Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Ceļojumi
Austrumu Grenlandes "mazā" ekspedīcija

Autors: Kristaps Liepiņš [ AUTORS?]
Foto: Kristaps Liepiņš
2012. gada septembris, Rīga

[1] [ Fotostāsta 2. daļa] [ Fotostāsta 3. daļa]

Ir pasaulē vietas, kur ledus un sasalums vēl ilgi būs "mūžīgais". No viena tāda pasaules nostūra nesen atgriezāmies. Maza ekspedīcija Austrumu Grenlandē. Milzīgs daudzums iespaidu. Daudz jaunas pieredzes un secinājumu. Arī iedvesma turpmākajam... Paldies visiem, kas piedalījās!

Šis ir “ātrais” fotostāsts par to, kā spontāni doties nezināmos piedzīvojumos. Pirmās četras dienas Austrumu Grenlandē. Piedodiet, varbūt pārāk daudz bilžu, bet nevarēju izlemt, kuras no tām vēl "atmest". Vēl bildes un sīkāki stāsti par šo visu sekos, īpaši jau tiem, kas to vēlas redzēt un dzirdēt. :) Bet sākās viss šādi...


Balts mākoņu "ledājs" zem lidmašīnas spārniem - lidojam un domājam par to, kādu ieraudzīsim Grenlandi, vai tikpat baltu, kā šie mākoņi? Vēl jālido kāda pusstunda, - mākoņi pašķiras un lejā, aukstā okeāna zilajos ūdeņos ieraugām vientuļu leduskalnu. Grenlande vairs nav tālu.


Austrumu Grenlandes kalniem izrobotā piekraste - kalnu zobi cik tālu vien skatiens sniedzas. Kalnu smailes, ledāji un sniega lauki, zilzaļi fjordi, mirdzoši aisbergi... Grenlande. "Green land" - pirmajā acu uzmetienā zaļā krāsa visvairāk dominē vietās, kur ledus saskaras ar fjordu vai okeāna ūdeni.


Lidmašīnas riteņi skar lidostas skrejceļu – tā segums nav ne tuvu tāds, kā Eiropā ierasts! Grants. Iespējams, vietu izvēle lidlauka iekārtošanai šajā kalnu un fjordu izvagotajā piekrastē nav liela – robu robi kur vien paskaties.


Lidostas ēka – skārda angārs, kura iekšpusē tad arī viss nepieciešamais. Un ne vairāk. Arī lidostas darbinieki, šķiet, uz rokas pirkstiem saskaitāmi. Formalitātes...


...un gaidam nākošo lidjumu. Air Greenland lidaparāts, ar kuru gatavojamies lidot, tepat kaut kur jau lidinās.


Pirmie “krāšņumaugi” aug tepat – ceļmalā. Chameanerion latifolium (Broad-leafed Willow-herb) tiek uzskatīta par Grenlandes nacionālo ziedu, tās vietējais nosaukums Niviarsiaq nozīmē "meitene".


Kur tad īsti esam atlidojuši? Šādi izskatās Grenlande uz pasaules kartes. Šis Grenlandes ģērbonis vienlaikus ir arī brīdinājums - arī leduslāči pamatoti uzskata šo par savu valsti! Jāāaaaaa... Ar dzīvu leduslāci tik tuvu labāk netikties!


Angmagssalik sala ar savu “satelītsalu” Kulusuk ir Austrumu Grenlandes “centrs”.


Šajā gaisa "taksometrbusiņā" ir vietas astoņiem pasažieriem. Kur sēsties? Kur vēlaties, tikai ne pilota vietā. Ar helihopteru jau nenākas lidot nemaz tik bieži, ne?


Troksni slāpējošās austiņas (vēlams – pieskaņotas pie brilēm...) likt nav obligāti, bet ar tām tomēr ir kriet-t-t-t-t-t-t-t-t-t-t-t-tni patīkamāk. :) Ceļmies gaisā un jau pēc brīža pārlidojam Kulusuk ciemu – dažas mājas pāris rindās...


Milzu aisbergi (tuvumā apskatījām tos vēlāk no jūras kajaka, - to augstums virs “ūdenslīnijas” vismaz 35-40 metri!) sargā ieeju Tasiilaq fjordā (Kong Oscar havn).


Esam nolaidušies Tasiilaq heliportā. Aeroporta te nav. Jau pēc īsa brīža saņemam savu bagāžu un iekrāmējam to Andra darba busiņā… lai nobrauktu precīzi 250 metrus līdz “kempingam”, kurā uzceļam no Tiroles izcelsmes “grenlandieša” Roberta Peroni ekspedīciju atbalsta uzņēmuma iznomātās teltis. Jau pēc īsa brīža ir klāt arī mūsu “sargsuns” – ļoti draudzīga vietējā suņumeitene.


Vieta, kuru visai nosacīti var saukt par “kempingu” atrodas uz klinšainas pussalas, pārsimts metru attālumā no heliporta. Līdz Tasiilaq pilsētiņas centram aptuveni desmit minūšu gājiens kājām.


Iekārtojamies, iejūtamies. Skati visapkārt neierasti, tomēr skaistums ir nenoliedzams, pat tepat, pie kājām, pārdesmit metrus no teltīm. Pāri mums lido helihopters un nolaižas heliportā – dienas pēdējais reiss.


Pirmoreiz tiekamies pilnā sastāvā – visa grupa pie tējas/kafijas. Iepazīstamies mazliet tuvāt un apspriežam ekspedīcijas plānus. Izbraukšana uz Grenlandes ldus “cepuri” ieplānota aiznākošā dienā, - ja vēlamies rīt “brīvdienu”, visas lietas jānokārto šodien! Pārtika, degviela, ekipējums... Ejam uz “šķūni”! Somu pārkrāmēšana šajā pēcpusdienā notiek vairrākkārt.


Tasiilaq pilsētiņa – nieka piecpadsmit/divdesmit minūtēs tai var iziet cauri jebkurā virzienā. Izejam pirmo līkumu pa pilsētiņas līkumotajām ieliņām, kas vijas starp vairākiem pakalniem. Pirmais iespaids – visai slinku “rūķīšu” namiņi. Bet “apstādījumi” skaisti – daudzviet pakalnu nogāzes klātas simtiem lillīgi rozā puķu ziediem. Tasiilaq pilsētiņas saimnieciskais centrs ir neliela osta, - kuģi šeit gan var ienākt tikai divus mēnešus gadā, jūlijā un augustā.


Pie daudzām mājām, gan uz īpašiem koka sastatņiem, gan uz nepārliecinošas stabilitātes “pagaidu” konstrukcijām kaltēšanai izliktas zivis. Un ne tikai zivis – vietām arī pamatīgi, tumšarkanu asiņu apkaltuši roņa gaļas gabali.


Ne visiem kuģiem vairs lemts iziet jūrā... Nelielā līcī starp ostu un pussalu, uz kuras ir mūsu “ kempings”, vīd vairāku mazkuģīšu vraki. Šeit pat laika zoba pārziņā nodoti arī vairāki savu laiku nokalpojušie sniega motocikli – vietēji reti ko remontējot, bojātas lietas bieži vien tāpat vien mētājas pie mājām vai kādā citā nomaļākā vietā.


Eriophorum scheuchzeri, Arktiskā kokvilnas zāle. Grenlandes suņi - māte ar saviem jaunuļiem. Izskatās pēc pavasara “metiena”. Grenlandes suņi (tie tomēr īsti neesot haskiji) Tasiilaq apkārtnē ar nepacietību gaida sniegu - tad viņus beidzot sāks kārtīgi barot un, protams, liks pie viņu ierastā darba - ragavu vilkšanas.


Vakara saulei rietot redzam brīnumainu varavīksnes loku (tā esot laba zīme!) pāri izejai no Ammassalik salas Tasiilaq fjorda. Pat īsti neticas, ka esam pavisam netālu no Polārā Loka Grenlandes austrumu piekrastē... Saulrieta visspilgtākās krāsas. Ir nedaudz pāri deviņiem vakarā. Latvijā jau ap diviem naktī.


Diena beigusies. Saulrieta pēcgaismas virs Tasiilaq fjorda – krāšņa lēni tālumā slīdošu mākoņu parāde.


Mūsu pašu čakli izbrīvētās “brīvdienas” rīts ir pavēss un mākoņains. Esam nolēmuši šķērsot Kong Oscar havn, lai... uzkāptu visskaistākajā kalnā otrpus fjorda.


Ar jūras kajaku... uz kalnu! Tālumā Polhelms Fjeld (1030m) virsotne – vietējais “materhorns”, kurā pēcāk uzkāpām "pa klasiku" - tur, kur izskatījās visloģiskāk kāpjams... :)


Atgrūžamies no kasta, airi ienirst dzidrajā fjorda ūdenī. Nedaudz jāpiešaujas pie jūras kajaka stūrēšanas – bez stūres kajaka astē laivas vadīšana šeit būtu ne pārāk drošs pasākums. Vēja tikpat kā nav, ūdens viļņošanās ļoti plūstoši mierīga... Virziens - Polhelms Fjeld! Jā, interesanti, ka došanās uz kalna virsotni var sākties arī šādi...


Izvilkuši kajakus krietni augstu, tādējādi nodrošinoties pret ūdens līmeņa svārstībām (dienas laikā tās mēdz būt līdz pat vairākiem metriem!), esam gatavi sava šīsdienas ceļojuma sauszemes daļai.


Pirmais pakalns... Otrais pakalns. Tad trešais. Polhelms kļūst aizvien lielāks. Nu jau skaidri varam pieņemt lēmumu, kur tad īsti kāpsim. Pēc trešā pakalna kāpjam pusotru simtu augstuma metrus lejup, līdz nelielam ezeram, kas skatienam bija rūpīgi slēpies aiz pakalna virsotnes.


Vai tā ir arktiskā irbe (Arctic Ptarmigan)? Slēpās līdz pēdējam brīdim, kamēr tuvojāmies kāpjot augšā pa klinšainu kuluāru. Un tad uzspurdza gaisā. Un arī mēs – aizvien augstāk un augstāk. Vietām jau nākas pieturēties pie klints ar rokām. Cenšamies turēties kuluāra vienā malā, lai nejauši neuzmestu zem sevis esošajam kādu izkustinātu akmeni.


Sasniedzam šauru sedlieni, kas ir starp virsotnes pamatmasīvu un lielu kreisā pleca žandarmu. Tālāk – nu jau drošāk jutīsimies iesējušies drošināšanas virvē. Visnoderīgākais ekipējums šādā kāpienā? Notiekti TOP Nr.1 – Dostojevska grāmata, kuru Valts pārsteigts ierauga savā somā izņemot no somas kāpšanas ekipējumu... Jauks laiks, labs kāpiens, lieliskas ainavas, brīnišķīgs noskaņojums - laiks citēt Dostojevski... :)


Iesākumā, virs sedlienes, kāpiens ir nedaudz stāvs, un loģiskais ceļš mūs ieved šaurā kuluāra veida klints plaisā ar mazu pārkari. Pāris mazliet grūtāku kustību un jau arkal esam vieglāk kāpjamā nogāzē. Jo tuvāk virsotnei, jo klints kļūst monolītāka. Vēl viens klints plecs un neliela kore aiz tā mūs aizved līdz plaknei, pa kuras kreiso malu dodamies vēl augstāk. Vēl divdesmit metrus augstāk...


Esam augšā! Kristīne un Valts monolītā granītā "kaltajā" Polhelms Fjeld (1030m) virsotnē. Tagad ir laiks un arī iespēja pavērties apkārt. Visapkārt. Savdabīgs, skarbs skaistums.


Pēc nelielas atpūtas uzsākam kāpienu lejup, dodoties pāri virsotnei uz otru kalna pusi, kas izskatās lēzenāka.


Noejas kuluārs no Polhelms Fjeld 1030m augstās virsotnes Sarpakajik fjorda pusē. Lejasdaļā divās vietās stāvums nav nokāpjams, nākas laisties lejup pa virvi. Kuluāra pašā lejā - spilgtākā krāsu toņa granīts, kādu jebkad 30 gadu laikā kalnos esmu redzējis!


Kuluārs mūs izved visai lielā sniega nogāzē, kas iesākumā, augšējā daļā, ir savus četrdesmit grādus stāvs. Dodamies lejup. Kad zem mūsu kājām vairs nav sniega un klintsakmens šķembu nobiru lauks – aizvien vairāk un vairāk mīksta sūna. Un ziedi. Daudz ziedu...


Kad jūras kajakos atgriežamies Tasiilaq fjorda otrā krastā esošajā kempingā, saule ir jau tuvu rietam. Tālumā slejas Polhelms, tikpat skaists un atturīgi skarbs, tomēr nu jau to varam uzrunāt daudz “personīgāk”...


Nākošais rīts sākas ar spirdzinošu jūras izbraucienu – jau astoņos no rīta izbraucam uz ledus “kontinentu”. Visa ekspedīcijas mantu krava vienā laivā, paši – otrā. Pametam Tasiilaq fjordu un izejam okeāna ūdeņos, turoties ne pārāk tālu no Angmagssalik salas klinšainās piekrastes.


Tā nav otrādi apgāzusies laiva. Tā ir vaļa mugura, kura netālu no mums brīžiem parādās virs ūdens! Kad esam jau labu laiku līkumojuši starp lielākiem un mazākiem ledus aisbergiem lielajā Johan Petersen fjordā, mūs ar savu klātbūtni pagodina kašaloti. Iesākumā divi, tad vēl viens. Fjorda kalnainajos krastos daudz ledāju. Daudzviet tie stiepjas līdz pat ūdenim. Aisbergu ražotnes...


Pāris stundas ceļā – ar pamatīgu izšūpošanos un vēju. Karsti nav nepavisam. Priecīgā ziņa – laivas var piebraukt līdz pat plānotajai vietai, līdz ar to mantu stiepšana uz muguras būs tikai vienu dienu! Pakojamies.


Somas, ar tām piestiprinātām ragavām un visu citu ekspedīcijas ekipējumu, nebūt nav ērti nesamas.


Grūti, bet... skaisti! Pa akmeņainu upes gultni, meklējot līdzenāku un stabilāku ceļu, dodamies augšup. Pavērties apkārt var tikai īsā atpūtas brīdī – ejot labāk skatīties zem kājām, jo takas nav, upes vecgultnēs un krasta nogāzēs akmeņi kustīgi, un ar smagu somu nostiepties garšļaukus akmeņos var būt ļoti nepatīkami.


Pēc vairāku stundu gājiena sasniedzam ledāja mēli. Mantas vilkt ragavās vēl uzreiz tā īsti nevar – ledus virsma klāta ar akmeņiem un dubļiem. Vēl mazliet jānes. Stāvs kāpums augšup pa ledāju. Un pirmās ledāja plaisas – dziļums ir iespaidīgs!


Lieliski! Varam pārpakoties uz ragavām. Un beidzot noskaidrot, kā tad tās īsti jāvelk... Ragavu vilkšana pret kalnu pa sāniski slīpu nogāzi, kas izvagota neskaitāmām viļņveida risēm – tas nav viegli.


Pirmā naktsmītne. Iekārtojamies uz ledāja nogludinātām granīta klinšu plāksnēm. Vakara saulē ēnas stiepjas aizvien garākas. Nogurums. Ēdam un lienam teltīs gulēt, lai arī ārā vēl gaišs.


Rīts. Brokastis. Mantas. Ragavas. Augšup... Pirms izejas uz “lielā ledus” šķērsojam vēl vienu nelielu morēnas akmeņu valni. Zem kājām raupji asa ledāja virsma. Ejot augstāk, mūsu ceļā aizvien biežāk kūstošā ledus ūdens strauti, pat nelielas upītes. To šķērsošana ne visur iespējama un ērta. Ūdens, - protams, ledaini auksts. Pauze. Tomēr ilgāku laiku stāvot uz vietas kļūst pavēss. Ejam, velkam, lecam...


Trekinga nūjas šeit noder par visiem 100% - bez tām šeit būtu grūti. Viegli nav – arī ragavas ne vienmēr slīd tur, kur gribētos. Lai arī nogāzes slīpums nav liels, visu laiku ejam pret kalnu. Esam uzkāpuši vēl pāris simtus augstuma metru.


Mūsu ceļu šķērso ļoti iespaidīga izmēra plaisa. Meklējam iespēju to apiet. Plaisas dziļums ir vairāki desmiti metru. Skats patiešām iespaidīgs.


Navigācija? Jāsalīdzina karte ar GPS datiem un virzienu, kuru rāda kompass. Un jādodas “kaut kur tur”... Kalnu smailes mums aiz muguras kļūst aizvien zemākas un mazākas. Tomēr šis tālums ir ļoti vilinošs. Citu reizi...


Tagad – velkam! Velkam...


Dienas otrajā pusē sniegainā ledāja virsa saulē atkūst un pa to iet vairs nav ērti, - kājas aizvien dziļāk grimst mitrajā sniegā. Laiks iekārtot naktsmītni. Telšu nostiprināšanai lietojam ~40cm garus “sniega mietus”. Cita, izņemot sniegu, te nekā visapkārt nav.


Jo tuvāk saule horizontam, jo vēsāks. Neilgi pirms un pēc saules rieta tālumā vērojama kūstošā sniega mitruma izraisīta mirāža - dubults horizonts...



Fotostāsta turpinājums skatāms šeit: [ Fotostāsta 2. daļa]

Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [DISKUSIJU FORUMS]



Brīdinājums! Šī vortāla veidotāji Jūs brīdina par to, ka aktivitātes, kuras ir saistītas ar kāpšanu un nolaišanos pa virvēm, dabīgu un mākslīgi veidotu klinšu vai ledus reljefu, kā arī atrašanos kalnu zonā, ir potenciāli bīstamas Jūsu veselībai un dzīvībai! Šo bīstamību var novērtēt tikai balstoties uz pieredzi. Savukārt pieredzi var iegūt tikai apgūstot zināšanas un praktiskās iemaņas. Mēs rekomendējam šo pieredzi iegūt zinošu un kvalificētu instruktoru klātbūtnē! Vortāla veidotāji neuzņemas nekādu atbildību par sekām, kuras var rasties izmantojot publicēto informāciju.

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv