Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Jaunumi
Sardīnijas mežonīgi zilais

Teksts un foto: Kristaps Liepiņš [ AUTORS?]
2018. gada oktobris, Rīga

"An extreme seven-day trek in Sardinia", "Italy's most difficult trek" un "demanding and fascinating" - tā par Selvaggio Blu trekingu rakstīts ceļvedī. Izaicinošs, ekstremāli tehnisks trekinga izpratnei, fiziski grūts gan veicamā reljefa, gan augstuma starpību dēļ - iespējams, viens no grūtākajiem pārgājieniem visā Eiropā un neapšaubāmi arī viens no skaistākajiem šeit, Itālijā!

Ja esi izgājis kādu klasisko treku Norvēģijā, kādu Islandē vai Nepālā, kā arī slaveno, daudzviet par sarežģītāko Eiropā uzskatīto GR20 Korsikā, tad Selvaggio Blu var kļūt par tavu "nākošā līmeņa" sapni! Nav dzirdēts, ka līdz šim kāds no Latvijas kalnu pārgājienu sabiedrības šo būtu pilnā garumā pieveicis, tāpēc, lai ieskicētu šo brīnumaino sapni, publicēšu šeit gan bildes, gan nelielu īsstāstu (ar padomiem un ieteikumiem!) par šo "mežonīgi zilo". Šeit Sardīnijas austrumu piekrastē, Orosei līča skaistākajā daļā no Santa Maria Navarrese līdz Cala Gonone, lieliski aplūkojama gan Sardīnijas daba, gan vēsture, gan pašiem sevī ielūkoties būs īpaša nepieciešamība - šajā ceļā būs jāiemācās kas jauns ikvienam! Pārsteigumi tiek garantēti! :) Ja zini kādu, kam interesē trekings, haikings, jeb gluži latviski kalnu pārgājieni - padalies ar šo informāciju.

Jau ejot pa Selvaggio Blu takām piefiksējām, ka atšķirībā no citiem Eiropas kalnu trekiem, kur līdz šim esam bijuši slaveno Korsikas GR20 ieskaitot, šeit neesam redzējuši nevienu kalnu taku skrējēju un tas vien liecina, ka šis trekings nav vienkārša “skrienamā” taka, bet ir daudzveidīgs izaicinājums, kura sastāvdaļas ir gan orientēšanās un pārvietošanās sarežģītā apvidū, gan kāpšana pa klintīm un nolaišanās no visai liela augstuma, gan citu, lielāku un mazāku problēmu risināšana, kas saistītas ar šī maršruta veikšanu. Orientēšanās šeit nav vienkārša – nepieciešams lietot takas aprakstu un karti, ieteicams, arī kādu mobilo aplikāciju un tas viss ir jāliek kopā, jo katru atsevišķi reizēm nav iespējams saprast. Takas atrašanā būtiski var palīdzēt takas iestaigātības izpēte, būs nepieciešams rūpīgi skatīties un sekot ļoti knapi pamanāmajam marķējumam un dažviet pat vadīties pēc loģikas un pat pēc intuīcijas. Šeit būs liels daudzums augstuma metru augšā lejā, pie tam vietām pa ļoti stāvu klinšainu reljefu, kurš dažviet ir gan visai brūkošs, gan noaudzis ar grūti caurejamu mežu. Šeit būs nepieciešama drošināšanas organizēšana stāvos kāpienos uz augšu, traversa posmos ar lielu ekspozīciju, improvizētos Via Ferrata posmos (tērauda troses, ķēdes un pavecas virves) un nolaišanās pa virvi no diezgan izaicinoša augstuma. Šeit būs jāorganizē sev ūdens resursu atrašana un plānošana uz priekšu, lai nepaliktu bez dzeramā ūdens; nakšņošanas vietu atrašana, jo īpaši, ja plānojat neapstāties rekomendēto posmu beigās vai, ja esiet lēni, vai citu iemeslu dēļ nevarēsiet pabeigt dienas laikā veikt paredzēto posmu. Šeit, sākot no pārgājiena otrās dienas un līdz pat priekšpēdējai, nav veikalu vai labiekārtotu nakšņošanas vietu, kuros varētu papildināt pārtiku vai vēl kaut ko no ceļā nepieciešamajiem resursiem – viss vajadzīgais jānes līdzi pašiem un jau no paša sākuma!

Vēl par šī treka sarežģītību labi liecina tas, cik kilometru dienā ir paredzēts noiet. Dažos treka posmos tie ir septiņi vai pat tikai četri kilometri dienā un to nu mēs, pēc savas pieredzes zinot, varam apsolīt, ka šajos dažos kilometros jums būs ar ko nodarboties visu dienu. Kas vēl? Sutīgs karstums pie jūras, vēss vējš uz augšējo kalnu klinšainajām korēm. Dedzinoša saule un ļoti uzmācīgi odi vietās, kur sastopams dabīgs mitrums. Jūras sāls un kazu kakas... Jā, arī mežonīgas cūkas te var sastapt. Toties cilvēkus uz šīm takām jūs sastapsiet ne visai daudz. Un viens no iemesliem tam ir tas, ka Selvaggio Blu orģinālā taka tiek rekomendēta iešanai vienā virzienā - no Santa Maria Navarrese uz Cala Gonone, no dienvidiem uz ziemeļiem. Protams, ka cilvēkus sastapt var, šeit ir daudz citu taku, kas bieži vien pienāk pie Selvaggio Blu. Daudzas no tām perpendikulāri šķērso šo trekingu un ved virzienā no augšējiem plato, kur ir ar 4x4 auto piebraucami ceļi, vai virzienā uz jūru, kur ir daudz skaistu līču. Savukārt no apakšas skatoties, daudzviet takai vat piekļūt piebraucot ar motorlaivu gar jūras piekrasti, kas ir pat izdevīgāk organizējot atbalstu, jo veicamā kilometrāžā pa jūru ir krietni mazāka par iekšzemes ceļiem.



Ko vajadzētu un ko nevajadzētu darīt šajā trekā?

Mazliet par, manuprāt, svarīgāko, kas būtu jāzina un jāņem vērā plānojot došanos šajā, teiksim godīgi, skarbajā piedzīvojumā:

1. Ļoti rūpīgi izvērtēt savu tehnisko varēšanu drošināšanas organizēšanā, kāpšanā pa klintīm un priekš nolaišanās pa virvēm;
2. Rūpīgi pārskatīt un pārdomāt rekomendācijas un ieteikumus par līdzi ņemamo ekipējumu un aprīkojumu nakšņošanai (mums, piemēram, pretēji ieteikumam par bivi maisiem, lieliski noderēja telts – tā lieliski mūs pasargāja gan no lietus, gan no odiem!);
3. Ļoti saudzīgi attiekties pret dabu un vietējo (vēsturisko) infrastruktūru – ganu un ogļu dedzinātāju apmetnēm;
4. Ja apmetaties kādā no alām vai grotām, noteikti nevajadzētu kurināt ugunskurus alas iekšpusē vai grotas dziļumā!
5. Nekādā gadījumā neizturaties vieglprātīgi pret īpašās ekspozīcijas “fotopunktiem” - šādas vietas šeit nav aprīkotas un nostiprinātas – vēlme pēc labas bildes var novest pie izslīdēšanas, līdzsvara zaudēšanas vai atbalsta zaudēšanas, kas savukārt, daudzviet var izrādīties letāla (šogad uz takas daudzviet izlīmēts paziņojums, ka pazudis jauns vīrietis, kurš bija devies šajā takā vienatnē!);
6. Nemazgājieties un neskalojiet drēbes ūdens savākšanas traukos grotās un alās - šis ūdens daudziem takas gājējiem var būt vienīgais pieejamais dzeramais ūdens!

Tā kā šī trekinga veikšana tiek rekomendēta lielākoties pavasarī un rudenī (vasarā liels karstums!), kad iespējami negaidīti nokrišņi, lietus, īpašu vērību jāpievērš apģērba un apavu izvēlei. Takas ir šauras, starp asiem koku zariem, vietām dubļainas (kombinācijā ar stāvumu - liela iespējamība izslīdēt!), lielākoties takas klātas asām kaļķakmens šķembām, daudzviet pat nākas pārvietoties ļoti asām vertikālu kaļķakmens asumu šķautnēm. Tāpēc apavu zoles ieteicamas nedaudz biezākas, jo pēc vairāku dienu iešanas pa asumiem ar plānu zoļu krosenēm pēdas paliek jūtīgas un krietni vairāk nogurušas.

Salīdzinot ar citiem kalnu trekingiem, šeit nav tās augstuma sajūtas, kas liktu organismam domāt, ka esat kalnos. Viss notiek no jūras līmeņa līdz 600-700 metru augstumam virs jūras līmeņa. Salīdzinot ar GR20 šeit ir krietni sarežģītāki tehniskie posmi. Dažās vietās ir 200 un pat vairāk metru vertikālu klinšu sajūta zem tevis. Protams, fantastiskā jūras zilgme, iespēja lūkoties tajā no augšas, jo īpaši saulainā laikā, kur smaragdzaļais tonis mijās ar tumši piesātināto kobaltzilo, kuru paspilgtina koši zaļie kadiķi un rudi sarkani dzeltenās negatīvo klinšu sienas... Bet arī mākoņainās vai pat lietainās dienās, kad debesis ir apmākušās, jūra ir mainīgi zila – no svina pelēkā līdz dziļi zilajam.

Vēl viena specifiskā šī treka daļa ir iespēja ielūkoties vairākās Itālijas speleo reģistrā esošās pazemes alās. Dažas no tām ir vienkārši iestaigājamas, bet dažās labāk pat nedoties. Viena no tādām alām atrodas ceļā uz Cala Coloritze - taka mūs noved garām vertikālai akai, kurā ielūkojoties tās dziļums nav nosakāms. Savukārt posmā pēc milzīgās Mudaloru grotas, divas alas ir noteikti vērts izpētīt - tajās ir fantastisku formu pārakmeņojušies notecējumi - stalaktītu ērģeles, stalagnātu kolonnas un daudzi citi lielāki un mazāki interesantumi.

Ļoti svarīgi ir arī tas, cik cilvēku grupā esat nolēmuši šajā trekingā doties. Šeit nekādā gadījumā nevajadzētu iet vienatnē un arī lielākās grupās nē, jo tehniskos posmos menedžēt sarežģīti un pat bīstami. Rekomendējamais cilvēku daudzums grupā varētu būt divi līdz četri cilvēki, ja vien neesat šīs jomas speciālists, kurš spēj nodrošināt drošību tehniskajos posmos. Tāpēc vietā aicinājums tiem trekinga grupu vadītājiem, kuri ved šādos pārgājienos cilvēkus, - neplānojiet šo trekingu publiskajā piedāvājumā pirms pats neesat to izgājis un pārliecinājies par to, vai spēsiet tikt galā ar mazāk pieredzējušiem cilvēkiem jūsu trekinga grupā!

Rekomendējams pirms trekinga iebraukt “aklimatizēties” Cala Gonone, tad doties ar stopiem vai transfēru uz plānoto trekinga sākumpunktu (stopēšana var aizņemt pat visu dienu, ceļš nav ļoti populārs) un pēc trekinga atgriezties Cala Gonone atpūtai. Kas attiecas uz dienu skaitu šajā pārgājienā, septiņas dienas ir ļoti optimāls laiks, protams, ātrākie var apvienot divus posmus dienā, bet ne uz visiem posmiem tas attiecināms. Tāpēc labāk trekam ieplānot pat astoņas dienas, jo neplānota aizķeršanās, apmaldīšanās vai lēna tehnisko posmu veikšana, kā arī ūdens resursu atjaunošanas jautājuma risināšanai atvēlamā laika dēļ, šī nedēļa var būt izteikti piesātināta un aktīva.

Un vēl tikai, pirms paša fotostāsta par mūsu piedzīvojumiem Selvaggio Blu trekingā, divas epasta adreses, kuras jums varētu noderēt, ja dosieties šajā virzienā: lido.residence@tiscali.it - Sergio, pie viņa var vērsties lai sarunātu ļoti labas kvalitātes apartamentus Cala Gonone pirms un pēc došanās trekingā, abas viņa īres apartamentu mājas atrodas 30m attālumā no pludmales, praktiski uz Cala Gonone promenādes, un praktiski turpat blakus arī Prima Sardegna ofiss - info@primasardegna.com - Nicola, pie kura var vērsties ja vēlaties noorganizēt transfēru nokļūšanai Santa Maria Navarrese vai atbalsta sniegšanu (papildus ūdens, pārtikas vai ekipējuma piegādes, palīdzība ārkārtas situācijās) jūsu iešanai Selvaggio Blu trekā.

Uzsākot fotostāstu ļoti vēlos iedrošināt visus šeit esošos - arī lielākajam vairumam no jums tas ir pa spēkam! Trekings nav tikai staigāšana pa "pensionāru takām"! :) Gala beigās, šeit, Eiropas dienvidos ir tāāāādi Pensionāri, kuri spēj daudzkārt vairāk nekā viens otrs miesās spējīgs jaunietis! Ir tikai jāuzdrošinās sapņot un attiecīgi jāsagatavojas savu sapņu īstenošanai dzīvē.

Selvaggio Blu – pirmās dienas pirmā puse

"Mums nepieciešama neliela atpūta un atvaļinājums kādā siltā zemē" - tā mēs ar Kristīni nolēmām pēc vasaras Pamira kalnu ekspedīcijas. "Būtu labi kāds neliels trekings un pakāpšana pa siltām klintīm, tā lai atgūtu sportisko formu pēc augstkalniem" - tāds bija mūsu mērķu uzstādījums... :) Tā kā Sardīnija mums jau labi pazīstama (daudzus gadus, katru pavasarai, kopā ar Kalnu Grupas kursantiem un Piedzīvojumu nedēļas dēkaiņiem šeit ierodamies), tomēr nekad neesam bijuši ārpus Cala Gonone apkārtnes, bija vēlme paplašināt iepazīto apkārtni. Ideja par Selvaggio Blu nāca nejauši, pētot potenciālās iespējas. Lieliski! Sākam jau pazīstamajā Cala Gonone, dodamies uz Santa Maria Navarrese, - tikai kādi 60 kilometri un ejam - protams, trekinga garāko versiju, protams, bez atbalsta no malas... Lai gan visur, informācijā par Selvaggio Blu teikts - vietējie gidi (takas zinoši) un atbalsts no malas (ūdens, pārtikas un ekipējuma transportēšana) var būt ļoti nepieciešams, mūsu izvēle ir izmēģināt kā patiešām tas īsti ir. Arī laika apstākļus meteoprognozes sola ne visai labus, arī tas mūs ne īpaši satrauc - vai tad ar to gan arī netiksim galā?



Stopēšana aizņem krietni ilgāku laiku, nekā bijām cerējuši - ceļš no Cala Gonone uz Dorgali ir populārs, bet tālāk, no Dorgali līdz Baunei, un kur nu vēl sāniski, uz Santa Maria Navarrese - ne īpaši. Tomēr, sākot ceļu astoņos no rīta jau ap diviem esam Santa Maria Navarrese pilsētiņā Orosei līča dienvidu galā, vietā, kur sākas arī klinšainu kalnu izrobotā piekraste.



Ja būtu vēlme mazliet saīsināt veicamo maršrutu, tad par sākuma punktu var izvēlēties arī Pedra Longa vietu (bildē redzamais klints zobs piekrastē), bet ne jau tāpēc mēs šeit esam! Šī posma pusotra stunda ir lieliska vieta lai iesildītos un saprastu savu ātrumu salīdzinot to ar maršruta aprakstā minēto.



Aiz Pedra Longa taka šķērso ieleju, kurā ir neliels strauts. Šī ir pirmā vieta, kurā sākam izjust to, ka ūdens šajā pārgājienā būs ļoti būtiska vērtība. Mums katram somā četri litri ūdens, tomēr jau pirmajās divās stundās esam izdzēruši katrs pa litram sporta dzēriena (nedzeriet tīru ūdeni šeit - no tā organismam mazāka jēga!). Ir ļoti karsti un liels gaisa mitrums, dienas pirmajā pusē nedaudz lija lietus. Priecājamies, ka brīžiem ir mākoņi, jo "plika" saule šeit varētu būt vēl nežēlīgāka.



Punta Giradilli - tas ir pirmais lielākais kalns, kura pakāji šķērsojot pa diagonāli, ir jāsāk uzņemt augstums - vismaz 650 augstuma metri pa klinšainām takām!



Šeit, Punta Giradilli klinšainās virsotnes dienvidu / dienvidrietumu nogāzē valda pamatīgs sausums un karstums.



Kā fanstastiska balva par pirmo pieveikto augstuma puskilometru netālu no takas pamanām milzīgu vīģes koku - tā zaru galos daudz nogatavojušās vīģes, kuras šajā brīdī šķiet īpaši garšīgas. Aizbiedējam palielu irbju baru un paši ķeramies pie mielasta! Pelnīta atpūta.

Selvaggio Blu, pirmais vakars un otrās dienas puse

Tik tālu viss jauki, arī laiks uz vakarpusi noskaidrojās un vairs nelīst. Jo augstāk, jo tālāk no jūras, jo gaiss dzidrāks un vairs nav tāda tropu mitruma, kā piekrastē. Pirmajā dienā tiek rekomendēts veikt 8 kilometrus (un šeit, klinšainās kalnu takās nevajadzētu domāt, ka tas ir maz!) un ap 700 augstuma metrus, savukārt ieteiktā nakšņošanas vieta ir Cuile De us Piggius, plaša pāreja izejā uz kalnu plato, kurā atrodas neliela kazu un aitu ganu saimniecība. Bet mēs jau tuvojoties tai jūtam, ka diez vai mēs gribēsim tur palikt un vajadzētu turpināt iešanu mazliet tālāk. Vienīgais, kas mūs interesē - papildināt ūdens krājumus, jo par to, kas būs tālāk ar ūdeni, šeit nav nekādu ilūziju.



Slīps diagonālais "cengia Giradilli" plaukts, kurš ved pāri klinšu virsotnes sienai, mūs izved uz plašas pārejas.



No šejienes lejā redzams Pedra Longa klinšu zobs, kuram pirms dažām stundām pagājām garām uz mirkli piestājot zoba pakājē iebūvētajā restorāniņā. Labi, ka tajā varējām nopirkt maizi, jo Santa Maria Navarrese mūsu ierašanās laikā visi (divi) veikali bija ciet - pusdienu pārtraukums piecu stundu garumā...



Pēc Cuile De us Piggius, kurā laipni atsakāmies no piedāvātās nakšņošanas iespējas, bet neatsakāmies no ūdens krājuma papildināšanas, ejam tālāk. Vakara gaismā sākas... ceļvedī pieminētās problēmas ar orientēšanos! Šeit ir nenormālā daudzumā kazu takas, savukārt takas marķējums - "nenormālā mazumā". Pēc kādas stundas, veicot lieku kilometru balvā saņemam ideālu "secret spot" - nakšņošanas vietu ar neierobežotu ūdens apgādi! Vienkārši ideāli!



Nākošais rīts sākas ar takas atrašanu, kurai seko takas pazaudēšana, tad atkal atrašana un atkal - pazaudēšana. Ja esat gājuši GR20 Korsikā - šeit tādas takas un marķējuma, kā tur, nav! Pilnīga nepieciešamība pēc G3! Lietojam grāmatu, gadžetu un galvu! Dažbrīd arī altimetru pulkstenī.... Mazliet tikai bažīgus dara arvien tumšākā debesu pamale.



Mazliet pamaldoties ir iespējams iegūt arī sava veida bonusus. Ja nebūtu apmaldījušies, noteikti neatnāktu pie šī lieliskā skata ar pamatīgu ekspozīciju. Takas šeit nav, lai arī šajā brīdī saprotam, ka tā ir tikai kādus 150 metrus no mums, laiks, kas tiek pavadīts šo pusotra simta metru veikšanai ir... aptuveni pusstunda! Aizmirstiet par "pa tiešo" (shortcut) šādā vidē! Tas nav tik vienkārši kā pieRīgas priežu mežā.



Beidzot atpakaļ uz takas! Sāk smidzināt. Jā, šeit, lai arī aprakstā teikts ka "otrajā dienā kāpšanas posmu vēl nav", ir mazliet jāpakāpj. Pieci seši metri "trijnieka" (pēc franču grūtību kategorijas) pa klinti ar t.s. "berberu kāpnēm" (ladder made of juniper tree-trunks) ar visu somu, pie tam pēc neliela lietus - "easy peasy"! :) "Ja jau šis skaitās bez kāpšanas posms", jautā un vienlaicīgi pati sev atbild Kristīne, "man pat šobrīd vēl negribās domāt par to, kas būs tālāk..."

Selvaggio Blu, otrās dienas otra puse

Šajā dienā mums daudz enerģijas un, neskatoties uz vairākām lielākām vai sīkākām maldīšanās reizēm, esam apņēmības pilni nostaigāt krietni vairāk kā vienu dienas "normu" - ceļvedī ieteikto attālumu. Apvidus, lai arī iešanai nav gluži vienkāršs, tomēr mums nesagādā daudz tehnisku problēmu. Arī ūdens rezerve ir, laikapstrākļi, iespējams, ar mākoņaino laiku un nelielu sīklietutiņu, ik pa laikam ir labvēlīgi - nav tik karsts.



Taka šeit ik pa laikam izved burtiski uz jūras klinšu kraujas malas. Šādās vietās ekspozīcija ir pamatīga, reizēm divi simti vai pat vairāk metru zem kājām.



Dienas vidū sasniedzam Portu Cuau - dziļu, klinšu ieskautu jūras līci, kuru izveidojusi šeit jūrā ietekošā upe. Lieki teikt, ka paļauties uz to, ka šajās piejūras upēs būs kaut mazliet ūdens, ir tas pats, kas paļauties uz meteo prognozēm ilgstošu laiku uz priekšu. Šajā vietā ir otrā posma beigas, labas telšu vietas. Tomēr mēs tikai nopeldamies un dodamies tālāk.



Takas ved cauri ļoti izrobotam piejūras reljefam, šeit daudz sīku kanjonu ar stāvām nogāzēm abās pusēs, un lai apietu stāvākās klintis nākas mest lielus lokus uz iekšzemi un atkal atpakaļ uz jūru. Takas marķējums... nu, varētu vēlēties labāku!



Viena no sausupes ietekām jūrā izveidojusi milzīgu ieleju, un lai apietu to nākas uzņemt kārtējo puskilometru augstuma metru.



Dienas otrajā pusē sākam domāt par ūdens papildināšanas iespējām, jo tajā vietā, kur tas iepriekš bija ieteikts grāmatā, atradām vien zaļganu šķidrumu lielā klinšu iedobē, kura savulaik izbūvēta ūdens uzkrāšanai vietējo ganu un ogļu dedzinātāju vajadzībām. Kā reiz pa šādām vēsturiskajām ogļu dedzinātāju mūļu takām reizēm arī ved mūsu ceļš...



Ceļa iezīmēšanai šeit izmantoti arī citi paņēmieni, ne tikai jau iepriekš pieminētais marķējums ar krāsu. Dažviet sakrāmētii klasiskie akmeņu tūri (nelielas akmens piramīdiņas, vismaz trīs četri atmeņi viens uz otra). Šai vietai ļoti raksturīgs arī cits takas iezīmēšanas veids, kurš cituviet pat nav iespējams - kaļķakmens gabali ar caurumiem, tādi šeit neskaitāmi daudz, uzmaukti uz nokaltušu kadiķu vai ozolu zariem. Uzmanību vērojot dažādās ceļa zīmes nedrīkst zaudēt ne mirkli!



Šajā apvidū ik pa laikam taka ved garām vēsturiskām ganu apmetnēm, kurās no masīviem kadiķu stumbriem izbūvēti patvērumi gan pašiem ganiem, gan dzīvnieku aploki. Šīs vietas joprojām tiek izmantotas nakšņošanai, tomēr ļoti tiek uzsvērts tas, ka šīs būvas ir ļoti saudzējamas un nekādā gadījumā to veidošanā izmantotos kokus nedrīkst izmantot kā kurināmo.



Nākot vakaram esam atpakaļ kalnos, puskilometru virs jūras līmeņa. Ieteicamā ūdens ņemšanas vieta nav atrasta. Nolemjam izmest pāris kilometru līkumu lai pārbaudītu vēl vienu iespēju, bet arī tur "tukšā loze" - nakšņošanas vietā esam ar nedaudz vairāk kā diviem litriem ūdens - viens litrs vakariņām, otrs brokastīm, atlikums - jaunas dienas sākšanai... Naktī sāk gāzt lietus un plosās pērkona negaiss - tādu zibeņošanu, ar intensitāti ap 30-40 zibens uzplaiksnījumi minūtē, vēl līdz šim nebijām piedzīvojuši! Labi, ka vismaz ārpus telts atstātie trauki tika izmazgāti...

Selvaggio Blu, trešā diena

Trešā diena sākas ar ļoti slapjām drēbēm, kuras gulēt ejot bijām atstājuši žāvēties sakārtas koku zaros blakus teltij (vismaz nedaudz izskalojām iepriekšējās dienas sviedrus!), slapju telti, kuru izžāvēt nav iespēja, jo rīts ir mākoņains, un nelielu daudzumu ūdens, kura rezerves papildināt tā arī nav izdevies. Ceļvedis sola iespējamu pieeju dzeramajam ūdenim kaut kur šīs dienas gaitā, bet tas, ņemot iepriekšējās dienas pieredzi, neizklausās pārliecinoši. Un vēl šodien tiek solīts viens no grūtākajiem (bet ne tehniskākajiem) posmiem visā Mežonīgi Zilajā...



Praktiski no nakšņošanas vietas Bacu Goloritze ielejā, sākam kāpt uz augšu pa tās Boladina atzaru, kura šaurākajā, kanjonveidīgajā vietā ir neliels, ap 12 metrus augsts ceturtās grūtību kategorijas kāpiens.



Šeit ir gan iestrādāti klinšu āķi, gan neliels, nostiprinātas tērauda troses posms, gan papildus vēl piesieta virve drošībai. Tomēr pēc lietus klintis ir slapjas un vietām pat dubļainas, jo vakarnakts lietus ūdens pa šo kanjonu ir noskalojis krietni daudz augsnes no augstākās kanjona daļas.



Kad esam pieveikuši kanjona stāvāko daļu, izejam nu jau plašākā Boladina ielejas daļā. Atkal teju puskilometrs uz augšu! Diena ir karsta, gaisa mitrums maksimāls, dzert gribās ļoti, sporta dzeriena pudelē paliek aizvien mazāk un mazāk. Apkārt daudz koku ar vilinoša paskata ogām, bet diez vai būtu labi apēst ko indīgu…



Kad esam šīs diena augstākajā punktā (Punta Lattone 588m) uz garas, kokiem noaugušas klinšu kores, lai arī esam saguruši, izmetam vienu papildus augšā lejā līkumu, jo šeit netālu ir viena no skaistajām Sardīnijas piekrastes klinšu arkām.



Dienas vidū atkal ir klāt lietus. Vismaz šajā brīdī to var izbaudīt skaistā skata dēļ, kuru jo īpaši krāšņu padara milzīgi varavīksnes loki pāri Bacu Mudaloru ielejai, kuras ieteka jūrā ir mūsu šīs dienas galamērķis.



Paralēli jūrai izstieptās Serra Lettone kalnu grēdas pašā galā, ar grūtībām sameklējam taku, kura pa ļoti stāvām nogāzēm, iesākumā pa kreisi no grēdas rietumu virzienā, tad atkal pa labi, austrumu virzienā, ved mūs tuvāk jūrai.



Vietā, kur it kā vajadzētu būt ūdenim, to neatrodam. Neskatoties uz to, ka iepriekšējā naktī spēcīgi lijis, daudzviet pat īsti nav nomanāms, ka šeit būtu tecējis ūdens.



Kad esam kādus sešdesmit septiņdesmit augstuma metrus no iespējamās nakšņošanas vietas, taka sazarojas un īsti vairs nav saprotams, kurp doties. Esam starp divām stāvām klinšu sienām. Divas iespējamās noejas ir pilnīgi nereālas – stāvas klinšu kraujas bez nekāda nolaišanās ekipējuma, trešā, kurā ieved vēl viens takas atzars ir ar nolaišanās āķiem klintī, bet tur nolaišanās augstums ir vairāk kā 50 metri un tas galīgi nesakrīt ar to, kas rakstīts aprakstā. Tuvojas lietus mākoņi. Ceturtajā takas variantā spraucoties tomēr atrodam īsto ceļu...



Beidzot, pēc 20 metru nolaišanās pa virvēm, esam nakšņošanas vietā - milzīgā grotā tikai piecu minūšu gājiena attālumā no Bacu Mudaloru ielejas. Priekšā mums šeit jau ir neliela itāļu grupa no Venēcijas ar diviem gidiem. Viņi gan veic citu, īsāku Selvaggio Blu treka versiju un viņiem ir atbalsta grupa, kura ar motorlaivu piegādā ūdeni un pārtiku uz katru grupas nakšņošanas vietu. Tas priecē, jo viņiem nav vajadzīgs ūdens, kurš šeit, grotā, pilot no grotas griestiem, krājas divos plastikāta spaiņos. Ūdens dzīres var sākties! Sēžot zem milzu klints pārkares dzeram, ēdam un lietus ūdenī, kurš spēcīgās tērcēs tek pāri grotas malai, skalojam drēbes. Vienīgais, no kā šeit jāuzmanās – ļoti agresīvi odi! To nav daudz, bet to kodieni ir visai nepatīkami.



Tā kā venēciešu grupai šis ir trešais, noslēdzošais vakars viņu trekā, viņi ilgi sēž pie ugunskura un visai skaļi tērzē malkojot vīnu. Uzbūvējam savu telti pēc iespējas tālāk (kas gan nav īsti tālu, jo līdzenā grotas daļa nav liela) un lienam tajā gulēt. Ne paskaļās balsis un smiekli, ne ugunskura dūmi šovakar netraucē iemigt, jo nogurums ir liels…

Selvaggio Blu, ceturtās dienas pirmā daļa

Nesteidzīgs rīts zem Mudaloru grotas griestiem. Ēdam brokastis un pētam grāmatiņu – vakar esam nostaigājuši... nedaudz vairāk kā 5 kilometrus un pieveikuši ap 600 augstuma metrus augšā lejā. Šis ir labs piemērs tam, kāpēc kalnos, reljefa sarežģītības dēļ, attālumu nemēra kilometros, bet gan stundās. Arī ceļvedī norādītais posma veikšanas laiks: 6 stundas. Vēl tur rakstīts, ka daudziem šis posms var šķist pārāk grūts jo ir “...probably one of the most demanding” un pēc pieredzes daudzi tieši šeit vēlas pārtraukt tālāko ceļu. Kas tad mūs sagaida tālāk?



Esam pilnībā atjaunojuši savus ūdens krājumus – gan pamatīgi atdzērušies, lai pazustu slāpju sajūta, kura vakar mūs vajāja lielāko dienas daļu, gan piepildījuši katrs pa divām divu litru pudelēm, kuras atkal nesīsim līdzi. Pakojamies.



Lieliski, ka vakar izskalotās drēbes, kuras bijām sakāruši grotas dziļumā augošajos kokos, arī tikpat kā sausas beidzot. Uzcienājamies ar pāris vīģēm, kuras aug vīģu kokā – līdz tām gan metrus četrus jāpakāpjas pa klintīm...



Izeja no Mudaloru grotas ir pa šauru klints viļņveida plauktu, zem kura ir neliels, tomēr būtisks potenciālā kritiena augstums. Iespējams, vienam otram šeit gribētos organizēt drošināšanu ar virvi.



Nošķērsojam Bacu Mudaloru ieleju un pa pretējās puses stāvajām klintīm (šeit atkal nedaudz jāpakāpj pa “trijnieciņu”) izejam plašā klinšu šķembu kuluārā. Šeit skaisti zied oleandru (Nerium Oleander) krūmi.



Šī posma sākumā “pamatjautrība” ir orientēšanās – šeit dažādos laikos marķēti vairāki taku varianti, līdz ar to iespējamas variācijas.



Turamies pie takas, kura ved mūs gar klinšu sienu pamatnēm. Iešana šeit laba, tikai praktiski visu laiku nākas ložņāt starp klinti un kokiem, augšā lejā...



Un tad dienas lielākais pārsteigums! Pamanām nelielu caurumu klintī. Pēc laika šis kā reiz ir atpūtai paredzētais laiks, tāpēc noliekam somas un dodamies iekšā, paskatīties, “kas lācītim vēderā”.



Un tur patiešām ir brīnumi! Pa milzīgu stalaktītiem un pārakmeņotu kaļķakmens notecējumu pārbagātu alas zāli nokāpjam alas dziļumā, kurā atrodam māla podu ar dzidru, no stalaktīta pilošu ūdeni. Tur netālu ir arī plastikāta muca, bet tieši pods vai bļoda ir daudz interesantāks, jo tam, neapšaubāmi ir daudz senāka vēsture.



Šī ir jau kāda trešā “oficiālā” ala, kurai šajā trekā ejam garām. Šajā reģionā visas apzinātās lielākās alas uzskaitītas īpašā speleoloģijas objektu reģistrā un par to liecina pie alas ieejas nostiprinātais žetons ar kārtas nummuru.



Vēl nelielu gājiena gabalu tālāk uzejam nākošo alu. Tiesa gan ceļvedī par šīm alām nav ne vārda. Tomēr vismaz šīs divas, ja esiet uz Selvaggio Blu takas, ir apmeklēšanas vērtas!

Selvaggio Blu, ceturtās dienas otrā daļa

Un te nu, kā jau iepriekš solīts, sākas pats interesantākais! :) Šīs dienas ieteicamais posms ir tikai trīs (!) kilometri, tajā ir kopumā jāveic aptuveni 400 augstuma metri gan uz augšu, gan lejup, tomēr tam visam pa vidu ir pamatīgs “zāģis” – dažas vietas, kur jākāpj pa klintīm gan augšā, gan lejā, kā arī divas nolaišanās vietas, kurās jānolaižas pa virvēm kādi padsmit metri...

Pazemu, bet visai blīvo Vidusjūras mežu noaugusī nogāze starp divām klinšu sienām, viena virs mums, otra zem līdz pat jūrai, kļūst aizvien šaurāka, nogāzes aizvien stāvākas. Dažās vietās šādas šaurās vietas ir patiešām minimālas un lai pārietu uz nākošo plauktu, izkāpiens no iepriekšējā ir ar ļoti skaistu skatu zem kājām! Šādās vietās, protams, ja vajadzīgs, trekingotāji var organizēt drošināšanu paši ar savu virvi pēc ieskatiem.



Viens no sekojošiem plauktiem beidzas ar aprīkotu nolaišanās vietu – klintī nostiprināti āķi, savienoti ar tērauda ķēdi un gredzeniem virvju izvēršanai: nolaidies lejā un pēc sevis izrāvis savu virvi, vari doties atkal tālāk. Tā arī darām.

Apgūt šādas iemaņas, gan elementāru drošināšanas organizēšanu klintīs, gan pārvietošanos pa nostiprinātām margām, gan nolaišanos pa virvēm – tas viss ir, manuprāt, visai vienkārši un lietderīgi jebkuram trekingotājam, jo šīs iemaņas ikvienam var palīdzēt nokļūt krietni interesantākās, nomaļākās un mežonīgākās vietās!



Aiz nākošās klinšu plauktu sērijas seko liela akmens arka, kurai, dažus metrus pakāpjot, jādodās cauri. Šeit vietām sakrāmēti kadiķu stumbru pakāpieni.

Ja godīgi, šādu klinšu arku šajā piekrastē ir daudz. Iesākumā tas šķiet unikāls veidojums, pēc tam jau pie tā piedod un tas vairs tik ļoti nepārsteidz, lai gan, nenoliedzami – katra no tām ir savādāka, ar savu skaistumu, it īpaši ja ar tālāku skatu perspektīvā!



Vēl viena nolaišanās pa virvi. Lielāko laiku šāda šķēršļa pārvarēšanā gan paņem nevis pati nolaišanās, bet gatavošanās pirms tās un ekipējuma savākšana pēc tam – jāuzvelk un jānovelk sistēmas, jāatpinķerē un pēc tam jāsamarķē virve, to visu jāizņem no mugursomas un pēc tam jāsapako, it īpaši ja ir nepārāk labi laikapstākļi, atpakaļ mugursomā...



Vēl viena šī pārgājiena īpatnība ir jau kaut kur iepriekš pieminētās “berberu kāpnes”, vai kā Sardīnijā tās sauc – “is scal’ fustes” – daudzviet nokaltušu kadiķu vai ozolu stumbri nostiprināti tā, lai pa tiem varētu pārvietoties visai stāvās, klinšainās nogāzēs. Pilnībā tiem uzticēties nevajadzētu! Pirms kāpšanas noteikti ir vērts pārliecināties, ka šīs “taciņas” joprojām ir adekvāti nostiprinātas.

Lai arī darbojoties ar virvēm visa uzmanība reizēm ir piekalta notiekošajam rokas stiepiena attālumā, ir vērts arī brīžiem pacelt acis un paraudzīties tālāk visapkārt...



...un arī zem kājām ir viens otrs skaistums!

Selvaggio Blu, ceturtās dienas vakars, nakts un...

Kad mūsu pārgājiena ceturtā diena ir vēl tikai pusē, visi šī posma tehniskie elementi, kāpšanas un nolaišanās, jau aiz muguras un atlikusi vien iešanas vaina, atkal nedaudz apmaldāmies. Grāmatā minēts, ka marķējums slikts, tomēr tas izrādās vēl sliktāks nekā iepriekš šeit jau pieredzēts. Šajā gadījumā – ir pat pareizais marķējums uz... nepareizās takas! :)



Laikā un vietā, kad esam atpakaļ uz īstās takas, izejot uz klinšaina izvirzījuma, kurš atsedz skatu uz jūru, redzams, ka no ziemeļaustrumiem mums tuvojas draudīgi tumša mākoņu fronte. Būs negaiss! Arī sutoņa un karstums par to liecina.



Šīs dienas posma galamērķis ceļvedī norādīts Cuile Mancosu (vai citā informācijas avotā – Cuille Piddi) – sena ganu un ogļu dedzinātāju apmetne. Šeit ir vesels seno būvju komplekss, kurā galvenais ir “baraccus” – koniska celtne ar akmens krāvuma pamatni un slīpi saslietu kadiķu (vietējā valodā “su sinniperu”) stumbru jumtu.



Līdz ar pirmajām lietus lāsēm paspējam patverties “baraccus Mancosu”. Līst pamatīgi. Iesākumā esam visai skeptiski par to, cik ilgi šāds patvērums izturēs lietu, jo slietenis nav nemaz tik blīvs, - dažviet pat saslietajiem stumbriem cauri spīd gaisma. Tomēr tur! Iekārtojamies.



Izskatās, ka lietus šodien ir uz ilgu laiku, jo pēc stundas, kura pagājusi pēc mūsu ierašanās šeit, tas nemaz negrasās mitēties. Ik pa laikam atskan kāds pērkona grāviens arī. Mākoņu klājums tāds pats kā iepriekš, viss vienmērīgi pelēkā...



Pēc vairākām stundām atmetam domu par došanos tālāk šajā dienā un sākam iekārtoties naktij. Lai arī cauri jumtam šur tur nopil kāda lietus ūdens pile, tas vairāk brāzmainā vēja dēļ. Nolemjam telti šeit iekšpusē necelt, zemās un šaurās durvis, sargājot sevi no spējo vēja brāzmu ienestajām lietus šaltīm, aizkrāmējam ar kadiķu stumbru šķēpelēm.



Visu nakti, ar nelieliem pārtraukumiem, līst lietus. Arī no rīta viss joprojām vienā mākonī, kurš no jūras puses nākot, visai lielā ātrumā slīd augšup pa kokiem noaugušajām kalna nogāzēm. Ieturamies ar pirmajām brokastīm. Pēc tām seko otrās...



Vienubrīd izskatās, ka teju teju jau paliks gaišāks, lietus mitēsies, bet izejot pāri nogāzes plecam un paskatoties uz pamali ir skaidrs, ka aiz šī gaišuma seko nākošais tumšums. Pēc neliela izgājiena lietus pārtraukumā izdodas atrast mobilā telefona zonu un sazvanīties ar draugiem Cala Gonone. Laika prognoze nav visai iepriecinoša. Vai mums maz izdosies šodien turpināt savu ceļu, vai nāksies kādu ilgāku laiku pavadīt dīkā?

Selvaggio Blu, piektā diena

Tā nu sanācis, ka ceturtās dienas vakars mums pamatīgi ievilcies pat piektās dienas pirmajā pusē. Pamatīgais lietus, pat ja salīdzina ar iepriekšējām dienām, kurās ik pa laikam mazāk vai vairāk uzlija, ir radījis tādu nepatīkamu dīkstāves sajūtu. Lai aizdzītu nelāgās domas, Kristīne veic pierakstus ceļojuma piezīmju grāmatiņā, bet es, izmantojot brīdi bez lietus, izbūvēju akmens bruģa lievenīti pie “baraccus” ieejas un nostiprinu vienu no akmens krāvuma sienām, kura cietusi nogāžoties cieši pie tās kādreiz augušam kokam.

Ap vienpadsmitiem dienā, vairs nevaram ilgāk nociesties sēžot uz vietas un, sagaidot nelielu gaišāku mākoņu brīdi, ceļam mugursomas plecos un dodamies ceļā. Nokāpiens pa taku no Cuile Mancosu pēc neilga brīža mūs ieved dziļā kanjonveidīgā klints spraugā, no kuras ne pārāk tālu jābūt pirmajai šīs dienas “lielajai problēmai”.



Stāvs kāpiens virs Cala Biriola līča zilzaļajiem ūdeņiem mūs noved pie pirmajām divām šīs dienas nolaišanās vietām. Pirmā no tām ir 23 metri, otrā – 45 metri. Kad esam pie pirmās nolaišanās vietas, vējš mūsu virzienā pūš kārtējo lielā lietus mākoni. Ja vēlamies nesamērcēt ekipējumu, jo īpaši virvi, mums visu jādara ātri.

Pēc pirmās nolaišanās esam sava veida “slazdā” – aiz mums paliek pretējā virzienā nepārvarama klints siena, sāk gāzt lietus, bet zem mums ir vēl viena nolaišanās un mums nav vairs laika izpētīt, vai tai pietiek virves garuma. Izraujam virvi sabāžam to somā un abi ieslēpjamies ovālā klints nišā zem nelielas pārkares. Pēc lietus mitēšanās varam ķerties pie nākošās nolaišanās un mums (jo īpaši Kristīnei!) par lielu atvieglojumu, izdodas atrast gana ērtu vietu lai ar savu 60m pusvirvi tiktu lejā pa 45 metrus augsto sienu divos piegājienos. Atviegloti var uzelpot. Līdz nākošajai 45 metrus augstajai vietai...



Tālāk atkal pa klinšainām meža takām... Vienā brīdī taka mūs izved pie stāvas klinšu sienas ar pārkari. Laba vieta atpūtai, jo īpaši tāpēc, ka šeit no grotas griestiem atkal tek ūdens. Lai gan par ūdens trūkumu šodien sūdzēties nevar, patīkami pasēdēt brīdi sausā (!) vietā ar sistemātisku ūdensapgādi... :)

Vēl viena šīs piekrastes šībrīža aktuālā vieta – milzu klinšu nogruvums (nemācēšu precīzi teikt, kad tas noticis precīzi, bet 2008. gada ceļvedī tas vēl nav minēts!). Klints šeit sašķēlusies visā divu simtu metru augstumā un gigantiski klints bloki gāzušies lejup pat līdz jūrai. Tas nu gan ir bijis skats!



Atkal kāda nepilna stunda pa takām un esam pie nopietnākā kāpiena visā šajā pārgājienā – šeit ceturtā grūtību kategorija kādi 10 metri uz augšu un tad tikpat notraversējot klinti pa labi. Kad esam augšā, pamanām, ka izveidota arī vieglāka alternatīva šim orģinālajam ceļam, - vairāk pa labi karājas nostiprinātas tērauda ķēdes. Aiz šī posma vēl viens līdzīgs, nu vairs tikai 8m augsts kāpiens, arī ar ķēdēm. Tiem, kas ar klinšukāpšanu uz “jūs”, protams, tas viss sagādā krietnākas problēmas, bet mums šeit nekādu papildus jautājumu nav.

Paejam garām Sos Santisceddos klinšu zobiem, kuri liecina par Cala Sisine līča tuvumu. Šis līcis ir šīs dienas rekomendētā posma beigas, bet mēs, ja izdosies veikli tikt galā vēl ar divām nolaišanās vietām, ceram uz turpinājuma iespējamību – vakar vakarā, naktī un šī rīta garajā rītā esam pamatīgi atpūtušies.



Nākošais “nezināmais” – vēl viena 45 metrus augsta nolaišanās pa virvi mums arī nesagādā problēmas, jo sienas vidū aug divi koki un ir pat izvēle, pie kura no tiem piestāt, lai sadalot nolaišanos divās daļās, ātri tiktu lejā. Uz viena no kokiem jau ir viena cilpa, papildinām to ar vēl vienu savējo papildus drošībai un ātri vien esam lejā.



Visai drīz aiz otrās augstākās nolaišanās seko vēl viena, tikai 20 metrus augsta, un tā ir pēdējā šajā trekinga posmā un arī visā Selvaggio Blu trekā. Jau pēc minūtēm piecām esam Cala Sisine līcī un lagūnas attekas saldūdenī varam nomazgāties. Dienas otrajā pusē laiks sācis uzlaboties un mums par prieku atkal spīd saule.

Selvaggio Blu, vēl viens vakars, vēl viens rīts...

Kas tad nu mums te vēl atlicis? Ceļš no Cala Sisine līdz Cala Fuili, kur beigās vēl tikai 3,5km pa ceļu un būs sasniegta Cala Gonone pilsētiņa. Šis parasti tiek rekomendēts kā septītās dienas posms Selvaggio Blu pārgājienā. No Cala Sisine līdz Cala Luna ir divi takas varianti – oriģinālais, vēsturiskais ceļš un “jaunais” 1998. gadā izveidotais. Izvēle: 5 vai 7,5 stundas; 825 vai 615 augstuma metri augšā lejā; 12 vai 10 kilometri. Izvēlamies oriģinālo, vēsturisko ceļu.



Pēc lietus takas mežā ir stipri dubļainas un jāpacenšas akurāti, lai nesabristu kājas vai neizslīdētu kādā no stāvākiem takas posmiem. Ilgu laiku taka ved pa mežu, bet tad strauji izved klinšainā kalna korē, aizved tai pāri, garām kārtējais vēsturiskajai ganu apmetnei. Ir pamatīgs nogurums tomēr tas ir komplektā ar prieku par to, ka neesam tālu no šī trekinga finiša.



Vēsturisks posms – vēsturiskas arī ceļa norādes. Šeit apmaldīties tikpat kā vairs nav iespējams. Kā rakstīts ceļvedī – šeit ar ceļa norādēm pat stipri pārspīlēts.



Vakara saules gaismā, saules ripai horizontam tuvu esot, esam sasnieguši šī pārgājiena pēdējo augstāko “augstāk virs puskilometra” punktu.



Kad tālumā pie jūras jau skatāms Cala Luna līcis, norietošā saule sāk iezīmēt debesis pasakaini krāsainos toņos. Vēl īsi pirms tam paspējam apskatīt vienu no lielākajām šīs piekrastes klinšu arkām, bet šī brīža būtiskākā aktualitāte ir – atrast vietu nakšņošanai, līdz ar to ilgi tur uzkavēties nav vēlmes.



Īsi pirms tumsas iestāšanās nostaigājam pēdējos takas pakāpienus un iesoļojam Cala Luna ielejā. Šī ir jau visai tūristiska vieta, šeit pat ir pludmales restorāns un kempings (šobrīd, protams, sezona jau beigusies un tas ir ciet), tāpēc uzceļam savu telti smilšainā laukumiņā pludmales kioska aizvējā un iestiprinājušies ar nelielām vakariņām, dodamies gulēt.



Gulēšanai pie jūras ir savi plusi un savi mīnusi - vakarā viļņu skaņas ieaijā, bet no rīta šis troksnis neļauj ilgāk pagulēt! :) Protams, saulēkta krāsas šeit, pie Cala Luna lagūnas brīnišķīgas, šis ir tas, ko redzam no savas telts.



Aiz pludmales sirpjveidīgā vaļņa jaunmēness formā, kura izskats (“de ilune”) atstājis tiešu norādi šīs vietas nosaukumā, palieli jūras viļņi skalo krastu. Šī rīta peldēšanās tiek atlikta uz vēlāku laiku, šobrīd šajā putojošajā “veļasmašīnā” iekāpt negribētos.



Ceļš no Cala Luna līdz Cala Fuili aizņem tikai nedaudz vairāk kā stundu. Šeit pirmo reizi visā šajā trekingā sastopam... pāris kalnu taku skrējējus. Laikam jau Selvaggio Blu, atšķirībā no daudziem citiem trekingiem “vulgaris normalis”, nav tā labākā vieta kur paskraidīt... :)



Īsa peldēšanās pauze mums jau daudzus gadus tik pazīstamajā Cala Fuili līcī. Dievīgi – ideālas temperatūras, veldzējošs, bet tomēr silts ūdens, viļņi un saule koši zilās debesīs! Papildus tam vēl mazliet saldūdens no līdzi nestās pudeles, lai noskalotu jūras ūdens sāli un sajūta, ka jau pēc pusstundas gājiena pa līmenisku, gludu ceļu mēs būsim veikalā, kurā varēsim iegādāties visa veida spirdzinājuma šķidrumus un Eiropas dienvidu sezonas augļus pēc izvēles! O, Bella Sardegna! Nākošajā pavasarī šurp atkal, gan ar Kalnu Grupu, gan ar tradicionālo Piedzīvojumu nedēļu – uz to, ja vēlies iepazīt piedzīvojumu daudzveidību kopā ar mums, droši vari pieteikties jau tagad!

P.S. No pieredzes zinu, ka daudziem vietā, kur sākas klinšukāpšana un virvju lietošana, nedaudz nolaižas rokas un parādās vēlme atkāpties, - sak', nē, tas nu gan nav priekš manis... Nevajag baidīties! Apgūstot kāpšanas, drošināšanas organizēšanas un virvju lietu pamatus, jums ir iespēja nokļūt vietās, kuras nav pieejamas pūlim. Ja tev patīk kaut nedaudz mežonīga daba, nevis atpūtnieku pārbāzta pludmale - kā minimums augšminētās iemaņas būs brīnumaini noderīgas! Tiekamies skarbos piedzīvojumos? Kā jau teicu iepriekš, no vārda “skarbos” nevajag baidoties vairīties – tie piešķir dzīvei īpašāku krāsu un garšu!



Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [DISKUSIJU FORUMS]



Brīdinājums! Šī vortāla veidotāji Jūs brīdina par to, ka aktivitātes, kuras ir saistītas ar kāpšanu un nolaišanos pa virvēm, dabīgu un mākslīgi veidotu klinšu vai ledus reljefu, kā arī atrašanos kalnu zonā, ir potenciāli bīstamas Jūsu veselībai un dzīvībai! Šo bīstamību var novērtēt tikai balstoties uz pieredzi. Savukārt pieredzi var iegūt tikai apgūstot zināšanas un praktiskās iemaņas. Mēs rekomendējam šo pieredzi iegūt zinošu un kvalificētu instruktoru klātbūtnē! Vortāla veidotāji neuzņemas nekādu atbildību par sekām, kuras var rasties izmantojot publicēto informāciju.

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv