Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Dēku stāsti
Tango ar kaulaino, jeb kāpiens vienatnē

Autors: Jānis Brūveris
Foto: Jānis Brūveris
2012. gada jūnijs, Aržentjēra

Pagājušas jau dažas dienas, kopš es vienatnē izkāpu Frendo Spur, kalnu maršrutu, kuru šķiet zina vai ikkatrs, kurš dodas kāpt uz Šamonī. Daudziem tas ir bijis pirmais īstais un garais Alpu maršruts, kurš ir izteikti klasisks kombinētais maršruts, iekļaujot gan klintis, gan sniegu, gan ledu. Nemaz nerunājot par salīdzinoši grandiozo garumu 1200m, kas šķiet ir ļoti daudz Alpu kalniem.

Šobrīd skatoties uz to, man paliek bail, mani pārņem neticības sajūta par to, ko esmu izdarījis. Vai tiešām esmu to paveicis? Varbūt manas domas ir tikai ilūzijas, kuras iegūtas saules dūriena un vīna iespaidā? Stīvie muskuļi un skrambu kreveles uz pirkstiem tomēr liecina par to, ka esmu to izdarījis...


Šamonī, Monblāna rajons, Aiguille du Midi 3842m Ziemeļu siena un Frendo Spur (D/D+)

Biļeti uz Alpiem biju nopircis jau agrā pavasarī. Klusībā domāju par saviem plāniem un centos apzināt potenciālos kāpšanas partnerus, kā nekā esmu ieplānojis pavadīt Šamonī visu jūniju. Tad kādu dienu iedomājos par to, ka vajag pamēģināt izkāpt kādu garu maršrutu vienatnē. Uzreiz mana uzmanība krita uz Frendo Spur, maršrutu, kuru izgājām jau 2009. gadā. Vienīgi toreiz tas mums (man, Kažikam, Oicim un Matīsam) aizņēma trīs dienas. Atcerējos ar kādām grūtībām mēs to kāpām, tāpēc zināju, ka būs jāgaida, kamēr klintis būs pilnībā brīvas no sniega.

Ir 21. jūnija vakars un es esmu kopā ar vietējiem francūžiem pie pilsētas klintīm. Vieni kāpj, citi runā un dzer aliņus, bet es klusībā sēžu un hipnotizēju Aiguille du Midi Ziemeļu sienu. Novirzu savu skatienu citur, pakāpju, iedzeru aliņu, bet tik un tā pēc brīža attopos, ka esmu "pielipis" pie tās sienas. Manī ir savāds nemiers, kas izpaužas kā pilnīga miera sajūta. Šķiet esmu nobriedi tam, ir pienācis laiks. Pēc dažām dienām man jau pievienotos partneris no Skotijas, kurš drīzāk mani kaut kur piesietu, nekā ļautu tur kāpt vienam. Savu plānu izstāstu tikai vienam kāpējam vārdā PB. Šķiet par to runāt ar pilnīgu svešinieku ir vieglāk, nekā ar pazīstamu cilvēku, jo viņš necenšas mani atrunāt, vai arī kaut ko stulbi komentēt.

Pienāk nākamās dienas vakars, un esmu jau ceļā uz Plan du Aiguille (trošu ceļa pacēlāja stacija nedaudz vairāk kā vienu augstuma kilometru virs Šamonī, red.), kur esmu ieplānojis gulēt. Pulkstenis ir jau pāri astoņiem un es ieeju kalnu mājiņā, netālu no vidējās stacijas. Pasūtu kafiju un ābolkūku, jo vēlos sevi palutināt. Šķiet tobrīd mani bija pārņēmusi dīvaina māņticības sajūta. Aprunājos ar citiem kāpējiem. Amerikānis man jautā ar smaidu sejā: "Are you climbing solo?" - "Yes!", ir mana atbilde. Mūsu saruna bija īsa un patīkama. Mans plāns par gulēšanu uz kafejnīcas terases izpaliek, jo sāk zibeņot un līt lietus. Atrodu patvērumu pacēlāja stacijā. Vēl tikai vakariņas un vēlreiz pārlasu maršruta aprakstu. Aizmiegu uzreiz, kam pie vainas ir garā pieeja un iepriekšējā vakara ballīte.

Biju ieplānojis celties 3:00, bet ķermenim bija ieslēdzies izdzīvošanas instinkts, tāpēc pamodos tikai 5:30. Te nu bija mans plāns sākt agri kārtīgā "alpu stilā"... Tēja, mazliet maizes un sāku gatavoties kāpienam. Pieeju veicu lēni un bez steigas. Sajūta tāda, ka ķermenis mani patstāvīgi bremzē, it kā sakot: "Ko tu dari idiot?!?!"...



Pulksten 8:20 esmu vēlreiz pārkrāmējis mugursomu un sāku taustīt pirmās klinšu aizķeres. Virzos uz augšu apdomīgi un bez īpašas steigas. Nonāku līdz tizlai vietai, - ja nebūtu soma, tad izkāptu mierīgi, bet tagad nākas piedomāt. Skatos uz leju, bet tur stāvums tāds, ka krist negribas. Plaisā ir iedzīts klinšu āķis, tāpēc nolemju piedrošināties pie tā. Meklēju aizķeres un pēkšņi kaulainā pierauj pie sevis klāt. Kritiena brīdī domāju par to āķi, bet sirds ritms palielinās līdz 350... Šoreiz kaulainajai nepaveicās, jo es izsargājos, lai gan jūtu tās tuvumu arī atlikušo dienas daļu. Nomierinos un kāpju tālāk, jo kas gan cits atliek? Nonāku līdz vietai, kur pēc apraksta ir 5/5c grūtību kategorijas klints posms. Zinu, ka ar somu to neizkāpšu, kāpju ar zābakiem nevis klinšu kurpēs, nav īstās apakšbikses kājās, brokastīs neēdu auzu putru, - visādi meklēju attaisnojumus, lai vilktu ārā drošināšanas virvi un beidzot piedrošināties pie tās. Atstāju somu. Izkāpju pilnus 50m, kārtīgi noenkurojos un laižos lejās pēc somas. Tad seko kāpšana pa virvi uz augšu. Šādā veidā virzība uz priekšu sanāk ļoti lēna, jo nākas tos 50m veikt trīs reizes, respektīvi, izkāpt augšup, nolaisties lejā un tad atkal kāpt uz augšu. Lēni! Atvelku elpu un kāpju tālāk atkal bez virves, bet iesprūstu atkal nelāgā vietā. Piedrošinu somu, paņemu virvi plecā un kāpju tālāk, bet šoreiz bez drošināšanas. Kāpju cik tālu vien varu atļauties, tad laižos atkal pēc somas un atkal seko kāpšana uz augšu. Nonāku līdz vietai, no kuras līdz klinšu daļas beigām atliek tikai divas virves. Jūtos priecīgs par to, jo drīz jau būšu galā. Vēlreiz piedrošinos un kāpju, jo nākas pārvarēt vienu posmu, kur ir mazliet aprakstā minēta AID climbing (kāpšana, izmantojot mākslīgos atbalsta punktus, red.). Šķiet, kaut ko daru nepareizi, jo jūtos jau pārāk noguris. Izkāpju atkal pilnu virvi un laižos uzmanīgi lejā pēc somas. Pārbaudu katru kantīti kurai laižos pāri, jo šejienes granīts dažviet ir ļoti ass. Kāpšana atpakaļ ar somu ir liels pārbaudījums man, izpumpējos līdz pēdējam. Lamāju sevi par somas saturu, jo šķiet, ka esmu paņēmis līdz visu, ieskaitot vecāsmātes granīta dārza rūķi... Iespējams, esmu vienīgais idiots, kurš veicot tādu maršrutu vienatnē, ņem līdzi Canon 1100D kameru, trijkāji, baltmaizes bageti, Camambert sieru un Tolstoja grāmatu!

Vēlreiz. Samarķēju virvi un kāpju tālāk. Vēl tikai mazliet, mazliet un būšu jau nonācis līdz sniega korei. Nogurums un totāls ūdens trūkums (dehidratācija - pārmērīgs ūdens zudums organismā, red.) liek par sevi manīt, jo sāku domāt par Lauri Reiniku un Dziedošajām Ģimenēm. WTF? Tieši šī iemesla dēļ pēc brīža jau atkal piedrošinu sevi pie virves, lai izkāptu pēdējos metrus droši.


Kuluārs maršruta vidusdaļā. Mazliet zemāk pa labi ir plaukts, kur nakšņojām kāpjot trīs gadus atpakaļ.


Nogurums un dehidratācija liek par sevi manīt, - viss sāk kļūt miglains...

Beidzot esmu pabeidzis maršruta klinšu daļu. Pulkstenis ir jau 20:00 un mans temps ir dramatiski samazinājies. Mierinu sevi ar domu, ka šobrīd vismaz sniegs būs mazliet piesalis. Pa augšupejošo kori virzos lēni un uzmanīgi, jo sniegs, vakara saules apspīdēts, ir vēl mīksts. Pēc pēdām var saprast, ka maršruts nav iets jau dažas dienas, tāpēc nākas dzīt dziļus soļus, lai neslīdētu lejā pa nogāzi, kuras stāvums ir ļoti vilinošs, lai uzstādītu jaunu ātruma rekordu slīdēšanā uz leju. Nepatīkamākais ir tas, ka virzoties tuvāk maršruta beigām, tas paliek aizvien stāvāks un stāvāks. Augšējo posmu pa kreisi no klints veicu jau pieres lukturīša gaismā. Par laimi te viss jau ir sasalis. Stāvums kļūst biedējoši stāvs. Pie sevis nodomāju, - labi, ka ir jau tumsa, jo vismaz neredzu nebeidzamo lejupceļu, pa kuru es trauktos, ja izslīdētu.


Klinšu daļa ir ieieta, tagad vien atliek sniegs un ledus...



Pulkstenis ir jau 23:00 kad seko īss gandarījuma kliedziens, - esmu to izdarījis. Dodos augšā uz Midi staciju (pacēlāja stacija, kas izbūvēta Aiguille du Midi 3842m augstās virsotnes granīta smailē, red.), kur pavadīšu nakti. Piebiedrojos pārējiem kāpējiem, kuri it kā ir nokavējuši pēdējo liftu atpakaļ uz Šamonī. Vismaz tāds ir standarta attaisnojums visiem, kuri izmanto iespēju palikt tur bez maksas. Eju uz tualeti dzert, jo rīkle ir galīgi sausa. Tur man pievienojas vācietis, kurš angliski īsti nerunā. Viņš man jautā, kur es biju. Saku, ka kāpu Frendo. "Good!" seko viņa atbilde, "Un kur ir tavs partneris?" Atbildu, ka kāpu viens. "Ah, good!", viņš atkal nosaka. Ar to arī mūsu saruna beidzas.


Neliela atpūta pēc maršruta stāvās daļas.

Nogurums ir nenormāls un es aizmiegu vēl nepabeidzis ēst savu bageti un zupu. Atmostos, pabeidzu savas vakariņas un atkal atlūstu, līdz brīdim, kad mani 6:15 pamodina stacijas dežurants. Pirmais "lifts" lejup ir tikai pēc stundas, tāpēc lēnām dzeru tēju un krāmēju somu. Liftā esmu viens un par cik biļetes vēl nepārdeva, tad brauciens līdz vidējai stacijai bija bez maksas. Lifta operatore, simpātiska francūziete, jautā ko es kāpu. Atbildu, ka vakar izkāpu Frendo vienatnē. Viņai uzreiz parādās koķets smaids, bet brīdī kad pasaku cik ilgi kāpu, tad smaids pazūd. Eh, vajadzēja teikt, ka kāpu četras stundas...

Šobrīd, kad pagājušas tikai trīs dienas, vēl joprojām, nespēju tam noticēt. Šķiet ir jāpaiet ilgākam laikam, lai es spētu sagremot to visu. Šodien man pievienojas partneris no Skotijas un atkal vajadzēs iet kāpt, lai gan jūtos mazliet "pārēdies" no kāpšanas. Jāturpina tik kāpt, jo kā gan savādāk var sevi pilnveidot? Ne jau nu sēžot un vērojot kalnu ainavas.

Šī brīža secinājumi? Esmu pieļāvis daudzas kļūdas kāpjot vienatnē. Neesmu vēl tādā kondīcijā, lai spētu šādu kāpienu veikt ātri un efektīvi, kā arī nopietni jāpiedomā pie līdzi ņemamā ekipējuma un mantām. Tomēr kopumā esmu apmierināts ar to, ka esmu spējis izaicināt sevi, ka esmu atbrīvojies no savām šaubām. Tikai virzoties uz priekšu var nonākt pie lielākiem mērķiem! Un šie mērķi tepat vien aiz loga saulē gozējas. Virsotnes, kuru nosaukumi liek sirdij ātrāk pukstēt un pat nopietniem vīriem pazūd smaids no sejas, runājot par tām.

Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [DISKUSIJU FORUMS]



Brīdinājums! Šī vortāla veidotāji Jūs brīdina par to, ka aktivitātes, kuras ir saistītas ar kāpšanu un nolaišanos pa virvēm, dabīgu un mākslīgi veidotu klinšu vai ledus reljefu, kā arī atrašanos kalnu zonā, ir potenciāli bīstamas Jūsu veselībai un dzīvībai! Šo bīstamību var novērtēt tikai balstoties uz pieredzi. Savukārt pieredzi var iegūt tikai apgūstot zināšanas un praktiskās iemaņas. Mēs rekomendējam šo pieredzi iegūt zinošu un kvalificētu instruktoru klātbūtnē! Vortāla veidotāji neuzņemas nekādu atbildību par sekām, kuras var rasties izmantojot publicēto informāciju.

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv