Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Dēku stāsti
...mūsu dienišķo termāli mums dodi...

Autors: Normans Graustiņš [ AUTORS?]

Kopš laika, kad rakstīju par savu pirmo pacelšanos ar paraplānu Tukuma debesīs gandrīz kilometra augstumā, jau ir pagājis labs laiks. Pa šo laiku esmu ieguvis paraplanierista tiesības, lidojis virs zaļās Slovēnijas, skatījis no augšas Nepālas rīsa laukus, jutis sejā Himalaju ledaino elpu un sējis skaudību kalnu slēpotāju sirdīs virs Itālijas slēpošanas trasēm. Protams, arī diezgan daudz lidojumu Latvijā, kuros sāku apgūt drusku ekstrēmākus lidojuma veidus. Taču... nekad nebūtu domājis, ka tepat mūsu dzimtajā Latvijā, kura ir pamatīgi apdalīta kalnu ziņā, vēl spēšu gūt neizstāstāmi jaukus iespaidus un jaunus rekordus.

Tā nu pāris dienas pirms valsts svētkiem, 4. maija, sāku pētīt laika prognozes un ar lidotājiem apspriest brīvdienas prognozi. Laiks rādās puslīdz cerīgs neskatoties, ka šī gada ieilgušais pavasaris vispār ir tāds dīvains – debesis viendabīgi dūmakainas, mākoņi neveidojas, bet tomēr daži saka, ka ir iespējami ļoti augsti lidojumi. Virziens ir izlemts, mēs brauksim uz Krustpils lidlauku meklēt termālās (augšupejošās) strāvas.

7.00 stāvu pie virtuves loga ar kafijas krūzi rokā un ieraugu, ka pa pagalmu nesteidzīgi lēkšo pusaugu zaķēns. Nometu krūzi un skrienu pēc videokameras, kaseti ar nosaukumu “Dzīvnieki” atrodu ātri, bet, kamēr uztinu beigas un klusu izlavos ārā, zaķēna tur vairs nav. Lavos augstu kājas cilādams ap māju, kā tāds mednieks un ieraugu, ka pa ceļu ar paraplānu mugursomā nāk Krišs. Paskatos uz viņa pusi un pielieku pirkstu pie lūpām par zīmi klusu. Krišs ir dabas draugs un viņam nav divreiz jāsaka – šis sastingst kā medību suns ar pussolī paceltu kāju, ar visu pārdesmit kilo somu plecos. Divatā turpinām meklēt zaķēnu, bet bez rezultātiem. Nevaru saprast vai tā laba vai slikta zīme.

Fiksi paēdam un aidā – uz Krustpili! Pa ceļam pāris telefona zvanu no pārējiem braucējiem un sāk jau veidoties priekšstats par gaidāmo kompāniju.

Brīdi maldamies pa bijušo PSRS armijas daļas ceļu labirintu un esam uz lidlauka. Vēja nav, gaiss kā vate, stāvošs un viendabīgs. Pēc maniem ieskatiem nekā iepriecinoša. Pēc brīža telefona zvans – kur tad kundziņi esot. Atbildam. ka skrejceļa galā. Šie arī, bet viens otru neredzam. Izrādās, ka bezvēja dēļ esam izvēlējušies katrs savu galu. Viņējais tomēr esot pareizais un braucam turp. Fiksi taisāmies gaisā un izmēģinātājs būs Miša. Uzvinčojam labi, šis drusku pagrozās un nāk uz finišu. Pļava ir ciņaina un piezemēšanās brīdī vēl pamainās vējš, kurš iesit mugurā. Mišam aizķeras kāja, rokas aizņemtas ar bremzēm un turpmāko bremzēšanas funkciju uzņemas ķiveres žokļa sargs. Muša pieceļas un smejas, jo vienīgā cietusi ir mute, kura pilna ar zemēm un dedzinātās kūlas pelniem. Visi smejamies un atkal nevaram saprast vai tā ir laba zīme vai nē.



Elmārs ģērbjas, kā uz Ziemeļpolu un mums tas liekas ērmīgi, jo cepjamies saulē, bet viņam sava znaja – reiz esot nācies laisties zemē aiz pārsalšanas. Mēs ar skaudību klausāmies un ceram, ka reiz mums ar tā gadīsies, tāpēc aiz māņticības vai neticības lidojam vienā jaciņā. Vēl pāris neizteiksmīgu lidojumu, bet te Elmārs vairs negrib laisties lejā un kļūst aizvien mazāks un mazāks. Mums sajūtas laikam līdzīgas kā makšķerniekiem, kad kaimiņš izvilcis lielo lomu.

Nākamo vinčo mani, starts izteikti tizls, jo vējš sagriezies pilnīgi otrādi. Skrienu pa skrejceļu kamieļa soļiem, kamēr ar lielām pūlēm tieku gaisā. Augstums kāpj ciešami, bet skrejceļa gals tuvojas neciešami. Atkabinos no troses, iemetu acis variometrā (mērinstruments, kas rāda augstumu un augstuma izmaiņas), kaut kas ap 370 metru virs starta. Griežos uz starta pusi un brīdi lidojis pazaudēju vēl pārdesmit metrus. Tad pirmo reizi variometrā parādās plusi. Cenšos atcerēties visu, kas man mācīts un tiešām izdodas atgriezt pazaudētos metrus. Griežos pa spirāli, kā tas redzēts ar stārķiem vai ērgļiem un izdodas tikt pāri par 400. Reiz Krustpilī es izgriezu 700, nez vai šoreiz arī varētu izdoties ? Uzlieku sev par mērķi pārsist šo augstumu un neatlaidīgi kāds no augšas man laikam palīdz.

Esmu jau pāri par 800 un zem sevis ieraugu Kriša zilo spārnu. Arī viņš skrāpējas augstāk un man par to prieks jo diviem vienmēr jautrāk. Jūtu, ka tuvojas mani liktenīgie 900 ar kapeikām, kurus esmu sasniedzis Latvijā. A ja nu arī šiem izdodas tikt pāri? Termālis joprojām ir gluds un viendabīgs, kas liecina, ka vēl kādu brīdi būs iespējams celties. Cēliens nav ātrs, tādēļ metri jālasa pa vienam, pa diviem, kā mellenes burciņā. Jēēēēē!! Esmu jau pie 950, kas man ir jauns personīgais rekords Latvijā!! Krišs, malacis, arī turas un ir pat ticis drusku tuvāk. Rācijā atskan skumīgā Mišas balss, jo viņš vienīgais ir palicis zemē un nav neviena, kas viņu paceļ. Kad paziņoju par augstumu, viņa komentāri knapi noturas pieklājības robežās.



Esmu nonācis pie 1200 un sākas purināšana ne pa jokam. Spārnu ieraugu te priekšā, te vienā sānā te otrā. Esmu morāli un fiziski sagatavojies, ka kāda spārna daļa tūdaļ aizlocīsies. Tik lielā augstumā tas nav tik bīstami, jo pietiek laika visas kļūdas izlabot. Ja uz zemes biju domājis par diētu un notievēšanu, tad tagad priecājos par liekajiem kilogramiem, kuri var mazināt spārna salocīšanos. Miša rācijā kaut ko runā, bet bail atlaist bremzes rokturi, lai paņemtu rāciju. Parasti šāda sajūta ir termālās strāvas augšgalā, bet šoreiz par lielu brīnumu augšupcēliens turpinās. Krateklis mazinās un esmu ticis līdz 1500. Krišs ir netālu zem, manis un mēs no prieka kliedzam. Miša no zemes saka, ka varot dzirdēt kā mēs klaigājam un viņu kaitinot.

Šinī brīdī atceros Elmāra ģērbšanās taktiku un izvelku no kabatas cimdus. Kļūst stipri vēsāk, laikam esam ielidojuši citā gaisa slānī. Te pēkšņi variometra pieticīgie pīkstieni pārvēršas par cīruļa treļļiem un pacelšanās ātrums ir vairāk kā 3,5 metri sekundē. Es vēl pa paradumam griežu spirāli ar sabremzētu spārnu, bet laikam lieki, jo Krišs zem manis šaudās kā bezdelīga no vienas puses uz otru ar tādiem pašiem rezultātiem. Variometrs brīžam uzlec līdz 4,5, bet tad ieklēmmē uz 3,7 un sajūta tāda, ka šādos apstākļos varētu lidot pat kartupeļu maiss. Termālis ir neizmērojami liels, liekas, ka visas debesis ceļas uz augšu kopā ar mums.



Miša vairs nespēj par mums neko pieklājīgu izteikties un pēc paziņojuma, ka esam 2200 metru augstumā viņš apklust. Pēc brīža skumīgi piezīmē – nu vispār jau malači. Atceros cik brīnišķīgi izskatījās šī Latgales pievārte pagājušajā vasarā, kad zemi izraibināja mākoņu ēnas. Šoreiz skaisto skatu mums liedz dūmaka, kurā var redzēt dažus desmitus kilometru.

Krišs ir pacēlies man blakus un mēs brīdi lidojam blakus. Biju aizmirsis, ka termālim parasti ir cilindra forma, tādēļ ir jālido spirālē, bet mēs jau labu brīdi lidojam spārnu pie spārna un cēliens nemazinās. Esam sasnieguši bez dažiem metriem 2500. Tas patiešām Latvijā ir daudz. Sajūta pilnīgi sirreāla, jo zemi klāj dūmaka, bet mēs esam pacēlušies gandrīz virs tās un virs mums ir tikai neiedomājami dzidras debesis, kuras cenšas no mums izvilināt pēdējās siltuma paliekas. Horizonta vietā tāltālu var redzēt pāris mākoņu grēdas virs dūmakas. Vienīgais skaidrais attēls esam viens otram un sajūta ir kā diviem kosmonautiem, kuri pacēlušies virs atmosfēras. Saucu Krišam lai viņš mani nofotografē un lidoju tuvāk, lai nebūtu tikai krāsains pleķītis fočenes vidū. Krišs mūk prom un saka, ka bailes lidot tik tuvu. Vēlāk iedomājos, ka viņam tas ir pirmais lidojums, kurā sastop otru pilotu, jo zemos lidojumos tā parasti nenotiek.

Brīdi plivināmies un kaifojam, tad kāds izslēdz ventilatoru un sākas tas pats process tikai otrā virzienā. Tikpat plašs kā cēliens tagad seko caurkritiens un variometrs bēdīgi ziņo par mīnus 3-5 m/s. Augstumā tas nav nekas bīstams, bet tā negribas atgriezties uz zemes... Bezmērķīgi vazājamies virs Krustpils apkārtnes kā klīstošie holandieši, bet visās malās vienāds caurkritiens. Krišs dodas prom no manis un redzu, ka viņš neko neatrod, es pagriežos uz pretējo pusi cerībā, ka man veiksies. Dažās minūtēs esam zaudējuši veselu kilometru un liekas, ka to atgūt vairs neizdosies, nepadomājot, ka arī 1500 ir pavisam pieklājīgs augstums. Man beidzot izdodas izkļūt no iekritiena un sāku atkal pa vienam lasīt metriņus. Redzu, ka Krišam tik labi neveicās un viņš skrāpējas kaut kur gar pašu zemi. Esmu attālinājies no Krustpils Pļaviņu virzienā un atkal tieku “liftā”. Scenārijs tas pats – plus 3.5m/s un aidā! Labu brīdi lidoju viens pats un sāk palikt gandrīz garlaicīgi. Lidoju un runājos ar Dievu, lai piespiestu sevi atzīt, ka par mani ir vēl kāds augstāk, un galu galā šobrīd esmu viņam par soli tuvāk.



Manī parādās doma, ka no šejienes varētu “aizsniegt” Pļaviņas. Esmu nolidojis jau apmēram pusceļu līdz tām, kad izdzirdu dobju dūkoņu. Sabīstos, ka tā varētu būt lidmašīna, kura izlidojot no dūmakas varētu mani nepamanīt, bet redzu, ka zem manis ir dzelzceļš un šobrīd dunēdams brauc kravas vilciens.

Pa to laiku ieraugu, ka pie lidlauka gaisā ir vēl pāris spārnu un Krišs, malacis arī vēl turas gaisā. Prasu rācijā Mišam vai kāds varēs atbraukt pakaļ, ja aizlidošu uz Pļaviņām. Neviena vairāk neesot un lai lidojot vien atpakaļ. Esmu jau arī tā nosalis, ka mierīgos brīžos rokas ar visiem cimdiem sabāžu kabatās un kājas spiežu vienu pie otras, lai bikšu galos nezēģelē vējš. Tā nu ar vēl pāris cēlieniem un iekritieniem pēc stundas esmu atkal virs lidlauka. Augstums vēl ir ap 1200 un es sāku blēņoties taisot asas spirāles, daļēju spārna salocīšanu u.t.t. Skatos, ka Krišs arī nesen nolaidies.

Ticis uz zemes vispirms metos mašīnā, kura ir sakarsusi saulē un sasildos. Tad uzvinčojam Mišu, kurš nabadziņš ir galīgi morāli saguris, skatoties kā mēs visi lidojam. Miša, kādu brīdi bezcerīgi skrāpējas virs lidlauka, bet tad tiek liftā un jau drīz ir tur, kur mēs bijām pirms brīža. Ar viņu kopā lidinās pārlaimīgais Andrejs, kuram, tāpat kā Krišam, šis arī pirmais lidojums termāļos.

Pusdienas pārtrauc Elmāra zvans. Esot nolaidiet aiz Kokneses. Mjā – man vēl ir daudz ko mācīties…


www.adventurerace.lv Arhīva sadaļā "Dēku stāsti" lasāmi vēl vairāki interesanti, pieredzes un pašironiska humora bagāti Normana Graustiņa raksti.

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv