Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Dēku stāsti
Nekad vairs kalnos! Vai tiešām?
Dramatiski notikumi uz Ušbas, Kaukāzā 1998. gadā

Autors: Jānis Ventiņš [ AUTORS?]
Arhīvs, 1999. gads, Rīga

"Nekad vairs kalnos!" Tā nākamajā dienā pēc Vitālija nelaimīgā kritiena domāju līzdams pa apledojušajām Ušbas nogāzēm. Tobrīd šķita, ka nekā nomācošāka un drūmāka par apkārtējām klintīm un miklajiem miglas mākoņiem vēl neviens nav spējis izdomāt. Cik ilgi būs jāgaida palīdzība? Vai Vitālijs maz būs dzīvs, kad atkal pie viņa pienākšu? Ja lauzts ir mugurkauls, tad diez vai...

26. jūlijs. Gaismiņā izejam no nometnes un šķērsojam Ušbas ledāju, lai nonāktu pie D Ušbas ZR ribas klintīm maršruta sākumā. Plānojam veikt 5B kategorijas maršrutu, kuru 1962. gadā PSRS čempionāta ietvaros veica G. Živļuka vadītā komanda. Lai tiktu uz kores, gandrīz visu dienu rāpjamies pa samēra sarežģītām klintīm. Kāpšanu traucē pārāk smagās somas. Pievakarē uz nobiru plaukta attīrām laukumiņu teltij. Bet prieki ir īsi, jo puscelto telti sev līdz aizrauj negaidīta vēja brāzma. Īsu brīdi redzam telti lidojumā, tad tā pazūd ledāja plaisās. Šonakt ir mūsu pirmā aukstā naktsguļa maršrutā.

27. jūlijs. No rīta nodulferējamies (dulferis – nolaišanās pa virvi) līdz ledājam un pēc brīža vienā no plaisām telts tiek atrasta. Maršrutā izejam īsi pirms pusdienām, bet jau pēcpusdienā nākas kāpšanu pārtraukt, jo sākās negaiss ar puteni.

28. jūlijs. Esam pārvarējuši garu, smagu klinšu posmu, ko dēvē par "Rižij vzļot". Pēcpusdienā atkal uznāk pērkona negaiss. Klintis pārklāj slapja sniega kārta un kāpšanu jābeidz. Tāpat kā iepriekšējo nakti, nakšņojam teltī uz neliela, attīrīta klinšu plauktiņa.



29. jūlijs. No rīta sniegs ir sasalis. Pēc vairākām sarežģītām virvēm sākam traversēt Ušbas Dienvidu virsotnes klintis. Mūsu mērķis ir nezaudējot augstumu sasniegt sedlieni starp abām virsotnēm. Noledojuši akmeņi mijas ar tīra ledus joslām. Ledus ir trausls kā stikls. Nogāzes stāvums ir ap 60 - 80°. Atsevišķi īsi posmi ir pat pilnīgi vertikāli. Kaut arī virsotnes klintis ir pārāk kraujas, lai uzkrātos daudz sniega, tomēr pāris reižu pār mums no klintīm "nolec" putekļu lavīnas - vakardienas sniegputeņa rezultāts. Viss notiek kā mācību grāmatās. Vispirms savāda šalkoņa - drīzāk sajūtama kā dzirdama. Tad virs galvas pār klintīm, kā pa tramplīnu, palēkdamies parādās balts mākonis. Atliek tikai dziļāk iecirsties ledū, pieliekt galvu un gaidīt. Vispirms atskrien triecienvilnis, pēc tam kādu minūti visapkārt plūst balta sniega straume un kad tā jau ir pāri, tad var palēnām sākt slieties augšā un purināties. Kāpšanu beidzam, kad sāk krēslot. Sagaidāma vēl viena aukstā naktsguļa, jo vietas uz klinšu laukumiņa ir tik vien, cik dibenu nolikt. Aizmigt gandrīz nav iespējams. Nakts paiet nepārtraukti slīdot zemē no plauktiņa un rāpjoties atpakaļ. Pārtika beidzas. Varam tikai minēt, vai par maz paņemts līdzi, vai par ilgu esam maršrutā. Iešanas ātrums mūs pašus neapmierina, tomēr nejēdzīgi smagās somas neļauj kāpt ātrāk. Iepriecina vienīgi tas, ka konsekventi pieturamies pie "tīrā" kāpšanas stila.



30. jūlijs. Kāpšana šodien sanāca samērā īsa. Turpinām traversu uz sedlienes pusi. Daudz vairs atlicis nav - virves trīs četras. Divas jau ir noietas. Pieņemu Vitāliju. Palikusi apmēram puse virves, kad Vitālijs uz stāvā ledus izslīd. No trauslā ledus izlūst starpāķis un seko Vitālija kritiens apmēram 20 m dziļumā - tieši uz klintīm. Dzirdu, kā viņš atsitas pret klinti, sāpēs ievaidas, un tad iestājas klusums...

Nolaižos lejā. Vitālijs nupat kā ir atguvis samaņu. Neciešamās sāpes un nekustīgās kājas liek domāt, ka varētu būt bojāts mugurkauls. Vēlāk, jau slimnīcā izdarītajā rentgena uzņēmumā būs redzams, ka muguras skriemeļi ir palikuši neskarti, bet 3 vietās ir lauzti gūžas un krusta kauli. Taču tobrīd mēs to vēl nezinām. Izpiņķēju otru virvi un nolaižu Vitāliju zemāk - ledus kuluārā. Tur nogāze vairs nav tik stāva – "tikai" kādi 55 - 60°. Baidos, ka mūsu rīcībā palicis maz laika, tāpēc atkabinos no virves un šķērsoju ledus nogāzi Ziemeļu virsotnes virzienā, lai mēģinātu sasniegt Ušbas plato. Pēc brīža uz virsotnes kores ieraugu kādu grupu, ar kuru izdodas sasaukties. Viņi mani sadzird un apsola pa rāciju izsaukt glābējus, bet man iesaka kāpt augšā uz sedlieni un tur gaidīt. Tā arī izdaru. Gaidīdams pavadu uz sedlienes visu atlikušo dienas daļu. Ne dzirdu kādu, ne redzu. Pievakarē savelkas mākoņi, un sākas spēcīgs negaiss ar sniegputeni. Zibens vairākkārt iesper pa blakus žandarmu, tomēr mani neskar. Putenis beidzas pēc vairākām stundām, kad ir jau nakts. Mākoņi izklīst, un reizē ar spožajām zvaigznēm ierodas sals. Esmu tikai Polartec apģērbā, kas slapjajā sniegā ir pamatīgi izmircis. Nakti pavadu sēžot uz neliela klinšu izciļņa nepārtraukti vingrinot nosalušās, notirpušās un krampju sarautās kājas un rokas.

31. jūlijs. Nākamajā rītā, izracis no sniega savus "dzelžus", dodos atkal klejojumos pa ledainajām nogāzēm, cerībā atrast ceļu uz plato. Esmu apsaldējis roku pirkstus. Sākot kāpt tie pamazām atdzīvojas, tomēr viens tā arī paliek nedzīvs. Ap pusdienlaiku pārliecinājies, ka vienīgais ceļš uz Ušbas plato ir pāri virsotnei, atgriežos pie Vitālija.

Esmu gatavs visļaunākajam, tāpēc liels ir atvieglojums, kad redzu, ka Vitālijs ir dzīvs un nedaudz atjēdzies no šoka. Nakts esot pavadīta rokoties ārā no sniega, jo pa kuluāru nepārtraukti birušas nelielas lavīnas. Atlikušo dienas daļu nododos "saimnieciskiem" darbiem. Attīru laukumiņu uz klintīm un uzvelku tur Vitāliju. Tad uzžumārējos (žumārs – palīgierīce, ar kuras palīdzību pārvietojas pa virvi uz augšu) uz liktenīgās klints un nonesu vakar atstāto somu. Balonā vēl atlikusi gāze. Vakarā izkausējam nedaudz ūdens. Nakts paiet bez miega, cīnoties ar aukstumu un pārāk slīpo guļasvietu.



1. augusts. Baidoties, ka glābēji tomēr nav izsaukti, kā tas mums nezināmu iemeslu dēļ patiesībā arī bija, nolemju vēlreiz doties pēc palīdzības. Vitālijs atkal jāatstāj viens. Šoreiz jau uz ilgāku laiku. Vitālijs ir optimistiski noskaņots gaidīt tik, cik tas būs nepieciešams. Uztveram visu pilnīgi mierīgi. Nav runa par to, ka mēs būtu saņēmuši sevi rokās un censtos savaldīt emocijas. Tādu vienkārši nav. Vēlāk uz jautājumu, vai šajās dienās nav pārdomājis visu savu dzīvi, Vitālijs atbildēs, ka neesot taču taisījies likt karoti nost. Arī baiļu nav. Ne viņam gaidot, ne man kāpjot. Plānoju traversēt virsotni, bet, kad esmu augšā uz sedlienes, tālākais ceļš uz virsotni liekas pārāk riskants, tādēļ kāpju lejā uz Svanetiju (Gruzijas teritorija). Pēc pāris stundām nokļūstu "apšaudes zonā" - no Ziemeļu virsotnes nepārtraukti krīt akmeņi. Gaiss pilns dobjas dūkoņas, it kā milzīgas kamenes lidotu. Kāds neliels akmens trāpa pa roku, cits - krietni lielāks – "noglāsta" man muguru. Slēpties nav kur. Paiet stundas divas līdz tieku ārā no bīstamās zonas. Slāpes remdēju ēdot kilogramiem sniega. Pārgurums ir tāds, ka iecērtoties ar cirtņiem ledū un pieliecoties, lai ar muti paņemtu kārtējo sniega porciju, momentāni aizmiegu… Pamostoties konstatēju, ka esmu jau sapņojis, ka esmu mājās... Atjēdzos - ledus, saulīte spīd, akmeņi dūc virs galvas...

Dienas otro daļu pavadu meklējot Gul pāreju, lai mēģinātu Ušbas plato sasniegt no otras puses. Divas reizes uzkāpju nepareizās pārejās un nākas griezties atpakaļ. Jau tumsā nokāpju līdz Gul ledāja morēnām un bezspēkā nokrītu uz akmeņiem. Pamazām kļūst aukstāks un pārējo nakts daļu pavadu drebinoties. Šī ir mana ceturtā bezmiega nakts.

2. augusts. No rīta, pēc vairāku stundu gājiena, esmu sasniedzis pirmās ganu apmetnes. Tieku laipni sagaidīts un izprašņāts, Pēc 4 dienu badošanās beidzot paēdu. Tad mani uzsēdina uz zirga un noved līdz Mazeri ciematam. Nedēļu nebiju novilcis savus plastikāta zābakus. Kad novelku, izrādās, ka zeķes zābakos bija sākušas pūt... Tādu smirdoņu savu mūžu nebiju jutis. Mazeri savās mājās mani uzņem kādreiz pazīstamā alpīnista Givi Cerediani dēls Soso. Givi ir bijis slavenā svanu alpīnista Mihaila Hergiani draugs un sasaites biedrs. Ar vecas rācijas palīdzību sazināmies ar glābšanas dienestu "Šheldas" nometnē.

Vakarā Givi mājās tieku noguldīts siltā gultā. Virs manis karājās Staļina bilde. Esmu paēdis. Bet Vitālijs vēl joprojām ir turpat ledū un aukstumā.

3. augusts. Gaidu pie rācijas kādas ziņas par glābšanas darbiem. Uztraucos, vai viss jau nav par vēlu. Guļu, ēdu, dzeru...

Vēlāk jautāju Vitālijam, ko viņš visu šo laiku ir darījis. Dienā, kad spīdējusi saule, esot gulējis. Naktī salis. Kausējis sniegu azotē un domājis - būtu labi, ja blašķē sniega vietā būtu vīns. Izrakņājis somas, meklējot ko ēdamu. Cerējis, ka es nenovelšos un veiksmīgi tikšu lejā. Gaidījis, kad parādīsies glābēji... Pagriezies pa kreisi, tur bijusi mazmājiņa. Pagriezies pa labi, tur sniega ņemšanas vieta dzeršanai.

4. augusts. Glābēji beidzot ir sasnieguši sedlieni. Pašā vakarā viens no viņiem nolaižas līdz Vitālijam, lai pārliecinātos, vai viņš vēl ir dzīvs. Vitālijs viņu esot sagaidījis ar vārdiem: "Sveiks, veco zēn! Vai neatradīsies kas ēdams?"

5. augusts. Glābēji Vitāliju uzvelk līdz sedlienei un nolaiž otrā pusē kādus 300 m zemāk līdz drošai naktsmītnei klinšu aizsegā. Tas ir tas pats ceļš uz Svanetiju, pa kuru pirms četrām dienām kāpu es.

6. augusts. Turpinās glābšanas darbi. Diemžēl ne bez dramatiskiem brīžiem - pār glābējiem nogāžas ledus un akmeņu lavīna. Akmeņi un ledus gabali ievaino visus glābējus. Vienam ir smags smadzeņu satricinājums. Kāds cits no glābējiem ticis notriekts un metrus simts pa nogāzi rauts zemē līdz brīnumainā kārtā iekritis sniega čupā. Arī Vitālijs cieš - akmens trāpa pa roku atstājot lielu, asiņojošu rētu. Ap pusdienas laiku no daudz maz līdzena laukumiņa Vitāliju kopā ar pārējiem uzņem helikopterā un aizved uz "Šheldas" nometni. Pagājušas astoņas dienas kopš nelaimīgā kritiena. Astoņas dienas bez pārtikas un patvēruma...

7. augusts. Šodien šķērsoju Bečo pāreju. Noejā mani saņem ciet krievu robežsargi un konvojē līdz šosejai. Tur mūs sagaida robežsardzes pulkvedis būdams jau krietnās "burās", jo ir piektdienas vakars. Viņš ir visai neapmierināts. Šķiet esmu viņiem sagandējis kādu jautru atpūtas pasākumu. Tajā pašā vakarā par notikušo tiek ziņots robežapsardzības centriem Stavropolē un Maskavā.

8. augusts. Robežsargi izrādās ļoti saprotoši ļaudis. Es netieku apcietināts, bet nometināts robežapsardzes štāba viesistabā. Arī Vitāliju Tirniauzas slimnīcā man atļauj apmeklēt. Sazvanu mājas un kliedēju piederīgo ieilgušo neziņu par mūsu likteni.

Vēl dienu vēlāk tieku izsaukts pie daļas komandanta un ar vārdiem: "Kaķis ti ka na vsje četire storoni!" (Tinies uz visām četrām debespusēm!) - atlaists brīvībā.

Vitālijs no Tirniauzas slimnīcas tiek pārvests uz Rīgu. Ceļojums ilgst trīs dienas un ir ļoti nogurdinošs. Tomēr jāpasteidzas, jo nepieciešama operācija. Neatceramies, ka vēl kādu reizi mēs būtu saņēmuši tik daudz atbalsta no citiem cilvēkiem kā šajās dienās pēc nelaimes gadījuma. Mēs gribam izmantot gadījumu un pateikties visiem tiem, kas mums toreiz palīdzēja un juta līdz.

Pēc šiem dramatiskajiem notikumiem ir pagājis vairāk kā gads. Vitālijs nu jau ir uz kājām un sapņo par atgriešanos kalnos. Vai tiešām šī savādā vēlme atkal izjust adataini saltos kalnu vējus, miklos, visur ielienošos miglas mākoņus un akmens nobrukumu dārdoņu stāvajās kalnu nogāzēs, ir stiprāka par mājas un ģimenes siltumu un mieru?

Vai tiešām nekad vairs kalnos?

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv