Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Dēku stāsti
12 stundas

Autors: Normans Graustiņš
Foto no autora privātā arhīva
2012. gada aprīlis, Rīga

Izplānoju, ka būtu jānotestē ekipējuma un pašu izturība salā, kas reizināts ar negantu vēju. Tādi laika apstākļi kā reiz iekrīt piektdienas naktī uz sestdienu. Solās būt ap -25°C un vējš 5-9m/s. Zinu, ka mežā vēja nebūs, bet uz atklāta ledus vajadzētu kaut kam būt. Nolemju iet kājām no Baldones uz Rīgas HES ūdenskrātuvi un nakšņot uz ledus, tās vidū. Iznāk kādi ~14km "pa taisno", cik pa ceļu - grūti pateikt, jo tāda īsti taisna ceļa nav.

Apzvanu čomus, pasviežu ideju citiem trakajiem www.adrenalins.lv, bet piesakās tikai acro pilots Mārtiņš un kaimiņš Ēriks, kuram kopš jūnija HESa dīķis kļuvis gluži kā tāda svētvieta, jo viņš riktīgi saslimis ar vējadēli (winsurfing). Visiem pārējiem vairāk vai mazāk pusoficiāli iemesli, kādēļ netiek. (Šobrīd gan visiem, kuri netika saku "PALDIES!", jo tādos apstākļos mēs bijām problēma katrs sev un kur nu vēl citiem.) Neviens izņemot manu sievu gan sejā nepasaka, ka esmu galīgi "saspiedis galvu". Vienīgais, kurš pats prasās līdzi ir mana deviņgadīgā meitiņa Emīlija, bet šoreiz man ir pavisam nopietns pamats atteikt. Esmu nolēmis ņemt līdzi savu suni Riko, kurš pēdējā ziemas nakšņošanā teltī uzvedās priekšzīmīgi. Internetā vēl pārlasu Kristapa Liepiņa brīdinošo rakstu par aukstumu un secinu, ka mums nekas no tā nedraud, jo varam atkal ātri nokļūt mājās. Ilgi spriežu vai man iet kājām vai slēpot. Man ir diezgan piemērotas slēpes brišanai pa krūmiem un šļūkšanai pa knapi apsnigušu ceļu. Pāris mēnešu nesenā ceļgala operācija liek izšķirties par labu slēpēm. Mārtiņš noekipējies lietotā dažādu valstu armijas ekipējumā un jau bez telts viņa mugursoma ir galīgi pilna. Savukārt Ēriks atnāk rokām kabatās un prasa, kas jāņem. Saprotu, ka viņš nekad nav gājis līdzīgā pasākumā. Es esmu kādas 3-4 reizes nakšņojis uz ledus, tai skaitā pat ar dēlu Dāvi, kad viņam bija pārpadsmit gadu, tādēļ apstākļus vismaz aptuveni spēju iztēloties. Taču neesmu nakšņojis tik zemā temperatūrā uz ledus, jo, kad mežā vari pirms gulēšanas uzkurt ugunskuru un apžāvēt zeķes, ir pavisam savādāk.

Izsniedzu Ērikam mugursomu, guļammaisu un divus tūristu paklājiņus. Iestumjam viņa somā vēl lielu sintētisku segu, kuru pārklāt virs visiem guļammaisiem. Esmu reiz tā darījis un secinājis, ka tas palīdz sataupīt kolektīvo siltumu. Saplānojam maršrutu un secinām, ka lai izvairītos no liekiem kilometriem, kādu 1,5km nāksies noraut pa mazu upīti. Sieva vēl cenšas atrunāt suni doties mums līdzi, kārdinot to ar nakšņošanu siltā istabā, bet tas saodis brīvības saldo smaržu, vairs viņā neklausās.



Izejam ap 21:00. Ēriks ved manu suni, jo apdzīvotā vietā to nevaru laist brīvsolī, bet saitē viņš mani ar slēpēm norautu gar zemi. Suns vienmēr ir priecīgs izskraidīties turklāt esmu viņu paņēmis līdzi arī savtīgu apsvērumu dēļ – viņš ir baigi labais "radiators", kad guļ teltī blakām. Ērikam pagaidām esmu iedevis savas trekinga nūjas, gadījumā, ja man nākas atteikties no slēpēm, jo tad es viņam atņemtu nūjas, lai pataupītu ceļgalu. Drīz tiekam uz meža celiņa un man iet tīri raiti, esmu priecīgs, ka esmu uz slēpēm. Palaižam Riko un nu visi esam brīvi. Čigānsaule (Mēness) spīd tik spoži, ka varētu avīzi lasīt. Mums ar Mārtiņu ir pieres lukturi, bet tie galīgi nav vajadzīgi. Pieļauju, ka Ērikam temperatūras pārmaiņa ir visskarbākā – viņam vēl nav pagājušas 24 stundas, kopš atgriešanās no Kanāriju salām un nu iznāk ~55C grādu starpība. Viņam tomēr ir baigās "iekšas", jo soļo raitāk par visiem. Protams, izņemot Riko, kurš joņo, kā jau no šņores ticis vaļā. Lai īsinātu laiku, Ēriks stāsta par Kanāriju salām. Kamēr ceļš puslīdz izbraukāts, ar slēpēm iet tīri labi. Reizi kilometrā Mārtiņš "norauj uz acīm", jo viņam kaut kādi ASV armijas "tuksneša" zābaki, kuriem zoles sasalušas kramā.

Uzbrukums sākās 23. janvāra naktī, kad vācieši to vismazāk gaidīja. Bez artilērijas atbalsta, nakts aizsegā, izmantojot apvidu un trakojošās sniega vētras virpuļu paslēptuvi, maskējušies savos sniega tērpos latvieši nepamanīti nokļuva līdz vācu dzeloņstiepļu aizsprostiem un izgrieza tajos ejas, pa kurām uzbrukumā devās galvenie spēki. Straujā triecienā viņi ieņēma vācu ierakumus. Vācu nocietinājumu līnija pie "Mangaļu" mājām bija pārrauta, taču tālākais uzbrukums apsīka, jo krievu virspavēlniecība nebija sagatavojusi papildspēkus un kaujā atteicās iet 17. Sibīrjas pulks. Divas diennaktis bez atpūtas un stiprā salā, kas naktī sasniedza pat -35°C, latviešu strēlnieki aizstāvēja iekarotās pozīcijas, atsitot nemitīgus vācu pretuzbrukumus...

Pagājis jau labs laiks, kad saprotu, ka esam nogājuši tikai 2,5km, jo reiz tiku mērījis attālumu līdz šai vietai. Secinu, ka neiet tik raiti kā vajadzētu. Uz klaja lauka man sāk vējš bišku saldēt muguru, bet nākamajā mežā Mārtiņš novelk "pirmo kārtu". Man mugurā tikai termoveļas krekls, uz kura plāna jaka bez siltās oderes un ir vairāk vēsi nekā karsti, savukārt Mārtiņš bija nopakojies drusku par biezu. Mežā uztaisām īsu pauzi, iedzeram no termosa tēju, es uzvelku vēl kādu kreklu un sejas masku, jo nupat sals sāk kost pa īstam. Pēc pāris kilometriem ceļš kļūst mazāk izbraukts un man sākas problēmas ar slēpēm. Blakus ceļam ir baigā stampāšanās pa irdeno sniegu, bet auto sliede šaura un apaļa kā bobsleja trase – slēpes slīd sāniski viena otrai virsū, kas slēpošanu pārvērš mocībās. Pēc nopietnām pārdomām aproku slēpes sniegā un atlieku telefona GPSā punktu. Vēl nav pusceļš. Drusku esmu šokā par to kā "neiet" kilometri. Iespējams, ka esam iespringuši uz sevis saglabāšanu aukstumā, bet liekas, ka ejam jau veselu mūžību. Kādu brīdi lietojam slēpošanas nūjas, bet tās ir nepieklājīgi garas, tādēļ ejot kājām tās ir neērtas. Atliekam vēl vienas koordinātas un Ēriks nostutē nūjas aiz koka. Nez kādēļ pulkstenis šovakar ir steidzīgāks par kilometru stabiem.

Slēpes esmu pametis, bet zābaki, kas bija paredzēti slēpošanai vairs nav tik ērti iešanai. Tie ir armijas šnorzābaki, kuri vēl nav līdz galam ievalkāti un nu tie sāk berzt papēžus. Tie ir arī drusku par šauru priekš dubultām zeķēm. Nolemju uzvilkt plānākas zeķes. Kamēr pārvelku to zābaku, kurš vairāk berza, rokas tā nosalušas, ka nespēju tās vairs atsildīt. Visu laiku rokās man bija īpatnēja materiāla pirkstaiņi, kas paredzēti dažādiem sporta veidiem, sākot ar daivingu, beidzot ar slēpošanu. Kamēr gājām, bija ļoti labi, bet nu tie ir sasaluši un roka vairs nespēj sasilt. Uzvelku ādas dūraiņus, kas glābj situāciju, taču ir neērti darbībām ar mugursomu vai kādu lietu saņemšanai. Nolemju neriskēt ar rokām un otru zābaku nepārvelku.



Ejam pa ļoti skaisti piesnigušu mežu. Veči ierauga, ka manas skropstas kļuvušas baltas (nosarmojušas) un ir divreiz garākas. Tiek izteikta versija, ka esmu kosmētikas kabinetā pieaudzējis blondas skropstas un tiek minēti dažādu slavenu aktrišu vārdi. Pirmo reizi sirsnīgi sasmejamies. Citreiz pārgājieni paiet vienos smieklos, bet šoreiz lielākoties esam dīvaini nopietni, tāda sajūta, ka tagad viss ir pa īstam.

Esmu patīkami pārsteigts par to cik Nokia mobilajā tālrunī ir labas kartes. Man līdzi bija mūsu apvidus papīra kartes gabaliņš, taču ar to vien būtu desmit reizes apmaldījušies, jo šeit meži pilni ar maziem celiņiem. Taču tālruņa kartēs bija tik mazi celiņi, ka naktī tos knapi spējām dabā ieraudzīt.



Esam nonākuši līdz vietai, kur mums jānogriežas no ceļa. Iznāk iet pa Bērzenes upīti. Mārtiņš, kā pats izsakās nav draugos ar ledu, tādēļ neuzticīgi raugās, kā es pārbaudu ledus izturību. Es šādu nedraudzēšanos nespēju izprast, bet ej nu saproti, gan jau arī man ir savi gļuki. Sākumā iet tīri raiti, jo upe nav aizaugusi ar krūmiem. Pēc pārsimts soļiem pirmais brīnums: ledum pakāpiens nepilnu metru uz leju un zem mums dzirdama ūdens urdzēšana - bebru dambis. Apejam tam apkārt, bet pēc brītiņa otrs dambis un zem tā upīte krietni sarukusi, ar ātrāku straumi un izšķobījušos ledu. Mēģinām iet pa krastu, bet krūmi biezi, kājas krīt visādās aizsnigušās bedrēs un augstās mugursomas traucē izlīst zem nolīkušajiem koku zariem. Krastotāji zina, kā tas ir, tikai jāpierēķina nakts, sals un augstas mugursomas. Vienuvārd’ sakot – pārvietošanās ātrums nokrīt vairāk, kā uz pusi. Brīžiem lietojam pieres lukturus. Pa laikam atkal ejam pa upi, bet ledus ir dīvains un vietām pat karājas gaisā virs ūdens. Mārtiņam izdodas ar koku iebakstīt ūdenī. Attālums, kas jāveic bez ceļa bija tikai ~1,5km, bet tas prasa daudz laika un spēka.

Kad tiekam atkal uz ceļa, līdz galamērķim atlicis salīdzinoši mazs gabals, tomēr kā par spīti man aptumšojas orientēšanās spējas un aizperamies pārsimts metrus nepareizajā virzienā. Man berž tulzna un bišku sāp ceļgals, Mārtiņš sāk sapņot pat siltu zupiņu, taču Ēriks soļo apskaužamā tempā, tādēļ mūsu ķēdīte izstiepjas. Secinām, ka Riko ir ganu suņu asinis, jo viņš brīdi skrējis pa priekšu Ērikam, atskrien pie atpalicējiem, piegrūž purnu un atkal skrien uz priekšu, tā visu laiku pārskaita savu ganāmpulku. Ēriks saka, ka rīt no rīta nāksim atpakaļ kājām, bet es jūtu, ka nez vai rīt vēl tā domāsim. Mums ir iespēja arī atteikties no gājiena daļas un zvanīt manai sievai, lai tā iejustos glābšanas komandas lomā un brauktu mums pakaļ.

Iztenterējam klajumā pie ūdenskrātuves un vējš uzreiz liek sevi manīt. Esam stipri saguruši un pēdējais kāpiens pa ūdenskrātuves dambja malu liekas pavisam grūts, kaut augstuma metru tur smieklīgi maz. Neesmu kāpis lielos kalnos, bet sajūta droši vien varētu būt kā pirms virsotnes sasniegšanas. Kad sasniedzam augšu, nostājamies visi rindā un klusējot raugāmies pāri ūdenskrātuvei uz HES un Rīgas gaismām. Jūtamies kaut ko paveikuši. Pulkstenis ir divi naktī. Esam gājuši piecas stundas un jau piekusuši pēc suņa...

Pieci polārpētnieki: Roberts Falkons Skots, Henrijs Boverss, Tafs Evanss, Tits Outss un Edvards Vilsons bija kājām veikuši 1766 statūt jūdzes (2842km) pa Antarktīdas stindzinošajiem ledus un sniega tuksnešiem. Divas trešdaļas no šī attāluma vīri kamanas vilka paši. Trīs no viņiem (R.F.Skots, H.Boverss un E.Vilsons) nomira teltī, nespēdami virzīties tālāk, kaut arī viena no viņu noliktavām atradās tikai 18km attālumā. Outss un Evanss gāja bojā dažas dienas iepriekš.

Skots nomira pēdējais un viņa izcilās dienasgrāmatas liecina par viņa drosmīgo garu. Pēdējās astoņas dienas Skots nodzīvoja tumšā, sniegā ieputinātā teltī, bez ēdiena un dzēriena, siltuma un gaismas. Viņa stāsts varbūt nav stāsts par uzvaru, bet tas noteikti ir stāsts par lielu drosmi postā.


Iztaustām ledus malu, jo ūdenskrātuvē mainījies līmenis, tādēļ ledus ir cilājies, saveidojot plaisas ar tukšumiem zem ledus. Esam piekusuši, tādēļ nolemjam, ka gluži ūdenskrātuves centru nemeklēsim. Paejamies tādu labu gabaliņu no krasta un sākam domāt par telts vietu. Mežā parasti saliek egļu zarus zem telts, te varētu sarakt sniegu, bet sniega pavisam maz – pāris centimetru. Atrodam vietu, kur sniegs apmēram piecus centimetrus biezs un sākam rosīties. Sakārpām sniegu teltsgrīdas formā un cenšamies ievērt auduma kabatās telts mietiņus, bet ar dūraiņiem to ir visai grūti izdarīt, taču bez cimdiem var izturēt pavisam īsu brīdi.



Telts uzsliešana prasa vismaz trīsreiz ilgāku laiku, kā parasti. Priekšnamiņa nostiprināšanai esmu paņēmis līdzi naglas, kuras mazo telts mietiņu vietā var dzīt ledū, taču neesmu gribējis nest līdzi āmuru vai cirvi, cerēju tās iedzīt ar katliņu, taču tas neizdodas. Beidzot kaut kā izdodas malu atstiept ar trekinga nūju palīdzību. Ātri kārpām uz telts malām sniegu, lai vējš nepūš zem auduma, taču šī telts nav piemērota šādām izklaidēm un malas ir par īsu. Ja iepriekš visu laiku čāpojām laiku neskaitīdami, tad šeit jūtam, ka sacenšamies ar laiku.

Tiklīdz kā telts uzcelta, sāku rūpēties par Riko, jo viņš nav pieradis nakšņot ārā tādā aukstumā un nu sāk laizīt ķepas. Iesaucu suni teltī, izritinu tūristu paklājiņu un lieku viņam uz tā apgulties. Viņš gan apguļas, taču tūlīt ceļas augšā, meklē citu vietu teltī un izskatās ļoti satraucies. Nespējam viņu noguldīt. Vispār viņš ir reti mierīgs suns, tādēļ viņa satraukums arī mani dara nemierīgu. Izrauju no mugursomas rezerves virsjaku, noklāju viņam un izdodas kaut kā suni nomierināt. Ielienam visi teltī un atklājam, ka četrvietīgā telts šādos apstākļos ir sasodīti maza, lai trīs vīri pārģērbtos un sāktu gatavot ēst. Uzvelku visu silto apakšveļu, kas man līdzi, daļēji pārvelku zeķes (vilnas zeķe man vienai kājai jau bija pārvilkta...) un secinu, ka ārā vairs rādīties negribu. Iebāžu kājas guļammaisā un ieberu bļodiņā sunim viņa barību. Mājās viņš ēd gausi, katru gabaliņu gariem zobiem kraukšķinādams, bet tagad uzreiz izēd pusi dienas porciju un vēl laiza tukšo bļodu. Spriežu, ka atpakaļ diez vai būsim gājēji, tādēļ ieberu sunim arī brokastu devu un arī tā pazūd tikpat ātri. Pašiem izvelku speķa maizes, bet tās mums iekšā iet diezgan negribīgi. Īstenībā nav apetītes, gan maize, gan speķis ir sasaluši, - ēdot saldē muti vairāk nekā silda vēderu. Atdodu pusi maizes sunim. Mēģinu tikt pie tējas, taču slapjā termosa krūzīte pēc iepriekšējās lietošanas ir piesalusi un nevaru to atskrūvēt. Nākas novilkt cimdus, to sildīt un tad censties atlauzt. Izdodas tikt pie pustermosa remdenas tējas. Mārtiņš nespēj atskrūvēt spirta degļa misiņa korķi, kas iespējams no aukstuma sarāvies. Man izdodas to atskrūvēt, taču trauciņš sašūpojas un kaila roka aplīst ar spirtu. Tas ir nežēlīgi auksts un tūdaļ atceros, ko sibirjaki mācīja jaunajiem – nekad nedzeriet nesasildītu spirtu! Iedzerot spirtu, kam ir -40-50°C temperatūra, cilvēks iegūst grūti dzīstošus barības vada apsaldējumus!



Ēriks sēž pavisam apjucis un saka, ka gājiens ir bijis jauks, taču nesaprot kādēļ mums te jāpaliek pa nakti. Man atkal nakšņošana bija pamatideja, bet gājiens varēja būt vai nebūt. Iespējams, ka tieši šis ir iemesls, kādēļ Ēriks rikšoja uz nebēdu, bet mēs ar Mārtiņu vilkāmies nopakaļ – cilvēka organisms ir trakoti gudrs un jau laikus bija sadalījis spēku pa porcijām, jo mums bija pieredze nakšņošanā teltī ziemas apstākļos. Līdz ar to mums bija pietaupīta enerģijas rezerve nakšņošanai.



Teltī vēju nejuta, taču ik pa brīdim kāda brāzma sapurināja telts sienas. Spriedām, ka vēja ātrums nav tik liels kā solīts, tomēr kādi 3-6m/s būs gan. Mārtiņš bija sācis sildīt ūdeni, teltī iestājās klusums un nu sākām dzirdēt "ledus dziesmas". Nezinu vai vainīgas bija ūdens līmeņa vai temperatūras izmaiņas, bet ledus diezgan sirsnīgi plaisāja. Skaņu varētu pielīdzināt tai, kādu rada preču vilciena izkustēšanās. Dunnnn-dunnn-dunn-dun-dun. Plaisas lūšanas vietai attālinoties dunoņa kļuva klusāka un biežāka. Mārtiņš jau tā baidījās nākt uz ledus, bet nu kļuva pavisam tramīgs. Viena plaisa "noskrien" gluži gar telti. Mēs ar vēsu mūli viņam skaidrojam, ka ledus ir tik biezs, ka ja plaisa izskrietu pat zem pašas telts, mēs vienalga nevaram ielūzt. Izskatās, ka tas viņu nenomierināja. Atceros, kā Ivars Sīlis stāstīja, ka aisbergs var sašķelties pat no suņa uzčurāšanas, jo ledū mēdz būt liels spriegums. Iespējams, ka tuvāko plaisu radīja spirta deglis, zem kura lēnām kusa ledus. Bijām aizmirsuši paņemt līdzi dēlīti uz kura likt katliņu (ārā mētājās sniega lāpstiņa, bet tobrīd par to neviens neiedomājās), tādēļ arī katliņa kājiņas pēc brīža sāka iekust ledū un tas - gāzties. Tas ir zviedru armijas katliņš, nezinu vai viņiem ir paredzēts nakšņot uz ledus, bet katliņš šādām nodarbēm bija nederīgs. Ūdeni izdevās uzsildīt līdz apmēram +35°C siltumam. Tēju mest tajā nebija vērts. Centos izmaisīt ūdenī medu. Labi, ka Mārtiņš bija spītīgi nesis līdzi divus litrus ūdens, jo es biju paļāvies uz sniega kausēšanu. Izstrēbām siltu saldu ūdeni un piekodām sasalušu speķa maizi. Atvērt medījuma gaļas tušonku tajā brīdī likās bezjēdzīgi. Kurš gan būtu uzņēmies saldēt savus pirkstus, lai to izdarītu, un kurš pēc tam grauztu sasalušo tušeni?

Amerikāņu polārpētniecības ekspedīcijai nelaimīgā kārtā neizdevās atbraukt pakaļ nevienam no sūtītajiem kuģiem. Pārtikas atlika 40 dienām. Gaidīšana ilga vairāk kā 250 dienas. Pētnieki bija spiesti pārtikt no ķērpjiem, kas aug uz klintīm, viņu apģērbs pārvērtās skrandās.

Pavēle: 1883. gada 6. jūnijā. Sodīt ar nāvi K.B.Henriju, kurš tikko atzinās, ka ir nozadzis un apēdis roņādas siksnas. Parakstījies A.V.Grīlijs, 5.kavalērijas pulka vecākais leitnants, Lēdijas Franklinas līča ekspedīcijas priekšnieks.


Centos uztaisīt teltī kādu bildi, bet visas iznāk galīgi miglainas. Noslauku objektīvu, bet vienalga visas miglainas. Vienīgais secinājums - gaisā ir kondensējies mitrums. Mēģinājām ietuntulēties guļammaisos. Mārtiņš teicās, ka viņa daudzkārtainais guļammaiss ir paredzēts 40 grādu salam. Es vēlējos to aptaustīt, jo nekad nebiju guļammaisu tādām temperatūrām redzējis. Sameklējām birku, tur patiešām rakstīts 40°C un blakus... bļodas simbols. Šī bija otrā reize, kad pamatīgi izsmējāmies – guļammaiss bija paredzēts mazgāšanai +40C siltā ūdenī, taču kā jau armijas ekipējumam, par komforta temperatūru nekas nekur nebija minēts...

Bija domāts, ka suns diviem vīriem sildīs sānus, bet nu tas saritinājies guļ uz manas jakas un dreb. Nedomāju, ka viņam būtu no kā bail. Visdrīzāk viņš dreb no aukstuma. Velku nost cimdus un sildu savam radiatoram ķepas. Lienot guļammaisos ir tik auksti, ka nevienam prātā nenāk vilkt nost virsdrēbes, kas iespējams ir mūsu lielākā kļūda. Beidzot salienam pa maisiem, es pārsedzu visiem (ieskaitot suni) segu, izslēdzam lukturi un cenšamies aizmigt. Pulkstenis ir apm.3:00. Īstenībā par aizmigšanu vēl nav ko sapņot, jo vispirms jāpiesilda guļammaiss un tad jāsasilst pašam. Lai sajūtas būtu iespaidīgākas, vējš ik pa brīdim sapurina telti, kura burtiski grab un pa laikam aizbrauc kāds preču vilciena sastāvs (saproti - plaisā ledus). Mārtiņam šitā skaņa traki neiet pie dūšas, bet man un Ērikam ir diezgan vienaldzīga. Riko joprojām dreb, - nevaru saprast vai no aukstuma vai preču vilciena skaņām. Jūtam, ka teltī ir baigais mitrums, kas neļauj mums sasilt. Kādu brīdi guļam klusēdami, taču saprotam, ka aizmidzis nav neviens, jo, kad čukstus ko pavaicā, tad pārējie tūliņ atbild. Iespējams, ka Mārtiņš tomēr ir noekipējies vispareizāk, taču viņš nespēj iemigt dēļ ledus plaisāšanas.

Katra kustība guļammaisā izraisa siltā gaisa apmaiņu pret aukstu, tādēļ pulkstenī neviens neskatās, bet varētu būt, ka kādu stundu esam nomocījuši. No pieredzes zinu, ka ja izdosies sasilt, tad gulēsim kā susļiki, bet pagaidām neizdodas. Man ar visām pufaikām guļammaiss elkoņu rajonā ir drusku par šauru un tas rada papildus neērtību.

Sēžot gandrīz nekustīgi, vīriem sasala drēbes. Apģērbs bija ne tikai samircis jūras ūdens šļakatās un no sniega, tas bija arī izdilis un sešu mēnešu nepārtrauktās valkāšanas laikā piesūcies ar ķermeņa izdalījumiem. Ja cilvēks kaut nedaudz sakustējās, ādai pieskārās kāda nesasilusi apģērba virsmas daļa. Visi centās sēdēt nekustīgi, taču tas nebija iespējams. Nogurums, pārtikas trūkums, piepūle un raizes bija ceļotājus ļoti novājinājušas. Jo vairāk viņi centās nekustēties, jo stiprāk drebēja un šajos drebuļos nespēja aizmigt. Airēt bija labāk. Ernests Šekltons šaubījās, vai daži laivas Caird vīri izdzīvos.

Ledus plaisā ik pa pāris minūtēm un es tam vairs nepievēršu uzmanību, bet te viena plaisa nāk no tālienes un var pat paspēt sadzirdēt, kā tā tuvojas. Sekundes laikā tā ir klāt un izskrien pa mūsu telts apakšu. Tai brīdī dzirdam smalku šņirkstienu, kā nokustas ledus malas un jūtam, kā sakustas mūsu muguras. Ar prātu saprotu, ka ledus ir tik biezs, ka pat ja izlūztu telts lieluma gabals, mēs vienalga uz tā peldētu, bet sajūtas šādā brīdī prātam neklausa. Mārtiņš, kuram galvā negrozās domas par ledus nestspēju, uzlec sēdus un saka, ka vairs nevar izturēt. Brīdi spriežam ko darīt. Celties un iet atpakaļ uz Baldoni mēs neesam gatavi. Savukārt Mārtiņš nav gatavs palikt. Viņš nolemj, ka ies Rīgas virzienā līdz pirmajam transporta līdzeklim. Mārtiņš sapakojas, atvadās un aiziet. Paliek tukša vieta teltī un drusku stulba sajūta. No otras puses – nav jau tik traki. Viņš ies gar ceļa malu, visiem ir mobilie tālruņi, vajadzības gadījumā varam izsaukt glābējkomandu vai paši steigties palīgā.

Turpinām drebināties divatā. Ēriks īstenībā ir diezgan sīksts vecis, kurš pēdējo reizi ar vējadēli jūrā brauca plānā hidrotērpā pāris dienas pirms ziemassvētkiem, taču šobrīd viņam nopietni salst. Mierinu Ēriku ar stāstu, ka pagājušo rudeni, braucot uz Ladaku (Indijas ziemeļi, Kašmira), kur gulējām apmetnē Pang, bija daudz grūtāk. Tur sals nebija tik liels, varbūt kādi -5-15°C, taču ~4500m augstumā retinātais gaiss labsajūtu grauza lieliem kumosiem. Un, lai dzīve neliktos saldā maize, sirsnīgās ladakietes ceļiniekiem naktī jurtā vārīja tēju, bet nepilnīgi sadegušie gāzes izgarojumi iedeva mums papildus tesienu pa jau tā sāpošo galvu. Taču ja vējelis sagriezās no puses, kur stāv automašīnas, tad no sasalšanas sargātie dīzeļdzinēji savus dūmus lēni pūta tieši jurtā un sajūtas atlika nosaukt par "tieši tā kā man patīk!" *

Edmunds Hilarijs un Norgajs Tenzings pavadīja nakti, uzrausušies uz divām klintsradzēm 8400m virs jūras līmeņa – nekad agrāk neviena dzīva būtne tik augstu nebija tikusi. Temperatūra bija -27°C, telts cīnījās ar vēja brāzmām, kas purināja sarmu no audekla. Skābeklis šņāca caur sejas maskām, lai vīri ik pa laikam varētu iesnausties. Četros no rīta viņi iededza plītiņu, lai sagatavotu brokastīm karstu dzērienu. Tad viņi izlocījās no dūnu guļammaisiem un ar stingstošiem pirkstiem uzvilka milzīgus smagnējus augstkalnu zābakus un radzes.

Miegs ar nogurumu cīnās pret aukstumu un stāvoklis kļūst tāds, ka pats īsti nevari pateikt vai esi aizmidzis vai nē. Pieļauju, ka atsevišķos brīžos piemigu. Pa laikam uzzvanu Mārtiņam un apjautājos, kā sokas soļošana. Viņš saka, ka esot uz ceļa pie pašas spēkstacijas un nupat esot atvērta vaļā kāda slūža. Ūdens, kas tek lejup, kūpot kā vārīts.

Mēģinām atkal aizmigt vai vismaz izlikties, ka esam aizmiguši. Suns ir pārstājis drebēt. Vai nu sasilis vai pieradis pie ledus brakšķēšanas. Man ir sajūta, ka guļammaisā viss ir mitrs. Pārsegtā sega ir apledojusi. Savelku segu pāri galvai, atstājot tikai caurumu elpošanai. Paliek drusku siltāk un iespējams, ka iemiegu.

Pamostos (vai attopos) ka ir kļuvis drusciņ gaišāks. Varētu būt ap 7:30. Sazvanu Mārtiņu cerībā, ka uzmodināšu viņu siltā gultā. Ārprāts! – izrādās viņš joprojām iet! Nu jau viņš redzot autobusa pieturu. Ēriks, saka, ka jākravājas arī mums, jo viņš tā arī nav spējis sasilt un laikam - arī aizmigt. Izlaižu suni, tas skraida ap telti kaut ko riedams. Zābaki ir sasaluši pavisam cieti un auksti. Izlienam no telts, skats Rīgas virzienā diezgan skaists, bet aukstais vējš neļauj ilgi stāvēt un domāt. Lienot ārā no telts salūzt telts caurspīdīgais lodziņš. Ērikam bišku uzmācas pesimisms iedomājoties, ka visas mantas, kas mūsu priekšā, kaut kā ir jāsabāž somās. Lienam teltī, saritinām guļammaisus, tūristu paklājiņus un tad ķeramies pie sāpīgākās daļas – telts novākšanas. Ar cimdiem grūti izvērt mietiņus, bet kailām rokām spējam darboties tikai skaitītas sekundes.



Sakrāmējamies un zvanam manai sievai, lai brauc pretī, jo Ērikam ļoti salst kājas, bet man uzberztas tulznas, arī salst kājas un nav zināms, kā jūtas Riko, jo viņš nesūdzas - laikam vispacietīgākais no mums. Atzvana Mārtiņš, - sēžot autobusā un braucot mājās. Deviņos no rīta arī mēs esam mājās. Gaisa temperatūra ir -27°C.

Mājās, siltumā pārrunāju ar sievu šajās 12 stundās piedzīvoto, kā arī par latviešu strēlniekiem, polārpētniekiem, augstkalnu kāpējiem. Viņa izsakās vienkārši – "Viņi bija no cita materiāla..."

* Teiciens radies brīdī, kad nostrādājušies meistari vasaras svelmē iekāpj savā busiņā un meklē, ko padzerties. Atrodas tikai pārkarsusi alus pudele, kuras saturu iedzerot izslāpušais vīrs nosaka "Tieši tā kā man patīk". Kopš tā laika šis teiciens visbiežāk tiek lietots kā galējs sarkasms.

Stāstā lasāmie citāti no:
http://lv.wikipedia.org
R.Hanberijs-Tenisons "Septiņdesmit pasaules izcilākie ceļojumi"
Ž.Malorī "Tules pēdējie karaļi"
A. Lānsings "Izturība"


Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [DISKUSIJU FORUMS]

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv