Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Dēku stāsti
Kļūda uz Vinnufossen

Autors: Kārlis Bardelis
Foto: Kārlis Bardelis
2013. gada janvāris, Jūrmala

Mēs braucam iekšā ledusskapī ar ātrumu 120 km/h. Galvā cirkulē doma, ka mašīnai apstājoties tā varētu piesalt pie lielceļa un pārvērsties ledus klucī...

Veiksmīgi nonākot Sunndalsorā ir gandrīz pusnakts un visās iespējamās nakšņošnas vietās – mums atsaka, jo nav taču sezona – "viss ir sasalis, gaidīsim Jūs ciemos ne ātrāk kā maijā", nosmej kempingu saimnieki. Mārtiņš neliekās mierā un cenšās sarunāt nakšņošanu bārā, jo viesnīcā dzīvot mums nav pa mūsu kabatai. Nekā. Esam pārguruši un automašīnu novietojot nomaļākā ceļā ieritinamies katrs divos guļammaisos.



Mums, letiņiem, mīnuss 15 troļļu zemē nav nekāds pārsteigums, bet troļļiem – divi letiņi šeit, Norvēģijas vidienē – Sundalsorā, kur galvenā rosība ziemā notiek ap alumīnija pārstrādes rūpnīcu, ir gana neierasta parādība. Turklāt lielākajai daļai vietējo iedzīvotāju nesaprotams šķiet mērķis, kāpēc mēs esam šeit ieradušies – kāpt ledū sastingušā ūdenskritumā. Jā, tas ir novada lepnums – Eiropā garākais un pasaulē sestais garākais ūdenskritums – Vinnufossen, kura saputotās šalles veļoties pāri klinšu pierēm sasniedz līdz pat 860 metru garumu.



Nākamais rīts uzaust ar bērna prieka pārņemtām sejām, kā tas ir, kad pirmo reizi nokļūst Disnejlendā, - tieši tā abi ar Mārtiņu pavērtām mutēm mēģinam apjaust to skaistumu un ledus tonnu pārpilnību, kas paverās mūsu skatieniem. Visur apkārt ir sasaluši masīvi ledus stabi, kolonnas un plāksnes. Absolūtā vientulībā, vairāku futbola laukumu platības izmērā, tie neskarti stāv vertikāli un klusē.



Mēs gan neklusējam, mēs gavilējam. Aiz prieka un jautrības maskējam savas bailes, cenšamies par tām nerunāt. Mūsu prognozes, cik laika nepieciešams, lai veiksmīgi uzkāptu un pēc tam tiktu lejā no Vinnufossen ledus blāķa, ir divas, ok, maksimums trīs dienas, jo iespējamais nokāpiena ceļš ir nepazīstams, tā pat kā viss šis reģions. Divas izpētes un treniņdienas paiet nemanot. Izdodas iepazīties ar vietējo kāpēju – Aslaku, kurš laipni dalās ar informāciju un tomēr nedaudz mūs apbēdina, ka pirmkāpiens Vinnu jau veikts 2010. gadā. Sasodīts, esam nokavējuši par vienu gadu, bet tas nebūt nemazina vēlmi ieķerties tā baltajās krēpēs.

Naktī pirms kāpiena, man, kā vienmēr, rādās murgi, turpretī Mārtiņš guļ kā nosists. Kaut ārā viss ir piķa melnumā, jau rīts, vismaz par to liecina modinātāja nervozā melodija. Sēžam mašīnā, stāvlaukumā pie taciņas, kura tālāk vijās caur mežu, augšup pa nogāzi kamēr atduras pret ledus sienu. No šejienes leduskrituma augšējā mala, kurai pārkāpjot mēs nonāksim uz plato, šķiet kā tāla, neaizsniedzma planēta, lai tur nokļūtu vispirms vajadzētu saņemties un izkāpt no siltās mašīnas, bet gaidam, kad kļūs nedaudz gaišāks, sasodīts, kas mēs par alpīnistiem, - mīkstie!

Pieres lukturīšu gaismā, cerot, ka neko neesam aizmirsuši stampājam sniegu mežā zem leduskrituma. Nobruģētais lavīnas paklājs krietni draudzīgāk mūs sagaida nogāzes vidū, šeit vertikālais progress tiek sasniegts daudz ātrāk. Vēl traverss pa kreisi, lai piekļūtu pirmajiem ledus skreiceļa metriem.



Jā, esam pie vertikāla iekšējā stūra, kurš bagātīgi noledojis, paver ceļu jauniem atklājumiem. Ar pirmo cirtņa vēzienu, kurš dziļi ietriecās leduskluča miesā, esmu apmierināts un turpinot vicot savdabīgā ritmā, lēnām, bet pārliecinoši kāpju augstāk. Beidzot, tas patiešām notiek – kāpjam šajā brīnumā! Pēc dažām virvēm uzkāpju līdz tādai kā alai, vietā, kur vasarā nokļūt būtu ļoti grūti, praktiski neiespējami – klints iedobe, kurai pāri gāžas ūdens tonnas, bet šobrīd tās ir sastingušas, tāpēc atvēl mums ideālu vietu drošināšanai. Kā zināms, lai no leduskrituma neatšķeltos kluči, šķembas pamatīgas cūkas ciskas lielumā, pirmajam kāpējam jāstrādā ļoti delikāti, kā ar tamboradatām cakinot un āķējot jāatrod ceļš pa vertikālo labirintu.



Ne vienmēr tas izdodās un tāpēc veiksmīgi Mārtiņš iekārtojās ledus alā un noslēpjās no potenciālās ledus artilērijas šāviņiem, kas varētu nākt pār viņa galvu. Maršruta ekspozīcija vistīrākais čillī – vienkārši aizrauj elpu. Saule veļas augstāk un diena padevusies fantastiska. Kāpjam! Pēc skaņas jau dzirdi – klak! Cirtnis perfekti iekožās un droši cērt nākamo – klak! Ir, nākamais! Tā cirtiens pēc cirtiena, hop, te var uzāķēt, nav jācērt, ideāli – galvenais lasi ledus virsmas reljefu, atrodi labu atblasta vietu kājām, sasodīts, viss ir vertikāls, rokas iekrampējušās leduscirtņos, pārāk saspringts, kājas jau sāk trīcēt, nekādi nevar nostāvēt, nav variantu, jāatslogo rokas, jāizpurina, bet kājas tūlīt izslīdēs, nervozēju. Iekrampējos leduscirtņos vēl vairāk un ar labo kāju izdauzu plauktiņu tik daudz, lai var nolikt pēdu. Tā, mierīgi, atlaižu vienu roku, cirtnis paliek ledū, izpurinu rokas muskuļus, tad otrai rokai. Aiziet, tālāk! Ledus ir pirmklasīgs, delikatese. Skrūves tā miesā iegriežas, kā pavasaros ieurbjot sulas piebriedušos bērzu stumbros, gurdeni un ar pārliecību, ka turēs.



Tā virvi pēc virves tiek pieveikti vertikālā ledus metri, nav ne jausmas cik vēl jākāpj. Saule turpina kāpt un mēs turpinam kāpt. Līdz ar saules aktivizēšanos ledus kļūst trauslāks, izrādās varu atšķelt ledus klučus krietni palielas mutesbļodas izmērā, tie visi lido lejā, par laimi Mārtiņš stacijā aktīvi vingro un veiksmīgi izvairās no krītošajiem objektiem. Dažbrīd šķiet, ka visu laiku runāju ar ledus sienu, jo neko citu acu priekšā neredzu - vertikāls, vertikāls, vertikāls un vertikāls.



Mikroskopiskas ūdens tērcītes tek lejā, pil uz galvas, aiz piedurknes, aiz apkakles. Nekas, pieliecos pie kādas lāstekas un pavērtu muti ļauju ledusaukstajam šķidrumam tecēt rīklē. Zinu, zinu, ka šis sterilais ūdens nav bāgāts ar man nepieciešamajām minerālvielām, bet vienalga nograužu vēl mazu gabalu lāstekas un noriju šo kokteili. Krietnu gabalu esam jau uzkāpuši, pāris simtus metru noteikti, līdzi mums ir telts, guļammaisi, paklājiņi un mazliet pārtikas, lai varam pārnakšņot šeit, uz leduskrituma. Ideja pavisam vienkārša – notraversēt mazliet maršruta malā un atrast vietu, kur notīrot plauktiņu vietas pietiktu diviem leduskritumu vingrotājiem. Cirtņi, dzelkšņi džinkst, ledusskrūves, karabīnes grab un sitieni ledū veido ritumu, vējš gaudojot caur ieleju to visu savij patīkamā melodijā, Tu ieelpo, stabili stāvot iecirtis kājas ledū, viena roka saliekta cieši turās pie cirtņa pamatnes, otra izstiepta, atliecies no sienas, atgāz galvu atpakaļ un paveries augšup, mazliet iepauzē un ierīgi izelpo.



Noķeram sajūtu, kāpēc mēs esam šeit, turamies pie vertikāles un izbaudam kāpienu. Lai gan leduskritums pagājušo gadu jau piedzīvojis savu pirmkāpienu, maršruta apraksta nav, neviens tev nenorāda kurp doties, jūties kā komponists pie klavierēm, - improvizē un turpini virzīties augstāk. Mārtiņš piekāpj stacijā un piedāvā paņemt pusdienu pauzi, skan jau eleganti, bet realitātē tas tā pat ir tikai un vienīgi kaloriju pārblīvētu batoniņu graušana un stūķēšana vēderā uzdzerot aukstu ūdeni, kam piejaukts enerģijas dzēriena pulveris. Padzeros mazliet un nosaku, ka nu jau vairs nav tālu līdz augšējiem plauktiem, kur domājām taisīt telti, turpināsim kāpt.

Izkāpju kādus 10 metrus, pa ceļam ieskrūvējot divas skrūves, diena bijusi krietni aktīva, rokās un kājās manāmas saguruma pazīmes. Ieskrūvēju vēl vienu skrūvi un jūtu, ka labāk piedrošināties un atpūsties. Tā arī daru. Paskatos, ka augšup man atlikuši apmēram 3,5 metri līdz plauktam – vietai, kur vertikālais posms beigsies un varēšu atpūsties. 3,5 metri salīdzinājumā ar šodienas laikā veikto vertikālo posmu garumu nav nekas. Redzu, ka teorētiski šo vietu varētu apiet arī krietni traversējot pa kreisi, bet var taču turpināt. Zinu, ka pareizi ir piekāpt pēc iespējas tuvu plaukta malai, lai ar nākamo pacelšanos kājās jau vari iecirsties horizontālajā ledu, jā, tā arī daru, vienīgi esmu tomēr pārāk augstu iecirties ar dzelkšņu zobiem un mani ceļi ir ļoti tuvu elkoņiem, tādā cāļa pozā, kājas sāk trīcēt, rokas vēl turās ok, bet mēģinu ar labās rokas vēzienu leduscirtni iecirst augstāk, pāri malai. Neizdodās, cērtu vēl, sasodīts, absolūti nav tā vieta, kur vicināties! Sakoncentrējos un bliežu vēl, bet... nepaspēju. Viss notiek sekundes tūkstošdaļās – dzirdu trauslu ledus plīšanas skaņu, tas patiešām notiek, kreisās rokas cirtņa stabilitāte saplīst kā pret klonu izšķīdusi kristāla vāze, izlūzt ledus klucis, es krītu, es lidojuuuuu. BAM-KHH! Pavisam īss, vertikāls kritiens, kurā atsitos pret ledu. 3,5 m + 3,5 m + 1 metrs virves dinamiskais iestiepiens. Esmu apstājies. No sākuma sāpes nejūt, bet es redzu, ka ar labo kāju ir čau – pēdas purngals skatās citā virzienā un es nevaru to iztaisnot. Mēģinu noslogot, - nē!!! Viss.



Mārtiņš mani ir nolaidis līdz plauktam, kuru attīra no sniega. Pulkstenis ir ap 16:00 un pēc pusotras stundas būs tumšs, lejā nolaisties nepaspēsim, turklāt saprotu, ka taisīt Abalakova tuneļus pēcpusdienas trauslajā ledū man nepavisam negribas. Sasodīts, kas ir ar manu kāju? Es nezinu, saprotu tikai to, ka kāpiens ir beidzies... Neizsakāma škrobe!!!



Nostāties uz kājas nevar, sāp tā, ka varu piekliegt visu ieleju. Lēnām iekārtojos teltī, turu kāju gaisā, lai samazinātu spiedienu uz traumēto vietu. Bail novilkt zābaku, bail pieskarties kājai, labāk neaiztikšu. Nakts ir skaidra un var redzēt zvaigsnes, domās vēl joprojām nevaru samierināties ar šo kļūdu. Viena kļūda un viss, kāpiens ir beidzies. Pretsāpju zāles ir pie Mārtiņa ar nodomu, lai es neizrītu visu paciņu vienā piegājienā, bet lai man būtu viņam jāprasa. Grozos, cenšos ieņemt tādu pozu, lai nesāp. Nesanāk. Naktī neesmu gulējis nevienu minūti, smeldz. Ok, sākam lejupceļu ap 8:30. Par pārsteigumu nākas secināt, ka dažās vietās nost no leduskrituma centrālās daļas aug miniatūri kociņi, kurus var izmantot, lai no tiem nolaistos lejup pa virvēm. Vertikālos posmos ar traumēto kāju īpaši problēmas nav – tā jātur nost no sienas un ar veselo kāju jāuzņem viss tireciens, bet ir ciešami. Nākas ziedot kādu vecāku ledusskrūvi, kas šobrīd ir mazsvarīgi, ātrāk gribās tikt lejā, tikt pie mediķiem. Vēl dažas virves un esam uz sniega. Šis traversa posms ir visgrūtākais, jo sniegs ir dziļš, man sanāk tāda kā peldēšana, jo vienīgais ko varu, ir rāpot. Lekt uz priekšu pa šo līdz zvaniem dziļo sniegu ir neiespējami. Lēnām, lēnām, kā gliemeži tuvojamies mežam. Viss šis process jau aizņēmis vairāk, kā četras stundas. Mārtiņš savāc abas mūsu somas un ātrāk aizskrien līdz auto, lai atgrieztos un varētu mani uz muguras iznest no apakšējās meža zonas, kur es iepriekš balstoties uz nolauztas koka nūjas cenšos veikt dažus metrus 20 minūtēs. Vietējā medpunktā mūs sagaida dežūrārsts, - čalim ar humoru viss kārtībā un šis apskatot manu līko kāju paziņo – "I want to make it strait!" Bravo! Lai notiek, bet varbūt tomēr uztaisīsi rentgenu?



Vienā brīdī man jau tiešām šķita, ka tūlīt viņš paņems manu kāju, iedos man sakodienam pagalīti un griezīs taisni pēdu "kā jau filmās", bet ātrās palīdzības šoferis viņu atrunā un mani iekrāmē gaudojošā busiņā, lai veiktu apmēram 1,5 stundu garo braucienu līdz Moldes slimnīcai. Tur mediķi apmēram stundas laikā manī ir iedzinuši pamatīgu stresu, jo beidzot uzzinu, kas ar mani noticis – labās kājas veltņa kaula lūzums ar dislokāciju. Kāja ir uzpampusi, pamatīgi smeldz un pēda ir auksta, jo lūzums nobloķējis asinsvadus, fak, nopietni. Galvenais ārsts deklarē, ka nezina, kā beigās būs ar manu pēdu. Vispār, iespējams, ka lūzumam būs jāliek ārējās skrūves, sasodīts. Stress, šprices, tabletes, narkoze, operācija, miegs. Pamostos 3:00 naktī, smeldzīgās sajūtas vairs nav, paskatos – kāja ir taisna, ģipsī un bez ārējām skrūvēm. Jāāā, paldies, dakter, paldies! Skaidrs, vasaras kāpiens tomēr būs. :)





Jau pēc sešiem mēnešiem, vasaras vidū, kopā ar Kristapu kāpām Chamonix un sēžot uz Grands Charmoz virsotnes prātā jau cirkulēja plāns par nākamo piedzīvojumu – Skotija 2012. gada ziemā. Lauztu kāju var izārstēt, bet šo atkarību no brīvības – nekad!



Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [DISKUSIJU FORUMS]



Brīdinājums! Šī vortāla veidotāji Jūs brīdina par to, ka aktivitātes, kuras ir saistītas ar kāpšanu un nolaišanos pa virvēm, dabīgu un mākslīgi veidotu klinšu vai ledus reljefu, kā arī atrašanos kalnu zonā, ir potenciāli bīstamas Jūsu veselībai un dzīvībai! Šo bīstamību var novērtēt tikai balstoties uz pieredzi. Savukārt pieredzi var iegūt tikai apgūstot zināšanas un praktiskās iemaņas. Mēs rekomendējam šo pieredzi iegūt zinošu un kvalificētu instruktoru klātbūtnē! Vortāla veidotāji neuzņemas nekādu atbildību par sekām, kuras var rasties izmantojot publicēto informāciju.

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv