Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Sarunas, diskusijas
Alpīnists

Žurnāla "FHM" (www.fhm.lv) intervija ar alpīnistu Kristapu Liepiņu
Intervija publicēta žurnāla 2012. gada novembra numurā.

Intervijas autors: Artis Kamals
Foto no Kristapa Liepiņa privātā arhīva [ AUTORS?]
2012. gada decembris, Rīga

Klinšu kāpējs, alpīnists un citu ekstrēmo lietu entuziasts Kristaps Liepiņš par bīstamām lavīnām, leduslāču ēdienkarti un milzīgām pazemes alām.

Pavisam īsts alpīnisms

Kuros no lielajiem kalniem esi bijis?

Kas ir «lielie kalni»? Sabiedrības priekšstats par alpīnismu no alpīnistu viedokļa ir visai sekls, jo bieži vien ir priekšstats, ka īstie alpīnisti kāpj tikai astoņtūkstošniekos, varbūt vēl kontinentu augstākajās virsotnēs un kalnos, kas ieguvuši brenda statusu. Bet alpīnisms pēc savas būtības ir ļoti daudzveidīgs, jo pasaule ir pilna ar kalniem, un bieži vien tās augstākās virsotnes nebūt nav tās grūtāk sasniedzamās. Piemēram, projekts «Septiņas virsotnes septiņos kontinentos» ir pasaulē ļoti populārs, bet tas visvairāk populārs starp tiem cilvēkiem, kam patīk brendi un ir vēlme sev piekārt birku, ka viņi ir kaut kur bijuši, kaut ko sasnieguši. Ar to bieži viņiem alpīnisms arī beidzas. Līdzīgi ir arī ar astoņtūkstošniekiem. «Esmu bijis astoņtūkstošniekā!» – tas bieži ir reklāmas pasākums, nevis alpīnisms. Cilvēki, kuri visu dzīvi kāpj kalnos, kuriem kāpšana ir svarīga kā process, nevis tikai virsotņu skaļie nosaukumi, saprot, ko nozīmē kāpt pavisam citās virsotnēs, kuru nosaukumus lielākā sabiedrības daļa nemaz nekad nav dzirdējusi. Augstumi nav tik svarīgi, svarīgāki ir ceļi, pa kuriem uz virsotnēm dodies. Neskaitāmu cilvēku sapnis ir uzkāpt Monblānā, daudzi tur uzkāpj pa vieglāko ceļu, bet alpīnisti uz Monblānu skatās tikai kā uz labu sākumu. Un arī tam kalnam nav tikai divi maršruti, Monblānam ir arī citas puses, stāvas, sarežģīti kāpjamas klinšu sienas, milzīgi ledus seraki, kas var jebkurā brīdī nogāzties. Un kāpt var arī ziemā - tad ir lieli vēji, aukstums. Tā ir pavisam cita kāpšana un stāsts. Man bieži vaicā, kas ir augstākais kalns, kur esmu bijis? Nedaudz pāri sešiem kilometriem. Un tad cilvēks tā skatās: «Mmm, tas jau tā zemu... Nav jau astoņi.» Jā, neesmu bijis kalnos, kas augstāki par sešiem kilometriem, bet 30 gadu laikā esmu kāpis daudzās cita veida virsotnēs dažādās pasaules malās.



Kurš ir tas sešu kilometru kalns?

Līdz sešiem tūkstošiem uzkāpām Pamirā, tas bija sen. Ir uzkāpts arī virsotnēs, kas ir tuvu sešu kilometru augstumam Himalajos. Ir kāpts piectūkstošniekos Pamirā un Āfrikā. Āfrikā kāpām otrajā kontinenta augstākajā smailē, kas no Kilimandžāro atšķiras ar Alpu smailes skatu. Kilimandžāro var uzkāpt pa taku, bet Kenijas kalns ir tāds, uz kura smaili vieglu ceļu nav. Tas ir tas alpīnisms, kuru alpīnistu sabiedrība novērtē. Tie ir stāsti par stāvām, kilometrīgām sienām, par tehniski sarežģīti kāpjamiem maršrutiem, par daudzām kāpjot pavadītām dienām uz klinšu ledus sienām. Tas ir tā saucamais «tehniskais alpīnisms», kuru man ir tas gods pārstāvēt.

Iekarot augstākās virsotnes nav tavs mērķis?

Ja cilvēki vēlas kaut ko iekarot, lai viņi iekaro. Bravūrīgā «iekarošana» vēlme zināmā mērā norāda uz paviršu attieksmi pret kalniem. Nu ko gan tu, niecīgs trauslas dzīvības puteklis vari iekarot, ja virsotne tur stāv jau miljoniem gadu?

Vietās, kur uzkāp, atstāj Latvijas karogu vai kaut kādu zīmi par sevi?

Nē, pret kalniem izturos ar pietāti, tie man ir sava veida svētvieta. Man liekas, ka cilvēkam vispār aiz sevis nevajadzētu atstāt redzamas pēdas. Kāpēc kaut ko stiept virsotnē, ja tam nav dziļāka mērķa? Karodziņš arī zināmā mērā ir pozēšana. Šur tur cilvēki mēģina būvēt arī kapitālākas konstrukcijas, bet tām ir citi mērķi un idejas. Uz daudzām Alpu virsotnēm ir vai nu metāla krusti, vai dievmātes statujas. Monblāna rajonā uz vairākām skaistajām kalnu virsotnēm ir dievmātes statujas, tam ir sava vēsture un arī praktiskais lietojums. Metāla konstrukcijas kalpo arī kā zibens novedēji. Ne velti dievmātes tur augšā ir ar savādu šāvienu (nu gluži kā filmā «Terminators») caurumiem. Zibens, iesperot statujā, izlādē pamatīgus elektrības lādiņus. Tā ir iespēja pasargāt kādu cilvēku, kas tajā laikā ir tiešā virsotnes tuvumā. Tam ir daudz lielāka nozīme nekā kaut kādam karodziņam. Ir nācies būt kalnos negaisa laikā, tad ātri jāpārskrien pāri virsotnei, jo ir brīži, kad vārda tiešākajā nozīmē ir jālaižas prom ko kājas nes. Mati sāk celties stāvus, apkārt viss džinkst, elektrizējas un stāvus ceļas mati – tas ir visai baisi!

Viena brauciena vietā – desmit

Par uzkāpšanu Everestā nemaz nedomā?

Tā nav, ka teikšu «nekad». Ja mērķtiecīgi plāno savu attīstību un brīvā laika pavadīšanas iespējas, ir jāizvērtē, ko tu iegūsti no kāpiena virsotnē. Tas ir tev nepieciešamais imidžs, tas ir sertifikāts pie sienas birojā, tā ir birka, ko pats sev piekar, vai pieredze, ko iegūsti, un gandarījums? Ir jāpadomā, vai esmu gatavs iztērēt 30 000 naudiņu vienam kāpienam vai drīzāk esmu gatavs to naudu iztērēt vairāk kā desmit kāpieniem citur. Jautājums ir par to – kas man ir svarīgāks? Par šādu naudas summu varu kāpt diezgan daudz, braukāt riņķī pa pasauli, labi pavadīt laiku, baudīt kāpšanu, iziet skaistus maršrutus. Tad kāpēc tik lielu naudas summu tērēt vienai ekspedīcijai?

Uzkāpt Everestā maksā 30 000 latu?

Vismaz! Tā ir sākuma summa. Kāpt astoņtūkstošniekos, nekāpjot komercekspedīcijā, var atļauties reti kurš. Ir iespējams piesaistīt atbalstītājus, bet tad tev jābūt labam kāpšanas līmenim vai arī labiem paziņām atbalstītājos. Ja piedalies komercekspedīcijā, protams, tev arī ir jākāpj, ir jātiek līdz virsotnei. Neapšaubāmi, tas pasa gan spēku, gan veselību. Bet ja tavā vietā maršrutu izvēlas citi, ja tavā vietā drošināšanu, velkot virves un izcērtot ledus pakāpienus, organizē citi, ja tavā vietā kāds gatavo ēdienu un uzceļ telti, - tu esi tikai pakalpojuma paketes īpašnieks, nevis alpīnists šī vārda patiesajā nozīmē. Protams, ir savi pienākumi un grūtības, bet tā, manuprāt, nav tā kalnos kāpšana, par kādu sapņo tie cilvēki, kas zina, ko nozīmē īsts alpīnisms.

Bet tu pats arī organizē līdzīgus kāpienus...

Sava ceļa sākumā cilvēks vienmēr iet cauri organizētam pasākumu kopumam. Es arī esmu gājis kalnu pārgājienos, braucis uz alpīnistu nometnēm, gājis aiz instruktora, mācījies. Instruktora darbs ir mana sirdslieta, jo es gūstu baudījumu no komunicēšanas ar cilvēkiem, viņu izaugsmes veicināšanas. Mācu viņiem apstākļu novērtēšanas un lēmumu pieņemšanas, riska un atbildības uzņemšanās pamatus. Mani alpīnismā uzrunā tas, ka varu patstāvīgi veikt kāpienus kalnos, tāpēc tas, ko es piedāvāju arī citiem, ir līdzīga veida alpīnisms. Veidoju apmācību programmas, mācu alpīnisma tehniku, bet tas viss ir vērsts uz patstāvīgu kalnos kāpšanu, plānošanu, riska izpratni.



Kur organizē šādas apmācības?

Daļēji Latvijā, daļēji ārpus Latvijas. Lielākoties tas notiek Vidusjūras valstu reģionā, kāpt klintīs braucam uz Sardīniju un Sicīliju. Alpos notiek kāpšana virsotnēs. Ar grupām ir braukts arī uz Maroku, uz Omānu, uz Tadžikiju, uz Himalajiem, uz Grenlandi.

Tie, kas mācās, ir pilnīgi iesācēji, kas pirmoreiz mūžā redz kalnu?

Lielākoties, jā. Tā kā esmu alpīnisma instruktors, mans galvenais uzdevums ir palīdzēt cilvēkiem spert pirmos soļus alpīnismā. Daži, izgājuši vienu apmācības kursu, atgriežas un prasa: ko darīt tālāk? Ir vajadzīga pieredze pirmajos soļos, tad var sākt domāt, ko darīt tālāk. Var skatīties, kas vairāk patīk – klinšu alpīnisms, ledus kāpšana vai varbūt nopietni kombinēti maršruti, kur ir gan klintis, ledus, gan stāvas sienas un skarbi laika apstākļi.

Apgūt alpīnismu – tas ir dārgs prieks?

Tas ir prieks visai dzīvei. Saprotot, kas ir kāpšana kalnos, tu saproti, ka tas ir personiskās izaugsmes plāns visai dzīvei, kurā iegūt piesātinājumu vienkārši nav iespējams. Kāpšana savā daudzveidībā ir ļoti dažāda, ar to var nokļūt ļoti dažādās pasaules vietās, satikt dažādus, interesantus cilvēkus – tam nav nekādu robežu ne ģeogrāfiski, ne filozofiski. Sākumā vajag apsvērt, cik tajā vari ieguldīt laiku no savas dzīves. Attiecībā pret dārgumu mantiskā izteiksmē, ir kāpšanas formas, ar kurām var nodarboties ļoti lēti. Piemērs ir klinšu kāpšanas novirziens bolderings – kāpšana pa klintīm ļoti zemā augstumā, faktiski – kritiena augstumā. Tur vienīgais ekipējums, kas ir nepieciešams, ir klinšu kurpes un magnēzija maisiņš – baltais pulverītis, kurā nosusināt rokas, līdzīgi kā to dara svarcēlāji, lai tās neslīdētu svīstot. Ja gribi nodarboties ar sarežģītākām kāpšanas formām, ekipējums nāks klāt: drošināšanas sistēmas, virves, ķivere, dažādi dzelži, dzelkšņi, ledus cirtnis, membrānaudumu jakas, apģērbi utt. Tas viss nav tikai smukumam un statusam, tas galvenokārt - drošībai. Lēti tas nav. Bet kas ir lēti? Negribu to salīdzināt ar sportu, jo alpīnisms, manuprāt, nav sports un nekad nebūs, – tas ir dzīvesveids un pārliecība. Šī ir dzīve aiz komforta robežas, - apdrošinātāji tevi neapdrošina, tas ir dārgi, tas ir riskanti, bet tu esi gatavs to visu uzņemties un baudīt dzīvi tādu, kādu tu to vēlies. Un vai tad tas var būt dārgi?



Par tūkstoš latiem var kaut ko izdarīt?

Var izdarīt ļoti daudz ko! Cilvēkiem, kuri sāk nodarboties ar alpīnismu, gada laikā varētu nākties iekrāt savas sirdslietas izdevumiem 700–900 latus, kur ietilpst bāzes ekipējums, apmācība un viens brauciens. Pēc tam vari pieņemt lēmumu, vai to vēlies turpināt vai ne.

Latvijā klintīs nedrīkst kāpt, kur tad to var mācīties?

Pie mums ar apmācību ir ļoti sarežģīti, jo Latvijā nav kalnu. Bet ir nelielas iespējas, kuras kombinējot varam runāt par bāzes apmācību vismaz iesākumam, lai cilvēku sagatavotu pirmajam ceļojumam ārpus Latvijas uz vietu, kur ir klintis, ledus vai kalni. Latvijā var kāpt pa mākslīgi veidotām klinšu sienām un industriāliem objektiem, kas ir pielāgojami kāpšanai. Ziemā tā ir arī mākslīgi veidota ledus siena, kādu šur tur katru gadu kāpšanas entuziasti uzbūvē.

Nonākot īstos kalnos, ar apmācāmajiem droši vien gadās arī visādi brīnumi?

Protams! Tas arī ir izaicinājums, jo pedagoģiskais darbs vienmēr ir saistīts ar risku, - cilvēki, kas grib mācīties, pēc spējām tomēr ir dažādi. Situācijas ir bijušas visādas. Cilvēki pārvērtē savas spējas. Ir arī tieši pretēji – ļoti piesardzīgi savās darbībās. Strādājot par instruktoru, satieku daudz cilvēkus un iepazīstu dažādas attieksmes. Viena no problēmām ir tā, ka cilvēkiem liekas, ka par naudu var nopirkt visu. Bet vienam otram to saprast ir grūti, ka kāpjot kalnā, es nevaru izdarīt visu viņu vietā. Ja cilvēks pats neizdara savu «mājas darbu», viņš kalnā uzkāpt nevar. Turklāt ne vienmēr ir iespējams uzkāpt virsotnē, ja, piemēram, pēkšņi ir nenormāls aukstums un 100 km/h vējš. Tā ir gadījies vairākkārt. Pēdējos desmit gadus vasarās Alpos mēdz uznākt tik slikti laika apstākļi, ka Monblānā fiziski nav iespējams uzkāpt pat pa vienkāršajiem maršrutiem. Šovasar bija tā, ka nedēļu pirms mūsu kāpiena tai pašā maršrutā bija nobrukusi lavīna un bojā gāja cilvēki. Tas ir apliecinājums tam, ka tas nav vienkārši. Un jo īpaši psiholoģiski tas ir grūti. Ikvienam, kas sāk nodarboties ar šādām lietām, jāsaprot, ka tās ir aktivitātes, kas tieši saistītas ar risku. Tāpat arī cilvēkiem, kas nodarbojas ar izpletņlēkšanu, ir jāsaprot, ka izpletņi mēdz neatvērties.

Cik bieži tu brauc uz kalniem?

Iepriekšējo piecu gadu laikā vidēji dodos deviņos vai desmit ceļojumos gadā. Populārākās vietas ir Itālija, Francija, Maroka un Omāna. Bet ir kāpts arī ASV, Nepālā, Grenlandē, Tadžikijā, Grieķijā, Maltā, Spānijā. Francijā un Itālijā ir vairāki labi pazīstami reģioni, kur ir ideāli apstākļi, lai darbotos ar apmācību grupām. Tas nav tālu, tas nav dārgi, arī ar sadzīvi nav problēmu. Lielākas eksotikas interesentiem liekas, ka uzreiz jābrauc uz kalniem, kur nekas nav, kur apstākļi ir skarbi un mežonīgi. Paliek tikai jautājums, cik tas ir droši. Populārajos kalnu reģionos ir glābšanas dienesti – ja kas, var saņemt kvalitatīvu medicīnisko palīdzību. Nomaļajos kalnu reģionos nekā tāda nav.

Kalnos ir mobilā telefona zona?

Mūsdienās telefonam zona ir visur, ja mēs, protams, runājam par satelīttelefonu. Tikai jautājums, kāda jēga no zonas, ja tu aizlido uz kaut kādu postpadomju kalnu rajonu, kur nav glābšanas dienestu, nav pārliecības, ka cilvēks, kurš ir atbildīgs par glābšanu, tajā brīdī vispār būs skaidrā un varēs atlidot... Un, ja tu nokļūsi slimnīcā, nav skaidrs, vai varēsi saņemt kvalitatīvu medicīnisko palīdzību. Tās ir lietas, par ko jādomā pirms došanās uz kalniem. Ir skaisti doties uz mežonīgiem kalniem, kur nav taku, nav civilizācijas. Tikai risks tam visam pieaug ļoti strauji. Ja kas, pat viena lauzta roka vai kāja visiem cilvēkiem, kas tev ir apkārt, visai grupai, var sagādāt milzīgas nepatikšanas.

Glābšanas dienesta palīdzību ir nācies izmantot?

Pagājušogad pirmoreiz manā instruktora karjerā – kā instruktors strādāju jau gadus divpadsmit – Alpos, leduskāpšanas nodarbības laikā nācās saukt glābšanas helikopteru. Meitene izslīdēja uz ledāja un satraumēja potīti. Kaula plīsums. Slīdējiens pa ledu bija tikai nepilni trīs metri. Pieņēmām lēmumu, ka nav ko mocīties – izsauksim «helīti». Kāpienu pēc tam turpinājām. Domāju, ka pārējiem grupas kursantiem tā bija vērtīga pieredze: redzēt, kā tas notiek. Alpos tas notiek perfekti: piezvani, tev uzdod loģiskos jautājumus par situāciju, piecpadsmit minūšu laikā atlido glābēju helikopters, izsēdina speciālistus, kas veic glābšanas misiju, sniedz medicīnisko palīdzību. Tā ir normāla drošības ķēde, kādai tai jābūt.

Esi kādreiz kalnos kāpis vienatnē?

Esmu kāpis gan klintīs, gan kalnu maršrutos. Tajā skaitā arī Himalajos kāpu 5650 metrus augstā virsotnē. Patiešām biju viens. Man nebija iespēju ne ar vienu sazināties, biju atbildīgs par katru savu soli. Tās sajūtas ir pavisam citādākas. Cilvēkiem, kam nav pieredzes, es nekādā gadījumā neiesaku to darīt, jo tas ir ļoti augsts risks. Tā ir rīcība, kas nav rekomendējama pat cilvēkiem ar pieredzi. Gan fiziski, gan psiholoģiski tas ir grūti, un tam ir iespējamas ļoti nopietnas sekas. Tādā brīdī, pasarg' Dievs, domāt par kaut kādu iekarošanu. Tur tu mēģini kalnam pielabināties, izlūgties, pielīst, cik vien vari.

Tev labāk patīk kāpt vienatnē vai ar kādu kopā?

Protams, vislabāk ir tad, ja ir labs sasaistes biedrs. Tas ir adekvātais un pieņemamais risks alpīnismā – kāpt ātri un tehniski perfekti divatā. Uz to arī alpīnisma pasaule tiecas – nelielas komandas, kurās ir divi trīs cilvēki, tehniski sarežģīti kāpieni, vēl līdz galam neapgūti kalnu rajoni vai jauni ceļi uz virsotnēm.



Nav kādreiz gadījies, ka sasaistes biedrs paliek karājoties, un tev jāglābj viņa dzīvība?

Tā jau ir ārkārtas situācija, tāda, pēc kuras nopietni jāpārdomā, vai neesi pāršāvis pār strīpu ar maršruta izvēli, vai esi pienācīgi sagatavojies kāpšanai un vai izvēlētais pārinieks vispār ir piemēroti sagatavots. Bet ir nācies gan pašam lidot, gan nodrošināt sasaistes biedrus. Ir bijušas sīkas problēmas ar palīdzības sniegšanu, bet viss ir beidzies labi. Ir drošības tēze – vislabākais rādītājs ir tad, ja šādās situācijās nenonāc. Ja tu regulāri nonāc šādās situācijās, ir stipri jāpārdomā sava dzīve un attieksme pret kāpšanu, kalniem. Jau viena šāda nopietna situācija var būt par iemeslu, lai cilvēks sāktu nopietni pārdomāt, vai viņš ir īstajā vietā. Bet tajā pašā laikā vienmēr jābūt tam gatavam.

Tu labprātāk kāp kalnos vai klintīs?

Tas ir vēl viens sabiedrības stereotips – «tu jau nekāp kalnos, tu jau tajās klintīs kāp». Klints ir viens no kalnu reljefiem. Kalns ir klintis, ledus un sniegs. Esmu kāpis arī pa tādām klinšu sienām, kas ir augstākas par kilometru. Tas arī ir alpīnisms, tikai šajā gadījumā sniega un ledus vietā ir brūkošas klinšu zonas, mitras sūnas, zāle, māla joslas vai smiltis. Arī ledus maršruti mēdz būt tādi, kur labāk uz klintīm ārā nelīst, jo tur viss, ledus kopā nesaturēts, brūk un tās nepavisam nav drošas. Dodu priekšroku visām kāpšanas izpausmēm. Mani pilnīgi nesaista vienīgi virsotnes sasniegšana pa taku. Ja kalna virsotne ir sasniedzama, ejot pa taku, kādas ir ļoti daudzas populārās augstās virsotnes, man tas neliekas interesanti. Tas ir alpīnisma sākuma līmenis. Ja ir iespēja izvēlēties tehniskus, riskantus vai nezināmus maršrutus, kur ir stāvas klintis vai ledus, tas ir alpīnisms lietpratējiem.

Gandrīz ideālās vakariņās – apelsīnu mizas

Kāds ir ilgākais laiks, ko esi pavadījis ceļā uz kādu kalnu?

Četras piecas dienas. Lielākoties – kāpjot. Nakšņošana – knapi guļot vai sēžot uz klinšu plauktiņiem, kas izcirsti ar leduscirtni, lai varētu pārlaist nakti. Tas nenozīmē gulēt, bet gan pie visām miesām drebēt no aukstuma un ar izmisumu acīs gaidīt nākamo rītu. Esam ar sasaistes biedru kāpuši tādās klinšu un ledus sienas, kur tiešām nav vietas, kur uzbūvēt telti. Nakšņošana notiek uz minimāla plauktiņa, kur ir tik daudz vietas, ka vari tikai apsēsties. Šādi kāpieni ir tehniski tik sarežģīti, ka pirms tam tu pārdomā katru sīkāko lietu, ko ņem līdzi. Pirmās lietas, ko izmet no mantu saraksta, bieži vien ir guļammaiss un paklājiņš, telts vispār netiek ņemta līdzi, jo saproti, ka to nebūs, kur celt. Iesākumā tiek ekonomēts uz komfortu, jo viss, kas ir nepieciešams drošībai, ir daudz būtiskāks. Nakšņošanai paliek tikai plāns membrānauduma maiss, kurš pasargā tikai no vēja un sniega – divatā ielien tādā maisā, apguļas uz virvēm un mugursomām, un tā arī visu nakti mēģina gulēt.

Kas obligāti vienmēr ir somā?

Būtiska ir pārtika, kas arī līdzi tiek ņemta ļoti mazā apjomā, un tā nav nekāda komforta pārtika. Tā ir sporta pārtika vai kas tāds, kas dod labu enerģijas lādiņu. Līdzi ir pats mazākais gāzes deglis ar mazu baloniņu, katliņš, lai varētu sildīt ūdeni, drošības ekipējums, aptieciņa un varbūt kāds rezerves apģērbs. Tas arī praktiski ir viss.

Cik soma ir smaga?

Padsmit kilogrami. Kāpjot klintīs siltajos reģionos, līdzi ir mazāk apģērba, Alpos, kur ir ziemeļu sienas, tur gan līdzi jābūt siltākam apģērbam un ziemas ekipējumam, tad arī soma ir smagāka. Izvēles ir dažādas. Pirms viena no kāpieniem savulaik - lejā stāv trīs fotoaparāti: videokamera, spoguļkamera un digitālais fotoaparāts. Beigās tu aizej uz veikalu un nopērc mazo vienreizējo kartona kastīti ar 24 kadriem, jo tā ir vieglāka. Pārtikas izvēle ir bijusi tāda, ka paņem līdzi tik maz pārtikas, ka viena aizkavēta diena maršrutā ir nozīmējusi, ka pēdējās vakariņās… jādzer silts ūdens ar mizām, kas palikušas pāri no «virsotnes nosvinēšanas» apelsīna… Labi, ka ir bijusi filozofiskā pārliecība aiz sevis kalnā neko neatstāt. No šādiem gadījumiem veidojas pieredze. Tu redzi, ka vari izturēt vairāk, nekā iepriekš esi domājis. Par to liecina kaut vai domas: «kāpēc gan esmu šeit, nekad vairs!» Bet tā tu pārej jaunā līmenī.

Blašķīti nekad neņem līdzi?

Kādreiz kalnos ņēmām līdzi tēju, kafiju, arī alkoholu. Bet tagad tas viss paliek komforta zonā, jo zini, ka no tējas nav nekādas jēgas, bet kafija un alkohols dehidratē organismu. Tad kāpēc tos lietot? Papildus sevi apdraudēt? To var darīt lejā. Ja uz svaru kausiem vienā pusē ir dzīvība, tad otrā pusē likt muļķīgus papildus apdraudējumus neliekas vajadzīgi. Labāk tējas vai kafijas vietā paņemu līdzi lieku sporta dzēriena pulveri, no kura vismaz ir kāda jēga. Apelsīns tagad arī ir noiets etaps, labāk ņemt līdzi sporta batoniņu, kurš garšo pēc pilnīgākā draņķa, bet tu zini, ka no tā organismam vismaz ir lielāka jēga.

Cik liela izmēra virves parasti staipi līdzi?

Virves ir ļoti dažādas pēc uzbūves, resnuma un garuma. Dažādos maršrutos virves ir dažādas, tāpēc konstanta garuma nemaz nav. Lielākoties tie ir kādi 60–70 metri. Parasti kalnos kāpj ar divām virvēm 8,5 mm diametrā. Kopā tās sver apmēram desmit kilogramus. Vienkāršākos maršrutos virves ir īsākas, vai arī tiek lietota tikai viena virve.



Kalnu pārsteigumi

Dzīvniekus kalnos satiec bieži?

Tur, kur mēs kāpjam, dzīvnieciņi vairs nekāpj. Kalnu kazas gan var pārvietoties arī pa ļoti stāvām klintīm, bet tas parasti zemāk, ne tur, kur mēs kāpjam. Ir redzēti kalnu tūri ar milzīgiem ragiem, marmot, mazi un arī lieli putni, piemēram, Āfrikā - klinšu ērgļi ar spārnu atvērumu uz trim metriem.

Sniega leopardi?

Tos var tik reti sastapt, ka labāk viņus tiešām nesastapt. Tāpat kā Grenlandē labāk nesastapt ledus lāci. Kā teicis pazīstams speciālists – leduslāču ēdienkartē cilvēki ir.

Lavīnu savām acīm esi redzējis?

Lavīnas ir gan redzētas, gan pārdzīvotas. Esmu bijis pūderlavīnā, kad tā gāžas tev virsū un liekas, ka aizraus līdzi. Ir būts uz nogāzes, kad visa nogāze brauc prom, un tu saproti, ka nevari pat izraut kājas no sniega. Briesmīgākā sajūta ir bijusi tad, ka pusotru metru no manis lavīna ietriecās klintī. Tā ir sajūta, ka netālu būtu ietriecies ātrvilciens. Šādā vietā vienreiz ar savu sasaistes biedru bijām, sajūta bija briesmīga. Burtiski pietrūka vēl desmit minūtes... Ja mums nebūtu aizķērusies virve un mēs to tik ilgi nepiņķerētu vaļā, mēs būtu vietā, kur lavīna gāzās. Tad diezin vai kāds tagad stāstītu par šo pieredzi. Tas nebija nekāds pūkains mākonītis, tā nebija pūderlavīna. Tāpēc jāmācās atpazīt potenciālos lavīnu ceļus, jāzina laikus, kad ir lielākā iespējamība, ka viņas ies. Bet pilnīgi pasargāts kalnos nav neviens, jo tur, kur ir sniegs, var būt arī lavīna. Par to liecina arī šīs vasaras gadījums uz Monblāna. Tā gan skaitās lavīnbīstama nogāze, bet nekas neliecināja, ka tiešām lavīna varētu arī būt. Uz nogāzes atradās augsta līmeņa speciālisti, gidi ar saviem klientiem, kas pie apdraudējuma noteikti neizvēlētos to maršrutu. Nedaudz krievu rulete tajā visā ir. Bet ar to nav jāpārspīlē, jo arī ikdienā mēs sevi apdraudam tieši tādā pašā mērā, kaut vai kaut kur ejot nepareizajā laikā, braucot ar mašīnu, nemaz nerunājot par augstāka riska aktivitātēm. Ne alpīnisms, ne klinšu kāpšana reitingu tabulās noteikti nav kā lielākie riski un apdraudējumi. Domāju, ka velobraukšana un vieglatlētika pēc traumu reitingiem ir daudz augstāk nekā alpīnisms.

Kāda ir tava pieredze ar apsaldējumiem?

Tā ir lieta, no kuras visi mēģina izbēgt. Paldies Dievam, visi pirksti man ir. Ir saldētas gan kājas, gan rokas, bet nekad nav bijis tā, ka kaut kas paliktu melns. Tā ir lieta, par kuru jādomā, tāpēc jāatsakās kaut vai no kafijas. Rīt mēs kāpsim Monblānā – ne šodien, ne rīt nekādas kafijas. Arī tie, kas smēķē, riskē apsaldēt ausis, degunu, pirkstu galus. Viss, kas sašaurina asinsvadus, ir papildu apdraudējums. Izprotot fizioloģiskās lietas, ir iespējams sevi vairāk pasargāt.

Tu kāp ne tikai kalnos un klintīs, bet laidies arī alās…

Esmu savulaik bijis vairākās skaistās alās Krimā. Divās alās esam nolaidušies arī Omānā. Pagājušoziem bijām alā, kur vairākas reizes jālaižas lejā pa piecdesmit sešdesmit metriem. Vēl gadu iepriekš nolaidāmies līdzīgā alā turpat netālu, kur vertikālais nolaišanās attālums bija 125 metri – nepieskaroties klints sienai. Pēc tam lejā bija puskilometru gara pazemes upe, - tas bija ļoti skaists pasākums. Sarežģītākā lieta ir pēc tam izkāpt ārā. Fiziski tas ir ļoti smagi.



Tas nav baisāk nekā kāpt kalnā?

Domāju, ka nē. Ja esi uz klints sienas, kur zem kājām tev ir kilometrs – sajūtas ir stipri līdzīgas.

Kas, tavuprāt, ir trakākais, ko esi izdarījis alpīnista karjerā?

Ceru, ka trakākais vēl ir tikai priekšā, jo ieceres jau ir skaistas. Bet nekas traks nav bijis, man pašam vismaz tā neliekas. Dzīvoju normālu dzīvi!

Kā ar braucienu kajakā no Salacgrīvas uz Roņu salu un tālāk uz Roju?

Arī šādi brīži piešķir dzīvei garšu. Latvijā arī ir mazās dēkas un piedzīvojumi, ar kurām ir ideāli sākt. Ir ļaudis, kas skatās uz tādiem cilvēkiem kā es un domā, ka viņi ir traki, jo to dara. Es varu skatīties uz viņiem ar tādu pašu domu pretējā virzienā: jūs esat traki, jūs neko nedarāt! Protams, viņi teiks, ka viņi dara: lūk, grills, lūk, mauriņš, te man ir džips... Man patīk teiciens: vairākums cilvēku pirms nāves nesūdzas, ka viņi pārāk daudz laika būtu pavadījuši darbā. Ir jābūt trakam, lai savu dzīvi pavadītu, neko īsti nedarot tā «pa īstam». Pirms kāda laika domāju, kura ir tā formula, kā ir jādzīvo, lai būtu sajūta, ka ir interesanti. Viena no formulām, manuprāt, ir tāda: ja tu paskaties atpakaļ uz savu dzīvi iepriekšējo trīs gadu laikā, vai vari par to uzrakstīt grāmatu? Un tā, lai tu nebūtu vienīgais, kam to lasīt būtu interesanti. Tas varētu būt viens no rādītājiem, ka tev ir interesanti. Protams, tajā visā ir sava veida pašapliecināšanās, jo cilvēkam ir vajadzīgs novērtējums. Un visupirms jau no sevis paša.

Kas ir pirmais, ko dari, kad nokāp no kalna?

Viena lieta, ko noteikti gribas izdarīt – padot ziņu saviem tuvākajiem. Ieiet dušā. Iedzert labu kafiju. Un nākamā lieta – sākt domāt par aiznākamo ceļojumu, jo par nākamo jau ir padomāts. Kad atgriezies no viena pasākuma, nākamais pasākums jau ir kā bonuss, jo tev ir dota brīnišķīga iespēja tajā piedalīties. Dzīve pēc būtības ir īsa, lielākoties - kā lēni plūstoša upe, bet man šajā upē prasās pēc straumes un viļņiem.

Ziemā alpīnisti ir pieprasīti jumtu attīrīšanā no sniega. Esi kādreiz ar to arī nodarbojies?

Gadus divdesmit atpakaļ to darīju ļoti daudz. Tas bija viens no sezonas piepelnīšanās darbiem. Šobrīd tas ir kā mīlestības darbs, ko daru, ja to palūdz cilvēki, kurus cienu un mīlu. Kā peļņas darbu to vairs neizvēlos. Tas ir gan fiziski smagi, gan pietiekami interesanti, bet tas ir «darbs vienkāršais». Iepriekšējos gados ar augstumu saistīti darbi ir darīti arī mazliet citādāki – esmu licis karogu vietā, kur it kā nevar piekāpt, esmu mainījis antenas detaļas vietā, kur citi atsakās kāpt, nodrošinājis skatuves mākslinieku uzstāšanos ar uzlidošanu, nevis uznākšanu, uz skatuves, palīdzējis televīzijas šovu un teatrālu uzvedumu nodrošināšanā. Ja tas ir interesanti, ar izaicinājumu un intrigue, jā, piedalos, bet iet pārstumt milzīgu kubatūru sniega no jumta – tas vairs nav saistoši. Tāpat kā uz virsotnēm doties pa taku.



Vēlies pievienot komentāru par šo interviju? Vēlies ko jautāt? Raksti! [DISKUSIJU FORUMS]

www.adventurerace.lv Arhīva sadaļā Sarunas, diskusijas publicētas vēl vairākas sarunas un intervijas ar interesantiem cilvēkiem.



Brīdinājums! Šī vortāla veidotāji Jūs brīdina par to, ka aktivitātes, kuras ir saistītas ar kāpšanu un nolaišanos pa virvēm, dabīgu un mākslīgi veidotu klinšu vai ledus reljefu, kā arī atrašanos kalnu zonā, ir potenciāli bīstamas Jūsu veselībai un dzīvībai! Šo bīstamību var novērtēt tikai balstoties uz pieredzi. Savukārt pieredzi var iegūt tikai apgūstot zināšanas un praktiskās iemaņas. Mēs rekomendējam šo pieredzi iegūt zinošu un kvalificētu instruktoru klātbūtnē! Vortāla veidotāji neuzņemas nekādu atbildību par sekām, kuras var rasties izmantojot publicēto informāciju.

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv