Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Ceļojumi
Austrumu Grenlandes "mazā" ekspedīcija (3)

Autors: Kristaps Liepiņš [ AUTORS?]
Foto: Kristaps Liepiņš
2012. gada oktobris, Rīga

[ Fotostāsta 1. daļa] [ Fotostāsta 2. daļa] [3]

Esam atpakaļ Angmagssalik salā, Tasiilaq pilsētiņā. Pēc visai intensīvā, nedēļu ilgā pārgājiena pa Grenlandes ledus "cepuri" nepieciešama kāda atpūtas diena. Pēc tās ķersimies pie “brīvās izvēles” programmas, kurā visnozīmīgākie plāni ir laivošana ar jūras kajakiem un kāpšana apkārtējos kalnos. Viss pārējais – absolūta improvizācija!

Informācija par potenciālajām aktivitātēm Angmagssalik salā ir visai ierobežota. Nedaudz esam atraduši šo to internetā par kāpšanu un pārgājieniem Tasiilaq tuvākajā apkārtnē, bet ne pārāk pārliecinoši un konkrēti, tāpēc pakonsultējamies ar Andri, kurš nu jau trīs vasaras šeit strādā, izpētam dažas kartes... un nolemjam doties izgājienos balstoties uz savu intuīciju un pieredzi.


Atpūtas dienas “obligātā programma” ir veļas mazgāšana. Arī šis prieks šajā pasaules nostūrī nav lēts, - samaksājam ~Ls 16.- par “pa draugam” izmazgāto drēbju čupiņu. Toties žāvēšana bez maksas – saulē un vējā.


Laiks ir patīkami jauks, tāpēc dodamies pastaigā pa tuvāko apkārtni, pirms tam iegriezušies veikalā. Ir vēlme apēst kaut ko, kas nav definējams kā “ekspedīciju pārtika” – kādu smalkmaizīti, ābolu, jogurtu. Un iedzert kādu sulu vai tasīti kafijas... Te gan jāpiebilst, ka pārtika šajā pusē ir divas līdz piecas (!) reizes dārgāka salīdzinot ar Latviju. Baltmaizes kukulis vai piena litrs šeit maksā ~Ls 2.50, viens neliels ābols, apelsīns vai citrons ~Ls 0.60, smalkmaizīte ar ievārījumu kaut kur ap latu...


Iepriekšejā vakarā, šķirstot kādu grāmatu mūsu viesu mājas koptelpā, uzgāju dažas bildes, kurās bija atrādīta dzīve Tasiilaq pilsētiņā un tās apkārtnē pirms gandrīz simts gadiem (bildes bija datētas ar 1918. gadu). Radās iecere uzņemt bildes no tām pašām vietām, un salīdzināt...


Lūk, tādas nelielas, tomēr pamanāmas tās atšķirības. Diemžēl, jāsecina, ka daudzas izmaiņas vietējo iedzīvotāju dzīvē nav ne tiem, ne apkārtējai videi nākušas par labu. Kā viens no piemēriem ir milzīgu apmēru nešķirotu atkritumu izgāztuve, kas rēgojas Tasiilaq nomalē, pašā fjorda malā aiz heliporta... Jā, ne viss ir tik skaisti un “krāsaini”, kā no pirmā acu uzmetiena šķiet. :(


Pēcpusdienā, potenciālo nakšņošanas vietu meklējumos (katru nakti maksāt ~Ls 28.- no cilvēka par mazu istabiņu, kurā ir tik vien kā divas gultas un divi krēsli, bet nav pat lampiņas, tomēr nav gribēšana), aizklīstam līdz pakalnam, kurš aizsargā Tasiilaq no okeāna vējiem. Nolūkojam un attīram no akmeņiem sev tīkamu nakšņošanas vietu, - nelielu, klinšu ieskautu terases veida ieplaku, kurā varam uzcelt telti. Ja vien laiks pieturēsies labs, nakšņosim šeit. Ar skatu uz Kong Oscar havn fjordu.


Vakarpusē dodamies ciemos pie Andra un viņa draudzenes Madaras, kuri visus mūsu mazās ekspedīcijas dalībniekus uzaicinājuši uz pašceptu picu. Brīnišķīgas vakariņas! Pie viena arī izpētam kartes un sarunājam vienu kartes kopiju nākošo dienu lietošanai.


Nākošajā rītā, nu jau vairs tikai divatā ar Kristīni, dodamies izvēlētā kalna virsotnes virzienā. Ne visai garšs ceļa posms mūs izved ārpus Tasiilaq pilsētiņas. Šeit sākas tā sauktā “ziedu ieleja” – īsās arktiskās vasaras ziedi vairs nav pilnā plaukumā, tomēr ar savu košumu joprojām pārsteidz. Iespējams, šīs ir šī gada pēdējās vasarīgās dienas, parasti jau septembra sākumā laiks sāk maitāties, paliek aizvien vēsāks, bieži līst, vēji pieņemas spēkā.


Tieši virs pilsētiņas, “ziedu ielejas” pašā sākumā ir vietējā kapsēta – plašs lauks ar baltiem krustiem. Šeit beidzas ceļš (gan tiešā, gan arī pārnestā nozīmē...) un pa krietni izstaigātu taku dodamies tālāk augšup pa ieleju, kura kopā ar nelielo upi, kas viegli urdzēdama čalo starp akmeņiem, iegriežas pa labi.


Šeit viens pēc otra ir divi nelieli ezeriņi, kuri no nākošā, trešā, atdalīti ar dažus metrus augstu ūdenskritumu. Tālāk, šaurākas iežmaugas atdalīts vēl viens, jau krietni lielāks ezers, bet pirms tā pa akmeņiem pārlēkājam pāri upes straumei un atkal dodamies iepriekš noskatītajā virzienā.


Turoties pie vēl viena kalnu strauta labā krasta, pa dabīgi veidotiem “akmens dārziem”, kas klāti ar mīkstu sūnu paklāju un rotāti krāšņiem ziediem, kāpjam augstāk. Takas šeit vairs nav, tāpēc dodamies, kur “acis rāda”.


Pēc neliela pārliekuma skatam paveras vēl viena ezera ūdens spoguļvirsma, kurā atspoguļojas apkārtējo kalnu robotās kores.


Gar ezera labo krastu ejam mūsu pirmā mērķa – priekšā esošās kalnu kores zemākās pārejas virzienā.


Pēc visai stāva kāpuma ne pārāk plašā kuluārā izejam uz pārejas, no kuras paveras skats uz nelieliem klinšainiem līčiem izroboto okeāna piekrasti otrā kalnu grēdas pusē. Uz pārejas ieturam nelielu atpūtas pauzi - iedzeram siltu tēju no līdzi nestā termosa, sabīdam mazākas un iepakojam somā trekinga nūjas, kuras labi nodarēja kāpienā augšup pa akmeņaino kuluāru, uzvelkam kāpšanas sistēmas un iesienamies drošināšanas virves galos. Virvi noīsinam tā, lai pa vieglāk kāpjamajām klintīm tā netraucētu pārvietoties vienlaicīgi.


Uzsākam kāpienu augšup pa kori. Kāpšana šeit nav pārāk sarežģīta, ir tikai daži posmi, kuros vēlams izmantot drošināšanas ekipējumu.


Pēc pāris stāvākiem kores pacēlumiem sasniedzam šķietami augstāko punktu šajā kores posmā, kas kartē atzīmēts kā Ymers Bjerg (830m) virsotne.


Esam visai ātri šeit nokļuvuši, priekšā vēl dienas lielākā daļa, tāpēc varam izvēlēties – doties lejup pa nupat augšup kāpto ceļu, vai mēģināt kāpt lejup uz otru pusi no virsotnes un turpināt kāpienu uz nākošajām kores virsotnēm. Izvēlamies otro variantu. Meklējam ērtāko un drošāko noejas ceļu pa kori otrpus virsotnes.


Kāpiens uz nākošo augstāko punktu jau ir mazliet stāvāks un tehniski sarežģītāks. Granīta klints šeit nav monolīta, vietām tas atgādina konglomerātu un jākāpj uzmanīgi, ar labu drošības rezervi.


Arī nokāpiens lejā aiz otrās virsotnes nav gluži vienkāršs. Kristīne kāpj lejā ar augšējo drošināšanu un drošina mani no lejas, kad pienāk kāpt lejup mana kārta.


Stāvākā vieta uz leju ejošajā korē – stāvs, piecpadsmit metrus augsts, vietām vertikāls klints stūra izvirzījums. Bet arī pa to lēni un uzmanīgi nokāpjam. Trešais kāpiens augšup. Un atkal pa kori uz leju. Nezināmais kāpšanas ceļš nav labi pārredzams, tāpēc katrs sekojošais stūris var glabāt sevī pārsteigumu. Un viens tāds nav sevišķi patīkams – priekšā stāvs kritums, kuru neiespējami apiet. Divdesmit piecus metrus augstu klints posmu lejup nolaižamies pa dubultu virvi – lejup kāpšana šeit būtu pārāk grūta un bīstama. Aiz mums paliek vien palīgvirves cilpa, kas uzsieta uz pamatīga klints izciļņa. Izvelkam virvi, atkal pārsienamies kāpšanai un kāpjam lejā līdz nelielai sedlienei uz kores. Varbūt tālāk pa kori nedoties? Lūkojamies lejup uz Tasiilaq pusi – nē, noeja pa ļoti stāvu klinšainu kuluāru mūs neuzrunā. Seko ceturtais kāpiens augšup...


Ceturtā virsotne uz kores. Esam veikuši šīs dienas “maksimālo programmu”, par kuras esamību uzsākot šīs dienas ceļu tikai nojautām. Godam nopelnīta tējas pauze.


No ceturtās virsotnes noeja pavisam vienkārša, jo šeit kore sadalās divos virzienos un uz Tasiilaq pusi aizejošā ir plata un lēzena. Labā noskaņojumā kāpjam lejup pa akmeņu laukiem un tad nogriežamies pa labi uz apakšā esošā ezera pusi. Kad sasniedzam tā apakšējo galu, saules slīpie stari vēl spīd pāri mūsu šodien izkāptajai (notraversētajai) kalnu korei. Lai arī ūdens ezerā krietni vēss, tomēr ir patīkami tajā uz īsu brīdi iegremdēties...


Nākošais rīts, pēc labā miegā pavadītas nakts, atnāk saulains. Nokaņojums lielisks. Paēdam ātras brokastis, savācam mantas un dodamies uz piekrasti. Šai dienai esam aizrunājuši jūras kajaku!


Šodien esam iecerējuši apbraukt apkārt visam Kong Oscar havn (Tasiilaq) fjordam un izpētīt tā tālāko, iekšējo galu. Vējs tajā sadzinis vairākus peldošus ledus kalnus, dosimies tos aplūkot tuvāk.


No fjorda ūdeņiem Tasiilaq pilsētiņa ar savām krāsainajām mājiņām izskatās pēc kādas pasakas rūķīšu ciemata. Spīd saule, vēja nav, fjorda ūdeņi ir pilnīgi mierīgi – lieliska diena laivošanai ar kajaku.


Pirmajam ledus aisbergam tuvojumies ar rezervētu bijību – ir dzirdēts troksnis, kuru rada peldošo ledus gabalu nobrukumi, kas rodas kušanas rezultātā. Šādā nobrukumā var mainīties aisberga virsūdens un zemūdens daļu masas attiecība, kā rezultātā milzīgā ledus masa var mainīt savu novietojumu attiecībā pret ūdens virsmu – viļņi un ūdens virpuļi garantēti!


Apbraucam apkārt pirmajam aisbergam, kas šķietami ir kā divi atsevišķi ledus kalni – no ūdens ārā slejas divas virsotnes, bet pamatne zem ūdens tiem abiem ir kopēja. Laivojam pie nākošā.


Viļņu noskalotā, siltajā vasaras vējā kūstošā ledus ūdens nopulētā aisberga lēzenā puse saulē spoži mirdz. Skaistums. Nu jau jūtamies krietni drošāk un airējam apkārt ledus kalniem tiešā to tuvumā.


Vēl daži aisbergi fjorda tālākā līča pašā vidū – laivojam tiem garām jūsmojot par dabas radītajām krāsu un formas spēlēm.


Apbraucam nelielu klinšainu zemes ragu, kura krasti, tāpat kā jau citur šeit ierasts, atgādina it kā pavirši, tomēr ar apbrīnojamu gaumi ierīkotus akmens dārzus. Šajā vietā to vēl papildina koši dzeltenās ūdenszāles piekrastes joslā.


Aiz zemes raga tālumā skatienam paveras Sofia Fjeld kalnu kopa un Polhelm Fjeld atsevišķi stāvošā virsotne, kurā jau uzkāpām otrajā mazās “ekspedīcijas” dienā. (Šī bilde ir vēl ar kaut ko interesanta: vai redzi, kurp skatās Kristīne un pēc kā izskatās klints kreisajā malā?)


Aizairējam garām vēl vienam peldošajam ledus kalnam nākošā līča vidū un griežam uz krasta pusi. Ieslēpusies nelielā klinšu iežmaugas sargātā līcī, šeit fjordā ietek lielākā šī apvidus upe. Netālu no fjorda krasta esot skaists ūdenskritums. Dodamies to apskatīt.


Nelielā līča iekšpusē kāds vietējais zvejnieks pārbauda izliktos tīklus. Zivju šeit varētu būt krietni daudz.


Piestājam krastā metrus trīsdesmit no vietas, kur līcī ietek upe. Otrpus upes klinšainajā piekrastē sarosās kaiju bars. Izvelkam laivu krietni augstāk, lai fjorda ūdens ceļoties mūsu prombūtnes laikā to nevarētu noskalot. Iekārtojamies uz siltajiem piekrastes akmeņiem un minūtes divdesmit pusdienojam. Dīvaini... – nupat taču laivu izvilkām krietni augstu, bet nu tā stāv līdz ar ūdens malu!? Izskatās, ūdens līmeņa svārstības šeit var notikt patiešām strauji. Pārnesam laivu vēl augstākā vietā un dodamies skatīties ūdenskritumu.


Ūdenskritums ir tepat netālu, gandrīz pie upes pašas ietekas fjordā. Gar upes krāčaini skaļo straumi ejam augstāk, lai paskatītos, kā izskatās upes ieleja augstāk un no mums pa labi esošā Aammaqqaaq pusala.


Aptuveni kilometru no vietas, kur atstājām laivu, nostāk no upes lēzenā ieplakā izveidojies sekls ezeriņš, kura krasti pārpurvojušies.


Spilgti dzelteni oranžīgas sūnas ar savu sūklim līdzīgo paklāju klāj lielas platības ezera krastā. Vietām, sīkākās strautu ūdens tērču notecēs, rudenīgi spilgtas ”Rhodiola rosea” (Roseroot)...


Kad esam atpakaļ pie laivas un izbraucam lielā fjorda ūdeņos, sastopamies ar spirgtu vēju, kurš pūš no okeāna puses dzenot iekšā fjordā baltus mākoņus.


Apbraucam Aammaqqaaq pussalu un starp tās galu un nelielu salu airējam iekšā nākošajā līcī.


Augstu virs līča gala, nedaudz pa labi, mākoņainajās debesīs ik pa laikam slēpdamies slejas pazīstamā Polhelm Fjeld virsotnes piramīda. Atkal izvelkam kajaku piekrastes nogāzē un ejam izstaigāt tuvāko apkārtni.


Netālu no līča gala pakalnu nogāzes plašā klājienā zemi klāj ložņājoši augi ar melnām ogām. Līdz šim tās neesam nogaršojuši, bet esam dzirdējuši no Andra, ka šīs ogas esot ēdamas. Līča pretējā malā redzam vietējos ar spaiņiem rokās, kas rosās tuvu zemei nolīkuši. Droši vien jau šīs pašas vārnogas - Empetrum hermaphroditum (Crowberry) - lasa ziemai. Pagaršojam. Mazliet rūgteni saldas. Tīri tā, neko. Ēdam...


Paejamies vēl augstāk pa ieleju Polhelma virzienā. Ļoti skaistas vietas. Neliela upīte līkumo starp akmeņiem un zaļo sūnu, zāles noaugušiem ciņiem. Un vēl šie pūkainīši... :) Tā ir Eriophorum scheuchzeri, Arktiskā kokvilnas zāle.


Atgriežamies piekrastē, izdzeram atlikušo tēju un stumjam kajaku ūdenī. Gar fjorda piekrasti turoties airējam nu jau atpakaļvirzienā, uz Tasiilaq pusi.


Viens no vismazākajiem šodien sastaptajiem aisbergiem no tāluma atgādina gulbi, bet piebraucot tuvāk pārvēršas mazā, mīlīgā leduszemes drakoniņā... :)


Pēc neilga laika mākoņu migla mūs apņem pilnībā un mums nekas cits neatliek, kā paļaujoties uz savu izjūtu un knapi cauri mākoņiem nomanāmo saules spožumu, doties šķērseniski pāri fjorda ūdeņiem. Vēl tikai pa ceļam mazs “sānairējums” uzmest acis vislielākajam (tā augstums tikai virs ūdens vien vismaz 35-40 metri!) šajā pusē esošajam aisbergam, kurš sava apjoma dēļ nespēj iepeldēt Kong Oscar havn fjordā, tāpēc “noenkurojies” tā ieejā.


Esam saguruši no šī dienas airēšanas, tāpēc tuvošanās “mājām” priecē. Vējā un mākonī uz ūdens ir kļuvis vēsi, un pat visai aktīvā airēšana tā īsti nespēj sasildīt.


Vakars. Sagurums. Pārpakojam mantas. Uzceļam telti jau zināmajā vietā. Vakariņas. Pirms gulētiešanas vēl nolemju uzkāpt pakalnā, kurš ir tieši virs mūsu nakšņošanas vietas. Uzkāpju un stāvu vērdamies okeāna tālumā. Piekrastē dreifējošie aisbergi bālzili mirdz pilnmēness gaismā. Šis skats šķiet teju vai nereāls. Skats, kura dēļ bija vērts doties tik tālu.


Pagriežoties atceļam uz teltsvietu, vēl brīdi uzkavējos vērojot aizejošās dienas pēdējo gaismu, kas lēni izdziest nakts tumsā.


Zem mums mirguļo Tasiilaq retās gaismiņas. Tālumā ierejas un sāk gaudot suņu desmiti. Nu jā, pilnmēness nakts... Debesis dzidras un aukstas. Naktī uz rīta pusi, kad mēnes jau norietējis, debesīs var vērot ziemeļblāzmas dīvaini plūstošo mirdzējumu.


”Taisi ragavas vasarā...”, bet pirms došanās kaut kur, izpēti meteo prognozi. :) Nākošās diennakts laika ziņas nav iepriecinošas – rīts vēl saulains, bet no dienas vidus tiek solīts lietus. Un ilgstošs – vismaz līdz nākošās dienas vakaram, tāpēc pārplānojam savas aktivitātes un dodamies Tasiilaq tuvākās apkārtnes izpētes tūrē Nr.2.


Izejam loku ap nelielu ezeriņu (Knolden), kurš ieslēpies aiz viena no tuvākajiem pakalniem. No vēja pasargātajā saules puses piekalnē sagūluši zemie ogulāji bagātīgu ogu ražu. Šeit ir ne tikai tumši zili melnās vārnogas, bet arī mākoņbālgani zilās arktiskās zilenes (Vaccinium uliginosum).


Ogas šeit patiešām var ēst saujām. Dīvaini šķiet tas, ka jau pēc neilga laika visu šo apkārtni atkal vairākus garus ziemas mēnešus segs bieza sniega kārta, kura nokusīs tikai vēlā pavasarī, bet ar pāris īsās vasaras siltajiem mēnešiem pietiks, lai visa šī zaļā dzīvība atjaunotos, uzziedētu... Sīkstums un izturība.


Atpakaļceļā, pašā pilsētiņas nomalē, pie kāda necila konteinera veida namiņa izliktā izkārtne vēsta, ka tur atrodas vietējo kaula gravēšanas meistaru darbnīca. Ielūkojamies pa durvīm un saņemam uzaicinājumu nākt iekšā dziļāk putekļainajā, pēc dedzināta kaula smaržojošajā telpā. Tur trīs vietējie vīri darbojas pie saviem, ar darba instrumentiem pavirši apkrautajiem, darba galdiem. Ceturtais mums izrāda pārdošanai sagatavotās, no kaula, ilkņiem un ragiem darinātās figūriņas. Lielākoties tie ir tupilaki – mitoloģiskas figūras, kurās attainotas inuītu bailes un pasaules uztvere. Ir arī daudz sīku amuletu un rotaslietu, visvairāk, piekariņu veidā – roņi, polārlāči, vaļu astes un daudz citu vietējo simbolu.


Mūsu priekšā uz darba galda tiek saliks arī smalks, vēl tikai topošs suņu aizjūgs.


Kad izejam ārā, visu apkārtni jau klāj zems mākonis. Iesākumā nemanāmas miglas veidā, tad aizvien lielākām lāsītēm sāk līt sīks lietus.


Saule paslēpusies aiz zemajiem, vēja dzītajiem mākoņiem. Vēsi. Tā vien velk uz kādu siltāku vietu, kur patverties un iedzert siltu tēju, uzēst kaut ko.


Atgriežamies Sarkanās Mājas (Red House) viesu namā. Ar Robertu, viesnīcas īpašnieku, vienojamies par palikšanu uz šo nakti. Ievācamies siltajā viesu koptelpā un vadam laiku tur, jo uz mums ierādīto istabu blakus mājā īsti nevelk – tur nav sevišķi mājīgi.


Nākošās dienas rīts. Gaisa temperatūra gan istabā, gan ārpus mājas ir visai identiska. Aiz loga joprojām līņā pelēki draņķīgu sajūtu lietutiņš. No guļammaisa ārā līst nav vēlme. Tomēr saņemamies un ceļamies. Brokastojam ilgi. Negribīgi pakojam mantas. Nav īpaša noskaņojuma nekur doties. Brīžos, kad mākoņi nedaudz paver skatienam apkārtējo kalnu virsotnes, ir redzams naktī uzsnigušais sniegs (iespējams, augstumā virs kādiem 900 metriem). Tomēr laika prognoze sola pilnīgi pretēju – ļoti labu un saulainu laiku jau no vakara. Neticami. Mēģinam noticēt. Un dodamies ārā.


Izejam cauri pilsētiņai un gar fjorda piekrasti ejam uz ziemeļiem. Pēc kāda laika iegriežamies lielā sānu ielejā un dodamies Basissoen ezera virzienā. Šeit knapi nomanāmā taka izbeidzas. Meklējam ērtāko iešanas vietu starp ezera vietām akmeņaino, vietām sūnas ciņu noaugušo piekrasti un kreisajā pusē esošo kalna nogāzi. Kājas slapjas, krosenēs viss žļurkst.


Lietus vairs nelīst. Tomēr viss ir mitrs un vēss. Apejam ezeru un gar nelieliem ūdenskritumiem tā augšējā galā kāpjam uz augšu, Vega Fjeld kalnu virsotņu virzienā. Ieplakā starp diviem pakalniem nolūkojam teltsvietu, kura ir daudzmaz pasargāta no vēja, kurš pūš no Tasiilaq fjorda puses. Gribās ātrāk pārģērbt sausas drēbes, ielīst teltī un ietīties guļammaisā ar karsta kakao krūzi rokās.


Rīts. Zilas debesis un spoža rīta saule. Pēc iepriekšējās diennakts pelēkuma nomāktības, šāds skats kardināli uzlabo garastāvokli.


Brokastojam, aujam kājas, sapakojam līdzi ņemamo mugursomu – virve, kāpšanas ekipējums, termoss ar karstu tēju, mazliet pārtikas un pāris rezerves apģērbi. Visu lieko, atstājam teltī – nav redzēts, ka kāds šeit staigātu, un ja arī atnāks – gan jau neko neņems.


Gar nelielu kalnu upes straumi dodamies augšup. Vegas Fjeld ieleja šķiet, ir vieta, kurā ledāji kūstot pārvēršas debesīs un debesu zilgme tek uz ezeriem, tālāk uz fjordiem, uz okeānu... (


Mūsu šīs dienas mērķis ir Vegas Fjeld 1084 m augstā virsotne, kura ir augstākā visā Tasiilaq apkārtnē (vēl dažas augstākas virsotnes ir tikai Angmagssalik salas ziemeļu daļā, dienas gājiena attālumā no šejienes). Kur kāpsim? Pieiesim tuvāk un izdomāsim. Nekādu maršrutu aprakstu mums nav izdevies atrast, nav pat zināms, vai maz tur kāds ir kāpis.


Ejot garām ezeram (kartē tāda nemaz nav, acīmredzot, tas ir “sezonāla parādība”) iztraucējam ziemeļu zosu baru, kurš, iespējams, šeit barojas pirms lidošanas uz siltākām zemēm rudenī. Ezera piekrastē manāmi arī citi putni. Rudens ražas vākšana? Šeit vairāk nekā cituviet aug arī kalnu skābene (Oxyria digyna), kas esot bagāta ar C vitamīnu un tiekot izmantota arī tradicionālajā inuītu uzturā.


Jā, rudens krāsu spilgtums Austrumu Grenlandē pēc īsās vasaras ir izcili kontrastējošs.


Kāpienam uz virsotni izvēlamies vizuāli loģiskāko, bet ne vieglāko ceļu. Dziļajā kuluārā no dienvidu puses līst nav vēlme, jo tas izskatās brūkošs, tāpēc kāpjam augšup pa izteikto dienvidrietumu kori. Šajā brīdī tā ir uz saules un ēnas robežas, tāpēc vietās, kur nākas mest līkumu kores kreisajā pusē, vēl no iepriekšējām dienām saglabājies svaigi uzsnigušais sniegs.


Kāpiens nav pārāk sarežģīts, grūtākā vieta, kura jāpārvar varētu būt kāds iekšējais stūris ar vertikālu izkāpienu aptuveni četru metru augstumā. Četrinieciņš piecinieciņš. :) Viss pārējais – pa viegli kāpjamām, plauktu un nelielu kuluāru izrobotām klintīm. Vēl mazliet un esam virsotnē. Zem virsotnes klints izvirzījuma uzkrauts neliels akmeņu krāvums – virsotnes atzīme. No šejienes paveras skaists skats uz mums jau pazīstamām vietām – tālumā uz rietumiem redzams aisbergu pieblīvētais Johan Petersen fjords, pa kuru devāmies uz savu “ledus cepures” pārgājiena sākumu. Pāri tam, otrā pusē, pamazām uz augšu ejošā mūžīgo ledāju “cepure”.


Lai arī saule spīd, šeit augšā nav sevišķi karsti. Ne velti virsotnes ēnas pusē sniegs pat netaisās kust. Lūkojamies pēc iespējamā ceļa, pa kuru doties lejup.


Vislēzenākais nokāpiens izskatās pa kori austrumu virzienā, tomēr tā vidū ir šaura sedliene, kurā no apakšas “iecirsts” jau iepriekš no apakšas noskatītais kuluārs. Arī lejā pa to doties neriskēsim. No sedlienes vajadzēs kāpt augšā uz vēl vienu, zemāku virsotni. Tā arī darām.


Pēc ļoti īsa, bet ne pārāk droša izgājiena, esam otrajā virsotnē. Nav nekādu pazīmju, ka šeit kāds būtu bijis pirms mums, tāpēc sakraujam nelielu akmeņu “virsotnes tūru” un turpinām nokāpienu uz austrumiem no virsotnes.


Neaizejot līdz nākošajai pārejai uz klints kores, strauji pagriežamies pa labi, ielejas virzienā un pa nobiru kuluāriem, vietām sķērsojot pastāvu klinšu joslas, kāpjam aizvien zemāk. Nokāpiens vietām patiešām stāvs un dažviet, pirms izejas uz smilšainiem akmeņu laukiem sienas pamatnē, drošākai sajūtai nākas lietot drošināšanas virvi.


Esam lejā, atpakaļ “uz krāšņās zemes”. Dzidra ūdens malks, kas virzienā uz augšu "filtrēts" cauri arktiskajai sūnai...


Atpakaļceļā ejam gar augšējā ezera otru krastu – te vēl neesam gājuši un arī saule, kas nu jau aizvirzījusies krietni uz rietumu pusi un slēpjas aiz kalna sāna, šajā pusē vēl silda.


Starp ezeru un vietu, kur atrodas mūsu telts, ir kalna plecs, kurā daudz lielu klints akmeņu. Atpūtas pauzē tiek iemēģināts bolderings pa brīnumainas kvalitātes granīta klintsbluķiem.


Atgriežamies pie telts, izliekam vakara saulē uz pa dienu sasilušajiem akmeņiem guļammaisus. Laiks pamatīgām pusdienām, kuras var apvienot ar vakariņām. Jau pazīstamā garšīgā dārzeņu zupa, otrais un saldajā – augļi. Tiesa gan konservēti. :) Vēl viena lieliski pavadīta diena.


Nākošās dienas rīts miglains un ar viegli sijājošu lietu. No telts sausuma un siltuma ārā līst ne pavisam negribās, tāpēc brokastis gatavojam turpat, telts nelielajā priekšnama nojumē. Tikai īss izskrējiens pēc ūdens uz tuvumā esošo strautiņu. Brokastis, kafija, tēja. Otrās brokastis... Vēl viena kafija. Nekur nav jāsteidzas. Šodien iesim atpakaļ uz Tasiilaq, tikai pa otru pusi kalnam, garām citam ezeram, kur vēl neesam gājuši – lai arī nedaudz tālāk, tomēr interesantāk.


Ap pusvieniem lietus vairs nelīst, tikai retas piles. Sagrūžam visu somās, nojaucam telti un dodamies ceļā. Šī ir pēdējā Austrumu Grenlandes “mazās ekspedīcijas” diena. Jau rīt uzsāksim ceļu mājup, atpakaļ uz Latviju. Bet šodiena vēl jāizbauda, lai arī miglaini dūmakaina. Ikvienā lietus lāsē uz rudenīgi košajiem kalnu ziediem ir šīs dienas piedzīvojuma brīnums.


Atgriežamies Tasiilaq, ieskrienam Sarkanās Mājas dušās, un ar telti ejam uz sev jau zināmo “kempingu”. Sagurums ir patiešām liels. Visvairāk spēka dod doma, ka jau rīt no rīta dosimies uz heliportu un ar helikopteri izlidosim no šīs interesantās, bet nu jau gana labi iepazītās salas, lai līdzīgi kā gājputni, lidotu tālāk uz dienvidiem, no rudens atpakaļ uz vasaru.


Ceļamies agri. Pēc atvadīšanās no Roberta Sarkanās Mājas viesu namā, ar visām somām ejam no kalna lejup līdz heliportam. Piloti gan paziņo, ka viņi sākumā vēl aizlidošot uz citu ciemu, un mums nāksies kādu stundu pagaidīt, bet tas vairs mūs nepārsteidz – Grenlandē izpratne par precizitāti un laiku kā tādu ir pavisam savādāka. Pat ar aviāciju saistītās lietās.


Aizejam vēlreiz līdz pilsētiņas centram, izdzeram pa vienai kafijai suvenīru bodītē. Tad atpakaļ uz heliportu, kurā joprojām nepieskatītas stāv mūsu lielās somas. Tiekam aicināti uz iekāpšanu. Izlidojam. Vēl ar pārlūkojošu skatienu pārskatām mūsu iepriekšējo dienu piedzīvojumu vietas. Padarīta darba sajūta.


Lidojumā var labi ievērtēt nākošā Austrumu Grenlandes piedzīvojumu ceļojuma maršrutus - fjordi, kalni, ledāji – varbūt jau nākošvasar šeit atgriezties!?


Nosēžamies mums jau pazīstamajā Kulusuk salas lidostā. Mums ir divas ar pusi stundas laika līdz nākošajam lidojumam.


Līdz Kulusuk ciematam esot pusstundas gājiens kājām. Ejam. Netālu gājušus mūs “pieķer” kāds inuīts ar kravas džipu – lai sēžamies iekšā, aizraušot līdz “pilsētas” centram. Lieliski. Braucam. Šis ciems gan ir vismaz piecas reizes mazāks par Tasiilaq pilsētiņu – pāris veikalu, suvenīru namiņš, skola un nedaudzas mājas pāris rindās. Piekrastē izbūvēta neliela laivu piestātne.


Netālu no laivām pamanām ūdenī oranžas bojas. Šeit fjorda ūdenī tiek pūdēti nomedītie roņi, šādā tradicionālā veidā to gaļa tiekot sagatavota ēšanai. Nav gan īsti vēlme ko tādu šobrīd mēģināt nobaudīt.


Atpakaļceļā uz lidostu nostaigājam garām vietējai kapsētai. Inuīti ticot, ka dzīve ir mūžīga un nāve ir tikai pārveide, kurai esam pakļauti, pāriešana uz citu, divējādu pasauli – viena esot zem ūdens, kas ir pilna ar roņiem, un otra – debesīs, kas pilna ar ogām. Un arī mēs visi aizvien esam ceļā.


Lidosta. Pusdienas. Gaidīšana. Dīvaiņi. Formalitātes. Lidmašīna. Ieskrējiens pa grantēto skrejceļu un atrāviens no zemes.


Aiz mums, tur lejā, paliek pasaulē lielākā sala. Grenlande. Mazā iepazīšanās ekspedīcijā iepazīts tikai viens neliels tās nostūris austrumu piekrastē. Iekšēji paliekoša ir gribēšana iepazīt Grenlandi plašāk. Ārēji - ledāji ar kalnu smailēm līdz nesaskatāmam horizontam...

Šī fotostāsta nobeigumā vēlos vēlreiz pateikties visiem ceļabiedriem, kuri palīdzēja īstenot dzīvē šos piedzīvojumus. Jo īpaši Andrim, par aicinājumu, idejām un atbalstu! Neapšaubāmi, Austrumu Grenlande ir viena no tām vietām pasaulē, kurā pēc pirmā iepazīšanās ceļojuma ir vēlme atgriezties vēlreiz. Iespējams, jau visai drīz. Lai dotos jaunos piedzīvojumos.

Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [DISKUSIJU FORUMS]



Brīdinājums! Šī vortāla veidotāji Jūs brīdina par to, ka aktivitātes, kuras ir saistītas ar kāpšanu un nolaišanos pa virvēm, dabīgu un mākslīgi veidotu klinšu vai ledus reljefu, kā arī atrašanos kalnu zonā, ir potenciāli bīstamas Jūsu veselībai un dzīvībai! Šo bīstamību var novērtēt tikai balstoties uz pieredzi. Savukārt pieredzi var iegūt tikai apgūstot zināšanas un praktiskās iemaņas. Mēs rekomendējam šo pieredzi iegūt zinošu un kvalificētu instruktoru klātbūtnē! Vortāla veidotāji neuzņemas nekādu atbildību par sekām, kuras var rasties izmantojot publicēto informāciju.

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv