Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Ceļojumi
Eiro – Velo – Trips

Autore: Gita Skujiņa
Foto: Gita Skujiņa un Staņislavs Levins
2011. gada oktobris, Rīga

[1][2]

Ideja par došanos uz Spāniju bija pavisam spontāna, tādēļ neko daudz neplānojot, sapakojām savas mantas un traucāmies pretī nezināmajam (pagaidām tikai ar lidmašīnu). Par galamērķi izvēlējāmies Spāniju vien tāpēc, ka tā ir skaista valsts, un tur allaž spīd saule.

Reklāma:
Piedalies konkursā!


Sākumā domājām, ka visu ziemu pavadīsim ceļojot, tomēr, nonākot Barselonā, secinājām, ka, lai arī ziema ir silta salīdzinot ar mūsu platuma grādos sastopamo bargo ziemu, tomēr temperatūras naktī bija pietiekami zemas, lai atturētu mūs no domas par nepārtrauktu ceļošanu. Tā nu nolēmām ziemu pavadīt Barselonā. Kad saule sāka sildīt vairāk, un visapkārt krāšņiem ziediem sāka ziedēt dažādas puķes un krūmi, bija pienācis laiks domāt par pošanos mājupceļā.

SPĀNIJA

Uzsākt ceļojumu nebija viegli. Kā nekā Barselonā bijām pavadījuši jau krietnu laiciņu, visnotaļ ērti iekārtojušies un paspējuši pierast pie dažādiem civilizācijas sniegtajiem labumiem. Doma par apmēram divu mēnešu pavadīšanu uz ceļa un gulēšanu teltī ar ierobežotām ērtībām likās pat nedaudz biedējoša. Tomēr vilcināties un domāt vairs nebija laika, tāpēc sapakojām savas ceļasomas, un saulainā 28. marta rītā devāmies ceļā.


Mūsu uzticamie ceļabiedri - ar visu ekipējumu katrs no tiem svēra aptuveni 25 kg

Pirmās dienas, kuras pavadījām ceļā, bija visnotaļ grūtas gan psiholoģiskā, gan, protams, arī fiziskā ziņā. Pagāja kāds laiciņš, kamēr organisms pierada pie ikdienas smagās slodzes - katru dienu mērojām aptuveni 100 km garu distanci pa Spānijas kalnaino zemi. Sākumā pat pārņēma šaubas, vai vispār spēšu izturēt šo ceļojumu līdz galam, un sāka pat likties, ka šī ideja par Pireneju pussalas apceļošanu un vēlāk arī mājupceļa mērošanu ar velo ir pilnīgi traka. Tomēr, dienām ritot, braukšana kļuva arvien vieglāka, un iecerētais plāns vairs nešķita neizpildāms.

Dzīvojām saskaņā ar dabu - kolīdz pirmie saules stari sāka sildīt, devāmies ceļā, bet vakarā, saulei ejot uz rietu, bija jāsāk lūkot pēc piemērotas vietas, kur pārlaist nakti. Par tādām vietām mums kalpoja gan daudzās citrusaugu plantācijas, kur pilnām saujām lasījām saldos augļus, lai vēlāk tos notiesātu, gan olīvkoku audzes, gan neskaitāmas pļavas un meži. Tomēr ne vienmēr izdevās atrast ideālu vietu nakšņošanai. Bija reizes, kad nācās gulēt turpat ceļa vai trokšņaina autobāņa malā, kur mašīnas nepārtrauktā straumē traucās garām, sejā spīdinot spilgtās lukturu gaismas un ik pa laikam izraujot no miega ar skaļo motora rūkoņu.


Viena no mūsu nakšņošanas vietām citrusaugļu plantācijā

Pirmā nedēļa paskrēja vēja spārniem, un daba vairs nespēja pārsteigt mūsu pie Spānijas dabas krāšņuma jau pieradušās acis. Kalni nu jau likās kā pilnīgi normāla parādība, nevis kāds dabas brīnums un arī augošie kaktusi uz tiem vairs nelika pārsteigumā un apbrīnā ieplest acis. Vienīgais, kas mūs tiešām izbrīnīja (un patīkami izbrīnīja!), bija tas, ka citrusaugļu plantācijās kokus joprojām rotāja sulīgie oranžie augļi, kuri tagad garšoja labāk kā jebkad. Interesanti likās arī tas, ka šie koki vienlaicīgi arī ziedēja, piepildot gaisu ar patīkamu, saldu aromātu.



Tātad, bija pagājušas piecas dienas, kopš pametām Barselonu. Pa šo laiku bijām nonākuši līdz angļu tūristu iecienītākajai Spānijas debesskrāpju pilsētiņai - Benidormai. Šeit kādu laiku jau mitinās mūsu paziņa Romka, kurš piekrita mūs izmitināt savos apartamentos. Tā bija svētlaime pēc šīm ceļā pavadītajām dienām beidzot nomazgāties un iziet sabiedrībā. Staigājām pa bāriem, dzērām alu un izklaidējāmies. Nākamo dienu pavadījām vāļājoties pludmalē un peldoties Vidusjūrā. Jāpiebilst, ka tas bija 2. aprīlis, bet gaisa temperatūra atgādināja jūlija vidu Latvijā.


Klints Vidusjūrā, nedaudz pirms iebraukšanas Benidormā


Pārtijs Benidormas Rock Caffee

Tā nu labi atpūtušies turpinājām savu ceļu uz dienvidiem. Saule bija paslēpusies aiz pelēkiem mākoņiem, un daba šeit izskatījās pavisam savādāk, nekā kad pirmoreiz mērojām ceļu uz Barselonu. Arī Alikante, kura toreiz, naktī pēc ielidošanas, bija likusies kā brīnumskaista pasaku zeme, šoreiz bija pelēku mākoņu ieskauta un neizsauca īpašu apbrīnu. Tomēr šis bija tikai mūsu ceļojuma pats sākums, un, jo tālāk uz dienvidiem mēs braucām, jo daba arvien vairāk mūs pārsteidza ar savu neatkārtojamo daudzveidību un krāšņumu.


Klinšainie kalni Spānijas dienvidos

Kādu dienu pirms Almerias braucām pa kalniem, kam pakājē pletās Vidusjūra. Mināmies augšā un traucāmies lejā, neaprakstāmi skaistu skatu pavadīti. Kad diena jau gāja uz beigām, mums nācās pārvarēt aptuveni septiņus grūtus kilometrus pa čūskai līdzīgu ceļu minoties augšup, un apmēram tikpat - traucoties lejā un cīnoties ar spēcīgu sānvēju. Skati visapkārt neaprakstāmi. Bijām uzminušies augstu kalnā, un veroties tālumā, visapkārt pletās lielāki un mazāki kalni, un pašā apakšā - bangojoša jūra, kuru spēcīgais vējš sakūlis baltās putās. Sajūtas braucot lejā neaprakstāmas, un ātrums brīžiem sasniedza pat 60 km/h.



Pēc šī elpu aizraujošā nobrauciena nonācām uz vairāk vai mazāk taisna ceļa, kas ved gar jūru. Otrā pusē - kalni, kuros vējš izveidojis neskaitāmas lielākas un mazākas alas. Vējš tikai turpina pieņemties spēkā, un strauji sāk satumst, tāpēc sākam meklēt kādu vietiņu, kur pārlaist nakti. Tiekot līdz jūras krastam, mūs pārsteidz negaidīts skats: jūras smiltīs stāv ieputināta mašīna, un tai apkārt rāpo večuks, kaut ko pie sevis murmulēdams. Neizpratnē kādu brīdi stāvam un skatāmies, beigās sapratuši, kas par lietu, ejam klāt, lai piedāvātu palīdzību. Vecais vīrs izrādās ir no Vācijas, bet jau labu laiku dzīvo un strādā Spānijā, netālu esošajā pilsētā, no kuras kā reiz braucām. Izrādās viņš šejienes apkārtni zina visnotaļ labi, un parasti izmantojis šo ‘ceļu’, lai izbrauktu uz šosejas, taču spēcīgais vējš jūras smiltis sapūtis tik tālu, ka vecā vīra mašīna vairs nekustās ne uz priekšu, ne atpakaļ. Večuks, protams, ļoti nopriecājas par mūsu palīdzību, jo paša spēkiem tam diezin vai izdotos savu spēkratu dabūt uz ceļa. Tā nu visi ķeramies pie darba - es tieku pielikta pie vecā VOLVO stūres, bet Stas ar večuku stumj cik jaudas. Ātri vien mums izdodas tikt laukā no šīm viltīgajam smiltīm, un večuks ir pateicīgs mums par palīdzību. Protams, neizpaliek arī dažādi jautājumi no viņa puses: kas mēs tādi esam, no kurienes uz kurieni dodamies utt. Izstāstījuši savu stāstu un to, ka tagad meklējam vietu, kur pārnakšņot, vecais vīrs mums izstāsta par netālu esošu pamestu māju, kuru varētu izmantot nakšņošanai. Nopriecājušies par šīm labajām ziņām atvadāmies, un par pateicību večuks mums iedod bundžiņu ar gāzētu limonādi, jo nekā cita šim neesot. Pēcāk dodamies norādītajā virzienā, lai atrastu māju. Ilgi nebija jāmeklē - pašā nekurienes vidū stāv liela, pussabrukusi māja, ar nokaltušām palmām apkārt. Aiz mājas plešas kalni ar vēja izdobtiem caurumiem. Māja ir pavisam bēdīgā stāvoklī - pilna putekļu, dažādu drazu, arī jumts dažviet iebrucis... Tomēr nolemjam, ka vienalga nakšņot mājā būs labāk nekā ārā, jo vējš vēl vairāk pieņēmās spēkā, sasniedzot pat vētras cienīgu stiprumu. Salasījām kurināmo un aizkūrām kamīnu, lai pagatavotu vakariņas un radītu kaut cik mājīgu sajūtu šinī spocīgajā vietā. Ārā jau pavisam satumsis, un pa caurumiem jumtā var redzēt spīdam dažas zvaigznes. Vējš bailīgi dauza mājas durvis un vecos logu slēģus, ieskrienas un skrien cauri visai mājai, radot vēl neomulīgāku un spocīgāku noskaņu. Neskatoties uz nepārtraukto durvju un logu dauzīšanos vējā, man ātri vien izdodas iemigt ciešā miegā, kamēr Stas, turpretim, nemiera un baiļu mocīts mokās ar bezmiegu.


Spocīgā māja, kurā pārlaidām nakti


Neskatoties uz to, ka Spānijā ir silts un maigs klimats, daudzās no pamestajām mājām uzgājām kamīnus, kuros gatavojām vakariņas

No rīta pamostoties secinām, ka vējš joprojām spēcīgs, un pagaidām vēl nevar saprast - tas šodien būs mūsu palīgs vai tieši pretēji - ienaidnieks, ar kuru nāksies cīnīties. Negribīgi pošos ceļam, baidoties, ka būs jācīnās ar pretvēju. Tomēr palikt te nevaram - jādodas ceļā. Saposušies izejam uz ceļa un secinām, ka pagaidām vējš ir mūsu pusē. Tas priecē. Tajā vējainajā dienā pabijām ļoti dīvainos Spānijas apvidos, kas likās ir visu aizmirsti un pamesti. Visapkārt brūni, izžuvuši kalni, uz kuriem, šķiet, nekas neaug. Ik pa brīdim kāds balti krāsotu māju pudurītis, kuram apkārt ganās kazas. Vispār pārņem sajūta, ka visas šīs baltās mājiņas ir pamestas, un vienīgās dzīvas radības te ir kazas un zaļais gekons, kurš sastindzis guļ uz ceļa, kad es tam neprātīgā ātrumā traucos garām, knapi to nenobraucot. Izkaltusi zeme un mute. Pa ceļam neviena benzīntanka, kur uzpildīt ūdeni. Beidzot mums paveicas, un vienā no balto namiņu pagalmiem pamanām cilvēciskas būtnes. Ejam iekšā un jautājam pēc ūdens. Vecā sieva ar saules izžāvēto seju ir laipna un smaidīga, un labprāt piepilda visas mūsu pudeles ar atspirdzinošo šķidrumu. Viņai līdzi nāk vēl viena sieviete, kura izskatās prātā jukusi, un tas rada nedaudz neomulīgu sajūtu, atrodoties tādā vietā kā šī - it kā tas viss tik labi iekļautos šajā nabadzīgajā, vēja un saules izžāvētajā apvidū. Šeit valda dīvaina aura, un pārņem nerealitātes sajūta, ka esam iesprostoti uz mūžu šajā ‘lielās civilizācijas’ un industrijas neskartajā teritorijā. Apkārt valda klusums. Nav dzirdama pat parasti tik ierastā mašīnu rūkoņa. Nemanām pat nevienu plantāciju, kas tik raksturīgas šai valstij. Tā vien liekas, ka zeme ir saules izdedzināta, un negribas pat iedomāties, kāda svelme te valda vasaras vidū. Pēkšņi pārņem sajūta, cik patiesībā cilvēks ir maza un bezspēcīga būtne, kad tas paliek viens ārpus civilizācijas, aci pret aci ar vareno dabu. "Cilvēks ir nekas", man gribētos teikt, stāvot šeit, nekurienes vidū, un raugoties tālumā uz nebeidzamajiem kalniem visapkārt.


Andalūzijas kalni

Pa mazo, bet asfaltēto celiņu mēs turpinām braukt uz priekšu - šodien vajadzētu sasniegt jūru. Maldāmies caur mazo ciematu šaurajām ieliņām. Jūtams, ka tuvojamies apdzīvotākām vietām. Priekšā parādās siltumnīcas. Tālumā beidzot arī manāma jūra (kad plānojām šo braucienu, nospriedām, ka visu laiku centīsimies braukt pa piekrastes ceļiem). Redzot jūru, atkal jūtos drošībā. Jūras piekrastē vienmēr ir civilizācija un līdz ar to - arī visi tās sniegtie labumi.

Sasniedzam Almeriu - vietu, no kurienes uz Latviju tiek eksportēti gurķi, tomāti un dažādi citi siltumnīcās audzētie brīnumi. Aiz Almerias gar jūras piekrasti izvietojušās vēl daudzas citas mazākas pilsētiņas, kur pamanām daudz melnādainos, kuri brauc mums pretim ar visnotaļ sliktiem ‘lielveikaltipa’ riteņiem, strādnieku vai bērnu ķiverēm galvās un košām vestēm mugurā. Acīmredzot imigranti no Āfrikas meklē labākus dzīves apstākļus šeit. Vēlāk kļūst skaidrs, ka liela daļa no viņiem strādā siltumnīcās, kuras šeit ir neiedomājami daudz - kur vien paveras skats, visapkārt plešas nekas cits, kā tikai un vienīgi nebeidzama siltumnīcu jūra. Vienreiz pat nācās gulēt starp šīm siltumnīcām, jo citas iespējas vienkārši nebija. Tās saceltas gan pašā jūras krastā, gan izvietotas kalnu nogāzēs.


Nebeidzamās siltumnīcas

Nākamajā dienā nolēmām vēl pēdējo reizi pačilot pie Vidusjūras, jo tagad mūsu ceļš vedīs caur iekšzemi uz Portugāli. Atrast normālu pludmali bija visnotaļ grūti, jo visur saceltas tās sasodītās siltumnīcas. Beigu beigās atradām kur piemesties.



Pludmale gan bija piesārņota ar visādām drazām, kā arī tā bija akmeņaina, tomēr neko labāku atrast neizdevās. Turpat netālu arī bija ceļš, un aiz tā - kalns, uz kura ganījās neskaitāmi daudz kazas. Peldējāmies un sauļojāmies. Vienā no tādām peldēšanās reizēm Stas sadūra kāju. Sākumā bijām neizpratnē, bet vēlāk, pastaigājot pa akmeņaino pludmali, atklāju, ka starp akmeņiem var atrast daudz izkaltušus jūras ežus, kas arī bija par cēloni sadurtajai kājai.


Krastā izskalotie jūras eži

SIERRA NEVADA

Kā viens no visspilgtākajiem notikumiem, atmiņā palikusi Sierra Nevada kalnu grēdas šķērsošana. Iesākumā likās, ka tas būs tāds pats kalns, kā visi pārējie - nedaudz gan nāksies pacīnīties, bet augšā jau tiksim. Tomēr viss izrādījās nedaudz sarežģītāk.


Pirms kalnu grēdas šķērsošanas

Sākums bija viegls un patīkams - braucām pa labu ceļu, kurš iet gar upes krastu, visapkārt kalni un milzīgas klintis, no kurām vietām mazām straumītēm sūcās ūdens. Visapkārt ļoti skaista daba. Piestājām vietā, kur no kalna lejā krita pamatīgs ūdenskritums, kādu savā mūžā redzēju pirmo reizi. Priecājāmies par visapkārt valdošo skaistumu un mieru šajos kalnos.



Jau no paša rīta saule ir spoža un karsta. Ceļš uz augšu kļūst stāvāks un šaurāks, piepūle - arvien lielāka. Ik pa brīdim izbraucam cauri kādam mazam kalnu ciematiņam, kur šķiet, cilvēki savas dienas pavada mierīgi un bezrūpīgi, ārpus stresainās lielpilsētas kņadas. Izbraucot cauri kādam no šiem ciematiem, asfaltētais ceļš pārvēršas par mazu zemes celiņu. Sākumā domājām, ka tas tikai kādu brīdi būs bez asfalta, bet kļūdījāmies - asfalts tā arī neparādījās. Sākumā centāmies mīties, bet kalna slīpums un ceļa seguma sliktā kvalitāte mūs piespieda ceļu turpināt kājām, savus mantām apkrautos, smagos velosipēdus stumjot sev blakus. Stumšana nebija viegla. Karstā saule sāpīgi dedzināja ādu. Par laimi, ik pa brīdim parādījās kāds vēss kalnu avots, kurā varējām atjaunot ūdens rezerves un atveldzēt saulē uzkarsušo ādu. Iešana nepārtraukti kalnā bija mokoša - likās, ka ejam mūžīgi...

Visapkārt neredzēti skaisti dabas skati, kas vismaz lika apzināties, ka šīs mocības nav veltas. Šādi nogājām daudzus kilometrus, pirms katra nākamā līkuma cerot, ka aiz tā sāksies lejupceļš. Tomēr aiz katra nākamā līkuma ceļš pagriezās un turpināja vīties arvien uz augšu.


Cīnoties ar kalniem un karstumu... un visbeidzot sasniedzot augstāko vietu

Kad beidzot sākās sengaidītais nobrauciens, sapratu, ka tas arī nekādu atvieglojumu un baudu nenesīs - ceļš joprojām bija bez seguma, pārklāts ar daudziem mazākiem un lielākiem akmeņiem, no kuriem, braucot lejā, vajadzēja izvairīties. Visu laiku turēju nospiestas bremzes tā, ka pēc kāda laika roka bija nogurusi un no piepūles pat sāka nepatīkami sāpēt. Kādu gabaliņu ceļš gāja uz leju, bet tad atkal sākās neliels kāpums. Biju jau izmisumā, jo nu bijām nonākuši meža vidū, kur nav ne vēsts no civilizācijas, arī kalnu avoti palikuši aiz muguras. Mani pamazām sāka pārņemt panika, ka netiksim prom no šīs vietas. Beigās, pilnīgā spēku izsīkumā, izbraucām uz šosejas. Šajā dienā bija plānots nokļūt līdz karstajiem avotiem, kas atrodas pie mazas pilsētiņas ar nosaukumu Alhama de Granada. Līdz tai vēl bija jāmēro aptuveni 40 km garš ceļš. Likās, ka pēc šīm mocībām tas vairs nebūs man pa spēkam. Arī saule jau laidās uz rietu, un likās, ka doma par sēdēšanu karstajos avotos jāpārceļ uz nākamo dienu. Tomēr saņēmāmies, un, sakopojot pēdējos spēkus, devāmies uz priekšu. Šeit arī sākās īstais, pelnītais nobrauciens. Apmēram 14 km tikai un vienīgi uz leju! Visapkārt pletās neaprakstāmi skaistas kalnu ainavas, atmirdzot miljons zaļās nokrāsās. Brīžiem pat pār augumu pārskrēja skudriņas, no neaprakstāmās sajūtas un laimes, traucoties lejā no šī kalna, kurā visu dienu sviedrus liedami rāpāmies augšup. Pārņem sajūta, ka visas šīs pūles bija samaksa par mirkli, kuru pavadījām braucot lejā un apbrīnojot šo dabas krāšņumu. Šis nobrauciens tiešām bija pelnīts.



Līdz ar saulrietu nonācām pie karstajiem avotiem. Turpat netālu uzslējām telti, paēdām vakariņas, un gājām relaksēties uz sen kārotajiem avotiem. Nekad nebiju bijusi līdzīgā vietā, un likās dīvaini sēdēt kaut kur upes vidū un justies kā karstā vannā. Sēdējām siltajā ūdenī, dzērām Sangriju un baudījām atpūtu pēc garās un grūtās dienas.



Arī nākošo dienu pavadījām turpat. Uzgājām nelielu alu upes krastā, kuru tajā dienā izmantojām par mājvietu un mantu glabātuvi. Šī diena gan sākās ar nepatīkamu pārsteigumu, proti, Stas bija pamanījis, ka instrumentu maciņš, kurš visu laiku bija piestiprināts pie viņa velo rāmja, nu ir pazudis. Sākām galvā pārcilāt visus iespējamos variantus, par maciņa pazušanu, un nonācām pie secinājuma, ka tas būs palicis mežā, kur pēc smagās dienas ejot kalnā ar kājām bijām piesēduši paēst un apmainīt kameru, kuru biju pārsitusi uz akmens, braucot lejā pa to briesmīgo ceļu. Tā nu Stasim neatlika nekas cits, kā mērot atpakaļ tos 40 km, lai savāktu instrumentu maciņu, jo bez instrumentiem nu nekādi nevar iztikt. Pēc šī atgadījuma pēc katras apstāšanās pārbaudījām, vai viss ir savās vietās, jo šādu pieredzi ar pazaudētām mantām vairs negribējās atkārtot.


Mūsu apmešanās vieta alā netālu no karstajiem avotiem

Tālāk mūsu ceļš stiepās cauri maziem kalnu ciematiņiem, kuri bija olīvkoku plantāciju ieskauti. Katrs paugurs tur bija apstādīts ar šiem samērā mazajiem kociņiem.

Kopumā iespaids par Spāniju palicis ļoti pozitīvs - šķiet, ka dabasskatu ziņā visskaistākā valsts, kurā līdz šim esmu pabijusi - tik daudz skaistu vietu vairs nekur citur pēc tam nebiju redzējusi. Arī ļautiņi šeit ļoti draudzīgi un komunikabli, pa ceļam daudzi nejauši sastapti cilvēki mūs iztaujāja par ceļojumu, un apbrīnoja mūsu drosmi doties tik tālā ceļā ar tik atpalikušu tehniku. Arī ceļi Spānijā labi - gandrīz uz visiem ceļiem bija papildjosla, pa kuru mierīgi un bez stresa varējām braukt mašīnu netraucēti. Tagad, galvā pārcilājot visu ceļojumu, par Spāniju varu pateikt tikai to labāko, un katram iesaku kaut reizi mūžā aizbraukt uz šo zemi - izbaudīt tās dabas krāšņumu un iepazīt šejienes kultūru.


Olīvkoku ieskautā pilsētiņa Monte Frio

PORTUGĀLE

14. aprīlī šķērsojām Portugāles robežu. Diena bija karsta un daba visapkārt atgādināja Latvijas vasaru jūlija vidū. Pat gaiss smaržoja pēc vasaras.


Akvedukts Portugāles pilsētiņā Elvas

Uzreiz bija redzams, ka Portugāle ir nabadzīgāka par savu kaimiņvalsti Spāniju - ceļi bija sliktākā stāvoklī (gandrīz tikpat briesmīgi, kā pie mums, Latvijā), un arī mašīnas uz tiem ne tik jaunas. Šī valsts atmiņā palikusi ar maziem lauku ciematiņiem, kuri savā starpā savienoti ar maziem celiņiem, un lielākas pilsētas parādās reti. Likās interesanti arī tas, ka katrā šādā ciematā vai pilsētelē varēja manīt daudz māju ar rozā fasādēm. Vēl kā neatņemama šādu lauku ciematu sastāvdaļa bija bariņš vecu večuku, kas sēž saulītē un sūc alu, kādā no neskaitāmajām "Delta cafe" (laikam kāds vietējais kafijas brends). Vēl viena raksturīga parādība šajā valstī bija truši, kuri lielos daudzumos pulcējās ceļmalas krūmos un zālē. Lapām čabot un krūmiem kustoties, tie metas bēgt uz visām pusēm, ikreiz, kad garām aiztraucas kāds transporta līdzeklis. Godīgi sakot, biju neizpratnē, kādēļ šie mazie radījumi pulcējas ceļmalās, kur tie ir visvairāk apdraudēti.

PIE ATLANTIJAS OKEĀNA

Viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ ieradāmies Portugālē, bija, lai pirmo reizi savā mūžā pašu acīm ieraudzītu Okeānu. Šo mūsu ieceri arī īstenojām, un tas bija viens no skaistākajiem un neaizmirstamākajiem mirkļiem visa šī ceļojuma laikā. Pirms vēl bijām sasnieguši okeānu, neskaitāmas reizes biju iztēlojusies, kā tas varētu izskatīties. Iztēlē jau biju uzbūrusi dažādas ainas ar tumšiem palmu siluetiem uz milzīgas, apelsīnoranžas saules fona, kura pa puse jau aizkritusi aiz horizonta. Taču, nonākot pie okeāna, viss bija pavisam savādāk. Tuvojoties okeānam, dabā nekas neliecināja, ka tūliņ, tūliņ jau būsim klāt. Tālumā arvien vēl redzami kalni. Pat piebraucot tuvāk, okeāns vēl nebija redzams. Pa galvu jau sāka šaudīties doma, ka varbūt tomēr braucam ne tajā virzienā, kad pēkšņi mūsu acu priekšā pavērās varenais ūdens plašums. Krasts bija klinšu ieskauts un spēcīgie viļņi ar joni triecās pret klinšu pakājē gulošajiem akmeņiem.



Telti uzslējām pašā kraujas malā, ar skatu uz okeānu. Sēdēju šīs kraujas malā, vēroju okeāna viļņus un tajā grimstošo sauli, un pēkšņi šis mirklis likās tik nereāls: vienkāršā, mazā lauku meitenīte, kura līdz šim pat nebija uzdrīkstējusies sapņot par kaut ko tādu, nu mierīgi sēž Atlantijas okeāna krastā, vairākus tūkstošus kilometru projām no savām dzimtajām mājām, un vēro saulrietu...



Likās tik dīvaini, cik patiesībā šādus sapņus ir viegli piepildīt - atliek vien uzsēsties uz riteņa, pamest visu, kas tik ierasts, un braukt, kur acis rāda.



Visu nākamo dienu pavadījām cepoties saulē un bēgot no milzīgajiem, un, es pat teiktu –bīstamajiem - okeāna viļņiem, kuri tā vien centās mūs ieraut bangojošajā dzelmē. Vienā no šādām reizēm pat likās, ka Stas ir nokļuvis kāda milzu viļņa varā, un sāka jau pārņemt bailes, ka ārā viņš vairs netiks - spēcīgais vilnis rāva viņu arvien tālāk prom no krasta. Tomēr viss beidzās labi, un sapratām, ka ar šiem viļņiem jokot nevar. Atlika vien nostāties ūdenī līdz potītēm, kad, vilnim nākot, tu momentā tiec nogāzts no kājām un negantie viļņi sāk mētāt tevi šurpu turpu kā tādu malkas pagali. Pretoties šādam spēkam ir grūti.


Bēgot no viļņiem

TURPINOT CEĻU CAUR LIETU

Nākamajā dienā labi atpūtušies turpinājām ceļu - šoreiz jau ziemeļu virzienā. Visu dienu pie debesīm karājās draudīgi lietus mākoņi, un uz vakarpusi uznāca spēcīgs lietus. Tā bija pirmā lietainā diena šī ceļojuma laikā. Spēcīgajam lietum sākoties atradāmies zem nojumes, tomēr tas mūs neglāba no samirkšanas - ielas bija pilnas ar peļķēm, un, par cik mūsu riteņi nebija aprīkoti ar dubļusargiem, apavi ātri vien piesūcās ar ūdeni un ūdens tajās žļurkstēja.

Lai patvertos no lietus, nakšņošanai nolēmām pameklēt kādu pamestu māju, kādas šeit, Portugālē, netrūka. Tālu nebija jābrauc - jau nākamajā ciemā uzgājām māju, kas atradās pašā ciema centrā. No ārpuses tā izskatījās nelietojama, taču, ieejot iekšā, atradām istabu, kura bija pilnīgā kārtībā. Tā gan bija diezgan putekļaina, bet labā ziņa bija tā, ka vēl bez dažiem krēsliem, uz kuriem sakārām savas slapjās drēbes, te atradās arī gulta. Tā nu šo lietaino nakti pārlaidām siltumā zem jumta. No rīta konstatējām, ka mūsu drēbes un arī apavi joprojām ir slapji. Ar lielu piespiešanos un nepatiku pa vienai vien vilkām mugurā slapjās drēbes un apavus, kas bija īpaši nepatīkams process.


Patvērums no lietus

Diena iesākās bez lietus, un līdz pusdienām drēbes jau bija izžuvušas, vienīgi apavi joprojām mitri. Cerējām, ka arī tie drīz vien izžūs. Tomēr mūsu cerības bija veltas. Sākumā sāka pilināt tikai sīks lietutiņš, taču pēcāk tas izvērtās par pamatīgu gāzienu. Bijām izmirkuši līdz ādai. Braucot lejā no kalna ir sajūta, ka vējš pūš cauri un lietus ūdens ir sasūcies pat kaulos. Ķermenis dreb no aukstuma un mēs izmisīgi meklējam patvērumu no lietus. Kad bijām jau totāli pārsaluši, iebraucām kādā mazā ciematā, kurā veiksmīgi atradām pamestu māju. Durvis bija aizslēgtas, tādēļ iekšā nācās līst caur logu. Māja bija liela, ar daudzām istabām. Vienā no tām atradām milzu kamīnu-tas bija visas sienas garumā. Lai sasildītos, pagatavotu vakariņas un izžāvētu izmirkušās drēbes, nolemjam aizkurināt kamīnu. Par kurināmo izmantojam vecu mēbeļu atliekas un citus koka štruntus, kurus var atrast vecajā mājā. Beidzot ir silti un labi. Sēžam pie milzu kamīna, un gatavojam gardas vakariņas. Nolemjam pamēģināt izcept arī paši savu maizi, par cepeškrāsni izmantojot oglēs ierušinātu katliņu. Maize izdodas lieliska, tāpēc arī turpmāk ceļojuma laikā atkārtojam maizes cepšanu.


Cenšamies izžāvēt lietū izmirkušās drēbes

Vakarā debesis sāk skaidroties, un ceram, ka rīt nelīs. Tomēr, no rīta pamostoties, secinām, ka atkal līst. Savācam pārpalikušos koka gabalus un no jauna iekuram uguni. Noskaņojums diezgan skābs - ēdiens un arī kurināmais iet uz beigām, ārā līst un ilgi palikt te vairs nevaram. Nogaidām, kad lietus kļūs mazāks, un dodamies ceļā. Jau pašā dienas sākumā GPS navigators mūs aizved neceļos - dabūjām stumties pa stāvām meža stigām un pat brist pār akmeņainu upi, lai nokļūtu uz pareizā ceļa.

Visu dienu apmācies un līst. Braucam pa kalniem, ik pa brīdim izbraucam caur kādu mazu miestiņu, kur ceļmalas pļavās ganās aitas un kazas. Skati apkārt smuki - visur, kur vien skaties, tālumā paveras krūmiem noaugušas, kūpošas kalnu muguras. Dažbrīd pat liekas, ka braucam tieši cauri pūkainam mākonim. Dienas beigās bijām nonākuši līdz Castello Branco – pēdējai lielajai Portugāles pilsētai. Arī lietus beidzot bija mitējies, bet vienalga bijām noskaņoti atrast pajumti, kur pārlaist nakti.


Bijām tiešām tuvu mākoņiem

Izbraukuši no pilsētas un sasnieguši nākamo ciematu, sākām lūkot pēc pajumtes. Ārā strauji sāka satumst, taču ar naktsmāju meklēšanu nevedās - visas tukšās un pamestās mājas bija kārtīgi aizslēgtas. Jau atmetuši cerības par normālu jumtu virs galvas, pamazām sākām noskaņoties uz gulēšanu teltī. Man gan šī ideja galīgi nepatika, jo drēbes bija piesūkušās ar ūdeni un ķermenis nosalis. Kā pēdējo variantu nolēmām apskatīt stroiku, kuru bijām pamanījuši ciematā iebraucot. Ieejot teritorijā, ieraudzījām tur stāvam strādnieku furgonu, kuru pēc neilgas ķimerēšanās Stasim izdevās attaisīt. Iekšā bija sausi un silti. Turpat iekšā pietika vietas gan mūsu divriteņiem, gan arī pašu guļvietām. Turpat uz gāzes degļa pagatavojām vakariņas, un saldajā vēl uzēdām cepumus, kurus pamatīgi apmērcējām iebiezinātajā pienā. Tas bija labs atalgojums pēc lietū un aukstumā pavadītās dienas. Gulēšana bija silta un ērta, un naktī varēja dzirdēt lietus bungošanu pret furgona jumtu. Tajā brīdī ļoti nopriecājos, ka nav jāguļ teltī.

ATGRIEŠANĀS SPĀNIJĀ

Līdz Spānijas robežai bija atlikuši vien nieka 60 km. No rīta lietus ir pārstājis līt, bet jau pēc brokastīm atkal atsāk smidzināt. Jau ceturto dienu minamies caur lietu, un nu jau tas ir kā norma.


Ceļa zīme brīdina, lai pārbaudām bremzes! Sākumā tas izsauc smaidu sejā, taču brīdi vēlāk saprotu, ka braukšana lejā no kalna pa slapju asfaltu varētu būt visnotaļ riskants pasākums, tādēļ pārbaudu, vai manas bremzes tiešām darbojas :)

Arī iebraucot Spānijā, protams, līst. Daba apkārt interesanta - pļavas piemētātas milzīgiem akmens bluķiem un ceļa malas aizaugušas ar baltām rozēm līdzīgiem krūmiem. Pļavās, par lietu nebēdājot, ganās govis un buļļi. Atkal pārņem sajūta, ka esam nekurienes vidū. Kājas un rokas nosalušas un sakrunkojušās no slapjuma, pirksti kļuvuši stīvi, garastāvoklis - zem nulles.


Ilgstošā braukšana lietū ir darījusi savu...

Beidzot nonākuši līdz kādai pilsētelei nolemjam, ka jāmeklē naktsmītne, jo līdz nākamajai civilizētajai vietai patālu, un spēki jau izsīkuši. Izstaigājam visas pilsēteles mazās un šaurās ieliņas, atrodot daudzas pamestas mājiņas, taču mums par nelaimi, tās visas ir aizslēgtas. Bijām tik izmisuši, ka prātā pat ienāca doma, ka varētu mēģināt kādas no aizslēgtajām durvīm uzlauzt, taču drīz vien šo domu atmetām, jo šķiet, ka ciematiņa iedzīvotāji jau bija ievērojuši divus dīvaiņus, kuri kā dieva nepieņemti klīst pa pilsētu un kaut ko pēta. Vienīgā māja, kura nebija aizslēgta bija ļoti sliktā stāvoklī, un pārlaist tādā nakti negribējās, tāpēc nolēmām tur vienkārši uzvilkt sausās drēbes un, izdzēruši pa krūzei karsta kakao, devāmies ārā. Beigu beigās neko prātīgu neatraduši, kā optimālāko variantu nakšņošanai izvēlamies kādas privātmājas nojumi. Šķiet, ka saimnieku nav mājās, tāpēc droši iekārtojamies durvju priekšā, lai gatavotu vakariņas. Vēlāk, saritinājušies guļammaisos, liekamies uz auss. Izņemot blakusesošās mājas saimnieku atgriešanos mājās, nekas cits mūs naktī netraucē - gulējās silti un ērti.

Nākamajā dienā ceļu turpinājām caur Sierra de Gata kalniem, kur šķiet vēl valdīja agrs pavasaris - gaiss bija auksts un biezas miglas piepildīts. Lai tiktu kalnā, bija pamatīgi jāpiepūlas. Sākumā uz ceļa parādījās zīme ar uzrakstu 7% kāpums. Nu neko, minam augšā. Šai zīmei seko nākamā: 9%. Jau nopriecājos, ka nobrauciens būs stāvāks un garāks, tomēr, nonākot tuvāk, saprotu, ka tas ir nevis uz leju, bet turpinājums kāpumam. Nu jau ar lielāku piepūli minu augšā. Atkal seko nākamā zīme - 9,5%, kurai apakšā vēl ir 1200 m distances zīme. Cīnos cik spēka un brīžiem pat šķiet, ka tūliņ spēki būs izsmelti, un nāksies augšā iet kājām. Tomēr izturu līdz galam. Uzbraucot augšā, baltais miglas plīvurs gluži kā siena aizsedz skatam visu, kas atrodas tālāk par 100 m.


Braucot pāri Sierra de Gata, mūsu galvas gandrīz saskārās ar smagajiem lietus mākoņiem

Lai arī ne tik stāvs, kāpums kalnā vēl joprojām turpinās, kopumā sasniedzot aptuveni 10 km garumu. Daba apkārt spocīga - koki bez lapām, to stumbri apauguši ar biezu ķērpju kārtu. Drēbes joprojām mitras un aukstajā gaisā ķermenis ātri atdziest. Jūtos kā ziemā. Kāju pirksti kļuvuši pilnīgi nejūtīgi.


Redzamība ļoti maza

Pa ceļam, iebraucot benzīntankā, lai beidzot pabrokastotu, garastāvokli uzlabo kāds vecs vīrs, kurš uzsāk ar mums sarunu. Bijām ļoti izbrīnīti, kad izdzirdējām viņu runājam angļu valodā. Tas bija liels retums Spānijā satikt kādu, kurš prastu runāt angliski, kur nu vēl šādā lauku nostūrī. Viņa runai gan piemita savāds akcents, taču sacīto saprast varēja. Viņš izstāstīja, ka mums noteikti vajagot iegriezties Salamankā - viņa vārdiem :"visitāliskākajā Spānijas pilsētā, un vienā no skaistākajām pilsētām pasaulē".



Tā kā šī pilsēta tieši bija mums pa ceļam, nolēmām to apskatīt. Pilsēta, protams, skaista, bet ar neko īpašu, manuprāt, neizcēlās. Nonākot tur, gaiss jau bija kļuvis nedaudz siltāks, un drūmie lietus mākoņi - atkāpušies. Tālāk sākās trīs dienu garš, garlaicīgs ceļš pa līdzenumiem, cīnoties ar pretvēju. Šī bija pavisam cita Spānija - nekādas līdzības ar to, kurai bijām braukuši cauri pirms tam. Apkārt nekas cits kā tikai nebeidzamas pļavas un lauki - debesis un zeme. Kad pēc trīs dienu cīnīšanās ar vēju un garlaicību pie apvāršņa beidzot parādījās sen neredzētie kalni, jutos diezgan iepriecināta, jo līdz ar kalnu parādīšanos parasti parādās arī smukie skati. Taču gaiss ir vēss un vējš joprojām pūš tieši sejā. Rodas sajūta, ka piedzīvoju jau otro pavasari šogad. Braucam lēnām un bieži taisām pauzes, jo mīties pret kalnu un vienlaicīgi cīnīties ar pretvēju paņem daudz enerģijas. Jūtos diezgan sapīkusi. Taču garastāvoklis uzlabojas, kad piebraucot kādā pilsētā pie lielveikala atrodam daudz zemenes un citas garšīgas lietas. Arī saulīte sāk spīdēt, un tālāk seko pats labākais dienas notikums - nobrauciens no kalna aptuveni 30 km garumā. Līkumotais ceļš ved mūs gar upi, kas plūst kalnu pakājē; visapkārt kalni, kas apauguši ar tumšzaļām eglēm. Garām slīdošie skati visapkārt neaprakstāmi skaisti.


Kalnos pie Santanderas

BASKU VALSTS

Esam nonākuši Basku valstī. Cilvēki te runā citā valodā, un arī pilsētu nosaukumi tiek rakstīti divās, pavisam atšķirīgās valodās, proti basku un spāņu. Braucam pa kalniem, kam pakājē skalojas Biskajas līcis. Diemžēl krasti ir stāvi un klinšaini, tādēļ nevaram piekļūt pie ūdens, lai tur uztaisītu atpūtas dienu. Esmu jau diezgan nogurusi no nepārtrauktās braukšanas, un ir pagājis jau kāds laiciņš, kopš pēdējoreiz atpūtāmies. Tā vien prasās uztaisīt pauzi, lai beidzot atkal nomazgātu savas netīrās miesas un izmazgātu drēbes. Nonākuši līdz pilsētai Zimaia, kurai cauri tek upe, nolemjam palikt tur. Nometnes vietu uzrīkojam turpat pilsētā, upes krastā. Šajā pilsētā diezgan labi veicās ar dampsteriem - atradām maizi, banānus, dažādus dārzeņus un daudz garšvielas. Apkrāvušies ar to visu nākamajā dienā devāmies Francijas virzienā.

FRANCIJA

Iebraucot Francijā, uzreiz bija redzams, ka šī valsts ir bagātāka un arī blīvāk apdzīvota nekā Spānija vai Portugāle. Pēc robežas šķērsošanas te nepārtraukti viena otrai seko mazas, modernas pilsētiņas, kas pilnas ar dažnedažādām komerciālām iestādēm. Nedaudz biedē tas, ka cilvēki visapkārt runā nesaprotamā valodā, un īpaši arī necenšas saprast tiem angļu valodā sacīto. Mērojot divpadsmit dienu garu ceļu cauri šai valstij, radās iespaids, ka francūži nav no tiem draudzīgākajiem ļautiņiem - ne tie smaida, ne sveicinās, tik vien kā blenž uz mums tā, it kā mēs nupat būtu ieradušies no paša Marsa. Vēl viena nepatīkama lieta, kas vērojama šajā valstī, ir mums nedraudzīgie benzīntanki, kuros bieži vien nebija atrodama ne tualete, ne ūdens, ne rozete, kur uzlādēt elektroierīces. Arī dabasskati likās parasti, un tā vien šķiet, ka spilgtos iespaidus, kurus guvu Spānijā un Portugālē nu būs grūti kaut kam pārspēt. Protams, bija arī smuki skati ar pļavām un mežiem miljons zaļos toņos, un dzeltenu pieneņu laukiem, kur ganās govis. Arī mazie lauku ciematiņi, kuri, šķiet, te stāv jau gadsimtiem ilgi, rotāja kopējo ainavu ar īpatnēja stila celtnēm un augsto baznīcas torni, kas augstāk par visām mājām slējās katras pilsētiņas centrā.



Tomēr vispozitīvākā lieta, ko varu pieminēt runājot par Franciju, ir ar ēdienu pārbagātās miskastes aiz lielveikaliem. Daži varbūt šajā mirklī saviebjas riebumā, bet es varu pateikt vienīgi to, ka šī pārtika nebija ne par matu sliktāka kā tā, kuru cilvēki ik dienas pērk Latvijas veikalos. Ēdamā tur bija tik daudz, ka pietiktu pabarot daudzas trūcīgās Latvijas ģimenes. Mūsu riteņi vienmēr bija apkrauti ar pārtiku, un mēs paši - pieēdušies līdz nelabumam. Dažbrīd tas pat šķita neaptverami, cik daudz labas (!) pārtikas tiek izsviests miskastē, kamēr citur cilvēki sapņo par iespēju paēst, lai nenomirtu badā. Atceros, kad pirmoreiz uzgājām šos ‘dārgumus’ bijām visnotaļ izsalkuši, un stūmām mutē visas gardās lietas pat neatejot tālu no veikala. Pārējo sastūķējām somās un ar pārkrautiem un nestabiliem riteņiem, apkrāvušies kā divi kamieļi, priecīgi turpinājām ceļu. Kopš tās reizes gandrīz ikreiz, kad piestājām pie kāda lielveikala, atradām daudz derīgas pārtikas. Godīgi sakot, daudzas tur atrastās lietas bija pat labākā kvalitātē, nekā tās, ko Latvijā pērkam par naudu.


Vai tas izskatās neēdams?

Kad bijām jau noguruši no braukšanas, piemetāmies upes krastā pie pilsētas ar nosaukumu Moulins. Nolēmām, ka šoreiz, lai kārtīgi atpūtinātu kaulus, ņemsim brīvas divas dienas, kuras pavadīsim laiski guļot upes krastā un gozējoties siltajā saulē. Dzērām sadampsteroto alu un baudījām sen pelnīto atpūtu.


Baudām bezmaksas alu un citus veikala aizmugurē atrastos labumus

Lai vai kā, Francija man nepatika, un gribējās ātrāk tik prom no šīs zemes. Kad līdz Vācijas robežai bijām vien dienas brauciena attālumā, Francijai mani beidzot izdevās iedvesmot ar savu dabas krāšņumu.

[1][2] (stāsta turpinājums)

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv