Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Ceļojumi
Kalnu pārgājiens un četras virsotnes

Autors: Kristaps Liepiņš [ AUTORS?]
Foto: Kristaps Liepiņš
2013. gada oktobris, Rīga

Kalnu pārgājiens Pamira-Alaja kalnos, Varzoba rajonā, Igizaku, Siāmas un Kadam-Taš ielejās ar uzkāpšanu četrās virsotnēs, kuru augstums svārstās no 3928 m līdz 4855 m (augstākā sasniegtā virsotne - Baltā Piramīda, kurā uzkāpām pa 2A maršrutu). Vienpadsmit dienas un naktis (4.09.-16.09.2013.), - kalnu ielejas, stāvi kāpumi, kalnu upju un pāreju sķērsošana, ledāji, mugursomas, teltis, ugunskuri un dziesmas... Tā nu tas viss izskatījās.

Tieši pirms diviem gadiem, pēc ilga pārtraukuma daudzu gadu garumā, atgriezāmies Tadžikijas kalnos. “Iegaršojās” – tas nebūtu korekti teikts. Sen jau “garšoja”, bet dažādi apstākļi lika doties uz citiem kalniem dažādās pasaules malās. Pirms diviem gadiem pārliecinājāmies, ka Tadžikija joprojām ir vieta, kurā ir vēlme atgriezties. Un te nu esam atkal klāt. Ar jaunu grupu. Ar jaunu ceļojuma gala mērķi, kuru pirms pāris gadiem ar iepriekšējo grupu tik vien kā uzlūkojām no attāluma. Jā, pārgājiens, kāpšana virsotnēs – tas viss tāpat. Bet Baltā Piramīda... Nu, bet par visu pēc kārtas.



“Ja nevari paņemt visu, paņem vismaz tik, cik vari panest.” Un mēs ņemam. Lidojums. Pārsēšanās. Mazliet miega lidmašīnā. Piezemēšanās. Vīzas. Bagāžas saņemšana. Sagaidītāji. Brauciens busiņā uz Dušanbe. Agra rīta kņada tirgū. Svaigi un žāvēti augļi, rieksti. Brokastis kādā “po evropejski” dīvainā kafejnīcā. Vēlreiz tirgus. Brauciens ārā no Dušanbe kalnu virzienā. Saguruma snaudiens. Beidzot! – visapkārt kalni! Mantu izkrāmēšana no busiņiem. Pakošanās. Trīs arbūzi. Ejam...



Gājiens līdz pirmajai naktsmītnei nav ilgs. Telts vietas šalkojošas kalnu upes krastā, ieskautas ar smaržīgiem mežonīgu upeņu krūmiem un upes nogludinātiem akmeņiem. Vakara sarunas pie ugunskura nav ilgas – pagājušā nakts lidmašīnā un ceļā pavadītās ilgās stundas ir mūs visus nogurdinājušas.



Nākošo dienu sākam lēni un apdomīgi. Brokastis, iesildīšanās vingrošana, somu pārpakošana. Izejam. Dienas mērķis – naktsmītnes pļava Igizaku ielejā, līdz tai vairāku stundu gājiens ar nepilna kilometra augstuma starpību no šīs dienas ceļa uzsākšanas vietas. Pa ceļam, pauzēs, apspriežam visādus kalnos kāpšanas knifiņus. Lielajā pauzē, vietā, kur Igizaku ieleja nodalās no Siāmas ielejas, akmeņos ieslēpjam “depozītu” atpakaļceļam – gaļas konservu bundžas un gāzes baloni degļiem, kuri mums nav vajadzīgi tuvākajās trijās dienās tiek rūpīgi noslēpti akmeņu krāvumā, - paņemsim atpakaļceļā. Tepat uzlasām arī nedaudz malkas - koku zona šeit beidzas, - ja augšā vēlamies pasēdēt pie ugunskura, malka jānes līdzi...

Lieliska grupa. Lielisks iešanas temps. Pārsteidzoši ātri esam plānotajā dienas galamērķī. Iekārtojamies. Atpūšamies. Grupā valda jauki pozitīvs noskaņojums. Dienu noslēdzam sildot savu ķermeni pie maza ugunskura un savu garu – ar kopīgām dziesmām.



Agrs rīts. Ginta piesakās palikt nometnē un pieskatīt teltis. Pārējie dodās mūsu pirmajā kopīgajā kāpienā. Mērķis – Lielais Igizaks (Большой Игизак, 3928m, kāpsim pa Rus 1B maršrutu), virsotne, kuras augstums dažādos informācijas avotos minēts atšķirīgi, bet tam jau īsti nav lielas nozīmes, 3920 vai 4020 metri. Daudz svarīgāk ir saprast, kā kurš no mums šeit jūtas un uz ko katrs ir gatavs. Šis uzskatāms par treniņkāpienu.



Iesākumā pa taku, tad pa lieliem akmeņiem šķērsojot nu jau aizvien mazāk spēcīgās Igizaku upes straumi, tālāk pa līkumojošu kalnu strautu ieskautiem “akmens dārziem”, kuros vēl šur tur kalnu vasaras puķes un vietām zaļo košas maurloku pļaviņas, beigās kāpjot augšup pa stāvām akmeņu nobiru nogāzēm, nonākam līdz ledāja apakšējai malai. Trekinga nūjas tiek nomainītas pret dzelkšņiem un leduscirtņiem. Tā kā šī vienam otram ir pirmā pieredze uz ledus – īss praktiskais ieskats, kā jāstaigā ar dzelkšņiem un kā rokā leduscirtnis turams. Stāvumš šeit neliels. Ejam.



Pa ledāja plašo loku uzkāpjam līdz pārejai starp divām virsotnēm. Uz pārejas atstājam dzelkšņus un leduscirtņus, un pa klinšainu kori kāpjam augstāk, virsotnes virzienā. Klintis šeit nav grūti pārvaramas, tikai pāris pakāpieni mazliet nedrošāki, bet tajos mazāk drošos piedrošina un iedrošina grupas biedri. Jau pēc neilga laika esam virsotnē. Saulains un silts laiks, vēja nav. Iepauzējam ar skatu uz apkārtējiem kalniem. Ir labi.

Pēc nokāpiena atpakaļ līdz pārejai, uzvelkam dzelkšņus un pa ledāju dodamies lejup. Nonākam uz sniega. Mazs ieskats glisēšanā (bez dzelkšņiem pie kājām). Citam padodas labāk, kādam ne visai. Pamazām, palēnām. Atgriežamies naktsmītnēs. Pusdienvakariņas. Rīt uz citu virsotni. Noskaņojums lielisks.



Nākošajā rītā izejam vēl agrāk – šīs dienas kāpiens mazliet garāks un augstāks. Dosimies uz Kulai-Džavonon virsotni (Кулаи Джавонон, 4100m, kāpsim pa Rus 1B maršrutu). Šodien nometnē palik piesakās Evita, Ginta vakar ir atpūtusies, aklimatizējusies un nāk kopā ar visiem pārējiem.



Šodienas maršruts mūs ved “Y” veida ielejas kreisajā atzarā (vakar bijām labā atzara galā). Pāris stundās uzkāpjam līdz ledājam. Pirms izejas uz tā tāds mazliet bailīgāks posms – šaurā, stāvā, klinšainā kuluārā, blakus no ledāja plūstoša kūstošā ledus ūdens strautam, kurš vietām jau atgādina nelielu ūdenskritumu, jāpakāpjas pa apledojušiem klinšu akmeņiem... Posms īss, īsti pat nepaspēj sabaidīties... Atkal kārta dzelkšņiem un leduscirtņiem. Protams, arī sistēmas un ķiveres katram gadījumam.



Pa ledāju apliecam klinšainas kores pamatni un vēl nedaudz uz augšu pakāpušies izejam uz klinšu nobirām klāta pleca. No tā augšup pa sabrukušām klintīm līdz pat virsotnes monolītajai granīta piramīdai.



Pāris soļi, pārvietošanās kuros jau būtu saucama par “klinšu kāpšanu” – un esam augšā. Laura gan nav pierunājama un abus mazliet “bailīgos” pakāpienus pārvarēt atsakās. Lai arī kā – esam virsotnē.



Pēc nelielas atpūtas pauzes un virsotnes sajūtas baudīšanas ar fotografēšanos, “reversā” virzienā dodamies lejup. Laiks ir vienkārši brīnišķīgs. Un arī noskaņojums tāds pats.



Pusceļā starp virsotni un mūsu “bāzes nometni”, pie pelēki zilgana kalnu ezera, apstājamies lielākai atpūtas pauzei. Skatoties atpakaļ, labi pārskatāms mūsu veiktais ceļš uz virsotni. Prieks un gandarījuma sajūta.



Atgriežamies pie teltīm. Tēja. Zupa. Otrais. Atkal tēja. Kamēr vēl saule augstu, var kalnu upes dzestrajā ūdenī nomazgāties un izmazgāt drēbes. Saulei liecoties aiz kalnu kores sāk palikt vēsāks. Vēl viena karsta tēja. Un vakara ugunskurs. Paldies Imantam – viņš pieteicās vēl mazliet pastaigāt un aizstaigājot līdz vietai, virs kuras klintīs aug arčas (dzīvības kokam līdzīgi kalnu koki), savākt klints pakājē malku ugunskuram! Vakara izskaņā – stāsti, joki un dziesmas zem kalnu zvaigžņotās debess.



Nākošo rītu sākam ar lēnām brokastīm un nometnes novākšanu. Pārstaigājam tuvāko pļavas apkārtni, savācot dažādus sadzīves atkritumu krikumus, kurus šeit atstājušas citas ceļotāju grupas un vietējie aitu gani. Tas ir princips – vietai aiz mums jāpaliek tīrākai un labākai, nekā tā bijusi pirms mums! Pirms iziešanas – iesildīšanās vingrojumi. Šodien priekšā pamatīgs “darbiņš” – no sākuma iesim uz leju, līdz Igizaku un Siāmas upes satekai, tad paņemsim mūsu atstāto “depozītu” un dosimies pa Siāmas upes ieleju uz augšu.



Vietā, kur abas upes satek, atrodas bijušais “ģeologu postenis”, neliela māja, kurā dzīvo kāds vientuļnieks, kurš atteicies no visas pasaules par labu šim Varzoba kalnu nostūrim.



Aiz mājas joprojām lietošanas kārtībā tiek uzturēta trošu pārceltuve, ar kuru var pārcelties Siāmas upes otrā krastā, pa kuru iet taka uz Siāmas ielejas augšējo galu. Kamēr pārceļam pāri visas somas un pārceļamies paši, ir brīdis atpūtai.



Pa Siāmas upes kreiso krastu dodamies uz augšu. Pāris vietās nākas šķērsot palielas sānu pietekas strautus. Pēc viena no tiem apstājamies uz lielāku pauzi – veldzēšanās dzestrajā kalnu strauta ūdenī šodien, zem svelmainās saules, sagādā patiesu baudu. Liela koka lapotnes paēnā vāram tēju un pusdienojam. Šeit var salasīt tējai ne tikai smaržojošās upeņu krūmu jaunā dzinuma gaišzaļās lapas, bet arī pūkainās upes mētras, kuras zied ar lillīgiem ziediem.



Izejam no koku zonas un, pievienojuši savām mugursomām dažus sprunguļus un pagales vakara ugunskuram, pa taku, kura vijas upes akmeņainajos krastos, dodamies aizvien augstāk un augstāk pa ieleju. Dienai sliecoties uz vakara pusi, nonākam plānotajā nakšņošanas vietā.



Teltis, mazgāšanās, drēbju mazgāšana, vakariņas. Šī diena bijusi gara. Un ne pārāk viegla. Tomēr vakara ugunskurs spēj sapulcēt visus. Šī vakara “programmā” – mazliet tuvāka iepazīšanās vienam ar otru katram īsumā stāstot par to, kas šķiet dzīvē vissvarīgākais.



Rīts. Rīta rosme. Skatienam aiz ielejas līkuma paveras mūsu kalnu pārgājiena augstākā un sarežģītākā virsotne – Baltā Piramīda. Trīs klinšu kores uz tās veido tādu kā uz augšu pavērstu bultu. Tiekšanās. Uz mērķi. Vēl tālu gan līdz tam. Vismaz divas dienas ceļā un tad vēl pats kāpiens...



Mūsu šodienas “gala pietura” – Zaļā Viesnīca. Tās ir naktsmītnes Siāmas ielejas augšējā daļā. Iešana nav viegla, praktiski visu laiku pret kalnu. Takas šeit paliek aizvien sazarotākas un mazākas, grūtāk atrodamas. Neskatoties uz visu – spējam turēt ļoti labu tempu. Vienīgais, kas šodien pietrūkst – daudz, daudz garšīga dzeramā.



Tas ir pirmais, ko vēlamies nonākuši naktsmītņu vietā - uzvārīt daudz smaržīgu un garšīgu tēju. Vienu katliņu, un pēc tam vēl vienu.



Zaļā Viesnīca. Tāds ir šo naktsmītņu nosaukums. Pat neskatoties uz to, ka arī Vidusāzijas kalnos jau jūtama rudens elpa un visapkārt, kalnu nogāzēs, puķes izziedējušas, zāle sākusi dzeltēt, šeit joprojām ir zaļas zāles klājums teltsvietās un dzidri burbuļojoša upīte ar zilgani mirdzošu ūdeni, - tepat, aiz morēnas nogāzes vaļņa. Diena tikai pusē, tāpēc izmantojam laiku atpūtai “pēc pilnas programmas”. Rīt priekšā, iespējams, šī pārgājiena grūtākā daļa – kāpiens ar visām smagajām mugursomām pāri pārejai, lai nokļūtu otrā, blakus esošajā ielejā, Baltās Piramīdas pakājē.



Vakara noslēgumā saule noslēpjas aiz Siāmas Kroņa virsotņu asajām smailēm. Vēsi. Laiks doties pie miera.



Rīts iesākas agri, ceļamies līdz ar pirmo gaismu, lai varam doties ceļā laicīgi. Brokastis ar skatu uz saullēktu. Pakojamies. Atstājam nelielu akmeņos ieslēptu pārtikas un gāzes balonu depozītu, izvingrojam rīta rosmi un ceļam plecos mugursomas. Ceļā.



Taka iesākumā ved gar daudzos strautos sazarotās upes krastu, bet pēcāk straujā pacēlumā ved mūs augšup, Siāmas Kroņa virsotņu pakājē, kurā pa akmeņiem lēkājot jāšķērso vairākas upes straumes.



Kaut kas pazib starp akmeņiem. “Viņi nāk, slēpjamies!” :) Vēl mirklis un... tukšums, klusums. Mēs šeit nebūt neesam vieni!



Pa morēnas valni (arī Latvijā dažas tādas, gan ne tik lielas, bet arī ledāja un upju straumju veidotas “āža muguras” ir!) kāpjam aizvien augstāk un augstāk.



Pauze. Dienas pirmais sagurums. Iespēja iedzert kādu ūdens vai sporta dzēriena malku un uzēst kādus žāvētus augļus, graudu batoniņu vai konfekti – kas nu kuram šķiet labāks. Maza atpūta ar lūkošanos tālumā...



Īsi pirms pārejas, pirms stāvākā kāpiena pa akmeņu nobirām, šķērsojam nelielu sniega lauku. Pirms diviem gadiem tāda šeit nebija. Acīmredzot, arī šajos kalnos pagājušā ziema bijusi skarbāka, ar sniegu bagātāka.



Izejam uz pārejas. No tās paveras plašs skats uz Kadam-Taš ielejas augšējo daļu. Šeit pūš visai auksts vējš, tāpēc aizslēpjamies aiz klinšu kores klintīm un gatavojamies mazam kāpienam uz nelielu virsotni, kura atrodas tikai pāris simtus metru no pārejas.



Jau pēc neilga brīža grupas lielākā daļa sēž klinšainajā virsotnē Mazulīte (Малютка, ~3890m, šis pēc apraksta skaitās Rus 1B maršruts). Mūsu priekšā vesela virkne ar skaistām kalnu virsotnēm. Vienā tās galā, pa kreisi - Hodža-Lokan nepieejamo klinšu sienu un ledāju bastions (uz šo virsotni nav neviena vienkārša kāpšanas maršruta), šīs virsotnes otrais nosaukums ir Sapnis (Mечта). Tas joprojām paliek mūsu sapņiem. Pa labi, otrā galā – mūsu šī pārgājiena galamērķis, Baltā Piramīda.



Baltās Piramīdas (4855m) virsotne pēc aprakstā norādītajiem augstumiem ir mazliet augstāka par Monblānu (4810m) Alpos. Tā kā esam iecerējuši jau rīt mēģināt tajā kāpt, rūpīgi nopētam iespējamo kāpšanas ceļu. Būs interesanti, jo arī es, grupas vadītājs, uz šo virsotni nekad, iepriekšējās piecās reizēs esot Varzoba kalnu rajonā, neesmu kāpis...



Līkumojot starp drūpošo klinšu kores zobiem nokāpjam atpakaļ līdz pārejai. Tieši šeit visvairāk pūš vējš, tāpēc pēc īsas pauzes ceļam plecos mugursomas un uzsākam nokāpienu Kadam-Taš ielejas pusē. Šeit nogāze nav tik stāva, akmeņi krietni stabilāki, līdz ar to nokāpiens nav grūts. Īsi pirms naktsmītņu vietas, kuras esam nolūkojuši no augšas, gan ir viena stāvāka brūkošu akmeņu josla, bet arī tai tiekam pāri bez starpgadījumiem.



Starp ledāja mēli un ezeru ir vairākas nelielas vietas, kurās var uzcelt pāris teltis, bet mēs vēlamies apmesties visi kopā, tāpēc nakšņošanai izvēlamies, morēnas vaļņu ieskautu, līdzenu, smilšainu sazarotu strautu sausgultni. Iekārtojamies, mazgājam un liekam uz saulē nedaudz uzsilušajiem akmeņiem drēbes, lai tās vējā izžūtu, viens otrs pat uz dažām sekundēm iepeld ledus aukstajā ezera ūdenī. Gatavojam pusdienas un īsi pēc tām arī vakariņas – jāatpūšas un jāsakrāj spēki rītdienas kāpienam.



Vēl vakara gaismā dodos uz augšu, lai izpētītu uzeju uz ledāja, kā arī lai paskatītos uz diagonālā kuluāra stāvumu no malas – tā stāvoklis var būt ļoti dažāds un ja tas nav labs šobrīd, ir bažas par to, vai varēsim pa to kāpt augšup. Pārskatot kuluāru pretskatā, bažas mazinās – vismaz tā apakšējā un vidējā daļa izskatās puslīdz labā stāvoklī. Joprojām gan pamatots satraukums ir par bergšrunda horizontālo plaisu, kura pāršķeļ sniega nogāzi kuluāra pakājē. Bet cerība, ka tiksim pāri puslīdz labi, vismaz kreisajā malā, ir. Par to visu arī domas atlikušās nakts stundas...



Mostamies nakts vidū, pa tumsu ceļamies, lukturīšu gaismā gatavojamies kāpienam. Brokastis īsti ēst nav vēlme – ir taču nakts vidus. Bet jāpaēd, jo nāksies krietni pastrādāt. Līdz ar pirmo rītausmas gaismu izejam. Nometnē paliek Iveta, Ginta, Evita un Laura – viņām šis kāpiens tomēr varētu būt par grūtu. Nākošreiz.



Nepilnā stundā pēc iziešanas jau esam uz ledus. Iesākumā ejam pa ledāju bez virvēm un dzelkšņiem, jo ledus nav stāvs, tajā iekusušas lielākas un mazākas klinšu akmeņu šķembas, visas ledāja plaisas šeit labi redzamas. Augšpusē, kur ledāju klāj sniegs, sadalāmies divās sasaitēs un ar karabīnēm pie sistēmām piekabinam virves. Šeit, zem sērsnainā baltā sniega klājuma, plaisas vairs nav redzamas un ir liels risks kādā no tām iebrukt. Dzelkšņi joprojām nav īpaši nepieciešami, jo sniega stāvoklis iešanai ir teicams.



Vietā, kur ledāja slīpums pieaug, apstājamies, lai apautu dzelkšņus. Vēl pāris simti metru un esam pie bergšrunda. Kalnmales plaisa ir trīs četru metru platumā, virs plaisas augšējā ledus siena ir četru piecu metru augstumā. Bergšrunda kreisajā malā tomēr atrodam vietu, kur stāvums mazāks un tiekam plaisai pāri. Tālāk jākāpj ātri, ko viss kuluārs, līdz pat tā augšējai daļai ir potenciāli bīstams – tieši virs mums, vairākus simtus metrus augstāk, vietā, kur kuluārs savienots ar augšējo ledāju, vīd lielas sniega-ledus pārkares. Neomulīgi. Jau tagad skaidrs, ka lejupceļam dienas otrā pusē jāizvēlas cits ceļš.



Pa kuluāru, kura stāvums ir vidēji 45 grādi, kāpjam augšā ātrā tempā, piestājot tikai pāris reizes, jo Madarai ir problēma ar dzelkšņiem – zābaku zoles pārāk mīkstas, un dzelkšņu stiprinājuma precizitāte, līdz ar to, nav ne tuvu ideāla. Pie pirmās iespējas nogriežamies no lielā kuluāra pa labi, nelielā sānu kuluāra atzarojumā. Zem stāvā ledus klājuma, pa klintīm kuluāra gultnē, lejup trokšņodami tek kūstoša ledus strauta ūdeņi. Vietā, kur tie izlauzušies ārpus ledus skāvieniem, izveidojušās saules staros mirguļojošas ledus mežģīnes. Vēlreiz nogriežamies pa labi, šķērsojam stāvu akmeņu nobiru ieloku un pa klinšainu kores ārējo stūri beidzot nonākam plašā, lielu klinšu bluķu pieblīvētā nogāzē. Nedaudz pa kreisi, tieši virs mums, debesīs slejas jau no Siāmas ielejas redzētā Baltās Piramīdas virsotnes bulta. Apstājamies. Atkabināmies no virvēm. Neliela otro brokastu pauze lielākas klints aizvējā.



Klinšaini akmeņainās nogāzes stāvums nav liels, tāpēc tālāk dodamies līkumojot starp lielākajiem klinšu blokiem bez drošināšanas virvju izmantošanas. Pāris simti metru un esam uz kores, kura jau taisnā līnijā ved uz virsotni. Kores labajā pusē uz leju apraujas stāva sniega nogāze, pār kuru vietām karājas lielas, vēja veidotas sniega pārkares. Uz tām nu nekādā gadījumā nevajadzētu kāpt!



Jau pēc neilga kāpiena esam virsotnē! Šis ir tālākais un arī augstākais šī pārgājiena punkts – esam Baltās Piramīdas smailē (Белая Пирамида, 4855m, kāpām pa Rus 2A maršrutu).



Virsotnes tūrā (akmeņu krāvumā) esošajai virsotnes zīmītei, kuru rakstījusi kāda Krievijas kalnu tūristu grupa, pievienojam arī savējo Kalnu Grupas uzlīmi. Pavisam netālu no virsotnes ir vēl viena līdzīga augstuma virsotne, tāpēc drošības pēc aizstaigāju arī līdz tai. No otras puses skatoties uz Balto Piramīdu, ir daudz skaidrāks, kāpēc to sauc tādā vārdā – uz ziemeļrietumu pusi pavērstā virsotnes nogāze ir stāva un pilnībā klāta ar sniegu un ledu. Atgriežos pie grupas.



Uzsākam nokāpienu pa klinšainu kori, kura ved dienvidaustrumu virzienā. Vietām daži visai stāvi soļi pa lielu klinšu bloku sagāzumiem, bet kopumā – ļoti labi, droši. Nokāpjam līdz ledāja malai. No šejienes ir divas iespējas – glisēt pa stāvo sniega nogāzi vai kāpt uzmanīgi, ar dzelkšņiem pie kājām.



Tā kā plaisu šeit nav un nogāzes stāvums beidzas pakāpeniski izlīdzinoties lēzenākā stāvumā, izvēle ir brīva, - katrs izvēlas sev tīkamāko lejā tikšanas veidu. Ledāja plakumā pagaidām tos, kuri lēnāki un atkal esam visi kopā. No šejienes apliecam stāvu klinšainu nogāzi labajā pusē un dodamies noejas rezerves varianta virzienā. Kaut kur tur, starp divām klinšu virsotnēm, jābūt pārejai, no kuras var nokāpt uz ledāja, kurš mūs novedīs līdz mūsu teltīm.



Meklējot ceļu rodas šaubas par īstās pārejas izvēli, jo vienā vietā nokāpiens ir ļoti stāvs. Citu, labāku alternatīvu nav. Nākas lietot drošināšanas virves. Bet tas taču piederas pie alpīnisma?



Pāreja. Stāvs, akmeņains kuluārs uz leju. Daudz ripojošu akmeņu. Jāuzmanās! Kāpjam uz leju cieši viens pie otra. Ledāja mala. Atkal nepieciešami dzelkšņi, leduscirtņi un virves. Pāris simti metru stāvuma un ledājs kļūst aizvien lēzenāks. Turpinam doties lejup. Jau pavisam labi var saskatīt mūsu teltis. Tomēr vēl esam tik augstu... Ne velti, - šodien esam uzkāpuši aptuveni veselu augstuma kilometru, tagad vēl tas jānokāpj lejup.

Vēl nedaudz. Ledāja mala. Mazliet. Akmeņi. Daudz kustīgu un brūkošu akmeņu. Pavisam jau tuvu...



Esam atgriezušies! Teltis, silta tēja, atpūta. Tur, augšā, slīdoši mainīgu mākoņu klājumā vīd Baltās Piramīdas virsotne. Tagad jau varam uz to palūkoties ar citādu skatienu.



Nākošais rīts pienāk mākoņaini vēss. Gaisā novirmo sīkas sniega pārsliņas. Vējš nav spēcīgs, tomēr auksts. Nemīlīgi. Esam nesteidzīgi, bet īpaša vēlme vēl mazliet pakavēties šajā ledus, akmeņu un smilšu nostūrī, kurš klāts debesīs steidzīgu mākoņu driskām, nav.



Novācam nometni, sapakojamies un kāpjam augšup pa stāvo morēnas valni virs ezera. Nonākam akmeņu laukos, kuri ved mūs jau zināmās pārejas virzienā, pāri kurai šeit atnācām pirms divām dienām. Ceram, ka Siāmas ielejā būs siltāks un jaukāks laiks.



No pārejas atskatāmies atpakaļ. Aiz mums tālumā esošā pamale savilkusies svina pelēkumā. Šķiet, tas ir Afgānis. Tā šeit sauc sliktus laika apstākļus, kurus atnes valdošie vēji no Afganistānas kalnu puses. Labi, ka esam jau atceļā. Ja mēs šeit būtu vienu dienu vēlāk – šodien kāpiens uz augstāko virsotni, iespējams, izpaliktu – pārāk riskanti.



Virs Siāmas ielejas joprojām lielākoties zilas debesis. Spīd saule un kāpjot uz leju paliek arvien siltāks. Jāizģērbjas. Kārta pēc kārtas. Menbrānaudumu virsjakas un flīsa jakas pārceļo uz somām, atkal varam iet ar vienu kreklu mugurā.



Nedaudz vairāk kā pāris stundu gājienā esam atpakaļ Zaļajā Viesnīcā. Lielā atpūtas pauze ar mazām, bet siltām pusdienām. Esam gatavi doties vēl tālāk, uz leju. Visnotaļ, kāpšana uz leju ir krietni vieglāka un reizes četras, vai pat visas piecas, ātrāka. Noskaņojums arī lielisks.



Šīs dienas noslēgumā atkal varam sanākt pie kopējā ugunskura. Tiek vārīta smaržīga svaigo upes mētru tēja, atkal varam sildīties pie uguns, kura vijīgi ložņā ap smaržīgās arčas sauso zaru šķilām. Vēl viens dziesmu vakars tumsā, zem zvaigznēm un ugunskura sīkdzirkstelēm, kuras kopā ar dūmiem aizklejo tumšzilajā bezgalībā.



Agrā rītā mūs modina lietus lāšu bungāšana pa telts jumtiem. Mums nav jāsteidzas, varam pagaidīt sauli. Lietus piestāj. Lienam ārā no teltīm un staipoties stumjam mākoņus uz abiem ielejas galiem. Jau pēc brīža mākoņi pašķiras un debesīs spoži atmirdz saule. Pāri Siāmas upei varavīksne izveido tiltu.



Ir priekšsajūta, ka šis saules brīdis var būt neilgs, tāpēc izmantojam brīdi, stūķējam somās visas nometnes parpalas un atkal dodamies ceļā. Pamazām sāk sijāt sīks lietutiņš. Aiz kalnu korēm dienvidu pusē briest negaisa mākoņi. Pēc divu stundu gājiena viens tāds mākonis mūs panāk, un knapi paspējam pasprukt zem lielas klinšu bluķa pārkares. Lietus gāž pamatīgi. Mēs – pamukuši zem “jumta”, cieši kopā saspiedušies vāram tēju, tad zupu. Sametas vēsi – gaisa temperatūra jūtami krītas. Kad lielais gāziens noskrējis, arī mēs varam turpināt savu ceļu. Tā arī siltāk. Kalnu korēs augšā var redzēt nupat uzsnigušu sniegu.



Noskaņojums? Dīvainā kārtā, pēc izmirkšanas lietū un salšanas vējā tas kļuvis vēl labāks! Zināmā mērā esam līdzīgi vienam otram augam, kuri, augot skarbos apstākļos, kļūst sīkstāki un košāki.



Pēcpusdienā sasniedzam šī kalnu pārgājiena pēdējo nakšņošanas vietu. Lietus ir mitējies. Ceļam teltis, vācam malku ugunskuram. Šeit ir iespēja nogaršot pilnīgi svaigus valriekstus – kastaņiem līdzīgajos kokos noraujam biezā, zaļā mizā ieslēptos riekstu bumbuļus, liekam uz liela akmens un ar mazāku akmeni – blaukš – zaļā miza spēcīgi smaržo pēc joda tinktūras, arī pirksti kļūst dzeltenbrūni, toties rieksta baltums ir garšīgs!



Vakariņas, tēja un sarunas pie ugunskura. Atkal sāk pilināt lietus. Diena bijusi gara un ne pavisam ne tā vieglākā. Pie miera.



Naktī ik pa laikam līst. Pāri iet negaisa fronte ar pērkona dārdiem un zibeni. Brīžiem pat teltī, guļot ar aizvērtām acīm, ir sajūta, ka kāds tev iespīdina ar lukturīša gaismas staru tieši sejā. Rītausmā mazliet mierīgāk. Tomēr debesis pamatīgi nomākušās, mākoņu klājums ir pamatīgs. Vispriecīgākā ziņa (saņemta telefoniski no mūsu vietējiem sagaidītājiem) – jau pavisam drīz mēs būsim lejā, un lielajā ielejā, ārā no kalniem lietus... nemaz neesot bijis! Un joprojām ir +26 grādi.



Vēl nepilna stunda pa kalnu takām, kuras līkumo pa nogāzi blakus mutuļojošai kalnu upei (tagad tajā ūdenim vairs nav gaiši zila, bet gan brūna nokrāsa!) un esam ceļa galā. Sagaidītāji. Sasveicināšanās un apskāvieni. Silti un mīksti kuļaši (baltās maizes plāceņi), saldas vīnogas, arbūzu un meloņu šķēles. Šeit sākas ceļš uz mājām. Bet varbūt ne šeit, varbūt kādā citā vietā. Iespējams, šeit sākas arī citi ceļi. Uz citām kalnu virsotnēm.



Plaša šī ceļojuma fotogalerija skatāma šeit: [ FOTO GALERIJA]

Starp citu, arī nākošajā gadā plānots doties uz Vidusāziju, lai ietu kalnu pārgājienā un kāptu mazākās un lielākās, vieglāk un grūtāk sasniedzamās virsotnēs. Ja ir vēlme pievienoties – laipni lūdzu Kalnu Grupas FaceBook profilā, gan arī manā Twitter kontā var sekot līdzi visiem jaunumiem, gan par alpīnisma apmācības kursiem, gan par gaidāmajiem ceļojumiem.

Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [DISKUSIJU FORUMS]



Brīdinājums! Šī vortāla veidotāji Jūs brīdina par to, ka aktivitātes, kuras ir saistītas ar kāpšanu un nolaišanos pa virvēm, dabīgu un mākslīgi veidotu klinšu vai ledus reljefu, kā arī atrašanos kalnu zonā, ir potenciāli bīstamas Jūsu veselībai un dzīvībai! Šo bīstamību var novērtēt tikai balstoties uz pieredzi. Savukārt pieredzi var iegūt tikai apgūstot zināšanas un praktiskās iemaņas. Mēs rekomendējam šo pieredzi iegūt zinošu un kvalificētu instruktoru klātbūtnē! Vortāla veidotāji neuzņemas nekādu atbildību par sekām, kuras var rasties izmantojot publicēto informāciju.

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv