Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Ceļojumi
Himalaji, Pumori '2005

Autors: Līga Hartmane
Foto: no autores arhīva

Trīs kalnos kāpēji no Latvijas - Līga Hartmane, Kārlis Reihmanis un Viesturs Garda – 2005. gada martā piedalījās starptautiskā ekspedīcijā uz Pumori, Nepālā - vienu no pazīstamākajiem Himalaju septiņtūkstošniekiem, kas atrodas Everesta tiešā tuvumā. 25. marta pusdienlaikā Līgai Hartmanei izdevās sasniegt Pumori virsotni.

Ekspedīciju organizēja pasaulē labi pazīstams alpīnists Daniels Mazurs, kurš pats uzkāpis vairākos astoņtūkstošniekos. Ekspedīcija sākās marta sākumā Nepālas galvaspilsētā Katmandu. Pumori bāzes nometne tika sasniegta 10. martā. Tā atrodas 5300 m augstumā, netālu no Everesta bāzes nometnes. Bez bāzes nometnes tika izmantotas vēl trīs nometnes: ABC nometne (5800 m), Camp 1 (6100 m) un Camp 2 (6600 m).

Diemžēl ekspedīcijas dalībnieku sasniegtās virsotnes panākumu aizēnoja divu ekspedīcijas dalībnieku nāve. Alex Chen un Phurba Tamang gāja bojā kāpjot lejā no virsotnes. Viņu sasaite piedzīvoja kritienu uz stāvās sniega ledus nogāzes. Šī kritiena lieciniece bija arī Līga, kas kāpa lejā pa nogāzi citā sasaitē…


Twenty years from now you will be more disappointed by the things you didn't do than by the ones you did do. So throw off the bowlines. Sail away from the safe harbor. Catch the trade winds in your sails. Explore. Dream. Discover. – Mark Twain

Kā tas sākās...
Kāpēc Pumori? Pirmkārt, kaut kā bija skaidrs, ka pienācis laiks doties uz Himalajiem. Esam kāpuši kalnos Eiropā, Āfrikā, abās Amerikās. Kur tad tagad vēl, ja ne uz Āziju? Savām acīm redzēt pašus Lielākos Kalnus. Himalaji. Tātad laikam jau Nepāla. Klāt, protams, daudziem kalnu mīļotājiem pazīstama un grūti pārvarama vēlme pamēģināt uzkāpt vēl mazliet augstāk un sarežģītāk, nekā būts un darīts līdz šim... Himalajos iespēju milzums. Ilga cīņa ar sevi – varbūt tomēr pirmajā reizē aprobežoties ar Everesta trekingu, uzkāpt Kalapatarā, aizbraukt uz Tibetu? Vai tomēr kāpt kaut kur augstāk? Piedalīties ekspedīcijā? Un ja kāpt, tad kur? Zināju 14 pasaules augstāko virsotņu nosaukumus, vēl pāris slavenas virsotnes Himalajos un tāpat ļoti labi zināju, ka uz tām nu galīgi nepretendēju. Vismaz pagaidām. Bet gribās taču kaut ko vairāk par trekinga virsotni...

Nu labi, ja jau tik ļoti gribās, tad jādara. Pēc pāris vakaru sērfošanas pasaules tīmeklī sameklēju info par vēl vismaz 25 virsotnēm Himalajos, kāpjamām no Nepālas puses, robežās no 6000-7000 un vairāk metriem. Pētot virsotnes, kāpšanas maršrutus, labākos laikus un galu galā arī iespējas pievienoties dažādām ekspedīcijām, nonācu pie Pumori. Kaut kādā ziņā šķiet, ka šis kalns atnāca pie manis. Kā saka, ieraudzīju un iemīlējos. Līdz ausīm un pilnīgi neglābjami. Ir jau arī fantastiski skaista piramīda Everesta ēnā... Pumo Ri šerpu valodā nozīmējot "neprecētā meita", bet kāpēju aprindās tas tiek saukts par Everesta meitu. 7165 m augsts. Skaistulis. Kalns, kurš nepārprotami iedveš milzīgu cieņu. Un izrādījās, ka tieši martā, kad man ir iespēja paņemt garākas brīvdienas, īpaši netraumējot visādus citus plānus un ieceres, uz šo kalnu tiek organizēta ekspedīcija. Nu ko, aizrakstīju Danielam Mazuram, kurš jau trīs reizes uzkāpis Pumori (viņš uzkāpis arī 7 astoņtūkstošniekos, tai skaitā Everestā un K2) un organizē starptautiskas kāpēju ekspedīcijas uz Himalajiem katru gadu, sākām aktīvi sarakstīties un pamazām sapnis pārtapa realitātē...

Nu jā, tā uzreiz jau nekas nenotika. Vēl diezgan ilgi runājos ar sevi, domāju par to, vai nemēģinu uzlekt augstāk par savu apakšgalu. Galu galā sadūšojos ieminēties par Pumori draugiem. Tas, ka braucēji uz Nepālu un vismaz trekingā gājēji būsim vairāki, jau tāpat bija skaidrs, bet vai kāds vēl gribēs kāpt Pumori? Un izrādījās, ka gribēs gan. Gan Kārlis, gan Viesturs izrādīja nepārprotamu interesi. Man viņu atbalsts bija pēdējais piliens – skaidrs, ka jābrauc! Galīgais lēmums par labu dalībai ekspedīcijā tika pieņemts pašās 2004. gada beigās. Aizsūtījām reģistrācijas formas ekspedīcijas vadītājam, iemaksājām daļu dalības maksas (kā pirmie latvieši dabūjām labas atlaides!) un ātri nopirkām biļetes uz Katmandu. Tas tā, lai būtu labs stimuls nepārdomāt. Tā nu galu galā sanācām pieci braucēji – es, Kārlis un Viesturs piedalīsimies ekspedīcijā un kāpsim Pumori, Oskars un Agnese ies kopā ar mums trekingā līdz bāzes nometnei, iekārtos mūs tur un tad brauks mājās turēt īkšķus.

Skaidrs, ka Nepālas karalis izdomāja atlaist valdību un noslēgt savai valstij sakarus ar ārpasauli tieši divas nedēļas pirms mūsu paredzētā izlidošanas datuma. Vienu brīdi bijām reāli apjukuši, jo tika atcelti pat starptautiskie reisi. Galu galā izlēmām, ka, ja vien lidmašīna lidos, mēs noteikti būsim tur iekšā. Paskatīsimies paši savām acīm, ko tas karalis tur sastrādājis. Mani kolēģi darbā tikai nogrozīja galvas par šitādu neprātīgu iedomu. Divas dienas pirms izlidošanas tūrisma firma, kas mums palīdzēja ar biļetēm, apstiprināja, ka viss it kā kārtībā, reisi neesot atcelti. Labi, tātad lidojam.

Katmandu
Tā nu 27. februārī izlidojām uz Vīni, kur ar lielu apņēmību izmantojām izdevību vēl pēdējo reizi "uzpildīties" ar Eiropas ēdienu (Vīnes šnicelēm), un 28. februārī lidojām tālāk uz Bangkoku un Katmandu. Garā pārlidojuma laikā sajūtas mazliet dīvainas – kā nekā visa ceļojuma organizācija ir notikusi pilnīgi virtuāli, sarakstoties ar e-pasta palīdzību, bez jebkādas sasaites ar taustāmu realitāti. Līdz ar to, neskatoties uz faktu, ka esmu izlasījusi ļoti daudz informācijas par Dana kāpieniem un vadītajām ekspedīcijām, tomēr lidmašīnā ik pa brīdim sevi pieķeru pie domas, ka nespēju iedomāties viņu kā reālu cilvēku. Ai, vienalga, daudz par to nesatraucos. Viens nu ir pilnīgi skaidrs – mūsu brigādei jautrība Nepālā ir garantēta jebkurā gadījumā, arī tad, ja Dans izrādīsies vien virtuālajā pasaulē eksistējošs pasaku rūķītis ar ledus cirtnīšiem abās dūrītēs.

Galu galā 1. marta pusdienlaikā, apdulluši pēc garā ceļa nolaižamies Katmandu lidostā. Ar neviltotu sajūsmu konstatējam, ka mūsu bagāža ir atlidojusi kopā ar mums, iegādājamies vīzas un dodamies sveikt Nepālu. Mums pretī ir atsūtīta vesela ekipāža – Dana palīgs Fils (Austrālija) ar baru šerpu un diviem busiņiem. Ar mūsu reisu ieradušies vēl daži ekspedīcijas dalībnieki, tā nu visi tiekam nekavējoties savākti (sazīmēti pēc iepriekš nosūtītajām fotogrāfijām) un ar visām mantām aiztransportēti uz viesnīcu. Dans izrādās pilnīgi reāls, fiziskā ķermenī iemiesots un bez tam vēl ļoti jauks un patīkams cilvēks.

Njā, pirmo nelielo šoku piedzīvoju busā pa ceļam uz viesnīcu. Ar mums kopā brauc arī viens no mūsu nākamajiem grupas biedriem – Freizers no ASV. Viņš ir dikti satraukts par ierašanos Nepālā un pļāpīgs bez gala. Tā nu 20 minūšu laikā noskaidroju, ka viņš ir zobārsts, viņam ir līdzi visi nepieciešamie instrumenti pirmās palīdzības sniegšanai zobu sakarā (mēģinu neiztēloties, kā tie izskatās...), pēdējos 10 gadus daudz strādājis savā privātpraksē, bet mīlot aktīvu atpūtu, aizraujoties ar triatlonu, tagad nolēmis tā kārtīgi atpūsties pie dabas un patērēt sapelnīto naudu. Gribot kāpt Everestā. Līdz šim kalnos neesot bijis. Dans nezin kāpēc licis uzkāpt vispirms Pumori un pēc tam varēšot doties uz Everestu. Tā nu Freizers esot ieplānojis vismaz trīs mēnešus pavadīt Nepālā – mēnesis priekš Pumori, un nākamie divi Everestam. Es nespēju noticēt savām ausīm, šķiet, tomēr esmu nonākusi citā realitātē. Dana mājaslapā atrodamo lepno tekstu, ka uzkāpšana Pumori could qualify you for Everest ne brīdi neesmu ņēmusi nopietni. Bet izskatās, ka daži to uztver ne tikai nopietni, bet arī pavisam reāli. Ieskaitot pašu Danu. Jāatzīst, sajūtos kaut kā mazliet dīvaini.


Ekspedīcijas pirmās vakariņas tibetiešu restorānā

Pirmajā vakarā pēc mūsu ierašanās ir kopīgās ekspedīcijas vakariņas tibetiešu restorānā Katmandu. Pamazām sāku atpazīt arī savus ekspedīcijas biedrus. Izrādās, ka ekspedīcijā ir kopā 23 dalībnieki no desmit valstīm, divi no tiem vadītāji – Dans (ASV) un Džejs (Austrālija), kas kopā vada ekspedīciju uz Pumori jau trešo gadu pēc kārtas.

Bez tam ir vēl četri, "pusvadītāji" jeb leaders in training – Tuncis (Turcija), Marks (ASV), Kerks un Fils (abi no Austrālijas) - cilvēki ar stipri dažādu kāpšanas pieredzi, kurus Dans akceptējis kā tādus, kas varētu palīdzēt dažādu lietu organizācijā un vienlaikus mācīties vadīt šādu ekspedīciju. Respektīvi, viņi faktiski ir tādi paši dalībnieki, bet saņēmuši kaut kādu atlaidi no dalības maksas apmaiņā pret apņemšanos veikt noteiktus pienākumus ekspedīcijas labā (vēlāk uzzinājām, ka atlaide, ko saņēma pusvadītāji, bija līdzvērtīga atlaidei, ko mēs saņēmām kā pirmie latvieši). Vēl laikam jāpiemin, ka ekspedīcijā bez manis ir tikai vēl viena meitene – Elselīna no Holandes. Viņa kopā ar Danu brauc uz Nepālu jau trīs gadus, vada trekinga grupas uz Everesta bāzes nometni. Šogad grib pamēģināt uzkāpt Pumori. Jūtos atvieglota. Lai arī neesmu gluži pieskaitāma karojošām feministēm, tomēr doma, ka trīs nedēļas būs jāpavada 100% veču sabiedrībā, mani nemaz neiedvesmo. Tātad būsim vismaz divas.

Turpmākās pāris dienas galvenokārt paiet piedaloties ekspedīcijas dalībnieku sapulcēs, kurās tiekam sīkāk iepazīstināti ar vadītājiem, tiek apstāstīta ekspedīcijas norise, aklimatizācijas plāns, kāpienam nepieciešamais inventārs (tas tiek katram dalībniekam īpaši pārbaudīts un, ja vadītājiem kas nepatīk, tad jāiet un jāpērk vietā) un daudzas citas svarīgas lietas (piemēram, kā jāizvairās no jakiem un citiem neprognozējamiem objektiem uz kalnu takām – izrādās, tie nemaz nav joki, katru gadu Himalajos jaki uzdurot uz ragiem vairākus cilvēkus). Viss ir noorganizēts ļoti pamatīgi, it īpaši ņemot vērā, ka šī ir non-guided expedition, respektīvi, pēc idejas nodrošināta tiek tikai pasākuma loģistika un nometņu iekārtošana, bet dalībniekiem jābūt pašiem spējīgiem par sevi atbildēt un rūpēties, tikt galā ar savām lietām, pārvietoties uz kalna starp nometnēm un tamlīdzīgi. Esam parakstījušies, ka to visu saprotam un akceptējam, tomēr vadītāju rūpes Katmandu ir neizmērojamas – viņi nāk līdzi pa inventāra veikaliem, neskopojas ar padomiem un palīdz mazāk pieredzējušajiem iepirkt visas nepieciešamās lietas, skaidro visādas detaļas saistībā ar ekspedīcijas norisi, padziļināti iepazīstina ar aukstuma slimības pazīmēm un citām kaitēm, kas varētu piemeklēt, kāpjot Himalajos un ceļojot Nepālā, kā arī ar to novēršanas paņēmieniem, un vēl miljons citām lietām. Īpašus norādījumus saņemam attiecībā uz higiēnas ievērošanu – dabūt kādu vēdera kaiti Nepālā esot vieglāk par vieglu. Esam tiešām patīkami pārsteigti par šīm rūpēm.

Pamazām vairāk iepazīstam arī pārējos ekspedīcijas dalībniekus. Izrādās, ka Freizers nav vienīgais, kurš kalnos līdz šim nav kāpis ne reizi mūžā. Šis apstāklis manī rada nepārvaramu vēlmi vēlreiz pārrunāt ar Danu kāpšanas stratēģiju un margu jautājumu uz kalna. Viņš apliecina, ka ekspedīcijas rīcībā ir vairāk kā trīs kilometri virvju un margas tiks nostiprinātas līdz pašai virsotnei, tātad sasaitēs nebūs jāiet. Tas ļoti nomierina. Tai pašā laikā noskaidrojam, ka pieredzes trūkuma jautājums šeit tiek risināts vienkārši – nopērkot "personīgo" šerpu, kurš ne tikai nes tavas mantas, bet arī kāpj kopā, palīdz tikt galā ar tehniskākajiem posmiem un rūpējas par drošību. Tas maksā tieši 2000 $. Vairāki mūsu grupas biedri šo iespēju arī izmanto.



Tā kā mums pa lielam viss inventārs ir kārtībā, ātri iepērkam dažas iztrūkstošās lietas un starplaikos starp sapulcēm paspējam apskatīt Katmandu. Jau pirmajās stundās kļūst skaidrs, kādēļ cilvēkiem Katmandu gribas atgriezties vēl un vēl. Nebūšu izņēmums. Mani tiešām fascinē šī pilsēta ar kolorītajām mājelēm, dažādu reliģiju tempļiem, neskaitāmiem dieviem, rikšām, suņiem, motocikliem, smaidīgiem cilvēkiem un visu pārējo neizmērojamo ņudzekli šaurajās ieliņās. Jā, un te nav ne miņas no solītā pilsoņu kara un maoistiem. Slaveno karali arī nesatikām. Katmandu ielās jutāmies tikpat droši kā Rīgā.

Durbai skvērā iepazināmies ar hinduistu tempļiem un tradīcijām, noskaidrojām, ka galvenais Nepālas armijas pienākums ir konkrētos datumos upurēt noteiktu daudzumu dažādu dzīvnieku par godu neskaitāmajiem hindu dieviem attiecīgo tempļu priekšā. Visekstrēmākais piedzīvojums bija brauciens ar ļodzīgu rikšu (tas noteikti ir jāizmēģina!) uz Monkey Temple - lielāko budistu templi Katmandu, kurš pilnībā attaisno savu nosaukumu, jo ir dažādu izmēru pērtiķu apsēsts.


Lielākais budistu templis Katmandu – Monkey Temple

Par laimi, šiem dzīvnieciņiem interesēja tikai mana kolas pudele, ne fotoaparātus, ne citas mantas viņi nemēģināja atņemt. Apskatījām zelta Budas stupu, iegriezām visas lūgšanu muciņas ap templi - veiksmei, papriecājāmies par skaisto skatu uz Katmandu un jozām atpakaļ uz pilsētu, jo vēl taču jāsakrāmējas ekspedīcijai!

Uz bāzes nometni
3. marta rītā saskaņā ar grafiku lidojam uz Luklu. Celšanās necilvēcīgi agra – četros jau jābūt viesnīcas vestibilā ar visām mantām. Visi pavadījuši vakaru un daļu nakts pakojoties, tādēļ galīgi miegaini. Brokastis arī nedod. Tomēr situāciju manāmi uzlabo patīkams satraukums – dodamies taču uz kalniem!

Katmandu vietējā lidostā esošais jūklis ir neaprakstāms, visa mūsu ekspedīcijas bagāža (pārtika, kopējais inventārs un dalībnieku personīgās mantas) sakrauta milzīgās kaudzēs, kas nemitīgi tiek pārvietotas no vienas vietas uz citu bez jebkādas redzamas loģikas, pa vidu maisās visādi cilvēki, kas lido dažādos virzienos, un arī viņu somas ceļo pa lidostu neizprotamā secībā. Kaut kam izsekot kļūst pilnīgi nereāli, tādēļ pieņemam, ka šeit ir Nepāla, un ļaujam notikumiem ritēt savu gaitu. Lidostā Džejs ar Danu izdala visiem biļetes, bet tās neviens nepēta. Nekādi dokumenti nav vajadzīgi, toties tiekam izlaisti caur daudziem ‘rentgeniem’, vairākkārt aptaustīti un pēc vēl pāris stundu nesaprotamas mīcīšanās aizbīdīti uz lidmašīnām. Lai arī man tīri labi patīk visādi ekstrēmi lidaparāti, šis konkrētais uzticību galīgi neiedveš. Lidmašīnītē ietilpst apmēram 15 cilvēki un stjuarte, kuras vienīgā funkcija ir izdalīt končas un vates kumšķus, ko iebāzt ausīs. Uz kādu fizikas likumu pamata šis brakšķošais, krakšķošais un šķirbainais aparāts spēj noturēties gaisā, es nezinu. Jūtos ārkārtīgi atvieglota, kad pēc 40 minūtēm piezemējāmies Luklā. Tomēr jāatzīst, ka, izrāpjoties no lidmašīnas, visas pārciestās šausmas momentā zaudē aktualitāti, jo esam kalnos! Dzidrais, vēsais gaiss un pamale, ko izrobo kalnu virsotnes, atsver visu.

Neizplūdīšu garos stāstos par ceļojumu uz bāzes nometni. Par trekingu Nepālā ir rakstīts visnotaļ daudz, tādēļ laikam nav lielas vajadzības pārstāstīt tur esošo kārtību. Varu vienīgi pateikt, ka mums arī ļoti patika. Sākumā grūti aptvert, ka kalni var būt tik... milzīgi! Viss gājiens pa Khumbu ieleju no viena kalnu ciematiņa uz otru, baudot ainavas, kas mainās atbilstoši uzņemtajam augstumam, pļāpājot ar vietējiem iemītniekiem un dzerot tēju dažādos tējas namiņos, ir viena fantastiska iespēja iepazīt citu kultūru, lielus kalnus un varbūt mazliet arī pašam sevi. Arī visādi citādi mēs trekinga laiku pavadījām visnotaļ jautri. Tā kā bijām pieci latvieši, bez tam vēl visi labi draugi, tad mums dabīgi izveidojās savs mikrokolektīvs, kurā jutāmies briesmīgi apmierināti. Visi pārējie ekspedīcijas dalībnieki ātri tika pie latviskām iesaukām, lai nevar saprast, kuru katrā brīdī savā latviešu mēlē aprunājam. Piemēram, galvenie vadoņi kļūst par Rūķiem (pateicoties Dana smieklīgajai cepurei ar bumbuli) – Dans ir Lielais Rūķis, bet Džejs – Mazais Rūķis. Freizers ir Zobārsts, saprotamu iemeslu dēļ. Mets, kura amerikāniskais smaids nepazūd ne mirkli, tiek nokristīts par Smaidīgo jeb Zobaino (atkarībā no noskaņojuma). Gregs ir vienkārši Rižais (jo tāds viņš ir), Rojs ir Trollis (jo no Norvēģijas), Elselīna kļūst par Puķu Meiteni (jo holandiete) un tā tālāk. Paši sevi jau kopš pēdējā kopīgā brauciena uz Argentīnu esam iedēvējuši par trumuļiem. Jāatzīst, ka šeit arī jutāmies kā īsti trumuļi – tik ļoti neparasta mums šķiet šī "advancētā" kalnos kāpšana (pagaidām gan vēl tikai trekings) Nepālā ar vieglu mugursomu un trīsreizēju ēdināšanu. Nu jā, par godu savai fiksajai rikšošanai pa kalnu takām es tiku pie īpaša titula Turbotrumulis...

Vēl mēs pamanījāmies sev piešķirt vienu papildus atpūtas dienu 4600 m augstumā, nedaudz atkāpjoties no ekspedīcijas grafika. Lai arī īpašu iemeslu nebija un jutāmies labi, tomēr kaut kā izdomājām, ka mēs, jūras līmeņa iemītnieki, esam to pelnījuši. Tā kā Dans neiebilda, šo papildus dienu palikām Duglā, tējas namā, kas pieder šerpam, kurš bijis sirdars slavenajā Skota Fišera ekspedīcijā 1996. gadā. Lieki teikt, ka vakaru pavadījām visnotaļ interesantās sarunās, satupuši ap vienīgo siltuma avotu centrālajā istabā – ar jaku mēsliem kurināmu krāsniņu. Noslēgumā mājas saimnieks mums pat uzspēlēja savu pašdarināto tibetiešu ģitāru. Nākamajā rītā aizčāpojām līdz Lobučei (4900 m) un vēl pēc dienas (10. martā) ieradāmies Pumori bāzes nometnē (5300 m), tieši vienu dienu vēlāk nekā vairums pārējo ekspedīcijas dalībnieku. Daži tomēr bija atkrituši pa ceļam un palikuši Gorakšepā (pēdējais miests, precīzāk, divi tējas nami, Khumbu ielejā, ~5100 m augstumā), kāds saaukstēšanās, kāds galvassāpju dēļ.

Jau pēc pirmajām minūtēm, ko pavadījām bāzes nometnes kopējā teltī, kļūst skaidrs, ka mūsu papildus diena aklimatizācijai ceļā uz šejieni ir bijusi pareiza izvēle. Lielais vairums ekspedīcijas dalībnieku ir galīgā neģīmī un skatās uz mani pārsteigtām acīm, kad pajautāju šerpām vai nevaru dabūt papildporciju pusdienās. Bez tam vēl šiem iepriekšējās vakariņās dota jaku gaļa un puse tagad mokās ar nežēlīgu caureju, daži pat no teltīm nelien ārā. Fūu, mums tas ir gājis garām. Cenšamies pielāgoties vispārējam noskaņojumam un pārāk daudz jokus nebārstīt.

Aklimatizācija
Bāzes nometne atrodas smilšainā liedagā, neliela ezeriņa krastā. Aizsaluša ezeriņa, gan. Katram dalībniekam ir sava privātā telts. No vienas puses, ļoti ērti, protams, no otras puses, nav pārāk silti. Dažās naktīs temperatūra teltī nokrīt līdz pat -17 grādiem. Vēl mums ir liela kopējā telts, kurā pusdienojam, kā arī virtuves teltis, kuras izmanto šerpas ēdiena gatavošanai. Dzeramais ūdens bāzes nometnē ir pieejams lielā vairumā jebkurā laikā. Arī ēdiens priekš augstkalnu apstākļiem ir neiedomājami daudzveidīgs. Ja kādam iegadās jubileja, dabūjam pat torti! Tas viss, protams, priekš tiem, kuri apetīti nav zemākās nogāzēs atstājuši. Mēs, letiņi, esam neiedomājami rijīgi jau no sākta gala.


Bāzes nometne, tālumā - Everests


Oskars ar Agnesi izkalkulējuši, cik laika viņiem paliek līdz lidmašīnai atpakaļ uz Rīgu, un nolēmuši pavadīt bāzes nometnē ar mums trīs dienas. Šīs dienas paiet ātri, piedaloties organizētajos treniņos uz klintīm nometnes apkārtnē un veicot pirmos aklimatizācijas izgājienus uz augšējo bāzes nometni (ABC) 5800 metru augstumā. Gājiens līdz ABC ir diezgan garš un garlaicīgs ceļojums pa morēnām un nobiru čupām, kur nav nepieciešams nekāds īpašs inventārs vai iemaņas. Ceļā patērētais laiks ļoti individuāls – no nepilnām 3 stundām ātrākajiem līdz pat 8 stundām tiem, kam vairāk izturības garām pastaigām. Daži vispār tik augstu neuzkāpa. Toties tiem, kas uzkāpa, kāpiens tiek atalgots ar fantastiskiem skatiem uz Khumbu ledāju, Everestu, Lodzi un Nuptsi. Noteikti nesalīdzināmi labāk, nekā tas, ko var ieraudzīt no Kalapatara (izrādās, tas ir vien paliela akmeņu čupa aiz Gorakšepa, kas kaut kādu nesaprotamu iemeslu dēļ ir kļuvusi par lielas daļas Nepālas trekingotāju mērķi).


Aklimatizācijas izgājiens uz augšējo bāzes nometni (ABC, 5800 m)

Oskaram un Agnesei šis pārgājiens ir īpašs, jo šajā ceļojumā Pumori ABC ir augstākais sasniegtais punkts, Agnesei pat augstuma rekords vispār. Pavisam mazu brītiņu, skatoties viņu lepnajās sejās, apsveru retorisko jautājumu - nu kāda suņa pēc man nepietiek ar uzkāpšanu līdz ABC? Nezinu, kā ir ar to suni, bet zinu, ka ar ABC viss vēl tikai sāksies. Un nevar noliegt, ka jūtos priecīgi satraukta par iespēju izpētīt, kas būs tam lācītim vēderā. Toties mūsu grupā jau pēc šī pirmā pārgājiena sāk parādīties atkritēji. Iemesli diezgan banāli – vienam šķiet par grūtu, otram kaut kas sāp. Dans nemaz nav pārsteigts, tā tas šādās ekspedīcijās notiekot.


Skats uz Everestu, Lodzi un Nuptsi no Pumori ABC nometnes

Vēl pa vidu visam nometnē notiek visnotaļ nopietnas apmācības attiecībā uz pirmās palīdzības sniegšanu augstuma slimības gadījumā. Tiekam visās iespējamās detaļās iepazīstināti ar akūtas augstuma slimības, smadzeņu tūskas un plaušu tūskas pazīmēm, kā arī mūsu ekspedīcijas medicīnas kastes (milzīga metāla ‘zārka’) saturu.

Uh, pirmo reizi dzīvē ieraugu, kā reāli izskatās deksametazona ampulas un vēl blāķis visādu medikamentu, kurus līdz šim biju redzējusi tikai filmās. Iemācamies lietot arī skābekļa aparātu (tas gan paredzēts tikai ārkārtas gadījumiem) un iepazīstamies ar Gamova somas darbības principiem (Gamow’s bag ir liels oranžs izturīga neilona maiss ar rāvējslēdzēju visā garumā un nelieliem lodziņiem sānos. Ar kājas pumpja palīdzību to ir iespējams piepumpēt ar gaisu, radot apkārt cilvēkam, kas atrodas iekšā, krietni lielāku gaisa spiedienu un tādējādi simulējot nonākšanu zemākā augstumā). Pēc norādījuma likt lietā jauniegūtās iemaņas, iestumjam Gamova somā Danielu (kāpēju no Somijas) kopā ar visu viņa altimetru un ātri nogādājam viņu līdz 4000 metru augstumam. Pēc procedūras viņš izrāpjas ārā tīri laimīgs un paziņo, ka tiešām bijis vieglāk. Pat pajautā, vai nevarot tur palikt uz nakti. Man gan tas maiss izskatās diezgan klaustrofobiska ierīce, nu nepavisam negribas līst tur iekšā. Cerams, nevajadzēs arī. Vēl Dans ar platu smaidu sejā paziņo, ka smadzeņu tūska esot retāka parādība, bet plaušu tūsku gan katrā ekspedīcijā vismaz viens dalībnieks dabūjot. Lai ar to rēķinoties, ka viens no mums arī šoreiz kritīs tam par upuri. Nu ļoti iedvesmojoši. Pieķeru sevi, pētot pārējo sejas un mēģinot saprast, kurš uz to varētu pretendēt...

Vispār pēc šīs "medicīnas dienas" man vakarā grūti aizmigt, dikti ieklausos sevī, neviļus meklējot visādus simptomus. Tā kā šajās pirmajās dienās bāzes nometnē man ik pa brīdim sāp galva, tad izdomāju, ka vairāk laikam pretendēju uz smadzeņu tūsku. Tomēr galu galā pēc garām pārrunām ar sevi secinu, ka šoreiz nesāp ne par mata tiesu vairāk kā citās reizēs šitādā augstumā, tā kā pagaidām varu gulēt mierīgi.

13. martā bāzes nometnē notiek pudža – budistu lūgšanu ceremonija, kurā mēģinām pielabināties Pumori dzīvojošajiem dieviem un lūdzam atļauju ielaist mūs savā mājoklī. Šerpas pudžai pievērš ļoti lielu uzmanību, un pirms tās noturēšanas viņi kalnā nekāpj. Patiesībā tā ir ļoti jauka un sirsnīga ceremonija.


Pudža – budistu lūgšanu ceremonija

Šerpas nometnē sakrāvuši nelielu stupu, novilkuši lūgšanu karodziņus un sarūpējuši dieviem cienastu – našķus, kurus vēlāk paši notiesājam. Šis rīts arī ir pēdējais, ko pavadām kopā ar Oskaru un Agnesi, šodien viņi sāk trekingu atpakaļ uz Luklu. Bāzes nometnē paliekam tikai trīs latvieši un vienbalsīgi nolemjam beidzot iekļauties kolektīvā.

Šai pašā vakarā abi Rūķi kļūst par īstiem vadoņiem un nosauc vienu rindu ar dalībniekiem, kuri dažādu iemeslu (pamatā veselības stāvokļa) dēļ rīt nevarot iet nakšņot uz ABC. Reinholds (dakteris no Vācijas, kuru jau labu laiku moka pamatīga saaukstēšanās) mēģina protestēt, ka nemaz tik slikti nejūtoties, bet tiek ātri apklusināts. Par laimi, neviens no mums, latviešiem, vārguļos pagaidām netiek ieskaitīts, tā kā 14. martā dodamies nakšņot uz ABC. Augšējā nometnē nav tik ērti kā bāzenē, tā atrodas īstā ērgļa ligzdā – nelielā klinšu izvirzījumā. Tomēr arī šeit ir neliela virtuves telts, kurā šerpas vāra ūdeni un gatavo ēst. Pašiem būs jāgatavo tikai augstkalnu nometnēs (1. nometnē 6100 m augstumā un 2. nometnē 6600 m augstumā). Ēdienkarte ABC gan ir pilnīgi prognozējama un nemainīga – auzu putra no rīta, buljons ar makaroniem pusdienās un rīsi ar lēcu mērci vakariņās.

Pirmā nakts ABC paiet mierīgi, lielais vairums jūtas labi un jau agri no rīta esam gatavi doties aklimatizācijas gājienā uz 1. nometni aptuveni 6100 metru augstumā. No ABC uz augšu ir novilktas margas, šerpas ir paspējuši labi pastrādāt. Laiks pirmajam izgājienam uz augšu vienkārši lielisks – mierīgs un skaidrs. Ir pat tik silts, ka sākumā varam iet bez daudzām apģērba kārtām. Uzreiz virs ABC ir jāšķērso klinšu kuluārs, nav pārāk patīkama vieta. Dans saka, ka pagājušogad pa to lidojuši televizora izmēra akmeņi. Par laimi, šogad viss ir kluss, pateicoties salīdzinoši lielajam sniega daudzumam. Tomēr cenšos tikt pāri, cik ātri vien varu.


Aklimatizācijas gājienā virs ABC nometnes

Kopā ar Kerku ("pusvadītājs" no Austrālijas) ātri kāpjam uz augšu un atraujamies no pārējiem. Dans ik pa brīdim brēc mums pakaļ, lai pagaidām pārējos. Neesmu priecīga par šīm biežajām gaidīšanas pauzēm, jo stāvot salstu. Bet neko darīt, vadītāja norādījumi jāpilda. Galu galā līdz pusdienlaikam esam uzkāpuši tikai līdz 6000 metru augstumam, laiks sāk bojāties un Dans saka, ka jāiet lejā, šodienai pietiks. Tā nemaz līdz 1. nometnei netiekam.

Lejupceļš pa margām ļoti ātrs – nodulferējos līdz ABC divdesmit minūtēs. Nometnē no bāzenes jau uznākuši citi ekspedīcijas dalībnieki, kas šonakt nakšņos šeit. Visiem ABC nav vietas, tādēļ mūsu grupiņai jāiet lejā. Sagaidu Kārli un Viesturu no augšas un čāpojam kopīgi. Laiks galīgi samācies, ceļojam lielā mākoņu jūrā. Brīžos, kad esmu aizjozusi mazliet citiem pa priekšu, nevienu vairs neredzu un jūtos kā ezītis miglā. Kaut kā tomēr atrodam pareizo ceļu un līdz ar krēslas iestāšanos ieveļamies bāzenē. Pirmais aklimatizācijas gājiens ir pabeigts.

Nākamā diena paredzēta atpūtai. Pēc nakts ABC bāzene šķiet gandrīz kā jūras līmeņa kūrorts. Saule dienā sasilda telti līdz ļoti patīkamai temperatūrai, pārtika krietni daudzveidīgāka, tā nu ēdam, guļam, risinām bezgalīgas sarunas par dzīves jēgu un morāli briestam nākamajam aklimatizācijas izgājienam, kad paredzēts nakšņot vienu nakti ABC un vienu 1. nometnē. Vakarpusē sarodas pārējie ekspedīcijas dalībnieki, kas pavadījuši iepriekšējo nakti ABC un pakāpušies 1. nometnes virzienā. Vadītāji sarīko stratēģisko apspriedi, kurā runāto gan detaļās neuzzinām, bet tās rezultātā es tieku informēta, ka esmu iekļauta pirmajā virsotnes grupā, kuru vadīs viens no "pusvadītājiem" Marks un kurai paredzēts iziet uz virsotni 21. martā no ABC. Tas nozīmē, ka pēc otrā aklimatizācijas gājiena bāzes nometnē vairs neatgriezīšos, bet vienu dienu atpūtīšos ABC. Cik nu tur vispār var atpūsties… Īpaši laimīga nejūtos, jo ABC ir lielākā augstumā, tur ir sliktāka pārtika un vispār nav ko darīt. Tai pašā laikā esmu priecīga par iespēju kāpt augšā maksimāli ātri. Arī dalībnieki, kas iekļauti šajā pirmajā grupā, ir vieni no spēcīgākajiem, kas rada papildus drošības sajūtu. Bez tam šobrīd grupas tiek sadalītas tikai formāli, pēc dalībnieku aklimatizācijas un pārvietošanās ātruma, kas nozīmē, ka vienā dienā uz virsotni var iziet arī vairākas grupas, ja visi jūtas labi. Tātad pagaidām neesmu nošķirta arī no saviem vecajiem cīņu biedriem Kārļa un Viestura, kas ļoti priecē.

17. marta pēcpusdienā uz ilgāku laiku atstāju bāzes nometni. Atkal uzkāpjam līdz ABC, šoreiz jau man tam vajag tikai nepilnas divas stundas. Jūtos ar sevi briesmīgi apmierināta. Manu labsajūtu gan mazliet traumē fakts, ka esmu iedzīvojusies kārtīgā Khumbu klepū. Tas ir sauss, rejošs klepus, kuru izraisa aukstais un sausais Himalaju gaiss. Reāla problēma daudziem kāpējiem. Prātā pārcilāju kaut kur dzirdētos šausmu stāstus par to, ka daži labi esot pat ribas lauzuši klepojot. Tiešām ceru, ka nekuplināšu šo statistiku. Tā vietā kļūstu par aktīvu ekspedīcijas Strepsils krājumu iznīcinātāju. Daudz jau nelīdz, bet tomēr.

Otrā nakts ABC ir krietni grūtāka kā pirmā. Pirmkārt, visu nakti klepoju. Otrkārt, telts grīda ir baisi nelīdzena, ko vēl varētu pārciest, ja vien tas nenozīmētu, ka blakus guļošais Viesturs miegā visu laiku veļas virsū. Man vairākkārt piemetas klaustrofobija, un pret rītu esmu galīgi nomocījusies. Bet jāceļas un jāiet augšā uz pirmo nometni.

Šodienas kāpiens nekādu lielo baudu nesagādā. Nezinu, vai pie vainas negulētā nakts vai smagā soma, vai vienkārši nav mana diena. Kāpju viena un jūtos briesmīgi. Kādu brīdi nespēju saprast, kā mana soma var būt tik nežēlīgi smaga. Neko nejēdzu no fizikas, bet esmu droša, ka 6000 metru augstumā tiem likumiem kaut kas nojūk.


Virvju margas stāvā klinšu posmā

Zemes gravitācijas spēks pieaug tieši proporcionāli uzņemtajiem augstuma metriem, it īpaši attiecībā uz tām lietām, kas sastumtas mugursomā. Pati savējo gravitāciju vēl varbūt arī spētu pārvarēt, bet noteikti ne to, kas piemīt guļammaisam, dūnu jakai, pārtikai un citām mantām mugursomā. Kārpos augšā pa klintīm un pēkšņi zinu pavisam skaidri, ka 1. nometni man neredzēt kā savas ausis. Bet tā kā blakus nav neviena, kam pajautāt, ko iesākt ar šo pārliecību, kaut kā monotoni turpinu ceļu vienīgajā pareizajā virzienā – uz augšu.

Pēc klinšu posma marga stiepjas pār nebeidzamu firna nogāzi. 50-60 grādi. Ne gala, ne malas. Kāpju, elsdama, pūzdama. Padomāt vairs nevaru neko. Pat padusmoties vairs nevaru. Un sevi pažēlot arī nē. Te nogāze pēkšņi beidzas. Esmu uz šauras kores. Lai arī apkārt ir šķidri mākoņi, vējains un brīžiem pat snieg, tomēr no kores paveras fantastiski skati uz abām pusēm. Uz mirkli aizmirstu, cik ir grūti. Saskatu bāzes nometni gandrīz kilometru zemāk. Fenomenāli. Kādu mirkli maršruts iet pa kori. Šo posmu pārvaru, šķiet, vienā elpas vilcienā – tik neaprakstāmi skaisti te ir. Vietā, kur maršruts atkal novirzās no kores, lai traversā šķērsotu vairākas plaisas, mani panāk Džangbu (mūsu ekspedīcijas sirdars, galvenais šerpa). Viņš ir smaidīgs, kā vienmēr, un apjautājas, kā klājas. Saku, ka ne pārāk. Nē, nē, Džangbu atteic, tas nevar būt, es ejot ļoti labi. Un līdz nometnei vēl esot tikai 15 (vai 50?) minūtes. Vairākkārt pārprasu, kā īsti ir – 15 vai 50 (fifty or fifteen)? Tomēr līdz galam tāpat viņa šerpu angļu valodu nesaprotu. Kārtības pēc vēl pajautāju, vai tās minūtes ir šerpu laiks vai balto cilvēku laiks… (Kalnos vispār attālumu mēra nevis metros vai kilometros, bet gan laikā, kas nepieciešams, lai to pārvarētu. Himalajos vēl pie tam attālumu mēra divos laikos – viens, kas nepieciešams, lai konkrēto attālumu pārvarētu šerpa, un otrs – bālģīmju laiks.) Džangbu smejas – tas būšot mans laiks, viņš esot redzējis, kā es ejot.

Pat ja tās ir 50 minūtes – nu kas ir vienas 50 minūtes dzīves? Kā kāds kaut kad kaut kur (varbūt kādā filmā?) teica – tas ir nekas, un tas ir viss (It’s nothing. It’s everything...). Lūk, tieši tā es arī jūtos. Kā nekas un viss, kaut kur šeit kalnu varenumā. Precīzi. Tu neesi nekas uz šī fona, daudzu dienu gājiena attālumā no siltuma, ērtībām, civilizācijas, šobrīd ir vajadzīgs spēcīgs teleskops, lai pat no nosacītā patvēruma bāzes nometnē saskatītu tevi kaut kur uz šī kalna nogāzēm, bet tai pašā laikā tu esi pilnīgi viss tieši šeit un šobrīd, uz šī šaurās kores, un tikai un vienīgi no tevis, no taviem lēmumiem, katras tavas kustības tuvāko stundu (nu labi, 50 minūšu) laikā ir atkarīgs tas, vai tu būsi arī turpmāk. Viss ir absolūti vienkārši un skaidri. Pēkšņi par visu manas dzīves jēgu ir kļuvusi balta virve ar ievītu zilu diedziņu un pašdrošināšanas cilpa, kas savieno virvi ar manu sistēmu... Laikam man beidzot ir tā nelaimīgā smadzeņu tūska vai arī vienkārši sāku jukt prātā. Ha, izrādās, esmu pat spējīga pasmaidīt.


Ledus "sliekšņi" zem pirmās nometnes

Tieši zem pirmās nometnes ir jāpārvar tehniskākais posms šajā maršrutā – divi gandrīz vertikāli ledus "sliekšņi". Un tad jau, man par nebeidzamu pārsteigumu, šodienas gājiens ir beidzies. 1. nometne ierīkota horizontālā kores posmā aptuveni 6100 metru augstumā. Iekārtojos teltī un uzvāru pirmo tēju, lai ir gatava, kad parādās pārējie.


Līga ierodas 1. nometnē, aptuveni 6100 metru augstumā

Šeit katliņi ir karami pie telts griestiem – baigi ērti. Kārlis un Viesturs arī drīz ir klāt. Man sāk sāpēt galva, tāpēc esmu priecīga, ka Kārlis pārņem lielāko daļu sniega kausēšanas un tējas vārīšanas pienākumu. Protams, lai nu galīgi dzīve nešķistu vienmuļa, kaut kā pamanāmies izgāzt teltī pilnu katlu ar ūdeni. Tā samērā veiksmīgi, somās un guļammaisos tieši netrāpām. Lai glābtu situāciju, fiksi izgriežam telts grīdā caurumu (piedod, Dan!) un visu iztecinām ārā. Tā riktīgi noņēmušies, liekamies uz auss. Guļus stāvoklī galva vairs nesāp. Pēc negulētās iepriekšējās nakts aizmiegu līdz ar tumsas iestāšanos un šonakt guļu saldā miegā.

Pēc nakšņošanas 6100 metru augstumā 19. marta rītā daži galīgi nejūtas lāgā. Džons (no Anglijas) aizjož lejā līdz ar gaismiņu, nu neesot īsti labi. Man, Kārlim un Viesturam viss it kā kārtībā. Darīt gan neko negribas. Kalnos vismaz ir iespēja savu iedzimto slinkumu attaisnot ar aklimatizācijas trūkumu. Rīts ir fantastisks, debesis dzidri zilas. Šodien it kā būtu jāpakāpjas augstāk 2. nometnes virzienā, bet tā kā šerpas nav apstrādājuši maršrutu pāri plaisām, tad ātri izdomājam, ka nekādas lielas jēgas to darīt nav, jo tāpat var uzkāpt tikai pārdesmit metrus virs nometnes. Nu ja, gulēt ir nesalīdzināmi vienkāršāk. Tuncis vienā brīdī pastāsta, ka maršrutā uz 2. nometni esot milzīga vertikāla ledus siena, kuru šerpas baidoties kāpt. Danam būtu jāiet augšā skatīties, ko iesākt. Bet viņš arī šodien saguris un nekur lāgā netaisās. Iestājas kaut kāds tā kā apjukums, vārtāmies pa teltīm un lāgā nesaprotam, kas jādara. Galu galā ap vienpadsmitiem Dans izlien no savas telts un saka, ka iešot augšā, bet mēs lai sataisāmies un tinamies lejā atpūsties. Aklimatizācija pabeigta. Noskatos, kā viņš lēnā solī kāpj uz augšu 2. nometnes virzienā. Rojs arī izdomā pakāpties tik augstu, cik ir uzlikts maršruts. Man gan slinkums. Galva bišku sāp, nu, ja tā labi pakrata. Kārlis ar Viesturu izdomājuši atstāt 1. nometnē guļammaisus un ražo sniegā bedri, kur norakt mantu maisu. Vēl daži viņiem pievienojas. Es guļu.


Dzidri zilās Himalaju debesis virs 1. nometnes teltīm

Pēc divpadsmitiem laiks sāk mākties. Jātaisās beidzot lejā. Daru to briesmīgi lēni. Par laimi, nekas no manis arī netiek gaidīts vai prasīts. Tik vien kā nocelt savu pēcpusi no kalna kopā ar visām savām mantām. Pielieku dzelkšņus un konstatēju, ka neesmu vēl uzvilkusi sistēmu. Ārprāts, laikam man tomēr ir augstuma slimība. Slinkums ir tik milzīgs, ka kādu brīdi vienkārši izmisusi sēžu un mēģinu izdomāt variantu, kā uzdabūt sistēmu, nenovelkot dzelkšņus. Tomēr domāšanas mēģinājums beidzas bez pozitīva rezultāta – mani augstkalnu zābaki ar dzelkšņiem ir acīmredzami par lieliem. Jāņem vien tie dzelkšņi nost. Jāuzvelk sistēma. Jāliek atpakaļ dzelkšņi. Jāuzceļ plecos mugursoma. Kārlis, Viesturs un Kerks jau uz mani gaida – zinot manu tempu, grib laist mani pa priekšu. Kaut ko pukstu, ka šodien ātri neko nedarīšu. Tomēr eju pirmā.

Kustēšanās atgriež manī dzīvīgumu. Jau uzreiz zem ledus sliekšņiem satieku mūsu otrās grupas dalībniekus, kas nāk augšā uz 1. nometni nakšņot. Izskatās diezgan izmocīti. Nu jā, pati vakar jutos ļoti līdzīgi. Iejūtīgi atbildu uz neskaitāmiem jautājumiem par to, cik vēl tālu jāiet. Jūtu līdzi, mierinu un atbalstu, cik spēju, bet pati dīvainā kārtā šodien kustos diezgan veikli un drīz esmu visiem garām.

Nepilnā stundā esmu lejā ABC. Temps bijis tiešām ātrs, nometnē ieveļos pilnīgi izkaltusi. Labu brīdi sēžu pie šerpu telts un dzeru siltu juice (kaut kāda nepāliešu dzēriena pulvera, vārdā Rasna, un ūdens maisījums). Pēc kāda laika nonāk Rojs, tāds manāmi satraukts. Esot pakāpies virs 1. nometnes – neizskatoties labi, daudz plaisu un ļoti bīstami. Neņemu galvā, Rojs mums no sākta gala ir nedaudz ar paranojām. Jau trekinga laikā viņš bija vienīgais, kas nenoņēma deguna un mutes apsēju ne brīdi, bez tam viņa uzkrītošā izvairīšanās no katra, kurš ieklepojās vai nošņauca degunu, brīžiem kļuva pat uzjautrinoša. Ir cilvēki, kuriem briesmas uzglūn no katra stūra. Tomēr kaut kur man viņa satraukums laikam aizķērās.

Beigu beigās arī Kārlis ar Viesturu nonāk uz ABC. Viņi ir nolēmuši čāpot vēl lejā līdz bāzenei, kas tomēr atrodas puskilometru zemāk un kur ir arī labāks ēdiens. Bez tam tur palikuši arī viņu "stacionārie" guļammaisi (otrie atstāti 1. nometnē). Es gan esmu ar savējo otro maisu mērojusi visu ceļu atpakaļ uz ABC. Nu, man jau arī bija skaidri norādījumi no mūsu pirmās grupas vadoņa, ka mēs atpūšamies ABC un uz bāzeni neejam. Izskatās, ka arī Alex (no Panamas) ir nolēmis atpūsties šeit. Toties pārējie noiet lejā – gan Rojs (nesaprotamu iemeslu dēļ), gan Kerks, kurš ir savainojis pirkstu un grib tikt pie lielās medicīnas kastes, un arī Kārlis ar Viesturu. Es apņemos izžāvēt rīt viņu iekšzābakus un gaidīt vakarā atpakaļ augšā, lai varam doties uz virsotni vienā dienā.

ABC uz šo nakti paliekam tikai četri dalībnieki un daži šerpas. Vietas daudz, iekārtojamies katrs savā teltī. Es vakaru aizvadu, pļāpājot ar Alex. Viņš atzīstas, ka Pumori ir viņa pirmais kalns, tādēļ arī nolīdzis personīgo šerpu, savādāk būtu bail. Tāpat viņš man pastāsta par savu lielo mērķi – būt pirmajam panamietim Everestā. Nākošgad kāpšot, bet pēc tam gan kalnus metīšot pie malas, gribot pamēģināt izpletņlēkšanu no ekstrēmiem augstumiem. Jā, cilvēki mēdz būt dažādi, tāpat viņu sapņi un mērķi. Kādu brīdi prātoju par to, ka man īsti nav mērķa. Galīgi nezinu, kur kāpšu nākošgad. Toties puslīdz droši zinu, ka kāpšu. Nākošgad un aiznākošgad un vēl pēc tam. Nevaru iedomāties neko citu, kas man sagādātu vēl lielāku prieku kā kalni un ceļošana. Un gan jau kāds kalns vai zeme atkal uzrunās, kad pienāks laiks.

Līdz ar tumsas iestāšanos klāt ir mans neatņemamais pavadonis Khumbu kleponis. Šoreiz patiesi briesmīgā formā. Ribas gan vēl nesalaužu, bet nometnē laikam nevienam gulēt neļauju. Nakts vidū ierodas Marks ar kārtējo sauju strepsilu. Tie man vairs nelīdz. Vēl pēc pāris stundām dodos nu jau mērķtiecīgākā uzbrukumā nometnes aptiekai. Kopīgi ar Marku izlemjam, ka mana klepus stadija ir pietiekoši nopietna, lai izmantotu medicīnas instruktāžās iegūtās zināšanas un ķertos pie vienīgā līdzekļa, kas varētu ļaut man izgulēties. Zinātnisko nosaukumu tagad neatceros, bet iedarbība ir fenomenāla. Apmēram desmit minūšu laikā mans gars atstāj izmocīto ķermeni. Tik tiešām labu brīdi lidinos Himalaju zvaigžņotajās debesīs un skatos uz savu fizisko būtību, ievīstītu guļammaisā kaut kur dziļi lejā. Man ir tik viegli un labi. Esmu gatava lidot kaut kosmosā. Īsti neatceros, cik tālu tiku, pirms atslēdzos pilnībā.


ABC nometne – atpūtas diena

20. marts ir atpūtas diena ABC. Darīt te nav ko, tā nu dienas pirmo daļu gulšņāju un izlienu ārā tikai lai paēstu un izliktu saulītē zābakus. Ap pusdienlaiku beidzot izkūņojos un nočāpoju līdz šerpu teltij. Marks pastāsta par pēdējiem radiosakariem, kuros izlemts, ka šodien no bāzes nometnes neviens augšā uz šejieni nenāks. Iemesls – Džeja grupa nāk lejā un paliks šeit uz atpūtas dienu, tādēļ nebūs vietas. Stulbi kaut kā. Tas laikam nozīmē, ka rīt virsotnes šturmēšanu sāksim tikai daži cilvēki. Vai tad jau iepriekš nebija zināms, cik vietas vajadzēs ABC? Uz šo jautājumu man neviens nevar atbildēt.

Pamazām no 1. nometnes nāk lejā otrā grupa. Visi kā viens sūdzas par sliktu nakti augšā, galvassāpēm. Nonāk arī dakteris Reinholds un es izmantoju izdevību apspriest savu klepu. Viņš ir optimists un sola man vēl garu dzīvi priekšā. Tas nomierina. Apēdu dienišķo makaronu zupu, papļāpāju ar pārējiem un dodos atpakaļ uz telti gulēt. Man blakus teltī iekārtojas Džejs ar Elselīnu, līdz ar to daļēji noklausos radiosakarus, kuros vēlreiz tiek apstiprināts, ka augšā neviens no bāzenes nenāks. Pamatojums šādai rīcībai netiek apspriests. Rīt agri no rīta uz ABC uzkāps Rojs, lai kopā ar mani un Marku dotos uz 1. nometni. Nevienam citam rīt kāpt augstāk par ABC nav paredzēts. Pozitīvās ziņas ir, ka Dans un Tuncis ar šerpām ir uzkāpuši līdz 2. nometnei, un tā tiek iekārtota.

Snaužu savā teltī un domāju par kāpienu virsotnē. Rīt tam būtu jāsākas. No vienas puses, esmu priecīga, ka beidzot tuvojamies finālam. Pēc vairāk kā divām nedēļām uz kalna esmu nonākusi līdz izšķirošajam posmam. Tai pašā laikā nupat kļūst skaidrs, ka tā pirmā virsotnes grupiņa ir sarukusi pavisam maziņa. No kaut kurienes pamazām piezogas nedrošība un kaut kādas... bailes? Līdz šim man ir gājis labi, bet zinu, ka tas nejaukais klepus atņem daudz spēka un šobrīd nebūt neesmu pārliecināta, ka spēšu arī virsotnes dienā būt ļoti stipra un pārliecinoša. Jo tuvāk nāk vakars, jo lielākas aug manas bažas. Nez kādēļ atpūtas dienas paiet tik ātri? Tieši brīdī, kad manas šaubas sasniegušas zināmu kulmināciju, Elselīna no blakus telts jautā, kā jūtos. Ielienu pie viņiem ar Džeju parunāties. Esmu tiešām sakreņķējusies, tā nu stāstu arī par savām šaubām un pārdomām. Džejs mani mierina, ka viss būs labi, ka Dans ir augšā un kontrolēs situāciju. Mazliet nomierinos. Dodamies vakariņās.

Kamēr kārtējo reizi mēģinu iedabūt sevī rīsus ar lēcu mērci, pēkšņi atjēdzos, ka manā teltī taču nav uzradies neviens jauns iemītnieks. Visi no 1. nometnes jau sen nonākuši un iekārtojušies pa vietām. Bet es joprojām esmu viena. Pie vakariņām pļāpājot, izrādās, ka vieni savās teltīs ir arī Marks un Mets. Tātad ABC ir vēl vietas vismaz trīs cilvēkiem! Kādēļ tad neviens nevarēja nākt augšā no bāzes nometnes? Tagad jau, protams, par vēlu uzdot šādus jautājumus. Bet kaut ko šīs ekspedīcijas loģistikā es nesaprotu. Pēc vakariņām ceļā uz telti mani pārtver Marks, vajagot parunāties par to, kā jūtos pirms iziešanas uz virsotni. Nezinu, vai Džejs bija pamanījies viņam ko pateikt par mūsu sarunu. Galu galā aizpļāpājamies par ekspedīcijas norisi, vadītājiem, dalībniekiem un viņu sagatavotību. Kopumā viņam kaut kā izdodas ievest manī pārliecību par pašas varēšanu un bažas, kuras Džejs jau bija stipri kliedējis, pēc sarunas ar Marku izkūp pilnībā. Guļammaisā ielienu ar gluži mierīgu sirdi un pēc kārtējā patīkamā ekskursa izplatījumā aizmiegu priekšā stāvošo piedzīvojumu gaidās...

Stāsta turpinājums: "Pumori '2005" (2. daļa)

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv