Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Dēku stāsti
Ar skrituļslidām uz Kuršu kāpu

Autors: Gatis Višņevskis (Gasha) [ AUTORS?]
Foto: Gatis Višņevskis
2013. gada aprīlis, Rīga

Plāns braukt ar skrituļslidām uz Kuršu kāpu sazīmējās tad kad Uzvaras parkā dzērām kvasu un svinējām Annas. Baiba baigi gribēja braukt. Katei arī bija interese. Es skatījos uz to skeptiski, jo kaut kā bija atmiņā palicis diezgan nelīdzens asfalts. Vietām ciešams, kā Imanta-Priedaine. Vietām bēdīgs, kā posmā Dzintari-Sloka. Un vēl nebija skaidrs par brīvajām dienām.

Pagāja kādas pāris dienas, un manas domas mainījās. Bija apnicis viss pareizais un taisnais. Gribējās ieberzienus un piedzīvojumus. :) Arī plānotais brauciens uz Islandi visdrīzākais būs saplānots nevis haotisks. Savukārt nelīdzenais asfalts, un vietām asfalta neesamība (posmā Pervalka-Nida), komplektā ar Baibu un Kasio, likās ka būs baigi labais pasākums.

Paņēmu atvaļinājumu sākot no trešdienas, ar domu izbraukt Liepājas virzienā jau otrdienas vakarā. Viss tik gludi negāja, vajadzēja sakrāmēt inventāru, un tas aizņēma visu otrdienas vakaru/nakti. Nospraudām izbraukšanu uz 6:30 aptuveni, paļaujoties uz to ka Anna no rīta gribēs ēst un mūs pamodinās jau 6:00. Hā hā. "Modinātājs" aizgulējās līdz 7:30. Piebāzām mašīnu pilnu ar mantām, un sākām braukt kaut kad pēc 8:30.

Uz Liepājas šosejas remonts. Līdz Brocēniem tikām kaut kad ap 10:30. Baiba jau nepacietīgi zvana, šie visi guļ netālu no Lietuvas robežas. Vēl pāris stundas braucam, Liepājas ceļu remonti, un ap 13:00 ēdināšanas pauze jau Lietuvā. Diez ko agri nav. :)



Satiekamies visi Šventoji, kur sākas veloceliņš. Liels ir mans pārsteigums, kad ieraugu Baibas un Kasio ģimeni pilnā sastāvā, ieskaitot suni. :) Kate stums ratos mazo Annu, Baiba ar ratiem vedīs mazo Artūru, Kasio, lielā Anna un Gasha brauks ar skrituļiem paši. Nils ar velosipēdu. Savukārt mazais taksis Bjūtija vēl nav izdomājusi savu plānu. Pagaidām skraida rinķī uz savām četrām kājām.



Kādu brīdi domājam ko darīt ar teltīm un mantām. Bērnu ratos to visu sakraut iekšā pagrūti, un uz muguras stiept arī nav forši. Atstājam lieko mašīnās, ar domu, ka stiprākās skrituļotājas, Kate un Baiba, atslidos pakaļ mašīnām vakarpusē pa fikso.



Šventoji. Pirmais kilometrs ir killeris. Ielas segums nav mainīts no kāda 1988. gada droši vien. Ir izvēle - vai tricināties pa tām asfalta drupačām ielas vidū, vai apgūt 1988. gada betona plākšņu ietvi, izvairoties no kokiem, gājējiem un bedrēm. Izvēlos ielas vidu. Ir neliela cerība, ka tā varēs izvēlēties gludāku trajektoriju. "Ātrums" nav liels. Bjūtija skrien man blakus neiespringstot.

Neesmu braucis ar skritulenēm divus gadus. Tāpēc nezinu, vai man vienīgajam neripo, vai arī esmu tizls. Pirmais pagrieziens nost no lielas ielas, un nu jau sāk ripot. Ripot, rrripot... Veloceliņš... uhh! Plats un gluds. Sāku pamazām izjūtās atsvaidzināt skrituļošanas tehniku, un arī jāsāk mācīties nobremzēt, jo ripo patiešām labi. Nu jau nejūtos vairs tik lēns.



Sākam laiku pa laikam apstāties. Sīkie, kas guļ ratos, laiku pa laikam niķojas. Arturam esot temperatūra. Nu, kopumā sanāk, ka it kā braucam lielā barā, bet tomēr katram ir savas pauzes un savs ātrums. Bjūtija arī pie nākošās pauzes tiek ielikta nodalījumā zem Artura. Tā kā Anna arī ir jāēdina, tad rullējam ātrāk, un pie nobrauktiem 7 km apsēžamies uz soliņa. Palanga nav tālu, nu kādi 4-5 km varbūt.



Kamēr sēžam uz soliņa, pārējie pabrauc garām. Sarunājam satikties Palangā. Bet nu tik viegli jau tas nav. Palanga ir pusmiljons cilvēku. Es apkārt neskatos, acis piesietas asfaltam un šķēršļiem. Esam pie kaut kāda botāniskā dārza. Zvans no Kasio, šie esot picērijā. Domājam, ka centrālā iela ir kaut kur tālāk. Kartes mums nav. Veloceliņš pārtop par bruģi, braucam labu gabalu kamēr pilsēta beidzas. Nja... Samainījāmies. Jābrauc atpakaļ. Man jau to picu gribās. Skaidras naudas arī nav. Un kur dabūt ēst nav skaidrs. Bet ielas segums ir briesmīgs! Kate braukt atpakaļ negrib. Tas ir saprotams, viņai tomēr tie rati ir jāstumj... Baigi gribās novilkt slidas. Diskusijas pa mobilo, un izlemjam rullet tālāk vēl 20 km līdz Klaipēdai. No fun, just run.

Braucam pa gariem taisniem gabaliem, brīžiem kādu aveni no krūma uzkožam. Asfalts te nav tik ideāls, būtībā gluds, bet visādi zari un gruži vairāk. Nonākam pie Karkle, vietā kur veloceliņš iziet uz ceļa. Pēc brīža ieraugu veikalu, un izlemju iepirkt ko ēdamu. Tur pat kartes pieņemot... Ierullēju veikalā, un pēc brīža ar diviem saldējumiem un cepumu kasti skrienu pakaļ Katei. Noķeru tikai pie Karkles stāvkrasta pagrieziena. Huh, uz piecām minūtēm var novilkt slidas. Un atkal laižam tālāk...



Nonākam pie Giruliai. Nobraukti 32 km. Pazīstamas vietas. Esam te jau bijuši divreiz. Krodziņā pauze. Kartes te nepieņem, tādēļ mazais 0.3 litru alus izpaliek. Toties iegūstam karstu ūdeni, un pabarojam Annu. Pēc kādām 20-30 minūtēm pierullē Baibas un Kasio ģimene. Diskusijās par tālāko plānu uzvar doma braukt atpakaļ uz Karkle stāvkrastu un gulēt pie jūras. Man tas liekas pilnīgi nevajadzīgi, jo ne jau jūrā mēs celsim telti. Bet nu vieta, protams, tur nav slikta. Tikai tāda problēma, ka tās mašīnas jādabūn kaut kā... Diskusija ir karsta, ar slidām uz Šventoji braukt neviens negrib. Nevienam arī nav skaidras naudas. Kartes savukārt līdzi ir mums ar Kasio. Lai arī kāds bija sākotnējais plāns, mums abiem, visšvakākajiem slidotājiem nāksies braukt uz Klaipēdu, un tad tālāk mēģināt nokļūt pie auto. Pārejie dodas atpakaļ uz Karkle stāvkrastu.



Atceros kā mēs pirmo reizi meklējām Klaipēdas autoostu, diezko viegli nebija. Bet laikam mēs toreiz maldījāmies mazliet. Rullējam tālāk pa meža celiņu... Pēc kādām 20 minūtēm iznākam no meža un iepretīm, pāri ielai, ir veikals un bankomāts. Aptuveni uzzinām virzienu no vietējiem, Statoilā arī apskatāmies karti. Manuprāt diezgan labs variants ir meklēt to autoostu. Stopošana liekas tāda šaubīga. :) Pabraucam pāris kvartālus, un atrodam tuneli zem sliedēm. Mazliet jānokāpj ar slidām pa kāpnēm. Garlaicīgi nav. Drīz arī dzelzceļa stacija un autoosta. Pētam sarakstu. Ieberziens. Liepoja un Šventoji šodien vairāk neiet. Toties pēc 15 minūtēm ir Palanga. Varbūt no turienes ir transports. Nu vismaz tur nebija tālu līdz sākumam. Mikriņš jau gaida un vietas tur vēl ir. Knapi paspējam iekrāmēties un vēl uzrodas trīs cilvēki, kuri cīnās par vietu un tiesībām sēdēt uz kāpnītēm. Pulkstenis ir aptuveni 20:30. Pēc kāda laiciņa mūs izlaiž Palangā. Atpūtnieku vēl arvien ir pusmiljons. Bet autobusa uz Šventoji nav neviena. Nāksies vien skrituļot. Pēc GPS ir kādi 12 km līdz autiņiem.

Atpūtnieku promenāde. Sešas joslas ar tūristiem katrā virzienā. Kamēr aizripinam slalomu līdz veloceliņam, tie atpūtnieki ir jau riktīgi apnikuši. Te arī atklājas neesošā transporta noslēpums. Veloceliņš pilns ar velosipēdistiem un kājām gājējiem. Kāpēc braukt ar autobusu uz Šventoji, ja ir veloceliņš? Tā mēs mierīgi vakarā vēl norullējām kaudzīti ar kilometriem. Kopā kādus 40 km. Tuvojos Šventoji - pēdējam “killera” kilometram. Kasio jau ir aizbraucis gabalu pa priekšu. Urāā, pēdējais pagrieziens, līdz auto vēl 900 metri. Killeris. Noripoju pa drupačām precīzi vienu metru un apstājos ielas malā. Velku zābakus nost. Atlikušos 899 metrus iešu ar kājām. Izrādas ka Kasio ir rīkojies tieši tāpat.

Satiekamies pie autiņiem un sabriest nākošā problēma - ar ko aizpildīt tukšo vēderu. Pulkstenis rāda 22:20. Par laimi uz centrālās ielas ir atvērts viens kiosks. Izvēle "iespaidīga". Alus vai alus. Un prjaņiki. Kasio mēģina izvēlēties vienīgo lielo šokolādi. Es izvēlos maizi un sieru. Gan jau badā nenomirsim. Kautkādi cepumi mums vēl ir. Atpakaļceļš nav baigi ātrs. Tāpat pa šoseju savi 40 km ir jābrauc. Un finišā ierodamies ap 23:10. Ilūzija par gulēšanu jūras malā beidzas tad, kad tās visas mantas ir jānes. Ar auto tur iebraukt nedrīkst. Pirmais sānu celiņš ir pietiekami labs, un visi ātri pazūd teltīs. Nekāda romantika. Nekāda jūra. Vakariņās trīs siermaizes un alus... Guļam.

Agrs rīts. Pirmie atpūtnieki dodas uz jūru. Mēs novācam teltis un jau laicīgi krāmējam mašīnā. Šodienas plāns ir apmeklēt Klaipēdas jūras muzeju, un tad doties tālāk uz Juodkranti. Tas tāds optimālais plāns. Krāmējam tetri auto bagažniekā, ar domu ka otrā galā viss jau būs gatavs izbraukšanai. Dodamies uz Klaipēdu. Rinķojam pa lielajām ielām, līdz atrodam vietu, kur ir bezmaksas stāvvieta, kāds veikals un Čili pica. Ēdam paši un ēdinam Annu. Un tad jau arī Baibas auto ir klāt. Lielais plāns ir atstāt liekās mantas mašīnā un doties piedzīvojumos ar pašu minimumu. Telti un paklājiņus atstājam kā nevajadzīgus. Ja būs lietus, tad var sameklēt kādus apartamentus. Ja ne, tad pludmales smiltīs var gulēt labi tāpat. Tas jau ir pārbaudīts senāk tieši šeit. Bet tāpat mugursoma man uz muguras ir pilna, un nebūt nav ļoti viegla. Tāpēc izlemjam vismaz to kilometru līdz prāmim iet ar kājām. Liela starpība nav. Prāmja piestātne ir pārvietota, un to uzreiz neatrodam. Ir daudz atpūtnieku, un diezgan karsts. Dodamies uz prāmi. Kasio nopērk biļeti arī sunim, kas izmaksā vairāk, nekā visu cilvēku biļetes kopā... :)

Nākošais objekts ir Jūras muzejs. Ar bērniem un ratiem tas apmeklējums nav tik viegli izveicams. Fiksi, kādā pusstundā vai mazliet vairāk, tiekam galā, pa vidu vēl ēdinot jauno paaudzi. Strauji tuvojas vakars un mēs vēl nekur neesam izbraukuši. Tādēļ apsēžamies pie kafejnīcas galdiņiem un velkam slidas. Kamēr es krāmēju somu, visi jau ir sākuši braukt... Uh, ieberziens! Vakardienas braucienā nospiests potītes kauliņš, un slidu pie zemes pieliekot neganti sāp. Asfalts arī nav nekāda dāvana. Kopā ar pretvēju, es knapi kustos uz priekšu un lamājos klusiņām pie sevis. Labs laiciņš paiet līdz noķeru pie prāmja piestātnes Kati. Nekāda braukšana īsti nav. Izlemjam iet ar kājām. It kā bija tuvu, kādi 16 km laikam? To taču var noiet? Katei arī kājas ir paberztas vakardien, tādēļ viņai arī nav pretenziju pret iešanu. Uzkrāmējam divas mugursomas uz ratiem, un es ķeros pie stumšanas šodien.

Saule, pludmale, veloceliņš... Eh, skaisti. Ar kājām ir baigi ok. Ķeram sauli un lēnām bet neatlaidīgi soļojam kilometrus, kas ir rūpīgi atzīmēti veloceliņa malā. Līdz Nidai ir nieka 53km... Esam gājuši kādu stundu. Apsēžamies uz barošanas pauzi un pēkšņi kā no mirāžas parādās velobraucējs - saldējuma pārdevējs ar piekabi un lietussargu. Ar smaidu sejā nostopēju “saldējumu”... Kas var būt vēl labāks... :)

Saule pamazām laižas zemāk, un mēs nogriežamies nost no jūras malas. Nobraukti 7 km. Zvana Baiba. Šie esot jau pie 21 km atzīmes un Juodkrante kā nav, tā nav... Esot saguruši un novilkuši jau slidas, ejot kājām. Hm, ož pēc ieberziena. Mums vēl iet un iet...



Nu neko darīt, principā rezerves plāns mums jau ir. Guļammaisi somā. Tomēr gribētos līdz jūrai tikt, jo tad zināms, ka odu nebūs. Mēs savukārt esam nonākuši vidienē vairāk. Izbaudām ainavas. Cilvēku gandrīz šeit nav. Ir divi velobraucēji pa ceļam, kas bakstās ap disku bremzēm. Droši vien strīķējas kautkas. :) Skaitam kilometru stabiņus. 9, 10, 11, 12... Anna vienu brīdi sāk čīkstēt, laikam grib gulēt, bet nevar aizmigt. Viņa Uztaisam pauzi, un beidzot aizmieg. Ejam lēnāk uzmanoties, lai rati nekratās pa bedrēm un sīko nemodina. Vērojam stigas jūras virzienā. Dažas izskatās cerīgas. Izlemjam tomēr iet pa asfaltu, kamēr sīkais guļ, un nebarot kamēr pati nepamostas. 15, 16, 17... Viens stabiņš iztrūkst. Celiņš cerīgi pagriežas maigi uz jūras pusi, un no klajuma sāk līkumot pa mežiņu. Tumši. Čības sāk berzt. Ikdienā ar tādiem apaviem 20 km neviens neiet. Tikmēr klusiņām pienāk 18 un 19 km stabiņš un jūra ir klāt. Plāns ir skaidrs. Uz Juodkranti naktsmājas meklēt mēs neiesim. Ir jau 22:20 un saule norietējusi. Nesam mantas pa kāpnēm pāri kāpai. Gāzes deglis. Piena maisījums. Konfektes. Diēta. Guļammaiss. :)



Bet nu kamēr ar vienu aci vēl neguļas, tādu tumšu mākoni uzmanām. Laika prognozē tāds nav uzzīmēts, bet tomēr atnāk un uzpilina dažas pilītes. Tomēr stresa nav. Mantas noliktas zem kāpnēm. Anna smuki guļ guļammaisā blakus Katei. Tas vējiņš tās smiltis varētu vēl nepūst iekšā guļammaisā, bet nu tie ir tīrie nieki.



Grozoties pa smiltīm pamazām pienāk agro brokastu laiks 6:30. Annai piena maisījums, mums tikai konfektes. Sākam dzīt jokus par garšīgo pienu. :) Rīts ir lielisks. Vērojam agros atpūtniekus. Un pamazām briestam nesteidzīgai sestdienas rīta kafijai/brokastīm Juodkrantē. Vēl kādi 2-3 kilometri, un tāds konkrēts pacēlums pāri kāpai. Apmēram 9:00 esam civilizācijā un arī kafiju atrodam, komplektā ar vietējo bezmaksas avīzi. Brīvdienas!!! Gaidam otru ģimenīti, un domājam vai viņi gribēs braukt ar slidām tālāk, vai tomēr ar autobusu. :)



Atrisinājums tomēr nāk negaidīts. Artūram temperatūra tomēr nekrītas, viņš mazliet čīkst. Un autobuss drīz brauks atpakaļ uz Klaipēdas prāmi... Dodamies mājup. Arī nav slikti. Tas nozīmē, ka uz šejieni varēs atbraukt atkal. Nida nav sasniegta, bet mērķis jau bija piedzīvojumi...

Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [DISKUSIJU FORUMS]



Brīdinājums! Šī vortāla veidotāji Jūs brīdina par to, ka aktivitātes, kuras ir saistītas ar piedzīvojumu sportu, kā arī atsevišķām tā disciplīnām, ir potenciāli bīstamas Jūsu veselībai un dzīvībai! Šo bīstamību var novērtēt tikai balstoties uz pieredzi. Savukārt pieredzi var iegūt tikai apgūstot zināšanas un praktiskās iemaņas. Mēs rekomendējam šo pieredzi iegūt zinošu un kvalificētu instruktoru klātbūtnē! Vortāla veidotāji neuzņemas nekādu atbildību par sekām, kuras var rasties izmantojot publicēto informāciju.

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv