Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Preses ziņas
Līgas ceļš

Autors: Dainis Caune
Foto: no Līgas arhīva

Pirms desmit gadiem Līgai Hartmanei bija cits uzvārds, viņa gatavojās absolvēt Olaines 1. vidusskolu un par kalniem bija lasījusi tikai grāmatās. Šopavasar divas nedēļas viņa diendienā vēroja Everestu, paralēli tam pa vertikāli virzoties uz augšu, līdz sasniedza Pumori virsotni 7165 m virs jūras līmeņa.

Advokātes atbildes
1996. gadā viņa pirmo reizi aizbrauca uz kalniem, Tatriem. Kāpēc? "Man vienmēr paticis aktīvs dzīvesveids. Mežs, lauks, pārgājieni... Jebkāds sports ārpus četrām sienām. Man bija arī pilnīgi skaidrs, ka reiz braukšu uz kalniem." Šī reize pienāca, kad paralēli studijām LU Juridiskajā fakultātē Līga, strādājot advokātu birojā par sekretāri, nopelnīja savu pirmo naudiņu.

Jau pēc gada viņa bija juriste palīdze, drīz pati sāka pildīt juristes pienākumus, bet 26 gadu vecumā Līga Hartmane jau kļuva par zvērinātu advokāti. Vai viņa ar šādu kvalifikāciju nav viena no jaunākajām Latvijā? "Nezinu," Līga parausta plecus, "neesmu interesējusies." Nebūtiskām lietām viņa nepievērš uzmanību. Kopš 2001. gada Līga Hartmane strādā advokātu birojā Kļaviņš & Slaidiņš, specializējoties konkurences tiesībās un vienlaikus arī tālmācībā studējot Eiropas tiesības Londonas karaliskajā koledžā. Viņai tīk meklēt atbildes uz sarežģītiem jautājumiem, kas liek darbināt smadzeņu pelēkās šūniņas.

Kādas atbildes tiek meklētas kalnos? Par šo jautājumu Līga samulst: "Mani vecāki domā, ka kalnos es bēgu no ikdienas. Bet tā gluži nav... To grūti izskaidrot... Kalni ir tā vieta, kur pēkšņi tu jūties brīvs. Liekas, tu vari lidot. Es tur jūtos labi. Vienkārši laimīga."

Vertikāles divas puses
Līgai šķiet, ka ir cilvēki ar kādu īpašu kalnu sajūtu, kas vēlas to baudīt atkal un atkal, tādējādi arvien tajos atgriežoties. Starp citu, tajā 1996. gada universitātes tūristu kluba organizētajā braucienā uz Tatriem grupas vadītājs bija Jānis Busenbergs – viens no Everesta ekspedīcijas dalībniekiem.

Pirmais pārgājiens gar virsotnēm kopā ar prieku nesa arī atziņu, ka kalni prasa nopietnu skolu, ka tajos nevar tā vienkārši ierasties un uzvarēt. Kalni ciena pieredzi.

Tā tika krāta gan Edgara Šābļa kalnu skolā, gan vairākkārt atgriežoties tajos pašos Tatros. Vienīgi kļūstot par Oskara Hartmaņa sievu, kāzu ceļojumā Līga pa vertikāli devās uz otru pusi – jaunais pāris nodevās visai nopietnai niršanai Atlantijas okeānā pie Dominikas krastiem. Bet jau 2001. gadā abi uzdrošinājās doties uz savu pirmo lielo kalnu – Āfrikas augstāko virsotni Kilimandžāro (5895 m). Nākamajā vasarā tika iekarots Eiropas pols Elbruss (5642 m).


Kaut kur tur, kur valda skarbi apstākļi (Whymper Summit, Chimbo)

Bet 2003. gadā Ata Plakana vadītajā ekspedīcijā Hartmaņi devās vēl nopietnākā kāpienā uz Ziemeļamerikas augstāko virsotni Makinliju (6194 m) jeb Denali un piedzīvoja pirmo atkāpšanos. Līgai līdz mērķim atlika apmēram stundu ilgs kāpiens, kad viņa noticēja savām sajūtām, kas lika griezties atpakaļ. Nākamā gada atvaļinājumā Līga sasniedza Dienvidamerikas augstāko punktu – Akonkagvu (6962 m).

Pumori uzruna
Vai šajos maršrutos uz četru kontinentu augstākajām virsotnēm jau nav saskatāms kāds noteikts plāns? Līga apgalvo, ka tāda neesot. Kalni atnākot pie viņas paši. Tā noticis arī ar Everesta kaimiņu 7165 m augsto Pumori. Tas acu priekšā izniris, sērfojot internetā, un Līgai teicis: "Nāc!"

Tā Līga Hartmane kopā ar saviem iepriekšējo kalnu biedriem Kārli Reihmani un Viesturu Gardu nokļuvusi amerikāņa Dana Mazura organizētajā ekspedīcijā. Šis pieredzējušais vīrs, kurš pats sasniedzis septiņus astoņtūkstošniekus, marta sākumā Pumori bāzes nometnē (5300 m) Khumbu ledāja malā savāca 23 kāpējus no 10 valstīm.

Himalajos vēl pārliecinoši kavējās neparasti garā šāgada ziema, un Everesta bāzes nometnes vieta, kas atradās kādas stundas gājiena attālumā, bija gandrīz tukša, tikai daži šerpas uzsāka pirmos iekārtošanas darbus.

Pēc vairāku dienu aklimatizācijas kāpieniem Mazurs, novērtējis savas raibās kompānijas locekļu ambīciju atbilstību viņu spējām un veselības stāvoklim, kāpējus sadalīja vairākās grupās.

Pirmā no tām, kurā tika iekļauta arī Līga, 21. martā no augšējās bāzes nometnes ABC (5800 m) sāka ceļu uz virsotni. Dienu vēlāk viņiem vajadzēja sekot nākamajai grupai. Bet, kad pirmie kāpēji sekmīgi bija sasnieguši pirmo nometni (6100 m), šo plānu un pārējo izredzes tikt līdz virsotnei apturēja sniega vētra. Tikai 23. martā tā no kalna parāva nost mākoņus, ļaujot uzkāpt līdz otrajai nometnei (6600 m). Arī nākamais rīts atausa ledaini skaidrs, bet virs Everesta jau auga augumā draudīga mākoņu cepure, liekot palikt teltīs. Ap desmitiem visa pasaule pazuda baltā putrā, kas vārījās vairākus grādu desmitus zem nulles. Par laimi, pēcpusdienā vējš aizauroja tālāk un alpīnisti varēja ķerties pie ieputināto telšu atrakšanas.

25. marts dāvāja ideālu laiku.

Kad kalns pārplīst
Šerpu novilktā marga beidzās aptuveni 6900 m augstumā. Pēdējo posmu vajadzēja veikt sasaitē. Stāvums gan bija pietiekams, lai svaigais sniegs uz tā neturētos, tomēr sniega vētra bija padarījusi savu un nācās grūti sataustīt cietu pamatu, kurā iecirst dzelkšņus. Trijos pēcpusdienā Līga Hartmane kopā ar Danu Mazuru sasniedza savu pirmo septiņtūkstošnieku un, atritinot Latvijas karogu, skaidri apzinājās, ka uz blakus esošo Everestu joprojām nākas skatīties no apakšas.

Otru sasaites pāri veidoja Alekss Čens no Panamas un viņa nolīgtais šerpa Ferba. "Alekss gribēja kļūt par pirmo panamieti, kas uzkāps Everestā," atceras Līga. "Savos 35 gados viņš bija apbrīnojami mērķtiecīgs." Pēc prieka mirkļiem un obligātās fotografēšanās pirmie lejā sāka kāpt Līga un Dans, panamietis ar šerpu viņiem sekoja. Mazurs ik pa brīdim pavēroja, kā viņiem sokas, un kopā ar Līgu uzmanīgi turpināja ceļu savā ritmā. Bija jau zināms, ka Alekss ir lēns.

"Kā tas notika, kurš pakrita un parāva līdzi otru, to neviens neredzēja," dobjākā balsī nekā parasti stāsta Līga. "Bet viņi abi pēkšņi pa kalna nogāzi aizšļūca mums garām." Alekss dīvaini nekustīgs rāva līdzi Ferbu, kas ar rokām un kājām uz ledaini glumā sniega izmisīgi mēģināja atrast kādu aizķeršanās punktu šajā saulē. Neizdevās. Pēc sekundēm piecām abi pazuda skatam aiz kores, kur tālāk sākās baisu plaisu lauks. "Vienā no tām paskatoties, man likās, ka kalns ir pārplīsis līdz apakšai," nodrebinās Līga. Glābšanas darbi, kas ilga līdz tumsai, bija veltīgi.

Everests ir daudzpunkte
Līgai Hartmanei bija vajadzīgs ilgs laiks, lai šī nelaime paliktu pagātnē. "Alekss gribēja uzkāpt Everestā un par kalniem aizmirst," viņa spriež. "Man kalni būs vajadzīgi vienmēr." Tātad Līgai ar Everestu kalni nebeidzas. Nekas nevienam viņai šajā dzīvē nav jāpierāda. Viņa grib kāpt, lai priecātos un dzīvotu.

Kura būs viņas nākamā virsotne? To Līga neņemas teikt. Bet kāda, iespējams, atkal mazliet augstāka, būs noteikti. Sevis uzturēšana fiziskā kondīcijā brīdim, kad kāds kalns atkal uzrunās viņu, jau kļuvusi par ieradumu. Kopā ar Oskaru Līga dodas velobraucienos, vai katru nedēļu piedalās Magnēta orientēšanās sacensības, arī piedzīvojumu sacīkstes netiek laistas garām, tad vēl trīs četras reizes nedēļā krosiņi kilometru desmit garumā... "Man nekad nav bijusi motivācija būt pirmajai, uzvarēt kādu. Es vienkārši uzvelku čības un aizskrienu prom no visa. Tagad tie gaišie, garie vakari..."

Uzzinot, ka Līgas meitas uzvārds bijis Peiseniece, Latvijas alpīnisma veterāniem viss kļuvis skaidrs – tie esot gēni.


Līga – vienmēr smaidīga un gatava jauniem atklājumiem

Sapņo un atklāj
Viņa nealkst publicitātes. Kā advokāte Līga Hartmane labi apzinās katra vārda nozīmīgumu, tāpēc uztraucas, vai mūsu sarunā teiktais tiks pareizi saprasts un vispār – vai galvenais ir pateikts?

"Ļoti gribas kāpt augstāk un sarežģītāk," vēlāk Līga raksta e-pasta vēstulē. "Es vēlētos sasniegt tādu līmeni, lai varētu kāpt lielos kalnos tā saucamajā Alpu stilā – bez lielām nometnēm, bez nosprausta maršruta un nesēju atbalsta, kopā ar dažiem partneriem, kuriem uzticos es un kuri uzticas man, bez liela cilvēku pūļa apkārt, ir tikai kalns un mēs. Tas ir mans sapnis. Lai to realizētu, jākāpj vēl bezgala daudz, jāiegūst pieredze (..) Uz kalniem vajadzētu braukt biežāk nekā divas reizes gadā. Bet to ir ļoti grūti realizēt, jo man ir saistības pret saviem kolēģiem, darbs, kas ir mans iztikas avots un arī nosedz ekspedīciju izmaksas. Tomēr man ir uz ko tiekties. Un es ticu, ka viss būs, jo skaidri zinu, ko vēlos. Man nav jāmētājas no vienas puses uz otru, jāšaubās par to, kas ir svarīgi un kas ne.

Manī ir kaut kāda liela paļāvība uz savu dzīvi un likteni – labas lietas taču notiek, ja vien tam tici, spēj vienmēr saglabāt pozitīvu attieksmi un nepalai garām izdevības, ko dzīve piespēlē."

Savas Pumori dienasgrāmatas pirmajā lappusē Līga ierakstījusi kāda Marka Tvena teiciena brīvu tulkojumu: "Pēc divdesmit gadiem tu vairāk nožēlosi to, ko neizdarīji, nekā to, ko izdarīji. Tādēļ atmet visu, kas tevi saista. Atstāj drošo ostu. Noķer brīvu vēju savās burās. Meklē. Sapņo. Atklāj ko jaunu.

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv