Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Ceļojumi
Malta: Ziemassvētku klintis

Autors: Kristīne Jukna
Foto: Kristīne Jukna un Kristaps Liepiņš
2012. gada aprīlis, Rīga

2011. gada 25. decembris. Ziemassvētki... Atrašanās lidmašīnā un laika nosišana lidostā nav mana mīļākā nodarbe dzimšanas dienā, ņemot vērā, ka manas attiecības ar lidošanu nav pārliecinoši draudzīgas, bet ja tas ir veids, kā tikt uz kādu siltu un klinšainu vietu, tad "ciešanas" ir tā vērtas. Nu ko, lidojuma galamērķis - Malta.

Malta ir septiņu salu grupa Vidusjūrā. Apdzīvotas ir tikai trīs lielākās salas - Malta, Gozo un Komino. Lēmums doties nelielā izpētes braucienā uz Maltu, lai ievērtētu tur esošās klinšu kāpšanas vietas, radās tad, kad sēdēšana universitātes lekcijās jau bija pārlieku mani nogurdinājušas un gadumijas brīvdienas bija manas vienīgās brīvdienas, kurās kaut kur aizdoties. Lai arī kāpšanas maršrutu grāmatiņu jau iepriekš bijām pasūtījuši internetā, mums bija tikai neliela nojausma par to, ka Maltā ir klintis, pa kurām var mazliet pakāpt. Par visu pārējo - "padzīvosim - redzēsim..."

Maltā ielidojām ap desmitiem vakarā, noīrējām mašīnu. Parakstot īres līguma dokumentus mums vēl divas reizes pārjautāja vai mums nebūs vajadzīga papildus apdrošināšana, uz ko, protams, mēs ar pārliecību divreiz atbildējām, ka noteikti nē. Neesmu nekāda profesionālā braucēja ar milzīgu stāžu, reizēm pat pa Rīgu braucot nejūtos pārliecināta pie stūres, bet te nu patiešām piedzīvoju "kultūršoku"... Ieraugot to, ka mašīnai stūre atrodas labajā pusē, neko sakarīgu nebiju spējīga izdvest, kā tikai lielām acīm skatīties uz jauko, mazo, sarkano mašīnīti ar cerību, ka man tikai rēgojās. Tad nu Kristaps beidzot izvilcis savas vēstures zināšanas un paziņo - ak, es neiedomājos, ka šeit brauc pa ceļa kreiso pusi, jo Malta, redz, ir bijusi Apvienotās Karalistes kolonija un dažas britu sadzīves un kultūras paliekas ir šeit joprojām saglabājušās. Tas jau nu ezītim ir skaidrs, ka man tomēr būs vien jābrauc pa to pašu pusi, pa kuru brauc pārējās mašīnas Maltā, jo kaut kā jau uz apartamentiem mums jātiek, galu galā pulkstenis jau tuvojas pusnaktij. Pie sevis kā mantru noskaitu dažas frāzes - ka nekas jau traks nav noticis, viss notiek tikai uz otru pusi un esmu diezgan spējīga loģiski domāt, tāpēc spēšu pārkārtot savus iestrādātos refleksus uz otru pusi. Tā nu lēnām devāmies šauro ceļu līkumos, pagriezienu apļos un vajadzīgās pilsētiņas, līdz ar to - apartamentu meklējumos. Mans braukšanas ātrums nepārsniedza 30km stundā. Jau izbraucot no lidostas stāvvietas konstatējām, ka izprintētā Maltas karte nav īpaši daudzsološi detalizēta, arī mašīnā esošais salas ceļu kartes buklets nav sevišķi pārskatāms. Pirmo pusstundu maldījāmies, cenšoties apjaust mūsu ģeogrāfisko stāvokli attiecībā pret lidostu, nākamo pusstundu braucām līdz norādei, kura vispār ir pieminēta kartē, - Kristaps klusē un ik pa brīdim izmet frāzi, lai nesatraucos - sala esot maza un nekur tālu nevaram aizbraukt... Tā nu seko pusotru stundu ilga maldīšanās līdz atrodam īsto pilsētu, ielu un māju. Ņemot vērā to, ka no lidostas līdz apartamentiem ir tikai kādi 10km, tas nav sevišķi labs "rezultāts". Tad sākās mana mīļākā nodarbe, - parkošanās starp mašīnām šaurā ielā, kur man kā sievietei šķiet, ka noparkoties nav iespējams. Ar Kristapa palīdzību veiksmīgi tieku galā. Ap vieniem naktī laimīgi ierodamies apartamentos, kuros konstatējām nākamās britu koloniālo īpatnību paliekas - britu elektrības kontakti (mums nav līdz īstais kontaktu pārveidotājs) un ūdens krāni (karstajam un aukstajam ūdenim atsevišķi, - vispār kaut kas neizprotams!).

26.12.2011.

Nesteidzīgs rīts... Apmeklējam veikalu un iepērkam pārtiku tuvākajām dienām. Mazajā veikaliņā ejas starp plauktiem tik šauras, ka Kristaps netīšām no plaukta nogāž kečupa pudeli. Saimnieks laipni atvainojas, - Maltā visur esot ļoti šauri... Atgriežamies apartamentos un beidzot sākam pētīt maršrutu grāmatiņu. Aiz loga mākoņains un mazliet vējains, no cerētā siltuma tā īsti ne vēsts, bet tas netraucē sakrāmēt ekipējuma somu un doties tuvāko klinšu meklējumos. Tuvākās klintis atrodas pavisam netālu no lidostas, lielā gravā.



Mašīnu atstājam netālu no gravas malas uz ceļa (jāpiebilst, ka Maltā mašīnas atstāj visneiedomājamākās vietās un braucot, jābūt gatavam, ka jebkurā mirklī kāds var izlekt no mašīnas un doties nezināmā virzienā). Pirmo pusstundu meklējam klintis, realitāte īsti nesakrīt ar maršrutu grāmatiņā esošo informāciju. Vienīgais prieciņš ir no citronkoka saplūktie citroni un dīvaina paskata jaunieši ar bisēm, kuri izskatās, ka medī kaut kādas nenosakāmas populācijas kustoņus. Veģetācija šeit nav pārāk daudzpusīgi plaša. Protams, es uz savu sievišķo intuīciju nepaļaujos un klusēju, kas izrādās ir kļūda, jo beigās iepīkstos, ka klintis, manuprāt atrodas pretējā pusē. Pa taciņu dodamies atpakaļ un, protams, atrodam klintis, kuras ieaugušas mežrozīšu audzēs un ir diezgan nepieejamas. Uz kāpšanu nemaz nevilina. Sāk līņāt sīks lietutiņš… Nolemjam doties uz mašīnu un meklēt citas klintis. Izvēle krīt uz kādām piekrastes klintīm, tur varētu būt labāk.



Piekrastē nelīst, pie klintīm satiekam dažus vietējos kāpējus, visiem kājās viena modeļa klinšu kurpes un man pa izbrīnu viņi uz kāpšanas sektoru līdz ir paņēmuši... lielu grillu. Klusībā ieķiķinu, bet nu var jau būt, ka tas ir tālredzīgi. :) Aprunājamies ar vienu no kāpējiem un viņš mums nedaudz pastāsta par Maltas labākajām kāpšanas vietām. Arī to, ka "mežrozīšu" klintīs jau gadus piecus viņi vairs nekāpjot. Tagad esam mazliet informētāki, un galvā jau atķeksējam nākamo dienu kāpšanas plānus. Izkāpjam pāris maršrutus un arī šeit, piekrastē sāk līt. Klintis ir visai asas un es varu pačīkstēt par jau asiņojošiem pirkstiem. Kāpusi neesmu sen - viegli nav, dibens liekas pārāk smags un klintis pārāk augstas. :) Jāteic, ka no šīm klintīm paveras brīnišķīgs skats uz jūru un uz šo kāpšanas sektoru nolemjam atgriezties vēl kādu dienu.



Ceļš mājup ar maldīšanās elementiem - vēl joprojām mums ir kartes lasīšanas grūtības un vēl joprojām mašīnas pārvietojas pa "nepareizo" pusi, bet kopumā mana adaptēšanās britu braukšanas stilam, ja neskaita vienu iebraukšanu pretējā joslā un to, ka mans ātrums vēl joprojām nepārsniedz 40-50km/h, kopumā ir laba.

Apartamentos pavēss, grīdas aukstas, visas drēbes mazliet mitras, lai noģērbtos un ielīstu dušā, un pēcāk aizskrietu līdz gultai, - mazliet ir jāpiepūlas. Prasās pēc sildītāja…

27.12.2011.

Rīts. Aiz loga līst. No gultas līst īsti negribas - auksti… Mazliet pirms vienpadsmitiem apmeklējam veikalu un beidzot nopērkam kontakta pārveidotāju. Pusdienlaikā dodamies uz kāpšanas vietu Wied Baby. Sākumā kāpšanas sektoru apskatam no augšas un izskaitļojam, kur mums jānokļūst.



Mašīnu noliekam ceļa malā, autostāvvietā, kas izbūvēta kā skatu laukums – zem mums ir arkas veida klints, kas izliekusies virs jūras viļņu apskalotajiem klintsbluķiem. Wied Baby ir tikai pārsimts metrus no šejienes. Kāpšanas sektoram nesaprotama piekļuve, - pārkāpjam pāri ceļa barjerai un cauri džungļu cienīgam krūmājam cenšamies nokļūt līdz klintīm, brīžiem līšana teju vai uz vēdera un iesprūšana starp koku zariem, mitri un slideni akmeņi. Riktīgs "action" - esmu sajūsmā - diena jau tagad šķiet izdevusies! Kristaps, kurš nes ekipējuma somu, iespējams, domā savādāk, jo pat ar 10 kg somu uz pleciem līst uz vēdera pa akmeņiem starp lijānveidīgiem kokiem nav viegli. Rodas pat šaubas, vai vispār tā varētu būt īstā taciņa. Tomēr laimīgi nokļūstam līdz klintīm. Šis ir viens no retajiem un šķiet, - populārākais sektors Maltā ar aprīkotiem kāpšanas maršrutiem. Kāpieni ir grūtību kategorijās no 5 līdz 6b+.



Kādu laiku pakāpjam - Kristaps vairāk un es, protams, kāpju vieglos maršrutiņus, tā nepārspīlējot. Manas sajūtas ir nedrošas, liekas, klintis ir mazliet mitras un slidenas, dažas aizķeras pilnas ar ūdeni, bet man patīk... Ierodas trīs meitenes, kuras runā gan angļu, gan maltiešu valodā, kas ir krietni līdzīga arābu valodai. Noskaidrojam, ka viņas ir vietējās, meitenes mazliet pasūkstās par lietu, mēs pasūkstāmies par piekļuvi kāpšanas sektoram, viņas mūs apgaismo, kā var šeit nokļūt vienkāršāk, - izrādās, ka gluži pa džungļu maršrutu iet nav nepieciešams (tas mani mazliet sarūgtina). Atpakaļ uz mašīnu ejam jau pa meiteņu ieteikto taku, - klintīs izcirsti pakāpieni, pa kuriem var nokļūt uz ceļa ātrāk un vienkāršāk. Braucam uz apartamentiem, gatavojam vakariņas, mazliet salstam. Ceram uz saulainu laiku, Kristaps man stāsta par savu teoriju par cikloniem un gaisa masu pārvietošanos. Ha – naktī sākās pamatīga vētra. :)

28.12.2011.

No rīta joprojām nedaudz līst, sagaidām, kad lietus ir mitējies un dodamies uz piekrasti pa ceļam aplūkojam tūristu iecienītus objektus - 6000 p.m.ē. celtus atraktus tempļus. Hagar Qim – sakrālais komplekss, kas tiek uzskatīts par vienu no senākajiem pasaulē. Dīvaini akmeņu krāvumi zem nojumēm un daudz pelēku tūristu. Ātri vien saprotam, ka tūristu iecienīti objekti mums nešķiet vilinoši un ātrāk cenšamies nokļūt uz klintīm. Pakāpjam Two Caves sektorā.



Kristaps, protams, izpildās, bet es tizlojos un cenšos pārāk daudz nekunkstēt. Šīs dienas atziņa, ka ne visi maršruti, kas izskatās sarežģīti tādi arī ir… Un ka reizēm negatīvas pārkares ir gluži kāpjamas. Kāpjam līdz sāk krēslot. Tad atkal dodamies uz mašīnīti un uz "mājām". Braukt esmu jau iemanījusies un šis braukšanas stils man liekas pat loģiskāks nekā braukšana pa ierasto pusi. Gatavojam vakariņas, - vīns un sarunas, pēc dušas silta gulta un salds miedziņš…

29.12.2011.

Nolemjam doties nelielā pastaigā gar klinšaino piekrasti, krastošanai ar peldēšanu šķiet mazliet par vēsu un vējainu. Brīnišķīgi skaista piekraste, miers un klusums, beidzot saule, ir gan mazas izskalotas grotiņas, kurās var paokšķerēt, ielīst. Pabrīnāmies par to, ka neesam redzējuši nevienu ķirzaku vai citu faunas pārstāvi.





Pēc pastaigas dodamies uz sektoru, kur savulaik Maltas armijas speciālo uzdevumu vienības organizējušas paraugdemonstrējumus draudzīgās Lielbritānijas armijas vadībai un karaļnama kroņprincim. Arī klinšu kāpšanas maršrutu aprakstu grāmatiņā šis fakts pieminēts – kroņprincis bijis sajūsmā un izteicies, ka tā vien esot šķitis, ka jūras spēku desantnieki no jūras piekrastes pa stāvām klintīm pat ar motocikliem varētu uzbraukt... nākošajā gadā tā arī noticis, desantnieki desantējušies no kuģiem un aptuveni 90m augstās klintis "šturmējuši" kopā ar visiem motocikliem! :)



Kāpjam lejā uz piekrasti starp divām stāvām klinšu sienām pa stāvu, mazliet piemēslotu taku. Vispār visa sala ar īpašu tīrību neizceļas, ik pa laikam var novērot, ka pār ceļa malu tiek izgāzti atkritumi. Nopriecājos, ka uz maršruta sākuma vietu nav jānolaižas pa virvi. Nolaišanās brīžiem man uzdzen daudz lielākas bailes par pašu kāpšanu.

Lielo ekipējumu somu atstājam lejā zem akmens, - tai vēlāk atnāksim pakaļ. Kristaps, protams, kāpj pirmais ar tradicionālo drošināšanu. Es lejā ceru, ka stacijas būs pietiekoši drošas. :) Sākums nav diez ko daudzsološs, kāpjot aizķeres, aiz kurām ķeros, nereti ir brūkošas, - pie sevis pukojos un domāju, ka ir tik sasodīti bail un ka esmu tik augstu, un Kristaps vēl tik tālu… Veiksmīgi tieku līdz pirmajai stacijai, un tad jau nekas neatliek kā tik arī līdz augšai.



Sāk mazliet smidzināt un kad jau esmu pārrāpojusi pāri augšējai malai, lietus jau līst visai spēcīgi. Ātri savācam virves, lai tās pārāk nesalītu, pametam tās zem akmeņu krāvuma. Arī pati palieku sēžot zem akmens pārkares slēpjoties no lietus. Kristaps kāpj lejup un atgriežas ar somu.

Tā kā lietus tomēr līst spēcīgi, un klintis ir pavisam slapjas, nolemjam šovakar aizbraukt uz Maltas galvaspilsētu Valettu. Valetta atrodas Maltas salas ziemeļaustrumu piekrastē uz zemesraga starp diviem dabiskiem jūras līčiem. Pilsēta dibināta 1566. gadā un tai ir brīnišķīgi savdabīga arhitektūra. Un pamatīgi aizsardzības nocietinājumi! Eiropas arhitektūras un pilsētbūvniecības vēsturē unikāli ir tas, ka pilsētas būve uzsākta praktiski tukšā vietā, pirms būvniecības uzsākšanas paredzot un saplānojot gan ūdensapgādes un kanalizācijas sistēmu, gan atkritumu izvešanu, gan ēku un ielu izvietojumu tā, lai konkrētajā klimatiskajā vidē pilsētas iedzīvotāji justos pēc iespējas labāk. Valetta, protams, atbilstoši tiem laikiem, arī būvēta kā neieņemams cietoksnis ar šaurām ieliņām, kurās šobrīd ir izvietoti pasaules slavenāko zīmolu veikali. Pēc vakarīgi naksnīgās ekskursijas biju apmierinājusi savas vēlmes pēc arhitektūras un mākslas, jo iespējams, ka ja nelītu lietus, Kristaps joprojām dzīvotos uz klintīm...







30.12.2011.

No rīta aiz loga atkal mazliet smidzina. Ieturam nesteidzīgas brokastis, sametam ekipējumu mašīnā un dodamies… kaut kur. Maldoties pa šaurajām ieliņām nonākam Mdinā – Maltas senajā galvaspilsētā, dēvētā par Kluso pilsētu. Dodamies nelielā pastaigā pa tās šaurajām ieliņām, kuras ieskauj viduslaiku cietokšņa mūri. Tālāk brauciens cauri visai Maltai uz "zelta smilšu" piekrasti. Vējaina, pelēku mākoņu klāta, tomēr vārdos neaprakstāmi skaista piekraste. Meklētās klintis gan netiek sameklētas, jo karte ne visai atbilst realitātei. Daži sērfotāji cīnās ar viļņiem, daži tūristi kaut ko fotogrāfē, daži, tas ir mēs, saguruši no vizināšanās pa šaurajiem līkumotajiem ceļiem, ēdam bumbierus un līdzpaņemtās maizītes…



Dodamies atkal uz "lapsi", lai izkāptu vēl kādu maršrutu. Šoreiz man par "prieku" uz maršruta sākumu nolaidāmies pa virvēm lejup pa sienu. Stāvot un kabinot savu Reverso (drošināšanas un nolaišanās ierīce, red.) biju pesimistiski noskaņota, jo likās, ka vējš izpūtīs pēdējo siltumu no manis un piedevām vēl nopūtīs no klints, uz kuras tāpat īsti labi neturos. Nolaižoties līdz pirmajai stacijai konstatējām, ka kaut kur pazudis fotoaparāts, - nolaižoties līdz lejai viss ir skaidrs - 90 metrus augstu kritienu trieciendrošais fotoaparāts, izkrītot no kabatas un piezemējoties uz piekrastes klintīm, tomēr nav izturējis. :) Vējš pūš arī lejā, jūrā iespaidīgi viļņi, kuri, izšķīstot pret asajiem piekrastes klintsbluķiem, ik pa laikam mazliet apšļaksta arī mūs. Salīdzinot ar vakardienu ūdens līmenis ir pakāpies augšup.

Sākot kāpt noskaņojums krietni uzlabojās. Ha... endorfīni dara savu darbiņu! Kristaps kāpj pirmais, izkāpis jau gandrīz visu pirmo virvi, es no apakšas skatos, ka viņš nesaprotami knosās - traversē no vienas puses uz otru. Nojaušu, ka, iespējams, drošināšanas stacija tiks uzbūvēta diezgan apšaubāma, jo šķiet, ka cerības par jau gatavu, klintī iestrādātu staciju nepiepildās. Tā kā man apšaubāmas liekas visas paštaisītas stacijas, tad adrenalīns man jau sāk izdalīties pārlieku laicīgi. Lēnām un prātīgi uzsāku kāpt šo pasakaini skaisto maršrutiņu. Paskatoties lejā, ko parasti cenšos nedarīt, lai neiedzītu sevī vēl lielākas bailes, - zem mums redzamā klintis mazliet atgādina zemūdeni, kuru ieskauj līgojošo viļņu šļakatas. Saule mijas ar lietu, virs galvas staigā mākoņi. Izņemot no klints netīšām izlaižu no rokas un nometu lejā vienu ieliktni, bet laimīgi līdz stacijai tieku. Kāpjot, kā vienmēr, pie sevis domāju, ka nekad vairs nelīdīšu uz klints sienas, bet sasniedzot pašu klints augšējo malu ir tāds gandarījums, sajūsmas saucieni, neatņemams smaids un emocijas. Atkal līst. Pazaudēto ielikti nolemjam iet sameklēt rīt.

31.12.2011.

Jau no paša rīta brīnišķīgs laiks! Saule un West Side sektors. Beidzot redzam, ka arī Maltā tomēr ir kāpēji, - sektorā rosās kādi 10-15 cilvēki… No klints augšas nolaižamies pa virvi līdz maršrutu sākumiem. Protams, atkal kāpjam, blakus kāpj vietējie, jau kādu piekto reizi vienu un to pašu maršrutu. Kristaps kāpj ar tradicionālo drošināšanu, izkāpj vairākus maršrutus vienu pēc otra. Grūtākajā no tiem izskatās, ka viegli nav, jo Kristapam pasprūk daži "smagi" vārdi. Apakšā stāvot drošinu un skaitu mantru "nekrīti, nekrīti, nekrīti…" Tuvējie kāpēji nu jau kādu laiku cītīgi vēro Kristapa izpildīšanos grūtajā maršrutā un komentē katru viņa soli… žēl, ka nesaprotu maltiešu valodu. Izklausās, viņa kāpšana tiek labi novērtēta, arī Kristapam nolaižoties lejā pēc maršruta izkāpšanas, vietējie smaida un ar nepārprotamām zīmēm rāda "bija OK!".

Pēc nelielas atpūtas pauzes Kristaps "piesaka" šīsdienas pēdējo maršrutu. Lai tiktu atpakaļ līdz automašīnas stāvvietai arī man jākāpj… nu, manuprāt, man ne tuvu izkāpjamu maršrutu. Es jau negribu sabiezināt krāsas, bet nu tās pārkares… caur asarām un purpināšanu kaut kā tieku līdz stacijai un esmu "happy"… Atpakaļceļā dodamies sameklēt vakar pazaudēto/nomesto ieliktni. Nolemjam, ka es pagaidīšu Kristapu mašīnā, un viņš dosies to mēģināt uzmeklēt. Tā nu gaidu minūtes piecas, desmit... Kad jau pēc maniem aprēķiniem Kristapam ir jābūt atpakaļ, bet viņa nav, izlemju paskatīties vai nav noticis kas nelāgs, jo man ir aizdomas, ka Kristaps varētu izspēlēt sev kādu raksturīgu pekstiņu un, loģiski, - uz sienas redzu oranžu punktiņu. Lieki teikt, ka ekipējums atrodas mašīnā un Kristaps, kā saka, vēsā mierā, kāpj augšup pa 93 metrīgo sienu bez virves un drošināšanas... Laimīgi atradis pazaudēto ieliktni nelielā krūmā uz klints sienas kaut kur pārdesmit metrus virs piekrastes akmeņiem. Pasaku, ko par to visu domāju, bet viņš tikai smaida. Dodamies atceļā. Netālajā piekrastes pilsētiņā dzerot kafiju vērojam kā viļņi spēlējās gar piekrasti…

Pēc vakariņām dodamies sagaidīt Jauno Gadu Valettā. Atstājam automašīnu iepriekš noskatītā vietā (domājām, ka šeit to būs maz, bet atbraukuši, knapi atrodam vietu, kur iespraukties ar savu mazo mašīnīti). Ielās milzīgi daudz cilvēku, kuri liekas ir no skapjiem izvilkuši 100 gadus glabātus kažokus, jaunas meitenes, visas kā viena īsās kleitiņās, cenšas nostāvēt uz kurpēm ar 15 cm augstiem papēžiem – iešana padodas ne katrai... Īsta "klaunāde" itāļu stilā. Pilsēta rada dīvainu noskaņojumu. Sagaidām pusnakti. Salūts, lidojoši šampaniešu korķi, mūzika. Kādas šauras ielas galā skatuve, uz kuras uzstājas neliela mūziķu grupa. Dodamies padejot. Kad Itālijas 60-70 gadu mūzika vairs nesaista, dodamies pastaigāties pa Valettas augstajiem mūriem, radot pārsteigumu citu Jaunā Gada sagaidītāju sejās… Tā arī nesapratām, vai frāze, kuru pirmo dzirdējām attiecinātu uz mums abiem 2012. gadā - "You are crazy!" ir laba zīme…?

01.01.2012.

Gada pirmā diena. Protams, dodamies pakāpt… uz sporta maršrutu sektoru. Kristaps kāpj visus maršrutus pēc kārtas, es šodien atpūtas režīmā - šo to pakāpju un izbaudu šī ceļojuma pēdējo brīvdienu. Jau rīt, pašā rīta agrumā - atpakaļ uz Latviju...

Secinājumi:
Secinājums (vissvarīgākais attiecībā uz kāpšanu Maltā): ja jums patīk "sporta" kāpšana, tad uz Maltu var arī nebraukt, bet ja ir vēlme apgūt kāpšanu ar tradicionālo drošināšanas ekipējumu (Britu stilā) - daudz īsu maršrutu ar labu informāciju par tiem, - šī ir īstā vieta! Vēlams tikai pamatīgi šo informāciju izpētīt un sagatavoties šāda veida kāpšanai. Un arī būt gataviem braukšanai pa ceļa kreiso pusi...



Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [DISKUSIJU FORUMS]



Brīdinājums! Šī vortāla veidotāji Jūs brīdina par to, ka aktivitātes, kuras ir saistītas ar kāpšanu un nolaišanos pa virvēm, dabīgu un mākslīgi veidotu klinšu vai ledus reljefu, kā arī atrašanos kalnu zonā, ir potenciāli bīstamas Jūsu veselībai un dzīvībai! Šo bīstamību var novērtēt tikai balstoties uz pieredzi. Savukārt pieredzi var iegūt tikai apgūstot zināšanas un praktiskās iemaņas. Mēs rekomendējam šo pieredzi iegūt zinošu un kvalificētu instruktoru klātbūtnē! Vortāla veidotāji neuzņemas nekādu atbildību par sekām, kuras var rasties izmantojot publicēto informāciju.

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv