Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Ceļojumi
Tallina – Narva, jeb pussalu tūre

Teksts: Edgars Baltiņš
Foto: Edgars Baltiņš un Viktors Vasiļevskis
Ceļojuma dalībnieki: Dainis, Artis, Viktors un Edgars
2013. gada jūnijs, Rīga

Tas sākās kaut kad sen atpakaļ, kad ar savu tagadējo sieviņu šeit braucu ar auto iepazīšanās randiņā, un man iepatikās doma, ka šeit ir lielisks maršruts, kuru ar velo varētu pievārēt. Tā nu gāja gadi līdz apstākļi sakrita un pierunāju savus domubiedrus veikt šo ceļu divās dienās.

Kādu brīdi prātojām, kā sakārtot loģistiku četriem personāžiem. Bija varianti braukt ar diviem auto, vai ņemt igauņu pakalpojumu, abi dārgi. Artis resursā atrada vilcienu no Narvas uz Tallinu rīta agrumā. Sapakojāmies mēs vienā Akorda vagonā, divi velosipēdi uz jumta, velo piekabe, divi velosipēdi un paunas - bagāžniekā. Piektdienā pēc darba startējam.

Rīga sastrēgusi, sākam kavēt grafiku, pie “Sēnītes” iesēžamies astē sastrēgumam uz Rāmkalnu tilta, zvans draugam un uzzinām, ka ceļa remonti līdz pat Straupei, tas galīgi neder, griežamies riņķī un laižam caur Cēsīm. Pa ceļam vēl sieva un sīcis jāatstāj laukos. Grafiks galīgi sašķobās, bet ko darīsi. Ieripojam Narvā pēc vieniem naktī, atrodam dzelzceļa staciju, tad ilgi spriežam kur auto atstāt. Tā vizināmies pa pilsētu, līdz mūs pie kādas viesnīcas uzrunā policisti, - naudu jau uzreiz neprasa, bet uzzinot ka gribam atstāt auto, sastāsta šausmu stāstus, ka mums te visu izlaupīs, ka jāmeklē maksas stāvvieta, parāda arī virzienu. Meklējam, bet tā vieta šķita galīgi šaubīga, atgriezāmies pie stāvlaukuma iepretim robežas terminālim, tur nepārtraukta kustība, gan jau būs labi. Sākam sēdēt, jo līdz vilcienam vēl vairākas stundas, bet sēžas grūti. Pieņemam lēmumu sapakoties un veikt cilpu pa pilsētu, jo atceļā jau spēka nepietikšot, vizināmies. Naksnīgie cietokšņi ir iespaidīgi, laikam nav daudz vietu pasaulē kur divu naidīgu varu cietokšņi atradās tik tuvu viens otram, un vēl saglabājušies līdz mūsdienām, simbolizējot joprojām divu varu pretim stāvēšanu.



Mazliet pavizinājušies nonākam stacijā. Ar grūtībām atmūķējam otro durvju viru, lai varētu iedabūt iekšā piekabi, jo stacijas perona puse ar žogu apjozta, robeža. Iekšā redzam ka durvis uz peronu slēgtas, un blakus telpā pa šauriem, barjerotiem koridoriem muitas postenis. Saprotu ka ar savu piekabi tur nekādi. Beigās bija jāatdala no velo, jānoņem rati, un tad ar mazu piepūli tikām uz perona. Īsi pirms desmitiem tādi mazgulējuši sasniedzam pieturu Arukula, kur bija nosprausta starta vieta (mazliet pirms Tallinas).



Interesants fakts, bet par velo mums naudiņu nepaņēma, bet piekabi klasificēja kā bērnu ratiņus un naudu paņēma. Pavadone mums noorganizēja ātru evakuāciju, tik ātru, ka Viktors izlec no vilciena bez mugursomas (kā izpletņlēcējs bez izpletņa)... Ko darīt? Zvanām 112, tur futbolē, bet sola palīdzēt. Iesēdinām Viktoru nākamajā elektrovilcienā (pēc pusstundas), lai ķer bagāžu. Sarunājam tikties pie Jagalas ūdenskrituma, kas tikai 25 km no Tallinas, mums 20 km. Starpība tikai laikā kad startējam. Līdz ūdenskritumam pa ceļam apskatām Kostiveres ūdensrijēju, kur upe pazūd pazemē. It kā upe ar redzamu plūdumu ietek dīķītī un apstājas . Lai mazinātu laika starpību, mazliet ieturamies ceļmalas kafejnīcā pie DUS, tad neliela fotosesija pie astoņus metrus augstā Jagalas ūdenskrituma.



Viktors vēl par sevi ziņas nedod, nolemjam lēnām ripināt, gan panāks. Sākas grūtais, visu laiku cepina saule, šķiet ka slīpums tikai uz augšu, mazliet bet tomēr, un sejā pretvējš. Mans milzu stāvs un piekabe bura, šī kombinācija kaut kā ātri nogurdināja. Piestājām pirms Kiiu pieturā atpūsties un Viktoru sagaidīt. Sazvanījām, soma atgūta ar visām vērtslietām, tuvojoties, sagaidījām. Tad caur Kiiu uz pussalām. Pirmā – Juminda. Kaut kur pie Pedaspea piestājam, lai apskatītu autobusa pieturu, veco ZAZ vabolīšu salidojumu, un mazliet uz priekšu veldzētos aukstajos Kolgas līča ūdeņos. Baigi nāk miegs, kā nekusties, tā acis miglojas. Pamaināmies ar Viktoru vietām, viņš velk piekabi, es haļavna ripinu tikai ar foto uz kakla. Tā apbraucam pussalu, līdz iebraucam ciematā Virve, kur Hara līča krastā interesants objekts.



Artis zināja stāstīt, ka šeit filmēta epizode slavenai krievu režisora filmai “Atgriešanās”. Es paguļu šofera 20 min, kamēr pārējie uz prīmusiem uzvāra zupu un ūdeni kafijai/tējai. Sagurums bija pārņēmis arī pārējos, diena strauji tuvojās beigām, pulkstenis rādīja pēc sešiem vakarā, noskrējiens tikai kādi 70 km, pēc plāna bija jābeidz ar 150, likās neizpildāmi, sākām apspriest evakuācijas plānus. Par to starpu saule bija paslēpusies aiz mākoņiem, atgriezās Mr. Powers. Viegli noveicām pirmo nogriezni, piespiedām sevi nebraukt šortkatu, bet apkārt otrai pussalai, ko arī ātri veicām. Vakarā laikam čakras atnāca vaļā, vai kā citādi, bet četru stundu laikā sasniedzām nosprausto mērķi 145 km nobraukumu un kempingu mežā Mustojas upes krastā.



Pussalas bija ļoti ainaviskas, mazā sakoptā ciemu apbūve ar romantiskiem līcīšiem. Milzīgi gara jūrmala, kur miermīlīgi sadzīvo gan privātā apbūve, gan dabas parks, gan citiem interesentiem piekļuve jūrai nodrošināta.



Mazliet pavakarējam, pārplānojam atkāpšanās ceļu un gulēt. Nākamajā dienā bija paredzēts, ka varam vizināties līdz četriem, tad “perpendikuls” uz dzelzceļu.



Sākums pa smilšainām stigām gar jūru, līdz izbraucam Vainupea ciemā, no kura atsākas cietais segums. Ātrums pieaug, taču atkal saule nežēlīgi cepina. Sasniedzam Selja upi, kur veldzējam savas pārkarsušās miesas.



Sāk atkal kļūt grūti, bet mēs taču tikai mazliet, un tad izglābsimies. Sasniedzam industrijas pilsētu Kundu. Te cementu ražo pa vecai metodei, visas ēkas, koki noputējuši, netālu arī celulozes rūpnīca. Uz upes zem tilta paslēpusies spēkstacija, interesanti vērot kā tilta vienā pusē ir augsts ūdens līmenis, bet otrā kaut kur tālu lejā. Vispār jau šeit bija iespēja iekāpt vilcienā, bet kaut kā sakautrējāmies un braucām tālāk uz Viru Nigula. Baigi garlaicīgā šoseja.



Šeit veicam braucamo apmaiņas rituālu, es tieku vieglā maizē, un uzsūcam svētās zemes enerģiju. Tālāk līdz Aseri, kur atkal vilciens, bet mēs kaut kā pabraucam garām. Viens otru “paspārdam” motivācijai. Esam pietuvojušies stāvkrastu zonai. Šeit diezgan aktīvi saimnieko zemnieki, abpus ceļam iekopti lauki, aug kvieši, mieži, rapsis un man nezināma nezāle, bet kopumā izskatās skaisti.





Vēl šis nogrieznis iezīmējas ar tirdzniecības vietu neesamību. Sāk aptrūkties dzeramais. Izbraucam atkal pie jūras zupu uzvārīt, bet attopamies ka palikusi tikai puse no 1.5 l pudeles. Zupu gan izvārījām, sanāca arī tēja trijiem un kafija man. Tad pa maziem un ne tik maziem celiņiem nonākam līdz Igaunijas augstākajam ūdenskritumam Valaste, kura augstums ap 26 m, ūdensteci veido meliorācijas grāvis.



Šeit lēnām tā godība iet uz galu. Gadus atpakaļ darbojās trepes un platforma, kur varēja vērot kritumu arī no zemāka punkta, tagad viss slēgts, vienīgi dārgā kafejnīca (0.5 minītis 1.6 eur) un vēl dārgākais saldējuma kiosks saglabājušies. Mums, lai atjaunotu šķidruma resursus, nākas patukšot maciņus, bet toties šeit atkal atgriežas Mr. Powers. Vairs nav runu par kapitulāciju, bet tikai “līdz galam”. Tā aizripinām līdz Toilai. Toila ir maza pilsētiņa (drīzāk ciems), kas atrodas pie Somu jūras līča. Apmetne Toilas pagastā pirmoreiz minēta Dānijas Zemesgrāmatas lapās 1241.gadā. Šodienas apskates objekts numur viens - Oru parks un pils dibināti 1897. - 1901.gadā. 1934. gadā trīs igauņu rūpnieki nopirka Oru pili no Jelisejeva un uzdāvināja pirmajam Igaunijas prezidentam Konstantīnam Petsam, kurš to izveidoja par savu vasaras rezidenci.





Vēl te iztek sudrabavots, kas mūs atkal mazliet atvēsināja un uzlādēja. Strauji tuvojamies Sillamae, kas ir mūsdienās izveidota osta ar tai pieguļošu pilsētbūvi un citu industriālo zonu . Pirms pilsētas ir vislabākās stāvkrastu baudīšanas vietas.

Krauju augstums vietām esot virs 40 m. Seko vairāku kilometru posms pa bāni, lai izmestu pēdējo 25 km loku gar piekrasti, apskatītu Narvas “Jūrmalu”, ideāla vieta būtu Jaunajam vilnim, un Narvas upes ieteku, kas gandrīz kopē Lielupes grīvu (tikai Vārnu kroga vietā Krievijas robežbūve sargu tornītis).

Uz Eiropas ārējās robežas notiek ballīte, cilvēki piekrastē dzer, dejo un citādi atpūšas, kamēr otrā pusē kāds ar binokli vēro.



Vēl redzējām budistu dižpriedi un tanku uz podesta (vispār ap Narvu ir daudz Padomju kareivjiem veltītu piemiņas monumentu no otrā pasaules kara laikiem). Pusnaktī ieripinām pilsētā.



Vēlreiz nobraucam gar cietoksni un sasniedzam auto, kurš vientuļi stāv laukuma centrā sveiks un vesels. Paiet stunda līdz sapakojamies, un sākas grūtais ceļš mājās. Braucam ar Arti uz maiņām, kamēr brieži sāk skriet no meža. Paspējām tieši laikā uz darbu.

Kopā nopedalējām 310 km ar vidējo pārvietošanās ātrumu 20 km/h. Dainis sasniedza savus personīgos rekordus, gan ilgbraukšanā (165 km dienā!), gan max ātrums nobraucienā (virs 52 km/h). Jā starp citu, šajā maršrutā vietām ir manāms labs reljefs, 6-8 % kritumi un kāpumi, garākais šķiet bija veseli 800 m. Perfekts maršruts.

Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [DISKUSIJU FORUMS]

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv