veiksmīgā kārtā viens no konkurentiem sēž uz balsta un laiž visus garām – nedaudz ir samīzies… :) Principā normāli, bez pārmēru stresa punktu paņemam, nolaižam Tomu pa striķēnu lejā.


Šādi izskatījās salu tilta balsti. No apakšas :) (Foto no 66. komandas)

Maucam. Uz "Latvijas Finieri" – pirmais no azimutu punktiem. Nelielas šaubas ir – vai esam pareizi sarēķinājuši, bet ļoti izpalīdz komanda, kas iet pa priekšu apmēram tādā pašā tempā kā mēs. Tas tikai liecina, ka ir pareizi. :) Jā – viss bumbās. Maucam uz nākamo punktu – konkurenti nedaudz atraujas. Toms ar Vanagu 100 m robežās seko viņiem, bet mūsu aprēķini ir pareizi un konkurentu pieskatīšana ir lieka. Sākas grafiti uzdevums – punkta apkārtnē ir grafiti, kas jāatrod pēc fotogrāfijas un pie tā ir norāde, kurš numurs ir nākamajam punktam. Tad saliekot vienu virs otras punktu lapu un karti var noskaidrot kur doties tālāk. Organizatori paredzējuši, ka jāizdur ar adatu, bet mēs izmantojam pieri – pieliekot pie pieres lukturīša abas lapas gaisma ir gana spēcīga, lai cauri varētu redzēt, kur ir punkts. Jautrības dzirksts – kārtējo reizi prasu: "Tomašs - iedod pieri". Toms nosmej: "Ja tu šitā angliski Bronksā uzjautātu – uzreiz pie tāfeli atrautos!" :)

Nedaudz tālāk piefiksēju, kur punkts un iesaucos: "Ee - tas taču pie sievasmātes". Ņemot vērā, ka apprecējos pirms trijām nedēļām, Toms, nezinot, kur tieši Pārdaugavā dzīvo mani sievas vecāki, saka: "Piezvani, lai nones karbonādes!" Uz to ierēcam, jo domāts bija krodziņš "Pie Sievasmātes"…

Posmu izejam bez skriešanas, jo Sandra ar skriešanu ir uz "Jūs" un liels ir mans pārsteigums, kad uz bolderingu ierodamies kā kādi piektie, sestie. Kamēr Toms ar Vangu velk skrituļslidas, es atkal izmantojot auguma priekšrocības esmu jau izkāpis nepieciešamos 3 maršrutus - SU paveikts un kopā dodamies tālāk – es ar Sandru gar dzelzceļu soļojam uz Sacensību centru Imantā, skrituļotāji apmet loku pa Anniņmuižas bulvāri. Starpfinišā paspējam iekost, uzpildīties un izstaipīties, kad šie ir klāt un varam maukt.

Veloleģenda

Atpūtušies esam – maucam tālāk. Klasiski. :) Patīkama pārmaiņa pēc 30 km uz kājām pārsēsties uz velo. Sākot leģendu, pa jaunu ideālu asfaltu ripinoties nedaudz pa kalnu lejā, Toms nosaka: "Tā es varētu mīties bezgalīgi." Saņemot leģendu ieskatos, ka pirmajā lapā parādās piezīme pie posma: "Aizaugusi stiga". Būs auzas. Un ir arī! :) Sāk parādīties teikumi izmantojot vārdus "Kristaps" un "sadists". Bet tie jau ir tikai ziediņi. Lēnām nonākam līdz Bumbu kalna smiltīm. Stumjoties "sadists" translējas krievu valodā un nedaudz maina sākotnējo nozīmi. Nekāda naida! :) Kādu brīdi kāda komanda mums dzenas pakaļ. Mēģinām atrauties. Nesekmīgi. Mūs noķer. Slikti. Tā ir "Izaicinājuma" klase. Labi. Kādu brīdi karājamies astē "Mantai", bet tad viņi aizmūk.

Ļoti neierasti braukt leģendu bez ziloņtakas. Normāli pierasts, ka katru pagriezienu raksturo velo pēdu "miljons". Šoreiz tikai dažas, bieži nav iespējams tās ieraudzīt. Nākas pašiem orientēties. Kādā posmā Toms trāpa uz ceļa un tūlīt pieņem, ka pa to jābrauc. Vanags norāda, ka plānotā stiga vēl turpinās. Labi vien ir, jo tūlīt pēc 50 m no kalna lejā ir SL (lēptais kontrolpunkts). Texc - "Es jau nezinu kā šitādās sacensībās tās lietas notiek…" ir viena no saceņu humoristiskām, jo kā vēlāk lasāms komentāros, liela daļā komandu šeit aizmaukušas nepareizi un pēc tam pa ziloņtaku atgriezušās uz stigas jau AIZ (!) SL… :) Savukārt citā vietā minūtes 15 ņemamies pa brikšņiem, jo leģendā iezīmēta 3 žuburu dakša ar raustītu taciņu pa kreisi. Tur ir grāvis un džungļi. A jāmauc kilometrs. Mēram vēlreiz no šosejas. It kā viss pareizi un tikai beigās pamanām, ka pa-labi-ākais ceļš tūlīt pat sadalās divos. Kā nu bija, kā ne – sasniedzam Bolderājas karjeru.

Niršana

Šoreiz esam sagatavojuši gana ekipējuma peldēšanai. Laikam pirmo reizi pa visiem mačiem, kur piedalāmies. Peldam ar Tomu divatā. Pleznas, maskas, pat matracītis uz kā pazvilnēt. Nepieciešami divi no sešiem punktiem. Punktu raksturo neliela zaļa bumbiņa, piesieta pie ķieģeļa. Ap to 3 m rādiusā jābūt vendenes tipa bačokam, noenkurotam līdz ~3.5 m dziļumā un pie tā kompostierim. Peldam. Paskatos sānis – tieši zaļā bumbiņa. Gandrīz pamaucām garām 2 m attālumā! :) Nirstam. Nav. Nirstam vēl. Nav. Da nu viņu – meklēsim nākamo. Atrodam. Nirstam. Nav. F..k! Izlienam krastā. Nu labi aiziesim līdz nākamajai. Tur vīriņš jau nirst. Kamēr ielienam ūdenī un piepeldam – viņš dodas prom. Toms piefiksē vietu. Mēģinām. Es atrodu bačoku! Jēee! Toms ienirst apskatīt numuru. Neatrod. Es nirstu, pofig, kur kompostrēt. Neatrodu bačoku. Nogānāmies. Bija, bet pazaudējām. Bl…! Meklējam. Beigās atkal atrodam. Super. Nirstu, paņemu kompostieri – N 09. Ieskatos kartiņā – punkti no 1-6. Aaaa. 06 nevis 09. Iespiežu. Fu – viens ir. Peldam tālāk. Ir bumbiņa. Nirstam – rihtīgi dziļi. Šito, davai, neņemam. Izkāpjam krastā un ejam meklēt nākamos divus. Ejam tālu, jau tālāk nekā vajadzētu būt. Nav. Ejam atpakaļ. Toms ielien peldēt. Pēc 20 m pie paša krasta ir zaļais brīnumiņš. Toms ienirst un ar pirmo atrod bačoku. Es ienirstu un ar pirmo izkompostrēju. Darīts. Maucam atpakaļ. Esmu diezgan nosalis un iztērējis daudz spēka. Ausis arī drusku sāp. Saģērbjamies, uzpildām Montavit ūdeni un kā otrie aizejam nākamajā posmā.

Auzas, auzas…

Izvēlamies maukt ar nelielu līkumiņu, bet pa normālu ceļu gar Buļļupi. Mērķis – Vārnukrogs, kur neliela virvju trasīte netālu no Baltās kāpas. Kamēr velku sistēmu, kāpju, drošinos, nelietīgie komandas biedri rij. Negausīgi. A es tik kāpju. Ar drošināšanu, protams, zūd adrenalīna deva, bet varbūt tā tomēr labāk. Kad laižos lejā – pienāk konkurenti.


Virvju trasīte Baltās kāpas kokos

Mūkam! Hopsi-hops un esam pie Priedaines stacijas KP 18 caurteku meklēt. Ripināmies pa veloceliņu. Johaidī – nav caurtekas. Aizmaucam līdz nākamajai upītei, saprotam savas auzas – tirinam atpakaļ. Paņemam punktu un es izdomāju, ka davai uzreiz cauri ābeļdārzam pāri pa dzelzceļu. Kļūda. Šoreiz taciņas gar dzelzceļu nav, jāstumjas pa akmeņiem un jārada panika vilcieniem, kas pēc Mērfija likumiem nāk no abām pusēm. Vēl jo vairāk – pretimnākošais vilciens parādās aiz līkuma, kad Toms galvu nodūris stumj ričuku pa sliedi un skaņas efektu dod no aizmugures pa blakus sliedēm ejošais pretējā virziena vilciens. Tikām redzam, ka pa veloceliņu aizripinās konkurenti (Brieži). Kamēr tiekam ārā līdz normālam ceļam, viņi ir mūs panākuši. Krustcelēs sadalāmies – mēs aizejam pa kreisi, kur rāda priekšā ejošās Ebike/Manta pēdas, bet konkurenti ārā uz šoseju. Mēs pēc brīža ieplēšam nepareizi auzās pa pļavas zāļu džungļiem uz to pašu šoseju un skumīgi noskatāmies, kā konkurenti aizripinās garām. Skaļi lamādamies un Sandrai pat atspārdot savu velo tiekam ārā uz Jūrmalenes un, adrenalīnam kūsājot, mēģinām starp ātri braucošajām mašīnām tikt tai pāri. Nu tikām jau pāri un dzīvi palikām, bet pareizi vien bija norādīts aprakstā – nelīst uz šosejas. Tikai varbūt vajadzēja noformulēt to korektāk, jo principā bija teikts, ka pēc punkta turpinot distanci nedrīkst līst uz šosejas… Pie punkta noķeram konkurentus, kas laikam negribīgi līda netīrajā zampā, kas bija caurejā zem šosejas. Toms varonīgi nedomājot iemočī un varam maukt.

Tālāk ir stratēģiskās spēlītes. Viņi aizgāja pa asfaltu – mēs ar. Viņi aplauzās un nāca atpakaļ, kur kartē iezīmētā ceļa vietā bija golfa laukums, mēs ar. Viņi aizmauca atpakaļ, mēs nē - ņemam šortkatu un brīdī, kad saku – "būs auzas" – konkurenti 20 m attālumā noripinās garām. Nice! Tālāk ejam kopā līdz pat KP 20 punktam, kur kā gadījusies, kur nē – līderu Ebike/Manta tusē. Sākumā pavīd versija iet apkārt kanālam. Toms aiziet un tā arī atnāk atpakaļ – būšot tomēr jāpeld. Man točna negribas slapināties. Toms ir ar mieru līst smirdīgajā zampā. Tā laikam viņam tāda jauna aizraušanās. :) Čopī-čop un punkts rokā. Brieži kaut kā vairāk saminstinās, līdz ar to atgūstam otro vietu un ejam kādas 4 min pēc Ebike. Atkal dilemma – kartē skaidri redzams, ka tilta pār kārtējo kanālu nav. Liels līkums pa granti riņķī (3.8 km) vai pa taisno ar peldēšanu vai brišanu (560 m). Pofig – peldēsim. Maucam. Opā – tilta ta' nav – ir slūžu uzbērums. Forši. Jāsākas leģendai Nr. 2. Pārjautāju, vai lielais ceļš ir ZR virzienā – aptuveni ir. Maucam. Pirmie posmi sakrīt, značit, ejam pareizi. Pēc brīža iemaucam smiltīs, kur pēc lietus neviens nav braucis – velo pēdu nav – Kas notiek? Aizminam līdz laivām Lielupē pretī Dzintariem un toč' – esam izrāvušies vadībā. Neticami. Ebike ir aizgājuši garo riņķi pa grunteni…

Niedres

Šogad ir 3 airi, kas ļoti atvieglo airēšanu, jo divi var kapāt un es tik piestūrēju aizmugurē. Izplānoju kā ērtāk ņemt punktus, tad Sandra atgādina, ka pavēles distance – punkti jāņem neērtajā kārtībā. Ar otro piegājienu trāpām Baņķa grāvī, veiksmīgi ātri sasniedzam vietu, kur niedrēs jābūt KP 30. Sagatavojamies ilgi ķemmēt sasodīto niedru puduri, bet pēc 10 m Toms trāpa uz punktu – Der!


Aptuveni šāda bija laivu posma karte

Nu ko – viens kanāls/grāvis bija labi braucams, mēģināsim tikt otrā. Neliels pārstiepieniņš un… auzas… grāvis ir nebraucams! Vietām stumjams, vietām nesams. Nekas gan jau kļūs labāk. Skuju! Nekā! Skrienu uz priekšu - moš var kā labāk. Tikām Tomam ar Jāni piegriežas un viņi ultimatīvi pieprasa durt ārā uz upi. Labi - nesam. Tie 400 m pa niedrēm ap 3 m garumā, saulei cepinot un škrobei, par pakāsto līderpozīciju, graužot, ir visu sacīkšu skarbākais piedzīvojums! Tāda ir dzīve. Neko darīt. VeiXme ne vienmēr ir ar mums. Diemžēl atkal pierādījām, ka biku pietrūkst mums līdz pjedestālam. Biku VeiXmes. Ik pēc 20 m ir pauze. Vanags pēcāk atzinās, ka, lai gan viņš nekad nav ģībis, tajā momentā viņš esot sapratis, kā tas varētu būt. Absolūta bezspēcība, jo tu esi nekurienes vidū ar sasodīti smagu laivu. Tērējot tā jau izsīkušos enerģijas krājumus, ar pūlēm, kas pārsniedz mūsu robežas, tiekam līdz ūdenim. Ilga dzeršanas pauze Tomam, bet mana soma ar dzeramo ir kaut kur dziļi zem soliem. Nekas - atdzeršos, kad būsim krastā. Pret Majoru staciju brienam niedrēs pēc punkta. Protams, bez laivas ir vieglāk, bet kājas jau ir pārskrāpētas nejēgā, sabristas Jelgavas notekūdeņos un smird. Dzirdam, kā ar laivu piebrauc kādi citi un mierīgi no ūdens paņem punktu. Pofig.


JS Latvija detalizētākā karte (ar sarkanu - aptuvenā pārnesiena trajektorija)

Izbrienam un airējam atpakaļ uz SF. Mums sanāk iet pa upes vidu apmēram 75 grādu leņķī pret Briežiem, kas nāk gar krastu. Mums laikam ir biku labāk, jo nav pretvējš. Jautrību izraisa ātrgaitas kuteris, kas izklaidējas upē. Vispirms mēs izšūpājamies pa viļņiem, kas laivu apliktu vienā setā, ja nesagrieztu perpendikulāri pret vilni. Pēc tam Brieži šūpājas. Mums it kā biku izdevīgāk, jo jāpagriež kādi 30 grādi, bet Briežiem visi 90, lai nostātos pret vilni. Rezultātā, mēs nedaudz, bet esam viņiem priekšā (tajā brīdī, protams, nezinājām, ka tie ir viņi). Kad piestājam krastā mums prasa: "Kā bija? Kāpēc tik ilgi?" Uz ko nīgri atbildam, ka: "Viss ir slikti un šausmīgi nočakarējāmies." Bet šoka momentiņš iestājas, kad uzjautājam – "Cik ta' jau aizgāja?" - un izrādās, ka neviens. Esam pirmie!



Finišs

Paķeram veļukus un ne dzēruši, ne ēduši maucam. Liekot leģendu pamanu, ka tikai divas lapas, līdz ar to iemetu tās karšu turētājam abās pusēs, lai nav jāstājas grozīt lapas, bet atliek tik apmest to riņķī. Ejam kā traki. Absolūti dīvaina sajūta – iet pirmajiem. Tieši pirms finiša. Uz gruntenes 25 km/h. Uz asfalta pret kalnu tiltā braucot – 30 km/h. It kā tikko būtu startējuši nevis 16 stundas aiz muguras. Uz gruntenes neredzam konkurentus, uz apvedceļa, kad griežamies nost uz veloceliņu, pamanām, ka šie izgriezuši no Piņķiem. Nāk!!! Nobļaujos – "Reku šie ir!" - no kā Toms saprot, ka esam jau teju noķerti. Es braucu zinot, ka mums ir 1-2 km rezerve, Toms – it kā 100 m! Salamājamies. Kad tuvojamies Imantai, biku nometu tempu, jo būtu stulbi kaut ko nolažot šādā momentā. Vienā brīdī gandrīz jau pamanījos no kalniņa līkumā taisni aiziet. Tomēr viss ir čiki-briki un Finišā esam pirmie. Monstri. Sevišķi Sandra, kurai tas ir pirmais Finišs ever. Vanagam arī, bet viņš jau tāds sportisks puika. Toms ir kā vienmēr - spēcīgs bez gala.



Lielas lažas nesataisījām un neticamais ir noticis – mums ir labākais distances laiks. Pēc 3 minūtēm ir klāt 46.tie. Seko satraukta gaidīšana – vai būs kādas nepilnības mūsu kartiņās? Iedūšojamies vēsā ūdenī, jo siltā nav. :( Pierijamies labas pusdienas, atšķirībā no izgājušā gada. Šoreiz daudz un garšīgi. Paņemam pa alum. Pienāk Edgars un rāda mums kontrolkartiņu – reku' nav SF 4. "Mums teica, ka nevajag." Gājām 2x prasīt, un abas reizes teica: "Brauciet, brauciet." Noteikumi ir noteikumi – nav un viss. "Par to pienākas nepaņemts KP un 0 h sods." ??? "Ja tas būtu trešais nepaņemtais KP – būtu DSQ. Tā kā tas ir vienīgais – tad patiesībā tas neko nenozīmē." W-ho! Labi, labi - tad nekāda stresa. Gaidām apbalvošanu. Nedaudz pasnaužam līdz lietus patraucē, nedaudz komunikācijas formā "A mēs…, a mums…", Kristapa rokas spiedieni un balvu maisiņš. Vairs nav kur atkāpties – būs jāLūzero Izaicinājuma klasē. Nākamgad.


Jē - mēs to paveicām! (foto no 46.komandas)

P.S. Paldies par visjaukāko un PIEDZĪVOJUMIEM bagātāko sacīksti šogad. Tā turpināt – TV tornis vēl nav paņemts! :) Un jaunais tilts arī gaida… :)

Rīga CHALLENGE 2007 [ FOTO GALERIJA]

Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [DISKUSIJU FORUMS]

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv