Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Ceļojumi
Mazliet Norvēģijas

Autors: Edgars Baltiņš [ AUTORS?]
Foto no autora privātā arhīva
Piedalījās: Lāsma, Rihards un Edgars - visi Baltiņi
2011. gada novembris, Rīga

Šī gada vasaras Līgo laikā nolēmu ar ģimeni apmeklēt Norvēģijas dabas un "Top" tūrisma objektus. Pirmais jautājums, kā vislabāk turp nokļūt? Sametot visus par un pret, saskaitot izdevumus, sanāca, ka izdevīgākais ir braukt ar auto no Rīgas ar "Tallink" uz Stokholmu un tālāk jau pa sauszemi...

Reklāma:
Piedalies konkursā!


Būtiskās lietas. Jārēķinās, ka zviedru pusē nobraucot no prāmja būs jāpūš trubiņā vēl ostas teritorijā. Obligāti vajadzētu atjaunot kartes savos navigātoros, jo gan Zviedrijā, gan Norvēģijā intensīvi būvē jaunas šosejas, krustojumus. Iebraucu pigoros ar gadu vecu karti. Tomtoms novirzīja mani no jaunas taisnas šosejas uz ekskursiju pa līkumainu ciematiņa ceļu, lai pēc neliela gabala atkal atgrieztu uz jau pieminētās šosejas – ātrākais ceļš, tā teikt... :) Zviedriju caurbraucot pa šoseju, garlaicīga ainava, bet tā ir visur uz lielšosejām. Norvēģijā ļoti lielā vairumā ir ceļi ar atļauto braukšanas ātrumu 80 km/h, ko pilsoņi arī ievēro, lielā gabalā arī tīri fiziski ātrāk braukt būtu grūti, ceļi šauri un ļoti šauri, līkumaini. Norvēģi arī nelabprāt apdzen. Daudz apdzīvotu vietu pa ceļam, līdz ar ko ātrums dramatiski krīt. Būtībā vienā dienā ar apskates objektu apmeklēšanu var nobraukt ap 300 km. Slīpumi serpentīnos ir vidēji 7 līdz 9%, maksimums, ko redzēju bija 10%, laikam saistīts ar ziemas braukšanu, kaut gan Alpos esmu braucis pat 20% slīpumus.

Norvēģija - dārga zeme, tāpēc nolēmām izmantot kempingu piedāvājumu - nesezonā teltsvieta kopā ar auto vidēji 15 Ls, ir arī dārgāk, mazas koka mājiņas, 2-4 vietīgas ~ 40 Ls. Degviela, dīzelis, no 1.20 Ls. Protams, telti var būvēt arī ārpus kempingiem, tikai jāatrod nomaļa vieta, kuru atrast ir pagrūti. Daudz maksas ceļu, kuru cenrādis ir mainīgs, sākot ar 2 Ls līdz pat 20 Ls. Būtisks moments, - ir automātiskās fiksēšanas iekārtas, un par šiem ceļiem var samaksāt saucamajos Kronservisos, ceļa tuvumā, vai veicot avansa iemaksu speciālā rēķinā vēl pirms ceļojuma (var atrast caur Visit Norway), vai sagaidīt elektronisku rēķinu pēc trim mēnešiem, visur citur monētas vai karte. Obligātie prāmīši, parasti naudiņu ~10 Ls (96 NOK) iekasē uz klāja. Lai nemulstu arī degvielas stacijā - prioritāri ir norēķināties ar karti pie sūkņa, atsevišķiem sūkņiem ir iespēja saspiest pogas un doties iekšā veikalā. Apkalpojošajā sfērā visi caurmērā zina angļu mēli, arī vāciski, šur tur runā krieviski, pat latviski, taču tas jau nejaušības princips, kad noklausies kādā mēlē sarunājas pakalpojuma sniedzēji savā starpā. Pēdējais, biļetes uz dabas objektiem nav, bet ir jāmaksā par stāvlaukumu, parastā takse ap 7-8 Ls (pie īpašākajiem, vairāk apmeklētajoem objektiem, citur lētāk).

Tātad par pašu ceļojumu. Nobraucām no kuģa, saregulējām Tomtomu un sanāk, ka līdz pirmajam apskates objektam var nokļūt vienā piegājienā, taču realitātē jau mazliet aiz Oslo diena bija galā, nācās meklēt naktsmājas, tas bija mazliet vairāk kā pusceļš. Kā mierinājums par dārgo kempinga mājiņu, nebija paredzētas teltsvietas, un arī laiks drēgns, fjordā rietošās dienas gaismā finišēja kāda jahtkluba rīkotā regate.



Priekšā vēl bija vesela diena braukšanas, kas jau sāka apnikt. Pirmais apskates objekts ir Kjerag, jeb iesprūdušais akmens, kas atrodas Lisefjord galā.

Iebraucam vienīgajā kempingā, skaista pļaviņa, dažas teltis, pāris kemperi. Kafejnīcu ieņēmuši BMW veco sporta kupeju fanāti, mašīnītes rindā izstādītas, visas kā no veikala, uzpulētas līdz mirdzumam. Kārtoju telti, gatavojos vakariņas tasīt, pēkšņi parādās vīriņš ar izpletni, tad vēl viens – domāju nez no kurienes viņi ņemas?



Vakara gaitā noskaidrojās, ka tie ir Base Jump entuziasti, kuri lec no stāvkrasta klintīm netālu no kempinga, uz šova beigām jau saskatījām vietu no kurienes jaunieši leca.

Nākošajā rītā devāmies uz akmeni. Taka stāva un gluda, baigais spiediens uz purngalu. Kāpjam bez liekām pauzēm, apsteidzam citus, kāds sportiskāk motivēts apsteidz mūs, sviedri līst aumaļām, sirds klapē, elšu. Pēc divām stundām sasniedzam norāžu stabu uz kura vairāki nosaukumi dažādos virzienos. Nebijām izstudējuši, kas ir tie pārējie apskates punkti, izvēlējāmies iet virzienā tieši uz akmeni, drīz to arī ieraudzījām. Pagaidījām mazliet rindā, kamēr uz akmens izālējās franču jaunekļi, tad tikām sabildēties. Uzkāpšana diezgan vienkārša, es to izdarīju ar visu bērnu mugursomā, protams, cilvēkiem ar augstuma bailēm tas būs grūti.



Nokāpām lejā, turpat stāvvietā duša un buljona vārīšana blakus krodziņam, tas uzjautrināja norvēģus, kuri mūs bildēja. Tālāk bija paredzēts tam pašam fjordam otrā pusē apmeklēt stāvkrastu - klinti Preikestolen, kas vertikāli paceļas 604 m virs ūdens līmeņa. Šis ir ļoti populārs objekts, apmeklētāju kustība intensīva. Pa ceļam uz turieni vēl Manufossen apskate . Laiks samācies, mazliet sijā lietus, uz kalna sēž mākonis, fjordā valda migla. Atbraukuši esam, - jākāpj.



Kāpjam. Taka vienā laidā sastāv no lieliem akmeņiem, vietām vienkārši dabīgs haoss, vietām akmeņi sakārtoti kā kāpnes. Kurš tos spēja izcilāt? Pēc nepilnas pusotras stundas esam jau gandrīz augšā, jo pa ceļam apstāties, lai pafotografētu, jau īpaši jēgas un iespēju nebija. Lūk, arī pati klints.



Tiešām žēl, ka panorāmas skati šoreiz izpaliek. Atzīmējušies esam, kāpjam lejā. Pēc pirmās trešdaļas mākoņos parādās spraugas, un varam apjaust kas mums visapkārt riņķī, vēl pēc brīža jau kļūst tiks skaidrs, ka gandrīz jau gribas kāpt atpakaļ. Taču nē, kas noticis - noticis, tā tam arī palikt. Ceram revanšēties uz "troļļa mēles", bet līdz tai vēl garš ceļš braucams. Ceļš tiešām skaists, daudz ūdenskritumu, dziļas aizas, fjordi, ezeri.



Jau ap desmitiem vakarā ieripinām pilsētiņā Odda. Burtiski iespraucamies pārpildītajā kempingā, baudām jauko vakaru un tuvējā ezera ainavu.



Pa to starpu, esam saaukstējuši sīko, - temperatūra un klepus. Sadevām zāles un lēmuma pieņemšanu atstājam rītdienai. Rītdiena pienāk mākoņaina, bez lietus, un pat zilumiem debesīs, bet kāpiens solījās būt uz visu dienu. Pieņēmām lēmumu, ka sīcim karāties uz muguras slimam visu šo laiku būs par daudz, un atlikām šo izaicinājumu citai reizei. Tad atkal jauka diena mašīnā, lai nokļūtu Jotunheimenā, kur galvenais izklaides objekts ir divu kalnu ezeru sadure šaurā vietā Beseggen kalnā. Ceļš līdz turienei iezīmēts kā tūristu, un tiešām ir šī vārda cienīgs. Ainavas elpu aizraujošas, gan fjordu krastos, gan augstkalnes plato. Vienā no ierīkotajām atpūtas vietām uzcepam pankūkas, - pat grūti aprakstīt, cik tas ir garšīgi!



Diena iegriežas uz vakara pusi, kļūst saulains. Kā pēc pulksteņa, ap desmitiem, sasniedzam kempingu. Nakts. No rīta guļam ilgi, jo maršruts paredz vienā virzienā iespēju doties ar kuģīti. Pulksten 12:00 ierodamies info centrā / ostā un uzzinām, ka kuģītis jau aizgājis pusdeviņos un nākamais tikai 14:35... Ko nu? Mēģinām izvilināt no info tantes, cik ilgs gājiens. Viņa apskatās uz sīci, tad uz mums, saka "nu tā, stundas 6-7 vienā virzienā". Tas mums neder, jo pēdējais kuģītis atpakaļ atiet 16:45. Tante piedāvā alternatīvas takas tepat apkārtnē, vai vismaz pakāpties līdz kalna virsotnei (900 augstuma metri!). Izlemjam, ka kāpsim un tad skatīsimies. Tiekam līdz augšai nepilnā stundā, tad optimisma pilni uzveicam vēl trīs horizontus, un tur jau viņš ir...



Skati vienkārši "apburbuļojoši". Zinām, ka tur lejā ir pusceļš un iztērējuši esam tikai divas stundas. Pajautājam pretim nākošajiem, cik ilgi šie soļo? Atbilde met izaicinājuma cimdu, un mēs dodamies paspēt uz kuģīti. Vienkārši teciņus apsteidzam citus takas baudītājus.



Maršrutu uzveicām tieši pusstundu pirms kuģīša atiešanas, taču pēdējais nokāpiens vienkārši izsmēla "enerģijas batoniņu" tukšu, vēl vienu metru panest sīci mana mugura vairs nespētu. :) Zaudējuma gadījumā pastāvēja iespēja palikt pa nakti viesnīcā, tas būtu mūs mazliet izputinājis, bet viss beidzās laimīgi. Vēl tajā pašā vakarā sasniedzām pusceļu līdz Brigsdāles ledājam, kas bija nākamais skatāmobjekts. Noīrējām kempingā mājiņu, jutāmies ērti, dzērām vīnu – dzīve ir skaista.



Nākošajā rītā slinkuma / saguruma pakāpe jau sasniedza tādu līmeni, ka iet kaut ko garāku par divām stundām vienā virzienā negribējās. Stāvvietā uzraksts vēstīja par pasākumu trijām stundām vienā virzienā, - gandrīz apraudājāmies. Uzkāpām līdz infocentram un noskaidrojās, ka ir "troļmobīlis", kas pa 185 NOK personu aizvizinās līdz ledājam, vēl parunājoties noskaidrojās, ka tās trīs stundas ir ar uzkāpšanu kalnā, un ledāja "obzervēšanu" no augšas. Līdz ledāja pakājei pastaiga 45 min. To taču mēs varam! Uz takas izliktas zīmes, kur ledājs atradies tādā un tādā gadā, - nu baigi sarāvies...



Par prieku tūristiem vēl no ledāja nolūza kāds gabaliņš, troksnis kā pērkona dārdi, visi skatītāji uzreiz iespringa. :) No kušanas ūdeņiem arī skaists ūdenskritums.



Nobeigumā apskatījām Mardalfossen, kas ir viens no desmit Eiropas augstākajiem ūdenskritumiem, kopējais augstums 665m, 297m brīvais ūdens kritiens. Nesezonā šo ūdeni novada hidroelektrostacijas darbināšanai. Neiespaidoja. Noteikti redzējām augstākas, iespējams sezonāla rakstura, tērcītes, bet te laikam jāzina ūdenskrituma definīcija.



Pilnīgā miglā uzveicām Trolstigen jeb troļļu kāpnes, - stāvs serpentīns ar ūdenskritumu upi pa vidu. To sapratām tikai apmēram pa vidu serpentīnam, izlasot uzrakstu Tomtomā. Uzbraucām vēl kādā plato, - atkal mākonis. Augšā milzīgs saldūdens rezervuārs, kurš daļēji veidots mākslīgi, dambji abos galos, klāt plāksnīte – "dzeramais ūdens, nepiesārņot".



Vēl pa ceļam caurbraucām Atlantijas ceļu, kas ir uzbērumu un tiltiņu virtene starp piekrastes saliņām, tad divi zemūdens tuneļi un visbeidzot kārtīgs vanšu tilts. Arī šeit sagaidīja zināma vilšanās. Iedomājaties, ka par pārbraukšanu pār Rīgas Vanšu tiltu (tiem, kuri braukā pa to ikdienā) jums paprasa 10 Ls, ainava un sajūtas līdzīgas. Kopā šis ceļa posms izmaksāja ap 27 Ls.

Vēl pie ceļojuma iespaidiem jāpiezīmē robeža starp Norvēģiju un Zviedriju atpakaļceļā. Ceļa malā bija baltā informējošā plāksnīte, tāda maziņa, kā pie mums apzīmē apdzīvotas vietas, ar uzrakstu "Swerige", nomainījās tikai asfalta krāsa, - zviedri izmanto sarkanās granīta šķembas. Tomtomā šķērsojām sīku raustītu svītriņu. Tūlīt aiz robežas mūs pārsteidza divi lieli rubeņu gaiļi, citādi trīs stundas purvu un ezeriņu. Pierobežā ļoti populāri ir vecie ASV muskuļkāri un tie, ar spārniem.

P.S. Skatoties no malas - norvēģiem ir četras acīmredzamas hobijnodarbes: tas ir velosipēds, zirgu sacīkstes, senie jocīgie spēkrati un makšķerēšana. Vēl zīmīgs fakts, ka pases vienīgo reizi bija jāuzrāda Latvijā izbraucot no kuģa un arī ceļu policija nozīmējās. Mēs esam drošībā, mūs sargā. Kāds izskatās policijas auto Norvēģijā, to tā arī neuzzinājām...

Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [DISKUSIJU FORUMS]

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv