Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Ceļojumi
Tudi sjudi pa Latgali...

Autors: Ģirts Zvirbulis
Foto un video no autora privātā arhīva
2013. gada maijs, Rīga

"Nikaidu problēmu. Mangal’s, molka, telšu vītas, tudi sjudi viss jiusim būs," mums sola viesu nama Drīdži sargs, kurš pie reizes ir arī dārznieks, galdnieks, strādnieks un vispār plaša profila speciālists. Arī vārds viņam atbilstošs – Zintis. Fakts, ka melnā pusnakts tumsā uzkūlušies četri, sveši, krietni iesiluši čiuļi ar kajaku kaudzi uz "Town&Country" jumta viņu nemaz nemulsina. Drīdžos esam ieplānojuši nobazēties, atstāt auto un dažas stundiņas pagulēt, lai rīt sāktu laivojuma tūri pa Latgales ezeriem.

Mēs (Čiriks un Armands), šādus vai līdzīgus kajaku maršrutus pēdējos gados nobraucam ik vasaru. Šoreiz mums pievienojušies arī Mārtiņš un Atis, kuri gan vairāk aizraujas ar orientēšanos un piedzīvojumu sačiem, bet izlēmuši izmēģināt arī laivošanu.


Gatavi doties uz Latgali. Vēl esam pavisam svaigi.

Gluži kā Zintis teica, tudi sjudi, un nometne jau iekārtota, desas čurkst uz mangaļa, viskijs tukšojas un arī dziedamās rīkles atveras. Tobrīd šķiet pavisam dabīgi, ka arī Zintis nav viss devies atpakaļ uz savu sarga būdu, bet palīdz mums pieveikt viskiju, pa starpai dodot padomus Atim meiteņu jautājumos, uzraujot pa dziesmai ar Mārtiņu un konsultējot Armandu par smartfona bezvadu savienošanu ar bumboksu. Brīnumainā kārtā (un par sodību citiem kempinga viesiem) tas viņiem izdodas. Tādēļ gulēt ejam tikai ar rīta gaismu, kad divas reizes esam izdziedājuši (precīzāk – izaurojuši) visu Armanda telefona plejlisti sākot ar Gogol Bordello un beidzot ar Oļegu Gazmanovu.


Drīdžos (jau iesiluši). No kreisās – Atis, Zintis, Armands, Čiriks.

1. diena – ezeru virknes

Neskatoties uz vētraino nakti, pirmajā ekspedīcijas dienā mostamies gluži svaigi. Komandas morāli vēl vairāk uzlabo kempinga saimnieces ziņa, ka lielajā viesu namā varam dabūt siltas brokastis un pašiem nekas nebūs jāgatavo. Pie brokastu galda satiekam arī citus atpūtniekus. Pasaule gan maza – izrādās tā ir mūsu kādreizējā VX Ziema 2001 piedzīvojumu saču komandas biedre Ieva ar ģimeni. Viņi diplomātiski nesūdzas par mūsu nakts "koncertu". "Viena dziesma man pat tīri labi patika," saka Ievas mamma.


Rūpīgi plānojot, pēc skata mazajos kajakos var salikt neticami daudz mantu. Attēlā tikai maza daļiņa no līdzi ņemamā.

Pēc brokastīm sakrāmējam bagāžu kajakos un ap 12iem beidzot laižamies Latvijas dziļākajā ezerā – Drīdzī. Armands brauc ar savu pavasarī iegādāto Riot Endeavor, kurš izrādās baigā govs – stabils kā plosts, bet arī uz priekšu virzās lēni kā plosts, turklāt saceldams tādas šļakatas, kā tvaikonis (iesācējām ideāli, bet vairāku dienu ekspedīcijai pa gludūdeni tomēr apgrūtinoši). Mēs ar Ati no Seakayak.lv esam iznomājuši Point N65 Piknik, kas ir pilnīgs pretstats – šaurs, straujš, elegants kajaks (bet arī ar savām nepilnībām, par kurām vēlāk). Mārtiņam esmu nodevis lietošanā savu Perception Acadia, kas varētu būt tāds kā vidusceļš starp Endeavoru un Pikniku.


Zem mums – Latvijas visdziļākā ezera visdziļākā vieta – apm. 63 metri.

Jāsaka, ka Drīdzis nav tāds, kādu biju iedomājies. Man atmiņā bija palicis mežainiem pakalniem ieskautais Drīdža rietumu gals Sauleskalna pusē. Bet šeit ainava šķiet diezgan vienmuļa – lēzeni, pļavām noauguši, garlaicīgi krasti. Toties, pabraukuši garām Lēņu līcim ezera krastā atrodam vairākas niedru ieskautas lagūnas ar baltām smiltīm un neticami dzidru ūdeni. Tā vien prasās nopeldēties, bet šodien vēl priekšā garš ceļš un vēl neesam pat lāgā iesvīduši. Peldēšanās vietā uztaisām fotosesiju virs ezera visdziļākās vietas (esot kādi 63 metri).


Relaksējamies aizvējā aiz Bernātu salas.

Aiz Bernātu salas airēt kļūst vieglāk, jo iegriežamies pa vējam. Drīz vien klāt savienojums ar Ota (Ata) ezeru – mazs, niedrēs noslēpies kanāliņš (GPS noderēja). Vienas no lielākajām raizēm, plānojot šo ekspedīciju, man bija par to, vai ezeru savienojumi būs izbraucami. Bažas izrādījās veltas – ūdenslīmenis gana augsts un nekādi īpašie šķēršļi pa ceļam negadījās, ja neskaita pamatīgu niedru biežņu paša kanāla beigās, bet metru pa metram tai izlaužamies cauri un kā korķi no pudeles iešaujamies Ota ezerā.


Drīdža – Ota savienojums. Mums paveicās, ka šis un citi ezeru savienojumi bija izbraucami bez problēmām...


...tikai atrast tos reizēm bija grūti.

Pēc Drīdža plašumiem tas šķiet daudz mazāks un romantiskāks, bet drīz vien to šķērsojam un pa vēl vienu savienojumu nokļūstam Ārdava ezera. Starp Ārdavu un Sīveru atrodas (vai atradās) Kargina īpašumi. Vietējie stāsta, ka viņš lidojis no Rīgas ar hidroplānu un laidies lejā Ārdavā, kur viņam speciāli bijusi ierīkota vesela piestātne. Neko tādu gan nemanījām, bet toties Dubnas gabaliņā starp Ārdavu un Sīveru saskaitām vismaz piecus tīklus, kas nez vai ir legāli. Šajā posmā ieraugu arī strašnāko h**ņu (pieklājīgāk to nosaukt nevaru!), ko savā laivotāja mūžā esmu redzējis – kāds vienkārši uzbūvējis vārtus pāri Dubnas upei! Tas gan nerada nekādas baigās neērtības, jo uz Sīveru var aizbraukt pa otru atzarojumu. Bet pats princips – attiekties pret upi kā pret savu privātīpašumu – man šķiet nepieņemams. It kā nepietiktu, ka zemes īpašnieki dzen laiviniekus prom no tauvas joslām. Tagad vēl visu upi aizslēdz nahren!


Upei priekšā vārti. Kādam kretīnam jābūt, lai ko tādu iedomātos!? Jāmeklē cits ceļš.

Lai nu kā – Sīveru sasniedzam bez īpašām problēmām. Te iebraucam tikai pabaudīt ainavu, jo Sīvers ar citiem ezeriem nav savienots. Draugi paliek atpūsties pie kādām mājām Braslavas pilskalna pakājē, bet es esmu izlēmis izmest vēl 9 kilometru līkumu līdz Kazuleņa saliņai pēc slēpņa. Sanāk tāds meditatīvs brauciens vienatnē. Nedaudz spocīga sajūta, atrodoties vienam tik liela ezera vidū, turklāt vējš uzšūpo nelielus vilnīšus, sāk līņāt lietutiņš. Pakrūti kņudina doma, ka tik tālu no krasta vienatnē neesmu braucis. Taču drīz vien jau ir klāt Sīvera Lielā sala, uz kuras nometni ierīkojusi makšķernieku kompānija. Aizvējā pabraucu garām vēl dažām saliņām un klāt arī Kazuleņš. Slēpni atrodu ātri un dodos atpakaļ pāri Sīveram pie pārējiem.


Ērts un stabils kā dīvāns. Čiriks relaksējas Zilajā valī.

Armands ierosina apmainīties ar laivām un labi ka tā, jo, kāpjot ārā no kajaka, atrodu sev pie kājas piesūkušos dēli vismaz pirksta izmērā. Labi, ka Atim līdzi ir aptieciņa.

Airējam atpakaļ uz Ārdavu, lai tālāk pa Dubnu dotos uz Leja ezeru. Armanda Endeavorā katrs aira virziens prasa divreiz lielāku piepūli un rada divreiz mazāku inerci nekā Piknikā. Pie labajām īpašībām jāmin lieliska stabilitāte un laba manevrētspēja, kas ekspedīcijas noslēgumā sevi attaisnoja Tartaka straujtecēs un līkumos. Un vēl Endeavoram ir izlaižams šverts, bet no šīs ekstras nekādu jēgu nejutu. Visu šo īpašību dēļ laiva tiek nokristīta par "Zilo vali".


Dubnas upe starp Ārdavu un Leju. Iesildīšanās Tartakam.

Ārdava ziemeļrietumu stūrī niedrēm aizaugušā un nelabi smirdošā ezeriņā (pēc citiem datiem tas nav ezers, bet Ārdava līcis) ar nosaukumu Ploteņš atsākas Dubnas upe. Neskatoties uz necilo sākumu, šis ir pirmās dienas teju interesantākais posms. Upīte līkumo un ik pa laikam ceļā gadās kāds šķērslis, bet tos visus atskaitot vienas slūžas (skat. video), izdodas pārvarēt bez izkāpšanas no laivas. Labs treniņš Tartakam! Noslēgumā neliela straujtecīte un esam Leja ezerā. Diezgan smuks ezers, bet tā krasti šķiet nosēti ar viesu namiem un pirtīm. Pie vienas no tām visu apkārtni piedārdina krievu popsa. Bet mēs pa spoguļgludo Leja virsmu slīdam uz ziemeļiem, Cārmina ezera virzienā.


Cārmina ezers – manuprāt, viens no skaistākajiem ezeriem mūsu maršrutā.

Cārmins man šķiet viens no skaistākajiem ezeriem visā brauciena laikā – šaurs, līkumains, ar salīdzinoši mežonīgiem, mežainiem krastiem. Nu gandrīz kā mani mīļie Kurzemes mežezeri. Pa ceļam ievērtējam kādu svaigi uzceltu viesu namu ar peldošu pirtiņu, kas ieturēta pasaku namiņa tematikā. Nav gluži mans stils, bet nu... interesanti.

No Cārmina rietumu malas iztek Dubna, bet mums padomā cits maršruts. Tuvojamies ezera ziemeļrietumu stūrim, kur mums sagaidāms pagarš pārnesiens, jo Cārmins ar Jazinka ezeru nav savienoti. Kā orientieris noder Raģeļu katoļu baznīcas tornis. Piestāšana stāvajā krastā nav īpaši ērta un seko pārnesiens aptuveni 200 metru garumā līdz Jazinka ezera Raģeļu līcim. Saule jau slīd uz rietu, kad mēs beidzot sasniedzam apmetnes vietu pie skaista līcīša Jazinka ziemeļrietumu stūrī. Iekārtojam nometni un pirms tumsas vēl pagūstam aizstaigāt apskatīt leģendāro Čortaku (jeb Velnezaru), kurš it kā izveidojies meteorīta trieciena rezultātā. Čortoka ūdens esot unikālā zaļganā nokrāsā (vakara krēslā gan neko baigi unikālu nemana), tajā nedzīvojot zivis, krastos neligzdojot putni un arī zvēri šo apkārtni īpaši nemīlot. Spriežot pēc iestaigātas taciņas un skatu laukumiņa, tūristus gan Čortaks pievelk kā magnēts.


Atis pozē pie mistiskā Čortaka.

Pirmajā dienā nobraukti astoņi ezeri (ja Ploteņu skaitam kā atsevišķu ezeru), jeb aptuveni 38 kilometri (ieskaitot līkumu pa Sīveru).

2. diena – Pagānu upurvietas un tikšanās ar vietējiem

Diemžēl Jazinks nav savienots ne ar vienu citu ezeru (vismaz ne ar laivojamu ūdensceļu). Kādreiz ezera ziemeļaustrumu daļā iztekošā Zelta upīte esot bijusi braucama līdz pat Bēšonu ezeram, bet nu jau sen tur viss esot aizaudzis un pārpurvojies. Tādēļ, plānojot ekspedīciju, jau laicīgi bijām sazinājušies ar Aināru no "Latgales laivām" (Laivaslatgale.lv) un sarunājuši, ka viņš mūs ar visiem kajakiem aiztransportēs līdz Kapiņu (Biržkalna) ezeram, no kura turpināsim braucienu. Nedaudz gan aizguļamies un, kad Ainārs atbrauc, mēs tikai nupat no teltīm izlīduši aizpampuši dzeram rīta kafiju. Viņš īpaši nedusmo par aizķeršanos un drīz vien jau, sakrāvējuši laivas piekabē, pa Latgales lauku ceļiem kratamies uz Biržkalna ezera pusi.

Diena ir karsta un sutīga, Biržkalna krastā mūs apsēž dunduri. Tas palīdz ātrāk sakrāmēties. Tudi sjudi, kā teiktu Zintis, un mēs jau esam ezera vidū, kur vēja brāzmiņas pasargā no karstuma un knišļiem. Citādi gan brauciens pāri Biržkalnam ir diezgan vienmuļš, toties sanāk nedaudz pamaldīties pa niedrēm, meklējot savienojumu ar Rušonu. Kad beidzot izlaužamies cauri niedru un citu ūdensaugu džungļiem, esam apbiruši ar laputīm. Laivas, airus, kartes, mantas, mūs pašus – visu klāj zaļa rāpojoša kārtiņa. Brrrrr... Toties Rušons mūs sagaida ar fantastiski skaistu ūdensrožu līci.

Ezera šaurākajā vietā netālu no Teļu salas uztaisām nelielu pauzi Kondraševas pussalā. Te iekārtota improvizēta mednieku/makšķernieku būda, pāris nojumes un ugunskura vieta. Viss šķiet diezgan nomaļš, bet brīdī, kad jau taisāmies prom, uzrodas zemes saimniece. Esot nākusi skatīties, kas mēs tādi, vai palikšot pa nakti, - šovakar atbraukšot viņas radi no pilsētas, bet vietas jau visiem pietikšot... Paskaidroju, ka mums priekšā vēl garš ceļš, bet ziņkārības pēc painteresējos, cik maksātu nakšņošana. "Kā cik?" tantuks izbrīnās, "Necik! Mēs taču neesam nekādi izspiedēji!" Lūk, tā ir īstā latgaļu viesmīlība! Lai pamācās tie, kuri būvē vārtus uz upes!

Mūsu nākamais mērķis ir Rušona ezera Lielā sala ar Upurakmeni. Apbraukuši Kondraševas pussalu, beidzot ieraugam Rušonu visā tā plašumā. Drīdžu Zintis pirmajā vakarā stāstīja, ka Rušonā nereti saceļoties tādi viļņi kā jūrā. Pašlaik gan vēja nav vispār un ezera klajums guļ mums priekšā kā milzu spogulis. Paiet labs laiciņš līdz sasniedzam Priežu salu, apbraucam tai apkārt un sameklējam piestātnes vietu pie Lielās salas. Kaut arī Rušona Upurakmens ir minēts daudzās kartēs un tūristu ceļvežos, uz pašas salas nav nekādu norāžu. Nav pat nekādas taciņas. Kādu brīdi laužamies caur krūmājiem un džungļiem neveiksmīgos meklējumos. Brīdī, kad jau gribu mest mieru un doties atpakaļ uz laivām, Atis kalna galā uziet meklēto Upurakmeni. Nu – vismaz kautkādu lielu akmeni, pie kura nofotografējamies. Taču daudz interesantāka par šo bluķi ir pati sala ar saviem milzu lapu kokiem, pameža džungļiem, kritalām. Cilvēka klātbūtni tikpat kā nemana. Iespējams, līdzīgi šī sala izskatījusies arī pirms 1000 gadiem, kad seno latgaļu ciltis pie šī akmens nesa upurus Laimai, Ūsiņam un Pērkonam. Pirmatnība atgādina Usmas ezera Moricsalu, kur vasaras sākumā man bija iespēja paciemoties.


Sīvera Upurakmens. “Upurējam” Armandu seno latgaļu dieviem.

Atgriezušies pie laivām, nopeldamies Rušonā (kaut arī diena karsta, ezera ūdens ir diezgan auksts) un dodamies uz Jaunaglonas līča pusi. Laiks kļūst pavisam spiedīgs un pamalē savelkas draudīgi mākoņi.

Pie Jaunaglonas slūžām jātaisa diezgan neērts apnesiens (stāvi krasti), bet galā tiekam. Pie reizes aprunājamies ar vietējiem iedzīvotājiem, kuri labprāt iesaistās komunikācijā. Vispār lielais vairums Latgalē sastapto cilvēku ir Latvijai neierasti viesmīlīgi un runātīgi. Labprāt stāsta par savu dzīvi, interesējas par mums, mūsu laivām un brauciena mērķi. Un gandrīz katrs apjautājas, kā patīk Latgale. Patīk, ļoti! Gan daba patīk, gan cilvēki!


Jaunaglonas dzirnavu aizsprosts. Skaista vieta, bet laivas apnest gan neērti.

Labi iespaidi turpinās arī upītē aiz Jaunaglonas slūžām (tikai pēc brauciena uzzinājām, ka patiesībā tas jau ir Tartaks). Upīte ir līkumaina un interesanta, tikai līmenis zems un pa brīžam iestājas kamņežopņiks.


Caurteka Tartakā aiz Jaunaglonas.

Izbraucam caur caurteku un kādu gabalu nākas laivas vilkt pa akmeņainu seklumu, bet tas par laimi nav ilgi. Šķērsojam maziņu ezeriņu, kuram kartē pat nav nosaukuma (vēlāk izsecināju, ka tas laikam bija Katleņš). Pēc tam arī Skudriņkas ezeru. Drīz pēc tam atduramies pret neapbraucamu koku sanesumu. Par laimi – tieši brīdī, kad divi vietējie ar cirvjiem un svirām sākuši to nojaukt. Lecam ārā no laivām, ejam talkā un kopīgiem spēkiem ātri vien atbrīvojam upei (un kajakiem) ceļu.


Palīdzam vietējiem atbrīvot upi (un paši sev – ceļu).

Vēl daži līkumi, neliela straujtecīte zem tilta un iebraucam Ciriša ezera Jaunmuižas līcī. Kamēr cīnījāmies ar upi pat nepamanījām, ka debesis jau pavisam apmākušās. Vien dažviet caur biezajiem negaisa mākoņiem izlaužas saules staru kūļi, gluži kā Dieva roka multenēs un bildītēs. Nu jā – kā nekā esam jau gandrīz pie pašas Aglonas. Pamalē sāk ducināt negaiss. Laikam Pērkoņtēvs dusmojas, ka pie Upurakmens neatstājām viņam kādu aliņu... Apbraucam zemesragu un pagriežamies uz Aglonas pusi. Skatam paveras Ciriša Upursala ar Upurkalnu. Interesanti, ka vienuviet tik blīvi koncentrējušās gan pagānu, gan katoļu kulta vietas. Laikam, kaut kas reliģiski piesaistošs ir šajā pusē.


Lietū šķīstīti tuvojamies Aglonai.

Pirms iebraukšanas Aglonā mūs šķīsta lietutiņš un vējiņš uzšūpo nelielus vilnīšus Cirišā. Piestājam peldvietā netālu no bazilikas. Piesakos palikt pie laivām, bet pārējie ceļabiedri dodas meklēt veikalu krājumu papildināšanai.

Lietu atkal nomaina saule un pēc pāris stundām kolēģi atgriežas ar aliņiem un pat siltajiem ēdieniem. Laikam uzlabojoties, peldvietā parādās arī vietējie. Īpaši kolorīts ir kāds sodrējiem klāts strādnieku pāris – cik viens milzīgs un dūšīgs, tik otrs sīciņš un tieviņš. Čaļi stāsta, ka esot jaukuši nost veco cepli, tādēļ nosmērējušies un atnākuši nomazgāties. Lielākais, ieraugot ka Armands viņu fotografē, kļūst ne pa jokam agresīvs un piedraud, ka tūliņ "aizies uz interņetu" un visu pārbaudīs. Ja būsim publicējuši viņa bildi, tad mums visiem būšot kirdik. Tā daļa par "aiziešanu uz internetu" neizklausījās ticami, bet "kirdik būs" no čaļa divu Raimondu Bergmaņu izmērā izklausās pārliecinoši. Viņa mazākais kompanjons gan paskaidro, ka lielais vienmēr burkšķot un vispār esot neapmierināts ar dzīvi, un pats labprāt stāsta kamerā par dzīvi Aglonā (skat. video). "Vot vot, īlicīt lobok jū interņetā. Mož’ jis beidzūt buobu dabuos!"* aizkadrā norūc "dubultbergmanis". Galu galā šķiramies kā draugi. Abi Aglonas mūrnieki uz atvadām vairākas reizes novēl mums ceļā dievpalīgu. To mums tiešām vajadzēs, jo pulkstens jau pāri sešiem un esam krietni atpalikuši no šodienas grafika.


Draudzīgākais no agloniešiem. Viņa čoms nav redzams, jo solīja mūs piekaut, ja publicēsim viņu internetā.

Dodamies uz rietumiem pāri Ciriša ezeram, kur turpināsies Tartaks. Upes posms starp Ciriša un Dzilūkšņa ezeriem lokās starp purvainiem mežiem. Straume ir niecīga un šķēršļu tikpat kā nav, bet stresu uzdzen vakara straujā tuvošanās un fakts, ka līdz plānotajai apmetnes vietai Pakaļņa ezera krastā, visticamāk, pa gaismu tā arī nepagūsim nokļūt. Bet krastā ir tikai purvaini "mangrovju" džungļi, kas galīgi nevilina ierīkot nometni.


Atpūtas brīdis Tartakā starp Ciriša un Dziļūkšna ezeriem.

Iebraucam Dziļūkšņa ezerā, kur pēc kartes jābūt kempingam, bet tā vietā tikai kautkādas mājas ar biedējošiem uzrakstiem "Privātīpašums". Tādēļ dodamies tālāk. No Dziļūkšņa līdz Cirišu HESam Tartaks ir bagarēts, iztaisnots un, īsi sakot, sajāts. Par laimi šis posms nav garš – tikai kādi 200 – 300 metri un HES klāt. Konstrukcija neliela, bet iespaidīga – visa upe satek divās trubās un pa uzbēruma virspusi tiek novadīta līdz būdai ar turbīnām. Ir jau gandrīz satumsis, tādēļ izlemjam celt teltis un pārnakšņot tepat uz HES dambja. Drīz vien jau nometnē jautri sprēgā ugunskurs, katliņā čurkst makaroni ar gaļu un "Vecais kanādietis" raisa sarunas.


Vakara miers apmetnē uz dambja...

Otrajā dienā esam nobraukuši piecus ezerus jeb aptuveni 27 kilometrus. Priekšā vēl ekspedīcijas smagākais (un interesantākais) posms.

3. Diena – Tartaka skola

Kaut arī gulēšana naktī bija salīdzinoši ērta, pamostos pirmais. Kamēr ceļabiedri vēl krāc pagūstu nopeldēties, nomazgāt traukus, iekurt uguni, uzvārīt ūdeni kafijai un vēl sameklēt Cirišu HES geokešu. Ieēdam vieglas brokastis – maizītes ar konserviem un kafiju – un stumjam laivas lejā pa dambi. Beidzot brauksim īsto, leģendāro, mežonīgo Tartaka gabalu.


Rīta rosība.

No Cirišu HES līdz Pakaļna ezeram gan vēl turpinās bagarētais posms, toties krasti ir diezgan mežonīgi. Kamēr sasniedzam Pakaļna ezeru, aiz kura sāksies īstais, dabīgais, cilvēku nesačakarētais Tartaks, atkal iestājusies īsta dienas tveice. Tādēļ pirms došanās tālāk nopeldamies Gūteņu pilskalna pakājē.


Tartaka sākums ir mānīgi mierīgs...


...bet aiz līkuma jau pirmais "čēpē".

Aiz Pakaļņa ezera Tartaks sākas kā ūdensrozēm aizaugusi lēna upe, bet šī ir tā pirmā reize, kad pirmais iespaids ir ļoti mānīgs. Uzreiz aiz lēnā posma sākas jautra straujtecīte, kas noslēdzas ar 90 grādu līkumu, aiz kura upei visā garumā pārkritis neapbraucams koks. Jātaisa apnesiens. Tieši šeit Tartaks man atgādina, ka uzmanību zaudēt nedrīkst ne uz mirkli. Izkāpju no laivas, lai palīdzētu Mārtiņam viņa kajaku pārstumt pāri kokam. Tikai uz brīdi novēršos no savas laivas un straume to uzreiz piespiež sāniski pie upē iekritušā koka un daļēji pat parauj tam apakšā. Ar kopīgiem spēkiem izdodas to izvilkt pirms pavisam piesmēlusies un nogrimusi. Faktiski no nekā izveidojās stresa situācija. Vēl jo vairāk tādēļ, ka savu smalko Ortlieb mantu somu neesmu kārtīgi aiztaisījis. Vienā mirklī ūdeni iekšā nelaidošā soma pārvērtusies par ūdeni ārā nelaidošo somu. Zaudējumos norakstāmas rezerves kartes un paciņa cigarešu. Skumjākais - izšķīduši ekspedīcijas pieraksti (tādēļ šo stāstu vēlāk nācās rakstīt "no galvas"). Arī Piknika sausais nodalījums izrādās nav nemaz tik hermētisks un samirkušas pavirši iepakotās rezerves drēbes.


Iespējams mežonīgākā Latvijas upe – šo titulu Tartaks godam pelnījis.



Izsmeļu laivu un braucam tālāk. Tagad upe atklājas visā krāšņumā – straume, līkumi, straujteces, apbraucami un neapbraucami koku sanesumi. Garlaicīgi nav ne mirkli. Mārtiņam un Armandam īsajos un platajos atpūtnieku kajakos tagad ir jūtamas priekšrocības. Mums ar Ati Piknikos, kas vairāk domāti ezeru vai jūras plašumiem, šaurajā līkumotajā upītē manevrēt diezgan grūti. Vismaz trīsreiz nonāku stulbā situācijā, kad straujtecē laivas priekšgals atduras pret šķērsli, mani sanes šķērsām un pakaļgals atduras pret citu šķērsli vai krastu un straume rauj laivas sānu zem ūdens. Brīžam tādā virves dejotāja pozā balansēju vairākas minūtes, bet vienu straujteci izbraucu atmuguriski. Ainārs stāstīja, ka pavasarī esot izzāģējis koku sanesumus, bet upe un bebri tos ātri atjaunojuši. Tādēļ Tartakā visnotaļ normāla situācija ir stāvēšana ūdenī līdz jostasvietai, stumjot laivu pāri koku sanesumiem. Un, kad tas izdevies, atklāt, ka pēc 100 metriem priekšā nākamais sanesums. Vienā šādā vietā satiekam divas meitenes kajakos. Respekt, dāmām, kuras cīnās nevis par lupatām izpārdošanās, bet gan ar, iespējams, mežonīgāko Latvijas upi.


Nepatīkama, bet bieža situācija Tartakā – foršu straujtecīti izbojā neapbraucams koks.



Kad esam nobraukuši apmēram trešdaļu posma no Pakaļņa ezera līdz Luknas ezeram, upes kreisajā krastā atrodam labiekārtotu nometnes vietu ar normālu piestāšanu, galdiņu, nojumīti un pat tualetēm. Vēlāk uzzinājām, ka šo vietu priekš laiviniekiem, saskaņojot ar zemes īpašnieku, uzbūvējis Ainārs. Bet zemes saimnieks pēc tam izdomājis piepelnīties un no piestājušajiem nāk iekasēt naudu. Par laimi mēs viņu nesatiekam.


Atpūtas brīdis ar "kalimučo".

Atpūtušies, uzlādējuši spēkus ar dažām šokolādēm un kalimučo, dodamies tālāku. Arī turpmāk Tartakā mierīgi posmi mijās ar straujtecēm, koku sanesumiem un dažviet pat krāču nosaukuma cienīgām dzirnavu dambju drupām.

Pats iespaidīgākā straujtece ir pēdējā no tām (Podgurjes dzirnavu aizsprosts pāris kilometru pirms Luknas ezera). Kreisajā malā dambis labi saglabājies un vēl pastriprinājies ar koku sanesumiem. Tādēļ visa upe sakoncentrējas pāris metru platā joslā pie labā krasta un rēkdama nesas lejā starp akmeņu bluķiem.


Pārdomu un diskusiju brīdis – braukt vai nebraukt?

Armands novērtē, ka Horvātijā šādas vietas saucot par otrās kategorijas krācēm. Stāvam uz dambja atliekām un štukojam – braukt vai taisīt apnesienu. Izlūkojot upes dziļumu, neveikli paslīdu un nobraucu krāces uz dibena. Normāls kanjonings vai preizāk - bodīraftings sanāk, tikai nejauki sasitu potīti uz akmeņiem.


Čirika nejaušais kanjoings Podgurjes aizsprostā. Tā vietā lai izvilktu draugu no krāces Armands tikai fotografē. NY Times ar viņu lepotos!

Galu diskusijai, braukt vai nebrauk, pieliek Mārtiņš, pasakot savu kroņa frāzi: "Padomā loģiski! Kas tad te slikts var notikt?!" un dodas uz laivu. Kamēr es galvā mēģinu loģiskā secībā sakārtot apmērām 37 iespējamos nelaimes gadījumu veidus, kas var notikt, braucot tādu krāci bez atbilstošas pieredzes un ķiverēm, Mārtiņš jau iesēdies laivā, uzvilcis brunci un bez īpašām problēmām nobraucis lejā. Viņa piemēram seko arī Armands un Atis. Ja jau čomi to izdarījuši, tad man nekas cits neatliek. Sēžos laivā un nobraucu es arī. Atzīšos, ka manī visu Tartaka brauciena laiku adrenalīns burbuļoja, bet tobrīd tas jau gāja pāri malām. Tomēr es to izdarīju un jutos lepns un gandarīts. Ja Tartaks būtu datorspēle, tad Podgurjes aizsprosts būtu "kauja ar bosu". Atlikušajā posmā līdz Luknas ezeram upe kļūst dziļāka, smilšaināka, gadās kādi apbraucami sanesumi un varbūt pat kāda straujtecīte. Īsti neatceros (Tartaka video).


Tartaka mežonīgais skaistums.



Kad saule jau laižas uz rietu, izbraucam Luknas ezerā. Tartaku esam oficiāli pieveikuši. Taču tobrīd sastrādāju lielāko čēpē visā braucienā – pūtinot ūdenī rokas, noslīcinu laulības gredzenu. Čaļiem jautri, bet man jāzvana sievai un jāskaidrojas. Par laimi viņa ir ļoti saprotoša un saka, ka galvenais, ka mēs paši sveiki un veseli un ka izdevies labs brauciens un vispār - viņa pati savu gredzenu arī esot pazaudējusi. Laba gan man sieva!

Dodamies uz norunāto finiša vietu – skatu torni pa vidu starp Luknas un Višķu ezeriem. Tā vien pagūstam pārģērbties sausās drēbēs un uzkāpt tornī papriecāties par skatu, kā Ainārs mums ir pakaļ ar visu laivu piekabi un pa ceļam nopircis mums sastāvdaļas priekš vakara kalimučo. Atceļš uz Drīdža viesu namu paiet jautrās sarunās par braucienā piedzīvoto un citiem laivošanas atgadījumiem.

Drīdžos esam jau tumsā un uzmeklējam Zinti, kurš tudi sjudi ierāda mums jaunas telšu vietas, jo ezera krastu okupējuši kādi kāzinieki. No kalimučo gan viņš atsakās. Laikam saņēmis brāzienu no saimnieces par iepriekšējo "pasēdēšanu" ar mums.

Tā nu mēs paši četratā tukšojam dzērienus, bet kāzinieki tikmēr Drīdža krastā uzrīko varenu uguņošanu. Mēs arī jūtamies šo skatu pelnījuši. Lielisks noslēgums lieliskam braucienam.


Mēs vēl atgriezīsimies!

Pēdējā dienā nobraucām divus ezerus un Tartaku, jeb aptuveni 19 kilometrus. Kopumā Latgales ekspedīcijā pieveicām 84 kilometrus – piecpadsmit ezerus, mazu gabaliņu Dubnas upes un Tartaku visā garumā. Starp citu dažādās kartēs, dažādi vietējie un pat dažādās zīmēs pie tiltiem Tartaks tiek saukts dažādās dzimtēs – Tartaks vai Tartaka. Es pieturējos pie vīriešu dzimtes varianta, jo man likās, ka tik skarbai upei vajag veča vārdu. Un arī lai Abulam nebūtu garlaicīgi kā vienīgajam vīriešu dzimtas “upim” Latvijā.

Noslēgumā daži ieteikumi tiem, kuri vēlās braukt šo, vai līdzīgu maršrutu:
1) Noteikti noderēs GPS, jo ezerus savienojošās upītes vai kanāliņi slēpjas niedrēs;
2) Aglonas novada Tūrisma Informācijas centrs izdevis ļoti labu Latgales ezeru karti ar maršrutiem - droši vien vēl var dabūt vietējos TICos vai arī vietējās laivu nomās;
3) Ja interesē tikai Tartaks, tad vislabāk ieplānot vienas dienas braucienu, sākot no Pakaļna ezera un finišējot Luknas ezerā, un tam vispiemērotākās laivas būtu whitewater vai SOT kajaki;
4) Pirms braukšanas pa ezeriem derētu noskaidrot kāda ir situācija dabā ar savienojumiem un ūdenslīmeņiem, - diez vai kāds uz vietas to zinās labāk par Aināru no "Latgales laivām" (Laivaslatgale.lv).

* "Lūk lūk, ielieciet labāk viņu internetā. Varbūt viņš beidzot bābu dabūs!"

Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [DISKUSIJU FORUMS]



Brīdinājums! Šī vortāla veidotāji Jūs brīdina par to, ka aktivitātes, kuras ir saistītas ar laivošanu, gan dabīgās, gan mākslīgās ūdenstilpnēs, ir potenciāli bīstamas Jūsu veselībai un dzīvībai! Šo bīstamību var novērtēt tikai balstoties uz pieredzi. Savukārt pieredzi var iegūt tikai apgūstot zināšanas un praktiskās iemaņas. Mēs rekomendējam šo pieredzi iegūt zinošu un kvalificētu instruktoru klātbūtnē! Vortāla veidotāji neuzņemas nekādu atbildību par sekām, kuras var rasties izmantojot publicēto informāciju.

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv