Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Ceļojumi
Putekļainais ceļš uz pasaules malu

Autors: Andris Jākobsons [ AUTORS?]
Foto: Andris Jākobsons
2012. gada aprīlis, Rīga

Šis ir citādāks stāsts, nekā tā lasītājs varētu cerēt sagaidīt. Stāsts nav par varonīgu uzvaru, sevis pārvarēšanu un pārcilvēciskiem sasniegumiem. Stāsts ir par ceļu, kas man bija jānostaigā, lai apjaustu, kas es esmu.

Karakoruma kalnos atrodas ne vien četri no četrpadsmit pasaules astoņtūkstošniekiem – K2, Broda smaile, Gašebrums I un Gašebrums II, bet arī lielākie ledāji ārpus polārajiem reģioniem. Turpat līdzās, Indas upes pretējā krastā, stiepjas Himalaju augstkalnu grēdas ziemeļrietumu mala ar tās augstāko pīlāru Nanga Parbatu, arī astoņtūkstošnieku.

Mans sākotnējais plāns (par to var lasīt Andra Jākobsona rakstā "Karakorums – vienatnē pretim nezināmajam", kas publicēts pagājušā gada nogalē, red.) bija veikt ne vien pirmo ziemas, bet arī pirmo solo pārgājienu, Karakoruma lielāko ledāju un vairāku augstkalnu pāreju traversu, turklāt pavisam neierastā veidā – ar slēpēm un velkot ragavas. Iespējams, ka ambiciozs plāns, bet tāds nu reiz bija mans sapnis, kuram stūrgalvīgi biju gājis pretim jau vairākus gadus.

Droši vien atradīsies tādi augstkalnu "profesionāļi", kas mani sauks par diletantu un apgalvos, ka manas rakstīšanas spējas ir lielākas par alpīnista iemaņām. Vien atļaujos par to pasmaidīt un iebilst, ka ikviens cilvēks, kas nav mierā pats ar sevi un nespēj samierināties ar savu neuzdrīkstēšanos doties pretim saviem sapņiem, savā nevarēšanā vienmēr vaino citus, tikai ne sevi. Tomēr stāsts nav par to.

Lai man piedod arī visi kritiķi un pārgudrinieki, kas, sēžot mājās, gudri spriedelē par citu cilvēku veikumu vai tieši otrādi – neveiksmēm, šis stāsts nav domāts viņiem. Šis stāsts ir tiem, kas vēl ir spējīgi mīlēt, saprast un piedot. Šis ir vēstījums vienkāršajiem cilvēkiem, pie kuriem pieskaitu arī sevi, par vienkāršiem cilvēkiem citā pasaules malā. Visi fakti tajā ir reāli, savukārt vērtējums nenoliedzami ir subjektīvs, lai arī centos būt pēc iespējas godīgāks, galvenokārt, pats pret sevi.

* * *
– Vai varu teikt, ka mana mūža lielākais piedzīvojums ir sācies? – sēžot lidostas Rīga uzgaidāmajā zālē, domās sev jautāju. – Vai nav tā, ka cilvēka dzīve ir viņa lielākais piedzīvojums, bet viss pārējais, ko viņš dara, ir vien notikumi, mirkļi šajā neatkārtojamā vienreizībā? Turklāt ikviens no šiem notikumiem var tikt izdzīvots mierīgi un šķietami nemanāmi, vai arī maksimāli, izaicinot sevi, pārbaudot savu varēšanu un nevarēšanu.

Es gribēju saprast, kas es esmu; kas ir tas, ko varu mācīties no pasaules, un kas ir tas, ko varu tai dot. Bezgalīgas vientulības sajūta bija sajaukusies ar iekšēju mieru. Fiziskā attālināšanās, došanās svešumā, nezināmajā, nemanot pārauga tādā kā apziņā par izdošanos, atgriešanos mājās. Un citādi nemaz neuzdrīkstējos domāt! Lai gan jāatzīst, ka labu brīdi pirms došanās ceļā mani mocīja bailes. Reizēm tās slāpējās ikdienas aizņemtībā, lai no jauna uzbangotu apstājoties. Dodoties ceļā, tās atkāpās dziļi zemapziņā, dodot vietu dīvainajam miera un vientulības sajaukumam.

Brīžiem vientulība mijās ar izmisumu. Es vairs nesapratu, kāpēc to visu esmu uzsācis, kam man tas vajadzīgs. Šķiet pietika ar lidojumu no Rīgas uz Frankfurti, lai es saprastu, kur gribu būt. Vien nevarēju sev atbildēt, kas es esmu, bet zināju, kur gribu būt. Man bija jābūt stipram. Es apņēmos, ka darīšu visu, lai atgrieztos mājās. Vien nespēju saprast, kā vienlaicīgi mani var plosīt tik daudz atšķirīgu un pretrunīgu sajūtu.

Ne gulējis, ne negulējis, drīzāk jau nomocījies pēc turpat vai diennakts nīkšanas lidostā, nākamajā rītā jutos jau daudzkārt mierīgāk.

– Vai Islamabadā ir sniegs? – reģistrējoties Etihad Airways lidojumam, meitene ironiski jautāja.
– Augstkalnos jābūt, – atbildēju, drīzāk izteicu cerību, jo apzinājos, ka nest smagās ragavas ilgi nevarētu.

Pieejamā informācija par iespējamo sniega segas biezumu manis interesējošā reģionā bija ne vien neprecīza, bet arī ļoti subjektīva. Tomēr citas informācijas man nebija. Dotā teritorija nebija izpelnījusies nedz tūristu, nedz meteorologu interesi, vismaz ne ziemas sezonā. Līdz ar to es paļāvos uz to pieticīgo informāciju, kas bija manā rīcībā. Ja nokrišņi nebija pietiekami, tad janvārī, februārī un martā (aukstākajos ziemas mēnešos Karakorumā) sniega sega augstkalnos varēja arī nebūt. Pēdējā man pieejamā informācija liecināja, ka decembris kalnos ir bijis sauss, bet janvārī ir snidzis.



Dodoties ceļā, man bija aptuveni 6 kg rokas bagāžas, un 42 kg reģistrētās bagāžas. 15 kg provianta, tostarp 30 paciņas dehidratētās tūristu maltītes, saldumus, auzu pārslas, sauso pienu un rozīnes, biju nosūtījis uz Pakistānu savlaicīgi pa pastu. Islamabadā biju aizrunājis 30 gāzes baloniņus, kuru kopējais bruto svars bija aptuveni 10 kg. Līdz ar to kopējais ekipējuma svars bija nedaudz virs 70 kg, ieskaitot slēpes, kuras atsevišķos tehniski sarežģītākos posmos biju paredzējis aizstāt ar līdzpaņemtajiem dzelkšņiem.

Biju jau atmetis cerības, ka sūtījums uz Pakistānu sasniegs galamērķi, un, ņemot vērā, ka attiecīgā dehidratētā pārtika Rīgā vairs nebija pieejamas, iegādājos pavisam cita rakstura proviantu, kuru biju nodomājis ņemt līdzi bagāžā, gan apzinoties, ka par katru virsnormas kilogramu man nāktos krietni pārmaksāt, līdz pienāca ziņa no Gilgitas, ka mana paciņa ir sasniegusi adresātu. Sūtījums ceļoja uz Pakistānu precīzi divus mēnešus.

Etihad Airways man laipni piešķīra kompānijas lojalitātes karti, kas man deva tiesības bez biļetē iekļautajiem 23 kg papildus pārvadāt vēl 5 kg reģistrētās bagāžas. Par atlikušajiem 14 kg samaksāju 280 dolārus. Mazāk nekā biju rēķinājies, ka būs jāmaksā.

Manī bija atmodies snaudušais klaidoņa gars. Vēlējos izrauties no civilizācijas skavām un ātrāk tikt kalnos. Mani valdzināja gan nezināmais, kas tur paslēpies, gan viss tik ļoti vienkāršais, pat primitīvais. Tāda kā šķīstītava – vieta, kur atbrīvoties no neskaitāmām čaulām kā sīpola mizām, ar kurām gribot negribot biju apaudzis kopš manas pēdējās izraušanās.

Tās dienas vakarā mani mocīja drūmas domas. Manam ceļojumam bija mērķis, bet dotajam brīdim piemita kaut kāda nenoteiktība. Iespējams, ka biju noguris. Apzinājos, ka šis skrējiens pirms tikšanas kalnos vēl turpināsies dažas dienas. Man bija jāakceptē pārmaiņas, lai es spētu tām pielāgoties.

* * *
Islamabadas starptautiskajā lidostā, kad biju izņēmis bagāžu un valūtas maiņas kioskā samainījis 100 dolārus pret 9000 rūpiju, kā arī "neievērots" pagājis garām muitniekiem, kuriem pēc noteikumiem bija jāpārbauda un jāreģistrē ekipējums, kuru ievedu, mani ielenca vairāki taksometra vadītāji, piedāvājot aizvest uz viesnīcu. Prasīju, cik man izmaksās brauciens uz Hotel Avanti, viesnīcu Ravalpindi, kuru man bija ieteicis Kaisers Khans, mana kontaktpersona Islamabadā.

– 700 rūpijas, – teica viens no taksometra vadītājiem, kamēr pārējie ziņkārīgi klausījās.
– Tas ir par daudz, – iebildu, balstoties uz manā rīcībā esošo pāris gadus veco informāciju par taksometru cenām pilsētā.
– Vari apjautāties citiem taksometra vadītājiem, – sacīja taksists, tomēr neatkāpās no manis ne soli.
– 400, – mirkli apdomājies, izteicu piedāvājumu, pieņemot, ka inflācija ieviesusi zināmas korekcija, kamēr negribēju ticēt, ka pārvadājumu izmaksas būtu vairāk kā dubultojušās.
– Tas ir par maz, – teica taksometra vadītājs.
– 500, – turpināju kaulēšanos.
– 650, – nedaudz piekāpās taksometra vadītājs.

Tā kā biju noguris, vienojāmies par 650 rūpijām jeb nedaudz vairāk kā 7 dolāriem. Taksometra vadītājs paņēma divas no manām somām, savukārt ragavas paķēra kāds cits "darbonis", lai gan netiku viņam to lūdzis. Kad gribēju ragavas no viņa paņemt, viņš stūrgalvīgi nelaida tās vaļā. Kad bijām iekrāvuši mantas mašīnā, iedevu nesējam 40 rūpijas, kuras viņš negribīgi paņēma.

English money, – neapmierināts uzstāja brīvprātīgais darbonis.
– Nē, – nelokāmi atbildēju un nelikos par viņu vairs zinis. Man pietika jau ar to, ka taksometra vadītājs bija uzskrūvējis neadekvātu cenu, par ko pārliecinājos pāris dienas vēlāk.


Ceļā uz Gilgitu.


Amatnieki kādā Gilgitas šķērsielā.

Vietu viesnīcā biju rezervējis iepriekšējā vakarā, kad, pārsēžoties Abu Dabi, tiku zvanījis viesnīcas īpašniekam. Brīdi gan nācās bungot pa viesnīcas stikla durvīm, lai pamodinātu turpat foajē uz dīvāna guļošo naktssargu, kas mūs ielaida iekšā. Kad biju ienesis mantas viesnīcā, samaksāju taksistam 700 rūpijas, kuras viņu ļoti iepriecināja. Lai atvieglotu naktssarga darbu, reģistrējoties viesnīcā, pats aizpildīju visus ierakstus žurnālā. Prasīju, cik jāmaksā par nakti.

Sixty hundred, – teica naktssargs.
– Cik?! – nedaudz pārsteigts es pārjautāju.

Naktssargs nepārprotami atbildēja to pašu. Angliski viņš daudz nerunāja un tā vien šķiet, ka saprata vēl mazāk. Nedaudz šokēts par inflācijas apjomiem, pie sevis piemetu, ka tas ir vairāk kā 60 dolāri. Iemaksāju prasīto summu, kas nokļuva lielā atvilktnē. Kvīti pretim gan nesaņēmu. Nospriedu, ka šonakt palikšu tepat, bet rīt atradīšu lētāku viesnīcu. Turklāt viesnīcas numurs bija noplukusi istabele ar nobružātām sienām un tādu pašu vannas istabu līdzās. Gultas veļa bija netīra un jau labu laiku nemainīta.

No rīta tam pašam naktssargam, prasīju, kad es varētu satikt viesnīcas īpašnieku. Viņš atbildēja, ka ap pusdienlaiku. Teicu, ka viesnīca ir krietni par dārgu un es gribētu vienoties par zemāku cenu, ja iespējams. Apsargs bija pārsteigts, ka domāju, ka viesnīca ir dārga, pret ko iebildu, sakot, ka iepriekšējā naktī tiku samaksājis 6000 rūpijas, kas tomēr ir liela nauda.

Sixteen hundred, - pēc lielas skaidrošanās un naudas banknošu vairākkārtējas ilustratīvas pārcilāšanas, naktssargs beidzot izmocīja.

Izrādījās, ka iepriekšējā naktī samaksātā summa bija pārpratums, tomēr pieļāvu arī domu, ka tas ir bijis apzināts pārpratums, jo naktssargs ne par ko negribēja, lai es runātu ar viesnīcas īpašnieku par šo jautājumu. Naktssargs man atmaksāja 4000 rūpiju, paturot 2000 rūpiju jeb 22 dolārus par pirmo nakti, pret ko neiebildu, jo biju noguris no sarežģītās skaidrošanās. Tā kā iepriekš biju rēķinājies, ka viena nakts viesnīcā Islamabadā man varētu maksāt 20 līdz 25 dolāru robežās, 1600 rūpijas jeb 18 dolāri par nakti mani absolūti apmierināja un es nolēmu nemeklēt citu viesnīcu.

Čai un čapati, – aprobežojoties ar tiem pāris vārdiem, kurus zināju urdu valodā, pasūtīju brokastis.
Eggs, – piedāvāja naktssargs, pret ko neiebildu.

Ēdienu uz paplātes atnesa cits pakistānietis no mājas ielas otrā pusē. Nekas gan neliecināja, ka tur atrastos kafejnīca vai jebkāda cita veida sabiedriskās ēdināšanas iestāda. Maize bija garšīga, tāpat saldā melnā tēja ar pienu. Ola bija nedaudz apdegusi, bet citādā ziņā ola kā jau ola. Samaksāju par brokastīm 150 rūpijas.

Tajā rītā nejutos pārāk labi, gribēju doties mājās, raudāt. Izmisums bija tuvu neprātam. Redzot vārdos neaprakstāmo nabadzību un bezcerīgo cīņu par izdzīvošanu, nevarēju nenovērtēt to, ar ko dzīve mani lutina mājās. Lai gan arī tur, protams, jāizdzīvo, tomēr apzinājos, ka mums relatīvi lielāks plašums, arī izvēles brīvība.


Atkritumi, dzīvnieki un tirgotāji – viss vienuviet.


Kāds smaidīgs gaļas tirgotājs un viņa pircējs.

Tā kā mana mobilā telefona pieslēgums Pakistānā darbojās tikai īsziņu sūtīšanas un zvanu saņemšanas režīmā, uzmeklējis aptuveni 3 km attālo Kaisera Khana biroju un bez atbildes izklauvējies pie visām iespējamām durvīm, nosūtīju viņam īsziņu, ka gaidu viņu pie biroja. Pēc neilga brīža viņš man atzvanīja un teica, ka dzīvojot netālu, un pavisam drīz pienāks.

Kaiseram Khanam pieder kompānija, kas jau pāris desmitgades darbojas tūrisma biznesā. Lai gan Pakistan Guides piedāvā visa veida pārgājienu un ekspedīciju pakalpojumus, pēdējos gados, līdz ar tūrisma pieprasījuma kritumu visā valstī, kuras pamatā, galvenokārt, ir negatīvā politiskā reklāma pasaules presē, kā arī politiskā nestabilitāte valstī, galvenais ienākumu avots ir ekskluzīvu trofeju medību organizēšana.

Bijām vienojušies, ka Kaisers mani nodrošinās ar 30 nepieciešamajiem gāzes degļa baloniem. Kad beidzot satikāmies, izrādījās, ka baloni priekš manis atlikti gan nebija, tomēr viņš solīja tos līdz vakaram atgādāt uz viesnīcu. Aizrunāju arī 100 metrus garu 5 līdz 6 mm repšņori, lai aizstātu tos 40 metru 8 mm palīgvirves, kuru vedu sev līdz. Šķērsojot ledāju, 100 metri pilna garuma vai 50 metri dubultgaruma virves varētu būt noderīgāki par tiem 40 metriem, kas bija manā rīcībā.

Pārrunājot manu solo ekspedīcijas plānu, kā arī sadarbības iespējas nākotnē, Kaisers mēģināja mani pierunāt noalgot vietējo gidu, pat solīja viņu nodrošināt ar vajadzīgo ekipējumu "bez maksas"; jebkurā gadījumā ideja viņam likās saistoša, pieņemot, ka mūsu saruna bija abpusēji godīga un atklāta. Neskatoties uz dāsno piedāvājumu, atbildēju, ka tomēr mēģināšu doties solo ekspedīcijā. Ne vien tāpēc, ka nedz man, nedz Kaiseram nebija nekādas iespēju nodrošināt gidu ar ragavām, bet galvenokārt tāpēc, ka vēlējos pārgājienā doties viens.

Kaisers arī ieteica īpaši nereklamēt manu ieceri, kā arī pilnībā atteikties no Baltoro ledāja traversa, nemaz nerunājot par to, ka Tūrisma Ministrija man varētu piešķirt atļauju šāda veida solo ekspedīcijai. Viņš arī lūdza neatsaukties uz viņu gadījumā, ja sanāk nesaprašanās ar policiju vai armiju kādā no posteņiem.


Kāzu mašīna.


Pie šī nerunīgā nopietna izskata vīra paēdu launagu.

Pēcpusdienā, izstaigājis viesnīcai tuvējo apkārtni un, vairākās bankās saņēmis vienu un to pašu atbildi, ka tās neveic valūtas konvertāciju, atradu valūtas maiņas kantori, kurā samainīju daļu līdzpaņemto dolāru pret rūpijām, kas man būs nepieciešamas Gilgitā, tā arī kalnos. Atceļā uz viesnīcu nopirku trīs eļļā vārītus, ar kartupeļiem pildītus pīrādziņus un pudeli minerālūdens, attiecīgi samaksājis 30 un 45 rūpijas.

Paēdis vakariņas un pa daļai ievīstījies guļammaisā, biju jau aizsapņojies citā dimensijā, kad piezvanīja Kaisers un teica, ka viņa dēls drīz atvedīs gāzes balonus. Patiesībā, esot Islamabadā, vislabāk jutos aizmidzis, paslēpies sapņos, tālu prom no realitātes. Katrreiz pamostoties, īstenība man iedzēla kā elektrības lādiņš. Biju pārāk jutīgs pret notiekošo, pret to, ko pats teicos "sapņojam" un pēc kā tik ļoti tiecos. Pieņēmu, ka sapņi ir abstrakti, tādēļ ideāli, savukārt īstenība daudzkārt skarbāka un neprognozējamāka.

Tā vien šķita, ka mani sapņi ir aizbildinājums apmātībai, kas galu galā mani bija aizvedusi tālu projām no mājām. Zināju, ka varu jebkurā brīdī atkāpties, tomēr, jo tālāk devos, jo atkāpšanās sarežģījās. Jo vairāk tā sarežģījās, jo vairāk gribējās atkāpties. Apburtais loks, no kura neradu izeju. Gribēju padoties, bet ļāvu notikumiem sevi nest uz priekšu, ļāvu tiem izlemt savā vietā, lai gan sapratu, ka man būtu jābūt noteicējam par to, ko daru, kas es esmu.

Bija nedaudz pāri deviņiem, kad gāzes baloni tik atvesti. Arī prasītie 100 metri repšņores (palīgvirve, red.), par kuru tās īpašnieks, kāds Kaiseram pazīstams vietējais gids, gribēja 150 dolārus. Apdomājies nolēmu, ka iztikšu ar to palīgvirvi, kas jau bija manā rīcībā. Par gāzes baloniem samaksāju 360 dolārus, kā bijām vienojušies iepriekš.

Nākamajā rītā, samaksājis 1600 rūpiju par otro nakti viesnīcā un 100 rūpiju par brokastīm, šoreiz tikai par tēju un čapati, aizstaigāju līdz valūtas maiņas punktam, kurā samainīju atlikušos līdzpaņemtos dolārus. Rehmats Nabi, kontaktpersona Gilgitā, bija ieteicis, dodoties uz ziemeļiem, nodrošināties ar vietējo valūtu, ko arī ņēmu vērā.

Par taksometru no viesnīcas līdz autoostai samaksāju 200 rūpijas, lai gan bija sarunāts par 180 rūpijām. Šī tad bija reālā taksometra cena Islamabadā, salīdzinot ar "laupīšanu" pirmajā dienā, kad ielidoju.

Izkāpjot autoostā no taksometra, pienāca kāds vietējais un prasīja uz kurieni braucu. Teicu, ka uz Gilgitu. Piedāvāja aizvest par 2000 rūpijām, uz ko atbildēju, ka par dārgu. Nojautu, ka kaulēšanās šeit ir neizbēgama ikdienas sastāvdaļa, ja negribi pārmaksāt. Ignorējot tālākos piedāvājumus, iegāju NATCO ofisā (Northern Areas Transport Cooperation – valsts uzņēmums pasažieru un kravu pārvadājumiem, galvenokārt, valsts ziemeļu teritorijās) apjautāties par biļetes cenu, kas bija 2200 rūpijas. Tātad lielāka par privātā pārvadātāja piedāvājumu. Iznākot no NATCO ofisa, biļetes cena jau bija nokritusies līdz 1500 rūpijām. Aizgāju apskatīties mikroautobusu, man piedāvāja sēdvietu blakus vadītājam. Gan neredzēju, ka šī sēdvieta daudz atšķirtos no pārējām, vienkārši es biju pirmais braucējs.

Kad visas manas somas un ragavas bija uzkrautas uz mikroautobusa jumta, samaksāju par biļeti, kuras cena jau kārtējo reizi bija mainījusies, šoreiz pieaugot līdz 1650 rūpijām. Kad iebildu, man rādija cenu lapu, kurā tiešām biļetes cena līdz Gilgitai bija norādīta 1650 rūpiju apmērā. Samaksāju prasīto.

Autoostā bija savākusies ne pati jaukākā publika, arī diedelnieki, kurus citur pilsētā nemanīju. Bija nedaudz pāri plkst. 11 no rīta. Autobusa izbraukšana bija nolikta uz plkst. 2 pēcpusdienā. Nojautu, ka neviens nekur nebrauks, kamēr nebūs "pielasīts" pilns autobuss.

Saulē bija karsts, tāpēc paslēpos mikroautobusā, lai gan zināju, ka mani sagaida aptuveni 20 stundu ilgs brauciens. Pēc brīža braucēju sarakstam pievienojās kāds puisis, 20 gadus jauns students, vārdā Imrans. Viņš pirmo reizi pēdējo 8 gadu laikā brauc uz savu dzimto ciematu Hunzā ziemas laikā.

Pamazām cilvēki pulcējās, tomēr nebiju pārliecināts, ka visi no tiem ir braucēji, tā vien šķita, ka liela daļa no tiem "nosita laiku" pļāpājot. Lai arī bija nedēļas vidus, autoostā valdīja tāda kā brīvdienu gaisotne. Šī sajūta mani pavadīja praktiski visu ceļojuma laiku.

Izbraucām nedaudz pēc plkst. 3iem pēcpusdienā. Mūsu ceļojuma maršruts vijās cauri putekļainajām Islamabadas ielām, garām pilsētas nabadzīgākajiem kvartāliem, lai jau pēcāk stieptos bezgalībā pretim pakalniem un arī lielajiem kalniem. Pa ceļam vairākas reizes apstājāmies, lai izlocītu kājas, vai arī nopirktu kādu uzkodu.


Karakoruma augstkalnu grēdas ziemeļrietumu pīlārs, 7788 metru augstā Rakapoši virsotne, kāda tā redzama no turpat sešus km zemākā KHH.

Līdz ar tumsas iestāšanos, mēs iebraucām priežu mežu joslā, tomēr ielejas skaistumu apslēpa noslēpumains nakts plīvurs. Runājoties ar Imranu un vēl kādu skolotāju no Gilgitas, jutos daudzkārt labāk, lai gan aizvien nespēju sevi identificēt ar to, ko daru. Bija tāda sajūta, ka tas viss nenotiek ar mani. Aizvien gribēju doties atpakaļ mājās, lai gan mikroautobuss nevaldāmā ātrumā traucās pretim kalniem.

Pa ceļam mūs vairākas reizes apturēja militārā policija. Šķiet, meklēja ieročus vai narkotikas. Runājot ar vietējiem, sapratu, ka lielākoties viņiem pašiem nepatīk ekstrēmas musulmaņu kopienas, tostarp Taliban, kas kontrolēja salīdzinoši nelielu teritorijas Afganistānas pierobežā, kamēr to atbalstītāji bija sastopami viscaur valstī.


Putekļainais lielceļš.

KKH (Karakoram Highway), vairāk kā 1000 km garo lielceļu, kas savieno Pakistānu un Ķīnu, varētu salīdzināt ar pašu kontrastaino Pakistānu. Pavisam atsevišķi rekonstruēti ceļa posmi mijas ar izdangātiem, vietumis gandrīz vai neizbraucamiem bezceļa posmiem. Jo tālāk uz ziemeļiem, jo ceļa stāvoklis kļuva dramatiskās. Vien pirms Gilgitas bija vērojami ceļa rekonstrukcijas darbi, turklāt lielākoties tas bija cilvēku roku darbs, sākot ar akmeņu šķelšanu un beidzot ar ceļa nostiprinājumu mūrēšanu. Vien atsevišķās vietās ceļa pārvadus un vēl nepabeigtos tiltus veidoja monolīta dzelzsbetona konstrukcijas.

Aptuveni 100 km pirms Gilgitas nācās nomainīt vienu no priekšējiem riteņiem, kas garo braucienu nebija izturējis. Rezerves riteni mums aizdeva cits garāmbraucošs mikroautobuss, jo mūsu autobusā tāds nebija. Kamēr mainījām riteni, tas bija nedaudz šofera un pasažieru komandas darbs, garām pabrauca vēl vairāki autobusi, tomēr nevienam no tiem nebūtu bijis attiecīgā izmēra rezerves ritenis. Ja nebūtu bijis šis pirmais mikroautobuss, šķiet, mēs būtu gaidījuši ilgi.

Pavisam brauciens no Islamabadas uz Gilgitu prasīja 21 stundu, ja neskaita tās 4 stundas, kuras gaidīju izbraukšanu. Imrans sarunāja taksometru no autoostas uz PTDC (Pakistan Tourism Development Cooperation – arī valsts uzņēmums) viesnīcu par 200 rūpijām, pat atbrauca līdzi, neskatoties uz to, ka viņa vecāku māja, kas šobrīd dzīvoja pilsētā, atradās pretējā virzienā. Es biju vienīgais viesis 48 dubultnumuru viesnīcā.

Nav ne jausmas pa kādiem informācijas kanāliem, bet drīz pēc manas ierašanās viesnīcā, par to jau bija informēts Rehmats Nabi, kompānijas Fairy Meadow Tours īpašnieks. Izstāstījis Rehmatam savus plānus, par kuriem mūsu e-pasta sarakstē biju viņu informējis arī iepriekš, viņš sazvanījās ar vajadzīgajiem cilvēkiem un sarunāja man transportu uz Hisparu – pēdējo apdzīvoto vietu mana ceļojuma maršrutā.

Ņemot vērā, ka Hunzas nesēji var radīt problēmas un mēdz prasīt vairāk naudas, nekā nepieciešams, Rehmats ieteica veikt pārgājienu pretēja virzienā – no Askoles uz Hisparu, tomēr es nolēmu pieturēties pie sākotnējā plāna, gan paturot šī plāna patiesos motīvus pie sevis.

Mans plāns bija šķērsot ne vien Hisparas augstkalnu pāreju, bet vēl trīs augstkalnu pārejas, kas savienoja vairākus ledājus, tostarp Baltoro ledāju, visgarākajā iespējamā ledāju traversā ārpus polārajiem reģioniem. Gan jāņem vērā, ka lielāka mana plānotā ceļojuma daļa atradās tā sauktajā "ierobežotajā zonā", kurā atļauts ieiet vien vietējā gida pavadībā, iepriekš Tūrismā Ministrijā izņemot speciālu atļauju. Kaisers mani bija teicis, ka atļauju solo ekspedīcijai man noteikti nedos, līdz ar to es pat nepapūlējos to iegūt. Tas nozīmēja, ka dotajos apstākļos mana plāna realizācija legāli nebija iespējama. Lai to veiktu, man būtu nepieciešams algot gidu, nodrošināt viņu ar nepieciešamo ekipējumu, tāpat algot pavāru un neskaitāmus nesējus, kas nestu gan nepieciešamo inventāru un ēdienu gidam, pavāram un arī paši sev. Tādejādi mans minimālisma plāns pārvērstos milzīgā un dārgā ekspedīcijā.

Tostarp es arī apzinājos, ka tikai veiksmīga pirmās augstkalnu pārejas šķērsošana, kas tehniski bija visvienkāršākā no ieplānotajām, tad arī noteiktu manu turpmāko ceļojuma stratēģiju. Ja man neizdotos pārvarēt šo pirmo pāreju, būtu muļķīgi pat domāt par jebkādu citu alternatīvu, man būtu jāatgriežas atpakaļ. Tomēr gadījumā, ja es to šķērsotu veiksmīgi, man rezervē būtu pietiekami daudz laika, lai veiktu izlūkgājienu uz nākamo augstkalnu pāreju.

Hisparas un Bjafo ledāji atrodas "atvērtajā zonā" un būtībā visi ierobežojumi ceļošanai pāri šiem ledājiem ir dabas noteikti. Jautājumu par došanos "ierobežotajā zonā" es pagaidām atstāju atklātu. Atbilde bija meklējama vien pašā ceļojumā, notikumos, nevis manā plānā, vai arī ierēdņu noteiktos ierobežojumos. Apzinājos, ka, pārkāpjot zināmas robežas, es uzņemtos par to arī atbildību, tomēr atbildība kā apziņa par to, ko daru vai nedaru katrā konkrētā situācijā, būtībā neierobežo manas izvēles brīvību, nedeterminē iekšējās motivācijas, lēmumu pieņemšanu.

Nākamajā rītā pēc vieglām brokastīm, kopā ar viesnīcas naktssargu Abdulu apstaigājām pilsētas centru. Patiesībā, Abduls izrādīja iniciatīvu, pat uzaicināja launagā, no kura neatteicos. Tā vien likās, ka viņš ne vien ļoti vēlas palīdzēt, bet, ja nepieciešams, ir gatavs organizēt "visu kaut ko", tomēr vienlaicīgi arī ievēroju, ka viņam trūkst līdera pašapziņas un izpratne par to, ka jebkāda uzņēmējdarbība iespējama vien sadarbojoties, pirmkārt, jau vietējo uzņēmēju starpā. Iespējams, ka stāvus bagāts tā nekļūsi, bet paēdis būsi un sadzīvojis ar līdzcilvēkiem arī, kas nenoliedzami ir biznesa ilgstošas pastāvēšanas priekšnosacījums.

Atgriezies viesnīcā, sastapu Imranu, kas kopā ar savu draugu bija atnācis mani apraudzīt. Pēcāk vairāk kā stundu vēroju volejbola spēli starp vietējiem, tostarp Imranu un Rehmatu, kā arī vairākiem citiem viesnīcas darbiniekiem. Spēle noritēja pēc visiem noteikumiem, turklāt ar apbrīnojamu pozitīvisma devu. Pēcpusdienā aizstaigāju līdz Gilgitas upei, pēcāk pasēdēju kopā ar viesnīcas vadības personālu ofisā. Mana aizbraukšana bija nolikta uz plkst. 8 nākamajā rītā.

Naktī gulēju ne pārāk labi, vairākas reizes modos augšā, bet no rīta, kad bija jāceļas, pavisam negribēju celties. Plkst. 6:35, modinātajam zvanot jau otro reizi, beidzot piecēlos. Sakārtoju un vēlreiz pārcilāju somas, viss bija vislabākajā kārtībā. Daļu provianta, kas manā sūtījumā bija sabojāts, visticamāk, muitā, biju papildinājis ar vietējā veikalā iepirkto pieejamo ikdienas pārtiku – makaroniem, sausajām zupiņām, saldumiem. Plkst. 7os pie durvīm klauvēja apkalpotājs un teica, ka brokastis gatavas. Piedāvāja atnest uz istabu, pret ko neiebildu.

Plkst. 7:40 atbrauca džips; kopējās transporta izmaksas 18 tūkstošus rūpiju jeb 200 dolārus biju samaksājis Rehmatam jau iepriekšējā vakarā, tāpat arī viesnīcas rēķinu, vien atlika samaksāt 150 rūpijas par brokastīm, sakrāmēt mantas mašīnā un doties ceļā.

Aptuveni 20 km garš KKH posms augšup Gilgitas bija pilnība rekonstruēts, atlikušajos 100 km līdz Hunzai tika veikti rekonstrukcijas darbi, kurus vadīja ķīnieši. Ķīnai šis ir nozīmīgs tirdzniecības ceļš, savukārt pakistānieši ķīniešu iniciatīvā saskatīja vairāk savtīguma, nekā abpusēja ieguvuma.

This is one way trade road, – bija teicis Rehmats.

Pusceļā nomainīju džipus. Ceļš pa stāvām nogāzēm un nobiru laukiem vijās aizvien augstāk un augstāk Hispara ielejā. Pēdējā policijas kontrolpunktā, mums pievienojās vēl kāds pasažieris. Brīžiem ceļš vijās tik stāvā nogāzē, ka tā serpentīna pagrieziena punktos jau tā mazo Jeep 4x4 bija jāpadod atpakaļ, lai varētu izbraukt līkumu. Vietām ceļa posmi bija apledojuši un pirms to šķērsošanas šoferis kaisīja smiltis, lai mašīna no šaurā ceļa nenoslīdētu aizā.


Šī gan nebija tā draudīgākā vieta...

Hisparā, pēdējā apdzīvotajā ciematā manā maršrutā, beidzās arī ceļš. Mūs ielenca ziņkārīgo pūlis. Vien spēju viņiem paskaidrot, ka man vajag divus nesējus, kas man palīdzētu nogādāt mantas līdz pirmajam sniegam, kur es varētu uzsākt savu solo ceļojumu.


Šie cilvēki Hispara ciematā bija atnākuši vienkārši uz mani paskatīties – es biju pirmais svešinieks, kas šeit iemaldījies ziemas sezonā.

Līderību uzņemas kāds vīrietis, kā izrādījās skolotājs, kas ziemas atvaļinājuma laikā viesojās savā dzimtajā ciemā. Viņš bija arī vienīgais, kas visā ciematā runāja angliski. Mani aizveda uz kādu māju, kurā pa ziemu neviens nedzīvoja, pacienāja ar saldu tēju un čapati. Ziņkārīgie pamazām izklīda, atstājot mani vienu. Vienojāmies, ka nākamajā rītā man pievienosies divi nesēji.

Biju jau uzvārījis tomātu zupu, kad man atnesa arī vakariņas – neiztrūkstošos čapati plāceņus, tēju un kartupeļu sautējumu. Ēdu tāpat ar rokām, kā vietējie, mērcot čapati sautējumā un ievīstot tajā lielākās tā sastāvdaļas. Kamēr ēdu vakariņas mani vēroja divi puišeļi un arī pats nama saimnieks. Sapratu, ka tieku cienāts ar labāko, kas bija viņu rīcībā. Lai arī tas nebija daudz, biju par to pateicīgs.


Skolotājs Abids - vienīgais ciemata iedzīvotājs, kurš runā angliski.

Vēlāk atnāca arī skolotājs Abids, līdzi vedot kādu vecāku vīru – ciema vecāko. Bija pienācis laiks izrunāt visus nesēju algošanas noteikumus. Iepriekš man bija teikts, ka par katru ceļa posmu, ieskaitot wāpāsi jeb atgriešanās naudu, man jāmaksā 700 rūpijas. Večuks pret to iebilda, sakot, ka tāda bija maksa vasarā, lai gan arī atzina, ka ziemas mēnešos neviens šeit nav nācis. Beigu beigās vienojāmies, ka maksāšu 800 rūpijas par katru posmu katram nesējam ieskaitot wāpāsi.

Pirmās dienas gājienu līdz Bitanmalai veidoja četri posmi. Cerēju, ka tur jau būs pietiekami daudz sniega, lai es varētu šķirties no nesējiem un tālāk doties viens. Biju grūti vienoties par to, cik tālu nesēji nāks, gadījumā, ja sniega sega attiecīgajā vietā nebūs pietiekama. Jo tālāk viņi nāktu, jo vairāk pārtikas un personisko mantu viņiem būtu nepieciešamas, kas attiecīgi samazinātu to mana ekipējuma daudzumu, kuru katrs no viņiem nestu. Turklāt dienas gājiena attālumā viņiem bija iespēja pārnakšņot augstkalnu ganību namiņā, savukārt, tālāk ejot, šādas iespējas vairs nebija, bet savā divvietīgajā teltī es nevarēju abiem nesējiem nodrošināt guļvietu.

Beigu beigās vienojāmies, ka nesēji nāks tikai pirmos četrus posmus, savukārt, ja sniega sega nebūs pietiekama, lai vilktu ragavas, tad pēc pašu ieskatiem, viņi varētu man palīdzēt vēl pusdienas gājiena attāluma, lai atgriežoties varētu pārnakšņot namiņā.

Tike? – jautāju vecajam vīram.
Tike, - viņš apstiprināja. Atvadoties viņš lūdza uzrakstīt manu vārdu uz lapiņas, ko arī izdarīju.

Naktī kāds staigāja gar būdu, kurā biju iemitināts, bet tā kā biju aizbultējis durvis no iekšpuses nelikos traucēts. Pieceļos plkst. 6os no rīta, uzvārīju ūdeni līdzņemšanai, apēdu dažus cepumus un gaidīju nesējus, kas ieradās nedaudz pēc plkst. 9iem. Kad viņi bija piesējuši manas somas pie speciāli šim nolūkam pagatavotiem metāla rāmjiem ar lencēm, mēs bijām gatavi doties ceļā. Katram nesējam tika aptuveni 20 kg manu mantu, es pats uzņēmos aptuveni 32 kg smago ragavu nešanu, kas izrādījās neērta nešļava.

No rīta sanāca tāda kā neliela konflikta situācija ar veco vīru, kas bija atcerējies, ka nesējiem šādā ceļojumā no manis pienākas kalnu saulesbrilles un arī cimdi, vai arī, ja nespēju viņus ar tiem nodrošināt, man vajadzēja katram izmaksāt 400 rūpijas to iegādei. Es gan iebildu, ka nesēji jebkurā gadījumā nenāks tālāk par sniega joslu, bet večuks nebija pārliecināms. Tad vēl tika iekasēta maksa 100 rūpiju apmērā par neliela gājēju tilta šķērsošanu augšpus kalnu ciemata, kā arī man palūdza uzrakstīt policijai adresētu vēstuli, ka nedz ciemata iedzīvotāji, nedz nesēji neuzņemas nekādu atbildību par aktivitātēm, kuras es veikšu sava ceļojuma laikā, kopš tā brīža, kad būs šķīries no nesējiem. Iekšēju konflikta situāciju radīja nevis pati nauda, kas bija jāmaksā, jo tā bija salīdzinoši neliela summa, bet gan apstāklis, ka visas šis prasības nāca brīdī, kad es, uzvēlis neērtās un smagās ragavas plecos, biju no ciemata tikpat kā izgājis. Pārvarējis iekšējo protestu, es visas viņu prasības izpildīju.


Nesēji Talibs un Ali uz tiltiņa, par kura šķērsošanu samaksāju 100 rūpijas.

* * *
Aptuveni sešās nogurdinošās stundās mēs bijām veikuši vien trīs ceturtdaļas no ieplānotā dienas gājiena. Pašās beigās nesēji pārmaiņus nesa smagās ragavas, savukārt, es kādu no viņu nesamajiem, kas bija krietni vieglāks un arī ērtāks par manējo.


Trīsdesmit divus kilogramus smagās ragavas bija smaga un neērta nešļava.


Labi redzamā un iestaigātā taka uz augstkalnu ganībām vijās pāri mirušā ledāja morēnām. Mani nesēji kādā no atpūtas brīžiem. Tikai vienam no viņiem bija lietoti tūristu zābaki, kurus viņš bija nopircis par 2000 rūpijām tieši šādiem pārgājieniem, savukārt otram kājās bija gumijas kalošas.

Lai arī cik tālu skatiens nesniegtos, es pat pakāpos kādā augstākā morēnas grēdā, kā arī, nometuši nesamos, mēs aizstaigājām apskatīties mirušā ledāja otru malu, kuru no tiešiem saules stariem pasargāja virsotņu stāvās un sniegotās ziemeļu nogāzes, nekur nebija redzams itin neviens sniegots laukumiņš, ja neskaita atsevišķas apledojušas kalnu strautu gultnes. Tā kā es nesaskatīju pat vismazāko iespēju savu ceļojumu turpināt ar slēpēm un velkot ragavas, šķiet, neapzināti jau biju pieņēmis lēmumu doties atpakaļ un atgriezties mājās.


Tālumā stiepjas mirušais Hispara ledājs un to ieskaujošo virsotņu sniegotās ziemeļu nogāzes.

Lai gan nesēji teicās, ka nakšņos tuvējā alā, es pret to iebildu. Viņu pieticīgās drēbes un arī guļammaisi iespējams varēja nodrošināt kaut kādu siltumu dzestrajās vasaras naktīs, tomēr pavisam noteikti ne ziemas apstākļos. Lai arī mana pārgājienu telts bija krietni par šauru trim cilvēkiem, es negribēju viņiem ļaut gulēt ārā. Uzcēluši telti un paēduši manis piedāvātas tūristu vakariņas, mēs līdz ar tumsu ielīdām guļammaisos.

Naktī gulēju slikti. Divvietīgajā teltī trīs cilvēkiem bija krietni par šauru. Lai nesējiem būtu siltāks, atstāju degam nelielu, pie telts griestiem piekarinātu gāzes lampiņu. Man pašam dūnu guļammaisā brīžiem bija pat par karstu.

No rīta nesēji uzvārīja saldu un biezu makaronu piena zupu, pie kuras pieēdām čapati. Novākuši telti, devāmies atceļā. Nesēji vairākas reizes man piedāvā mainīties ar nešļavām, pret ko iebildu. Gribēju saglabāt pašcieņu vismaz pats savās acīs, man bija jāvar aiznes ragavas atpakaļ līdz ciematam. Tā kā negāju ātri, viens no nesējiem aizsteidzās pa priekšu, lai aizkavētu džipu, kas nodrošināja satiksmi starp ciematu un ieleju zemāk.


Lai cik tālu skatiens nesniegtos, nekur nebija redzams itin neviens sniegots laukumiņš, ja neskaita atsevišķas apledojušas kalnu strautu gultnes. Tā kā es nesaskatīju pat vismazāko iespēju savu ceļojumu turpināt ar slēpēm un velkot ragavas, šķiet, neapzināti jau biju pieņēmis lēmumu doties atpakaļ un atgriezties mājās.

Spītīgi turpināju nest smagās ragavas turpat vai līdz ciematam, vien, šķērsojis nelielo gājēju tiltiņu, es padevos pēdējās stāvās kraujas vidū, kur mani bija ielenkuši jau aptuveni 20 bērni un jaunieši, kas ziņkārīgi noskatījās manās mocībās. Tālāk ragavas uzņēmās nest divi puiši, pārmaiņus mainot rokas, jo pat viņiem diviem nešļava izrādījās pasmaga.

Kad nokļuvām ciematā, mūs ielenca vēl aptuveni 50 cilvēku. Pretim iznāca arī vecais vīrs un skolotājs, aicināja mājā, šoreiz savā. Vienojāmies, ka izbraukšu nākamajā rītā. Skolotājs bija izlēmis mani pavadīt līdz Gilgitai.


Vecais vīrs, ciema vecākais, atgriežoties man iedāvināja tradicionālo pakistāniešu cepuri.

Saviem nesējiem atdāvināju leduscirtni, pārgājiena matraci, termosu, virvi, dzelkšņus, katram pa pārim silto zeķu. Ekipējumu ļāvu tiem savā starpā sadalīt pašiem. Skolotājam atdāvināju visu līdzpaņemto proviantu, gāzes baloniņus, arī ragavas, gan iepriekš pārliecinājies, ka tās nebūs atkritums šajā no civilizācijas attālajā vietā, bet tām atradīsies vismaz kaut kāds praktisks pielietojums, uz ko viņš atbildēja apstiprinoši.

Vienam no maniem nesējiem Talibam, 23 gadus vecajam skolotāja sievasbrālim, bija dikti iekārojušās manas slēpes. Lauzītā un ļoti vienkāršā angļu valodā viņš jautāja, vai nevarētu tās dabūt kā dāvanu. Pirmajā brīdī, nodomājis, kas tas ir nedaudz nekaunīgs lūgums, atbildēju noliedzoši. Tomēr pēc nelielām pārdomām es savu lēmumu mainīju. Lai arī šāda veida ski-mountaineering slēpes ir dārgs inventārs, turklāt pastāv ļoti liela varbūtība, ka otrreiz savā mūža šāda veida slēpes neiegādāšos, es izlēmu tās atdāvināt. Iespējams, ka tas būs vienīgais slēpju pāris visā ciematā vēl ilgu laiku, kamēr man tas noputēs piesliets kaktā.

Atnāca arī puiši iekasēt maksu par tilta šķērsošanu, šoreiz prasīja 300 rūpijas – par mani un abiem nesējiem. Samaksāju tikai 100 un teicu, ka tas nav korekti, nesēji ir vietējie. Neviens arī neko neiebilda, varbūt nedaudz sakaunējās.

– Tagad tu esi ļoti nabadzīgs cilvēks, – smaidot teica skolotājs, kad biju izdāļājis lielāko daļu no sava ekipējuma.
– Jā, – atbildēju. – Tomēr ceru, ka kaut kādā ziņā esmu kļuvis bagātāks.

Neskatoties uz to, ka cilvēki nomaļajā Hisparas ciematā, šajā klusajā vietā pasaules malā, dzīvo izteiktā nabadzībā, ka viņiem šķiet, ka ikvienam tūristam, kas tajā iemaldās, tostarp arī man, ir daudz naudas, kas var arī neatbilst patiesībai, viņi iespēja dalīties tajā pieticībā, kas bija viņu rīcībā. Apbrīnojams viesmīlības, cieņas un cilvēcības sajaukums.

Nākamajā rītā brokastīs mani cienāja ar tēju, čapati un ceptām olām. Kad biju pāris apēdis, teicu, ka pietiek. No atlikušā mazliet apēda vecais vīrs, bet visu pārējo kāds puika. Vēl pēc brītiņa "otrās brokastis" – tēju un čapati – atnesa mans otrs nesējs Ali, 17 gadus jaunais puisis. Lai arī Ali nerunāja angliski, varbūt saprata dažus vienkāršus vārdus, viņā acīs lasīju izteiktu pateicību par to, ko viņam biju uzdāvinājis. Cienasts, kuru viņu bija atnesis, lai arī cik vienkāršs tas nebūtu, bija šīs pateicības apliecinājums. Skolotājs pēcāk man sacīja, ka jaunais puisis izteicis vēlmi tikt algots no manas puses, ja es vēl kādreiz šajā pusē atgrieztos. Pirms aizbraukšanas, izpildot nesēju lūgumu, uzrakstīju katram rekomendācijas vēstuli, kas viņiem varētu noderēt vasarā.


Ceļā no Hisparas uz Hunzu džips bija pārpildīts, tomēr man nācās šķirties no 5000 rūpijām, it kā es to būtu noīrējis viens pats.

Izbraucām laicīgi. Putekļainais un šaurais kalnu ceļš vietumis vijās augšup, lai jau pēc brīža nozustu bezdibenī. Dažās vietās ceļu nācās atbrīvot no nelieliem akmeņu nogruvumiem, kā arī kaisīt apledojušos posmus. Plkst. 12 bijām pusceļā. Šeit bija jānomaina džips pret sabiedrisko transportu. Džipa šoferis, neskatoties uz to, ka visu ceļu mašīna bija pārpildīta, gribēja no manis 6500 rūpijas, tikpat, cik es maksātu, ja būtu noīrējis džipu viens. Šis bija kārtējais "laupīšanas" mēģinājums. Pēc nelielas kaulēšanas vienojāmies par 5000 rūpijām.


Himalaju augstkalnu grēdas ziemeļrietumu pīlārs, 8126 metrus augstā Nanga Parbata virsotne, kāda tā redzama no KKH. Par savādo mākoni, kas dažkārt "sēž" uz tā virsotnes, bija lasījis jau iepriekš.


Kravas automašīnu kolonna uz KKH.

Gilgitu sasniedzām nedaudz pirms plkst. 5iem pēcpusdienā. Pēc nelielas maldīšanās pa pilsētu, atradām PIA (Pakistan International Airlines) biroju. Par 11 tūkstošiem rūpiju nopirku biļetei uz Islamabadu nākamajā rītā. Ar to pašu taksometru aizbraucām uz Park Hotel, kur rezervēju numuru uz vienu nakti par 700 rūpijām. Abids atvadījās, solot atnāk no rīta pirms prombraukšanas. Prasīju taksistam, cik jāmaksā, uz ko viņš laipni atbildēja, ka lai maksāju, cik uzskatu par nepieciešamu. Samaksāju taksistam 500 rūpijas. Taksists, gados jauns puisis, izskatījās priecīgs.

Nākamajā rītā piecēlos laicīgi. Ap plkst. 8:30 atnāca skolotājs. Mēs aizgājām paēst vieglas brokastis – tostermaizi ar ceptām olām un neiztrūkstošo saldo melno tēju ar pienu. Abids mani pavadīja līdz lidostai, kas atradās vien piecu minūšu gājiena attālumā. Atvadoties atdāvināju viņam arī gāzes plītiņu, kuru biju nosolījies paturēt.

Plkst. 10os izlidoja pirmā lidmašīna. Lai gan mans lidojums bija nolikts uz plkst. 11:20, neviens šeit īpaši nesteidzās. Uz jautājumu, vai mēs gaidām lidmašīnu no Islamabadas, saņēmu atbildi, ka man jāgaida un mani pasaukšot. Plkst. 12os mani iesauca birojā un teica, ka otrs lidojums uz Islamabadu ir atcelts sliktu laika apstākļu dēļ. Tā kā neredzēju nevienu citu pasažieru, nodomāju, ka patiesais atcelšanas iemesls ir pasažieru trūkums.

Piezvanīju Abidam. Pēc 15 minūtēm viņš bija klāt ar taksometru. Aizbraucām uz PIA ofisu. Biļetes atgriešana izraisīja nelielu haosu, tomēr beigu beigās atguvu visu samaksāto summu. Ilgi nevilcinoties braucām uz autoostu. Es vairs negribēju gaidīt nākamo dienu, gribēju būt ceļā, nekā nedarīšana mani nogurdināja. Samaksāju 500 rūpijas taksometra vadītājam un nopirku biļeti tuvākajam NATCO reisam uz Islamabadu par 2200 rūpijām. Vēlreiz atvadījies no skolotāja, plkst. 13 jau biju ceļā.

Nākamās dienas rītā pēc nogurdinošam 17 stundām autobusā, iebraucām Ravalpindi autoostā. Taksists nebija jāmeklē, vēl nebiju paņēmis savas somas, kad viens jau bija klāt. Teicu, ka vajag uz lidostu, prasīju cenu.

– 500, – atbildēja taksists.
– 400, – es piedāvāju un izlikos, ka viņa piedāvājums mani neinteresē.

Šoreiz es "uzvarēju" un mēs vienojāmies par 400 rūpijām, kas jau tā bija dubulta cena par braucienu. Kad bijām aizbraukuši līdz lidostai, tomēr samaksāju 500 rūpijas. Etihad Airways ofisā, piemaksājot 42 tūkstošus rūpiju, samainīju lidmašīnas biļetes nākamās dienas lidojumam uz mājām.

Islamabadā sāka līt lietus. Nodomāju, ka kalnos tagad iespējams snieg, tomēr ne pietiekami, lai slēpotu un vilktu ragavas. Lai arī dziļi sirdī ilgojos pēc baltās vientulības kalnos, mans ceļš tagad veda uz mājām!

Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [DISKUSIJU FORUMS]



Brīdinājums! Šī vortāla veidotāji Jūs brīdina par to, ka aktivitātes, kuras ir saistītas ar kāpšanu un nolaišanos pa virvēm, dabīgu un mākslīgi veidotu klinšu vai ledus reljefu, kā arī atrašanos kalnu zonā, ir potenciāli bīstamas Jūsu veselībai un dzīvībai! Šo bīstamību var novērtēt tikai balstoties uz pieredzi. Savukārt pieredzi var iegūt tikai apgūstot zināšanas un praktiskās iemaņas. Mēs rekomendējam šo pieredzi iegūt zinošu un kvalificētu instruktoru klātbūtnē! Vortāla veidotāji neuzņemas nekādu atbildību par sekām, kuras var rasties izmantojot publicēto informāciju.

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv