Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Dēku stāsti
Ieelpa un izelpa

Autors: Kārlis Bardelis
Foto: Kārlis Bardelis, Catalin Pobega (www.pobega.ro) un Regis Meritan
2012. gada oktobris, Rīga

Piektdienas pēcpusdiena, darba diena griežās uz pilnu jaudu, kad es laižu uz lidostu. Pēc 50 minūtēm lidmašīnā Rīga - Bergamo cenšos atbrīvoties no pēdējiem virtuālajiem mezgliem, kas piesien mūs cieši ofisu krēsliem. Zibenīgi mainās kadri un lokācija, iekšējo satraukumu slāpē pazīstamā Bergamo dzelzceļa stacija, dažas zināmas frāzes itāliski un pirmais Moretti klungšč iekšā...

Aiz loga gleznaino ainavu nomaina viegla dūmaka. Velkās uz lietu. Jā, tuvākās dienās nebūs perfekts laiks, bet tas neattur no vēlmes doties granīta ielejas Bregaglijas virzienā. Ieelpa, izelpa. Miera nav! Esmu noķēris pēdējo autobusu, kurš ceļā uz Sanktmoricu aizved mani līdz Bondo. Spēcīgs sprādziens parauj vaļā debesu rāvējslēdzēju - gāž! Mana telts nav paredzēta šādiem laikapstākļiem, labākajā gadījumā tā aizsargā pret mušām un odiem. Pirmo reizi - tā var būt kļūda, otro reizi - sagadīšanās, bet nu jau trešo reizi šeit - tā ir likumsakarība. Tūlīt satumsīt un gāziens uz mirkli pierimis, pēc brīža tas atsākas ar jaunu sparu. Ideāla vieta - pašā ciemata vidū, transformātora, telefonbūdas un WC izskatā - zem jumta vieta tieši tik daudz, lai ar savu bruņurupuča telti iekārtotos naktsguļai. Varētu teikt - parasts piektdienas vakars, citā variantā noteikti šobrīd atrastos kādā Rīgas naktslokālā atmiekšķējot uzkarsušās darba dienas plaušas. Babahh! Vēl viens grands – zibeņo! Blīkšķis atmet mani atpakaļ šeit, uz Itālijas un Šveices robežas, mazajā Bondo ciematā, varenās Pizzo Badile pakājē. Ieelpa, izelpa. Neviens īsti nezin, ka es te esmu. Pēdējo trīs gadu laikā kaut kā tik ļoti esmu saaudzis ar vienpatību, ka doma par kāpšanu kalnu maršrutā, vienatnē, šķiet ļoti pašsaprotama. Lielais neatbildētais jautājums – KĀ? ar pirmo mēģinājumu tika atbildēts, tagad tikai ar maršruta sarežģītības pakāpes pieaugumu jāizpildās tehniskāk, bailes un strjoms pirms kāpiena, protams, saglabājās un ar bijību tiek lūkots arvien sarežģītāka ceļa virzienā. Laikam jau šonakt tā pat normāli gulēt nevarēs, jo domas, versijas un varianti, kuru no turpmākajām četrām dienām izvēlēties kā piemērotāko kāpienam, turpina mezgloties galvā. Ieelpa, izelpa.



Kā solīts, no rīta ir apmācies un tas pat labāk, jo nav tik karsts. Trijās stundās no ciemata uzkāpju līdz Saca Fura, ceļš pazīstams, tas rada mājīgu sajūtu. Nekas īpaši te nav mainījies, vienīgi tilts pāri upei noplēsts līdz ar palu ūdeņiem. Mežs smaržo, ieelpa, izelpa. Steigties nav kur, jo rīt prognoze draņķīga, kāpšu pirmdien, tad otrdien lejā un skriešus jāpaspēj uz vilcienu. Eju tikai tālāk, vējš pēkšņi atnes tik pazīstamu smaržu. Kaut ko ļoti sen nebijušu – jā, tas ir dauzītu gliemežu aromāts, kurš gan no bērnības to neatcerās? Saca Fura saimnieces sagaida ar kūpošu kakao krūzi – gardi. Tā nu es sēžu un hipnotizēju Pizzo Badili, ap kuras smaili vējš aptinis garu, baltu mākoņu šalli.



Ik pa laikam atsedzās ziemeļu kores maršruts. Tagessupe pasniegta ar mājās ceptu maizi garšo kā maltīte restorānā. Patīkami, ka saimniece mani atcerās no iepriekšējās tikšanās pirms diviem gadiem, kad pirmo reizi vienatnē kāpu Ziemeļu kores maršrutu. Uz jautājumu: “Ko tad šoreiz, atkal Nordkante?” es īsi nosaku: “Nē”. Pēc variantiem viņai tālu nav jāmeklē un uz izsaucienu – “Kassinu?”, es apstiprinoši pamāju ar galvu. Ātri pāreju uz tematu par laikapstākļiem, jo negribās viņai detalizētāk komentēt savu izvēli.

Kassins, tā ir absolūta klasika, ekselents granīts, 800 metru vertikālu klinšu, kur vien pielīp skatiens vērojot šo masīvo sienu, gribās ieķerties un kāpt. Maršruta vēsture, pirmkāpēji, kas veikuši šo Kassina līniju, bez šaubām atstājuši un mani respektējošu iespaidu. Jā, bet kā tad tur palika ar to laiku? Svētdien vēl nevajadzētu, jo jāļauj klintīm kārtīgi nožūt, pirmdien būšot saulains visas dienas garumā – ideāli!

Pievakarē dodos tuvāk Badilei, iekārtojos zemajās nakstmītnēs, bet paspēju vēl aizskriet līdz augšējām, lai pārliecinātos, vai viss kā pirms diviem gadiem. Rīt pārvākšos uz šejieni, kur no telts ieejas varu vērot maršrutu un būt pēc iespējas tuvāk startam pirmdien.



Naktī, ap četriem, itāļi paiet garām teltij, kāpšot Nordkanti, - tā visas dienas garumā varu klausīties viņu bļaustīšanos un vērot progresu uz kores. Pats pusdienlaikā nokāpu līdz Kassina sākumam. Augšup, lejup, ieelpa, izelpa. Gaidīšana. Esmu atpakaļ teltī, krāmēju, pāršķiroju inventāru. Strjoms. Gaidīšana. Domu kaujas, šķiet, nekad nebeidzās, tās mijās ar dažādiem stulbiem meldiņiem, kas skan galvā – Eolika, fa*k, nu kā tā var!? Vēl kaut kāda dziesma itāļu valodā, kur dzied par Akapulko pludmali – vāks! GAIDĪŠANA! Domāju,ka manas gaidīšanas sajūtas ir līdzīgas, kā bļitkotājiem, tā ap februāri, kad vārgā ziema nedod iespēju pasēdēt uz ledus. Vakarā vēl jānolaižas uz Saca Fura pusi pēc ūdens rītdienas kāpienam un tad atpakaļ teltī, gaidīšana līdz pulkstens četriem no rīta, kad startēšu! Ha, mazliet noķēru stresu, jo spēka avotiņš vakarā jau izkalties, tāpēc – marš!, uz Kassina pusi, pie lielā sniega-ledus kluča, kurš sulo krietni spēcīgāk. Naktī ceļos ik pa stundai – ieelpa, izelpa, nekā, tas nepalīdz, strjoms totāls. Zinu, ka tas beigsies mirklī, tikko pieskaroties klintij, tad viss līdzsvarosies – līdz tam parasti esmu kā uz nažiem.

Četri. Rullēju visu kopā, pakoju, stūķēju cūkā, apkrauju to ar akmeņiem un pametu vienu pašu uz šī mazā klints laukumiņa.



Redzu, kā pieres lampiņu gaismas kūļi zibinās lejup pa nogāzi – viņi nāk! Lai jau nāk. Pēc dažiem mirkļiem esmu maršruta sākumā. Pirmais iekšējais stūris – konfekte! Pārmiju dažus vārdus ar itāļiem. Lai arī viņi ir vietējie, bet maršrutu nepārzin, prasa man. Sākumā maršruts traversē uz kreiso pusi un kādu virvi varu kāpt arī nedrošinoties, līdz vertikālākam posmam, tur mūs panāk vēl trīs sasites – vācieši, rumāņi un francūži. Itāļi un vācieši aiziet pa manis ieteikto ceļu, es sekoju, bet saprotu, ka šis 100% nav pareizais virziens. Kāpju atpakaļ. Rumāņi ar francūžiem ierauga kādu vecu virvi un kāpj turp. Reāls haoss uz sienas, tomēr francūžiem izrādās taisnība. OK, atpakaļ maršrutā, tikai tagad esmu pēdējais, sasodīts!



Dažas virves līdz Noon ledge izkāpju bez drošināšanas, tās nav sarežģītas, bet nu nākas gaidīt rindā, no mums augšup viena no atslēgas vietām – vertikāls posms, kurš atduras pret klinšu jumtu.



Vairākos aprakstos minēts, ka jāizvairās no kāpšanas līdz pašam jumtam un jāpamet šis stūris savlaicīgi. Savlaicīgi? Sasodīts, ko tas nozīmē? Pārliecinos, ka vieta, kurā jāpamet plaisa un tālāk jātraversē pa labi ir ļoti pašsaprotama, jo turpinot stūķēt augstāk situācija kļūtu, ja tā var izteikties – neērta. Klints granīts, kā delikatese – plaisas parocīgas un tur uz berzi, ieelpa, izelpa. Esmu apmēram maršruta vidū, darbības stacijā jau kā rutīna. Klik – stacija! Un uzreiz lejā atbrīvot virvi, savākt inventāru, žumārs uz virves – aiziet vingrošana augšup. Tā tas atkārtojās no virves uz virvi. Zeme tik’ attālinās. Labi, ka man ir pietiekoši daudz ūdens, ap diviem litriem uz divām dienām. Košļāju enerģijas batoniņu un domāju – bāc!, Kassina maršruts, granīta katedrāle Badile, sienas vidusdaļa un ieelpa, izelpa. Turpinu! Nostiprinu virvi stacijā, kāpjot šoreiz lietoju Rock Exotica drošināšanas ierīci Soloist. Ļoti ērta un parocīga, protams, šis ir krietns uzlabojums salīdzinājumam ar iepriekšējo reizi, kad drošināšanai izmantoju kāpslīša mezglus, tos pārsienot ik pēc katra drošināšanas punkta.

Nākamā virve prasa krietnu devu vienaldzības sejā, jo tādu jumtu vēl neesmu kāpis, vecie klinšu āķi izstiepuši savas sarūsējušās mēles no plaisām aicina uzkārt kādu garo atsaiti un izkāpt mākslīgi šo vietu. Nepadodos, nav viegli, bet gandarījums divtik liels, jo brīvi turpinu bez mākslīgajiem atbalsta punktiem. Drīz būšu pie Kassina otrā bivaka, redzu kā rumāņi cīnās augšējos skursteņos (platas, vietām “V” veida plaisas klintī, red.).



Kāpjot jūtos viegli, aizķere pēc aizķeres, plaisa pēc plaisas, stacija pēc stacijas, ja tikai nebūtu jāžumārē – bāc, rokas krampjos savelk tā, ka neko padarīt. Gaidu kamēr atlaidīs, purinu, masēju. Tuvojos skursteņiem, sasodīts! Cik ilgi jau esmu par to domājis, ka tikšu tajos skursteņos. Kājas pret vienu sienu, mugura pret otru un tik vingro augšup - tāds fīlings! Skats pa pirmo, gluži kā īstie alpīnisti. ;) Ar drošināšanu te čābīgāk, jo iespējamie drošināšanas punkti dziļāk plaisās, bet ērtāk kāpt pa ārmalām. Šeit vēl saglabājies sniegs un vietām plaisas pilnas ar ledu, tas kūst un tek lejā, kur apakšā, stacijas vietā, izveidojies rezervuārs, caur kuru velkās mana 60 metru garā pamatvirve. Ar šo izklaidi man būs jārēķinās turpmākās stundas, jo žumārēt pa sešdesmit metrīgu slapju virvi ir “baigais kaifs”. Virve izstiepjās un saraujās, tā katru pusmetru, ko veicu augšup, dabūnu nocīnīties ne pa jokam. Sameklēju somā aptverošā mezgla cilpiņu – ok, progress ievērojami labāks, bet tagad krampji rokās neatlaiž ne brīdi. Vēl jākāpj! Noteikti jāpaspēj līdz bivakam virsotnē pirms tumsas. Nevēlos nakti pārlaist uz kores, kur nu vēl šeit, kūstoša sniega skursteņos.

Lēnām, tomēr metru pa metram, tuvojos korei. OK, besis iestājies konkrēts, drīz jau arī otrās dienas ūdens krājumi beigsies. Vienalga, tās būs rītdienas problēmas, tagad man jātiek līdz bivakam. No virsotnes laimīgie rumāņi uzsauc un uzmundrina mani, viņi jau pabeiguši maršrutu un tagad var atpūsties uz klintsbluķiem. Vēl divas virves līdz korei, zem manis septiņpadsmit virves, vakara vējš sāk purināt. Kāp, kāp! Hū! Esmu ārā no skursteņiem, vēl tikai mazliet. Pamatīgu vēja pļauku saņemu sejā izkāpjot uz kores. Ir 21:00 vakarā, 16 stundas pavadītas maršrutā un pēc piecām minūtēm norietēs saule.



Nekavējos ne lieku mirkli, satinu virvi un skriešus pa klinsbluķiem. Pirms diviem gadiem veicot Ziemeļu kores maršrutu šeit drošinājos un patērēju daudz laika, tagad – nedomā, neskaties lejā, jā, Tu zini kā tur izskatās, tāpēc ātrāk, ātrāk uz priekšu. Augšup, lejup, gar granīta pīķiem, bluķiem un plāksnēm. Viss – dzeltenais bivaks. Atbrīvojos no visiem hlamiem un cilpām. Zem segas. Ieelpa, izelpa.



Nākamā rītā nesteidzos, ap septiņiem dodos lejā un tā pat kā iepriekšējo reizi to daru pa ziemeļu kori. Rumāņi - Katalins un Svie jau izgājuši ātrāk pirms manis. Kāpju lejup pa kori un dzirdu kādu histēriski raudam un kaut ko kliedzam, tuvojo un domāju, ka rumāņu čalis ņēmis sliktu galu un tagad man būs jāņem pie rokas viņa draudzene un jāved lejā. Vispār tāda simpātiska meitene... OK, izrādās, ka beibe laikam sastresojusies par lejupceļu un vienkārši parāvis besis. Viss kārtībā.



Augšup pa kori kāpj jau pirmās sasaites uz virsotni. Ir tikai ap desmitiem no rīta, šie jau tikuši tik augstu, apsveicam viens otru un turpinām katrs savā virzienā. Lejup, lejup. Jau saredzu savu nakšņošanas plauktiņu, kur stūrī apkrauta ar akmeņiem gaida mana “cūka”. Ap divpadsmitiem veļu to sev plecos un klumburēju pa Saca Fura taku. Lieki teikt, ka esmu izžuvis kā vobla, par lāsīti ūdens gatavs atdot pusi karaņvalsts un princesi Zeltīti. Iedomājos, ka esmu vēss alus kauss un viesmīlīgā šveiciete lej manī spaini miestiņa. Ooo, manta! Starp akmeņiem ieraugu mazu peļķīti, kurā ir mazliet sūnas, šajā brīdī atceros, ko skolotāja Brūvere bioloģijas stundā stāstīja par visādu radību vairošanos šādās peļķītēs, ideālā mikroklimatā. Tā nu es ar smaidu sejā noliecos un izdzēru visu tās tilpumu. Ņammm...

Pie Saca Fura satieku vācu sasaiti, apsveicam viens otru ar virsotni. Ieelpa, izelpa. Miers. Sēžu un atkal hipnotizēju Pizzo Badili, jā, īsti neticās, ka tas nu ir paveikts. Prieks. Lai arī apkārt ir cilvēki, jūtos pilnīgi viens, tā pat kā uz sienas. Viens, kuram pieder tikai ieelpa, izelpa un mirklis starp tām.



Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [DISKUSIJU FORUMS]

www.adventurerace.lv sadaļā "Arhīvs" lasāmi vēl divi raksti par kāpšanu Pizzo Badile smailē:

● Monoizrāde: Bailes uz Badiles >>>
● Pizzo Badile – uz dimanta šķautnes >>>



Brīdinājums! Šī vortāla veidotāji Jūs brīdina par to, ka aktivitātes, kuras ir saistītas ar kāpšanu un nolaišanos pa virvēm, dabīgu un mākslīgi veidotu klinšu vai ledus reljefu, kā arī atrašanos kalnu zonā, ir potenciāli bīstamas Jūsu veselībai un dzīvībai! Šo bīstamību var novērtēt tikai balstoties uz pieredzi. Savukārt pieredzi var iegūt tikai apgūstot zināšanas un praktiskās iemaņas. Mēs rekomendējam šo pieredzi iegūt zinošu un kvalificētu instruktoru klātbūtnē! Vortāla veidotāji neuzņemas nekādu atbildību par sekām, kuras var rasties izmantojot publicēto informāciju.

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv