Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Treniņi, pieredze
Putni lido uz dienvidiem, alpīnisti – arī...

Autors: Mihails Sitņiks
alpīnisma instruktors
Ukrainas Alpīnisma federācijas klinšu kāpšanas attīstības komisijas priekšsēdētājs
Raksta orģināls lasāms Risk.ru lapā: "Осень. Птицы собираются на юг, а альпинисты – в Крым. Причины тяжелых травм при прохождении маршрутов в Крыму. "
Tulkojums no krievu valodas un pēcvārds: Kristaps Liepiņš
2012. gada septembris, Rīga

Cilvēciskā nepacietība liek mums gribēt VISU un UZREIZ. Knapi esam spēruši pirmo soli, izejot savu pirmo "vieninieciņu" pirmā maija svētku noskaņā Krimā, mēs jau kaļam plānus par to, kā izmēģināt savus spēkus uz kaut kā daudz sarežģītāka. Un lai kā arī mums nestāstītu "vecākie biedri", ka līdz tam vēl daudz ko vajadzētu iemācīties, mūsu nepacietība čukst mums pie auss: "Ko gan viņi saprot, vecie sakārņi! Viņu laiks jau beidzies, nāk manējais! Un es nēesmu tāds, kādi viņi bija manos gados! Es uzreiz varēšu daudz vairāk!"

Viņi nedomā, ka arī divdesmit, gan četrdesmit gadus atpakaļ, jaunatne domāja tieši tāpat. Bet pēcāk tie, kuri izdzīvoja, piekrita: "Jā, redzams, arī man vajadzētu mācīties…" Izdzīvojušie un izglītotie beigu beigās kļūst par "veckraķiem", bet viņi jau nu pavisam noteikti zina, ka "Labs alpīnists ir dzīvs alpīnists"!

Bet lai tā būtu, nepieciešams izdzīvot! Lūk tipisks piemērs. Tālajos astoņdesmitajos gados man pazīstamam instruktoram no Odesas uz Krimas kalna Kuškaja gāja bojā kāds iesācējs. Pēc pirmās nodarbību dienas uz klintīm (tajā kāpa pa vienkāršiem klinšu maršrutiem ar augšējo drošināšanu), nākošajā dienā bija pazudis viens no grupas dalībniekiem. Iepriekšējā vakarā viņš bija sūdzējies, ka viņam tas viss ir pārāk vienkārši un tāpēc arī neinteresanti. Viņš vēroja kā kaut kas kāpa "Divnieku-klasiku" un viņam no apakšas likās vienkārši, tāpēc viņš nolēma visus pārsteigt: "Ko gan tur lieki tērēt laiku nodarbībās! Ņemšu un rīta pusē izkāpšu pats, bez drošināšanas!" Toreiz vēl tas "divnieks" nebija pat ar āķiem aprīkots, un grūtākā vieta bija pašā augšā – traverss pāri plāksnēm, uz kurām viņš arī izslīdēja un norāvās pārējo kāpēju acu priekšā.

Un līdz pat šim brīdim analoģiski gadījumi notiek regulāri. Gudrākas un uzmanīgākas jaunās paaudzes nav kļuvušas… No lejas jau viss izskatās daudz vienkāršāk, līdz brīdim, kamēr pats nesāc kāpt. Lūk arī pēdējais tāds gadījums, šogad, uz Sokola klints ar puišiem no Voroņežas, kuri jau šo to bija iemācījušies pēc apmācību kursa Kaukāza kalnos. Velna Pirksta klints rajonā viņi pārvērtēja savas spējas, bez drošināšanas kāptdami uz to, un noraujoties no klints viens gāja bojā, otrs guva neskaitāmus lūzumus…

Vienreiz es sastrīdējos ar savu draugu Sašu Vengeru (viņš pēcāk muļķīgi gāja bojā uz Krimas Forosas sienas "Septītnieka"). Toreiz Saša apstādināja mani un vēl vienu mūsu draugu zem Mšatka klints sienas: "Veči, kaut kā šodien bija pārāk maza slodze (mēs kāpām lejup pēc "Kreisā romba" maršruta iziešanas). Pasēdiet šeit mazliet." Un aizskrēja uz Filatovas maršrutu, pusstundā braši to izskrēja un pēc tam, vēl pēc divdesmt minūtēm, pa ceļu atgriezās pie mums, iekļāvies stundā laika. Saša gaidīja uzslavas. Bet mēs ar Ruslanu rupji viņu izlamājām. Kāpēc? Tāpēc, ka atbildību par šo rīcību viņš bija pārlicis uz mums. Darīdams to mūsu acu priekšā. Jo, ja kaut kas notiktu, skumjo ziņu paziņot viņa sievai un bērniem nāktos mums. Man dzīvē divas reizes to nācies darīt, un ticiet man, tas ir briesmīgāk par pašu briesmīgāko, ko vien var iedomāties. Vēlies “solo” - uzņemies atbildību pats, izdari to tā, lai neviens to neredzētu, tikai tu pats un klints siena. Tieši tā arī katrs no mums ir rīkojies savulaik, sajūtot nepieciešamību "pabūt vienatnē ar sevi viens pret viens". Bet to var atļauties tikai tie, kuri saprot "kas ir kas un cik tas maksā", prot daudzko, spēj pareizi novērtēt maršrutu un savas spējas, ir psiholoģiski gatavs "nejaušībām". Līdz tam stāvoklim jānokļūst nesteidzoties. Steigsies – lēni nesīs!

Es atzīstu visus kāpšanas veidus, ieskaitot "solo" un "tīru solo". Esmu pret to, ka ar ŠO nodarbojas cilvēki, kuri nav gatavi TAM. Pretējā gadījumā ŠĪ ir pašnāvība.

Nelaimes gadījumu neredzamais iemesls bieži vien ir sagatavošanās kāpšanas cikla trūkums pēc pārtraukuma. It kā cilvēks kāpj "savu iespēju robežās" vienkāršu maršrutu, viņa pieredzē ir pat nopietnāki kāpieni. Un pēkšņi noraujas uz viegli kāpjama reljefa, vai uzrauj sev klints akmeni virsū. Kāpēc? Ir bijis ilgs pārtraukums kāpšanā. Nepieciešams klinti sajust, ar kājām to "sataustīt". Un kāpšanas zāle tur nepalīdz: pēc tās vajag divas trīs dienas adaptēties uz klintīm tāpat. Sajust berzi, kāpt vairāk ar kājām nevis karāties rokās. Bet mūsu nepacietība, kas pieminēta šī raksta sākumā, atkal mums čukst: "Kāp tikai, gan jau uz "trijnieka" iesildīsies, iekāpsies un arī adaptēsies…" Un puiši arī kāpj, kā Maija svētkos šajā pavasarī. Viens nelaimes gadījums uz Filatovas maršruta – bīstams kritiens ar letālām sekām. Otrs uz Mardven-Kaja: grupas līderis izgāja ārpus maršruta un noslogodams klints aizķeri uzgāza sev virsū klints bloku, kopā ar kuru arī norāvās, gūstot smagas traumas. Žēl puišus.

Neuzmanīgi apskatot šos abus nelaimes gadījumus, redzami "virspusēji" iemesli: nav adekvāta drošināšanas punktu organizēšana pirms noraušanās vietām. Manuprāt, galvenais iemesls tomēr ir cits – nav pakāpeniska pieeja, nav puiši iekāpušies, nesajuta pirms tam klinti. Kad esi to sajutis, noraušanās praktiski nav iespējama, un arī "dzīvo" akmeni sajutīsi un neizmantosi, vai noslogosi to savādāk, neizraujot uz āru. Un arī drošināšanas punktus liksi tā, kur sajutīsi bīstamu iespēju nokrist uz lejā esoša klints plaukta. Bet tajā brīdī, kad kāp "uz iespēju robežas" - pamēģini vēl, noorganizē labu drošināšanu! Parunāju ar abu puišu paziņām un pārliecinājos par sava viedokļa pareizību: neiekāpās viņi pirms šiem kāpieniem, pasteidzās…

Kā var iekāpties? Iesākumā ar augšējo drošināšanu, līdz brīdim, kad sajutīsi "brīvību" - sapratīsi, ka spēj vadīt savu ķermeni (nevis tas vada tevi) un tas tev veiksmīgi padodas. Un arī kājas "stāv" un notur. Un kāp ar kājām, nevis ar rokām. Pie tam klints reljefam šajos kāpienos vajadzētu būt par vienu grūtību kategoriju sarežģītākam, salīdzinot ar plānotā nopietnā kāpiena grūtāko posmu (pirms Filatovas maršruta, kur "atslēga" ir aptuveni 5b, vajadzētu vismaz 6b brīvi kāpt). Kāpēc ar augšējo drošināšanu un nevis ar apakšējo drošināšanu sporta maršrutā? Nu neiekāpsies tā, sporta maršrutā būsi sasprindzis un sasaistīts, jēgas no tā būs maz. Pārliecināti (ne tikai bez noraušanās un iekāršanās virvē, bet arī vienkārši un brīvi) ar augšējo drošināšanu kāpjot 6b, var pāriet pie sporta maršrutiem, un novest sevi līdz brīvai kāpšanai 6a grūtību kategorijas maršrutos. Un tad var ķerties pie tradicionālās drošināšanas kāpjot ne vairāk kā 5b. Sekojoši - atcerēties visu apgūto par glābšanas darbiem kāpjot mazā grupā. Un tikai pēc tam - doties uz Filatovas 3B, pat ja jums netālā pagātnē ir četrinieku/piecinieku pieredze. Ja nē, saciet labāk ar "divnieka" treniņkāpienu.

Jūs teiksiet – ilgs ceļš. Nē, ja esat trenējies mājās uz kāpšanas sienas un esat tur kāpuši kaut ko līdzīgu 6b. Tad šeit adaptēsieties divās trijās dienās. Un tērēsiet šo laiku lietderīgi – kāpjot no Kalna jāgūst gandarījums. Jākāpj pa klinti tā, lai dvēsele dziedātu, ar prieku, nevis uz izdzīvošanu ar piedzītām rokām, drebošām kājām un pilnām biksēm laimes par savu "varonību"!

Kā nelaimes gadījumu iemesls bieži tiek minēts liels attālums starp drošināšanas punktiem uz salīdzinoši viegla klints reljefa, bet ar visai lielu iespējamā kritiena attālumu, - tomēr tam nepiekrītu. Ja pārāk bieži drošināsies vieglā reljefā – lēni kāpsi, tādājādi pārkāpsi alpīnisma drošības pamatprincipu: jo ātrāk mēs iziesim maršrutu, jo mazāku laiku sevi pakļausim objektīvo briesmu apdraudējumam, jo mazāka tā iespējamība. Nelaimes gadījuma iemesls būs nevis kritiens vietā, kurā ir liels attālums starp drošināšanas punktiem, bet gan tas, ka esat pieļāvis šo kritienu. Bet lai nepieļautu šādus kritienus, nav nepieciešams organizēt vairāk drošināšanas punktus, bet gan labi un droši kāpt. Un drošināties pirms bīstamām vietām. Vilkt virvi aiz sevis uz lēzena klints reljefa ar lielu daudzumu drošināšanas punktu ir ļoti smagi (liela berze), - tas pats par sevi ir bīstami un var novest kāpēju līdz kritienam.

"Staigāt" vajag ātri. Bet pārlieku liels ātrums, pareizāk – steiga, arī ir bīstams. Jo īpaši – uz paviršības un izrādīšanās rēķina. Kāpšanai jābūt mierīgai, mazliet pat lēni plūstošai, bet ar pārliecību un bez nepamatotas apstāšanās. Ar adekvātu savu spēku novērtējumu, saskaņā ar pareizā ceļa izvēli. Maršruta veikšanas laiks visupirms nav atkarīgs no sasaites līdera kāpšanas ātruma, bet gan no tā, cik ātri tiek organizēti drošināšanas punkti, drošināšanas stacijas, cik laiks tiek patērēts darbam ar virvēm, citām nepieciešamajām darbībām, kuras veic abi sasaites biedri (katram pašam ir jāredz, ko tas var paveikt, pie tam – negaidot otra biedra komandas, darot pašam). Lai iegūtu prasmes iziet maršrutus ātri ir daudz jāmācās: labi jākāpj, jāmāk izmantot atpūtas pozas, jāprot neērtās situācijās ievietot drošināšanas punktus u.t.t. Bet jāmācās ir nevis nopietnos kāpienos, bet lejā, izvēloties priekš tā piemērotas klintis.

Nākošā nelaime: akmeņu nobrukumi no augstāk kāpjošajiem. Ja esi sācis kāpt aiz jau kāpjošas sasaites – tad arī "pats muļķis", redzēji, ka maršrutā jau ir cilvēki: nav ko kāpt. Sliktāk – "vilcieni". Tos noorganizē instruktori, kuri nevar vai nevēlas iemācīt jaunajiem kāpējiem drošu pārvietošanos kalnos, bet gan vēlas, lai tie "izietu" maršrutu. Un sakarina virvju margas uz "vieninieka", un spītīgi kāpj no agra rīta līdz nākošajam rītam, kaut gan sen ir zaudējuši kontroli pār grupu, nespēj to vadīt: augšējie jau sen ir uz plato, bet apakšējie vēl nav sākuši kāpt pirmo virvi. Un apber augšējie apakšējos ar maziem un lieliem akmeņiem. Katru gadu šī iemesla dēļ kāds gūst smagas traumas vai iet bojā. Lai gaišā piemiņā Saša Fomins šajos Maija svētkos…

Šī bēda ļoti raksturīga oficiālajam (pastāvošajiem oficiālajiem noteikumiem pakļautajam) alpīnismam. Jā, Lielajos Kalnos instruktors ņem desmit iesācējus, un pēc apmācību kursa ved uz "vieninieku", kur pamatā notiek vienlaicīga pārvietošanās ar saīsinātu drošināšanas virvi pa sniegu un kores maršrutiem, grupa izstiepjas kā instruktoram pārskatāms "kāpurs". Bet nevar automātiski pārnest šādu kāpienu pieredzi uz Krimas "vieniniekiem - divniekiem", kurus iesācējs ar saīsinātu virvi neizkāps.

Kur ir izeja? Samazināt grupas sastāvu! Vēlams – līdz divniekam. Bet iesācēju ir daudz, instruktoru maz. Jāpārņem "mežonīgā" (ne oficiālā) Krimas alpīnisma pieredze. Kāpēji kāpj divniekos, bez instruktoriem. Bet kāpj gudri, pirms tam mācoties no pieredzējušiem biedriem. Un atslēgas vārdi šeit ir: "mācoties" un "divniekos".

Arī oficiālais Krimas alpīnisms būtu pārveidojams šādi: instruktors apmāca jauno kāpēju visās pārvietošanās un drošināšanas organizēšanas gudrībās uz klintīm. Un nevis 10 stundās, kā tas notiek pēc programmas Lielajos Kalnos, bet gan 70-80! Pārliecinoties, ka apmācāmais ir gatavs, pārbaudot šo gatavību vienkāršā daudzposmu maršrutā, palaiž viņu maršrutā kopā ar pieredzējušāku kāpēju, kas jau ir izgājis kā līderis par kategoriju-divām grūtāku maršrutu kopā ar vēl kādu pieredzējušāku kāpēju. Sekojoši, instruktora uzdevums ir nevis izvilkt nesagatavotu iesācēju cauri maršrutam (tas ir gida uzdevums), bet gan iemācīt viņam to darīt patstāvīgi un droši. Un tad arī "vilcienu" problēma atkritīs pati no sevis.

Parādīsies maršrutu problēma. Ieskatieties Krimas maršrutu klasifikātorā: cik tur ir “vieninieku – divnieku”? Maz. Bet vienkāršu daudzposmu maršrutu, "multipiču"? Arī šeit problēma ir risināma: dienvidkrasta klinšu potenciāls netiek izmantots līdz galam, un arī Krimas iekšienē – gandrīz vai neskartas klinšu sienas… Un neskaitot "pieciniekus – sešiniekus" tur atradīsies vieta arī "vieniniekiem – divniekiem", vienkāršiem un sarežģītiem "multipičiem", un vēl daudz kam citam.

Vēl iemesli. Strauja laikapstākļu pasliktināšanās. Jo īpaši rudens - ziemas - pavasara periodā. Vēl līdz šim brīdim ar sāpēm atceros deviņdesmitajos gados nosalušos jaunlaulātos, kuri ar kāpienu Kuškajas "divniekā" vēlējās atzīmēt savu kopdzīves uzsākšanu. Arī pats esmu nevienreiz vien ar kaunu bēdzis no maršrutiem, pametot ekipējumu, atstājot virves, brīdī, kad no nekurienes pēkšņi parādās melni negaisa mākoņi kopā ar sniegputeni un vētru oktobrī – novembrī (maršrutā jau mēs izgājām vēl pie +20°C ar zilām debesīm, vienos krekliņos).

Nelaimes gadījumi notiek arī maršruta ceļa pazaudēšanas rezultātā. Un ceļa zaudēšanai var būt dažādi iemesli: līderis slikti orientējas, maršruts ir grūti nolasāms ("sadomāts" vai neloģisks maršruts), pasliktinās redzamība (mākonis, lietus, sniegs), kāds pilnīgi nevajadzīgs un kļūdaini iesists klinšu āķis aizved nepareizā virzienā u.c. Tā dažus gadus atpakaļ uz Sokola klints norāvās un smagi cieta Ļena Tirtičnaja, miglā pazaudējot ar āķiem aprīkota maršruta pavedienu, izejot uz grūti pārvaramām klintīm bez ekipējuma, ar kuru tajās varētu organizēt drošināšanu.

Vēl viena bēda: pāreja no sporta maršutiem uz uz tradicionālajiem bez speciālas sagatavotības un drošināšanas organizēšanas iemaņu apgūšanas. Klinšu kāpēji, kuri sporta maršrutos var izkāpt vismaz Fr.7, pakāpjot sarežģītus aprīkotos "multipičus", uzreiz iet kāpt "četriniekus – pieciniekus", bet drošināties nemāk, arī orientēties (atrast maršrutu bez klinšu āķu celiņa) nav iemācījušies. Šajā ziņā Sokol klints ir pārsātināta ar veciem klinšu āķiem (deviņdesmito gadu beigās – šī gadsimta sākumā tos šeit sasita Komunists (vietējā alpīnista iesauka, red.): viņš to darīja strādādams glābšanas-kontroles dienestā, lai būtu vienkāršāk šeit ar klientiem strādāt) un ir gan pozitīvs, gan negatīvs piemērs alpīnistu apmācībā. No vienas puses – pēc būtības tie ir sportiski "multipiči", kuri tik ļoti pietrūkst Krimā, kuros var mācīties darboties ar virvēm, drošinoties jau esošās stacijās u.t.t. No otras puses – alpīnisti neiemācās "lasīt" maršrutu (iet no āķa uz āķi), neiemācās "likt savus punktus". Un pēcāk, izejot tādas pašas grūtību kategorijas maršrutā kaut kur citur uz Kuškajas, Mšatkas vai Kiļsē klintīm, pakļauj sevi briesmām.

Noslēgumā daži padomi:

1. Jūs kāpjat kalnos DĒĻ SEVIS: savai pašizaugsmei, gandarījumam, bet nevis tāpēc, lai gūtu slavu, kļūtu atpazītami – tas nav tā vērts, tas ir lieki. Pupu mizas. Šodien tu esi slavas virsotnē, bet rīt tevi vairs neviens neatpazīs, aizmirsīs. Paliksi tikai tu pats un tevis izietie maršruti. Un tas, kā tu to esi paveicis: elsdams uzrausies, vai kāds tevi uzvilka, vai pats uzkāpi, pie tam vēl tā, ar "dziedošu dvēseli" (reāli patīkama sajūta kāpjot: "Es to VARU! ")! Bet dvēsele iedziedasies tikai pēc pamatīga darba, kuru būsi paveicis ar sevi: ir ļoti daudz kas jāiemācās. Un katru reizi, kad tev šķitīs, ka tu visu esi sasniedzis un visu māki, dzīve izvēlēsies palielu mēslu kaudzi, kurā iebāzt tevi ar galvu: "Tu tā arī neko neesi iemācījies, dēls"! Lai tā notiktu retāk – pārliecini sevi par to, ka "mūžu dzīvo, mūžu mācies – tāpat nomirsi muļķos! ".

2. Samērojiet savas vēlmes ar savām iespējām. Paļaujieties, pirmkārt, paši uz sevi: ja neesi spējīgs droši iziet šo maršrutu kā līderis – tātad neesi līdz tam izaudzis, pakāp kaut ko vienkāršāku vēl. Lai spētu pareizi novērtēt maršruta grūtību, bīstamību un savas iespējas tajā nepieciešams daudz daudz kāpt, nokļūstot dažādās nepatikšanās un atrodot izejas no tām. Kamēr jums pašiem tā nav – izmantojiet vecāko biedru pieredzi, apspriedieties ar viņiem. Veiciet "kontoles testus" savai gatavībai lejā (klints posmi, analoģiski plānotā maršruta "atslēgas vietām" gan pēc sarežģītības, gan pēc rakstura).

3. Uzsūciet sevī visu noderīgo informāciju par rīcību ekstremālās situācijās, psiholoģiju, kalnu dabu, meteoroloģiju, citu kāpēju pieredzi bīstamās situācijās, nelaimes gadījumu analīzi u.c. – noderēs! Un protams, centieties mācīties no citu kļūdām.

4. Pret kalniem jāatiecas ar cieņu. Jebkuram maršrutam jāgatavojas nopietni: trenējies, iepazīsties ar aprakstiem un citu kāpēju pieredzi šajā maršrutā, piemeklē ekipējumu u.t.t. Izvairieties aizvainot maršrutu: "Pilnīgs draņķis, izgājām pat neizņemot rokas no bikšu kabatām". Mana attieksme ir bez māņticīgiem aizspriedumiem un lietoju vārdus "pēdējais" tur, kur tas nepieciešams: pēdējais maršruts, pēdējā virve, pēdējā diena u.c. Tomēr uzskatu, tāpat kā daudzi citi veci alpīnisti, ka Kalni ir citas, minerālas formas dzīvība, kurai ir apziņa. Neaizvainojiet tos! Jūs esat ciemos pie tiem (pie tam, neaicināti), tad arī pienācīgi uzvedaties.

5. Pat ja esi kalnu gids, uzskati par nepieciešamu uzzināt, kopā ar ko tu gatavojies doties maršrutā: iespējas, spējas, raksturs, pieredze u.t.t. Labāk kāpt kopā ar pazīstamu, pārbaudītu pārinieku, bet kādreiz jau arī ar viņu tu devies maršrutā pirmo reizi…

6. Līdz iziešanai maršrutā (īpaši pirmajā pēc ilgāka pārtraukuma, bet arī citās reizēs vēlams) iekāpieties, izjūtiet berzi, "uzlieciet" kājas, sajūtiet klinti. Ja to darīsi kopā ar nākošā kāpiena sasaites biedru – tā ir arī iespēja "tuvāk iepazīties".

7. Neejiet maršrutā, kurā jau kāds kāpj. "Kalni stāv un vēl stāvēs", bet mēs paši esam ne tikai mirstīgi, bet pat "pēkšņi mirstīgi", kā teica Volands "Meistarā un Margaritā". Bieži vien nelaimes gadījumi notiek vienā acumirklī: vēl sekundi atpakaļ viss bija labi, bet tagad viss ir slikti, un atpakaļ virs neko neatgriezīsi. Izejiet maršrutā agrāk – būsiet augstāk par visiem. Un tad jau viņi lai pieņem lēmumu: kāpt vai nekāpt. Un arī gaišā dienas laika jums būs vairāk: tas var noderēt gadījumā ja laika apstākļi pasliktinās vai maršruta stāvoklis ir pasliktinājies.

8. Un kā teica Ļeņins, "Mācīties, mācīties un vēlreiz mācīties!" To var darīt savā sekcijā vai klubā pie vecākajiem biedriem. Kalnu skolās pēc specializētām programmām gan pie Sitņika, gan pie Ņefedova, pie Sergeja Nadtočevo (Terorista) un pie citiem, kuri vēlas nodot jums savu pieredzi. Pārtraukumos var mācīties arī pašmācības ceļā. Bet mācīties! Vairāk zini – ilgāk dzīvosi! Saudzējiet sevi!

* * *
Pēcvārds

Izlasot šī raksta orģinālo versiju krievu valodā, ļoti vēlējos radīt iespēju izlasīt to arī Latvijas kāpējiem, jo īpaši tiem, kuri vairs sevišķi labi nepārvalda krievu valodu. Iemesls tam ir sekojošs – domāju, ka situācija arī pie mums ir visai līdzīga, un šajos gados, kurus esmu strādājis kopā ar Kalnu Grupu un citiem kāpēju apmācību kursiem, ar daļēji līdzīgām situācijām un tendencēm ir nācies saskarties. Un arī uz Krimu (kaut gan rakstā minētās tēmas neattiecas tikai uz Krimu, bet kāpšanu kopumā) Latvijas kāpēji ik pa laikam dodas un dažādi tur "izpildās". Neapšaubāmi, vēlēties "VISU un UZREIZ" ir dabīgi, bet tomēr tas var būt ļoti bīstami. Tieši tāpēc arī vienmēr mēdzu uzsvērt apmācību pakāpeniskumu un kalnu maršrutu izvēles secīgo kārtību. "Atkārtošana – zināšanu māte!" Daudzi šajā rakstā minētie vārdi, pat veseli teikumi man pašam šķiet teju vai precīzi vārds vārdā tādi, kādus tos pasaku pats saviem kursantiem. Un arī no savas puses vēlreiz varu tikai atkārtot – mācieties, kāpiet, domājiet, analizējiet, iesildieties, izvērtējiet, vēlreiz mācieties, kāpiet vēl, baudiet, mīliet! Un saudzējiet gan sevi, gan arī savus tuvākos. Un vēl – nekad un neko Kalnos nemēģiniet "iekarot"! Iemīlieties Kalnos! Iemīliet kāpšanu un tad arī šis process jums atklāsies daudz krāsaināks, daudzveidīgāks un harmoniskāks, bez vajadzības kādam (ne citiem, ne pats sev) kaut ko par varēm pierādīt.
Kristaps Liepiņš
alpīnisma instruktors


Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [DISKUSIJU FORUMS]

www.adventurerace.lv sadaļā "Arhīvs" lasāmi vēl divi apraksti par kāpšanu Krimā:

"Mačombo! Latvijas alpīnisti kāpj Krimā"
"Krima. Pavasaris. Pirms divdesmit+ gadiem..."



Brīdinājums! Šī vortāla veidotāji Jūs brīdina par to, ka aktivitātes, kuras ir saistītas ar kāpšanu un nolaišanos pa virvēm, dabīgu un mākslīgi veidotu klinšu vai ledus reljefu, kā arī atrašanos kalnu zonā, ir potenciāli bīstamas Jūsu veselībai un dzīvībai! Šo bīstamību var novērtēt tikai balstoties uz pieredzi. Savukārt pieredzi var iegūt tikai apgūstot zināšanas un praktiskās iemaņas. Mēs rekomendējam šo pieredzi iegūt zinošu un kvalificētu instruktoru klātbūtnē! Vortāla veidotāji neuzņemas nekādu atbildību par sekām, kuras var rasties izmantojot publicēto informāciju.

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv