Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Jaunumi
“Lielais Pārgājiens” korsikāņu stilā

Teksts: Kristīne Liepiņa
Foto: Kristaps un Kristīne Liepiņi (Kalnu Grupa)
Fragmenti no pārgājiena dienasgrāmatas
2016. gada novembris, Rīga


Šī ir viena no tehniski grūtākajām “kalnu pastaigām” ne tikai Francijā, bet visā Eiropā. Paši gan nesaskaitījām veiktos kilometrus un augšā/lejā kāptos augstuma metrus, bet esot kopumā ap 200 kilometriem jānostaigā, kuru laikā savi 13 000 augstuma metri jāuzkāpj un jānokāpj.

Trekings nosacīti sadalīts 15 posmos, posms sākas un beidzas ar kalnu māju, kurā “par nelielu, bet godīgu samaksu” var pārlaist nakti, pagatavot maltītes, paēst, arī papildināt līdzi ņemamās pārtikas krājumus. Kalnu mājas atvērtas tikai sezonā no vasaras sākuma līdz rudens pirmajai nedēļai – visu pārējo gadu došanās Korsikas kalnos ir ļoti atkarīga no laika apstākļiem un kalnos doties gatavo drosminieku individuālās sagatavotības. Ceļvežos ieteikts mazāk pārliecinātajiem doties GR20 kalnu pārgājienā tikai “sezonā”, iet vienu posmu dienā, rūpīgi sekot līdzi takas balti sarkanajam marķējumam (ir arī citas, atšķirīgi marķētas takas!), sākt katru jauno posmu agri no rīta, pirms 8:00 AM, kā arī īpaši pārdomāt līdzi ņemamo lietu daudzumu - somas svaram nevajadzētu pārsniegt 10 kg…



28.09.2016. Pirmā diena, pirmais posms.

Pēc mierīgajām “franču brīvdienām”, kuras pavadījām ciemojoties Francijas rietumu piekrastes laukos, ar spāņu Volotea aviokompāniju no Nantes lidojam uz Bastiju. Agrais rīta reiss ir patukšs, jau astoņos esam Bastijas lidostā, padzeram rīta kafiju un 8:15 AM izejam no Bastijas lidostas. Līdz Calenzana ciematam Korsikas salas ziemeļu piekrastē, no kura sākas GR20 trekings, esam nolēmuši “aizstopēt”. Izejot no lidostas kādus sešus kilometrus nogājām kājām, jo uz ātrgaitas autoceļa ar stopēšanu diez ko neveicās. Aizstaigājām līdz Casamozza ciemata centram un ceļa pagriezienu aplim, no kura nepārprotami tālāk ceļš vijās tikai mums vajadzīgajā virzienā - uz Calvi.



Trīs mašīnas, trīs dažādi cilvēkstāsti un jau ap divpadsmitiem esam Calenzanā. Calenzanas veikalā bijām plānojuši nopirkt trekinga karti un grāmatiņu par GR20, bet tā kā veikalā nebija grāmatiņas angļu valodā, tad nolēmām trekā doties bez grāmatiņas (un ja jau “bez”, tad arī bez kartes…), cerot uz labu takas marķējumu un to, ka “gan jau kādā būdā būs iespēja grāmatiņu nopirkt”. Izlīkumojam pa šaurajām ieliņām, ieejam nelielā kapelā un tad jau arī esam gatavi doties ceļā. Pie takas sākuma, mūra žoga ēnā pilsētas drēbes nomainām pret sportiskākām un 12:45 sākām kāpienu augšup pirmajā pakalnā.



Sasniedzot pirmo paugura plecu, no kura pārredzama Calenzana, takas malā ieraugam plāksnīti uz kuras rakstīts, ka trekingā gājējiem ieteicams posmu sākt iet ne vēlāk kā 8:00 AM. Ir jau ap vieniem dienā… Steigas nav. Esam gatavi uz visu. Ejam. Diena ir ļoti karsta, ļoti slāpst un sviedri līst pār seju. Aprakstos maksimālais rekomendējamais mugursomas svars bija minēts 10kg, bet mums šobrīd ir apmēram 15kg katram, jo plānojām būt neatkarīgi - gan telti, paklājiņus, guļammaisus, gan pārtiku vairākām dienām, gan gāzi deglim un visu pārējo nepieciešamo nesam līdz paši.

Pēc pirmajiem 300 pieveiktajiem augstuma metriem, kad jau esam gājuši apmēram stundu, apstājāmies pie neliela strautiņa izfiltrēt ūdeni un padzerties, jo taka visu laiku saulē, ēnas nav, ir tāds karstums un pat dzerot ūdeni nepamet sajūta, ka nevar atdzerties. Šeit beidzot pirmā ēna, var nolikt mugursomu un izvingrināt nospiestos plecus. Kaut arī veselu mēnesi esmu cītīgi vingrojusi pie fizioterapeita, mugura tāpat sāk dod par sevi ziņu ar sāpēm kājā, ejot pirmo posmu sāku pat apšaubīt savas spējas iziet šo trekingu.

Taka sāk līkumot augšup pa stāvu, lielām priedēm noaugušu kalnu nogāzi. Pretī pa taku lejup skrien daži kalnu skrējēji. Izejam uz zāļainas kalnu kores. Pie klints akmeņiem nostiprināts koka dēlītis ar uzrakstu “Bocca u Saltu 1250m”. Pēc pārejas taka aizved mūs pa kalnu kores ēnas pusi un beidzot vairs nav tik karsts. Lai vēlreiz izietu uz kores ir jāšķērso klinšaina nogāze. Pa otrās klases klintiņām un ar 15kg smago somu nemaz tik viegli nav, jo jūtos neizgulējusies pēc lidostā un lidojumā pavadītās nakts. Biju lasījusi, ka nebūs viegli, bet ka klinšu kāpšana būs jau pirmajā posmā – to biju palaidusi garām.



Pie kalnu mājas esam ap 18:00. Kādus 100m no mājas, kurā rosās kaut kādas balkānu tautības strādnieki (netālu tiek celta vēl viena ēka) un vairāki trekingotāji, ceļam telti, gatavojam vakariņas, saulrieta gaismā ēdam un lienam teltī gulēt. Pamatīgs nogurums. Aizmigu ātri, bet jau pēc kādas stundas visu nometni pamodināja helihoptera lidojuma dunoņa. Sākumā tas pārlidoja pār nometni, tad apmeta līkumu un nosēdās blakus būdai, spīdinot savu milzu prožektoru, - skaņa tāda, ka likās, ka tā ir militārā aviācija un ka tulīt atskanēs šāvieni vai tiks izlaisti desantnieki… Par laimi pēc brīža tas pacēlās un aizlidoja, un no miega iztraucētie trekingotāji varēja turpināt naktsmieru. Tā arī nenoskaidrojām, kas tas bija un kāpēc…



29.09.2016. Otrā diena, otrais un nepilns trešais posms.

Cēlāmies 7:30, lai 8:30 izietu no nometnes. Kādu brīdi gājām 200 augstuma metrus uz augšu, bet tad atkal 200m uz leju. Uztaisījām mazu pauzīti. Kādu brīdi pārvietojāmies pa akmens plāksnēm, šur tur nedaudz jāpakāpj pa klintīm, tad garš kāpiens augšup uz pāreju. Visapkārt bērzi, punduralkšņi un klinšubluķu haoss. No pārejas paveras skats uz ļoti klinšainu kalnu cirku ar stāvām klinšu sienām. Kāpjam pa kori augšup līdz otrai pārejai. No turienes bez somām pagājāmies līdz tuvējai virsotnītei. Tad sākās ļoti garš klinšainā cirka traverss, vienu brīdi pa pašu kori, - visapkārt skaistas klintis, sarkanbrūnas ar koši zaļām sūnām. Tad sākas nokāpiens cirka otrā pusē līdz nelielai pārejai.



Man šis otrais posms izvēršas emocionāls – viegli nav! Soma smaga, trekinga nūjas brīžiem vairāk traucē, nekā palīdz (jāpiebilst, ka daudzi trekingotāji šeit izvēlas iet bez nūjām, jo tās varētu traucēt klinšainajos posmos). Izspiežoties uz kreisās kājas, tā visu laiku asi sāp (mugura!), bet šobrīd visvairāk satrauc klinšainie posmi, kuros ar smago somu ir grūti gan izspiesties, gan pievilkties, gan noturēt līdzsvaru. Jāpiebilst, ka manā somā joprojām ir divas kleitas un izejamās kurpes… :) Tā iet, ka no viena pasākuma formāta pāriet otrā, pilnīgi atšķirīgā.



Kurpes, gan ar sāpošu sirdi, tomēr nolemju atstāt nākošajā būdā, jo soma man šķiet pārāk smaga, lai Kristapa ātrumā lēkšotu pa klintīm. Vakarā, kad pierakstu dienā piedzīvoto, emocijas mazinājušas, bet pa dienu likās, ka pēdējā stundiņa klāt un viss “besī”. Gribējās raudāt, bet Kristaps joprojām apgalvo, ka viss ir vienkārši un forši. Mana fiziskā forma nav pati ideālākā šobrīd, un divus posmus dienā iet ar smagu somu būtu mokoši. Ejot augšup ir grūti fiziski, ejot lejā visu laiku jādomā, kur likt kājas, jo ir gan stāvi klinšaini posmi, gan klinšu nobiras, gan slidenas takas un krist uz leju ir kur.

Pusotru simtu metru zem pārejas ir strauts, kurā filtrējam ūdeni, padzeramies un uzpildām līdzņemamās ūdens pudeles. Īsa atpūta. Tad atkal seko nokāpiens, klinšains, kopumā ap 700 augstuma metrus lejup, dažviet atkal nobiras. Ielejas apakšējā galā var redzēt nākošo kalnu māju, līdz tai vēl jāiet kāda stunda. Nedaudz virs kalnu mājas apstājamies nelielas graviņas akmeņos, starp kuriem ieslēpies dzidrs ūdens baseiniņš, - mazgājamies paši un izskalojam putekļainās un piesvīdušās drēbes. Mazliet pēc diviem dienā esam būdā, uz brīdi piestājam. Būdas saimniece, franču valodā runādama, mūs brīdina, ka aiznākošais posms ir slēgts un to nākšoties apiet pa garāku un stāvāku ceļu. Tā kā esam bez kartes un gatavi uz visu, mūs tas ne pārāk satrauc.



Šo trekingu gribēju iziet domājot, ka tā būs laba alternatīva mājās dzīvošanai un skriešanai pa parku. Tad nu šodien ir tāda sajūta, ka labāk es būtu skrējusi piemājas parkā. Kamēr es domāju par “izdzīvošanu”, Kristaps domā par seksu… Viņš saka, ka labam kalnu trekingam ir zināma līdzība ar seksu. Nepietiek ar iekšā - ārā, augšā - lejā. Ir mazliet jāpapūlas, lai sasniegtu patiesi izcilu baudījumu. Un, protams, pirms laba trekinga ieteicama priekšspēle - nopietni trenniņi... Nevar teikt, ka neesam trennējušies, visa vasara pavadīta vairāk vai mazāk kalnos, tomēr gribētos būt labākā fiziskā kondīcijā!

No būdas izejam 14:45, dodamies trešajā posmā. Pārsimts metrus no būdas taka šķērso nelielu trošu tiltu. Šķērsojam to un pa kanjonveida ieleju dodamies uz augšu. Ja trekinga pirmajam posmam par skaistumu var piešķirt vienu zvaigznīti, otrajam posmam – divas, tad trešajam var piešķirt nu jau trīs zvaigznītes. Stāvas granīta klintis, resnas priedes, daudz nelielu ūdenskritumu, augstāk arī pīlādžkoki pilni sarkanām ogām. Mūs apdzen trekingotāju pāris ar nelielām somām, kurus iepriekš redzējām peldoties nelielā kanjona ezeriņā. Tā īsti nevar saprast, kuri sastaptie cilvēki iet GR20 trekingu, kuri tikai treniņa nolūkā izskrien vai izstaigā kādu atsevišķu posmu…



Šajā trekingā vēl neesam sastapuši taku ar izbūvētiem pakāpieniem, kā tas ir daudzos Nepālas vai Alpu kalnu trekos, iespējams tas tāpēc, ka šeit dabu cenšas saglabāt pēc iespējas neskartāku. Pati daba šeit radījusi daudzās vietās labus pakāpienus, mums jāmācās tikai tos saskatīt.

Taka ir diezgan tīra tikai atsevišķās vietās redzams kāds nesmukums, kuru atstājuši kādi neapzinīgi pārgājienā gājēji. Ja Nepālas takās daudz var redzēt plastikāta pudeles, sodas dzērienu bundžas un lētu saldumu papīrīšus, tad šeit atkritums nr.1 ir papīra salvetes. Līdzīgi kā bērniem jāapgūst podiņmācība, iespējams daudziem trekingotājiem līdzīgi būtu jāapgūst “ iešana aiz akmens”.



Uzejam gandrīz līdz nākošajai pārejai, bet kādus simts augstuma metrus zem tās apstājamies, lai arī laiks iešanai vēl būtu (tikai 16:30), - šeit ir mazs zilizaļš ezeriņš, saules sasildītas siltas klinšu aunapieres un laba vieta nakšņošanai. Vispār GR20 trekingā nakšņošana teltīs (un arī bez tām) ārpus norādītajām vietām ir aizliegta, tomēr savienojot vairāk kā vienu posmu dienā autonomā stilā, nakšņošana ārpus būdām var būt neizbēgama. Protams – arī mazgāšanās – neizbēgami ledusaukstā ūdenī… Reizēm šķiet, ka man jau nu jābūt pieradušai mazgāties kalnu ezeros un upēs, bet tomēr, katru vakaru nomazgāšanās prasa saņemšanos. Pēc tam pat teltī un guļammaisā esot ir grūti sasilt. Vakaros ļoti gribās ēst un kamēr mums ir ko ēst, arī ēdam. Šodien pacelti kādi 1800m, lejup 1000m. Sāp kājas un noberztie krusti. Sēžu ar trijām jakām mugurā un jau ap septiņiem vakarā ļoti nāk miegs.



30.09.2016. Trešā diena, trešais, ceturtais un piektais posms…

Esam visai aukstu kalnos - naktī tikai nedaudz virs 0°C grādiem. Visu nakti bija sajūta, ka salstu, grozījos un knosījos. Modinātāja zvanu pulkstenī bijām uzlikuši uz sešiem un kad tas zvanīja vēl bija tumšs, nolēmām vēl pagulēt līdz pirmajai gaismiņai. Cēlāmies 6:45. Izmazgātās drēbes, kuras pa nakti tika atstātas ārā uz granīta klinšu plāksnēm, sasalušas, bet tomēr arī krieni pažuvušas. Izgājām 8:00 un jau pēc piecpadsmit minūtēm bijām uz pārejas, kur sastapām nelielu cilvēku grupu ar gidu, kuri nāca pretējā virzienā. Tātad, otrā pusē kalnu māja nav tālu. Notraversējām pa kori pāreju, uzņemam vienu “kroseņu bildi” un dodamies lejup. Jau no augšas var redzēt nākamo kalnu māju – izskatās, ka pat vesels ciemats. Ap 10:00 esam lejā.



Ir tikai 10:30 no rīta, bet mēs esam paspējuši daudz ko izdarīt – pabeigt iepriekšējo posmu, iekāpt kakā, saplēst un salīmēt krosenes un divatā apēst veselu kukuli baltmaizes. Runājot par krosenēm - nedod dievs šajā trekingā aiziet ar krosenēm, kuru zoles nav piemērotas iešanai pa klinšainām takām!



Vēlreiz pārliecināmies, ka ceturtajā posmā šogad orģinālā taka novirzīta gar Monte Cinto virsotni, kura ir augstākā kalnu virsotne Korsikas salā. Sākotnējā taka, kas gāja caur “Cirque de la Solitude” blakus ielejā, ir slēgta - pagājušā gadā stāvā klinšu posmā lielā akmeņu nobrukumā gāja bojā septiņi cilvēki, kā arī tika būtiski bojātas takas aprīkojuma ķēdes. Šobrīd turp doties esot ļoti bīstami. Alternatīvā taka gar Monte Cinto ir garāka un ar lielāku augstuma starpību, toties daudz drošāka.



No slēpošanas pacēlāja ēkas, kura atrodas turpat blakus kalnu mājai, ceļa norāde rāda mums vajadzīgo virzienu. Dodamies uz augšu pa ielejas kreisās puses atzarojumu. Pa nelielu tiltiņu šķērsojam upi, - tālāk stāvs kāpums pa otrās kategorijas klintīm, kuras aprīkotas ar ķēdēm. Pa maziem klinšu pakāpieniem kāpjam aizvien augstāk, ķēdes gan neizmantojam, jo, manuprāt, vieglāk ir kāpt bez tām. :) Ieejam vēl šaurākā sānu ielejā, kura pa klinšainu kanjonveida ielejas labo malu mūs uzved līdz plašām akmeņainam cirkam tieši zem Monte Cinto ziemeļu sienām. Pašā sienas pakājē atrodas mazs, skaists ezeriņš. Pie tā Kristaps konstatē, ka viņam ir “noklājies” fotoaparāts. Skumja fakta konstatācija - acīmredzot, kāpjot pa klintīm, ir uzsists fotoaparāta objektīva korpuss… No ezeriņa kāpiens turpinās pa nobirām pa ziemeļu sienas pakāji virzienā pa labi. Atkal stāvas klintiņas ar ķēdēm. Pretī mums nāk jauns pāris, kuri ļoti lēnām un prātīgi pārvar klinšu posmus. No malas izskatās, ka pat pārāk “prātīgi”, lai neteiktu “bailīgi”. Jā, cilvēkiem, kuri iepriekš nav kāpuši pa klintīm šeit daži esošie nokāpieni varētu būt pamatīgs izaicinājums.



Taka mūs uzved uz pārejas no kuras paveras plašs skats uz ieleju pretējā pusē. Šeit pūš vēss vējš. Gribam ieslēpt mantas akmeņos uz pārejas un doties uz Monte Cinto virsotni. Kamēr Kristaps vēl ar nazi ķimerējās ar fotoaparāta objektīvu mēģinādams to reanimēt, es, lai nenosaltu, eju izpētīt, kurp ved sarkanie punkti uz klintīm, kuram vajadzētu būt marķējumam uz Monte Cinto virsotni. Izskatās, ka uz virsotni ved klinšaina taka ar labu ekspozīciju uz dienvidu pusi. Kad esmu uzkāpusi uz mazās korītes žandarma klints, pamanu, ka virsotne ir vēl ļoti tālu. Bāc! Sasaucu Kristapu, lai viņš apliek mantas ar akmeņiem, paņem planšeti un nāk uz virsotnes pusi, - no šī brīža nāksies fotogrāfēt tikai ar planšeti un ir jāsamierinās ar vidējas kvalitātes bildēm.

Kristaps mani panāk un ejam. Vairākas reizes nākas kāpt lejā un atkal augšā. Kāpiens nav grūts, bet ekspozīcija skaista. Klinšu kāpšanas iemaņas šeit ieteicamas. Man tomēr neiet tik viegli, ir bailīgi vietām, būtu zinājusi, ka tā virsotne tik tālu, nebūtu uz to gājusi. Kristapam ir manāmi slikta oma, jo ir saplīsis fotoaparāts un atkal saplīsusi krosene, man ir slikta oma, jo Kristaps ir neomā un man ir grūti kāpt. Sava veida apburtais loks… Bet kopumā skaists kāpiens, reizumis jākāpj pa trešās kategorijas klintīm uz augšu, reizumis uz leju. Trekinga nūjas, kuras bijām paņēmuši līdz no pārejas, jau pēc pārsimst metriem kāpšanas paslēpjam klints plaisā, jo daudz noderīgākas par trekinga nūjām šajā kāpienā tomēr ir brīvas rokas un kāpšanas iemaņas. Pirms pašas virsotnes satiekam dažus citus kāpējus, kuri nāk mums pretī. No virsotnes paveras brīnišķīgs skats uz citām apkārtējām virsotnēm un ielejām.



Atgriežamies uz pārejas pēc somām un pa slidenu klinšu plēkšņu nobiru taku dodamies lejup. Arī šajā pusē Monte Cinto virsotnei redzams skaists zili zaļš ezers, diemžēl mūsu taka līdz ezeram nenoved, bet gan traversē klinšaino nogāzi turoties nedaudz zem kores, lai atkal pēc brīža sasniegtu vēl vienu pāreju. Tālāk seko trīs simti augstuma metru lejup pa nobirām, Kristaps ir ļoti skumīgs un ātri traucas lejup pa nobirām. Es eju prātīgi, lai neizslīdētu. Kristaps pārmet man, ka es esmu ļoti lēna, tomēr ik pa laikam atskatās un gaida mani. Ielejā ir neliels klinšu ieskauts strauts, gar tā labo malu dodamies lejā, līdz nelielai strauta pietekai, kur var droši piekļūt pie ūdens. Beidzot varam izfiltrēt ūdeni un padzerties. Kristaps ir tik saskumis, ka apsver domu ātrāk iet nost no takas, iet lejup līdz tuvākajai pilsētai un meklēt kādu foto veikalu. Es arī apsveru domu, kā tikt līdz pirmajai kalnu mājai un uzzināt, kā ātrāk notīties no treka, lai pirktu jaunas avio biļetes un lidotu mājās ātrāk. Katrā ziņā mikroklimats mums ir graujoši sašļucis. Viss ir slikti.

Dodamies lejup pa taku, kas ved pāri milzu granīta plāksnēm. Šeit ir daudz gludu granīta virsmu, pa kurām ir patīkami un viegli pārvietoties, ar nosacījumu, ja vien ir labas krosenes ar labām zolēm. Nonākam būdā Tighjettu ap 18:00. Te daudz cilvēku, - ir piektdienas vakars, vietējie trekotāji skaļā kompānijā dzer alu. Jautājam kalnu mājas saimniekam līmi – neesot… Kā par brīnumu kādam no kalnu mājā apprasītajiem ceļotājiem ir līdzi superlīmes tūbiņa. Visapkārt sanāk gudri vīri un franču valodā dod padomus, kā labāk līmēt, kur spiest, cik ilgi noturēt. :) Kad krosene salīmēta, dodamies pa taku lejup (vēl nepilnu stundu) meklējot iespējamo nakstmītni. Beidzot taka vairs nav stāva un akmeņaina un pa to ir patīkami iet. Beigu beigās mūsu pūles tiek atalgotas ar ļoti labu naktsvietu akmeņainā priežu mežā, ar nelielu upīti milzīgu klinšu zoba virsotnes pakājē. Jau krēslo. Nomazgājamies un izmazgājam drēbes un līdz ar tumsas iestāšanos uzceļam telti. Nakts bija silta, gaiss smaržoja pēc priežu skujām un miegs - brīnišķīgs.

01.10.2016. Ceturtā diena, piektais un sestais posms.

Tā kā nakts bija silta, cēlāmies līdz ar pirmo gaismu un jau saullēktā bijām uz takas. Ļoti skaista vieta ar košo priežu zaļumu saules agrajos staros. Pārsteigums – esam gājuši klusu un pavisam tuvu ieraugam uz klintīm muflonus – krāšņus gaišbrūnus ragaiņus ar skaisti izliektiem ragiem. Korsikas mufloni ir īpaši un aizsargājami, tā siluets rotā arī Korsikas nacionālā dabas parka emblēmu. Pēc brīža uz takas satiekam kādu kalnu skrējēju, kurš mūs brīdina par to, ka pēc prognozes vakarā iespējams neliels lietus. Kāpjam kādus 600 augstuma metrus līdz pārejai, debesīs parādās aizvien vairāk mākoņu, izejot uz pārejas pūš auksts vējš. Uzvelkam vējjaciņas un traversējam milzīgu kalnu cirku līdz pat kalnu mājai Ciottulu di Mori. Šeit pēc apraksta ir iespēja kāpt virsotnē. Diemžēl virsotne, kas minēta, kā viena no skaistākajām virsotnēm Korsikā, tinās lielā mākonī, tāpēc dodamies tālāk pa ieleju lejup.



Nokāpjam līdz ielejas gultnei. Tajā ir skaistas granīta plāksnes, kuras, veidojot nelielus baseiniņus un ūdenskritumus, neskaitāmās kaskādēs izskalojusi upe. Vēl nedaudz uz leju sākas milzu skujkoki. Šis ir tipiskais Korsikas kalnu “atklātnīšu skats” - granīta klinšu virsotņu smailes, milzu priedes un upes dzidro zilzaļo ūdeņu izskalotie baseini ar neskaitāmiem ūdenskritumiem, kuri tā vien vilina tajos ienirt. Taka ved pāri tiltam, šajā vietā GR20 krustojas ar citām Korsikas trekingu takām, tāpēc šeit satiekam arī citus ceļotājus. Netālu no tilta ir neliela kazu ferma, bijām jau sadomājušies par slavenā siera iegādi, bet diemžēl ferma ir slēgta. Sestdiena, pulkstenis ir 12:00 un mēs dodamies tālāk. Pēc fermas sākas diezgan līmenisks posms “latviskā stilā” - ar bērzu mežu, papardēm, nelielām priedītēm. Uz takas satikām ļoti satrauktu meiteni (ar lielu mugursomu, saplēstām biksēm un pāris dienu nemazgāšanās “smaciņu”), kura uztraucās par to, vai kalnu māja, no kuras nākam, ir vaļā. Meitene norūpējusies, vai būs iespēja tur palikt pa nakti un atjaunot pārtikas krājumus. Jā, nesezonai iestājoties, tā uz GR20 takas varētu būt reāla problēma.

Pēc brīža vēl viens pārsteigums – taka šķērso lielo asfalta ceļu un pēc pārsimts metriem, pašā ceļa malā - hotelis ar nelielu veikalu un bāru! Tikām pie pusdienu baltmaizes kukuļa, pāris āboliem un saldējuma. Šeit arī nopirkām vienu superlīmes tūbiņu – tā, katram gadījumam… Pēc nelielas atpūtas devāmies tālāk, - taka atkal iet diezgan līmeniski, tagad jau cauri resnu dižskabāržu audzēm. Kristaps stāsta, ka tādā savulaik dzīvojuši, kad braukuši kāpt pa klintīm Karpatu kalnos, kaut kur aiz Ļvovas Ukrainā un uzrodās doma, ka varbūt vajag tuvākajā nākotnē ar autobusu doties uz Karpatiem…



Taka sāk strauji iet augšup un jau pēc neilga laika mēs nonākam pie svētā Pētera kapelas uz plašas kalnu kores sedlienes. Iemetam dažas monētiņas veiksmei. Paveroties apkār redzu, ka pamale sāk palikt aizdomīgi tumša un sāk celties spēcīgs vējš. Iesaku ātri, turpat kapelas aizvējā pārpakot somas saliekot visu sausajos mantu maisos un pašiem uzvilt Gore-Tex jakas. Tā ir bijusi laba doma, jo jau pēc brīža sāk līt. Un tad aizvien spēcīgāk un spēcīgāk. Šajā apvidū nav kur patverties no brāzmainā vēja un lietus, tāpēc dodamies tālāk augšup. Pretī nākošie pāris cilvēki saka, ka nākamā būda esot tikai pēc kādām divām trijām stundām - neko darīt, jāiet. Labi, ka taka šajā posmā ir vairāk akmeņaina un smilšaina, pa slapjām un stāvām klintīm iet būtu daudz nepatīkamāk un bīstamāk. Visa apkārtne ietinas pelēkā mākonī. Kāpiens strauji iet uz augšu, tad seko neliela pāreja, kur ganās slapjas kazas. Tālumā mākoņos paveras Skotijai līdzīgs klajums ar ezeriņu. Pie ezera pļavā ganās zirgi. Lietus lēnām mitējās. Apejam ezeriņu un tālumā ieraugam būdu, nolemjam iet palūkoties, bet tā izrādās tikai ferma, kura ir ciet. Netālu no takas, lēni kājas cilādama, savās gaitās dodas skaista Korsikas uguns salamandra.



Turpinām ceļu tālāk pa taku, visapkārt veci koki un nelieli klinsbluķi, līdz ieraugam vēlvienu fermu. Joprojām neesam atmetuši cerību iegādāties nedaudz vietējā siera, taču iztraucētais saimnieks mums īgni atbild, ka sezona beigusies, siera nav un vispār - nekā nopērkama arī šeit neesot. Tālumā ieraugam vēl vienu būdu, dodamies tās virzienā. Netālu no būdas nolemjam meklēt teltsvietu un atrodam nelielu pleķīti vietā, kur mūs neviens neredz. Jau sāk krēslot, pārģērbjamies, Kristaps skalo strautā drēbes. Uzceļam telti un mēģinam izlikt žāvēt slapjās drēbes, somās mazliet samirkusi arī pārtika. Pagatavojam nelielas vakariņas, pārpakojamies un gatavojamies naktsmieram. Atkal sāk smidzināt lietus. Šodien, neskaitot pauzes, esam pavadījuši vienpadsmit stundas ceļā. Jāsaka gan ka šis un iepriekšējais posms iešanas ziņā ir salīdzinoši viegli klasiski trekinga posmi, bez “ekstrēma” pazīmēm. Kristapa dienas prieks ir kalnos redzētie mufloni un vairākas uguns salamandras pēc lietus.

02.10.2016. Piektā diena, septītais un astotais posms.

Pēc lietainās nakts ceļamies negribīgi un “slapji”, - kuram gan patīk pakot slapju telti. Par laimi pret rītu debesis ir noskaidrojušās, bet saule gan vēl kādu stundu slēpsies aiz kalna. Ēdam brokastis, pakojamies un dodamies tālāk. Priekšā 600 augstuma metru kāpiens augšup līdz pārejai pa “taku” – klintīm un akmeņiem. Nav tā, ka būtu pilnīgi viegli, bet tā kā mums ir kāpšanas iemaņas, tas nekas sarežģīts arī nav. Apdzenam vairākus trekingotājus. Pamalē sāk jau sarasties mākoņi, gaiss pēc vakardienas lietus ir mitrs, nekas nežūst. Taka sāk kļūt aizvien stāvāka, tomēr tiekam atalgoti ar skaistiem skatiem, jo īpaši uzreiz pēc pārejas sasniegšanas - šeit taka traversē milzīgu kalnu cirku ar stāvām granīta smailēm un skaistiem ezeriem cirka dziļumā. Īpašu skaistumu šodienas gājienam piešķīra mākoņi, kas no vienas puses ieskauj kori, tai pašā laikā otra puse no kores ar skaidrām zilām debesīm. Uz pārejas satikām cienījama vecuma kundzi (tā ap 70) leopardraksta biksēs, kura piestājusi pauzē izvilka smēķi un pa telefonu franču valodā stāstīja kādam, cik nopratām, ka lietu šeit vairs nevēlas piedzīvot un ķiķināja par Kristapa izvilkto planšeti. Turpat arī aprunājāmies ar pāris krieviem no Pēterburgas, kuri šo pašu taku iet jau astoto dienu (kaut kā sakautrējāmies pateikt, ka mēs tikai piekto), - izskatījās, ka viņiem ir tendence pārkrauties ar pārāk smagu ekipējumu, jo somas bija divtik lielas salīdzinot ar mūsējām.



Jā, šajā GR20 posmā taka ir ar raksturu, un tie, kas sagaida taciņu “taciņas” izpratnē būs pārsteigti, jo šeit daudz jākāpj pa klinšu blokiem, jāpārvar akmeņu sagāzumi, jāšķērso strauti. Šeit redzētās vismaz puskilometru augstās granīta sienas tā vien aicina atbraukt uz Korsiku vēlreiz - ar alpīnisma ekipējumu.

Dienas vidū uz neliela klinšaina kores pleca izlikām žāvēties telti un apžāvējām mitrās drēbes. Paspējām uz īsu brīdi, jo pēc pauzes, dodoties ceļā, saulei priekšā atkal aizlien mākonis. Septītā posma beigas no pēdējās pārejas (šajā posmā tās ir kādas četras?) līdz kalnu mājai dramatiskā “free style” stilā - brūkoši un kustīgi akmeņi starp kuriem tek upe. Šodien uz takas esam satikuši arī pāris cilvēkus ar pārsistām un asiņojošām sejām – jā, krist šeit nevajadzētu, bet var iznākt! Jābūt uzmanīgiem.

Kalnu māja Pietra Piana ir ciet, arī šeit sezona ir beigusies, bet mums tur, atšķirībā no citiem trekingotājiem, neko nevajag, viss jau mums ir līdz. Vienīgais ko gribētos – varbūt ar kaut ko no pārtikas papildināt mūsu krājumus. Pie aizslēgtās kalnu mājas zālienā izbērti kartupeļi. Izvēlamies dažus skaistākos, nomazgājam strautā un iepakojam mugursomā – būs labs papildinājums vakara zupai. No kalnu mājas lejup sākas jau astotais trekinga posms. Pēc kādas stundas gājiena uz leju sākam meklēt vietiņu teltij, jo negribam sākt nākošo kāpienu augšup šodien – lejā ir siltākas naktis. Nolemjam apmesties pie upes vecā pussabrukušā “mājā”, kas vairāk gan atgādina lielu, kantainu akmeņu krāvumu. Mazgājamies upē – ūdens ir auksts, mazgājam arī drēbes, gatavojam vakariņas. Telti celsim tad, kad satumsīs. Neskatoties uz to ka šodien esam septiņās stundās uzkāpuši 850m pa vertikāli un uz leju nogājuši vairāk kā tūkstoti augstuma metrus, šķērsojuši vismaz trīs kalnu pārejas, sajūta ir kā mazā atpūtas dienā, - paši tīri, drēbes izmazgātas un karājas uz šņores, kas nostiepta stap koku un pussagruvušo akmens valni, ēdam brīnišķīgu zupu, kura uzvārīta no puspaciņas Minestrone zupas koncentrāta, kaltētajiem tomātiem un svaigiem kartupeļiem, kurus atradām izmestus pļavā pie kalnu mājas, un visapkārt ir silts, vakara saules pieliets priežu mežs.

03.10.2016. Sestā diena, astotais, devītais un desmitais posms.

Ceļamies vēl tumsā, nakts ir silta. Drēbes pavisam labi izžuvušas. Ceļā. Noejot vēl kādus 300 augstuma metrus uz leju esam uz tilta, kurš ir tieši virs divu upju sateces vietas. Šeit, zemākajā vietā ir vairs tikai 950 augstuma metri virs jūras līmeņa un jāsāk kāpt atkal augšup, - kāds puskilometrs augstuma līdz posma beigām. Tur ir nākošā kalnu māja. Un tad sākās devītais posms… Bāc! Uzkāpām līdz kalna korei virs kalnu mājas, bet šodien šeit pūš ļoti spēcīgs vējš. Taka iet pa kores muguru augstāk un augstāk. Vējš pieņemas spēkā. Man tik ļoti sevis kļūst žēl, - raudātu, bet nav spēka, jo vējš pūš tik spēcīgi, ka gāž nost no kājām un no deguna pūš ārā puņķus … Un kāpienam augšup, šķiet nebūs beigu. Aizslēpjamies aiz kāda liela akmens, lai uzvilkam papildus jakas un cimdus, kā arī cepures. Līdz pārejai tiekam salstot un ar spēku turoties pretī vējam. Aiz pārejas pārliekuma vējš jau vairs tik stipri nepūš un garstāvoklis nedaudz uzlabojas.

Otrpus pārejas seko vairāk kā kilometru augstuma starpībā (1200m) garš nokāpiens, sākumā pa akmeņiem un klinšainu taku, tad gar ļoti skaistu, granīta klintīs upes izskalotu, kanjonu. Šeit ļoti netipiski daudz tūristu – no ielejas apakšas šeit tuvu takas un iespēja piebraukt ar automašīnām. Man skumjš noskaņojums un nespēks, ļoti gribās ēst. Lēnām turpinam iet uz tuvāko apdzīvoto vietu Vizzavonu ar cerību, ka tur būs veikals. Šeit 920m augstumā atrodas neliela pilsētiņa ar vēsturiskām “kūrortmāju” ēkām, daļa no tām gan vairāk graustu, nevis ēku statusā. Pie Vizzavonas dzelzceļa stacijas atrodam nelielu veikalkiosku, kur tiekam pie maizes un siera gabala, savukārt otrā pusē ielai, vietā, par kuru izkārtne vēsta “bārs” – pie milzīgas picas un kafijas katram. Sava veida “pusceļa” svinības pie smalki klātiem galdiem. Man, protams, sirdsapziņas pārmetumi, bet tik garšīgu picu nebiju ēdusi, - vispār tā bija mana pirmā pica desmit (!) gadu laikā un te nu mans mans kaloriju kalkulators uzsprāga…



Pēc pusdienām devāmies GR20 trekinga desmitajā posmā un pa takām mežā uzkāpām vēl kādus 700 augstuma metrus augšup, pa ceļam apstājoties vien kādā ceļmalā, lai pamatīgi saēstos kazenes. Tā sakot – saldajā. Pica devusi jaunu elpu un jaudu! Kāpt pret kalnu šodien vairs nav problēma. Ejam līdz kādiem 18:30 un tad tieši pie strauta, piecpadsmit metrus no takas, kā par laimi, atradām arī lielisku teltsvietu. Nomazgājamies, vāram tēju, Kristapam pāris siermaizes. Man šodienai pārtikas gana.

04.10.2016. Septītā diena, desmitais un vienpadsmitais posms.

Cēlāmies agri. Ļoti skaistas debesis saullēktā. Nepilnas stundas gājienā pabeidzam desmito posmu – meži, ferma, meži, nekas īpašs. Pie nākošās kalnu mājas Capannelle pārsteigums - satikām Aivu, bijušo Kalnu Grupas kursanti, aprunājāmies, viņa pastāstīja, ka rīt ies pa kādu sānu taku lejā, GR20 trekingu līdz galam tā arī neizejot, jo samežģīta potīte un vajagot paspēt uz lidmašīnu.

Mūsu plāni bez izmaiņām, izskatās, ka mums pat paliks kāda diena pāri. Sākam vienpadsmito posmu. Šeit posma marķējums ir rets, krietni padilis, uzmanīgi jāseko ceļam un nekas īpaši pārsteidzošs nav. Gari līdzeni posmi, tad “zāģis” augšā – lejā – augšā – lejā pa vairākiem simtiem metru. Pēc vakardienas un iepriekšējām sešām dienām sagurums kājās, tāpēc posms mazliet mokoši gurdens. Dienas otrajā pusē debesīs savelkās mākoņi un pēdējo puskilometru augstuma veicam cenšoties paspēt uz būdu pirms lietus. Refuge de Prati kalnu māja atrodas augstas un masīvas kalnu kores sākumā. Izejot uz kores mūs apņem dzestri mitrs mākonis un šeit vairs neesam aizvējā, sajūta nav patīkama. Sasniedzam kalnu māju līdz ar pirmajām lietus pilēm. Pagaidām esam šeit pirmie un būda ir tukša. Telti negribās celt. Šo nakti ekspermenta kārtā, pirmo reizi šajā trekingā, nolemjam pavadīt būdā. Gatavojam vakariņas un pakojamies guļamtelpā uz trīsstāvu lāvām gulēt.

Seko episka nakts. Uz to brīdi, kad gājām gulēt, sāka sarasties ļaudis, - un ļembasts varēja sākties! Viss pēc klasiskā “kalnu māju” scenārija – viens staigā meklēt guļvietu spīdinot mums ar lukturīti sejās, otrs ienes mugursomu guļamtelpā un ar skaļu blīkšķi to apgāž, trešais ieslēdz lielo gaismu un atstāj to iziedams pa durvīm ieslēgtu… Kopējā saimniecības telpā tiek gatavots ēdiens kaut ko piededzinot, skaļi tiek pārspriesti šīsdienas piedzīvojumi un rītdienas iespējamie taku varianti. Kad jau likās, ka visi ir paēduši un dosies pie miera sākās otrais piegājiens guļvietu meklēšanai, mugursomu izpakošanai un guļammaisu čaukstināšanai. Tas viss notiek mokoši ilgi. Pati nakts nav labāka, - viens klepo, kāds krāc, vēl kāds nemitīgi skrien uz tualeti vai smēķēt, bet kronis visam ir… blaktis! Nakts vidū, lukturīša gaismā ieraugot uz lāvu dēļiem tās lielā daudzumā, pārvācamies uz kopējo saimniecības telpu. Labāk gulēt uz grīdas, uz paklājiņiem guļammaisos! Kristaps iziet ārā un izpurina guļammaisus. Iekārtojamies. Bet arī šeit nav miera, šeit jau guļ viens francūzis, kurš ik pa brīdim šņaukājas un kāsē tā, it kā viņam būtu tuberkuloze pēdējā stadijā un laikā no pusnakts līdz 6:30 AM, kad bijām nolēmuši celties, viņš trīs reizes sev vāra espreso kafiju (!) un iet ārā smēķēt. Nedaudz pāri sešiem rītā no savām teltīm izlīdušie un nosalušie “ārā gulētāji” sāk nākt uz būdu sildīties un grauzt cepumus. Bāāā! Diena var sākties.

05.10.2016. Astotā diena, divpadsmitais un trīspadsmitais posms.

Cenšamies ātri sapakoties, vēlreiz izpurinam visas drēbes. Izejam 7:20 un līdz ar pirmajiem saules stariem esam atpakaļ uz kores – brīnišķīgi skaists saullēkts! Divpadsmitā posma taka ved pa kori, kādu pusotru stundu ejam pa to. Uz granīta klintsbluķiem rīta staros sildīties izlīdušas simtiem ķirzakas.



Man nežēlīgi sāk sāpēt kājas ikra muskulis, kuru biju sarāvusi pirms diviem gadiem. Sāp tik ļoti, ka liekas, būs jāiet nost no takas. Ciešos. Tālāk kore atgādina divkuprainu kamieli, starp kupriem ir puskilometra augstuma starpība. Ļoti liels augšā – lejā – augšā kāpiens. Sāpes muskulī kļūst neciešamas un ejot lejā kliboju un klimburoju, ar cerību, ka sāpes pāries. Uzkāpjam līdz 2100m, nokāpjam līdz 1500m un tad kāpjam atpakaļ līdz 2000m. Augstākajā vietā stāvot un skatoties uz dienvidiem tālumā var ieraudzīt Sardīnijas salu, kas ir netālu uz dienvidiem no Korsikas.



Jau 12:30 esam nākošajā būdā, šeit ir mazs “šķūnīšveikaliņš”. Nopērkam maizi, meksikāņu salātu konservus un to visu tulīt arī apēdam uzdzerot draņķīgu šķīstošo kafiju. Pēc pusstundas pusdienu pauzes sākam trīspadsmito posmu. Iepriekš, aizņemoties grāmatiņu no diviem sastaptiem trekotājiem, izpētījām, ka tas esot astoņas stundas garš. Mēs gan esam novērojuši, ka parasti posmus veicam stundu vai pusotru (dažreiz pat divas garajos posmos) ātrāk par ceļvežos norādīto laiku. “Visātrāk” līdz šim mums gājis tieši tehniski sarežģītākajos posmos, kur ir vairāk klinšu. Tad jau redzēsim, kā būs šajā posmā.



Posms sākas ar izaicinošu zāģveida klinšu kori, pa kuru neskaitāmas reizes jākāpj augšā, lejā, te pa labi, te pa kreisi. Šis vingrojums ilgst nepilnu pusotru stundu, līdz beidzot esam pie pēdējās kores klints, - no šīs vietas taka izved akmeņainā mežā. Pie pirmā strauta noskalojam sviedrus, nomazgājam un atpūtinam kājas, un sākam pētīt mums vienīgo pieejamo apvidus karti planšetē (tā gan ir ļoti nosacīta), lai saprastu cik tālu mēs šodien varētu aiziet, lai nebūtu jānakšņo pārāk aukstu – nav jau vairs vasara, kalnos naktis kļūst aizvien vēsākas.



Ceļam somas plecos un ejam. Pēc pusotras stundas puslīdz līdzenā apvidū, šķērsojot vairākas skaistas upītes, sākas kārtējais kāpiens uz augšu. No vienas puses vēl varam iet, no otras puses - pārāk augstu kāpt vairs šodien negribās. Paejam garām pāris slēgtām saimniecībām, kas sezonā piedāvā trekingotāju izmitināšanu (ja godīgi, tās šeit ir dīvainas, vairāk atgādina ļoti nevīžīgu saimnieku lauku īpašumu). Pie trešās no tām uzvāram tēju, salejam pudelēs dzeramo ūdeni un pagājuši vēl uz priekšu kādu kilometru, nelielā koku birzītē metam mieru šodienas iešanai.

06.10.2016. Devītā diena, trīspadsmitais un četrpadsmitais posms.

Naktī spēcīgi līst, šo sajūtu pastiprina tas, ka mūsu telts ir zem liela koka lapotnes. No rīta telts noklāta ar no koka nobirušajām lapām. Sajūta rudenīga, jo visapkārt viss pelēks, migla un apmācies.



Sapakojam slapjo telti un dodamies augšup uz kārtējo pāreju. Vakar sarunājām, ka uzkāpsim Korsikas dienvidu daļas (Corsa Sud) augstākajā virsotnē Mount Incudine (2134 m), kura atrodas netālu no pārejas, kuru mums jāšķērso. Pūš nepatīkams vējš, visapkārt veļas mākoņu vāli, debesis zemu, ik pa laikam vējš papūš kādu augsti zilo debesu maliņu vaļā. Uzkāpjam līdz pārejai, bet es, šķiet, vairs nespēju izturēt to iekšējo noguruma spriedzi sevī un spēku izsīkumu, un atsakos 20 minūtes kāpt līdz virsotnei, jo neredzu sevī iekšēju motivāciju iet uz kārtējo virsotni pelēkā mākonī, atzīmēties, ka esmu bijusi virsotnē, bet neko neesmu no tās redzējusi, tikai pelēkus klinšu akmeņus. Kristaps ļoti grib kāpt augšup, atļauju viņam to darīt vienam, bet viņš nevēlas, apvainojas un ir sadrūmis vēl pāris stundas pat vēl pēc tam...

Nokāpjam līdz būdai Asinao. Šeit sākas GR20 trekinga četrpadsmitais posms. Lejā no kalna, pāri upei un atkal augšā. Ejam klusēdami vairākas stundas. Arī taka šeit vienmuļa, neizteiksmīga. Ap 14:30 piestājam pie neliela strauta mežā, lai izfiltrētu ūdeni, paēstu un izžāvētu telti. Tālāk seko skatu ziņā ļoti atšķirīgs posms – kāpjam aizvien augstāk, šeit mežā atkal dominē milzīgās priedes, granīta klintis dīvaini veidotas, ar milzīgiem caurumiem un nišām. Diemžēl, atkal savelkas mākoņi. Sāk līt. Uzvelkam lietus jakas. Pirms braukšanas uz Korsiku apsvērām, - ņemt plānās membrānauduma lietus jakas vai tomēr nopietnākas, ar Gore-Tex, kuras tomēr arī galu galā paņēmām. Tagad ir pilnīgi skaidrs, ka mūsu izvēle bijusi pareiza. Lietus pieņemas spēkā. Cenšos domāt labas domas un būt pozitīva. Pa taku izejam uz asfaltēta ceļa. Bavella pāreja. Šis ir visa veida tūristu iecienīts rajons – Bavella smailes (franču Aiguilles de Bavella vai korsikāņu I Forchi di Bavedda) un šeit ir neliels “ciemats” ar viesnīcām, restorāniem un bāriem. Vienā tādā “iesprūkam” un patveramies no balta lietus gāziena. Sēžot siltumā dzeram kafiju un apēdam katrs pa vienai tarteletei (garšīgākā tartelete kādu esmu ēdusi – ar meža ogām, biezu krēmu un vēl putukrējumu pa virsu). Diemžēl, cerības, ka spēcīgais lietus mitēsies, nepiepildās. Ārā joprojām gāž kā ar spaiņiem. Nolemjam paieties līdz pirmajai viesnīcai. Tur mums par 45.- Eiro (no cilvēka, bez brokastīm) piedāvā vietu… mazā sešvietīgā istabā pagrabstāvā! Nu, nē, paldies. Nolemjam iet tālāk, jo līdz nākamajai trekinga kalnu mājai ir nepilnu divu stundu gājiens. Izejam atkal uz ielas, sameklējam takas turpinājuma norādi. Līst. Ejam. Mežs. Taka. Kalns. Pāreja. Šis arī ir viens no skaistākajiem trekinga posmiem, ar skaistiem klinšu sienu veidojumiem kā no Avatara vai Gredzenu pavēlnieka. Ja tikai vēl nelītu lietus… Man nav nevienas sausas vīlītes, visas drēbes ir slapjas un žļurkst. Bet mēs ejam. Man ir sajūta, ka kāds mani soda par izdarīto (vai neizdarīto), ir skumji. Uz takas redzam atkal uguns salamandru. Tad otru, trešo, ceturto kopā ar piekto, sesto… Kopā esam šajā posmā redzējuši jau 17 salamandras! Izrādās, lietus laikam arī ir sava burvība. Pēc pusotras stundas esam pie Paliri kalnu mājas. Paveram durvis – pārsteigums! – nelielajā telpā kuras uguns kamīnā, te jau iemitinājuies kāds franču ceļotāju pāris, kuri arī žāvē savas drēbes un sēžot sprakšķošo liesmu tuvumā spēlē kārtis. Arī viņi iet GR20 no ziemeļiem uz dienvidiem, arī šodien pamatīgi salijuši, trekingā esot jau piecpadsmito dienu. Ārā joprojām bez pārtraukuma līst. Izkaram drēbes, sēžu pie uguns un žāvējos. Man joprojām salst. Kristaps iziet ārā uz strautu pēc ūdens vakariņām un pie viena arī nomazgāties (brrrr!), - es nespēju tā kā viņš, es neesmu “vecis”. Šobrīd jūtos neiederīga šajās “ekstrēmajās izklaidēs”. Pesimisma melnais vilnis. Šķiet, nekad nespēšu nest tik smagas somas un kāpt kā viņš, nespēšu būt tik spēcīga, izturīga un drosmīga.

07.10.2016. Desmitā diena, piecpadsmitais, pēdējais GR20 posms!

Naktī turpina līt un ir pamatīga vētra ar spēcīgām vēja brāzmām, bet es ielīdusi guļammaisā guļu labi. Virs kamīna žūst mūsu mitrās mantas, blaktis, paldies dievam, izskatās, ka šajā būdā nav. Agri no rīta lietus ir mitējies, un lai arī debesīs vēl daudz mākoņu, saullēktā saules stari izlaužās pāri pamalei un košās krāsās izrotā sarkanīgās klinšu smailes un zaļo priežu mežu. Tāds skaistums!



Paēdam brokastis un dodamies lejup uz Concu. Ah… šis ceļš, liekās, nebeigsies. Piecas stundas augšā, lejā, un atkal augšā, lejā. Kļūstu īdzīga. Šodien pretī mums neviens nenāk, neviena cilvēka nekur. Vismaz skaisti skati visapkārt. Steigas nav. Pa ceļam nelielā atpūtas brīdī pakāpelējam pa klintīm, kuras šajā vietā īpaši savdabīgas un interesantas. Jāsaka, ka šis posms jau atkal būtu skaistuma ziņā novērtējams ar trijām zvaigznītēm un būtu vērts šeit jau drīzumā atgriezties, ne vairs pārgājienam, bet ar mērķi kāpt pa klintīm! Visas iespējas – šeit ir gan mazi un skaisti, gan gari un nopietni kāpieni. Taka šeit līkumo starp milzīgām, kupolveidīgām klinšu pierēm.



Nākošajā atpūtā nomazgājamies nelielas upītes vēsi veldzējošajā straumē. Dažus simtus metrus zemāk taka šķērso šo pašu upīti un uz tās iespaidīgs ūdenskritums. Ap pusdienas laiku esam Concā, šeit arī beidzas mūsu aptuveni divus simtus kilometru garais pārgājiens.



Pašā Concā viss ciet, arī šeit sezona beigusies, - šai pilsētiņai raksturīga sezonāla dzīve, visvairāk cilvēku vasarā, kad šeit ierodās simtiem cilvēku ik dienas, kāds uzsāk GR20 taku, kāds beidz savu “lielo pārgājienu”. Lielā, tukšā viesu mājā, kas pēc uzraksta spriežot, ir “oficiālā būda”, mums var iedot tikai kafiju un WiFi paroli. No Concas ar stopiem aizbraucam uz Porto Vecchio – skaistu Korsikas piekrastes ostas pilsētu ar senu vēsturi. Sākam meklēt viesnīcu, kurā apmesties un jautrība var sākties. Viesnīcas šeit nelapbrāt uzņem trekingotājus, kuri gājuši GR20, jo viņi baidoties no… blaktīm! Mūsu apgalvojums, ka pārsvarā esam gulējuši tikai teltī viņus nepārliecina. Vienojamies, ka varam palikt viesnīcas istabā, bet somas līdzi nevaram ņemt. Lai paņemtu zobubirstes un pirmās nepieciešamības lietas mūs ieved garāžā, lūdz noģērbties līdz “apenītēm”, visas drēbes samest veļasmašīnā, pārējo ekipējumu somā un somas atsevišķā telpā. Un mums jau nav dižu iebildumu – gan paši tiekam karstā dušā, gan izmazgātas visas pārgājiena drēbes.

Vakars paiet izstaigājot Porto Vecchio vecpilsētu. Protams, visvairāk mūs interesē pārtikas veikaliņi… :) Starpcitu, Korsikas dienvidu piekrastes bulanžēriju apmeklēšana ir lielisks veids kā atgūt spēkus pēc trekinga.

Noslēgumā vēl daži secinājumi un ieteikumi par GR20 tēmu (gan jau interesenti iziet šo “pastaigu” būs vēl un vēl):

Pirmkārt, katram, kurš vēlas doties šajā pārgājienā ir jāmēģina aprēķināt savas spējas pirms (!) vēl jūs esat šajā trekingā, plānojot avio biļešu iegādi! Uz takas vairāki satiktie ceļotāji apliecināja, kuri izlasot citu ieteikumus, ka takas divus posmus var apvienot un iziet vienā dienā, nereti ieberžas un nopērk avio biļetes ātrāk, nekā viņi reāli var paspēt iziet pilnu GR20 trekingu. Esiet kritiski savu spēju novērtēšanā! Otrkārt, jāsaprot, vai šo trekingu vēlaties iet “fitnesa nolūkā” vai “lēnai baudai”, attiecīgi izvēloties sezonu, līdzi nesamo mantu pielietojumu un apjomu, kā arī trenniņu veidu pirms šī pasākuma. Atgādināšu, ka veicot Korsikas GR20 sanāk nostaigāt augšā/lejā vairāk kā 13 000 augstuma metrus (kāds pusotrs Everests, ne?) ap 200 kilometru garā distancē... Tad nu tam arī gatavojieties trenniņos. Ļoti ieteicams arī pirms tam pakāpt pa klintīm, ja to neesat darījuši – kā jau šeit vairākkārt uzsvērts, šādas iemaņas šajā pārgājienā ļoti noder. Treškārt – apavi, apģērbs un ekipējums – tas viss kopumā un katra lieta atsevišķi var izrādīties kritiski nozīmīgs faktors, no kā būs atkarīgs – iziesiet visu GR20 un atgriezīsieties no Korsikas ar “uzvarētāja smaidu” sejā, vai nāksies atkāpties ar vilšanās rūgtumu un “varbūt nākošreiz” mierinājuma sajūtu.




Un vēl – arī Korsikas dienvidu daļā, gar pašu piekrasti, ir skaistas takas, un ja jums šķiet, ka ar visu līdz šim piedzīvoto ir “par īsu” vai palikusi kāda lieka un “neaizpildīta” diena – ir iespēja “lielo pārgājienu” vēl mazliet paturpināt, kā to darījām mēs pirms atgriešanās “pilsētas ikdienā”.

Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [DISKUSIJU FORUMS]



Brīdinājums! Šī vortāla veidotāji Jūs brīdina par to, ka aktivitātes, kuras ir saistītas ar kāpšanu un nolaišanos pa virvēm, dabīgu un mākslīgi veidotu klinšu vai ledus reljefu, kā arī atrašanos kalnu zonā, ir potenciāli bīstamas Jūsu veselībai un dzīvībai! Šo bīstamību var novērtēt tikai balstoties uz pieredzi. Savukārt pieredzi var iegūt tikai apgūstot zināšanas un praktiskās iemaņas. Mēs rekomendējam šo pieredzi iegūt zinošu un kvalificētu instruktoru klātbūtnē! Vortāla veidotāji neuzņemas nekādu atbildību par sekām, kuras var rasties izmantojot publicēto informāciju.

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv