Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Dēku stāsti
Burtnieku grebjot

Autors: Normans Graustiņš [ AUTORS?]
Foto no autora personīgā arhīva
Arhīvs: 2006. gads, Rīga

Maršruts tika izstrādāts diezgan rūpīgi. Pētīju tolaik pieejamās Ulmaņlaika kartes, jaunos upju aprakstus un rēķināju kilometrus. Kopā sanāca precīzi 50 km. No tiem 32 km pa Rūjas upi līdz tās ietekai Burtniekā, 7 km pa ezeru un atlikušie 11 km pa Salacu līdz Mazsalacai. (Tikko secināju, ka piedzīvojums laikam bijis diezgan krāšņs, jo tagad 2006. gadā šo visu rakstu atceroties no galvas, bet toreiz bija apm. 1995. gads...)

T0 visu bija paredzēts noairēt bez nakšņošanas. Gabals izskatījās pagarš, bet mēs esam dikti dulli skrējēji, tā kā cerējām, ka būs pa spēkam. Ja godīgi, tad atkāpes nemaz nebija iespējamas, jo guļammantas neņēmām līdzi vispār, bet ārā agrs pavasaris.

Tā nu mēs sametām visas mantas manā vecajā Audi un devāmies Rūjienas virzienā. Rūjienā dzīvo manas sievas brālis. Bija paredzēts izkrāmēt mantas pie viņa, tad ar auto tikt uz plānoto finišu – Mazsalacu, atstāt auto pie upes un atgriezties ar vilcienu Rūjienā.

Mazsalaca izrādījās visai jauka mazpilsētiņa ar apšaubāmas stiprības auto tiltu pār dzelzceļu, lielu gravu uz upi un mini dzelzceļa stacijas būdiņu, pie kuras es izskatījos, kā Teksasas lielceļa laupītājs pie izlaupītās bankas ēkas.



Īpašu cieņu ir izpelnījušās varenās tūjas vietējās skoliņas parkā.



Veiksmīgi atgriezušies Rūjienā tūliņ gājām gulēt, jo modinātājs tika uzlikts uz plkst. 5:00. Tā nu mēs 5:30 jau bijām pie upes un sastapāmies ar pirmajām likstām. Upes krasts pavasara slapjumā bija pārvērties necaurbrienamos dubļos. Par cik nebijām pierakstījušies izrādīties kādā īpašā dubļu šovā, rāpāmies atkal atpakaļ pa krastu augšā. Secinājām, ka abas iespējamās pakošanās vietas ir vienlīdz neatbilstošas tūrismam, bet no dubļiem tomēr atteicāmies. Tā nu mēs smailīti stellējām daudzstāvu māju pagalmā, kurš bija turpat aiz ceļa. Pēc brīža parādījās pirmie interesenti – no kroga nākošie vīri, kuri sāka izteikt dažādas piezīmes par mūsu airu platumu neatbilstību upes platumam un dažādas citas alkohola ierosinātas idejas. Par laimi viņi bija labdabīgi noskaņoti un kašķis neizcēlās.

Salikuši manu veco "Taimiņu" nolemjam taisīt kopbildi. Armandam ir tikko no štatiem atvests "Nikon", kurš tobrīd maksāja, kā divi mani "Audi". Nostutējam to uz akmens un noliekam uz autoknipsi. Stāvam ar platiem smaidiem un blenžam objektīvā, bet pēc dažām sekundēm nikons atmuguriski noveļas no akmens un ieduras dubļos precīzi ar dārgā objektīva stiklu. Sākam strīdēties, vai aparāts ir nobildējis un tad nokritis vai otrādi. Nolemjam, ka vienīgais pierādījums būs fotogrāfija. Kā šobrīd redzams, taisnība bija man.



Ceļam smaili plecos brienam pa dubļiem lejā uz upi.

Pēc prieka par pirmo kilometru mūsu garastāvokli aptumšo pirmais koku sanesums. Stājam malā, mīcāmies pa dubļiem, krāmējam mantas krastā, mīcāmies pa dubļiem, stiepjam smaili, stiepjam mantas, mīcāmies pa dubļiem, krāmējam atpakaļ smailē, cenšamies nokratīt no zābakiem liekos kg dubļu un braucam tālāk. Pēc dažiem līkumiem seko "DUBĻ 2". Pārnestā un burtiskā nozīmē.

Pie "DUBĻ 3" abas upes malas biezi aizaugušas ar alkšņiem rokas resnumā. Cenšamies iznest smailīti pa platākām alkšņu starpām, bet pēc pāris minūtēm esam iesprūduši ar visu smailīti. Mums uznāk kārtējā smieklu lēkme un secinām, ka laiva ir tā iesprūdusi, ka vairs pat nekrīt zemē*. Sākam locīt uz sāniem alkšņus un pēc lielām pūlēm atkal esam ūdenī.

Pēc dažu stundu brauciena nolemjam izlocīt kājas pie nelielas muižiņas upes kreisajā krastā.



Atrodam aleju, kur pie KATRA koka ir pa putnubūrim. Pašā upes krastā senumsena klētiņa, kuras durvis sargā nevis infrasarkano staru detektori, bet plāksnīte ar uzrakstu – "Tev nebūs zagt, Dieva vārdi".

Te upes malā ieraugam kādu dīvainu koku. Precīzāk tas bija visai dīvaini apstrādāts. Kokam ļoti lielā augstumā bija noplēsta miza, turklāt kopā ar pusmetru gariem koksnes gabaliem. Cik zinu bebri kokos nekāpj, bet dzeņi tik lielus gabalus noplēst nespētu. Palika vēl doma par lāci, bet nesaprotam kādēļ viņam jāplēš koks. Palikām pie teorijas par lāča un bebra krustojumu, turklāt paši no jaunā zvēra nobijāmies, jo diez vai tāds mutants ar lāča spēku un bebra peldspēju taupītu laivotājus...



Tālākās stundas līdz ezeram bezjēdzīgi viendabīgas un garlaicīgas. Airējam sparīgi, bet upē straumes ātrums pēc definīcijas "pilnīgs dīķis". Pa laikam izkāpjam krastā, lai censtos pēc neizteiksmīgajiem krastiem noteikt cik vēl līdz ezeram.



Beidzot sajūtam ezera tuvumu. Izrāpjamies niedrēm aizaugušā krastā, lai pirms ilgāka brauciena izlocītu kājas, kaut ko apēstu un aizskrietu uz krūmiem, jo TĀ vajadzība uz ezera varētu būt viskritiskākā, tomēr nebijām rēķinājušies ar dažiem vēl bīstamākiem faktoriem.

Jau pirmie metri ezerā mūs sagaidīja ar stāviem viļņiem, kādi rodas, kad straume plūst pret vēja veidotiem viļņiem. Tiem veiksmīgi tiekam cauri ar nelielu izbīli. Ezers ir neticami liels!



Sēžot laivā knapi var redzēt ezera otru malu un mazs, kā sērkociņš, pretējā malā redzams Burtnieku baznīcas tornis. Arī ezerā ir viļņi, tādēļ cenšamies turēties pēc iespējas tuvu krastam. Tas nav iespējams dēļ niedru audzes. Vēl pēc puskilometra niedrēs parādās vižņi, tad ledus gabali un pēc pusstundas ledus jūra mums neļauj pietuvoties krastam tuvāk par kilometru.



Par lielu niknumu atrodas pat tāda josla, kurā viļņi ir pietiekami lieli, bet ledus putra tik bieza, ka laiva slīd ar grūtībām un arī airi slīd pa ledu un negrebj kā nākas. Griežam atpakaļ uz brīvā ūdens pusi. Pēc brīža esam gandrīz ezera vidū un viļņos vecais "Taimiņš" čīkst un brakšķ. Par sēdēšanu un atzveltnēm vairs nav ne runas. Armands sāk pieminēt eskimosu apgriezienu (bez brunča!), kuru mēs esam redzējuši tikai filmās, bet tas mani neuztrauc, jo reiz bijām mēģinājuši laivot ar smailīti pa jūru šķērsām palieliem plīstošiem viļņiem. Eksperimenti jūrā deva pārliecību, ka lai apgāztu smailīti ir krietni jāpapūlas.



Taču mani uztrauc kas cits. Armands sēdēja priekšā un viņu uztrauca tikai viļņu gali, kuri reizēm pāršļācās pār bortu klēpī. Man savukārt no aizmugures bija labi redzams, ka brīdī, kad vilnis atrodas tieši zem laivas centra, tās gali kā ļengans pīrāgs iegrimst viļņu ieplakās. Bet brīdī, kad laivas galus pacēla viļņu galotnes, tās centrs alumīnija caurulēm nelāgi čīkstot iekrita starp viļņiem.



Čīīk-brāāk, čīīk-brāāk... Skatījos un domāju – nez cik ilgi tas aizpuvušais laivas apvalks izturēs šādu fizkultūru. Pavēstīju manus novērojumus ceļabiedram, neaizmirstot detalizēti izskaidrot ātrumu ar kādu piepildās laiva, kad ūdens tiek iekšā pa pusmetru platu atvērumu. Tai brīdī secinājumi, maigi izsakoties, bija bēdīgi – tuvākais krasts ir neapdzīvots, apm. 1 km pa ledus putru + pārsimts metri pa niedrēm x ledusauksts ūdens. Čīīk-brāāk, čīīk-brāāk... Pretējā, apdzīvotajā krastā - ar aci knapi saskatāms baznīcas tornis, turklāt pret vēju, viļņiem un tādu pašu ūdens temperatūru. Manā skatījumā laivas pārplīšanas gadījumā izredžu nebija NEKĀDU. Čīīk-brāāk, čīīk-brāāk... Armands bija optimistiskāks un teica, ka jāturas pie ūdensnecaurlaidīgā mantu maisa un jāķepurojas krasta virzienā, bet varbūt viņa optimismu vairoja tas, ka viņš nevarēja pagriezt galvu atpakaļ lai redzētu, kā staipās un lokās laiva. Čīīk-brāāk, čīīk-brāāk... Es centos pierādīt, ka vienīgā starpība būs, ka tu noslīksi ķepurojoties, bet mums ir jāiet dibenā cēli - dziedot Latvijas himnu**. Čīīk-brāāk, čīīk-brāāk... Viņš himnas variantu noraidīja un iespītējās, ka vienmēr ir jāmēģina, taču es pieļauju, ka Armands vienkārši kautrējās par savu vājo vokālo prasmi... čīīk-brāāk...

Man liekas, ka tā bija vienīgā reize, kad ar Armandu nopietni strīdējāmies, bet mēs vēl šodien neesam piekrituši viens otram. Šo stāstot man daži cilvēki (pārsvarā gan blondīnes) jautāja – "Un kā tad bija? Vai laiva pārplīsa?" Un kā Tev liekas, manu dārgo lasītāj? Es domāju, ka tieša atbilde ir lieka.

Laiks gāja, airi cilājās un pēc laika secināju, ka cilvēks nav cūka – pierod pie visa. Respektīvi, mūsu laivas čīīk-brāāk jau sāka likties pavisam normāls pavadījums viļņu šļakstiem pret laivu un vēja šņākšanai ausīs. No ezera malas gaisā cēlās liels gulbju bars un mēs godbijīgi nolūkojoties skaistajos putnos, pat pārstājām airēt. Klusumu traucēja vienīgi čīīk-brāāk...

Starp mākoņiem izspiedās saule un kā prožektora stars apgaismoja ezermalā augošos kārklus, kuru miza pavasarī ir pavisam sarkana un to vēl neaizsedz lapas. Tā nu vienu brīdi ezermala liesmoja pavisam sārta, kā saulriets jūrā. Mēģinājām to iemūžināt uz fotolentes, bet kur nu – bildēs tas izskatās pavisam blāvs.

Tā nu pēc dažām stundām veiksmīgi sasniedzām Salacas sākumu un no ezera viļņiem patvērāmies upes gludajā ūdenī. Tūliņ kāpām krastā. Kājas bija tā sastingušas, ka vajadzēja pāris minūtes, lai varētu sākt staigāt. Staigājām un jutāmies, kā Kolumba jūrnieki, kuri priecājas par sauszemi. Tūliņ arī ķērāmies pie pusdienu vārīšanas. Turpat bija zaļa pļaviņa, kurā tāds kā soliņš, ko arī lieti izmantojām zupasbļodu novietošanai. Pusdienas jau kūpēja un kamēr tās dziest, nolēmām uzņemt vienu "grupas bildi". Nostutējām pārdabiski dārgo nikonu zālītē un uzlikām uz "autoknipsi". Tūliņ skrējām pie zupasbļodām, lai ainiņa iznāktu gluži dabiska...



Paēduši drusku atpūtāmies, vēlreiz izlocījām kājas un kravājāmies atpakaļ laivā. Pieejot pie ūdens secinājām, ka vējš ir cēlies un šobrīd Salacā ir gandrīz tik lieli viļņi, kā pirms pusdienām ezerā. Abi tūliņ noskurinājāmies iedomājoties, kā mēs šobrīd justos ezera vidū. Sametām mantas laivā, iekāpām tajā paši un tikai sena laivotāju paraša lika vēlreiz atskatīties uz krastu, lai nopētītu, vai krastā nav kas aizmirsts. Pļaviņa bija tukša, tikai vienā vietā zālē tāds tumšs kunkulis. Izrādījās, ka kunkulis zālē bija nikons, kurš pacietīgi gaidīja nākamo kadru...

Salaca jaunus brīnumus nerādīja, kaut arī šis posms vēl nekad nebija braukts. Straumes praktiski nekādas, tādēļ arī šis posms tika paveikts uz rokām. Diena sliecās ne tikai uz otro pusi, kad jau iekuģojām Mazsalacā. Bija problemātiski atpazīt māju, kuras pagalmā atstājām auto, jo no upes puses to nekad nebijām redzējuši. Beidzot nonācām īstajā vietā un pagalmā mūs sagaidīja suņu rejas. Salocījām visus laivošanas piederumus bagāžniekā un priecājāmies, kad iestājās pilna laime - auto salonā sāka plūst silts gaiss. Atceļā vēl paspējām pārliecināties par lauku veču dullumu, kuri divmetrīgām liesmām dedzināja kūlu pie pašas mājas.



Atmiņai palika vēl kādas ļoti izteiksmīgas un simboliskas priedes foto, bet plecos sajūta, ka šodien praktiski uz rokām paveikti 50 km.



* Diemžēl ar gadiem esmu pazaudējis to bildi, kur smaile karājas alkšņu pudurī un mēs no smiekliem vārtāmies :)))

** Tas par to himnu bija pavisam nopietni - mēs esam patriotiski veči! Tas toč' tā bija…

www.adventurerace.lv Arhīva sadaļā "Dēku stāsti" lasāmi vēl vairāki interesanti, pieredzes un pašironiska humora bagāti Normana Graustiņa raksti.



Brīdinājums! Šī vortāla veidotāji Jūs brīdina par to, ka aktivitātes, kuras ir saistītas ar laivošanu, gan dabīgās, gan mākslīgās ūdenstilpnēs, ir potenciāli bīstamas Jūsu veselībai un dzīvībai! Šo bīstamību var novērtēt tikai balstoties uz pieredzi. Savukārt pieredzi var iegūt tikai apgūstot zināšanas un praktiskās iemaņas. Mēs rekomendējam šo pieredzi iegūt zinošu un kvalificētu instruktoru klātbūtnē! Vortāla veidotāji neuzņemas nekādu atbildību par sekām, kuras var rasties izmantojot publicēto informāciju.

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv