Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Sacensības
31h Polijas Sniegos
ELITA / Bergson Winter Challenge 2006

Autori: Jānis Blanks un Kristaps Epners
Foto: komanda ELITA un sacensību organizatori

Mūsdienās piedzīvojumu sacīkstes vairs nav retums. Un Latvijā apmeklējamo pasākumu saraksts arī paliek arvien garāks. Tas ir labi. Bet sagribējās uz ārzemēm, jo nekad piedzīvojumu sacensībās ārpus Latvijas nav būts. Rudenī, pēc Tukuma "Veloleģendas", ieskatījos vecajā VX pļāpātuvē. Un tur bija parādījusies sarakste ar nosaukumu "Bergson Winter Challenge". Apmēram kādi pieci ieraksti. Un poļu lapas adrese. Paskatījos. Ieinteresēja. Polijas dienvidi. Un, lai arī ne pārāk augstos, bet kalnos (Karkonosze Mountain - Mount Śnieżka 1602 m). Un ziemā. Var uznākt negaidīti mīnusi, sniegputenis vai migla sabojāt redzamību, un sniega biezums tuvu diviem metriem.

Īss ieskats organizatoru piedāvājumā:
MASTERS Race – Adventure Race World Series
Distance: 400 km
Duration: 5 days, 120 hrs (non-stop, day and night)
Teams: 4 members, mixed genders

(pirmajai vietai balvā arī piedalīšanās AR World Championship 2006)

SPEED Race
Distance: 150 km
Duration: 2 days, 40 hrs (non-stop. day and night)
Teams: 2 members, regardless of sex


Uzreiz ir skaidrs, ka MASTERS Race mums nav ko darīt, jo garākā distance kāda pieveikta Latvijā, ir ~180km, un vasarā, labvēlīgos laika apstākļos. Bet SPEED Race varētu gan:



Stage 1 – Orienteering – 5 km
Stage 2 – Trekking – 29 km
• Special task 1 – Grooves exploration
Transition Area D
Stage 3 – Mountain biking – 43 km
Transition Area D
Stage 4 – Mountain biking – 12 km
Transition Area C
Stage 5 – Trekking – 18 km
• Special Task 2 – Rope ascending
• Special Task 3 – Rope descending
• Special Task 4 – Rope descending
Transition Area C
Stage 6 – Mountain biking – 44 km
• Special Task 5 – Rope bridge


Un komandā tikai 2 dalībnieki. Jāpiesakās. 65 eiro dalības naudu (par komandu) samaksājam jau decembra vidū. Neesam vienīgie no Latvijas. Pirms mums jau pieteikto komandu sarakstā "Calypso" nosaukums.

Ir labi nodomi šoreiz tā rūpīgāk sagatavoties, patrenēties… kad pienāk februāra vidus, nākas secināt, ka arī šoreiz visas citas ikdienas nodarbes bijušas svarīgākas un tikai dažu reizi nedēļas nogalē ir uzkāpts uz slēpēm. Jā, man vēl sanāca VX Ziema Pro 2006 – kājas pie staigāšanas mazliet pieradināt. Savukārt Kristapa gatavošanās šajā laikā bija sniega dēlis pie austriešiem plus Latvijas-Krievijas hokeja vērošana klātienē Turīnā. Un tas ir arī viss.

Nedēļu pirms starta sazvanāmies ar "Calypso". Kopā varētu samazināt ceļa izmaksas. Bet nekā. Viņi nebrauc. Neatliekamie Rīgas pienākumi uzradušies. Jābrauc vieniem. Ar mašīnu. Kristapam, jo es neesmu tiesīgs autovadītājs.

28.februāris, plkst. 21:00. Studijā pie Kristapa pilna grīda ar mūsu mantām. Vēlreiz pārbaudām obligātā ekipējuma sarakstu. It kā viss kārtībā. 22:00 varam doties ceļā. Iegriežamies pie Ata Plakana pēc trekinga nūjām un bahilām. Padzeram tēju. Himalaju. Ar cepumiem. Parunājamies. Par to, kā nodilst organisms, skraidot pa kalniem. Atvadāmies.

Vēl pie Andra Vītoliņa iebraucam. Arī iedzeram. Es bosniešu kandžu, Kristaps ingvera tēju (paskats viņam aizdomīgs: varētu būt mazliet paaugstināta temperatūra un pamatīgas iesnas). Papļāpājam. Atvadāmies. Nu gan laiks ceļā. Ārā auksts, un mašīnā apkure arī tāda pavāja. Salst. Pēdējā lietuviešu Statoilā nopērkam "obligātā ekipējuma" sarakstā piemirsto šampūnu.



Polija. Varšavā apstājamies ar nodomu atrast kādu sporta preču veikalu, kurā būtu labāks mantu piedāvājums piedzīvojumu meklētājiem, salīdzinot ar Latviju. Tā uzreiz neizdodas, tikai laiku pazaudējam. Vienīgais pirkums ir tāda maza signāllampiņa. Sarkana. Jāsteidzas. Izbraucot no Varšavas uzreiz netrāpām īstajā lielceļā, mazliet apmaldāmies un darbadienas beigas pavadām kopā ar galvaspilsētas iedzīvotājiem sastrēgumos. Tāpēc Kowary iebraucam pusvienos naktī pēc vietējā laika.

Uzmeklējam pilsētiņas skolas sporta zāli, kas turpmākajās dienās būs SPEED Race dalībnieku bāzes vieta un sacensību laikā Transition Area D, kas nozīmē, ka sacīkstes laikā dalībnieki šeit vairākas reizes varēs tikt klāt visām līdzi paņemtajām mantām, atjaunot dzeramā krājumus, nomainīt slapjās drēbes un pagulēt siltumā. Sagaida mūs puisis un meitene pelēkās jaciņās ar Bergson uzrakstiem, norāda uz grīdas gulošajiem un saka, ka mēs arī tur varot palikt. Varam arī braukt uz sacensību starta vietu 8 km attālajā kaimiņu pilsētā Karpacz – uz viesnīcu Mieszko, kas savukārt ir MASTER Race dalībnieku bāzes vieta (viņi pēc kārtējā trekinga, velo vai slēpju posma iegriezās šeit sakopties un apmainīt inventāru). Viesnīcā būs arī apbalvošana un pēcsacensību viesības. Puisis mums atgādina, ka reģistrācija un inventāra kontrole no vieniem pēcpusdienā. Un vēl izsaka aizdomas, vai mēs neesam piedzērušies. Dzēruši nebijām, bet izskatījāmies gan – acis šķības, runa bremzēta, sejas pelēkas. Nogurums tāds, it kā distancē jau būtu pavadīta viena diena (autoposms). Ātrāk uz viesnīcu. Vēls. Jāizguļas.

Rīts. 2.marts, plkst. 9:30. Laikam ir izdevies atpūsties. Nolemjam nekur nesteigties. Iesmērējam pēdas ar mitrumsargājošo ziedi. Brokastis. No tiesnešiem uzzinām jaunumus par MASTERiem, kuriem šī ir jau 72. stunda distancē. Komanda no Krievijas turpina nepilnā sastāvā. Fiziskā pārguruma dēļ izstājies 47 gadīgais Jurijs Boroduļins. Pārējie distanci turpina, tai skaitā Mihails Peršins – SalomonPro Race Russia sacīkšu organizētājs. Viesnīcas vestibilā sakrāmēts patreiz neizmantotais MASTERu inventārs. Slēpes tādas parastas. Bet vienai komandai tādi īpaši zābaciņi – ar Vibram zoli un ar speciālām sniega kurpju stiprināmajām vietām. Interesanti. Numuriņā vēlreiz iesmērējam pēdas. Uzmeklējam internetu un nosūtam mazu zīmīti Calypso-team mājas lapai, ka ar mums viss kārtībā, garastāvoklis možs un laukā spīd saule.



Laiks doties uz mūsējo SPEED Race bāzi Kowary. Ieraugam pirmo MASTER komandu darbībā – atgriežamies no slēpošanas posma. Nevar skaidri saskatīt numuru. Izskatās pēc 1. Tātad igauņi. Sejas jau mēs nepazīstam. Skaļi sveicinām, mājam ar rokām. Kad viņi pienākuši tuvāk, ieraugām arī otru ciparu – 3. Komanda Nr.13. Tātad somi, nevis Latvijā trenētie igauņi. Vēlāk uzzinām, ka sacensības beiguši arī ISC Adventure Team no Igaunijas, vienam dalībniekam apsaldējot plaušas. Un mums arī nav vairs laika kavēties. Pašiem jābrauc un jāgatavojas savam startam.

Sporta zāle Kowary. Izklājam savus tūristu paklājiņus, izkrāmējam somas, saskrūvējam velosipēdus. Pavērojam, kāds citiem ekipējums, it īpaši sniega kurpes. Viņiem visiem tādas savādākas un daudziem arī mazāka izmēra. Bet tādas kā mums (Redfeatther) manījām tikai somu MASTERiem no Nr.13. Es pirms pasākuma iepriekšējā nedēļā 2 reizes uz pusstundu biju iebridis latviešu sniegā, izmēģinot sajūtas sniega kurpēs, bet Kristaps savējās no Rolanda Laveiķa aizņēmās tikai izbraukšanas dienā. Reģistrējamies. Katrs saņemam maisiņu ar kontrolkartiņu, numurkreklu, numuru velosipēdam, uzlīmi ķiverei un riteņa rāmim, T-kreklu ar pasākuma simboliku un bukletu ar apkārtnes ievērojamākajām vietām. Pie skrupulozās obligātā inventāra pārbaudes organizatori izbrāķē mūsu makšķernieku veikalā pirktās obligātajā ekipējumā pieprasītās ķīmiskās lampas (glow sticks) – atzīstot tās par pārāk sīkām un sacensībām kalnos nederīgām. Izpalīdz aiz mums rindā stāvošā poļu komanda. Viņiem tie pareizie glow sticks ir iepirkti ar rezervi. Varam sākt gatavoties sacīkstei. Izejam ārā pilsētiņā un ieēdam normālu ēdienu – zup grochówki un kurczat z frytkami.

Atgriežamies. Vēlreiz iesmērējam pēdas. Redzam, ka zāles otrā galā sapulcējušies ļaudis. Krāmējoties kaut kā nepamanījām, ka sākusies pārstāvju sapulce. Skrienam turp. Sapulce poļu valodā beigusies. Angļu valodā ārzemniekiem sākas tikai tagad. Saņemam kartes. Katram dalībniekam sava A2 izmēra lapa apdrukāta no abām pusēm. Vienā pusē viss sacensību rajons mērogā 1:50 000 ar iedrukātiem maršrutiem. MASTER sarkanā krāsa stiepjas pa visu karti, bet mūsējā SPEED zilās krāsas līnija redzama kartes vienā stūrī un ne tik plašā teritorijā. Otrā pusē A2 lapai atsevišķas mazas kartes detalizētākā mērogā. Orientēšanās KP izvietojums, trekinga posmi, raktuvju shēma, leģenda. Organizatori brīdina, ka augšā kalnos slikti laika apstākļi, -11°C, apgrūtināta redzamība, putenis un brāzmains vējš. Nav zināms, vai lavīnbīstamība ļaus apmeklēt 4 KP Śnieżka (1602m). To mēs uzzināsim tikai 3 KP. Atgādina, ka rezervāta teritorijā drīkst pārvietoties tikai pa takām (1-2 m dziļā sniegā?). Aizliegts pārkāpt Čehijas robežu (no 4 KP uz 5 KP īsāks ceļš ir čehu pusē un bez kāpuma). 17 KP Konie Apokalipsy klintīs atcelts, jo ceļa posms ar kāpumu ~350 m vertikāli pēdējās dienās par daudz aizsnidzis, un KP ar velosipēdiem kļuvis nesasniedzams.



Kad sapulce beigusies, pulkstenis jau rāda pāri sešiem. Līdz 21:00, kad izbrauks autobuss uz startu Karpacz, laiks vēl pietiekoši daudz. Sākam ar karšu iepazīšanu. Vispirms no lielās kartes jāpārzīmē KP izvietojums uz mazajām kartēm. Plānojam maršrutu. Tā lēni mums iet. Vēl neesam atraduši optimālo ceļa variantu līdz pēdējiem KP, bet pulkstenis jau rāda 20:09. Sākas nervozēšana. Palikusi pusstunda, bet vēl jāģērbjas. Laiks iet… 21:05 paķeru somu un viens skrienu uz autobusu (brauciens līdz Karpacz 8 km). Kā lai iestāsta organizatoriem, ka jāsagaida Kristaps? Autobuss izgriežas uz ielas, apstājas. 21:10 atskrien Kristaps. Savukārt es pamanu, ka esmu aizmirsis trekinga nūjas. Sprints līdz sporta zālei un atpakaļ. Lielais autobuss ar dalībniekiem jau lēni ripo lejā pa ielu 30 m attālumā. Un nestājas. Neskatoties uz Kristapa izmisīgajiem mēģinājumiem tagad pierunāt sagaidīt mani. Mēģinu autobusu noķert. Aiz lielā braucošais mazais busiņš tomēr pamana manu pakaļdzīšanos un apstājas. Paveicās. 21:15. Esmu bez elpas. Karsti. Sasvīdis. Atceros, ka pieredzējuši ļaudis iesaka vienmēr iesildīties pirms sacensībām…



Starta vieta ir laukums pie viesnīcas Mieszko. Piepūšamā starta līnijas konstrukcija jau gatavībā. Pa apkārtējiem kokiem un māju sienām organizatori vēl karina pēdējos sponsoru plakātus. Mugursomas, sniega kurpes un nūjas noliekam pie viesnīcas sienas. Pirmajā posmā (atkārtoti iesildošajā) paredzēta orientēšanās. ~5 km skrējiens bez apgrūtinošā inventāra pa pilsētu un apkārtējiem pauguriem, atzīmējoties piecos KP brīvi izvēlētā secībā. Vēl piecas minūtes līdz startam. 59 komandas, 118 dalībnieki. Pielienam visiem priekšā. Pirmajā līnijā. Varbūt mūs vēl nofotografē. Un nofotografēja arī!


Foto no www.sleepmonsters.com

22:00 starta šāviens. Un tālāk jau kā parasti – no punkta līdz punktam, kamēr sasniegts finišs. Bet var arī smalkāk aprakstīt. Pirmie neesam, ir arī ātrie sportisti, skrienam viņiem pa pēdām. Pirmais mūsu apmeklētais KP ir pie dambja. Viens kompostieris, ap kuru drūzmējas jau vairāk kā 10 dalībnieku. Un katram jāatzīmējas savā individuālajā kontrolkartiņā. Un ļaudis ar katru brīdi sarodas arvien vairāk. Jo nekaunīgāk uzvedies, jo ātrāk atzīmējies. Tālākajos KP komandas jau izretojušās un nomierinājušās. 45 minūtēs esam apmeklējuši visus orientēšanās KP un atgriežamies pie mugursomām uz 1KP kā 20tie. Turpat arī visi pārējie. Uz 2 KP Świątynia Wang pilsētas malā varēja iziet taisnāk. Nepamanām vienu sānielu. Varbūt aizsnigusi. No līderiem atpaliekam jau 21 minūti.



Beidzot ārā no pilsētas. Ar retraku iebrauktais ceļš, daļēji aizvilkts ar sniegu, turpinās tikai augšup kalnā. Brīžiem jābrien. Atkal kļūdāmies – skrienot līdzi citiem, nepamanām mazo celiņu, kas nogriežas uz 3 KP – kalnu namiņu Samotnia. Līkums sanāk kādi 350 m pa nogāzi lejā un atpakaļ. Vēl 10 minūtes zaudētas. Nākamais KP ir Śnieżka (1602 m) pie meteorologu stacijas. Sabaidīti ar lavīnām, ejam pa organizatoru norādīto drošo ceļu. Bet varēja sniega kurpēs iet taisni pa divmetrīgo sniegu, no kura ārā redzamas tikai eglīšu galotnes. Dažas poļu komandas tādā veidā arī paiet mums garām. Spēcīgs pretvējš. Dzeršanas sistēmas aizsalušas. Plānajos cimdos salst rokas, un cepure arī varēja būt siltāka. Apstāties un meklēt mugursomā ko piemērotāku negribas. Un noteikti vajadzēja biezākas apakšbikses uzvilkt. Izlīdzos, aizbāžot aiz jostas plastmasā iepakoto karti.



KP 4. Śnieżka. Atceramies, ka mums līdzi ir fotoaparāts – esam taču sacensību augstākajā un aukstākajā vietā. Es pozēju pie kompostiera, Kristaps fotografē. Sniegputenis, skaisti. Padzeramies. Skrūvējot vāciņu, mazliet pielaistu arī somu ar sporta dzērienu. Atpalicība no pirmajiem 31 minūte. Punktā ir vēl kādas 3 komandas, kas gatavojas iet tālāk. Mēs arī skrienam viņiem līdzi. Sniegs līdz ceļiem. Pēc 300 m (augstumstarpība 100 m) taka krustojas ar lavīnbīstamo ceļu. Labs iemesls apstāties un apdomāties. Tieši laikā, jo izrādās, ka Kristaps fotografējot piemirsis iespiest atzīmi savā kontrolkartiņā, tā ka vēl viens līkums uz minūtēm 10… Tālāk maršruts ved pa kalnu kori Czarny Grzbiet gar Polijas Čehijas robežu. Ejam vieni paši, citas komandas tuvumā neredz. Ja redzētu, tad sniega kurpes būtu uzvilkuši ātrāk. It kā bez tām kurpēm gājās apmierinoši – brien tikai pa iemīto taciņu, bet, kad mums vieglā solī garām paiet piecas komandas, tai skaitā viena ar meiteni, kļūstam domīgi. Pēdējais brīdis uzvilkt līdzi nestās sniega kurpes. Tiešām – iešana kļūst stipri vieglāka. Līdz nākamajam KP atlikuši 3 km pāri Kowarski Grzbiet. Atļaujamies atkal izvilkt fotoaparātu.



Vēl skrējiens lejā no kalna pa kupenām cauri egļu mežam, un esam 5 KP Przełęcz Okraj robežsargu mājā. Ja Śnieżka mēs igauņiem no TWISTER ADVENTURE TEAM bijām priekšā 27 min., tad tagad ierodamies 10 min. pēc viņiem. Mazliet parunājamies (vienkāršiem angļu vārdiem) par SILVAs lampām L1, ka tās, iespējams, ir labākās pasaulē. Dodoties tālāk distancē, manam SILVAs luktura External battery case notrūkst vadiņš, un saviem lielajiem elektrības krājumiem (4 gab. C baterijas) vairs netieku klāt, tālāk iztiekot ar galvas lukturī esošajām četrām palietotajām AA baterijām. Mazliet jāatpūšas. 20 minūtes paiet, dzerot tiesnešu piedāvāto karsto tēju un graužot kramā sasalušos Powerbar. Nu jau no līderiem atpaliekam pusotru stundu un būdiņu atstājam kā 32ie. Līdz nākošajam 6 KP 3 km skrējiens sniega kurpēs lejup pa nogāzi (augstumstarpība 400 m). Vietām, kur svaigais sniegs saputināts, taka iebrista pāri jostasvietai. Sacensību rīkotāju izreklamētais speciālais uzdevums, slēpto punktu meklēšana Sztolnie Kowary raktuvēs, sagādā vilšanos. Bijām iztēlojušies kilometrus piecus pazemes alu labirintā, bet šeit – 16 minūtes un viss.




Atkal zaudējam laiku, jo pie viena no slēptajiem punktiem fotografēšanās dēļ nākas atgriezties vēlreiz. Izejam no raktuvēm kā 29tie. Savukārt igauņi uz šo punktu ir gājuši stundu ilgāk un turpmāk distancē mēs viņus vairs nesatiekam. Vēl 5 km, un 29 km garais trekinga posms ir pieveikts. Nakts arī ir galā, paliek gaišāks.

Atgriežamies sporta zālē Kowary, kas tagad ir Trasition Area D. Uzkarsēju sildītājā ūdeni un atšķaidu sporta dzērienu, lai tik ātri neaizsalst. Turpinājumā dzeramās sistēmas trubiņu turam somā. Skatoties apkārt, redzam, ka citas komandas, atšķirībā no mums, uz sacensībām ieradušās ar maiņas apaviem. Tātad mums nākamajam veloposmam būs labi pilsētas apavi, un tiem arī vējš nepūtīs cauri. Izmirkušās krosenes, zeķes un citas slapjās mantas uzliekam uz radiatoriem. Latvijā jau bijām pieradināti, ka viss inventārs jāstiepj līdzi, un neko lieku atļauties nevar. Tā rosoties paiet 45 minūtes. Labākajām komandām tas neprasa tik daudz laika.

Atstājam sporta zāli un dodamies veloposmā kā 27tie. Atpalicība no līderiem 2 stundas 20 minūtes. Pulkstenis jau septiņi. Drīz saullēkts. Ceļš mazliet piesalis, sauss. Distancē pavadītas jau vairāk kā 9 stundas. Pirmās nakts sajūsma pārgājusi, un riteņbraukšana salīdzinājumā ar brišanu sniega kurpēs arī tāda pierastāka. Un tā neuzmanīgi atslābinājušies, nobraucienā pēc 8 KP, ceļa līkumā nepamanām apledojumu un vienlaicīgi nogāžamies uz asfalta. Nesāpīgi un uzmundrinoši. Turpmāk slīdēsim vēl, bet kritīsim sagatavojušies un bez pārsteiguma. Kāpumus nomaina nobraucieni, kam atkal seko kāpumi. Visi KP izvietoti pauguros nost no lielā ceļa, nākas pirms katra KP pēdējos 500 m stumt velosipēdu pa sniegainu un ledainu taku. Tā paiet priekšpusdiena. 12 KP Jedlinki mežniecībā ir pēdējais veloposmā. Atzīmējamies kā 23šie. Tuvojas pusdienlaiks. Es vēl apzinīgi ēdu tos Powerbar. Kristaps vairs nē. Apriebušies. Un tāpēc, pirms pēdējoreiz iegriezties Trasition Area D, uzmeklējam kafejnīcu, to pašu, kurā pusdienojām pirms starta. 25 zloti un 25 minūtes: zupa-rosoļņiks, karbonāde ar kartupeļiem, tēja ar citronu un saldējuma kokteilis. Plus sešas garām pabraukušas komandas. Bet turpat sporta zālē visi arī rosās. Esam nobraukuši ap 50 km ar vidējo ātrumu 14 km/h. Pieēdies jau nekur neaizskriesi, un Kristaps šo atziņu izmanto 15 minūšu miegam. Pa to laiku atjaunoju siltā sporta dzēriena krājumus. Pēc stundas esam gatavi doties tālāk. Pēc organizatoru norādījuma somu saturu papildina ziemas apstākļiem atbilstošs guļammaiss.

Nākamais ir 12 km pārbrauciens uz Trasition Area C Szwajcarka kalnu namiņu. Tā, lai nebūtu garlaicīgi, Kristapam parādījušās problēmas ar riteni. Sunīši. Lai dabūtu saķeri ar zobratiem, jākāpj nost no velosipēda un tā īpaši jāuzsit. Lai saķertos. Ja palaiž riteni brīvgaitā, tad, lai atsāktu mīties, jākāpj nost un procedūra jāatkārto no jauna, un ar katru nākamo reizi tas izdodas arvien grūtāk. Siltajā saulē ceļi atkusuši, un laikam aizmugurējā rumbā ticis kāds mitrums iekšā. Kaut ko skrūvēt vaļā un remontēt neesam gatavi, un nemaz tik bieži šajā posmā no riteņa nav jākāpj nost – 5 km kalnā, 5 km lejā, 2 km augšā un esam klāt pie kalnu būdas.


Foto no www.napieraj.pl

Pulkstenis tūlīt būs 3 pēcpusdienā. Šoreiz 18 km trekings. Ar virvju uzdevumiem. Liekās mantas varam atstāt būdiņā. Jādomā, ka iepriekšējās komandas būs ieminušas taku, tāpēc sniega kurpes neņemam līdzi. Bet lukturīšus pēc nelielas svārstīšanās tomēr paņemam, lai arī ārā vēl spīd saule. Un labi, ka paņemam. Punktu apmeklēšanas secība brīva, un, pretēji citām komandām, sākam ar tuvākajiem. Galvenais, netrāpīties kopā ar pārējiem speciālajos uzdevumos, jo laika aiztures nav, un komandas uzdevumu veic ierašanās secībā. Kontrolpunktā 15H uz nolaišanos pa virvi esam vieni paši. Saņemam alpīnistu iekares un kāpjam pa metāla trepēm uz skatu laukumu 30 m augstajā klintī. Nofotografējamies. Tiesneši mūs iestiprina virvē un drošinot pa vienam nolaiž zemē.




Pa citu atstātajām pēdām apmeklējam vienu KP pēc otra. Pēc KP 15E (Bolczów pils drupās) seko divi netālu novietoti KP ar speciālajiem uzdevumiem. Tuvojoties punktiem, apskrienam vienu komandu, bet tāpat mums priekšā 2 komandas. Jāgaida. Ugunskurs. Sāk krēslot. Pašiem prieks, ka lukturīši līdzi paņemti, un tiesneši apmierināti, jo šeit, sacīkstes tālākajā punktā, organizatori pārbauda obligāto ekipējumu. Līdz pēdējam sīkumam – nazi, svilpi, ķīmisko lampu, spogulīti. Pat aptieciņu lūdz atvērt un uzrādīt visas marles, elastīgās saites, dezinficējošo šķīdumu, pretsāpju un saaukstēšanās tabletes. Drīz vien arī mūsu kārta. Vispirms uzdevums nolaisties pa virvi. Tad skriešus uz blakus klinti, kur, turoties pie virves, jāuzlien augšā. Tur sagaida vēl viens tiesnesis, kurš drošina nākamajā uzdevumā. 5 m jānokāpj pa iekarinātām trosu trepītēm, tad 10 m jāpārlien pāri pa akmeņu tiltiņu, jāaizsniedzas līdz kompostierim un atpakaļ. Kad tiekam līdz mugursomām, ir pavisam tumšs. Vēl jāapmeklē divi KP līdz tiksim pie velosipēdiem. Interesants ir 15A punkta izvietojums. Klintij apejam apkārt pāris reizes un sākam skatīties, vai tuvumā nav vēl kāds akmeņu krāvums, bet punkts izrādās ir augšā. Un augšā ala, ugunskurs un tiesneši ar fotoaparātu. Atlikušos 3 km līdz Trasition Area C ceļš ved lēzeni no kalna lejā.

Ja mežā iegājām kā 28tie, tad tukšajā būdā atgriežamies kā 22ie. Tūlīt aiz mums 10 minūšu laikā ierodas vēl trīs komandas, un viņiem seko vēl citi, tā, ka brīdi vēlāk istabiņa ir pārpildīta ar sagurušiem sacensību dalībniekiem, kuri jau diennakti distancē. Istabā grīda piebrista slapja, vidū noliets galds ar tējkannu un plastmasas glāzītēm. Apkārtējās gultās sasēdušies ļaudis lēni, klusējot dzer tēju, kravājas pa savām somām. Citi, kā ienāk siltumā, tā apsēžas un aizmieg. Kristapam arī nāk miegs. Es laikam esmu par daudz saēdies Powerbar, kura sastāvā ir arī kofeīns. Nogurums ir, miega nav. Aizdomīgi nepatīkami. Tā var arī nepamanīt, ka esi pārcenties. Nākamajās sacensībās noteikti jāpadomā par pārtikas daudzveidību – nevar Powerbar grauzt diennakti un vairāk. Tādēļ interesanti vērot, kā britu komanda Nr.49 īpašā folija maisā ielej ūdeni, ievieto sausās pārtikas paciņu, brīdi pagaida un tad ēd. Kaut ko siltu.

Mūsu dzeramā krājumus esmu atjaunojis, un Kristaps savas 15 minūtes jau nogulējis, tāpēc modinu, lai ceļas augšā. Modinu 5 minūtes. Kad beidzot atmostas, viņa darbošanās ātrums ir neciešami lēns. Bet var saprast – citi apkārt tādi paši, un gan jau pašam arī "lūziens" uznāks, tāpēc aizrādīt grūti. Guļammaisu, nevajadzīgās slapjās drēbes un citas mantas varam atstāt maisā pie tiesnešiem, kas to nogādās sacensību centrā. Pie mugursomas stiprinām klāt sniega kurpes un trekinga nūjas, tās atstāt nedrīkst.

No būdas ārā pie velosipēdiem vienlaicīgi izskrienam četras komandas. Nevienam negribas atpalikt, visi barā sākam braukt. Pēc 100 m pamanu, ka Kristaps nevar uzsākt mīšanos. Bija pavisam piemirsušās sunīšu problēmas. Paugurā riteņus vienkārši uzstumjam. Tālāk līdz lielajam ceļam ripojam no kalna, turpat arī pārējās komandas, kas nobraucienu veikušas, iekļaujot kritiena elementus. Briti kaut kur atpaliek, bet poļu komandas Nr.44 un 47 turpmākajos 25 km satiksim vairākkārt. Snieg. Ceļš vienmērīgi nobalsināts, un zem sniega nevar redzēt, vai ledus, vai asfalts, vai nelīdzenumi. Vispirms 5 km kāpums, lēni braucot ar lielāko pārnesumu. Karsti. Tad 5km sasprindzināts nobrauciens, visu laiku gaidot, būs vai nebūs kritiens. Pretvējš un slapjas drēbes – auksti. Izbraucam uz vēl lielāka ceļa. Garlaicīgi taisns. Kristaps palūdz, vai es nevarot pabraukt pa priekšu. Viņam uznākusi miegainība un, skatoties uz manu sarkano velosipēda signāluguni, būs vieglāk noturēties uz ceļa, jo sniegputenī taisni nobraukt ir apgrūtinoši.

Nākošais 18 KP ir dzelzceļa tunelī, un mums jāatrod ieeja tajā. Sliežu ceļš ir pāris simts metru nost no ceļa, un nākas brist pa sniegu. Tunelis pusotrs km. Lai arī pa gulšņiem ne visur ir viegli braukt, toties šeit nav sniega. Vietām cauri sienām spiežas ūdens, un šur tur sliedes pārklātas ar ledu. Tālumā dzirdams krītoša ūdens troksnis. Turpat arī KP18A. Jānofotografējas. Vispirms pozēju es, lēni ielieku kartiņu kompostierī. Tad Kristaps dod fotoaparātu man, cenšos viņu nobildēt tā, lai redzams ir arī krītošais ūdens. Vēl daži tuneļa kopskati un dodamies tālāk.




Netālu no otras izejas virszemē vēl viens KP – 18B. Apskatot savu kontrolkartiņu, redzu, ka šoreiz es pozējot esmu aizmirsis iepriekšējā kontrolpunktā nospiest kompostieri. Tā mums šajās sacīkstēs nav pirmā reize, kad sports neiet kopā ar fotografēšanos. Mierīgi varēja iztikt bez tā skrējiena ~300 m turp un atpakaļ. Izejot no tuneļa, satiekam poļus. Viņi izvēlējušies ierasties pa citu ceļu. Riteņus un somas atstājuši augšā pie šosejas (noteikumos gan bija rakstīts, ka veloposmā KP jāierodas ar riteni un pārējo ekipējumu, taču šis bija viens no nedaudzajiem bez tiesnešu klātbūtnes).

Atkal esam sniegā. Vispirms jātiek ārā no krūmiem aizaugušās dzelzceļa gravas, tad pāri laukam, līdz esam tikuši uz normāla ceļa. Velosipēdiem lielākais pārnesums, lēnām minamies kalnā. Trases aprakstā redzams, ka tā vēl 7 km. Beidzot arī es esmu sagaidījis vājuma brīdi. Nogurums, protams, ir visu laiku, bet nu parādījusies miegainība. Vieglāk riteni ir stumt. Eju ar acīm ciet, tikai pa brīdim tās atverot. Kādus 40 m virs mums pamanām poļu lampiņas. Bet apkārt pa serpentīnveida ceļu viņi ir 400 m mums priekšā. Tas uzmundrina un uzreiz vieglāk saņemties, ja priekšā redzams kāds atskaites punkts. Sarkans un mirgojošs. Pēc pāris kilometriem esam viņus panākuši. Kristaps kaut ko runājas ar poļiem. Es nē, esmu aizņemts ar sevi. Iešana paliek pārāk iemidzinoša, tāpēc sāku atkal mīties.

Przełęcz Okraj robežsargu māju mēs jau pagājušo nakti bijām apmeklējuši. Pēc Śnieżka. Tagad šeit ir 19 KP. Jūtos saguris. Izstiepjos uz grīdas, rokā modinātājs. Minūtes četras elsoju, kamēr izlīdzinās elpa. Bet miegs nenāk. Nemiers, un līdz finišam arī vairs nav tik tālu. Negaidot, kad beigsies gulēšanai atvēlētās 10 minūtes, ceļos augšā un somā sameklēju speciāli šādiem gadījumiem pietaupītu želejas paciņu (uz tās rakstīts: "Satur glikozi, kas izstrādāta, lai apgādātu ķermeni ar strauju enerģijas avotu. Ieteicams lietot izturības sporta veidu treniņu vai sacensību pēdējo fāžu laikā"). Mūsu paziņas poļi ienāk pie tiesnešiem tikai atzīmēties un uzreiz dodas ārā. Nu nē, mēs nevaram viņus tā vienkārši palaist. Turpat pie mājas stūra viņi mīņājas, nevarēdami izšķirties, pa kuru ceļu lai dodas lejā. Paķeram riteņus un skrienam garām. Mums viss ir skaidrs – nākamais KP pēc robežsargiem atkal ir lejā pie raktuvēm. Pa to pašu taku, kur pagājušo nakti bridām sniega kurpēs, tagad lejā jādabū arī velosipēds. Tikai tagad taka vietām iebrista līdz padusēm un ritenis tiek stumts plecu līmenī. Poļu draugi kādu brīdi turas līdzi, tad atpaliek. Skrējienu nesanāk pārtraukt, jo priekšā pamanām vēl 3 komandas. Es nezinu, kas dod vairāk spēka – tā želeja, vai iespēja apdzīt sāncenšus. Tajā vietā, kur viņus noķeram, sniegā tik dziļi negrimst, un mums pa sērsnu izdodas paskriet visiem garām un atgriezties iebristajā tranšejā. Tagad paveicās, bet nevar zināt, kā Kristapa ritenis uzvedīsies vēlāk. Jāsaņemas. Kalnu upīti šķērsojam vienkāršoti – vispirms piesnigušajā gravā tiek iemests velosipēds, tad nošļūcam lejā paši. Otrā krastā arī sniegs līdz viduklim. Metru pa metram pārmetot riteņus augstāk, rāpojam ārā no gravas, līdz esam augšā otrā krastā. Bez elpas.

20tajā kontrolpunktā pie raktuvēm patīkams pārsteigums no tiesnešiem. Silts ISOSTAR dzēriens. Steidzīgi izdzeram pa divām glāzēm, atzīmējamies kontrolkartiņās un ātrāk prom. Starp kokiem mežā jau var redzēt sekotāju ugunis. Tagad visa uzmanība ceļam. Apakšā grubuļains ledus, pa virsu sniega putra. Kritīs, nekritīs. Nobrauciens ir kādi 4 km. Un ritenis man nogāžas tikai vienu reizi, slīdējumā pašam paliekot kājās, ar vienu roku pieturoties pie zemes. Es jau varu atļauties pārtraukumus braucienā, Kristaps ar saviem sunīšiem nē. Mūsu ripošana caur Kowary beidzas pie pagrieziena uz Karpacz. Vēl 8 kilometri. Kristapa ritenis pieprasa kārtējo pāris minūšu uzmanības pauzi. Bažīgi atskatāmies. Tuvumā citas komandas neredz. Tālāk līdz Ściegny ciematam 4 km pa līdzenumu, pie baznīcas pa kreisi un vēl tikpat kalnā. Līdz Krucze Skały.

Pēdējais 21 KP. Ar uzdevumu. Starp klintīm 30 m virvju tilts. Pie punkta esam noķēruši čehu komandu un pie tiesneša pieskrienam pirmie. Bet nevajadzēja tā censties. Ir nostieptas 2 virves, mums norāda uz to, kas tuvāk klintīm. Kristaps līdz vidum tiek normāli, bet tālāk sākas mocības. Virve vidū iekārusies un, berzējoties gar sniegaino klinti, ir apledojusi gluma. Čehi pa to laiku jau abi divi tikuši pāri. Acīmredzams, ka viņu virve labāk nospriegota un ar kritumu uz leju. Punktā ieradušās arī pie raktuvēm apdzītās komandas. Kamēr Kristapu tajā galā kabina nost no sliktās virves, pierunāju tiesnesi, lai viņš mani laiž pie otras – tās ātrās. Daži vilcieni, un es esmu pāri otrā pusē. Nu neesmu es piecreiz veiklāks un spēcīgāks par Kristapu. Ātrāk pie riteņiem. Esam jau Karpacz ielās, līdz finišam 2 km. Pirmais nobrauciena kilometrs aizripo labi, bet otrais ir pret kalnu. Un šeit Kristapa velosipēds atsakās no sadarbības. Jāskrien. Garām pabrauc tie paši čehi (nepamanījām, kā tikām viņiem priekšā). Bet labi ir tas, ka mūs nespēj panākt pārējie sekotāji. Finišs. Mūsu laiks ir 31 stunda un 17 minūtes – esam 15. vietā. Šajā brīdī vajadzētu priecāties – distance pieveikta, traumu nav, vieta pieklājīga – bet mūsu emocijas nodzēš tiesnešu pasniegtais nepatīkami aukstais ISOSTAR dzēriens. Ir 5:30 no rīta. 20 minūšu laikā, ar pāris minūšu atstarpi, finišējušas 6 komandas, un tā kā esam vesels bars, mūsu nogādāšana uz sporta zāli Kowary ievelkas. Vēsas telpas, slapjas drēbes un klaboši zobi. Secinu, ja distancē gadītos šāda piespiedu apstāšanās, es nebūtu tai gatavs. Somā neko sausu rezervei nebiju ielicis. Par sacensībām vispār jāsaka labi vārdi, noorganizēts lieliski, vienīgais mīnuss ir siltas zupas vai vismaz tējas trūkums finišā. Pēc stundas ap 7:00 jau esam sporta zālē guļammaisos uz grīdas pie pārējiem. Miegs.

Nākamā diena. Svētdiena, ceļamies 14:00. Ēst. Mūsu iecienītā virtuve nestrādā. Pārdevēja veikalā iesaka, lai aizejot līdz konditorijai ielas otrajā galā. Pasūtam kūkas un kakao un kafiju. Vakarā braucam skatīt apbalvošanu. Certyfikate saņem visi distanci veikušie, labākajām komandām kausi un sponsoru balvas. Vispirms uz paaugstinājuma kāpj SPEED Race, tad MASTER Race dalībnieki. Ceremonija galā. Stundu jāgaida līdz noslēguma banketam. Izjautājam vienu poļu meiteni no komandas Nr.63, kā pie viņiem ar piedzīvojumu sacensībām. Esot daudz. Tās, ko organizē Suwałki apkārtnē, varētu būt līdzīgas Latvijas pasākumiem – pauguri, krūmi, purvi. Bet, ja vēlamies kalnus, tad pavasarī Tatros Zakopane būšot Polijā nozīmīgas sacīkstes – The North Face Adventure Trophy 2006.




Beidzot pie banketa galda. Zupa, karbonāde ar kartupeļiem, alus bundža, organizatoru runas un videoprojektors ar attēliem no šīs un citām sacīkstēm. Arī vizuāli efektīgo Patagonia Expedition Race (Čīle, 09.-22. februāris '2005) filmu. Jau otro stundu sēžam. Ar Kristapu mums sarunas sākušas atkārtoties, tāpēc vairāk klusējam un skatāmies apkārt. Krievus neredz, laikam aizbraukuši. Lūk, ukraiņu MASTERi sēž vieni paši. Arī klusi. Pirms doties pie viņiem, iegriežamies bārā pēc Żubrówka pudeles un 6 glāzītēm. Bet pa to laiku ukraiņi pazuduši, laikam nogurums. Un tad mēs, ar jautājumu – kā jūs trenējaties?, piesēžamies pie MASTER Race uzvarētāju, somu galda. Pie ziemas un sniega pieradināto somu atbilde ir – slēpojam! Somu meitene ir sirsnīga un pilnīgi traka. Izbrīnā ieplestām acīm un vēja appūstu, sārtu seju. Savulaik startējusi arī Somijas atpazīstamākajā Nokia komandā. Ar lielu pieredzi un vēlēšanos katru reizi tikai uzvarēt. Komandas puiši paspējuši izcīnīt Somijas junioru čempiona titulus slēpošanas un orientēšanās disciplīnās. Par pilnībā profesionālu nevar nosaukt arī viņu komandu, jo sponsorēti tiek tikai daļēji – piemēram par velosipēdiem jāgādā pašiem. Un tā runājoties mēs pie viņiem nosēžam līdz vakara beigām. Nu un no rīta sakravājam mantas un atceļā uz Rīgu.

Sīkāka par informācija par sacensībām Bergson Winter Challenge 2006 pieejama organizatoru mājas lapā.

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv