Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Ceļojumi
Wadi Rum, Jordānija

Autors: Kristaps Liepiņš [ AUTORS?]
Foto: Kristaps Liepiņš
2013. gada aprīlis, Rīga

Ļoti gribējās savām acīm skatīt un rokām aptaustīt to, par ko daudzreiz bija dzirdēts - Jordānijā, Wadi Rum klinšainajos tuksneša kalnos esot savādas, bet kāpšanai ļoti interesantas klintis. Tad nu devāmies turp lai paši savā pieredzē noskaidrotu, kā tad īsti ir. Un ir! Ir... Jaudīgi! Gan krāsas košas, gan augstums labs, gan ir kur augstu uzkāpt, gan dziļi ielīst, gan tālu aizstaigāt. Ļoti savdabīgi, krāšņi un "pa skaisto". Lūk, nedaudz sīkāks foto stāsts par šo 2012/2013. gadu mijā notikušo ceļojumu.

Ziema. Decembra pēdējā nedēļa. No Rīgas caur Stambulu lidojam uz Ammānu. Nakts, lidosta, naudas maiņa, vīzu ielīmes un zīmogi pasēs, somas ar mantām, taksistu piedāvājumu uzklausīšana un lēmuma pieņemšana, taksometrs, nakts tumsas ieskauta tuksnešaisna šoseja, turku kafija ar garšvielām kaut kādā ceļmalas ūķī, garšīga un salda mango sula, daži teikumi angļu valodā, pāris joki, raudzīšanās nakts tukšumā, kurš traucas garām, iekrišana miegā, vēsums un vējš no puspievērtā loga šofera pusē…

Pirmais rīts Wadi Rum. Iebraucām naktī ciematā ar taksometru un nezinot šo vietu, katram gadījumam izstaigājām cauri ciematam, lai teltis uzceltu kādā tālākā stūrī, kur nevienam, ne lopam, ne cilvēkam, ne auto, neesam pa "kājai".



Rīts. Lēni mostamies, ceļamies un veramies apkārt. Virs mums augsta klinšu siena, ciemata pusē jūtama kaut kāda rosīšanās, mošejas skaļrunī tiek atskaņota mūzika. Ejam meklēt veikalu un kempingu. Gan viens, gan otrs nedaudz pārsteidz – šī vieta ar sevišķu tīrību un sakārtotību lepoties nevar. Padzeram rīta kafiju, atstājam somas kempinga (šī vārda ne pārāk tradicionālā izpratnē) vadības kabinetā un dodamies pirmās dienas izgājienā – kaut kur pāri ielejai, klinšaino kanjonu virzienā.



Ar maziem kāpšanas elementiem pa knapi nomanāmu taku virzamies uz augšu... Nonākam strupceļā. Visapkārt ļoti stāvas un augstas smilšakmens klinšu sienas. Šī ir tālākā vieta, līdz kurai var iestaigāt šajā kanjonā. Iespējams, var arī tālāk, bet tad jau ar virvēm.



Traversējam klinšaino nogāzi uz nākošā kanjona ieeju. Paložņāsim. Šīs dienas mērķis - iepazīties ar apkārtni un tās iežu dabu - cik smilšakmens īsti tur un kā pie tā pieturēties?



Kanjona gultnē vietām daudz lakstu. Zied vienīgi tuksneša sīkziede. Bet pavasarī te varētu būt ļoti daudz skaistu puķu - kanjoni pilni ar to sīpoliem! No ārpuses visai monolītie kalni iekšpusē izcakoti ar kanjonu līkumu līkumiem. Ir gan kur pakāpt, gan kur ielīst. Diena nemanot nosliecas uz vakara pusi. Sarkanīgi dzeltenās klintis iekrāsojas vēl spilgtākos toņos. Viegls nogurums. Un prieks par šīs puses neskarto dabas vietu skaistumu. Tomēr jāuzmanās - šīm tuksnešainajām ielejām ir savi sargi...



Otrās dienas rīts. Atkal kāpjam kalnā, tikai šoreiz otrā ielejas pusē, jau ar kāpšanas un drošināšanas ekipējumu somās. Lēni kāpjot pa klints izvirzījuma muguru aizvien augstāk, mūsu skatienam paveras sena nūbiešu tempļa drupas Jebel Rum austrumu sienas pakājē - šī ir ne tikai dabas krāšņumus, bet arī vēstures noslēpumu dārgumus glabājoša vieta. Kā to atgādinot, mirdzumiem izrotāts vabulis šķērso mūsu ceļu dodas savos ceļos. Mēs - savējos.





Esam vietā, no kuras augšup kāpjot jau, iespējams, vajadzēs papildus drošības sajūtu. Iesienamies virvēs. Pāris desmiti metru kāpjam pa visai stāvu klints plaisu sistēmu. Izejam pie šīs kores augstākā pacēluma, uzkāpjam tā galā esošajā klintsbluķī. Pauze. Tā kā diena vēl tikai pusē, nolemjam "pastaigāt" vēl mazliet tālāk, no sākuma lejup un tad pa klinšu kori tālāk, nākošās virsotnes virzienā.

Pakāpjam atkal augšup. Te ir dažas par "kapeiciņu" grūtākas virves. Ir interesanti. :) Pēc stāva kāpuma izejam nelielā plakanumā - tālāk šodien nekāpsim, lai arī virsotne nav pārāk tālu, tomēr saule jau slēpjas aiz Jebel Rum kalna masīva. Ziemas dienas nemaz nav tik garas... Stop, stop, stop... un tagad - lejup!



Priekš nolaišanās izvēlamies citu ceļu, stāvāku, bet nedaudz īsāku. Tā vien gribas paspēt laikā uz vakariņām. Ēstgriba liek sevi manīt. Kad esam atpakaļ kempingā, norietējušo sauli Wadi Rum debesīs aizstāj mēness.



Trešās dienas rīts. Dodamies izkāpt kādu īsu, bet tehniski sarežģītāku maršrutu (Lawrence's Well Crack, ~250m, 5+). Lawrence's Well – tas ir ēnainā klinšu kanjona stūrī ieslēpies avots. Ūdens veldzes un ēnainu noslēpumu "stūris"... Šo vietu vēsture varētu būt neaptverami interesanta!



Stacijā pēc pirmajiem 50 metriem pa vertikāli - kāpšanas un drošināšas organizēšanas nianses jau atklājušās visā savā krāšņumā. 5+ šeit nav ne viegli ne vienkārši!



Vēl simts metrus augstāk... Un vēl mazliet... Savu 200 metru augstumā no maršruta pamatnes klints slīpums sāk "apaļoties". Esam jau tuvu kupolveidīgajam virsones plakanumam. Šeit daba izveidojusi ar kolonnām un arkām klātu nišu cilvēka augumā. Atpūtas pauzīte.



Paralēli kāpšanai vērojam kāda smagas traumas guvuša Izraēlas ceļotāja glābšanas operācijas norisi (sīkāk par to šeit, red.).



Vēl pārdesmit metru kāpjam augšup, bet nu jau bez virvēm - stāvums ir neliels. Plaisu sistēma, kurai sekojam jau no pašas sienas pamatnes, sadalot virsotnes kupolu divās daļās, mūs izved pasā nelielā klinšu masīva augšdaļā.



No virsotnes paveras skats uz Wadi Rum ielejas dienvidu galu. Mēs turpinam savu ceļu pāri klints kupolam un aiz tā pa kreisi lejup. Nolaišanās cilpa drošības labad tiek pastiprināta ar jaunu cilpu (nākošo pat pilnībā nākas pārbūvēt!). Otrā nolaišanās virve - ļoti iespaidīgā vertikālu sienu kanjonā. Trešā, pusvirve līdz nelielam “balkonam”. Savukārt ceturtā pārspēj visas "cerības" - startējam no nolaišanās cilpām virs balkona veida klints izvirzījuma, un savus 35m laižamies lejum... kādus 8-9m no klinšu sienas!



Pēc šīs nolaišanās savācam virves un jau pēc 20 minūšu nokāpiena pa akmeņainiem kuluāriem atkal esam uz smilšainās takas, tikai pāris simtus metru attālumā no ciemata.



Ceturtās dienas rīts. Esam gatavi tuksnesim! "Uz kurieni, kurp viņi dosies?!" – tā vien šķiet ka kamieļi, uz mums noraugoties tā domā. Jā, iesim pastaigāties pa tuksnesi.



Tā nu tur izskatās... Esam gatavi iet tālu. Aiz katra stūra paveras jauni skati - ir ko pabrīnīties! Krāsas daba šeit nav taupījusi un triepusi spilgtākās uz nebēdu.



Aiz spilgti sarkanu smilšu kāpas nogriežamies aiz nākošā tuksnešaino kanjonu klinšu masīva stūra. Ejam aizvien tālāk projām no Wadi Rum ielejas.



Ar kāda vietējā, kurš mums no braucoša džipa piedāvāja savus pakalpojumus, palīdzību un priekšā pateikšanu, uzejam senu zīmju klinti. Wadi um Ishrin, Jebel Annafishiyyah pakāje. Dromedāri. Viekuprainie kamieļi. Tie dzīvošanai šāda tuksneša vidū pielāgojušies vislabāk.



Aiz nākošā līkuma nogriežamies pa labi vēlreiz. Smilšainā kāpa apgrūtina iešanu. Kādas klints pakājē uzejam drupas. Iespējams, kāda no senām nūbiešu celtnēm vai Arābijas Lourensa mītne? Vieni akmeņi, grūti pateikt… Ejam. Smiltis. Daudz smilšu. Šaurā vietā starp divām klintīm ieturam pusdienas.



Atpūta "aktīvā" pusdienu pauzē - bolderinga iespējas šeit ir neierobežoti plašas. Kāds var iemēģināt tuksneša klinšu bolderinga iespējas...



Kad esam jau pagriezušies atceļam, savā priekšā uz kādas klints augšējās malas ieraugam "mazo arku". Kaut kur tālāk tuksnesī esot arī lielā, bet to gan jau apskatīsim citā reizē.



Dodamies atceļā. Pēc pusstundas – vēl viena atpūtas pauze. Interesanti, ka šajā klinšu masīva galā nav smilšakmens, bet gan 100% granīts. Tā slānis nav gan biezs, bet savi pāris desmiti metru virs zemes ir, virs tā slejas stāvi smilšakmens torņi vairāku simtu metru augstumā! Iespaidīgi. Jaudīgi!



Pa tuksnešainās ielejas "grīdu" kursē kamieļu "patruļas" - vietējie dodas izjādē ar lēnīgi-cienīgi-slinkajiem tūristiem. Mūsu dienas pastaiga tuvojas noslēgumam. Atgriežamies "atpūtas mājā" - ciemata "pirmajā placī", kurā īpašas nojumes atvēlētas ceļotāju teltīm. Vieta nav slikta, tomēr tai ir ne tikai savi plusi, bet arī mīnusi.



Mūsu teltis zem auduma nojumēm - salīdzinoši droša un no vēja pasargāta vieta, tuvumā ir gan pāris "supermārketi" (veikaliņi), gan ēstuvīte (nu, ēdieni pēc gaumes...), gan silta duša (ja nav beigusies gāze apkures katlā un Muhameds nav aizvedis vienīgo uzgriežņu atslēgu uz "tuksnešnometni"...). Un ir arī pašiem savs sargsuns. :) Tas gan naktīs mēdz nežēlīgi riet. Pēc tuksneša pastaigas gribas uzdzert un uzēst ko sulīgu un svaigu.



Vakara saules pēdējie stari uz ielejas pretējās puses klinšu torņu augšējām malām.



Piektās dienas rīts. Mostamies un pakojamies. Šoreiz garākā izgājienā ar kāpšanu uz divām dienām. Pa kazu taku dodamies Jebel Rum masīva austrumu sienas virzienā.



Sameklējam uzeju uz Hammada kores un sākam kāpienu augšup. Palēnām kore kļūst aizvien stāvāka un stāvāka. Šeit sākas mūsu ceļojuma piedzīvojumu nopietnākā daļa - divu dienu kāpiens Jebel Rum klinšu kalnu masīvā. "The Eye of Allah" - viens no savdabīgākajiem Wadi Rum rajona kāpšanas maršrutiem, kurš augšējā Jebel Rum klints sienas daļā zem East Dome virsotnes iet cauri milzu alai. Savienojumā ar "Hamads Route" un uzkāpjot vēl Pit Dome un Amen Dome virsotnēs (kopumā divās dienās veicot ~1,5km maršrutu, kurā vismaz ~450m ir grūtību kategorijā ap A.D. Sup./ Fr.4/5+, ar augstuma starpību no ~1100m - 1700m). Jaudīgi. Un vēl daži citi sīkbrīnumi bonusā. :)



Kāpšana Wadi Rum tuksnešainajos klinšu kalnos ir ne tikai īpaši skaists un krāsaini krāšņs piedzīvojums, bet arī prasa krietni specifiskas iemaņas - smilšakmens (tā cietība variē atkarībā no klints ekspozīcijas, stāvuma, sastāva) ne tuvu nav tāds, kāds ir Eiropā kāpējiem tik pierastais granīts un kaļķakmens. Drošināšanas organizēšana ir krietni atšķirīga, specifiska.



Ekspozīcija! Līdz pat vairāk kā 600m pa vertikāli zem kājām līdz tuksneša smiltīm... Ja pa lēzenu, puslīdz viegli kāpjamu klinti var tīri labi kāpt krosenēs, tad jau stāvākās vietās klinšu kurpes ir ļoti ieteicamas.



Sasniedzam Hammada kores augstāko vietu. Tuksneša smiltīs "mītošais" Vadi Rum ciemats tieši zem mums. No šejienes ceļš jāturpina... uz leju, kāpjot vismaz 50m lejup Great Siq šaurajā kanjonā, kas sašķeļ kalna klinti tumšā dziļumā, lai tā otrā pusē atkal varētu sākt kāpt augšup.



Uzsākam nokāpšanu lielā Siq kanjona dziļumā... Diemžēl, tehniskās "izpildīšanās" palika aiz kadra. Bet bija ļoti emocionāli brīži... :) Great Siq otrā malā atkal kāpjam uz augšu.



Smilšakmens klintis - tā ir pavisam cita kāpšana! Tas ne reti atspoguļojas gan sejā, gan kāpēju izteicienos. Emmm...ocijas! Arī drošināšanas iespējas izskatās pavisam savādāk, nekā ierasts. Varbūt “beilīgi”? Piemēram, stacija uz vecām cilpām - "smilšu pulksteņi" uz kurām uzsietas cilpas ne vienmēr izskatās pārliecinoši…



Beidzot, un ne bez piepūles, sasniedzam "The Eye of Allah". Līdz saulrietam , līdz tumsai vēl jāpaspēj atrast labu vietu nakšņošanai. Turpinam ceļa meklējumus uz augšējo plato. Pēc mazas maldīšanās (uzkāpsiet tur, - sapratīsiet...), beidzot sasniedzam East Dome virsotnes klinšu kupolu un turpat zem tā iekārtojamies aizvēja pusē nakšņošanai.



Nakšņošana pie ugunskura (gaisa temperatūra naktī te nokrītas līdz +5°C!) netālu no East Dome virsotnes, Jebel Rum augšējais plato. Ar malku nav problēmu - netālu no mums aug divi milzīgi tuksneša kadiķi, kuru apakšējie zari un vecie, kritušie stumbri ir lielisks kurināmais. Romantika – ugunskurs un mēnesgaisma.



Ceļamies vēl pirms rītausmas, lai ar pirmo gaismu varētu uzsākt ceļu tālāk pa Jebel Rum augšējo plato. Saullēkts virs Wadi Rum tuksnešainajām klintīm mūs panāk īsu brīdi pirms virsotnes.



Pēc neilga, bet visai izaicinoša (ne pārāk stāva klints, tomēr teju vai pilnīgi gluda!) kāpiena esam nākošajā klinšu kupolā - Pit Dome. Virsotnes sajūta. Spilgtas saullēkta krāsas.



Šajā vietā Saule debesjumā nomaina Mēnesi - Saule austrumu pamalē, Mēness rietumu pamalē. Augšējais plato ir visai savagots ar neskaitāmiem maziem un lieliem "siq", visapkārt slejas neskaitāmi "dome" kupoli. Pāris vietās nākas nolaisties lejup pa virvi, jo nokāpšana kļūst pārāk nepatīkami stāva. Un īsti pie nekā jau te arī nepieķersies. Labāk pie virves.



Šķērsojam Great Siq plato vidusdaļā. Šajā vietā jānolaižas lejup metri divdesmit. Lejā... Un tad atkal uz augšu. Izstaigāties šeit var pamatīgi.



Šobrīd šeit maz kas zied, bet gribētos šeit atbraukt uz uzkāpt pavasarī!

Meklējot īsto ceļu tuvojamies plato austrumu malai. Uzsākam kāpšanu lejā. Salīdzinot realitāti ar to, kas šeit iezīmēts gidu grāmatas shēmā, nu jau nāk jautri smiekli (vakar gan ne visai). :) Vietām ekspozīcija ir ļoti izaicinoša un izslīdēt uz smilšaini gludās klints virsmas nebūtu vēlams.



Viennozīmīgi - Jebel Rum augšējais plato, - tā ir īpaša vieta. Mežonīga un skaista. Lietus laikā gan šeit diez vai gribētos būt... Vēl pēc dažiem līkumu līkumiem un lejā-augšā-lejā kāpieniem klāt pirmā nolaišanās pa virvi lielajā Great Siq kanjonā. Divas virves lejup... Vēl par vienu zemāk un esam pašā dziļumā.



Pa kanjona gultni dodamies pāris simtus metru uz ārpusi. Šeit vairākās vietās ir pat visai dziļi ūdens baseini.



Pa vienu no kalnjona atzariem atkal kāpjam uz augšu un nokļūstam uz Hammada kores pleca. Tur, pāri, otrā pusē mēs kāpām augšup. Kāda kāpēju sasaite tieši ir augšupceļā pa Hammada kori.



Nokāpiens, nolaišanās, nokāpiens. Un vēl viena nolaišanās. Šī ir ļoti skaista vieta - nolaišanās ceļš ved pa smilšakmens pīlāru kuluārā starp divām milzīgām smilšakmens sienām.



Tālāk pa taku kuluārā zem Hammada kores rietumu sienas. Tik ierasto kalnu akmeņaino taku vietā šeit - putekļaina smilts. Virs mums Hammada kores rietumu pusē ir gluda smilšakmens milzu plāksne, kuras izmēri patiešām pārsteidz. Vieta nākotnes maršrutiem?



Allaha acs tagad mūs uzlūko jau ar pavisam citu skatienu. Ir dīvaini apzināties, ka vēl nesen esi bijis tur augšā. Un tā tas ir katru reizi.



Lūgšanu laiks. Vismaz reizes piecas diennaktī. Šeit ir kāda īpaša nianse - naktī, lūgšanu dziedājums atbalsojas klinšu sienās un tam ir vienreizēji neatkārtojama atbalss. Patiešām ļoti skaisti.



Septītā diena. Sagurums un gandarījums. Nepieciešama atpūta. Lēni aizstaigājam līdz dažām skaistām vietām. Nav vēlme šodien sapūlēties. Lēni un mierīgi...



Kas tā par ceļa zīmi? Nu kuram gan te vairs var rasties jautājums "vienkuprainais vai divkuprainais"!? :) Aizstaigājam vēl līdz nūbiešu tempļa pamatiem Jebel Rum austrumu sienas pakājē. Vakars. Tie jau palikuši ēnā...



Astotā diena. Ceļojam atpakaļ uz Ammānu. Savā ceļā vēl mazliet apskatām dažas vēsturiskās vietas. Gan karaļa pili, gan ganu būdiņas. Pils iespaidīga. Shobak. Lai arī pati pils ir uz klints visaugstākā kalna galā... virs tās ir debesis.



Lejup no kalniem, zemāk ielejās paliek aizvien siltāks, siltāks. Skatienam beidzot paveras jūra. Nāves jūra. Sāls. Gan šķirdā, gan cietā veidā. Sāls, kura pārklāj visu. Tāda, lūk, bija šī ceļojuma "sāls"...

Visas šī ceļojuma bildes: [ FOTO GALERIJA]



Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [DISKUSIJU FORUMS]



Brīdinājums! Šī vortāla veidotāji Jūs brīdina par to, ka aktivitātes, kuras ir saistītas ar kāpšanu un nolaišanos pa virvēm, dabīgu un mākslīgi veidotu klinšu vai ledus reljefu, kā arī atrašanos kalnu zonā, ir potenciāli bīstamas Jūsu veselībai un dzīvībai! Šo bīstamību var novērtēt tikai balstoties uz pieredzi. Savukārt pieredzi var iegūt tikai apgūstot zināšanas un praktiskās iemaņas. Mēs rekomendējam šo pieredzi iegūt zinošu un kvalificētu instruktoru klātbūtnē! Vortāla veidotāji neuzņemas nekādu atbildību par sekām, kuras var rasties izmantojot publicēto informāciju.

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv