Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Ceļojumi
Monblāna traverss - no Kurmaijeras uz Šamonī

Autors: Mārīte Meļņika [ AUTORE?]
Arhīvs: 2002. gads, Rīga

Mēs esam Latvijas alpīnisti vai vienkārši traki kalnos kāpēji, kuri šogad (Red.: 2002. gads) jūlijā kopā gājām interesantu, bīstamu, bet tehniski vidēji sarežģītu maršrutu (pēc vecās krievu klasifikācijas – 4A grūtības pakāpes) no Courmayeur Itālijā pāri Brenva ledājam, augšup pa Peuterey klintīm, pēc kārtas traversējot M.Bianco di Courmayeur (4765), La Tourette (4747) un pašu MontBlanc (4810), nokāpām pa klasisko maršrutu līdz Aig du Gouter būdai un vēlāk lejā uz La Feat Francijā un devāmies uz mūsu kempingu Chamonix. Laiks – 22. līdz 27. jūlijs.

Grupu veidoja seši kāpēji: Aivars Eriņš, Guntis Koks un Mārīte Meļņika – viena sasaite, Vladimirs Petrovs, Artūrs Beinerts un Dzintars Suts – otra sasaite. Vadītājs – Aivars Eriņš.

Monblāns – baltais skaistulis, kurā vienreiz dzīvē gribas uzkāpt katram alpīnistam. Ceļi uz tā virsotni ir dažādu grūtību pakāpju – katram pēc viņa vēlmēm, fiziskās sagatavotības un piedzīvojumu kāres. Mūsu izvēlētajā ceļā piedzīvojumu un baudas laikam nepietrūktu nevienam, kas to ietu. Tomēr liekas, ka latviešu alpīnisti šeit vēl nebija kāpuši. Šeit vispār maz kas liecināja par citiem kāpējiem un visa sava maršruta laikā, virsotni ieskaitot, līdz pat “izdzītajam lielceļam” pa klasisko maršrutu tā arī nesastapām nevienu dzīvu dvēseli.

Aklimatizāciju bijām nolēmuši iziet, pa ceļam uzkāpjot Tatru augstākajā virsotnē Gerlahā (2655) Slovākijā un Austrijas augstākajā Alpu virsotnē – Grosloknerā (3798). Tatri mūs sagaidīja ar svelmainu tveici, kas pārvērtās niknā pērkona negaisā brīdī, kad jau bijām Gerlaha pakājē. Negaiss negribēja rimties, zibeņoja tieši mums visapkārt. Lietus gāzes labi izmērcēja visu, ieskaitot mitrumu izturīgās mugursomas ar to saturu, neglāba pat Goretex jaciņas. Kopā ar mutuļojošajiem ūdens strautiem, par kādiem bija pārvērtušās citkārt tik ērtās trekinga taciņas, negaiss mūs “noskaloja” lejā no kalna.

Par šo neveiksmi godam atspēlējāmies Austrijas Alpos, jau pirmajā dienā veicot daļu maršruta un patrenējoties uz stāvas saplaisājuša ledus nogāzes, naktī izgājām uz Grosgloknera virsotni, ko arī drīz vien sasniedzām, lai paspētu atgriezties lejā nometnē tieši uz pusdienām.



22. jūlijs – pirmdiena

Ierodamies Kurmaijera pilsētiņā ap pusdienlaiku. Kamēr daļa mūsējo metas revidēt inventāra veikalus, mēs ar Aivaru atrodam vietējo Alpīnistu klubu, kur no vienīgā tur uz vietas esošā cilvēka – piemīlīgas sekretāres – cenšamies izdibināt laika prognozi šai nedēļai, kā arī tuvāk izpētīt mūsu iecerētu maršrutu. Laiku mums piesola sliktu trešdien un ceturtdien, bet maršrutu – neiesaka iet vispār. Sekretāres lielās acis kļūst vēl lielākas un viņa nopietnā balsī iebilst – šāds maršruts neesot priekš iesācējiem. Klusībā ķiķinot pie sevis, ka Aivars ar savu pāris gadu desmitus lielo kalnos kāpšanas pieredzi ir nosaukts par iesācēju, lieku lietā visas savas neesošās franču valodas rezerves un esošās angļu valodas zināšanas, lai apliecinātu mūsu varēšanu un gribēšanu. Piezvana kāds no viņu gidiem, kurš ar šausmām cenšas visiem spēkiem mūs atrunāt no kāpšanas. Pēc viņa vārdiem iznāk, ka no Itālijas puses vispār kāpt nav iespējams. Mēs esam stūrgalvīgi, pasakām paldies par sniegto informāciju un stūrējam uz izeju.

Tas gan atvieglo mūsu uzdevumu, jo nav jācīnās pa Brenva šļūdoni, toties nākas traversēt daudzus lavīnbīstamus kuluārus un nogāzes (Toula, Entreves, Tour Ronde), kā arī vairākas klinšu grēdas.



Neiet tik ātri un veikli, kā cerējām. Pamazām noriet saule un uzlec liels apaļš pilnmēness, kas mums rāda gaismu pilnīgi par velti. Sniegs jau ir sastindzis un mēs droši čāpojam uz priekšu pāri nogāzēm, kuras dienā siltajos saules staros būtu pārāk nedrošas lejup slīdošo sniega masu un krītošo akmeņu dēļ. Kā parasti šādās reizēs iešanai, šķiet, nav ne gala, ne malas – aiz katras kārtējās klinšu ribas atklājas nevis gaidītais plato, bet nākamā nogāze, kas jāšķērso.

Daži nogurušākie jau ierosina, ka vajag mēģināt izrakt telšu vietas tepat, bet Aivars to neatbalsta, jo te nav droši. Ap 12.00 naktī beidzot esam uz Brenva plato, kur ceļam teltis un kārtojamies pelnītai atpūtais. Brīžiem saceļas nerātns viesulis, kas cenšas patraucēt mūsu labos nodomus, tomēr nākas šim apmierināties vien ar aizpūstu Aivara telts mietiņu maisiņu. Ierokamies sniegā, lai naktī būtu silti.

23. jūlijs – otrdiena

Silti saules stari glāsta telts sienas un sasilda tās iekšpusi. Aizvējš. Nesteidzīgi mostamies un tuntuļojamies ārā no siltajiem guļammaisiem. Mūsu nometne atrodas Monblāna masīva pakājē, un pats kalns šķiet ar vienu roku aizsniedzams. Mānīgs priekšstats. Augstu, augstu, zem pašā augšā var redzēt kāpējus, kas droši vien pēc virsotnes atgriežas pa klasisko maršrutu.

Ap 10.00 beidzot esam paēduši, tomēr turpinām vēl filozofēt par savu šodienas maršrutu pāri pašam Brenva ledājam. Maršrutā redzami vairāki bergšrundi un slēgts ledājs, kuru daudzviet šķērso milzīgas vaļējas plaisas. Lai tiktu pāri šim plato, pa 50 – 60° stāvu sniega - ledus sienu jāuzkāpj Col Moore sedlienē. Tālāk pagaidām neredzam. Lai nu Dieviņš mums palīdz! Rāpties un soļot iznāk krietni daudz. Kartē salīdzinoši īsais maršruta posms ievelkas laika ziņā.



Ar katru brīdi vairāk saprotam, ka šodien tikt augšā uz Petrē sedlienes būs grūti, varētu atkal ievilkties līdz pusnaktij. Maršruts ir tieši tāds, par kādu savulaik Visockis savā “virsotnes” dziesmā skandēja – lavīnas veļas viena pēc otras, varam paļauties tikai uz saviem klinšu āķiem, roku stiprumu un draugu pleciem, cerot, ka nepievils... bet sirds gatava izlauzties no krūtīm un steigties uz turpat augšā mirdzošo virsotni, kaut arī priekšā vēl desmiti ledus kritumu, klinšu kores, lavīnas, plaisas...

Šodien ir zudušo un atrasto mantu diena. Rāpjoties pāri Col Moore, Vladim nokrīt ķivere un aizslīd lejā pa nogāzi. Artūrs pats pat nav pamanījis, kurā brīdī palicis tikai ar vienu dzelksni un kur meklēt otru? Sienoties dulferī (Red.: domāta nolaišanās pa virvi), no nosalušajām rokām man neveikli izkrīt dulferbremze un aizdzindzina lejup. It kā mēs maksātu nodevas Baltajam Kalnam par to, ka esam metuši izaicinājumu un traucējam viņa mieru. Situācija mainās, jo nodulferējušies Cresta della Poire pakājē, pārsteidzošā kārtā sniegā pie kādas plaisiņas atrodam dulferbremzi, turpat zemāk ir Vlada ķivere un netālu uz kādas nedrošas sniega saliņas – Artūra dzelksnis. Nolemjam savas mantas Kalnam neatstāt. Kad Artūrs atgriežas ar atgūto dzelksni, viņš izslīd uz gludenas akmens plāksnes, tiltiņš nobrūk, bet pats kāpējs paliek karājoties virvē vairākus metrus uz leju, tomēr pats saviem spēkiem atkal uzrāpjas augšā, nedaudz apdauzījies un uzplēstām rokām.

Sasienamies atkal virvēs un brienam pāri nesen nogruvušas milzu lavīnas mēlei uz Gr. Piller d’Angle klinšu pakāji. Brīdī, kad esam lavīnas mēles vidū, draudoši dārdot pa Cresca della Poire gāžas liela sniega - akmeņu lavīna. Bēgam! Pēc brīža krīt vēl viena, vēl lielāka lavīna, kas pilnībā aizslauka vietu, uz kuras mēs nodulferējāmies no Col Moore un uzlasījām “kritušos”. Sastinguši brīdi noskatāmies: īsts realitātes šovs, un nemaz nav jautri. Baltais Kalns mūs ir brīdinājis, tomēr bijis ļoti, ļoti saudzīgs.

Gr. Piller d’Angle pakājē apstājamies uz relatīvi drošas saliņas starp tikko šķērsotās lavīnas mēli un tām, kas nākušas no Petre sedlienes. Ilgi pētām un spriežam, vai kāpt augšup pa kuluāru līdz Petrē sedlienei jau tūlīt, vai arī iekārtot nometni, paēst, atpūsties un nedaudz pagulēt, lai izietu pēc pusnakts. Kuluārs ir gana stāvs un sniegs pavisam mīksts, tāpēc veselais saprāts saka - paliekam. Vēl malkojot tēju, sīki nopētām kuluāru – tā bergšrundus un plaisas, lai nakts melnumā būtu zināmi galvenie iešanas virzieni. Kad viss ir skaidrs, no augšas nogāžas varena sniega - ledus lavīna, kas kā dzēšgumija noslauka no mūsu “kartes” tikko uzzīmēto plānu... Skatāmies un klusējam. Tikpat labi mēs varējām jau būt tur un kāpt!

Baltais Kalns mūs atkal pabrīdināja, atkal pasaudzēja. Vēlāk guļot teltī, dzirdam lavīnas gāžamies lejup vienu pēc otras. Atkal tāpat kā Visocka dziesmā – mēs neizvēlamies vieglus ceļus, prieku gūstam, ejot grūtus un sarežģītus maršrutus. Tomēr ceram un lūdzam, lai viss beigtos labi.

24. jūlijs – trešdiena

Kaut arī iepriekšējā vakarā jau ap astoņiem centāmies sasniegt aizmigšanas punktu, dienā pārdzīvotais – lavīnas un plaisas – atstāja savu iespaidu. Naktī vairākas reizes pamodos no draudīgas dārdoņas, ko kārtējo reizi sacēla lejup krītošu akmeņu, sniega un ledus masas. Mūsu nometne atrodas zem Monblāna vietām vertikālu klinšu un ledus sienu ielokā. Turpat netālu no Aig. Blanche de Peuterey (4114) sienas nokarājas milzīgi tūkstoštonnīgi seraki. No tāluma tie atgādina nīlzirga galvu. Pirmo reizi visā savā kalnu kāpšanas laikā sajūtu reālas bailes. Tās uzmācās ne jau ejot pār nedrošiem sniega laukiem vai karājoties virvēs virs aizas, bet guļot teltī – siltumā un salīdzinošā drošībā klausoties lavīnu dārdoņā. Sajūta ir tāda, it kā par katru cenu tagad vajadzētu izbēgt no slazda, kādā jūtos šobrīd iesprostota šo draudīgo sienu ielokā.

Ceļamies ap vieniem. Nakts ir skaidra un auksta. Aiz klinšu ribas paslēpies liels apaļš mēness. Drīz viņš izlīdīs, lai rādītu mums ceļu. Mēs kāpjam un kāpjam uz augšu, pārvaram neskaitāmus bergšrundus un lavīnu mēles, rāpjamies pāri plaisām.

Vienā no tām Aivaram iekrīt viņa vitamīnu dzēriena pudele. To tā nevar atstāt – laižam viņu ar striķi lejā tai pakaļ. Kaut arī visu nakti esam labā tempā bez apstājas kāpuši, apmēram 200 m zem Petrē sedlienes saulīte mūs ir noķērusi un nu cītīgi kausē un atkausē sniegu. Pēc pusstundas tas būs neejams.



Sāk birt akmeņi un kā nikni dunduri aizdūc gar mūsu galvām. Vlada, Artūra un Dzintara sasaite iet pa priekšu, birdinot mums virsū vēl papildus sniega - ledus kukuržņus, tāpēc mūsu sasaitei Aivars liek steidzīgi atkāpties uz klintīm, kamēr šie kāpj tālāk. Uz brīdi esam pasargāti no krītošajiem akmeņiem, tomēr situācija kopumā ir neapskaužama – šīs klintis ir neejamas, absolūti nestabilas, visi akmeņi, kam vien pieskaramies vai mēģinām atbalstīties, kustas un drūp. Esam spiesti tomēr līst atpakaļ kuluārā, pa kura 50° stāvo reni gandrīz nepārtraukti lejup slīd sniega un akmeņu “putra’, izvairoties no krītošajiem akmeņiem, kuri par laimi mīkstajā sniegā ir zaudējuši savu ātrumu. Kāpjam klinšu aizsegā gar kuluāra malu, bet mūsu pūliņi atgādina Sizifa darbu, jo uzkāpjot 3 soļus uz augšu, 2 noslīdam atpakaļ uz leju. Sniegs pilnīgi netur cilvēka svaru. Pazaudējam apmēram 6 stundas, kamēr ar lielām mokām tiekam augšā līdz sedlienei. Lielākais zaudējums šajā pēdējā posmā ir Aivara jaunais leduscirtnis, kura siksnas stiprinājums izjūk, cirtnis aizslīd un reizē ar krītošajiem akmeņiem acumirklī tiek aizrauts lejup pa kuluāru, līdz pazūd pāri kādam bergšrundam plaisās... Nesasniedzams un pazudis. Tajā brīdī vēl neaptveram, kādu lomu šis fakts nospēlēs mūsu tālākajā kāpienā.



Pusdienlaikā esam uz Petrē sedlienes, kuru otra sasaite sasniedza jau rīta pusē. Uz priekšu, atpakaļ steidzīgi peld mākoņi, ik pa brīdim ietinot mūs necaurredzamā dūmakā, brīžiem atkal atsedzot brīnumskaistas apkārtējās ainavas. Ir neciešami karsti brīžos, kad spīd saule, bet tiklīdz tā aizslīd aiz blakus esošajām klinšu grēdām, uzreiz sākam klabināt zobus un berzēt vaigus un degunus. Solītais negaiss gan kaut kur ir aizkavējies vai aizgājis garām: visu dienu bija kāpšanai labi laika apstākļi.

Paēdam un kārtojamies gulēšanai, lai celtos pēc pusnakts un izietu klinšu maršrutu pa Petrē klintīm un atlikušās virsotnes kores līdz pašai augšai – mūsu šī kāpiena augstākajam mērķim – Monblānam.

25. jūlijs – ceturtdiena

Tikko pāri pusnaktij, bet mēs jau ejam augšā. Vladis, Artūrs un Dzintars aiziet pa priekšu, kamēr mēs 15 min ilgāk pakojamies. Viņu sasaite kāpj pa Petrē kores sniega kuluāru, izmantojot vienlaikus drošināšanu. Tā kā mūsu sasaitei ir palikuši tikai divi leduscirtņi, mēs kāpsim pa klintīm, bet uz sniega vai ledus drošināšanai izmantosim margas, ko novilks pirmais gājējs. Daudz lēnāks un darbietilpīgāks process, turklāt krietni nosalstam gaidīšanas brīžos, tomēr daudz drošāks.

Līdz ar sauli kļūst manāmi siltāks. Kā dunduri gar ausīm sāk svilpt lielā ātrumā krītošie akmeņi. Pie tiem esam jau pieraduši, tāpēc reaģējam diezgan slinki. Bet atslābināties nedrīkst ne mirkli – nekustīgu atbalsta punktu atrast dažkārt ir visai grūti, bet kāds milzenis akmens vienā brīdī ir gatavs atrauties no klints man klēpī un laisties lejā kopā. Nesaprotu kā, bet man izdodas “pārmest” līdzsvaru un ar visu šo akmeni pieplakt atpakaļ klintij. Nervi “uzdod”, brīdi elsoju – ja es “norautos”, diezgan droši, ka kopā ar šāda izmēra akmeni aizrautu līdzi arī savus sasaites biedrus. Emocijām šeit nav vietas un laika, tāpēc sakožu zobus un kāpju tālāk.

Uz kores tiekam augšā tikai pusdienlaikā. Tikmēr pirmā sasaite jau sen ir pazudusi no redzesloka un kā vēlāk uzzinām – jau sasnieguši virsotni, viņi kāpj lejā.



Mirkli priecājamies par paveikto. Vējš pieņemas, virs galvām savelkas mākoņi. Debesis ir baisi skaistas un draudīgas. Uzvelkam siltāku apģērbu – tā saucamās virsotnes drēbes. Ar domām jau esam tur augšā, kaut gan vēl ir ko kāpt, ko kāpt pa sniega - ledus korēm. Laiks tik tiešām ir mānīgi mainīgs. Pirms brīža cepināja saule, tad pēkšņi viss ir novilcies pelēks un kopā ar vēju mūs aplaimo kārtīgs sniegputenis. Kāpt kļūst arvien grūtāk, tāpēc sākam prātot, vai nebūtu labāk sameklēt kādu patvērumu un nogaidīt? Bet kas tev tādu dos uz klajas ledus nogāzes, kuras slīpums svārstās no 45 - 60° Te grūti atrast vispār kaut kādu stabilu vietu. Izvēlamies kādu milzīgu klints bluķi, kas vienīgais izslējies no ledus sienas. Piedrošināmies, izcērtam ledus plauktiņus un apsegušies ar telts ārējo apvalku kādas pāris stundas pavadām gaidot. Vienīgās domas ir par kājām, jo tās ir ļoti nosalušas. Pēc 2 stundām vējš tā kā nedaudz pierimst, un mēs uzreiz vienojamies kāpt tālāk, jo aiz virsotnes nedaudz zemāk ir neapdzīvotā Vallot būda (4282), kurā varētu patverties.

Par mata tiesu

Pametam savu “labiekārtoto” midzeni un izmisīgi mēģinām tikt uz augšu. Esmu sasaites vidū, tāpēc bez cirtņa – nākas iztikt ar atlikušo daļu no trekinga nūju komplekta (pārējo pazaudējām šīs dienas “cīņās”) – viena kāta augšdaļu. Svaigi sasnigušā sniega putra virs stingā un stāvā ledāja ir diezgan nepiemērota virsma, pa kuru pārvietoties ar šādu ekipējumu.

Pārņem izmisīgas bezspēcīguma dusmas un gribas brēkt, jo skaidri apzinos: ja noraušos, ļoti viegli varu paraut līdzi abus sasaites biedrus. Aivars to redz, atdod man cirtni un tālāk kāpj ar trekinga nūjas galu pats. Tikmēr vētra pieņemas spēkā. Vējš kļūst tik nikns, ka bieži vien ir jāpieplok korei guļus, lai no tās nenorautu un neaiznestu pa nogāzi lejā. Ar pārējiem ir tāpat, tādēļ uz priekšu virzāmies lēni lēnītēm. Ledus cirtņus ar lielu spēku mums izdodas iecirst labi ja līdz pusei. Tā nu nav nekāda drošināšana.

Sniegs ir kļuvis par asām ledus plēksnēm, kas sāpīgi sitas sejā. Svaigo sniega “piedevumu” vējš ātri vien aizpūš prom no kores, atstājot vien aizvien vairāk sastingstošo ledus slāni. Satumst. Mūs uz priekšu dzen vienīgi apziņa, ka aiz virsotnes tūlīt (!) būs Vallot būda.

Pēc vairāku stundu izmisīgas spēkošanās ar vētru, abi ar Gunti saprotam, ka kājas vairs nejūtam, tādēļ risks pieaug, jo dzelkšņi ir kārtīgi jāiedzen stingajā ledū, citādi riposim lejā visi. Pienāk Aivars un nolemj, ka steidzīgi jāmēģina izcirst ledū plauktiņus, uz kuriem sēdēt un nogaidīt vētras beigas. Manas lielās acis laikam kļūst vēl lielākas (tumsā to noteikti neredz), jo nevaru iedomāties, ka varētu nakšņot šeit uz neaizsargātas stāvas ledus kores tādā aukstumā un vējā, kā pašlaik! Prātīgāk šķiet kustēties uz priekšu. Savu viedokli tomēr paturu pie sevis, jo te rīkojas daudz pieredzējušāki vīri.

Zem 20 – 30 cm biezā ledus slāņa atklājas samērā normāli izgrebjams firna slānis, vietām plānāks, vietām biezāks. Steidzīgi iekārpāmies tajā, lai iegūtu pēc iespējas lielāku aizvēju. Es tieku pie pagaras, bet seklas alas – deguns, pleci un ceļgali paliek ārā. Sistēmu nenoņēmusi, ietinos guļammaisā un cenšos reanimēt sastingušās kājas. Mēs visi esam ieskrūvējuši ledus āķus un piedrošinājuši gan paši sevi, gan somas. Cenšos savu somu aizvilkt priekšā galvai, jo vējš pūš iekšā tieši sejā un aiz apkakles. Patiesībā vējš tā vienkārši nepūš – tas gaudo un ārdās kā aptracis. Brīžos, kad tiek aizpūsti mākoņi, atklājas auksti melnas debesis ar miljoniem zvaigžņu. Spēji kļūst vēl aukstāks. Debesis atkal aizvelkas un nokrišņi nepārstāj mūs apdāvināt līdz pat nākamās dienas pusdienlaikam. Uz rīta pusi sāku atkal sajust savu kāju pēdas.

26. jūlijs – piektdiena

Ap diviem dienā vētra un sniegputenis beidzot ir rimuši. Iestājas klusums un apkārt ir biezs balts piens. Kaut kur spīd saule, jo sajūtam kliedēto staru siltumu. Baltais aizkars paveras un pamazām atklājas apkārtējo klinšu aprises. Lienam ārā no alām un saprotam, ka jāiet. Izrādās, Aivars visu nakti ir nosēdējis uz plauktiņa, ielīdis guļammaisā un pāri pārvilcis telti. Nakts ir pavadīta apmēram 200 – 300 m zem virsotnes, tomēr nevienam nebija problēmas ar elpošanu. Arī tas ir labi. Neesam ēduši un principā arī dzēruši kopš trešdienas vakara nometnē, jo gāzes baloniņš ir aizgājis līdz ar pirmo sasaiti. Un kā gan mēs to būtu pielietojuši šādos apstākļos? Ceļamies un ejam. Atkal velkam margas un arī paši velkamies augšā. Man ar žumāru iet salīdzinoši viegli, tomēr nākas ilgi gaidīt “stacijās”, tāpēc atkal nežēlīgi salst kājas. Pamazām nejūtīgi kļūst arī roku pirksti. Kad beidzot liekas, ka spēku rezerves ir pilnīgi izsīkušas, ieraugām virsotnes kores malu. Esam jau uzkāpuši Itālijas Monblānā un tagad atliek tik čāpot uz īsto Monblānu!

Rīkle ir sausa un jēla. Aivars sūkā ledu un ironizē, ka labāk dabūt angīnu, nekā piedzīvot dehidratizācijas murgus. Tas ir pārliecinošs arguments, un mēs ar Gunti arī cenšamies regulāri pakampt pa kādam ledus gabaliņam mutē. Uz bezspēka robežas sasniedzam Monblāna virsotni. Beidzot!



Vējš ar joni pluina drēbes. Saule mirdz virs apkārtējās sirreālās ainavas. Astoņi vakarā. Vide fotogēniska, un mēs arī cenšamies to izmantot, sabildējoties visādās variācijās. Šis ir brīdis, uz kuru esam ilgi gājuši, daudz piedzīvojuši, un tam nav īstie vārdi vēl atrodami, lai aprakstītu. Plašums un brīvība. Piepildījums. It kā būtu atvērusies ceturtā dimensija. Tomēr ir jāiet lejā. Nolemjam nolaisties līdz Aig du Gouter būdai (3863), jo tā ir apdzīvota un tur varēsim dabūt ne tikai patvērumu, bet arī ūdeni. Lejupceļā tiekam apbalvoti ar visbrīnišķīgāko saulrietu. Kaut kur ielejā guļ Šamonī pilsētiņa. Man izdodas noķert bildē zaļo saulrieta staru. Ceļš ir viegls. Pārāk viegls, ja nebūtu noguruma un bezspēka, ja tik ļoti negribētos dzert.



Kad ierodamies Gouter būdā, tur nākamās nakts virsotnes iekarotāji sagūluši kā zivteles konservu kārbā – pilnas visas malas, pažobeles un galdu apakšas. Ūdens pagaidām nav dabūjams, toties mēs atrodam vietiņas zem kāda galda. Pusnesamaņā ar visām drēbēm tāpat arī atkrītam.

27. jūlijs – sestdiena

Ap plkst. 1.30 naktī tauta Gouter būdā sāk mosties, posties, ēst brokastis franču stilā, lai tad ar pilnu krūti trauktu uz virsotni. Arī mēs esam spiesti savākties un nogaidīt. Kad lielais vairums aizskrējis, par nesamērīgi dārgu cenu nopērkam 3 brokastu komplektus (kafija vai tēja, 2 sausiņi, 1 šķēle baltmaizes, neliels ievārījuma un šokolādes sviesta trauciņš) un divas 1,5 l pudeles ūdens. Samaksājam 30 Eur. Kaut arī nav ēsts kopš trešdienas, īstu izsalkumu nejūtam un ēdiens pie sirds neiet. Tomēr vajag. Nevaram vien atdzerties. Mute atkal un atkal kļūst sausa, kamēr vēderā jau klunkšķ. Dehidratizētais ķermenis tik ātri līdzsvaru atgūt nevar. Kad kalna sturmētāji pazuduši, palienam zem galdiem gulēt tālāk.



Ap 7.30 atkal uztrūkstamies, jo būdā sākusies rosība. Atkal paņemam 3 brokastu komplektus un 3 ūdens pudeles. Nogurušiem skatieniem inerti vērojam apkārtējos. Tie laikam ir vietējie gidi, kas lepni kā pāvi staigā apkārušies ar neskaitāmiem ledus āķiem, klinšu ieliktņiem, frendiem, karabīnēm. Izskatās varen’ iespaidīgi. Tikai vienu nesaprotu: kur viņi ellē liksies ar to visu uz tā maršruta, kurš gandrīz kā lielceļš izšķūrēts un vēl valnis takai gar abām malām uzstumts? Un kāpēc tas vajadzīgs no rīta, kad visi gājēji jau aizgājuši, bet jauni nav vēl klāt pienākuši??? Labi, nav mana darīšana. Sapakojamies un ejam lejā.

Sākumā stāvs klinšu maršruts, pēc tam kalnu taka un pilns ar svētdienas kāpējiem, kuri augstāk par būdu droši, ka nekāps. Ar tramvaju nobraucam līdz La Faet, piezvanām savējiem un dodamies uz kempingu. Nometnē ar sajūsmu, ka esam sveiki un gandrīz veseli atgriezušies, mūs sagaida gan pirmā sasaite, gan pārējie biedri, kas kāpa pa klasisko maršrutu.

Viņi jau meklējuši glābējus ar helihopteri, lai lido mūs meklēt, bet franči pateikuši – tā ir itāļu teritorija, lai šie domā, ko darīt. Tikmēr itāļi atkal gaidījuši uz frančiem. Finālā mēs paši nonācām un neviens glābējs vajadzīgs mums nebija. Atpalikām no kāpšanas grafika tikai par vienu dienu. Šamonī klīnikā saņemam pirmo palīdzību pret apsaldējumiem un dodamies atpūsties. Priekšā vēl Šveices Alpi un Matterhorns. Iecerētais Monblāna traverss veiksmīgi pabeigts.



Pēcvārds

Kopš tā brīža ir pagājis laiks un emocijas pamazām norimušas. Vajadzēja tā notikt vai nevajadzēja, tāpat nekas nav maināms. Un mēs rīkojāmies tā, kā tajā situācijā vislabāk varēja rīkoties. Un izturējām. Arī kājas pamazām būs sadzijušas. Katram alpīnistam jābūt gatavam, ka ne viss var notikt pēc iepriekš izplānota scenārija, ka būs jāpacīnās par sevi un saviem biedriem. Novērtēt situāciju pareizi, izturēt, paveikt veicamo un nonākt lejā veseliem ir galvenais. Dzīve turpinās, un mēs kāpsim atkal. Būsim uzmanīgāki, jo esam ieguvuši vērtīgu pieredzi. Tomēr dzīvi paredzēt līdz perfektumam līdz šim nav izdevies nevienam, lai arī cik liels teorētiķis viņš būtu. Kaut gan, Freida vārdiem runājot: dzīve ir nabadzīga, ja uz spēles nevar likt visaugstāko likmi – dzīvību. Nu var jau būt, ka viņš domāja tādus, kā mēs...

Esam nonākuši pie skaidra secinājuma – kartēs atzīmēti un vairākus gadus veci apraksti šodienas kāpējiem var izrādīties maldīgi, jo situācija kalnos pēdējos gados strauji mainās – atkāpjas ledāji, biežāk notiek ledus un akmeņu nogruvumi, ko ļoti pārliecinoši pierādīja arī mūsu konkrētajā maršrutā pieredzētais.

Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [DISKUSIJU FORUMS]

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv