Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Ceļojumi
Lielais Kanjons un mazais kanjonings

Autore: Sandra Priedīte
Foto no autores privātā arhīva
2011. gada oktobris, Kalifornija

Drīz jau būs apaļš gads, kopš mana ģimenīte izmanto iespēju padzīvot Amerikas rietumos, un tuvojas brīdis, kad esam nolēmuši doties atpakaļ uz mājām. Pa šo gadu mūs apciemojis ne viens vien ciemiņš un piedzīvota ne viena vien "pirmā reize". :) Diezgan uzcītīgi to visu dokumentēju un dalījos ar citiem savā blogā, lai mājiniekiem ir skaidrs, kas te un kā. Tāds bija vecmāmiņu pasūtījums, un es to izpildīju. :)

Reklāma:
Piedalies konkursā!


Neko neslēpu un rakstīju visu kā ir, gan par mežos sastaptajiem lāčiem, gan par bērnu pirmajiem zobiem un pārējo. :) Tā nu vīra iedvesmota, arī es nolēmu padalīties plašākai publikai ar saviem iespaidiem par nesenāko ceļojumu. "Arī", jo Kārlis tikko padalījās par mūsu kāpienu Half Dome (Yosemite National Park, Kalifornijā, par to var lasīt rakstā "Čūskas sliede uz Puskupola", red.).

Pēdējie ciemiņi, vīra vecāki (Inga un Pēteris Priedīši), kas līdz šim brīdim bija pieteikušies pie mums ciemos, ieradās septembra sākumā. Ciemiņi! Tas nozīmē, ka pie vajadzības ir iespēja ar vīru aizlavīties kaut kur divatā. :) Vecmāmiņa! Var aizlavīties uz ilgāku laiku. :)


Visi kopā Nāves ielejā

Jau kādu laiku atpakaļ sākām domāt, kā varētu izklaidēt Priedīšus seniorus un kā Kārlis varētu forši pavadīt atvaļinājumu. Viņš, kā vienmēr, bija papētījis, ka Jūtā varētu būt labi. Pat pasūtījis grāmatiņu... Tālākais jau manā ziņā, izlasīt, izdomāt, saplānot. Kādu laiku grāmatiņa stāvēja neaiztikta, līdz Māra (dzīvo šeit, tāpat kā mēs) iegriezās mūsmājās un piedāvāja vēl vienu grāmatiņu, kā reizi par tiem pašiem dabas parkiem. Tā nu pēdējos vakarus pirms Priedīšu ierašanās veltu grāmatu studēšanai. Jo vairāk lasu, jo vairāk gribās uz Jūtu – klintis, kanjoni, arkas, petroglifi, dinozauru pēdas... Gribās! Visu! Visu, "protams!", "kā vienmēr!", paspēt nevar. Diemžēl...

Kārlis ļoti grib mani nosūtīt lejā Lielajā kanjonā (iekš Grand Canyon National Park, Arizonā), es savukārt par to īpaši neiedegos (protams, lai arī gribētos), mani vairāk uzrunā Cionas parka (Zion National Park, Jūtā) kanjoni un kanjonings. Tā nu deķi katrs velkam uz savu pusi un meklējam argumentus, kāpēc un ko labāk darīt. :)

Kaut kad labu laiku atpakaļ, kad Kaspītis vēl bija ciemā, viņš Kārlim iepotēja ideju, ka Kanjonā vajag ne tikai nokāpt lejā un tai pašā pusē uzkāpt augšā, bet vajag iziet viņam cauri (ar to domājot no viena krasta līdz otram, nevis pa upi), tā teikt rim-to-rim – vot, tas būtu kruta! :)

Jau par ideju noiet lejā Kanjonā un iznākt turpat augšā visi portāli, lasāmvielas un brīdinājuma zīmes saka, ka Under no circumstances should you attempt to hike from the rim to the river and back in one day! (īsāk, - nemaz nemēģiniet to darīt vienā dienā!), kur nu vēl par ideju vienā dienā šķērsot visu kanjonu. Cik vien lasīju, tik rim-to-rim pārgājiens tiek piedāvāts uz trim, četrām dienām ar lielām somām, nakšņošanu kempingos un atļaujām, kas, protams, ir ierobežotā skaitā un tiek izķertas mēnešiem uz priekšu.

Sākotnēji ideja iziet cauri Kanjonam man šķiet absurda un nerealizējama, tā teikt, - ne priekš mums. To tik vien esmu dzirdējusi, ka, ja tā darot, tad dzīvs ārā neiznākšot, lai gan netrūkst piemēru tuvējās aprindās (pats Kārlis), kas dzīvi nokāpuši un uzkāpuši atpakaļ vienā dienā (par cauri gājējiem gan neesmu dzirdējusi). Un, ja jau vienā pusē var tikt augšā, tad kāpēc lai otrā nevarētu?! Neliela 11 kilometru attāluma un 300 augstuma metru atšķirība gan ir, bet... ja sāk ar gaismiņu un beidz tumsiņā, varbūt, ka nav nemaz tik nereāli. Vienīgais lielais bieds ir karstums lejā kanjonā, kas esot lielais iemesls nevarēšanai. Un vispār, kāpt Kanjonā esot pavisam kas cits – tā nekur citur nav, kad no sākuma tu ej lejā, kas ir vieglāk, un pēc tam, kad tu jau esi noguris, tik kāp ārā, kas ir grūtāk?!? Intereses pēc ieguglēju "Grand Canyon rim-to-rim in a single day", - jā, ir! Uzgāju lapu www.dayhiker.com. Tur arī atradu iedvesmu un ilūziju, ka, iespējams, arī es to varu.

Kā jau ierasts, sākumā Kārlis koļī, ka vajag, un es laužos, ka tas nav prātīgi, līdz beigās apmaināmies lomām. :) Patiesībā, izšķirošais gājiens bija kempingu rezervēšanas dienā – kā reizi sakrita, ka dienā, kad mēs būtu pie Lielā kanjona, dienvidu krastā ir tieši viena vieta, ko norezervēt, un nākamajā dienā ir viena vieta ziemeļu puses kempingā. Kas to varētu domāt, ka tik izšķirošam gājienam lēmums tiek pieņemts pēc kempingu pieejamības? :) Tas viss ļoti labi iekļāvās mana ceļojuma plānā, jo, lai brauktu tālāk uz Jūtu, mums tāpat nāktos nokļūt otrpus Kanjonam.

Piektdien, negaidīti precīzi esam sakrāmējušies un četros pēcpusdienā tiešām esam pie Kārļa darba, lai sāktu savu ceļojumu. :) Šodien jātiek līdz Sekvoju mežam (Sequoia National Park, Kalifornijā), kur 10 jūdzes pirms ieejas, mums rezervēts kempings.

Sekvojas! Tā kā es te ne pirmo reizi, tad palieku ar guļošajām daiļavām, kamēr pārējie apskata muzeju un kāpj Moro Rock. Arī mēs izstaigājam mazu līkumu un tālāk jau kopā dodamies apskatīt Ģenerāli Šermanu (General Sherman – milzu sekvoja Sequoiadendron giganteum, kas ir uz planētas pēc apjoma lielākais dzīvais koks ar vienu stumbru)... Vēl nemaz netiekam līdz galvenajam apskates objektam, kad starp tūristu bariem lavierē... lācēns! Kā jūs domājat, ko dara cilvēki?! –Pareizi! Metas viņam pakaļ un knipsē uz nebēdu. Arī mēs. Bet tā kā mēs skrienam viņam pakaļ, tad pārsvarā bildēs var redzēt tikai lāča dibenu. :)


Gana paaudzies, tāpēc staigā jau viens, bez māmiņas... :)

Lācēnam tā neomulīgi paliek tikai brīdī, kad viņam sagribas pārskriet tūristiem pilno taku, citādi viņš par mums īsti nelikās zinis – gāja savu ceļu (cik nu tas bija viņa plānotais ceļš).


General Sherman milzu sekvoja

Pēc lielākās sekvojas apskatīšanas dodamies tālāk – virzienā uz Nāves ieleju (Death Valley National Park, Kalifornijā).


Salīdzinājumam – es, Eleonora un Ģenerālis (vismaz daļa no tā...)

Svētdiena, Nāves ieleja. Obligātās apskates vietas:


85.5 metrus zem jūras līmeņa...

- katram pienākums pārliecināties, vai tā tiešām ir sāls :) ;



- obligātais izbrauciens pa mākslinieka ceļu (Artist drive) un pietura pie Mākslinieka paletes (Artist Palette);



- tālāk seko viena no manām vēl neizpildītajām vēlmēm – pastaiga pa Zelta kanjonu (Golden canyon). Izņemot vectētiņu, neviens cits neparakstās uz šādu avantūru tādā karstumā. :) Ap +40°, varētu būt, bet, cik tieši bija, neviens nezina...



Tā kā kanjons nebeidzas ar strupceļu, bet ved ārā no ielejas, tad ir tāda nepabeigtības sajūta, lai vienkārši grieztos atpakaļ, tāpēc ievilinu vectētiņu vēl tālāk mežā, t.i. kanjona atzarā uz Sarkano katedrāli (Red Cathedral, un dabā tā tiešām izskatās pēc ērģeļu stabulēm!), tur gan taka izbeidzas un mierīgu sirdi varam doties atpakaļ. :)



- vēl tik daži skaistie skati no augšas uz ieleju un varam doties uz grēku pilsētu Vegasu (Las Vegas, Nevadā).



Pēc pirmā ceļā pamanītā kazino ir skaidrs, ka robeža šķērsota, no Kalifornijas esam iebraukuši Nevadā. Vakars tiek pavadīts Vegasā. Rītdienas gala mērķis jau Lielais kanjons ar lielajiem plāniem. :) Tur arī tā īsti sāksies mans ceļojums.


Vulkāna imitācija pie vienas no viesnīcām

Pirmdienas rītā pametam Vegasu, iegriežamies apskatīt Hūverdambi (Hoover dam), vēl 200+ jūdzes pa Arizonu un pusstundu pirms saulrieta sasniedzam Lielā Kanjona stāvvietu. Aši jāskrien skatīties. :)



Jā! Iespaids pavisam citāds nekā vēsā ziemas dienā (tad pirmo reizi to ieraudzīju)... Tās krāsas, tās krāsas ir vārdiem neaprakstāmas un bildēs neuzņemamas...

Jau tumsā seko iekārtošanās kempingā un vakariņas. Vēl tikai jāsaliek somas, lai rīt pēc ātrām, agrām brokastīm nav vairs tādām lietām laiks jātērē. Mēs iesim cauri Lielajam kanjonam! Un pa to laiku vecvecāki kopā ar mazmeitiņām brauks tam riņķī pa ceļu (vairāk kā 200 jūdzes un 5 stundas), lai mūs sagaidītu jau ziemeļu krastā.

Rīts (otrdiena, 20. septembris). Pēteris mūs nogādā tuvāk gājiena sākumpunktam un pats dodas bildēt saullēktu. :)

Mums plāns kanjonā doties pa South Kaibab taku, kas ir īsākā un skaistākā, bet bez iespējas gūt dzeramo ūdeni, kas šobrīd mums nemaz nešķiet aktuāli. Līdzi esam paņēmuši dzeramo tik daudz, lai noietu lielāko takas daļu, savukārt ziemeļu pusē (lai gan oficiālie avoti ziņo, ka dzeramais ūdens pieejams tikai atsevišķos kempingos) taka iet gar strautu. Ziemeļu pusē lielas taku izvēles nav, jo vienīgā, kas noiet līdz Kolorādo upei ir North Kaibab taka.

Sākotnēji man labāk gribējās kanjonā ieiet no ziemeļu puses un ārā kāpt dienvidu pusē, jo dienvidu pusē ceļš ir divreiz īsāks, taču stāvāks (ar domu, ātrāk beidzas mokas iet pret kalnu...), savukārt, palasot rakstus un komentārus www.dayhiker.com, nācās secināt, ka mūsu plānotais maršruts ir "labāks" vairāku iemeslu dēļ (ar nosacījumu, ja sāk ar gaismiņu vai pat pirms tās), pirmkārt, - tā ir iespēja visvairāk iet pa ēnu, un, otrkārt, ziemeļu puses taka iet gar strautu, kurā, nepieciešamības gadījumā, var dabūt ūdeni, lai padzertos vai vienkārši samērcētos, kā arī pa ceļam ir vairāki dzeramā ūdens punkti, kas ierīkoti kempingos. Pa lielam vidējais laiks, ko ekstrēmie deihaikeri (tā tai lapā nodēvēti tie, kas dienas laikā iet lielus, un/vai ar lielu augstuma starpību, gabalus) pavada kanjonā ir ap divpadsmit stundām. Ņemot vērā, ka mēs neesam nekādi maratonu skrējēji un patiesībā esam diezgan lieli vārguļi, rēķināmies, ka Kanjonā pavadīsim vismaz stundas četrpadsmit līdz sešpadsmit, tāpēc līdzi ņemam lukturīšus, lai tumsā redzētu, kā tikt laukā no Kanjona.

Pati South Kaibab-North Kaibab taka ir 33,6 kilometrus gara, mūs gaida 1463 metri uz leju dienvidu pusē un 1783 metri uz augšu ziemeļu pusē. Pa dienu sola saulainu laiku, +25 grādus augšā pie Kanjona malas un +35° pašā kanjonā. Otrais cipars biedē Kārli, tāpēc viņš man vēl vairākas reizes pārprasa, vai tiešām?! Man kaut kā liekas, ka būs Ok! Un sliktākajā gadījumā dienas vidu varam pavadīt ēnā un no Kanjona iznākt naktī (tas gan gluži nebūtu likumīgi, jo, lai pa Kanjonu ietu pa nakti, nepieciešama atļauja, dienas pārgājieniem tādu nevajag).

Līdz ar gaismiņu sākam savu gājienu.



Necik daudz vēl neesam nokāpuši, kad redzam pirmos saules starus atspīdam pret neregulārajām Kanjona sienām un izciļņiem.



Esam netālu no Ooh-Ahh! Punkta :) Jo saulīte kāpj augstāk, jo mēs ejam zemāk. Mums pa priekšu redzam vēl kādus sešus līdz desmit (kurš to vairs atceras) gājējus, kurus ātri vien panākam. Pretī nāk arī reindžeris, viņš acīmredzot beidzis savu maiņu (kas varētu būt vairākas dienas) lejā un dodas mājās, kamēr vēl nav karsts.



Brīžiem kļūst jau diezgan karsti... Ātri vien esam paskrējuši garām dzeltenīgo un sarkanīgo klinšu sienām, tuvojamies vietai, kas no Kanjona augšas izskatās pēc drūma un tumša kakta, kaut kur tur lejā, dziļi zemē...



Bet ejot šo atšķirību nemaz tā nemana... Turpat mūsu skatam arī paveras Kolorado upe, lielākā šī zemes roba rašanās vaininiece.



Drīz jau satiekam pirmos tūristus, kas uzsākuši savu trešo/ceturto dienu, ejot laukā no Kanjona. Lejā, gandrīz pie pašas upes satiekam pāris mūļu karavānas. Viena no tām kā kravu nes tūristus. Tie gan izskatījās kā izkāpuši no kādas vecas kovboju filmas. :) Tik pirmais un pēdējais tādu cietu ģīmi, laikam, īpašnieki. Pārējie gan laipni, lai neteiktu - runātīgi. :) Mūsu pienākums ir griezt ceļu mūļiem, noejot no takas un pagaidot, kamēr tie aizies garām. Ejot pa taku, ik pa laikam nākas izvairīties, lai neiekāptu kādā svaigā mīnā.



Arī pār tiltu nākas steigties, lai nav reindžeriem uz mums jāgaida. Mazliet bažas ir, ka kāds mūs nesāk audzināt un stāstīt, cik mēs slikti darām. Bet neviens no Kanjona ārā mūs nedzen, lai arī, gan jau ka skaidrs viņiem, kas mēs par putniem (kaut vai paskatoties uz mūsu somu izmēriem vien...).

Upe ir šķērsota, tagad vajadzētu iet atzīmēties. Tā teikt, ķeksītim jāiekāpj iekšā. :)



Diez ko uzrunājoša upe nav, izskatās pēc lielas dubļu vannas un vairāk par solīti nemaz negribas iet, jo strauji kļūst dziļāks un ir diezgan mālaini slīdīgs. Abi atzīmējamies un varam doties tālāk. Kamēr gājām, redzējām pāris laivas, kas turpat krastā piestājušas meklēt civilizāciju. Tas ir Kārļa jaunais sapnis – izbraukt cauri Kanjonam pa Kolorado upi! :)

Arī vīriņam un viņa kompānijai, kas pirmie devās Kolorado izpētes braucienā, šī vieta bija pārsteigums – pāris pussagruvušas mājas. Kāds te savulaik dzīvojis, indiāņu apmetne, ko izpostījuši kādi no lielajiem plūdiem. Arī tagad upes krastā ir kempings, rančo-veikals, kur iespējams nopirkt ko ēdamu. Ja iepriekš pasūtīts, tad varot dabūt pat pusdienas. Mēs gan to negājām pārbaudīt. Negribējās zaudēt laiku, tāpēc raitā solī devāmies tālāk. Trešo, teiksim, vieglāko daļu – iet lejā, mēs pieveicām nedaudz vairāk kā divās stundās, tagad atlicis tikt ārā. :)

Sānu kanjons (Bright Angel Canyon), pa kuru ved taka ārā uz ziemeļu pusi, sākumā ir pilns ar kokiem, nosacīti tā vidū tek strauts, kas patīkami čalo un neatstāj mūs dienas krietnāko daļu. Nav tā, ka jebkurā vietā tiksi tam klāt, lai nepieciešamības gadījumā dabūtu ūdeni, bet, ja būtu spiedīgi, varētu. Mums tas galīgi nav aktuāli, jo dzeramā vēl daudz un mēs atkal slēpjamies ēnā.



Fascinē elektrības stabi ar aprautajiem vadiem. Pat te pamanījušies kādu līniju ievilkt. :) Savukārt zem takas izskatās, ka iet ūdens vads, - ik pa laikam mazi nodevīgi vāciņi ar uzrakstu water.

Tuvākajā laikā nekādi straujie kāpumi mūs negaida, lielie augstuma metri atstāti dažiem pēdējiem kilometriem. Uzturot kaut kādu tempu, vairākas reizes pa tiltiņiem šķērsojot upi, nonākam klajākā vietā.



Apbrīnojam dabas [klinšu] "tortes", kas uzslietas augstu virs mūsu galvām, bet visumā gājiens kļūst diezgan vienmuļš. Labu laiku nevienu nesatiekam...



Klajākajā vietā mūs noķer saule. Otrās brokastis ieturam paliela akmens ēnā, jo pēc aprakstiem dažas nākamās stundas no saules neizbēgt. Tā kā kļuvis manāmi karsts, nolemjam sameklēt mūs pavadošo čaloņu (dzirdēt var, bet redzēt ne, - strauts ieslēpies zālē un krūmājā) un saslapināt drēbes.



Nākamais atskaites punkts ir apmēram pusstundas līkums līdz ūdenskritumam un atpakaļ. Kārlim baigi negribas, bet man savukārt liekas, ka, ja jau mēs te esam, tad taču jāaiziet, diez vai kādreiz vēl te būsim... Neliela nesaprašana, kur ir taka un kur ir taka uz ūdenskritumu (izlikta nepārliecinoša zīme ar ne pārāk noteiktu virzienu), līdz es speros pa taku, kura visdrīzāk, ka iet uz ūdenskritumiem (uz zīmes ir piebilde "šķērsojot tiltu"). Kāpiens ir diezgan stāvs un Kārlis ir galīgi nīgrs, - nafig to ūdenskritumu!? Bet drīz jau man sāk likties, ka esam vēl pagaidām uz tās pašas Kaibab takas, pa kuru mums jāiet. No kalna lejā aiz līkumiņa ir labākas zīmes, te tikai ir vieta, kur taka atdalās. Man jau vairs neticas, ka iesim uz ūdenskritumu, bet tomēr... Kārlis sevi pārvarēja. :)




Rainbow Fall ūdenskritums

Pēc Jozemītiem tas, protams, nav nekas neticams, bet skaisti tāpat. :) Vienīgi to tūristu arī te par daudz! Trāpījām tieši kopā ar kādu desmit cilvēku grupu. Nav jau daudz, bet jezgu tāpat saceļ. :)

Esam atpakaļ uz trases un turpinām ceļu. Drīz vien sasniedzam Cattonwood kempingu. Divas trešdaļas ceļa pieveiktas. Šeit ar mani notiek kas nepatīkams... Bez nodoma nāvīgi ievainoju ķirzaku. Vēl ilgi man tas nelika mieru un reizēm neliek vēl tagad... Ejam mēs pa taku, kad līkumā gar iekšmalu nenormāla tempā pusmetru virs takas spolē ķirzaka un apmētā mani ar akmeņiem. It kā jau aizskrien augstāk pa nogāzi, kad pēkšņi maina virzienu un metās tieši pār taku un tieši man zem kājas. Mēģinot izvairīties no sadursmes, es pat nokrītu un apdauzu kāju, bet nenovēršamais ir noticis, - es viņai uzminu. Nabadzīte tikai notirināja kājas un esot sastingusi (to es vairs neredzēju, man jau bija pretīgi tāpat). Lai viņai vieglas smiltis! Bet es sabojāju karmu! (Bet es tā tiešām negribēju!) Tagad nezinu kā izpirkt savu vainu...

Neliela atpūta kempinga koku ēnā. Pie ziņojuma dēļa piestiprinātais termometrs rāda +95 grādus pēc Fārenheita, kas ir tie paši +35° pēc Celsija. Uzpildu savu dzeršanas sistēmu ar ūdeni, kas vēlāk izrādās nedaudz garšo pēc slimnīcas, bet, ja ļoti gribās dzert, var izlikties, ka tās pēcgaršas nav, vai gandrīz nav. :) Pamazām kāpiens kļūst stāvāks, bet arī saule sāk mīties ar mazām ēnas joslām. Paejam garām pēdējām kempingu ēkām un iegriežamies nākamajā kanjonā – Roaring Springs Canyon. Drīz vien pa gabalu var redzēt arī avotus. Skats visnotaļ dīvains, jo ūdenskritums gāžas ārā no kanjona sienas, tieši tai vietā, kur dzeltenīgā kārta robežojas ar sarkano. Nu no kurienes tur ūdens? Un tādā daudzumā?!



Bildē gan tas nav tik ļoti uzskatāms, jo ūdeni aizsedz koki (tur, kur sākas koki, tur arī ir robeža). Bet varbūt var apjaust...

Atkal pietuvojamies sarkanajām kanjona sienām un, man par pārsteigumu, ūdens no tām sūcas ārā daudzās vietās (varbūt tas tāpēc, ka visu iepriekšējo nedēļu lija?), lai arī šo vietu sauc par "tuksnesi".

Jo vairāk pakāpjamies uz augšu, jo skaistāk top. Tās sienu krāsas un saules staru spēles ir neaprakstāmas! Diemžēl tās ir nianses, ko neprofesionālis nespēj iemūžināt, tāpēc jums atliek vienīgi minēt. :)



Burvīgas terasītes no koši sarkana līdz šokolādes brūnam tonim. Taka vietām ar jumtiņu un skaistiem skatiem. Zem vienas tādas lielas pārkares mazā plaisiņā ieaudzies ozols, - nu kā tā zīle tur uzradās un no kurienes tam kokam tur ūdens? Par puķēm mazajās kabatiņās es nemaz nebrīnos... Šķērsojam tiltu.



Tuvojamies civilizācijai, tas ir, vietai līdz kurienei mūļi mokās un slinkos tūristus ved lejā satīties skatu. (Man par to tagad ir viedoklis...) Nu jau šķiet, ka esam pavisam netālu no malas. Dzeltenīgā daļa nav pārāk liela, bet...



Līdz ar augstumu, kurā kā ar nazi nogrieztas sarkanās klintis un virsū uzliktas dzeltenās, man sākas psiholoģiski grūtākā daļa. Pirmkārt, ejot pa taku, pa kuru iet mūļi un nepārtraukti ķēzī, ir sajūta, ka brien pa atejas rensteli, - smird sliktāk kā mēslu kaudze vasarā. Vai tad tiešām nevar mūļiem atsevišķu taku ierīkot uz citu skatu vietu, nevis tur, kur ir vienīgā izeja no Kanjona?! Otrkārt, tie takas līkloči ir tik gari un lēzeni, ka es simtreiz labāk kāptu augšā pa krauju – būtu grūtāk, bet ātrāk noteikti. Un, treškārt, labu laiku jau no skata vairs nekā nav, esam mežā un redzam kokus. Mazliet gan priecē skatīties uz bērziem, sen tādi nav redzēti. :) Un jā, beidzot esam augšā!



Nedaudz mazāk kā desmit stundas. :) Nedaudz (lai neteiktu - ļoti...) pārsteidz, ka tik ātri. Kopumā vieglāk nekā iedomājos... Arī +35° iepriekš likās, ka ir karstāki. Golden kanjonā, Nāves ielejā, noteikti bija grūtāk (tur gan arī grādu bija vairāk) un es biju gatavojusies uz apmēram tādām pāris stundām.

Tikko iznācām krastā, tā spēks manī atgriezās un es ar jaunu sparu varēju doties mūsu kempinga meklējumos. :) Kārlis gan tik entuziastisks vairs neizskatījās. Mēs tā uz maiņām, lai neiestājas krīze... Līdz kempingam kāds kilometrs un nojausma, ka mūs tur vēl neviens negaida. Ir četri pēcpusdienā un lai arī cik laicīgi viņi (pārējie Priedīši) izbrauktu, viņi te vēl nevar būt. Kamēr novāktu telti, paēstu, apskatītu Kanjonu un apbrauktu pa ceļu... Labākajā gadījumā mums jāgaida kāda stunda.

Viss jau būtu labi, i soliņš ir kur piemesties, i kājas izstiept, tikai šajā pusē ir manāmi vēsāks. Pamazām atdziestot pēc gājiena, ar jaciņu sāk palikt par maz. Un, kas tad tas? Pret asfaltu sāk atlekt mazas baltas bumbiņas... krusa! Virs mums ir maziņš mākonītis, kas nemaz nedomā pārvākties citur, tāpēc mēs nolemjam pārvākties uz veikaliņu (General store). Eu! Un tur var dabūt siltu tēju... un hotdogu! Tik garšīgu hotdogu es vēl nebiju ēdusi. :) Bet diez vai tas ir cepējas nopelns... (Labi, ka Kārlis bija pāris dolārus līdzi paņēmis, man tas prātā neienāktu, jo ko gan es ar naudu varētu darīt Lielajā kanjonā?!)

Savu tēju vēl nepaspēju izdzert, kad Kārlis pa lodziņu pamana, ka piebrauc mūsu zilais autobuss. :) Laiks iemēģināt kempinga dušu. Par sešiem ceturtdaļdolāriem man bija sajūta, ka kāds mani grib nosist. Ja pirms ieiešanas es domāju, ka 5-7 minūtes man varētu būt par maz, tad ziniet, es tās neizturēju, bet tīram būt ir patīkami. :) Pa to un vēl kādu laiku ir uzslieta telts un pāris reizes nolijis lietus ar krusu. Tiek nolemts doties skatīties saulrietu un ieturēt vakariņas pa smalko – restorānā (tādi te ir gandrīz katrā dabas parkā, kur glaunāki, kur ne).

Saulriets, kā vienmēr, skaists...



...bet rinda restorānā gara, jo restorāns smalks (vismaz izskatās), tāpēc nolemjam par labu deli cafe, jo gribās ēst un gulēt. Ieturam kārtīgas vakariņas ar zupu un picu (cik amerikāniski (!), bet ticiet man, - tur nav lielas izvēles, es tiešām labprāt būtu ēdusi ko citu, bet pārējais piedāvājums bija vēl skumjāks...). Vēders apmānīts un prāts priecīgāks. :)

Nākamajā rītā ieturam kārtīgas brokastis un dodamies Jūtas virzienā, uz Cionas parku (Zion National Park). Tas nav pārāk tālu, tāpēc jau uz pusdienas laiku esam tur. Šodienas plānā noskaidrot par kanjoninga un permitu iegūšanas iespējām, kā arī būtu jauki paspēt iziet kādu taku, piemēram, to, kas ieteikta saulrieta laikā. :)

Diezgan daudz laika notērējam uz grāmatiņas un kanjonu izpēti, jo mūsu plāns aiziet pie reindžera un visu no viņa noskaidrot, izgāžas. :( Viņam likums aizliedz izteikt savu viedokli vai ieteikt kādu no kanjoniem... Žēl, mums tieši viņa viedoklis būtu visvajadzīgākais, lai saprastu, kurš ir visskaistākais un mūsu spējām visatbilstošākais kanjons. Nu neko, lasu grāmatiņu... Pirms tam biju palasījusi tikai par diviem populārākajiem – Narrows un Subway – bet tie lasot šķiet par garu (lasi - ilgu) pēc Lielā kanjona un pārāk orientēti uz pastaigu nevis laišanos pa virvēm. Bet ja nu tie ir paši skaistākie (ja jau populārākie)?

Ņemos tomēr no tā reindžera kaut ko noskaidrot... Nu, tie nebūt neesot tie skaistākie, taču vienkāršākie. Šeit esot nenormāli daudz skaistu kanjonu. Dā! Bet kaut ko konkrētu nevarot ieteikt, lai gan zinot. Labi, labi, lasu, lasu! :) Pāris iekrīt acīs, bet skaidrs tāpat nekas netop, jo rādās, ka vajag hidru, bet tās mums nav (arī Kārļa, kura ir mājās, man "neielikās"). Kamēr lasu, puisis aiziet pusdienās... nu neko, iesim ka mēs ar’ iekārtoties kempingā. Nāksim vēlāk vēlreiz. Labā ziņa ir tā, ka darba dienās nav daudz kanjoninga piekritēju un atļaujas var dabūt praktiski uz jebkuru kanjonu, arī populārajiem (tikai pusi no atļaujām var rezervēt vai vinnēt loterijā iepriekš i-netā).

Nu jau ir noformulēti trīs konkrēti jautājumi, no kuru atbildēm tad nu vajadzētu sekot lēmumam. Acīs iekrita Pine Creek kanjons, bet nav skaidrs, vai vajag hidru. Patīk tas, ka pietiekami tehnisks, tāpēc varētu būt interesants (3B II), un paredzamais laiks, lai izietu divas līdz sešas stundas, atkarībā no iemaņām un tempa. Ja vajag hidru, tad varbūt var ieteikt, ko pietiekami līdzīgu, tikai kur hidra nav vajadzīga. Un trešais jautājums par laiku, kāda ir pēkšņu plūdu (flashflood) iespējamība.

Hidru vajag, laiks būs labs, nosauc kādu tur vēl kanjonu, kur hidru nevajag, tad paskatās uz mums un saka, - ja tas ir tikai hidru jautājums, tad lai ejot noīrēt, jo sausais kanjons būs dubļains, putekļains un pretīgs. Labi – lēmums pieņemts, samaksājam par atļauju, nopērkam grāmatiņu ar aprakstiem un dodamies hidru medībās. Kārlim gan rodas doma, ka nevajag, gan jau tāpat varēs, bet es uz šitā šoreiz neķeros, davai labāk kā jā, mums nav ar šīm lietām pieredzes!

Diena nemanot paskrējusi, tā, ka nākas iespringt, lai nenokavētu rietošo sauli un pastaigu pa Watchman taku. Kārlim ir gana, viņš labprātīgi (jau no rīta) piesakās pieskatīt meitenes un pat uztaisīt vakariņas!!! Es viņu par šo mīlu! :) Par taku gan es viļos. :( Pēc Lielā kanjona iziešanas... nu nekas, mazliet izkustējos.



Tagad vakariņas un gulēt. Plāns laicīgi celties un doties kanjoningā, kamēr Inga ar meitenēm lēnā garā paēd un sataisās. Pēc tam visi kopā dotos uz ielejas autobusu un apskatītu pašu Cionas kanjonu (ar savu auto sezonā tur nedrīkst iebraukt, lai nebūtu jāsēž korķī).

Pēteris mūs aizved uz Pine Creek kanjona ieeju. Sarunājam, lai pēc divarpus stundām mūs gaida pie izejas (baigie optimisti!). Paši dodamies zem tilta. :)


Ieeja Pine Creek kanjonā un kanjons jau nedaudz tālāk...

Pēc maza gabaliņa nolemjam uzvilkt hidru, neizskatās, ka ārā tiksim sausi, tāpēc nav ko drēbes slapināt.

Man pirmais pārbaudījums jau sākas pirms pirmās nolaišanās. Kārlis ar savām garajām kājām aizkāpj līdz stacijai, bet es saprotu, ka hidrā es pa šo slideno smilšakmeni tikai varu nomaukties un ievelties tajā ūdenī, kas tur zemāk, un kas viņu zina, cik tur dziļš?! Bet sadauzīties varētu tāpat. A’ laisties tāpat iekšā ar’ negribas... nav tā, ka tur smuki varētu iekāpt. :) Nav jau man ar’ skaidrs, cik labi es peldu ar virvi uz kakla (to gan kaut kā pametu Kārlim) un mugursomu plecos. :)



Pēc šī var spriest vai kanjonā būs daudz ūdens. Izskatās, ka pietiks! :) Oi, ilgi ņēmos, kamēr saņēmos!

Žļurks, iekšā! Pilna ķivere ar ūdeni un pati zem ūdens. :) Done! Zemi aizsniegt nevaru! Nākas pirmos metrus nopeldēt un izlīst uz bezdibeņa maliņas. Nu labi, labi, varbūt bišķi virs 20m. Līdz ūdenim! Un tad vēl kādi 6m... līdz ūdenim. :) Vīrs mani sūta izlūkos – es pirmā laidīšos un pirmā pirmo reizi mūžā atāķēšos no virves ūdenī...

Diezgan interesanti. Tas ūdens sākumā nešķiet diez ko feins, bet ar laiku jau iepatīkas. :) Esmu nolaidusies un veiksmīgi tikusi vaļā no virves. Peldu ūdenī, kura dziļums nav nosakāms, bet pamatu aizsniegt nevaru. Tātad jāpeld līdz vietai, kur var tikt ārā. Nu aizpeldu, palūkojos visapkārt, izpētu tālāko ceļu, cik nu to var redzēt, un nejauši sev pavisam blakus ieraugu ko neredzētu – tarantulu! Jauki!



Tāds kaimiņš tādā šaurā vietā uzdzen mazliet nepatiku, bet par laimi viņš ir nekustīgs un par mani interesi neizrāda. Turpmāk gan, katru reizi kaut kur pieķeroties un iegrābjoties aizdomīgas izcelsmes sanešos, noskurinos un atceros, ka atkal aizmirsu apskatīties, vai tur nav kāds viņa sugas brālis.



Pirmā nolaišanās un uzreiz ar piezemēšanos ūdenī! Sagaidu Kārli un tad nāk patiesības mirklis, - iestrēgs virve vai nē (tur tāds reāls drauds pastāv)? Fū! Nē, neiestrēga. Tas būtu galīgi nepatīkami, jo maza cerība, ka pašu spēkiem varētu tikt ārā. Nāktos cerēt, ka mums kāds seko.

Te pa šaurākām ejām, te melniem caurumiem dodamies tālāk nezināmajā. Ik pa gabaliņam atkal nākas mesties peldus. Nodomāju, - cik labi, ka to hidru paņēmām! Citādi no šī pasākuma prieka būtu maz...



Arī fotoaparāts jūt temperatūras maiņas. Tā migla nav kanjonā! :)







Pavisam sešas nolaišanās pa virvi (pēdējā no tām – 30 m), salīdzinoši daudz peldēšanas un tehniskā kanjona daļa izieta. Atliek vēl apmēram tādu pašu gabalu noiet, šķērsojot sakritušus milzu akmens bluķus, mēģinot neizkrist cauri sanešu jumtiem, līdz strautiņam, pa kuru tālāk līdz ceļmalai un mašīnai. Kopā tas mums aizņēma četras stundas. Forši, tik žēl, ka pārējie uz mums gaida...

Tālāk jau žiglas pusdienas un dodamies Cionas kanjonā ar autobusu. Kārlis piesakās pieskatīt meitenes, Inga ies savos ceļos, bet mēs ar Pēteri nevaram izlemt, vai gribam uzkāpt Eņģeļu nosēšanās laukumā (Angels Landing) vai apskatīt to no augšas, ejot pa grāmatiņā solītu daudz skaistāku un garāku taku. Abus kaut kā vairs līdz tumsiņai gribēdami nevaram paspēt, bet vēl par to jokojam, ka tā darīsim. :) Visi vēl kopā izkāpjam pie raudošā akmens (Weaping Rock), bet pēc tam mūsu ceļi šķiras.



Tā kā gandrīz 13 km garā taka uz Observation point sākas tieši turpat, kur ceļš uz raudošo akmeni, tad izšķiramies par labu tai (un, ja paliks laiks līdz tumsiņai, ātri uzskriesim Angels Landing...). Sakām atā Kārlim ar meitenēm, kas izrādās devušies pa taisno uz kempingu, pat neizbraucot ieleju ar autobusu, un Ingai, kas devusies vairākās skaistās īsākās pastaigās. :) Mēs sākam savu kāpienu augšup.

Taka tiešām skaista un daudzveidīga. Arī laiks ir īstais, kad kāpt, agrāk saule mūs vairāk mocītu. Bet esam vieni no pēdējiem, kas šajā dienā šo punktu sasniedz, aiz mums tik divas dāmas, katra savā tempā, tur pabija (viena, mums lejā ejot, paskrēja garām, otru vairs nesatikām...).





Visa ceļa garumā satikām vairākus burundukus un zilganzaļu čūsku. Atpakaļceļā vairākus vietējos arī satikām...



Līdz saulrietam nav pārāk tālu, bet vēl ir gana gaišs. Lielus kalnus vairs nepieveiksim, tāpēc nolemjam izbraukt ar autobusu līdz ielejas galam. Skaisti! Tās sienas un nostāsti par kāpieniem... Un te visur ir kāpšanas maršruti!

Vēl pierunāju vīratēvu aiziet pastaigā gar upi līdz vietai, kur kanjona sienas tai piekļaujas tik cieši, ka sausām kājām tālāk nepaiesi. Te beidzas viens no populārākajiem kanjoninga maršrutiem Narrows. Vēl mājās bija doma, ka varētu iziet to, bet solītās 12 stundas mums likās varbūt par daudz. Kas to zina, cik daudz mums vēl rezerves pēc Lielā kanjona palikušas, un jāļauj taču arī vecvecākiem nedaudz izklaidēties. :)

Aizejam līdz vietai, kur sākas Narrows taka, kas iet pa upes gultni, un beidzas Narrows kanjoninga maršruts. Atpakaļ jau dodamies pa tumsiņu. Noskaņa laba, skaļās balsīs dzied vietējo koris un priecē mūsu sirdis. Pār taciņu pārslīd kāda melna draudzene (maza čūskiņa), bet citādi viss ir mierīgi. Varam doties vakariņās.

No rīta mūsu ceļš jau vijas laukā no Cionas, vēl tik daži skaistie skati un...


Šeit vajadzīgas nedaudz citas iemaņas kāpšanā, tāpēc šoreiz tikai siekalojamies. :) Pāris reizes zālē esam pamēģinājuši "plaisot", bet nekas prātīgs mums tur nesanāk.

...liekam jaunu bildi iekšā. Sarkanais kanjons (Red Canyon). Neliels kanjoniņš pa ceļam uz Brīsa kanjonu (Bryce Canyon, Jūtā), bet ar nesalīdzināmi košu sarkano toni.



Ceļš iet tieši gar skaistumiem, vispār tas ir lielceļš Hwy-12, kas vijas cauri Jūtas dienvidiem un tiek dēvēts par skaisto skatu ceļu (scenic drive).

Šeit arī mēģinām remdēt tieksmi pēc arku apskatīšanas. Solītas piecpadsmit arkas pusstundas gājienā. Eh! Vajadzēs vēl kādu ceļojumu uz Jūtu... Arkas jābrauc skatīties vēl vairāk uz austrumiem (bet joprojām mežonīgajos rietumos...).



Mums priekšā pirmā nakts, kurai nav norezervēts kempings, tāpēc pirmais darbs Brīsa kanjonā – sameklēt naktsvietu. Par laimi ir piektdiena un mums veicas, vēlāk vakarā brīvu vietu vairs nav. Samaksājam tik par savu vietu un laižam skatīties kanjonu. Nav laika!


Skats uz "kluso pilsētu", tā tiek dēvēti šie klinšu pīķi.

Šis kanjons nepārprotami ir rīta kanjons, austošajos saulstaros izpaužas visa viņa spozme! Bet arī vakarpusē tam nav ne vainas. :) Tikai rodas pārliecība, ka gribu redzēt saullēktu virs šīs klusās pilsētas...



Diemžēl nākamais rīts ir brīdis, kad mani piemeklē pirmais ceļojuma rūgtums. Pati gan vainīga, bet bumbas gribās piesiet visiem citiem. :) Vakarā es stingri biju apņēmusies celties viena un doties vērot saullēktu, lai gan neviens man negribēja pievienoties, bet kaut kā nepareizi sakārtoju vakarā izskanējušo informāciju par iemesliem, kādēļ necelties uz lēktu, ka pavilkos līdzi pārējiem un tā vietā, lai skatītos saullēktu krāmējos kopā ar visiem... Kas pēc būtības nav nekas slikts un viss bija pareizi, bet rūgtums vismaz pusei dienas pietika, kad ieraudzīju skatu kā dīvainie monstri izskatās rīta gaismā! :)


Tās torņu gaišās vietas izskatās vienreizēji, gandrīz caurspīdīgas, neticami mirdzošas!

Pēc pastaigas pa Brīsa Volstrītu (Wallstreet) un vēl dažu kanjona skaisto vietu apmeklēšanas sākām savu ceļu mājup...


Skati no Navajo Loop Trail. Tā teikt - ielikām vēl dažus ķeksīšus...

Mūsu ģimenīte izložņāja pāris lavas caurules (lava tubes – ir dabīgi veidojušās caurules, pa kurām plūst lava vulkāna erupcijas laikā. Caurules veidojas sacietējot zemas viskozitātes lavai, kas veidojas kā jumtiņš virs lavas plūsmas). Ele gāja kā pirmā, Kārlis mēģināja izpildīties kā lācītis Pūks, bet Henriete bija neapmierināta vietās, kur nevarēja izslieties pilnā augumā. :) Man bija interesanti.



Ja gadās kādreiz braukt uz Kalifornijas ziemeļiem uz Lava Beds National Monument, tur varētu būt vēl foršāk, tur var ložņāt pa lavas cauruļu labirintiem. Neesmu tur bijusi, bet tagad varu iedomāties, cik tas varētu būt aizraujoši...


Seno cilvēku zīmējumi uz sienām iekš Parawon Gap.

Un vēl - dinozauru pēdas. Ieradāmies 25 minūtes pirms slēgšanas, tāpēc nācās aprobežoties tikai ar vizuālu informāciju, gida stāstam laika vairs nepietika. Bet vieta interesanta... Kādu dienu pensijā aizgājušais īpašnieks ar traktoru uzlabo savas zemes virskārtu, baigi neveicas un viens no akmens bluķiem izveļas no kausa un apgāžas ar apakšu uz augšu. Johaidī! Tur redzami trīs pēdu nospiedumu atlējumi. :) Sākumā džeks domā, ka kāds ar viņu jokus plēš. Stāsta sievai, rok tālāk... bet ir! Ir! Dinozauru pēdas! Sazinās ar dabas muzeju Ņujorkā, kas apstiprina aizdomas – tās ir dinozauru pēdas. Vīrs mazo pleķīti atdāvina pilsētai un valstij, kur joprojām notiek izpētes darbi. Esot viena ļoti informācijas bagāta vieta.



Dabā var redzēt nevis dinozauru pēdu nospiedumus, bet to atlējumus, jo sen sen atpakaļ te bija ūdens un tāda dubļaina vieta, kurā dinozauri iespieda savas pēdas, tad tam virsū tika uznestas smiltis, kas pārakmeņojās un tā radās šie pēdu atlējumi (tas ir īss nezinātnisks un neprecīzs atreferējums par tēmu...).

Uz Jūtu ir noteikti vērts braukt vēl. Lielāko daļu no tās skaistumiem mēs nepaspējām apskatīt, jo Ciona un Brīs ir tikai mazi parciņi vistuvāk Kalifornijai. Lielās parku teritorijas aizņem gandrīz visus Jūtas dienvidus. Noteikti gribētos iziet vēl kādus kanjonus, apskatīt dabīgi veidojušās arkas un noteikti ieplānot dažas dienas kāpšanai. :) Bet šoreiz tomēr mūsu mērķis bija cits – parādīt vecākiem šejienes skaistumus un to daudzveidību. Jūta bija tikai tā, starp citu... :)

Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [DISKUSIJU FORUMS]



Brīdinājums! Šī vortāla veidotāji Jūs brīdina par to, ka aktivitātes, kuras ir saistītas ar kāpšanu un nolaišanos pa virvēm, dabīgu un mākslīgi veidotu klinšu vai ledus reljefu, kā arī atrašanos kalnu zonā, ir potenciāli bīstamas Jūsu veselībai un dzīvībai! Šo bīstamību var novērtēt tikai balstoties uz pieredzi. Savukārt pieredzi var iegūt tikai apgūstot zināšanas un praktiskās iemaņas. Mēs rekomendējam šo pieredzi iegūt zinošu un kvalificētu instruktoru klātbūtnē! Vortāla veidotāji neuzņemas nekādu atbildību par sekām, kuras var rasties izmantojot publicēto informāciju.

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv