Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Ceļojumi
Austrumu Grenlandes "mazā" ekspedīcija (2)

Autors: Kristaps Liepiņš [ AUTORS?]
Foto: Kristaps Liepiņš
2012. gada septembris, Rīga

[ Fotostāsta 1. daļa] [2] [ Fotostāsta 3. daļa]

Visapkārt tikai ledus. Dodamies aizvien tālāk un augstāk – plānojam uzkāpt vismaz pusotru augstuma kilometru no piekrastes... Mūsu plānos ir izmest pamatīgu loku pa Grenlandes ledus “cepuri”, plānotais attālums no gājiena sākuma punkta līdz vietai, kur atgriezīsimies piekrastē – vismaz 120 kilometri uz kartes. Ja ņem vērā to, ka kāpjam augšup un pēc tam lejā, kā arī to, ka iešanu bieži apgrūtina ledāja plaisas un kūstošā ledus ūdeņu upes, var sanākt nostaigāt lielāku attālumu. Mūsu rīcībā ir 10 dienas. Šī ir trešā no tām.

Pirmā nakts uz ledāja (un otrā šajā pārgājienā) paiet mierīgi. Ceļamies agri, lai varētu pēc iespējas tālāk aiziet izmantojot naktī sasalušo sniega virskārtu, kamēr tā dienas saulē nav atkususi un kļuvusi neizturīga. Novācam nometni. Telts nostiprinājuma mieti naktī pamatīgi iesaluši ledainajā sniegā, dažus no tiem jācērt ārā ar leduscirtni.


Esam gatavi doties ceļā – iejūdzamies īpašās vilkšanas iekarēs, kuras smejoties dēvējam par “iemauktiņiem”. Tās sastāv no platas polsterētas jostas, kuru apliek ap vidukli un plecu jostām, ar kurām var regulēt vidukļa jostu – kā kuram ērtāk. Ragavu savienojumi stiprinās pie jostas, abos sānos.


Turamies uz kartes atliktajā virzienā, tomēr pārvietošanās virzienu bieži nākas mainīt un atkal pēcāk pārkoriģēt – ceļā ik pa laikam gadās pamatīgas ledāja plaisas, kuras šķērsot ne vienmēr ir iespējams vietās, kur to gribētos.


Dienai iesilstot un saulei ceļoties aizvien augstāk, paliek aizvien siltāks. Ejot kļūst karsti. Seju un visas atklātās ķermeņa daļas (arī ausis!) vēlams iesmērēt ar “saules” aizsargkrēmu – to nedarot var iegūt pamatīgus ādas apdegumus.


Balti zilgani spožais ledus atstaro gaismu un saulesbrilles ir absolūti nepieciešamas.


Lai būtu vienkāršāk noturēties nospraustajā virzienā, ik pa laikam pārliecinamies par virziena pareizību. Tā kā tālumā nav neviena izteikta mērķa, uz kuru turēties (tikai balta ledus bezgalība līdz pašam horizontam), vienkāršākais veids, kā noteikt iešanas virzienu – pēc saules mestās ēnas. Tad nu šobrīd ejam “uz četriem”...


Pateicoties VX Piedzīvojumu vortālam un tajā iepazītjiem cilvēkiem ir sākušies daudzi piedzīvojumi. Arī šī Grenlandes “mazā” ekpedīcija nav izņēmums. Jā, VX var sākties arī Tavi piedzīvojumi...


Dienas vidū tālumā pamanām cilvēkus. Vēl kāda ekspedīcija! Jau pēc kādas stundas, nākot viens otram pretī, satiekamies. Viņi, atšķirībā no mums, pārvietojas ar slēpēm (tā gan ir priekšrocība tikai šeit, augšā, kur jau ir sniegs, bet ledāja nomalēs, kur ir puslīdz tīrs ledus, tas nav iespējams) un viņu kamanu “mantība” ir divas reizes lielāka par mūsējo (starpcitu, tieši salūzušas ragavas ir par iemeslu tam, ka plānoto sešu nedēļu vietā šī ekspedīcija ilgusi tikai četras nedēļas).


Šī ir krietni pieredzējušāku Grenlandes ledāju šķērsošanas lietpratēju ekspedīcija, kurus šeit atvedusi ne tikai personīgā ziņkāre (sīkāk par šo ekspedīciju var lasīt šeit: www.spiegel.de).


Apsveicinājušies un aprunājušies, atvadāmies un katrs dodamies savā virzienā. Iespējams, tiksimies vēl Tasiilaq pilsētiņa pēc pārgājiena beigām.


Vēl pāris stundas gājuši, iekārtojam kārtējo nometni. Ledāja virsmu vietām nākas pielīdzināt ar sniega lāpsām, lai teltīm būtu līdzenāks pamats. Kamēr vēl saule silda - var apžāvēt zābakus un iesviedrētās drēbes, izlikt saulē guļammaisus. Atšķirībā no vakardienas, pat dienas beigās šeit vairs nav peejama neviena kūstoša ledus ūdens lāma (vakar tādu paseklu, ar peldošiem ledus vižņiem, mums vēl izdevās atrast). Nāksies kausēt sniegu.


Iekārtojamies, cik nu vien ērti var un gatavojam pusdienas/vakariņas. Dienas drēbes nu var nomainīt uz vakara/nakts kārtu. “Varbūt vakarā kaut kur aizejam?” :)


Vienīgā iespēja nomazgāt dienas sviedrus ir tradicionāli vienkārša – ātra norīvēšanās ar pēcpusdienas saulē atkusušo sniega virskārtu. Pēc šādas “peldes” patīkama sajūta garantēta!


Saulei slīdot aizvien tuvāk horizontam aukstums pieņemas spēkā visai jūtami. Vistīkamākā vieta tuvākajā apkārtnē – silts guļammaiss!


”Vēl tikai iziešu ārā mazliet.” Kur? Saulrieta pēcgaismu krāsas pavērot...


Rīts. Pirmais darbs, kas padarāms no rīta – jāliek vārīties ūdens brokastu pagatavošanai. Vakarā izkausētā sniega ūdens sapildīts pudelēs, kuras liekam blakus guļammaisiem ar cerību, ka naktī nebūs tik auksts telts iekšienē, lai ūdens sasaltu. Rīta saule vēl nesilda, no guļammaisa ārā līst nemaz tā īsti nav vēlme, kur nu vēl no telts...


Atkal ceļā. Tālais horizonts, ar savu tukšumu un aukstumu, nemaz nešķiet vilinošs.


Ledāja virsma ir nelīdzena, vējš sniegu sadzinis viļņu viļņos. Šīs ir kā ledaina sniega tuksneša kāpas.


Dodamies “tuksnesī”. Kalni tālumā paliek aizvien mazāki. Ir jūtami aukstāks, salīdzinot ar iepriekšējām dienām.


Labi, ka saule vismaz mazliet pasilda vienu sānu...


Var jau teikt, ka tā mēdzot būt, ka pie slodzes visādi prāts "šķobās"... bet vai man vienīgajam virs ledus tuksneša Grenlandes debesu zilgmes "okeānā" rādījās mākoņu valis?!


Pēc astoņām stundām, kas pavadītas ceļā, velkot līdzi savu “iedzīvi”, atkal ceļam teltis un iekārtojam nometni. Valdošā ziemeļrietumvēja pusē teltij uzbūvējam sniega bloku aizsargvalni – lai arī šķietami nenozīmīgs, tas labi aizsargā telti no vēja brāzmām naktī. Vēl viens valnis – ārpus nometnes “robežām”, ar sniegā izraktu bedri aiz tā visu kopējai lietošanai...


Jo tuvāk saulrietam, jo vējš vairāk pieņemas spēkā. Kļūst aizvien aukstāks. Brrrr!


Vislabāk silda kārtīgas vakariņas – ēdam pāris ēdienus, dubultporcijas, dzeram karstu tēju un gatavojamies ļoti aukstai naktij.


Rīts nāk lēni un ļoti gaidīts - šī bija pamatīgi auksta nakts, kurā vižņos sasala pat ūdens pudelēs, kuras bija atstātas, kā iepriekš jau ierasts, zābakos blakus guļammaisam.


Par aukstumu liecina arī sarmas ledus kristāli, kas pārklājuši teltis un visu ārā atstāto ekipējumu (ragavas, trekinga nūjas, lāpstas). Novācam nometni un dodamies tālāk. Aiz mums paliek vien ledū sasalušie sniega bloku vēja aizsargvaļņi – tie naktī sasaluši tā, ka tos pat ar kājas spērienu sagāzt nevar.


Ir grūti nojaust šī ledus tuksneša apmērus, jo visapkārt nav nekā, pie kā varētu piesaistīt skatienu. Nav iespējas salīdzināt mērogus. Tik vien kā cilvēki, kas kaut kur dodas. Dažas minūtes – un tu jau esi “tālu”, bet vienlaicīgi arī “tepat vēl uz vietas”...


Šodien ejam nedaudz ātrāk un arī ilgāk, bez garām pauzēm, - rīts ir ļoti auksts un vējš pūš ieslīpi no labās puses tieši sejā. Stindzinoši. Esmu apvilcis divus cimdu pārus, tomēr pirksti ik pa laikam jākustina, lai tie nesaltu.


Pusceļā. Puse noieta. Esam salīdzinoši ātri, tāpēc apsteidzam plānoto pārgājiena grafiku – šodien tiek sasniegts tālākais punkts, mūsu “virsotne”, un no šī brīža jau dodamies “lejup”.


Atkal nonākam pie plaisām. Lielām, pie tam. Pēc salīdzinoši vienmuļās iešanas pa ledus tuksnesi, šīs ir patīkamas pārmaiņas, lai arī bīstamas – ne visas plaisas ir šķērsojamas vietā, kur pie tām pienākam. Nākas meklēt iespējami drošāku šķērsošanas vietu.


Ledāja plaisas daudzu desmitu metru dziļumā un nepārliecinošas kvalitātes sniega tilti – tie ir šķēršļi ar kuriem jārēķinās, ja vēlies "pastaigāties" pa Grenlandes cedus "cepuri". Mazākajām plaisām var pārlekt pāri, vidēja platuma plaisas var pārvarēt pa sniega tiltiem vai plaisu savienojuma vietām, tomēr gadās arī tādu izmēru plaisas, kuras nav pat variantu šķērsot – to dziļums tikai nojaušams, skaidrs, ka ne mazāks par daudziem desmitiem metru. Nākas iet uz vienu vai otru pusi, pat visai tālu, lai nokļūtu vietā, kur plaisas izmēri samazinās. Daudzi sniega tilti, lai arī pēc pirmā skata visai droši, tomēr šķiet ļoti aizdomīgi – uz tādiem labāk nekāpt...


Visu dienas otro pusi līkumojam šķietami nebeidzamā ledāja plaisu labirintā – lecam, kāpjam pāri, brīžiem pat izmantojam ledus kāpšanas iemaņas un leduscirtņus, līkumojam pa sniega tiltiem un meklējam iespējas apiet lielākās plaisas. Nemanāmi, bet ejam lejup.


Arī ledus struktūra pamazām mainās – aizvien mazāk sniega, vairāk ledus, ledus plaisas dažviet piepilda dzidri zilzaļšs, ledus klāts ūdens.


Sagurums. Kārtējās nometnes ierīkošana. Šoreiz uz cieta ledus, starp plaisām. Telts nostiprināšanai tiek lietoti leduscirtņi un ledus āķi, kurus ieskrūvējam ledāja virsmā.


Vismaz šovakar vairs nav jātērē laiks un degviela sniega kausēšanai – plaisu dziļumā var atrast vietas, kur pasmelt tur sakrājušos ūdeni. Līdz ar to arī vakariņu pagatavošana ir ātrāka. Tas priecē. Šoreiz dārzeņu piena/siera zupa, kas pagatavota no sausajiem dārzeņiem (kartupeļi, burkāni, zaļā pupiņas, sīpoli, paprika, baklažāni, zaļumi), sausā piena pulvera un Parmazāna siera. Katram vēl viena īpaši taupīta rupjmaizes šķēle? Īsts gardums...


Diena noslēdzas ar Ralfa vārda dienas “svinībām” Ralfa un Valta teltī. Tā kā plānoto desmit dienu pārgājiena vietā ir cerība iekļauties mazākā dienu skaitā, “ieekonomēto” dienu “našķus” var noēst arī tagad! :)


Rīts. Daudz mākoņu un brīžiem viegli sijājošs sniegs. Laika maitāšanās – tā nav patīkama ziņa, jo šajā plaisu izvagotajā ledus tuksnesī nav iespējas nekur patverties no ļoti sliktiem laika apstākļiem.


Dodamies ceļā. Brīžiem pa “ārējo”, brīžiem pa “iekšējo” ceļu (kurš jāatrod katram pašam sevī...).


Pēc dažu stundu gājiena kārtējos plaisu labirintos (pie tam plaisu šeit daudz, lai arī vairs ne tik platas un dziļas, kā iepriekšējā dienā) nokļūstam vizuāli atšķirīgā vietā – ledāja ielejā tek simtiem mazāku un lielāku kūstošā ūdens strautu un upīšu.


Meklējam vietas, kur tās šķērsot, - upītes daļēji klājošais ledus ir plāns un mūsu svaru netur, nākas lēkt pāri aiz sevis raujot arī ragavas, kas brīžiem atsitas pretējā krasta stāvumā, gāžas apkārt. Šobrīd ļoti no svara ir tas, cik labi sapakotas mantas, cik labas ir mantu somas un cik drošas tajās ir “sausajos” mantu maisos sapakotās drēbes, guļammaisi un citas lietas, kurām slapjums var kaitēt. Lielākajām upēm nākas lēkt pāri bez ragavām un ragavas pēc tam transportēt pāri kopīgiem spēkiem.


Izejot pāri ledāja pārliekumam beidzot tālumā saskatām ledus malu – tur, lejā, ir okeāns ar tajā peldošiem aisbergiem! Tiesa, līdz pārgājiena beigu vietai vēl vismaz divu dienu gājiens. Tā ir priecīga ziņa.


Jau no tā brīža, kad pirmo reizi “iejūdzāmies” ragavu vilkšanā, ar joku pieminējām brīdi, kad “tad nu sēdīsimies paši tajās ragavās un laidīsim lejup no kalna”. Nu tas brīdis ir klāt! Tomēr jāsaka, ka šāda iespēja bija tikai pāris vietās, kur nogāze klāta ar sniegu un lejpus iespējamā nobrauciena nav bīstamu plaisu.


Pirmo reizi pēc piecām dienām uz ledus, īsu brīdi sajūtam zem kājām akmeņus un klinti. Šajā vietā cauri ledum “aug” neliels kalns. Īsa atpūta uz tā un atgriežamies atpakaļ uz ledus. Tālāk.


Atgriežoties uz ledus uzmanību piesaista ūdens strauta gultnē nopulētā ledus tonis. Tas šķiet pat violetīgi tumši zils. Jānoskaidro, kas iespaido ledus krāsu - ledus blīvums, ūdens ķīmikais sastāvs vai kas cits...


Viena no upītēm, gar kuru ejam, pēkšņi izbeidzas pazūdot vertikālā akā, kuru, acīmredzot, izgrauzusi kūstošā ledus ūdens straume. Caurums ir visai liels, ja to klāj sniegs un gājējs to nepamanījis tādā iekrīt – dievs vien zina, cik tālu jākrīt...


Iekārtojam kārtējo, nu jau šajā pārgājienā sesto nometni. Līdzenu vietu atrast nav viegli, jo visa ledāja virsma tuvākajā apkārtnē klāta nepilnu metru augstiem ledus viļņiem. Ejot pēc ūdens uz tuvāko upīti, atklājam ka pēc aptuveni simts metriem tās čalojošais ūdens pazūd pamatīga izmēra cauruma “nekurienē”.


Nolaišanās vertikālā ledus tunelī? Lielisks izaicinājums. Pieņemu! Ledāja virsma šajā vietā sastāv no liela izmēra ledus “graudu” kristāliem, daudzkārt atkusušiem un sasalušiem vismaz pusmetra dziļumā, līdz ar to uzmanīga attieksme pret drošību - divas ledusskrūves veido virves nostiprinājuma pamatstaciju, kas papildus nodrošināta ar ledus bolardu un vēl vienu papildus skrūvi (pie tās atsevišķi piekabināts drošinātājs - Valts). Risks iekrist šādā ledus ūdens notecē, domājams, ir līdzvērtīgs nāvei krītot no milzīga augstuma un noslīkšanai uzreiz pēc tam...


Nolaižoties lejup kādus 20 metrus un skatoties lejā metas nedaudz baisi – bezdibenis zem tevis ir šķietami bezgalīgs. Blakus krītošā vairāku pakāpju ūdenskrituma skaņa atbalsojas gludi izpulētajās ledus alas sienās un rada neticami spēcīgu šalcošu dunoņu.


Brīnumu pilnas acis! Kāpju pa virvi augšup lai padalītos savās emocijās ar augšā palikušajiem. Slapjas drēbes – tas ir mazākais. Piedzīvojuma sajūta šajā brīdī šķiet daudz būtiskāka!


Izkāpis no pirmā ledus tuneļa, nolemju ielaisties vēl vienā, netālu esošā. Ideāli kāpjams ledus, neapšaubāmi - ļoti ciets, bet iecirsties var lieliski. Vietām ledus mazliet pienains, vietām ar platām kristāldzidrām joslām, kurās ledus blīvums ir tik intensīvs, ka tajā nav neviena gaisa burbulīša... To nevar pat īsti izstāstīt, jāredz!


Otrais tunelis ir ar savu iekšējo dubultnieku – nolaižoties lejā metrus piecpadmit, ir iespēja pāriet otrā, paralēlajā tunelī, kas tiecas uz leju nenojaušamā dziļumā. Nolaižos visus 25 metrus, cik virve man to ļauj. Brīnumaini skaisti un mazliet biedējoši vienlaicīgi. Šī vieta ir tā vērta, lai šeit atgrieztos un nolaistos kādā dziļākā ledus alā. Cerams, ka tas kādreiz izdosies.


Atceries, - zilā ir cerību krāsa. Un gaisma tuneļa galā arvien būs, to nav iespējams "izslēgt"...


Nākošais rīts pienāk mākoņains, gaisā jūtams okeāna mitrums. Aukstums rīta pusē “velk pie sejas”. Pēc vakardienas vakara “izklaidēm” mazliet mitrās drēbes nav patīkami vilkt mugurā. Bet gan jau ieiesimies, iesildīsimies, izžāvēsim. Visdraņķīgāk ar cimdiem – tie vakar bija pilnīgi slapji, izgriežami un naktī, lai arī piekārti pie telts griestiem, nav kļuvuši daudz sausāki.


Līkumojam starp bezgalīgajiem ledus viļņiem. Cerība nonākt lejā, sajust atkal zemi zem kājām, dzen mūs uz priekšu vēl spītīgāk. Viena no aktuālajām problēmām – ragavas slīdot lejup sāpīgi sitas pa kājām. Jāiemanās iet (plānojot ragavu slīdēšanas virzienu, pieturot tās aiz vilkšanas auklām, palecot iesāņus) tā, lai nemitīgi nesaņemtu nepatīkamus belzienus.


Ledus, lai arī tuvumā apskatot - skaistos ledus kristālos, tomēr šeit ir ļoti asām šķautnēm, - paklupt vai paslīdēt un nokrist uz tāda ir ļoti nepatīkami.


Nav sevišķi daudz laika pētīt ledus brīnumus, tomēr tos nevar nepamanīt!


Ledus "tuksnesis" zem kājām un tā atspulgs arī debesīs...


Pāris stundas gājuši, tālumā redzam telti un dažus cilvēkus, kuri ap to rosās. Ejam tuvāk. Kāds norvēģu pavadonis ar divām meitenēm. Esot iecerēts šķērsot ledus “cepuri” virzienā uz rietumiem. Līdz šai vietai no laivas piekrastē esot uznākuši divās dienās. Paslepus ievērtējam viņu ekipējumu – katram divas ragavas... Nu, nu... Šaubāmies, vai ar divām ragavām vienlaicīgi var izlīkumot un šķērsot tās visas plaisas, kuras esam iepriekšējās divās dienās pārvarējuši. Interesanti, gribētos uzzināt vēlāk, kā viņiem būs gājis.


Bet mums mūsu ceļš ir skaidrs – lejup. Iešana šajā brīdī nav diez kāda “medus maize” – starp ledainajiem “pampakiem” daudzviet vēl mazās upju straumes, kas straujus līkumus mētādamas iedziļinājušās ledāja virsmā.


Ne visas upes ir lielas, tomēr arī mazu upju šķērsošana var būt visai sarežģīta - straume dziļi iegrauzusies ledāja virsmā un upes ledainie krasti ir stāvi un slideni (bildē Valts un Andris kopīgiem spēkiem pārvar kūstošā ledusūdens upi ceļot pāri ragavas ar ekspedīcijas kravu).


Dienvidus. Beidzot izejam uz ilgi gaidīta lēzena un nolaidus lejupejoša ledus. Nu vairs tikai reta plaisa mēģina aizšķērsot mums ceļu uz tālumā redzamo fjordu, kura piekrastē ir mūsu pārgājiena galamērķis, - vieta, kurā mūs atpakaļceļam uz Tasiilaq var uzņemt laiva. Andris pa satelīttelefonu vēlreiz sazinās ar Robertu Peroni, kura uzņēmums ir mūsu ekspedīcijas “aizbildnis”. Laiva būšot, iespējams jau šodien. To dzirdēt ir sasodīti patīkami!


No ledāja mēles līdz vietai, kur fjorda krastā var piestāt laiva, ir kādi 350-400 metri. Divos piegājienos aiznesam visas mantas un izliekam tās uz akmeņiem saulē. Beidzot var novilkt kalnu zābakus un ar basām kājām iebrist aukstajā fjorda ūdenī. Un ne tikai iebrist, arī ātri “iepeldēt” tajā. Uzmundrinošs dzestrums.


Gaidot mums pakaļ braucošo laivu, uzkāpju augšup pa piekrastes klinšaino nogāzi. Pirmais, kas liekas pilnīgi neparasti pēc šīm, uz ledāja pavadītajām dienām – gaiss ir bagāts ar saldenu ķērpju un akmens smaržu. Un saule šeit silda pavisam savādāk.


Beidzot mūsu sēdēšanai uz fjorda piekrastes akmeņiem pienāk gals – laiva (šoreiz gan tikai viena) ir klāt un mēs visi, padodot no rokas rokās visas mantas “iekrāmējamies” tajā. Iesākumā lēni, līkumojot pa fjorda šīspuses seklajiem ūdeņiem, un tad aizvien ātrāk, nokļūstot dziļākos ūdeņos, traucamies garām milzu aisbergiem uz okeāna pusi.


Sermilik (Egede Og Rothe) fjorda izejā dreifējošie ledus kalni (un savādāk tos nenosauksi) pārsteidz ar saviem izmēriem. Ja aisberga virs ūdens redzamā daļa ir labi ja kāda piektā daļa no kopējā apjoma, tad var iedomāties, kāds izskatās ledus kalns, ja virs ūdens tā augstums sasniedz 40-50 metrus.


Uz krietni zemāka ledus gabala, jau okeāna ūdeņos, sasildīties pēcpusdienas saulē izkāpis ronis. Braucot tuvāk iztraucējam to un viņš negribīgi (“Sasodīts, nu cik var te braukāt...?”) aizplezno līdz ledus malai un ar plunkšķi ienirstot pazūd mūsu jautri izbrīnītajiem skatieniem.


Toties pēc brīža mums kompāniju sastāda “Qipoqqaq” (Pukkelhval - Atlantic Humpback Whale - Megaptera novaeangliae) – divi kuprvaļi, brīžiem iznirstot un atkal ienirstot, kā rotaļāties gribot, peld mūsu laivai pa priekšu.


Precīzi divas sekundes pēc mana jautājuma “Vai šie vaļi nemēdz rādīt savas astes?” abi vaļi atvadoties pamāj ar savām astēm un ienirst okeāna dzelmē. Apbrīnojami! Sajust šo dzīvo būtņu lielumu un brīvības sajūtu, ar kādu tie dzīvo savā ierastajā vidē... Vēl ilgi skatāmies uz vietu, kurā tie nozuda mūsu skatienam.


Kad diena jau sliecas uz vakara pusi, atgriežamies Tasiilaq pilsētiņas piekrastē. Esam veiksmīgi, pie tam divas dienas ātrāk nekā plānots, finišējuši šī ceļojuma “pamatprogrammu”, atliek vien “brīvā izvēle”. Un tajā katram savi plāni. Mūsējos ietilpst arī trekinga pārgājieni iepazīstot Tasiilaq tuvāko un mazliet attālāko apkārtni, kāpšana kalnos un laivošana ar jūras kajakiem. Tas viss nākošajās sešās dienās...

Fotostāsta turpinājums skatāms šeit: [ Fotostāsta 3. daļa]

Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [DISKUSIJU FORUMS]



Brīdinājums! Šī vortāla veidotāji Jūs brīdina par to, ka aktivitātes, kuras ir saistītas ar kāpšanu un nolaišanos pa virvēm, dabīgu un mākslīgi veidotu klinšu vai ledus reljefu, kā arī atrašanos kalnu zonā, ir potenciāli bīstamas Jūsu veselībai un dzīvībai! Šo bīstamību var novērtēt tikai balstoties uz pieredzi. Savukārt pieredzi var iegūt tikai apgūstot zināšanas un praktiskās iemaņas. Mēs rekomendējam šo pieredzi iegūt zinošu un kvalificētu instruktoru klātbūtnē! Vortāla veidotāji neuzņemas nekādu atbildību par sekām, kuras var rasties izmantojot publicēto informāciju.

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv