Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Ceļojumi
Dienvidamerikas neslīpētais dimants

Autors: Viktors Novikovs
Foto: Viktors Novikovs un Mārtiņš Plūme
2013. gada marts, Rīga

Vēl 2011. gada vasarā radās ideja par kādu tālāku braucienu virzienā, kur neviens no mums nebija bijis. Šoreiz par tādu kļuva Dienvidamerika. Līdz šim katrs no mums trijiem (Mārtiņš, Ēvalds un Viktors) bija ceļojis zemes tuvākās un zemes tālākas, bet kopā ceļojuši tālāk par Tallinu tā arī nebijām...

Ceļotājs Harijs Sils deva ieteikumu, ja gribam redzēt Dienvidamerikas pērli, lai dodamies uz Venecuēlu. Harijs laipni izrādīja savu vairāk kā trīs stundas garu video materiālu par viņa gaitām Venecuēlā pirms vairāk kā trijiem gadiem. Tikšanos noslēdzam ar vārdiem „būs Jums biļetes, brauciet vēl – izstāstīs vairāk”. Tā tam arī bija lemts notikt.

Par brauciena laiku tika izvēlēts laika periods no marta vidus līdz Lieldienām, kas 2012. gadā „iekrita” 8. aprīlī. Kopā trīs nedēļas, kas noslēdzas ar mājupceļu tieši Lieldienās, kas mūsu valstī parasti ir mierīgas pavasara brīvdienas. Brauciena laikā šis „Lieldienu efekts” vēl liks par sevi manīt un pat būtiski mainīt sākotnējos plānus.

Avio loģistika uz Venecuēlu sekojoša: Rīga – Roma, nakts Romas hostelī un lidojums Roma – Madride – Karakas. Deviņu stundas garo lidojumu pāri Atlantijas okeānam palīdz īsināt lidmašīnas piedāvātā filmu izlase un Madridē iepirktie sangrijas krājumi.

Īsam ieskatam – Venecuēla ir Dienvidamerikas valsts ar 26.8 miljoniem iedzīvotāju un vairāk kā 900 tūkstošiem kvadrātkilometru lielu platību (orientējoši Spānija un Francija kopā). Valsts ir zināma pasaulē ar savām naftas atradnēm, daļēji komunistisko iekārtu, antiamerikāniski domājošo militāro līderi Hugo Čavesu, daudzajām pasaules skaistuma karalienēm un neskartās dabas daudzveidību. Oficiālā valoda - spāņu, bet tai paralēli pastāv neskaitāmi indiāņu cilšu dialekti.



18.03.2012.

Ielidojam Venecuēlas galvaspilsētā vēlu vakarā. Šis valsts ilggadējais un neviennozīmīgi vērtētais prezidents Hugo Čevess sveic mūs ar platu smaidu no plakātiem uz lidostas plašajām sienām. Plakātos Hugo redzams neskaitāmu bērnu pulkā. Muitu šķērsojam bez problēmām. Jāsaka gan, ka mūsu ceļošanas princips ir pēc iespējas vieglāka bagāža – Mārtiņam 12 kg, Viktoram 10 kg, Ēvaldam 2.6 kg (!). Par Ēvalda somas saturu trīs nedēļu ceļojumam variet minēt paši.

Pēc sagaidītāju zonas šķērsošanas mūs draudzīgi sagaida lidostas drošības dienesta darbinieks ar vārdiem „kambio, kambio”, piedāvājot savus valūtas maiņas pakalpojumus. Eiropietim rastos jautājums – kam to vajag, ja ir izgudroti bankomāti un valūtas maiņas punkti? Redziet, Venecuēlas valūtas oficiālais kurss ir 4.2 Bolivāri (BsF) par vienu 1 USD. Šāds kurss tiek piemērots veicot norēķinus internetā, maksājot ar kredītkarti un izņemot naudu bankomātos. Ņemot vērā šīs valsts ekonomikas hiperinflāciju un vietējo iedzīvotāju nepieciešamību pēc ārvalstu valūtas, kuru viņiem brīvi iegūt pastāvošā valsts iekārta liedz, notiek valūtas nelegāla maiņa melnajā tirgū (uz ielas) ar kursu 1 USD = 7 līdz 8.4 BsF atkarībā no vietas, naudas apjoma un mainītāja drosmes pakāpes. Faktiski, mainot naudu nelegāli, visas izmaksas uz vietas ir iespējams samazināt teju uz pusi.

Nevēlēdamies pirmajā stundā visiem šīs lidostas „draudzīgajiem pakalpojumu sniedzējiem” izrādīt savus skaidras naudas (USD dolāru) krājumus, no šiem pakalpojumiem atsakāmies un meklējam savu viesnīcas sagaidītāju. Šī ir pirmā un vienīgā viesnīca, kas mums norezervēta iepriekš.

Izejot ārā no lidostas, mūs apņem ekvatoriālā nakts tveice un vairāk kā 30 gadus vecu Amerikas auto plūsma gar lidostas termināliem. Viesnīcas cilvēki mūs un pāris vietējo sasēdina auto un ved uz 7 km attālo viesnīcu. Aiz loga tumsa un mēs braucam par tumšajām, tikko pielijušajām Karakasas priekšpilsētas ieliņām. Karakasa ir mājvieta vairāk kā 8 miljoniem iedzīvotāju un tā ir pasaulē pazīstama ar savu augsto noziedzības līmeni un ieteikumu iebraucējiem pēc 18:00 vieniem uz ielas neiziet.

Droši nonākuši līdz viesnīcai, saņemam savas istabas atslēgas un pie kāda no vietējiem puišiem samainām nelielu daudzumu Bolivaru pēc kursa 8 BsF par 1 USD. Par naudas pārskaitīšanas un nodošanas operācijas vietu tiek izvēlēts viesnīcas lifts.

No necilās viesnīcas terases skats pavēras uz tumšo un putekļaino ielu okeāna piekrastē, kur mašīnās skaļi skanošās mūzikas pavadībā jaunieši bauda silto nakti, dejo salsu un dzer alu. Mēs savukārt nolemjam atrast iespēju ar lidmašīnu 6:00 no Karakasas aizlidot uz Puerto Ordaz, no kurienes tikt uz Ciudad Bolivar un meklēt iespēju aizceļot uz pasaulē augstāko ūdenskritumu Anhelu (Salto Angel).

19.03.2012.

Pēc četru stundu miega atkal esam lidmašīnā uz Puerto Ordaz, pilsētu Orinoko upes krastā valsts vidienē. No turienes ar satiksmes autobusu aizbraucam uz Ciudad Bolivar, kas nosaukta Latīņamerikas brīvības cīnītāja Simona Bolivāra vardā. Šim varonim katrā pilsētā veltīts, kā minimums, centrālais laukums un galvenā iela. Satiksmes autobuss mūs pārsteidz ar līdz 16 grādiem kondicionētu gaisu, kā rezultātā šorti tiek veikli nomainīti pret biksēm, tiek atrastas zeķes, džemperi un pat cepures.

Nonākuši pilsētā ātri vien sarunājam sev tūri uz Anhelu, - izbraukāna nākamās dienas agrā rītā. Naktsmājas mums tiek piedāvātas šīs pašas tūrisma aģentūras birojā. Atstājam savas nelielās somas un dodamies iepazīt pilsētu. Pilsētas ielās pārvietojas daudz vecu un lielu Amerikas automašīnu apšaubāmā tehniskā stāvoklī. Uz ielām valda tirgus, kur nopērkams viss iespējamais, bet mēs iepērkam telefonu lādētājus, kas piemēroti Latīņamerikas elektrības ligzdām, lai varētu uzturēt sakarus ar Latviju. Īpašu mūsu uzmanību piesaista sieviešu drēbju veikalu manekenes ar neproporcionāliem krūšu apkārtmēriem...

„Jet lag” un astoņu stundu laika starpība ar ierasto ritmu ir jūtami, tādēļ vakarā laikus dodamies pie miera.



20.03.2012.

Tūres organizētājs aizved mūs uz lidostu, pa ceļam emocionāli izskaidrojot savu un citu līdzcilvēku neapmierinātību ar Hugo Čavesa režīmu, kā arī izsakot aizdomas, ka izskanējušās ziņas par Čavesa saslimšanu ar vēzi, iespējams, ir tikai pirmsvēlēšanu kampaņas sastāvdaļa. 2012. gada oktobrī Čavess tiek pārvēlēts uz savu nākamo (šķiet, ka piekto) prezidentūras termiņu. Lidostā tiekam sasēdināti divdesmitvietīgā lidmašīnā, kuras manevri un slīpumi, kādos tā lido, ir ne mazāk elpu aizraujoši kā skati pa šī lidaparāta logu uz savannas plašumiem un ūdenskritumu kaskādēm.

Pēc apmēram divu stundu lidojuma lidaparāts nosēžas Kanaimā (Canaima) – ciematā ar apm. 2000 iedzīvotājiem, kas atrodas džungļu vidū un sasniedzams tikai ar gaisa satiksmi. Pie šī ciemata dibināšanas, atbilstoši nostāstiem un grāmatām savu roku pielicis latviešu dēkainis Aleksandrs Laime, kurš bija pirmais cilvēks, kas ar kājām sasniedza pasaules augstākā ūdenskrituma Anhela virsotni. Aleksandru, kurš mira 1994. gadā un apglabāts netālu no lidlauka, šajā ciematā pazīst visi vecāka gadugājuma cilvēki. Mēs viņiem visiem ar lepnumu paziņojam, ka esam Alehandro Laimes tautieši.

Lidostā mūs sagaida vietējais gids - indiāņu izcelsmes puisis Tonijs. Tonijs paziņo, ka pēc 30 minūtēm dodamies divu dienu braucienā pa upi uz Anhela ūdenskritumu un mums ir 20 minūtes izšķirot ko no savas bagāžas gribam ņemt līdzi šajā braucienā.

Mūsu izvēlētās bagāžas, kopā ar pārējo ceļabiedru somām, tiek iekrautas veca traktora piekabē un lēni vestas uz laivu piestātni, kas atrodas upes augštecē, pusstundas gājienā. Paši ejam ar kājām gar Kanaimas lagūnu, augšup gar ūdenskritumu darbinātu HES un cauri mežu biezokņiem uz laivu piestātni. Lai nokļūtu uz Anhela ūdenskritumu jāmēro četru stundu ilgs ceļš koka laivā ar motoru pret upes Carrao straumi. Šāda nokļūšana pie pasaulē augstākā ūdenskrituma iespējama tikai pie nosacījuma, ka upes ūdens līmenis ir pietiekami augsts. Pretējā gadījumā ūdenskritumu var ieraudzīt tikai piesakoties uz lidmašīnas vai helikoptera ekskursiju. Mums ir paveicies, jo iepriekšējo nedēļu šeit labi lijis un upe ir braucama.







Laivā atrodas trīs Tonija palīgi, mēs un četri portugāļi, divi kanādieši, kā arī franču kungs gados. Visus mūs šeit atvedusi vēlme redzēt Anhela ūdenskritumu (Angel falls), kura augstums ir 979 m. Ūdenskritums savu nosaukumu ir ieguvis par godu ASV lidmašīnas pilotam Džimijam Einželam (Jimmie Angel), kurš 1937. gadā centās savu lidaparātu nosēdināt kalnā, no kura iztek šis dabas brīnums. Lidmašīna nosēdās, bet tika neatgriezeniski bojāta. Pēc 18 gadiem latvietis Aleksandrs Laime uzkāpa līdz kalna virsotnei un deva upei, no kuras iztek šis ūdenskritums, vārdu - Gauja.

Četru stundu garais brauciens cauri mežonīgiem un neapdzīvotiem džungļiem, šķeļot pretstraumes un laivas „pilotam” manevrējot starp akmeņiem, mūs slapjus un nedaudz stīvus ir atvedis līdz vietai no kuras dodamies cauri džungļiem uz ūdenskrituma pakāji. Ūdens kritums dabā izskatās daudzkārt iespaidīgāk kā līdz šim redzētajās fotogrāfijās, un, mākoņiem atkāpjoties, ieraugām ūdenskrituma augšu - upes Gauja noslēgumu.





Nakti pavadām upes krastā ierīkotā nometnē, kas sevī ietver nojumi ar sakārtiem šūpuļtīkliem (hamakiem), kas šķiet nekad šajā klimatā neizžūst. Vakars džungļu tumsā paiet pie tējas krūzes pārspriežot dienas iespaidus un mēs izglītojam jauniegūtos kanādiešu, portugāļu un franču draugus par ūdenskrituma vēstures saistību ar latviešu tautu, ko visi klausās ar sajūsmu.

21.03.2012.

Gulēšana džungļu vidū ar visu to iemītnieku izdvestajām skaņām ir spēcinoša, lai gan nakts ir mitra un pavēsa. No rīta Tonijs paziņu, ka laivai maz degvielas un lejup brauksim bez motora, kas var prasīt apmēram sešas stundas. Atceroties cieto četru stundu sēdēšanu tas nevienu neiedvesmo. Pa ceļam, Orhideju salā, kurai pretim dzīvoja Aleksandrs Laime, tiek nopirkta degviela un ceļš var turpināties.

Kanaimas lagūnā ir vairāki iespaidīgi ūdenskritumi, kuru apskati var veikt arī „no iekšpuses” aizlavoties aiz iespaidīgās ūdens sienas. Pie vakariņām ar jauniegūtajiem paziņām no Čīles, Anglijas, Spānijas, Vācijas un Kanādas tiek apspriesti iespaidi, ceļojuma plāni un pieredzes. Vietējā ciemata veikalā tiek iepirkts rums, kura cena, ņemot vērā tā nokļūšanu pa gaisu ir 180 BsF (22 USD) un kola, kuras cena ir 30 BsF (3.5 USD). Iestiprinājušies, dodamies apskatīt 2000 iedzīvotāju ciemata nakts dzīvi. Nejauši uzejam nožogotu sporta laukumu, kur puišeļi slavenu Dienvidamerikas futbolistu kreklos rāda zāles futbola meistarklasi. Pēc neilgas līdzi jušanas arī mēs ar Ēvaldu tiekam iesaistīti spēlē. Ēvalda komanda burtiski sagrauj Viktora izlasi ar rezultātu 3:0.





22.03.2012.

Par cik paliekam Kanaimā papildus nakti, šī diena ir mūsu pašu ziņā. Dodoties pārgājienā uz ziemeļiem, iemaldamies vietējo ciematā, kur notiek mūzikas skolas mēģinājums. Mums laipni tiek izrādītas kondicionētas un labi aprīkotas mēģinājumu telpas un tiekam iepazīstināti ar Hugo Čavesa nabadzīgo bērnu muzikālās izglītošanas programmu. Turpinājuma atrodam mežonīgu un skaistu pludmali upes krastā, laiski pavadām šeit pēcpusdienu un sabildējam šo neparasto vietu.

Pēc pārgājiena atgriežamies apmetnē, kur jau trešo dienu istabiņu ar gultām vietā mūsu mājvieta ir katram savs šūpuļtīkls uz atvērtas kopējas terases. Tā ir svaigāk un foršāk. Pēc atpūtas pošamies meklēt Aleksandra Laimes kapu, kurš atrodas netālu no lidostas. Patīkami redzēt, ka latvieša kapa metāla krustu rotā neskaitāmi Latvijas karodziņi, magnētiņi, prievītes un nauda. Pēc mūsu apmeklējuma šai vietai par vienu Latvijas karodziņu vairāk. Ja kāds reiz dodas uz šo vietu, padarīsim to par tradīciju līdzi atvest un pie kapa nolikt Latvijas karodziņu. Apskatām lidmašīnu kapsētu un dodoties cauri ciematam, uz brīdi pavērojam ciema iedzīvotāju sapulci par Venecuēlas izglītības sistēmas finanšu problēmām un ar ciemata sabiedriski aktīvajiem iedzīvotājiem pārrunājam aktualitātes.







23.03.2012.

Plānotais laiks Kanaimā pagājis un dodamies uz šī ciemata lidostu, kas sevī ietver vecu skrejceļu, salmu nojumes un koka sētiņas pasažieru kustības organizēšanai. Uz šķembām un putekļiem klātā skrejceļa ir trīs neliela izmēra „savu laiku palidojušas” lidmašīnas. Uzrādot savu pirms četrām dienām iegādāto Kanaimas ceļojuma vaučeri, kas ietvēra aizlidošanu no šejienes uz pilsētu Santa Elena, uzzinām, ka mūsu pilots būs Marko. Salmu nojumēs un pie tām manāma rosīšanās. Vietējie iedzīvotāji, tūrisma grupu gidi, piloti, tūristi aktīvi sarunājas, apmainās ar naudu un staipa savas somas no viena gala uz otru. Pēc brīža mūsu virzienā nāk pilota kreklā un vecos džinsos tērpies vīrietis, kurš tiko krekla kabatā ielicis biezu naudas žūksni. Tas ir pilots Marko. Marko ir pusmūža vīrietis, kura svars varētu būt ap 120 kg un viņš ļoti izteiksmīgi komunicē ar saviem kolēģiem. Lidaparāts ar kuru mums ir lemts doties trīs stundu garā lidojumā ir 5+1 vietīga Cesna tipa lidmašīna par kuras tehnisko stāvokli viennozīmīgas pārliecības nav. Priekšējā krēslā blakus Marko tiek apsēdināts Ēvalds. Vidējos divos krēslos iekārtojas trīs vietējas izcelsmes sievietes un vienai no viņām klēpī ir četrgadīga meitene. Aizmugurējos divos krēslos sēžam mēs ar Mārtiņu, bet aiz mums - bagāža. Tā nu sešvietīgā lidmašīnā esam astoņi. Mēģinām piesprādzēties, bet josta noplīst no stiprinājuma. Redzot, ka vietējie sēž četratā uz diviem krēsliem, secinām, ka drošības instruktāža šajā reisā nav paredzēta. Marko apliek jostu sev ap vienu kāju, jo viņa gabarīti citu piesprādzēšanās iespēju nepieļauj. Plānās alumīnija durvis tiek aizcirstas un grabošais lidaparāts dodas skrejceļa virzienā. Paceļamies. Lidojam virzienā uz robežu ar Brazīliju un mums zem kājām ir Kanaimas nacionālais parks ar skaistajiem galda kalniem, kurus indiāņu valodā sauc par tepujiem, mežonīgām upēm un savannas klajumiem. Ik pa brīdim džungļu vidū redzamas salmu būdas un nojumes, kuras savieno taciņas. Pēc stundas lidojuma Marko lidaparātu nosēdina no saules izdegušā pļavā, lai piestātu indiāņu apmetnē. Tiek izlaista viena no pasažierēm, Marko nodod un paņem aploksnes un mēs dodamies tālāk. Turpmākā lidojuma laikā Marko ieslēdz autopilotu un sāk pārskaitīt par biļetēm iekasētās naudas žūksni, kā arī paņem no Ēvalda un pāršķirsta līdzi paņemtos žurnālus „GEO” un „Ilustrētā Zinātne”. Apmēram lidojuma vidū pamanām, ka lidmašīnas ierīču panelī kaut kas nav kārtībā – abas degvielas līmeņa bultas rāda tukšu bāku. Marko, pamanījis mūsu ziņkārību un uzjautrināšanos par šo faktu, ar žestiem un platu smaidu mums rāda, ka viss ir kārtībā un lai lieki nesatraucamies.







Santa Elena ir Brazīlijas pierobežas pilsēta un arī tranzītpilsēta ceļiniekiem no Brazīlijas. Mērķis šeit ir atrast veidu, kā doties pārgājienā un kāpienā uz galda kalnu Roraima. Parasti šāds kāpiens un atpakaļceļš aizņem sešas dienas, bet tas ir atkarīgs no tā kad tiek savākts nepieciešamais cilvēku skaits, gidi un nesēji. Par cik esam trīs, mums nekas šeit nav sarunāts un mūsu ceļojuma dienas ir ierobežotas, - pēc iespējas ātrāka došanās ceļā ir mūsu prioritāte. Stāvot pie kādas nelielās viesnīciņas pamanām, ka vēl divi ceļotāji ir tūres uz Roraimu meklējumos. Noskaidrojam, ka viens no vietējiem organizētājiem piedāvā doties kāpienā jau rīt, kas mūs apmierina. Aprunājamies ar organizatoru un viņš mums izklāsta iespējamos pārgājiena variantus – sākot no „all inclusive” kāpiena, kur visas mantas nes nesēji līdz „lētākajam” variantam, kur tiek nodrošināti tikai gida pakalpojumi, bet paši varam iznomāt visu nelieciešamo ekipējumu (teltis, guļammaisus, ēdiena pagatavošanas degļus, traukus utt.) un paši sarūpējam sev ēdienu sešām dienām. Apspriežamies ar jauniegūtajiem „kolēģiem” no Francijas un vienojamies, ka iesim zelta vidusceļu – paši nesīsim savas mantas un lūgsim mums noorganizēt gidu, ēdienu visam pārgājienam un nepieciešamo skaitu nesēju. Izvērtējot savas iespējas un atlikušo ceļojuma laiku izlemjam, ka parastā 6 dienu/5 nakšu vietā šo maršrutu centīsimies veikt 5 dienās. Iekārtojamies viesnīciņā, īsi apskatām Santa Elenas pilsētu un pavakariņojam blakus esošajā restorānā. Vakarā organizators atnes pārgājienam nepieciešamo ekipējumu – teltis, siltos guļammaisus, paklājiņus un citas lietas, kā arī veic mums īsu instruktāžu par kāpienu Roraimā.

Roraima ir 2810 m augsts galda kalns, kas ir augstākais šajā apvidū esošo galda kalnu jeb tepuju, kā tos sauc vietējie, grupā šajā rajonā. Tepuju īpatnība ir to vertikālās sienas un lielās augšējās platības, salīdzinoši plakanā virsma. Šo kalnu akmeņainajās virsotnēs, dēļ īpaši mitrā un vēsā klimata attīstās unikāla un endēmiska flora un fauna, kāda nav atrodama citur. Roraimas virsmas platība ir 31 kvadrātkilometrs, tās malas ir 400 m stāvas vertikālas klintis. Roraima, tulkojumā no vietējo indiāņu valodā nozīmē „visu ūdeņu māte”, kas izskaidro tās nemitīgi lietaino klimatu. Uz šī tepuja atrodas triju valstu - Venecuēlas, Brazīlijas un Gajanas kopējs robežpunkts un šajā reģionā rakstnieks Arturs Konans Doils guva iedvesmu savam romānam par dinozauru apdzīvoto zudušo pasauli (The Lost World).

24.03.2012.

Indiāņu izcelsmes gida vārdā Alekss pavadībā, uzkraujot visu ekipējumu un gida sarūpēto pārtiku turpmākajām piecām dienām, bezceļnieks ved mūs uz ciematu Paratepuj, no kurienes visiem sākas šis pārgājiens. Starta „pieturā” gids savervē nepieciešamo skaitu nesēju, kas ar aptiekāra precizitāti nosver plastikāta maisos salikto nesamo (ēdienu, traukus, teltis utt.). Katrs nesējs nes ne vairāk par 15 kg un par to saņem 250 BsF. Pirmajā dienā pa svelmaino savannu noejam 14 km, savā ceļā pārvarot vairākus pakalnus un upju ielejas. Esam stingri piekodināti līdz pirmajai nometnei iztikt ar līdzi paņemto ūdeni, jo visi pa ceļam sastopamie ūdens avoti ir apšaubāmas kvalitātes. Pirmā nometne ir Kukenan upes krastā, kuras līmenis ļauj to šķērsot bez problēmām, izmantojot lielus akmeņus. Nometnē mēs uzzinām, kas ir puri-puri mušiņas, par kurām mums bija stāstījis Harijs Sils un citi sastaptie ceļotāji. Neiedziļinoties detaļās, varu tikai teikt, ka pēc pavadītas dienas svelmē mazgāšanās Kukenan upē ir īsts pārbaudījums ātrumam un šo insektu kodumu intensitātei. Visērtāk jūtamies garās biksēs, pretlietus jakās ar kapuci un balaklāvās. Vakariņās Alekss piedāvā nogaršot termītu mērci, kas sastāv no šiem insektiem un ļoti (!) asa čili. Vietējiem šī ir ļoti iecienīta piedeva lavašveidīgai maizei, un arī kā saaukstēšanās ārstēšanas līdzeklis. Mums pietiek ar dakšas gala devu, lai saprastu tās patieso asumu.





25.03.2012.

Šodien ir jāpievar „vācu pensionāru” divu dienu maršruts, noejot 10 km, uzkāpjot 1500 m kāpienu un sasniedzot Roraimas augšu. Pēc trīs stundu intensīva gājiena esam bāzes nometnē, kam seko vēl trīs stundas ilgs, skaists kāpiens cauri džungļiem, kas beigu daļā ir veicams „ar visām četrām”. Vertikālajā kalnā tiekam pa vienīgo nevertikālo daļu – ieslīpu akmeņu nogruvumu. Kalna augša mūs pārsteidz ar teju kosmisku melnu akmeņu veidojumu daudzveidību un neaprakstāmu skatu uz apkārtējo savannu un blakus esošajiem tepujiem. Vienā no alām, kuras šeit sauc par „viesnīcām” uzceļam savas teltis, iekārtojam virtuvi un iedzīvi turpmākajām divām naktīm.

Nakts mūs pārsteidz ar skaidrām, neskaitāmām zvaigznēm izrotātām debesīm, kas nosaka 9 grādu temperatūru nakts vidū. Guļot trijatā divvietīgajā teltī, vēso nakti pārlaižam itin labi.













26.03.2012.

Visu dienu ir plānots pavadīt uz šī kalna lielās virsmas, kuru pēc gida Aleksa teiktā pašreiz dalām ar vēl trīs ceļotājiem un kādu zinātnieku grupu. Kalna melnā akmens virsma sevī slēpj kristālu kārtu, kura vietām atsegta veido kristāla laukus. Kristāla laukos acīgākie meklētāji varot atrast arī pa kādam dimantam. Tiekam informēti, ka katrs ceļinieks kāpiena beigās tiek pārbaudīts un par jebkāda veida akmeņu nonešanu draud 1000 USD sods un divas nedēļas cietumā. Kā zināms, Latīņamerikas cietumi ar īpašu viesmīlību neizceļas, tādēļ mēs tikai iemūžinām redzēto ar fotoaparātiem.







Uz kalna melno akmeņu virsmas ir atrodami milzu augi, ziedi – kukaiņēdāji un tikai šai vietai raksturīgas mazas melnas vardes. Diena ir miglaina, kas redzētajam piešķir vēl lielāku mistikas devu. Šādos apstākļos, nemarķētās takās, kuras pārzina tikai gidi, esot ļoti viegli nomaldīties un ļaunākajā gadījumā spert soli pāri 400 m augstai malai. Pēc vairākiem neveiksmīgiem mēģinājumiem cerībā uz skaidru laiku ieraudzīt blakus esošo tepuju dodamies uz savu „miljons zvaigžņu viesnīcu”. Vakarā un visu nakti spēcīgi līst, ko vērojam no savas klints apmetnes, svinot gida Aleksa dzimšanas dienu un malkojot franču biedru līdzpaņemto rumu.

27.03.2012.

Uz rīta pusi lietus ir rimies un tagad tas tikai smidzina. Novācam savu nometni un sākam kāpienu lejup. Pēc vairāk kā 10 stundu lietus uz kalna virsmas nonākušais ūdens veido milzu strautus, peļķes un atrod ceļu lejup tajā pašā lēzenajā akmens nogruvuma vietā pa kuru mums jāmēro ceļu lejup. Visu ūdeņu māte jeb Roraima ir pierādījusi savu varenību. Rezultātā līdz bāzes nometnei mēs kāpjam pa ļoti stāvas kalnu upes gultni, kuras pamatnes akmeņi burtiski peld zem kājām un daudzviet 400 m vertikālās sienas veido ūdenskritumus, kurus savā ceļā šķērsojam. 100% slapji nonākam līdz bāzes nometnei, bet ar gājiena ekstrēmo pusi esam ļoti apmierināti. Tālāk mērojam ceļu līdz tai pašai Kukenan upei, kuru no kalniem nākošais ūdens ir pārvērtis līdz nepazīšanai – akmeņi pa kuriem lecot šķērsojām upi pāris dienas iepriekš nav pat redzami. Tagad upe jāšķērso, turoties pie starp krastiem novilktas virves. Gatavošanās tam un pats process aizņem teju pusstundu. Nākamā upe – Rio Tek, kura augšupceļā bija līdz ceļiem, ir bez jebkādiem atbalsta elementiem un tās šķērsošana mums prasa vairāk kā stundu, jo to darām pa vienam, atbalstoties pret Aleksa un otra gida „stacijām” upes vidū. Nevienu neaiznes un sausām somām esam pēdējā nometnē.







Jāatzīmē, ka Ēvalds mūs pameta šīs dienas rītā, vienatnē dodoties lejup. Vienā no nometnēm saņem zīmīti no ceļa biedra, kas vēsta, ka viņš mūs gaidīs rīt starta ciematā. Kā viņš vienatnē šķērsoja upes? Kur nakšņos? Ko ēdīs? Atbilžu nav, bet zinot Ēvaldu esam pārliecināti – viss būs labi.

28.03.2012.

Pēdējās trīs stundas gājiena ar iespaidīgo Roraimu aiz muguras un esam atgriezušies Paratepuj ciematā. Atceroties prasīgo kāpienu, ceļā ieraudzītos indīgos džungļu iemītniekus (čūsku, skorpionu, tarantulu un milzu krupi), kalna mistisko floru un kristālus, gandarīti par pašu paveikto kāpjam džipā, kurš mūs ved uz Santa Elena.







Pa ceļam šoferis iebrauc degvielas uzpildes stacijā, kur beidzot savām acī ieraugām neticamās Venecuēlas degvielas cenas. Tātad - 60 litri degvielas maksā 6.4 BsF jeb 0.60 EUR. Viena litra cena 0.01 EUR. Degvielas stacija tiek apsargāta ar bruņotiem vīriem, kuru galvenais uzdevums ir nepieļaut Brazīlijas, kur degviela maksā daudz maz adekvāti, iedzīvotāju iekļūšanu šeit. Izskaidrojums šādai cenai ir Venecuēlas ceturtā vieta pasaulē degvielas ieguvē un tās sociālā iekārta, jo savādāk kā par „simbolisku” šādu cenu nosaukt nevar. Vecu un sagrabējušu automašīnu motoru tilpums šajā valstī sākas no 3 litriem, jo degvielas patēriņš pie šādas cenas nebūt nav pirmšķirīgs jautājums.



Paspējam iepirkt biļetes uz nakts autobusu, kurš mūs 10 stundas par 110 BsF vedīs 700 km atpakaļ uz valsts vidieni – uz Puerto Ordaz, pilsētu caur kuru pirms 10 dienām braucām uz Kanaimu.

29.03.2012.

Pavadījuši nakti autobusā, kur dēļ ļoti intensīvās dzesēšanas gulēšanai nācās ģērbties un līst guļammaisā gluži kā Roraimā, iebraucam P.Ordaz, no kurienes ar vietējo lidojumu nokļūstam Venecuēlas galvaspilsētas Karakasas lidostā. Kopā ar kāpiena Roraimā diviem franču biedriem mērķis ir no džungļiem nonākt saulainajā Karību jūras krastā. Abiem lidmašīna atpakaļ uz Parīzi ir pēc trijām dienām, tādēļ viņi ir gatavi ņemt nomā automašīnu un šo dienu laikā izbaudīt atlikušo laiku Venecuēlā. Piedāvājam sadalīt pirmās dienas auto nomu, simboliskās degvielas izmaksas un ar vienu auto braukt gar piekrasti uz rietumiem no Karakasas. Auto noma abiem kungiem izmaksā 800 BsF dienā (apm. 80 EUR), kas pirmajā brīdī šķiet dārgi, bet, ja ņem vērā, ka visu dienu braucot degvielā nobraukt 1 EUR ir grūti, šis šķiet labs darījums. Dodoties ārā no Karakasas, neuzmanības rezultātā, strauji bremzējot mūsu auto aizķer uz ceļa, pie policijas posteņa novietotu marķējošo signālkonusu. Šis fakts nepaliek bez policijas uzmanības un nu esam viņu ķetnās. Izliekamies, ka neviens neko nesaprotam spāniski, kas padara procesu ilgāku, bet interesantāku. Sākotnēji policisti, nespējot īsti formulēt pārkāpumu, pieprasa 8000 USD. Pēc 10 minūtēm summa samazinās līdz 800 BsF un vēlāk līdz 500 BsF. Mūsu šoferis ir neatlaidīgs un zinot, ka ātrumu mēs pārkāpuši neesam, neesam sabojājuši nevienu citu mašīnu, savu vainu neatzīst. Pēc 30 minūšu skaidrošanās kolorītajiem policijas darbiniekiem acīmredzot apnīk ar mums diskutēt un tiekam atlaisti bez soda.

Nobraucot 300 km gar piekrasti sasniedzam nacionālo parku Morrocoy, kas ir pazīstams ar saviem jūras krastā esošajiem plašajiem mitrājiem, kur mājo savvaļas flamingo un aligatori. Pašu acīm redzam gan vienus, gan otrus. Ierodoties pilsētā Chichirviche, ievērojam vietējo iedzīvotāju rosību ap saviem namiem, kas skaidrojama ar Lieldienu nedēļas nogales (Semana Santa) tuvošanos, kad pēc divām dienām valsts tūristu plūsma plūdīs piekrastes virzienā.

Naktsmājas tuvākajām divām naktīm sarunājam vietējā ģimenē, kur vīrs Fernando ir inteliģents pasniedzējs vietējā universitātē, bet sievas atbildībā ir mājas saimniecības uzturēšana. Vīrs tekoši runā angliski un vāciski, un ir gatavs dalīties pārdomās par pastāvošo iekārtu, par vietējo iedzīvotāju paradumiem un citiem skaidrojumiem.









30.03.2012.

Mans mērķis ir noorganizēt niršanas instruktoru un ekipējumu, lai izbaudītu Karību jūras krāsaino zemūdens dzīvi. Fernando laipni piekrīt man palīdzēt, liekot lietā savus kontaktus un rezultātā sarunājam uz nākamo dienu pieredzējušu instruktoru ar niršanas ekipējumu un savu laivu, kas apņemas izvadāt mūs pa Morrocoy salu arhipelāgu.

Pēcpusdienā lūkojam pēc naudas maiņas darījuma, jo vietējie Bolivari gājuši mazumā. Viens no ielas aģentiem piedāvā mums kursu 8.2 un aizved mūs uz netālu esošo būvmateriālu veikalu, kur itāļu izcelsmes veikala īpašnieks, ņemot talkā naudas skaitāmo mašīnu veic valūtas apmaiņas operāciju.



Vakarā piekrastes promenāde jūtami atdzīvojas un piepildās ar ielu tirgotājiem un iepirkties gribētājiem. Piestājam pie viena no vietējās mūzikas pārdevēja un jautājam pēc nacionālās mūzikas un, protams, salsas izlasēm. Kamēr tiek demonstrēti labākie salsas mūzikas paraugi, garāmejošu jauniešu trijotne (viens puisis un pāris meitenes) metās kaislīgā dejā turpat uz laternām izgaismotā trotuāra. Tas pulcē prāvu garāmgājēju skaitu, jo šo jauniešu izpildījumā ir jūtams profesionālisms.

31.03.2012.

Norunātajā laikā tiekamies ar niršanas instruktoru, kurš mūs sagaida laivā, kura piekrauta ar niršanas ekipējumu (baloniem, maskām, vestēm, svariem, pleznām utt.). No ciemata piekrastes, dodoties uz vienu no Arhipelāga salām, ceļā mūs sagaida iespaidīgi atklātās jūras viļņi divu stāvu mājas augstumā, kuri mūsu sākumā šķietami lielo laivu un mūs pašus tajā mētā pēc savas patikas. Nonākuši galā noenkurojamies pie izteikta Karību jūras simbola – tirkīzzaļā ūdens, sniegbaltām smiltīm un palmām pašā jūras krastā.

Šī būs mana pirmā zemūdens nolaišanās pēc trīs gadu pauzes, bet velkot ekipējumu ātri vien sāku atcerēties par būtisko šajā nodarbē. Zemūdens dzīve izteikti krāsaina ar daudz koraļļiem un dzīvo radību, no kurām iespaidīgākās ir neona krāsas zivis un tīģerzivs (lion fish), kas pēc instruktora teiktā Karību jūrā ir parādījušās tikai nesen. Kamēr es ar veco jūras vilku nolaidos 18 metru dziļumā, Mārtiņš ar Ēvaldu vēroja zemūdens dzīvi no ūdens virsmas, snorklējot.

Dodamies tālāk salu izpētē un gids mūs pieved pie nākamās salas, uz kuru atpūsties gribētājus ved nepārtraukta laivu satiksme no krasta. Salas lielums ļauj studas laikā tai apiet apkārt, bet pa dienu uz šejieni, bruņojušies ar teltīm, lietussargiem, ēdienu un dzērieniem, saplūst simtiem atpūtnieku, lai vakarā dodos atpakaļ uz ciematu. Citi paliek ilgāk, bet uz salas nav elektrības un dzeramā ūdens, tādēļ visas laivas ir pārkrautas ar atpūtniekiem nepieciešamo. Mūs šāds atpūtas veids neuzrunā un dodamies tālāk, lai veiktu vēl divas zemūdens nolaišanās, kuru laikā redzēju pāris izteiksmīgas zivis – trompetzivi (trumpetfish), kas burtiski izskatās pēc šī mūzikas instrumenta un krāsaino „french angelfish”.



Tā kā tuvojas Lieldienas un šis ciemats piepildās ar tūristiem, nolemjam doties no šejienes prom uz Merida reģionu, tādēļ steidzam uz krastu, lai paspētu uz vakara autobusu, kurš no Chichirviche nogādās mūs uz Valencia, no kurienes visticamāk ar nakts autobusu centīsimies tikt uz Meridu. Ieradušies Valencia, kas ir tipiska lielpilsēta, apstaigājam autoostu un secinām, ka pie 2-3 operatoriem biļešu mums vajadzīgajā virzienā nav. Autoostas vienā galā sakopoti mazāki pārvadātāji un pilns ar cilvēkiem, kas grib izmantot viņu pakalpojumus. No cilvēkiem uzzinam, ka autobusu uz Meridu nebūs un mums piedāvā par 200 BsF braukt uz netālu esošo pilsētu El Vigue. Protams, ka piekrītam un jau pēc stundas esam autobusā, kurš pēc līmeņa ir pilnīgs pretstats nakts reisam no Santa Elenas. Tas ir parasts satiksmes autobuss, ar dabīgo vēdināšanu caur logiem, skaļu mūziku visas nakts garumā un tehnisko stāvokli, kas ļauj „izbaudīt” katru ceļa bedri un ātruma valni (guļošo policistu) – tādi šeit ir katrā militārajā kontrolpunktā, apdzīvotas vietas sākumā un beigās – ik pēc 2-3 km. Brīžiem šķiet, ka braucam pa lauku ceļiem vai nepārtrauktiem ceļu remontiem. Bez jebkādas laika un vietas izjūtas šādi „pārvietojamies” visu nakti un rītam pienākot esam solītajā mazpilsētā, no kuras ar vēl vienu kolektīvo satiksmes autobusu pēcāk nonākam Meridā.

01.04.2012.

Merida ir pilsēta Venecuēlas Andu kalnu ielejā ar 200 tūkstošiem iedzīvotāju, kurus ik gadu papildina apmēram 50 000 studenti no visas valsts, jo šeit atrodas labākās Venecuēlas augstskolas. Pilsēta tiek dēvēta par valsts studentu galvaspilsētu un tas ir manāms uz ielām, bāros un naktsklubos. Papildus Meridas tuvumā atrodas valsts augstākā kalnu virsotne, brīvības cīnītāja Simona Bolivāra vārdā nosauktā smaile „Pico Bolivar” ar paša varoņa bronzas krūšu tēlu 4981 m augstumā.

Mūs uz šo pilsētu atveda fakts, ka Merida tiek pamatoti uzskatīta par Venecuēlas ekstrēmo sporta veidu galvaspilsētu, kur iespējams viss aktīvai atpūtai – kalnu upju laivošana, kalnos kāpšana, paraglaidings, kalnu upju kanjonings un kalnu velo braukšana.

Ierodamies pilsētā Palmu svētdienā jeb nedēļu pirms kristiešu lielākajiem svētkiem Lieldienām. Šeit apzīmējums „palmu svētdiena” ir gluži vietā, jo baznīcas ir pilnas ar ticīgajiem, kuri rokās tur milzīgus palmu zarus, kurus iespējams iegādāt tur pat uz ielas kopā ar no palmu zariem darinātām skulptūrām un figūrām no Bībeles motīviem.

Apmetamies vienā no pansijām, jeb kā šeit saka, „posadām” galvenā laukuma tuvumā, kur sarunājam sev kanjoninga tūri uz nākamo dienu. Pēc „jautrās” nakts party busā nedaudz atpūšamies un vakarā apskatam pilsētas centrālo laukumu, kur pēc „pienākuma” izpildīšanas baznīcā pulcējas liela daļa pilsētas iedzīvotāju skatoties ielu cirka mākslinieku priekšnesumus un vienkārši laiski pavadot svētdienas pēcpusdienu.

02.04.2012.

Kanjoninga pārgājiena uzdevums - bruņojotiem ar hidrotērpiem, ķiverēm un virvju sistēmām, pieveikt kalnu upi 300 m kritumā. To darām, protams, pieredzējuša gida vadībā, kopā ar kuru mēs un Nikolajs no Dānijas tiekam sasēdināti busā. Nikolajs ir apmēram 25 gadus vecs jaunietis, kurš trīs nedēļas atpakaļ sācis apceļot Dienvidameriku un plāno ceļot vēl kādus četrus mēnešus, ja vien Dānija nevinnēs Eiropas čempionātu futbolā, jo tad viņš pievienosies saviem tautiešiem svinībās. (Dānija Eiropas čempionu titulu neieguva un visticamāk Nikolajs pamatīgi paceļoja pa Dienvidameriku.)

Mūsu gids ir Venecuēlas jaunietis, kuram tuva Jamaikas kultūra. Par to liecina viņa izskats (dredi un atbilstoša adīta cepure), Bob Marley mūzika, ko viņš klausās un šķiet arī vielas, ar kurām viņš laiku pa laikam apreibinās. Ceram, ka ne šajā rītā.

Dodamies kalnos no kuriem paveras skats uz visu ielejā esošo pilsētu. No šīs vietas, iebrienot mežos un atrodot kalnu upi sākas mūsu pārgājiens. Sākumā šļūcam, lecam, krītam un citādi pārvietojamies lejup pa upi līdz sasniedzam pirmo 6 metru augsto kaskādi, kur virvju sistēmā jānolaižas lejup zem ūdenskrituma. Šeit galvenais nosacījums, ko gids piekodina – necelt galvu augšā, jo ūdens apjoms un spēks ir tik milzīgs, ka var aizrīties vai traumēt sprandu. Otrā kaskāde ir 20 metri un šeit nolaišanās notiek ar muguru pret klinti caur visai šauru vietu ūdenskritumā, kur man visai veiksmīgi izdodas iestrēgt uz kādu laiku. Pēdējā kaskāde ir 30 m augsta un nolaišanās pa to ar virvēm beidzas dziļā kalnu upes ezerā pie alām, kur ir pulcējušies vietējie padsmitgadnieki, kuri peldoties aukstajā ūdenī bez hidrotērpiem nosaluši līdz zilām lūpām, klabošiem zobiem un zosādai. Taču tas viņiem nemazina jautrību, bastojot skolu (ir pirmdiena) vai izbaudot Lieldienu brīvlaiku un kā vēlāk pamanām – jaunieši sildās ar līdzi paņemto rumu. Pāris stundu gājiens iespaidīgs un apmierināti ar paveikto atgriežamies pilsētā. Pasākuma laikā gids mūs visu laika bildē ar savu ūdens izturīgo fotoaparātu, bet kad atgriežoties jautājam apskatīt bildes, no mums tiek pieprasīta samaksa par šo materiālu, turklāt bildes mums ir jāpērk visiem trijiem. Mūsos mostas latvieša spīts un kopīgi nolemjam, ka piedzīvotais paliks tikai mūsu atmiņās.

Atlikušajā dienas daļā gribam noorganizēt sev rītdienai kalnu velo izbraucienu Andu kalnos, bet negribam izmantot tūrisma kompāniju pakalpojumus. Dodamies uz velo nomu ECO BIKE, kuru mums ieteica kāds no vietējiem. Pārdevējs izpalīdzīgi piedāvā iznomāt velosipēdus, bet tie jāatgriež rīt, jo pēc tam veikals nestrādā sakarā ar Semana Santa jeb Lieldienu brīvdienām. Vienojamies, ja riteņus ņemam jau tagad, atgriežam rīt un maksājam tikai par vienu dienu (180 BsF). Velosipēdus izvēlamies rūpīgi, jo plāns ir doties kalnos, kur negribam saskarties, piemēram, ar sliktas kvalitātes bremzēm. Viss apskates, izvēles un nomas process aizņem stundu, bet veikala meistari velosipēdiem laipni pieremontē un pieregulē nepieciešamās daļas, lai riteņi ir maksimāli gatavi mūsu plānu īstenošanai. Beigās pārdevējs Enzo piedāvā mums rīt, savā brīvdienā, palīdzēt ar nokļūšanu kalnos, izmantojot sava tēva 4x4 braucamo un parādīt labākās vietas. Par šo pakalpojumu to viņš vēlas 600 BsF. Mēs, labāku nokļūšanas risinājumu neatraduši, piekrītam un sarunājam tikties rīta agrumā pie mūsu posadas.

03.04.2012.

No rīta mūs jau gaida veloveikala pārdevējs Enzo ar sava tēva neliela izmēra Toyota Land Cruiser. Pats Enzo ir ne vairāk kā 1.6 metrus gars jaunietis, kurš nopietni aizraujas ar kalnu vēlo braukšanu un zina daudz stāstīt par jauniešu dzīvo šeit, Meridā. Lieldienu brīvdienās viņš bija plānojis doties pie draugiem uz Karakasas rajonu, bet visas biļetes uz starppilsētas autobusiem izpirktas, tādēļ viņš paliek Meridā un ir gatavs par nelielu samaksu izrādīt labākos velo maršrutus šejienes Andu kalnos.

Izbraukuši no pilsētas, pēc pusotras stundas esam uzbraukuši kalnos. Enzo mūs izlaiž uz pirmā ceļa, norāda virzienu un norunājam pēc stundas tikties tuvējā ciematā San Jose. Brauciens ir elpu aizraujošs, ātrums traucoties lejup ir pieklājīgs un apkārt esošie kalni iespaidīgi. Pa ceļam redzam kalnu iedzīvotāju ikdienu apstrādājot savus glīti iekoptos dārziņus, kur tiek audzēti kartupeļi, sīpoli un citi dārzeņi. Lauki izvietoti nogāzēs un visticamāk prasa daudz spēka un laika tos apstrādājot. Pēc skaistā brauciena ieripojam ciematā, kur mūs jau sagaida Enzo.









Pusdienas Enzo piedāvā ieturēt pie viņa draugiem, kuriem netālu ir zivju audzētava un par pusdienu naudu (50 BsF) mums būs iespēja noķert pašiem sev zivi, kuras dzīvo kalnu upēs – trušu. Piekrītam. Zivju nomakšķerēšana problēmas nesagādā, jo mazajā dīķī mudž dažāda lieluma zivis.

Pēc pusdienām Enzo izstāsta par projektu, kuru organizē un kas paredz, ka pilsētnieki savus neizmantotos velosipēdus nodod veikalam, kur tos pielabo un tālāk nogādā kalnu ciematu bērniem, lai tie var nokļūt skolā. Arī šīs zivju audzētavas saimnieka meita šādi tikusi pie sava braucamā. Apspriežam apkārtnes karti un nākamo braucienu. Asfalta vietā mums tiek piesolīts kārtīgs bezceļš.







Kalnu ceļš, kuru sedz lieli akmeņi un kas ik pēc pārsimts metriem izskalots ar kalnu strautiņiem ir kārtīgs pārbaudījums nomas velosipēdiem, to bremzēm un mūsu reakcijas ātrumam, jo atlaižot bremzes braucamais uzņem ātrumu gluži kā motocikls. Pirms kārtējā līkuma jāspēj tas kārtējo reizi savaldīt. Pa ceļam piestājam pie vientuļas mājas kalnu malā. Enzo izstāsta, ka šeit dzīvo 106 gadus veca kundze, kurai viņš un arī mēs laipni atdodam savas Meridā iegādātās pusdienu maizes. Sirmgalve, izskatās, dzīvo pilnīgi viena un caur mājas durvju restēm paņemdama mūsu dotos papīra saiņus nebeidz smaidīt.



Pēdējā posmā mums tiek piedāvāts izmēģināt vietējo kalnu divriteņu „down-hill” meistarības trasi, kura normāli ir pieveicama 25-30 minūtēs, bet vietējie pro-braucēji to darot 9 minūtēs. Ceļš ir ļoti stāvs, līkumains un akmeņains. Faktiski nepārtraukti ir jāspiež bremzes cik spēki to ļauj un uz beigām rokas jau sāk neklausīt, ko pierāda Mārtiņa kritiens vienā no pēdējiem līkumiem. Ķivere savu uzdevumu izpildīja un Mārtiņš tiek cauri ar dažiem nobrāzumiem.



Pēc aktīvas dienas kalnos, vakarā nolemjam apskatīt pilsētas nakts dzīvi. Kā pirmo ievērtējam nakts klubu, kur pulcējas izteikti SKA, ROCK un REGGEY piekritēji. Otru intereses pēc apmeklējam nakts klubu, kas ceļvedī Lonely Planet tiek dēvēts par labāko klubu ne tikai Meridā, bet visā Venecuēlā. Mūsu skatījumā nekas īpašs, izņemot to, ka skanošā izteikti elektroniskā mūzika mums nepierasti kontrastē ar uz lielajiem ekrāniem translēto futbolu. Atgriezušies pirmajā klubā secinām, ka pusnaktī visas izklaides vietas tiek aizvērtas, jo prezidents Čavess tā rīkoties ir pavēlējis sakarā ar Lieldienu nedēļas nogali. Vietējos jauniešus, kurus satikām, tas nebūt nesajūsmina.

Kopā ar grupiņu jauniešu dodamies uz tuvējo ielas ēstuvi, kur sēdēdami stāstam par Latviju, par sniegu, par ziemu, par jūru ar +16 grādus silto ūdeni un citām ziemeļu īpatnībām. Viens no jauniešiem mācās un strādā par ielu cirkus klaunu un šo arodu apgūst ceļojot ar Argentīnas ielu klaunu trupu. Puisis izteiksmīgi izskaidro, ka tas ir tādēļ, ka šajā valstī ielu cirka tradīcijas ir senākas un izkoptākas. Naksnīgas ielas laternu gaismā mums tiek parādīti arī daži akrobātiski un roku veiklības triki.

04.04.2012.

Viena no pēdējām dienām Venecuēlā un kā jau mēdz šādos ceļojumos notikt - nolemjam šo dienu pavadīt katrs savā nodabā. Atpūsties no kopības, tā teikt. Mūsu plāns ir rītvakar (Zaļajā ceturtdienā) ar nakts autobusu braukt uz Karakasu, lai paspētu uz piektdienas pēcpusdienas lidojumu Karakasa – Roma.

Mārtiņš un Ēvalds izlēmuši palikt Meridā, bet mans plāns ir ar satiksmes autobusu doties uz kādu mazu kalnu ciematu, pa ceļam apskatīt kā dzīvo šejienes mazo piepilsētu iemītnieki. Autoostā, dodoties uz savu autobusu, pieeju pie loga un pajautāju par biļetēm uz rītdienas autobusu Karaksas virzienā. Venecuēlā ir dīvains noteikums, ka biļetes uz autobusu var nopirkt tikai tajā pašā diena. Nekādas iepriekšpārdošanas – dzīvā rinda. Sociālisms. Šo faktu interesantāku padara fakts, ka Lieldienu brīvdienās iedzīvotāji kļūst kā traki uz ceļošanu pie draugiem, radiem un paziņām. Pie viena no logiem man atbild, ka rīt autobusa uz Karakasu nebūs. Nākamā logā saņemu tādu pašu atbildi. Pēc vēl pāris jautājumiem man kļūst skaidrs, ka Lieldienu nedēļas ceturtdienā un piektdienā nekursēs neviens starppilsētu autobuss. Mūsu plānam ir „el problema”.

Savu „ciematinga” tūri atlieku un dodos pie biedriem, lai pavēstītu šo ziņu, kura apdraud mūsu netraucētu nokļūšanu Latvijā. Mobilizējamies un caur zvanu centru noskaidrojam, ka ir opcija lidot uz Karakasu no 70 km attālumā esošās pilsētas. Uz rezervācijām nepaļaujamies un kopā ar Ēvaldu dodamies uz lidostu, lai iepirktu biļetes uz piektdienas rīta lidojumu. Viss mierīgi, lidmašīnas lido un biļetes ir mums kabatā.

05.04.2012.

Otrā individuālā diena un pēdējā pilnā diena šajā kontinentā, jo jau rītvakar mērosim ceļu pāri Atlantijas okeānam uz Eiropu. Ar otro mēģinājumu nolemju tomēr aizbraukt uz kalnu ciematu Ja-Ji (izrunā kā Ha – Hii), kas pēc apraksta ir neliels un kluss kalnu ciemats. Nonācis tur, secinu, ka arī šo miera ostu pārņēmuši brīvdienu ceļotāji. Lai mierīgāk, ar kājām dodos uz 3 km attālo kafijas fazendu, kur tiek audzēta un gatavota vietējā kafija.





Kāds puisis, mani - vienīgo tūristu, detaļās iepazīstina ar kafijas audzēšana, apstrādes un pagatavošanas niansēm. Šī mazā audzētava ražu novāc divas reizes gadā un gada laikā saražo divas tonnas kafijas, lielāko daļu no kuras tā pārdod tādiem nozares milžiem kā „Brazilian Coffee”. Interesanti, ka kafija tiek pārdota negrauzdēta, jo acīmredzot lielie ražotāji grauzdēšanas procesā kafijai vēlas „piešķirt” sava zīmola garšu. Ekskursijas rezultātā saņemu tasi kafijas par 20 BsF.

Atgriezies Meridā uzzinu, ka Ēvalds dienu pavadījis Meridas trošu pilsētiņā (ala Meža Kaķis) un Meridas Zoodārzā, bet Mārtiņš fotografējot ieklīdis neomulīgā rajonā ar transvestītiem. Viss labi un bez starpgadījumiem. Vakaru pavadām kārtojot somas trīs dienu ilgajam mājupceļam.

06.04.2012.

Ceļamies 5:00 un taksim mūs ved uz autoostu, bet autobuss uz 70 km attālo lidostu vēl neplāno doties ceļā (priekšnosacījums ir aizpildījums nevis laika grafiks). Par 200 BsF sarunājam taksometru 1.5 stundu garajam braucienam uz lidostu.

Snaužam mašīnā līdz pēc stundas attopamies pie sastrēguma uz šosejas, kas izveidojies kalnu nogruvuma dēļ. Akmeņi pavisam nesen aizsprostojuši vienīgo ceļu. Apbraukšanas iespēju nav. Lidmašīna izlido pēc pusotras stundas un līdz lidostai atlicis vēl 30 minūšu brauciens. Ap notikuma vietu sarosās daudzie glābšanas dienestu darbinieki un ziņkārīgie no sastrēguma, kuri tiek iesaistīti akmeņu stumšanas mēģinājumā. Nesekmīgi. Laiks iet. Treilers nedaudz novelk malā lielāko akmeni, lai kravas auto var izbraukt cauri. Pārējiem vēl glābšanas dienesti braukt neļauj. Saceļam paniku ar tekstiem par pēdējo lidojumu uz Eiropu un tādā garā. Mūsu „uzticamais” taksists vienā brīdī jau paziņo, ka brauks atpakaļ. Burtiski piespiežam taksistu, neskatoties uz aizliegumiem apbraukt automašīnu rindu un izbraukt cauri klints bluķiem. Braucot tālāk, nemanām notikuma virzienā dodoties nevienu no glābēju solītajiem traktoriem. Nepaļauties uz viņu solījumiem bija pareizs lēmums! Uz lidostu paspējam laicīgi.



Ielidojuši Karakasā, par spīti sākotnējai skepsei, tomēr nolemjam aizbraukt uz pilsētu, jo līdz vakara lidojumam mums ir daudz laika, piecas stundas. Kakarasa ar 8 miljoniem iedzīvotāju tiek raksturota kā viena no bīstamākajām pilsētām pasaulē, augstā noziedzības līmeņa dēļ. Atstājam somas pēc izskata glaunā viesnīcā un dodamies izpētīt centru, kurš pilns ar ticīgajiem, kuri atzīmē Lielo Piektdienu. Uz ielām tirgo svētbildes, cepures, ēdienu un baznīcas sveces. Tālāk no centra viss ir slēgts, ielas tukšas un neomulīgas.

Par 1.5 BsF izbraucam ar 2009. gadā uzbūvēto gaisa vagoniņu, kas ved līdzās šīs pilsētas – giganta pelēkajiem dzelzsbetona debesskrāpjiem un pāri plašajiem graustu rajoniem, kas turpina plesties uz jauniem atkritumu kalniem, kur puišeļi laiž no iepirkumu maisiem gatavotus gaisa pūķus un kur valda savi noteikumi un likumi. Daudzdzīvokļu ēkas ar vairāk kā 20 stāviem, kur visu stāvu logi ir aizrestoti, apliecina šīs vietas raksturu.









Pēc īsās pilsētas apskates atgriežamies lidostā un bez steigas apmainām savas biļetes pret iekāpšanas dokumentiem. Kā savdabības atvadas no Venecuēlas ir armijas jauniešu (tādu kā jaunsargu) somu kontrole, kuras laikā tie uzdod tiešu jautājumu - vai mūsu rokas bagāžā ir noslēptas narkotikas vai kas cits pretlikumīgs, kā arī nekautrējas kārtīgi pakratīt somu saturu.

Pavadījuši gandrīz trīs nedēļas Dienvidamerikas „neslīpētajā tūrisma dimantā” – Venecuēlā, to atstājam tikai ar labākajām sajūtām, iespaidiem un atmiņām. Šīs valsts iespaidīgos dabas pieminekļus, izpalīdzīgos cilvēkus un nesteidzīgi bezrūpīgo dzīvesveidu iesakām izbaudīt ikvienam.



Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [DISKUSIJU FORUMS]

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv